"... dog shit rock and roll" III

III.

“It's a necessary evil
No cause for emergency...”

          “My Propeller” (“Arctic Monkeys”)

Šis dalījums pēc apkaklīšu krāsas Britos joprojām ir visnotaļ dzīvs. To pierādīja saruna ar Džefu Rīgas lidostā, gaidot reisus - es lidoju uz Lūtonu, čalis - uz Stanstedu kādas stundas vēlāk, un es viņam it kā starp citu apvaicājos par viņa šķirisko piederību. Džefa reakcija bija visai nepārprotama. Viņš pavērās manī ar tādu skatienu, it kā es būtu pateikusi kaut ko nepiedienīgu. "Es neesmu ne-e-k-ā-da strādnieku šķira!" viņš manāmi aizskarts novilka.

Cik noprotams, piederība strādnieku šķirai nav nekas tāds, ar ko mūsdienās kāds īpaši lepotos. Vinstons Smits kļūdījās, teikdams, ka nākotne pieder proletariātam. Nenoliedzami vairumā gadījumu tas automātiski nozīmē vien sliktu izglītību, prastumu (nejaukt ar "vienkāršību"), aprobežotību. Skaļu rīkli un smagu dūri. Lielas un nepamatotas prasības. Atcerēsimies kaut vai 2011. gada Londonas "nemierus", kad britu tautas labākie dēli un meitas (lasīt, "lumpeni" jeb "salašņas") cēlās “idejas” aizgrābti laupīja veikalus. (Jo tas ir tieši tas, kas notika. Laupīšanas, grautiņi, ļaunprātīgas dedzināšanas. Pietiek palasīt tā brīža angļu presi, lai tas taptu pavisam skaidrs. Daudziem "protestētājiem" pat nepierāpoja, pret ko viņi protestē. Bet, kā žurnālistam izteicās kāds no striķa norāvies tīnis, tas esot "aizraujoši", turklāt skolā šobrīd neesot jāmācoties, un "visiem ir daudz brīva laika".) Un viņi zaga ne jau pārtiku. Nē, viņi nebija badā - viņus vairāk interesēja dārgas rotaļlietas: spēļu konsoles, datori, mobilie telefoni, plazmas TV, modīgi sporta tērpi un krosenes, dārglietas, spirtotie un cigaretes... šādi viņi centās izlīdzināt sociālo nevienlīdzību, ko pie varas esošie "the fed"/"paēdušie" esot tiem uzspieduši. Viņiem taču arī pienākas. Kaut gan, ja kāds sociālā protesta vārdā sāk laupīt džinsus "Primark", kā tas notika Bromlejā un Luišemā, tad es atļaušos neizteikties…

Strādnieku šķiras attieksmi pret pasauli raksturo trīs pamatnostādnes - lepnums par paveikto darbu, kas noslāņošanās un vienkāršās tautas izteiktas lumpenizācijas rezultātā kļuvis mazāk jūtams, riebums pret pastāvošo iekārtu* un “konkrēts strādnieku šķiras niknums”, kas, kā uzstāj "The Manics" idejiskais līderis Nikijs Vairs, "ir dažos cilvēkos" un “nepakļaujas kontrolei”. “Tā ir viena no manām teorijām. Jūs tam varat izsekot no Marka T Smita un Džona Laidona līdz Ianam Makkullenam un no Morisija līdz Līamam Galaheram un, protams, man.”   "Tas ir mūsos," viņš saka. "Vēlme pierādīt sevi."   

Taču tie, kam ir izdevies reāli pierādīt sevi un kas dzīvo labāk, vairs neuzsver savu piedrerību proletariātam. Ir nācies dzirdēt: “Mani ienākumi ir vidusšķiras līmenī, un mans dzīvesveids atbilst priekšstatam par to, kā būtu jādzīvo vidusšķiras pārstāvim.”  Tālab neapzinīgie strādnieku šķiras un citi vienkāršās tautas īpatņi ir pati redzamākā un dzirdamākā pelēkās masas daļa. Džeremija Kaila kontingents. Šaubos, ka šobrīd atrastos kāds, kas skaidrā prātā veltītu tai tik pacilātas rindas kā Raiņa "Tev, pamatšķira". 

Droši vien bija pamatots iemesls, kāpēc Ļeņins proletariātu izraudzīja par "revolūcijas hegemonu". Un es esmu gandrīz vai pārliecināta, ka tas notika tā vienkāršā iemesla dēļ, ka strādnieku šķira ir lēti pārliecināma ārdīties un graut. Meklēt neeksistējošus vainīgos savas nožēlojamās eksistences attaisnošanai. Un vēl būtiski ir tas, ka strādnieku šķiras nekritiskajiem prātiņiem veikls muldoņa, kāds nenoliedzami bija biedrs Ļeņins, var iebarot jebko. Jo iesmērēt pasaciņu par ļaunajiem buržujiem un kulakiem domāt un spriest radušajai "svārstīgajai inteliģencei" bez šaubām nāktos daudz, daudz grūtāk, vai ne?

Nenoliedzami, proletariāta vadonis spēlēja uz pareizajām notīm. Vēsturiski strādnieku šķira allaž ir izcēlusies ar aizdomīgumu un neiecietību pret visu savādāko – vai nu tas būtu ģērbšanās stils, muzikālā gaume, vai arī izglītības līmenis. Tērneram pietika uzvilkt "Yves Saint Laurent" žaketi, lai viņš tiktu pasludināts par strādnieku šķiras interešu nodevēju, modes ākstu un ko tur tik vēl ne. "Šie "Arctic Monkeys" ir pārmaksātu pozētāju varza, kas pretenciozi spekulē ar strādnieku šķiras apziņu," ir tipisks proletāriāta pārstāvja domu gājiens. Kas nav ar mums, tas ir pret mums. 

Godīgs britu strādnieku šķiras eksemplārs ciena futbolu, deviņprocentīgo poļu alēnu, paštītas cigaretes, “zāli”, ko visai daiļrunīgi pierāda Džeremija Kaila šova dalībnieki, un nacionālo loteriju, kurā vienā jaukā dienā cer laimēt miljonus. Viņam ir raksturīgi domāt vēlējuma izteiksmē: "Ja man būtu nauda, tad...", taču, bez šaubām viņam tās nekad nebūs vienkārša izglītības un uzņēmības trūkuma dēļ. Jebkura darāma lieta viņu tracina. Mērķi parasti tiek nosprausti nākotnē, bet tagadnes nedarīšanai atrodas kaudze iemeslu, un reizēm atrunas var būt ļoti muļķīgas un bērnišķīgas, piemēram, es to nedarīšu, jo šodien ārā līst un man nav noskaņojuma kaut ko darīt.

Viņi pieķeras pārbaudītām vērtībām un ir grūti pārliecināmi mainīties. Šie paši motīvi raduši atspoguļojumu arī padomju literatūrā. Mūsdienās gan tas ir nedaudz gājis mazumā: cik es esmu manījusi, strādniekiem ir kruti telefoni un citi gadžeti, taču zināms vecmodīgums ir saglabājies. Līams Galahers: "Klausīties [mūziku] platēs ir vienmēr bijis [īstais smeķis] priekš manis. Es pat nezinu, kas "Spotify" ir. Pirmā plate, ko es nopirku un kas reāli izmainīja manu dzīvi, bija "The Stone Roses" albums. Atminos, ka es to nopirku Bērnedžā. Un tad es nopirku "Greggs" maizīti tūlīt pēc tam. Un lielu dozu "zāles". Es zinu pavisam precīzi, ko es darīju tai dienā."  

Ģērbšanās stils pa daļai abu dzimumu pārstāvjiem ir tipisks trennūzeņu un sporta jaku šiks, kā to var redzēt "When The Sun Goes Down" video, kas gan ir droši vien ir gana ērts, bet izskatās briesmīgi. Viņiem piemīt izteikts paškritikas trūkums, sajūsma par savu unikālo personu un saviem sasniegumiem - tipisks olu izdējušas vistas sindroms. Īpaši neatvairāma šī nesagraujamā pārliecība paliek pēc pāris glāzēm kaut kā stiprāka. Un Līams Galahers, spriežot pēc izteikumiem, nenoliedzami idejiski atrodas šīs amorfās masas avangardā: ‘I ain’t no fucking celebrity. I ain’t no dickhead, man. I’m a rock star and I don’t fucking arse about.’ Un: ‘I’m a rock’n’roll star at half eleven in the fucking morning.’

Man ir bijušas vairākas sastapšanās ar britu strādniecības "ziedu". Vienā gadījumā manāmi ielacies idiots iedomājās mētāt dižo varoni, jo Ričarda vecākais dēls bija nolicis mašīnu nepareizā vietā. Acis pārbolījis un cigareti mutes kaktiņā iestūķējis, aktīvi žestikulēdams, viņš kaut ko bļaustījās par "dranķa ārzemniekiem" un tā tālāk. Vajadzības gadījumā es spēju būt ļoti rupja, taču šoreiz pārmaiņas pēc es ar viņu runāju mierīgi un pieklājīgi. Es laipni paskaidroju, ka es saprotu viņa sāpi, un ledaini palūdzu izvākt no mutes cigareti un pārstāt uz mani bļaut, ja viņš vēlas kaut ko panākt. Pretējā gadījumā viņš ar visiem saviem draudiem var vākties pie velna. Puisis, protams, nomierinājās, redzams, ka pie šādas uzvedības tas "scum of the earth" nebija radis. Ričards pēc tam teica, ka noteikti man kā dāmai tas esot bijis pārāk skarbi. Es atbildēju, ka man ir nācies saskarties ar ne tādiem padzērušiem ķēmiem vien, un, kā likums, tāds eksemplārs var necerēt, ka es atļaušu viņam kāpt sev uz galvas.

Faktiski tas, ka viņi pieder strādnieku šķirai, viņiem ir rakstīts gandrīz vai uz pieres. To pasaka priekšā noteikta slāņa leksikas lietojums. "Say 'er she's a fookin' nutte’. Das stupid bitch... She's taking a piss!" Noklausīts uz ielas. Un - parasti - viņiem ir visai izteikts akcents.Kad blakussēdošs eksemplārs visu ceļu no Kanuka savā fakinajā mobilajā bārstīja līdzīgas frāzes, man patiešām uzmācās kārdinājums uzbļaut viņam saprotamā valodā: ‘You, fucking idiot, shut up your fucking fuck!’ Kas, pavirši latviešu valodā tulkojot, nozīmē: "Tu, ar pirkstu taisītais idiot, aizver savas nožēlojamās žaunas!"  Vai arī kaut ko tamlīdzīgu - pēc izvēles izraugoties piemērotus vienkāršrunas apzīmētājus un piemeklējot atbilstošu vulgārismu vārdam "mute". Krievu valodā tulkojums būtu gandrīz vai adekvāts: “Ты, ебанный идиот, закрой свою ебанную пасть!”

Jāteic, ir viena lieta, ko es nekādi nevaru noliegt - PSRS izglītības sistēma bija līmenī. Izņemot dažus galīgi atsaldētus eksemplārus, man ar kaut ko tādu nav gadījies saskarties. Man ir prasīts nosaukt priekšā pa burtiem vārdus, un "cheese" ir bijis pats ģeniālākais piemērs. 

Jēdziens “intelektuālisms" strādnieku aprindās netiek saprasts pozitīvā nozīmē. Džons Lenons, kurš nebija nebūt nekāds dulburis, tālajā 1963. gadā atzinās, ka no mēģinājumiem būt intelektuālim viņam piemetas krampji.  Un tāpēc mani pamatīgi izbrīna fakts, ka Praisa kungs tik uzstājīgi pieskaita "Arctic Monkeys" grupām, "kas nākušas no tautas", jo aizstāvētā vienkāršā tauta Aleksa mesidžu vienkārši neuztvertu.  "Necenties izklausīties pēc intelektuāļa, Tērner,” kāds nelabvēlis komentāros pamāca Aleksu par viņa pateicības runu Britu mūzikas balvu pasniegšanas ceremonijā, “tu tiešām sāc atgādināt nožēlojamu vidusskolnieku." Jo, kā izteicies cits mūziķis Kele Okereke: "...lai pierādītu savu autentisko strādnieku šķiras izcelsmi [Britos], tev jābūt nesamaitātam ar augstās izglītības efemēru."  

Strādnieku šķirai patīk, ja kāds cits tai autoritatīvā balsī pastāsta, kas ir labs un kas – slikts. Tāpēc viņu iecienītās TV pārraides ir tās, kas saliek punktus uz visiem “i” un it kā stāsta “par dzīvi” – “Skip”, “Benefits Britain: Life On A Dole”, “Jerry Springer Show”, “Jeremy Kyle Show”, “Coronation Street”, “Emendale”, “Hollyoaks”, “Eastenders”… Jo lasīt grāmatas nav stils. Kā man izteicās kāds biedrs vidējos gados, grāmatas esot domātas bagātajiem.

Brāļi Galaheri šo attieksmi ir formulējuši pārsteidzoši kodolīgi:

"I live my life for the stars that shine

People say it's a waste of time

When they said I should feed my head

That to me was just a day in bed"

          "Rock'n'Roll Star" ("Oasis")

____________________

* Protams, sakārtotā sociālā sistēma, kas ļauj gadiem saņemt pabalstus, viņiem neriebjas. To, cik humāna ir valsts, iespējams secināt no lielā darba nespējas pabalstu skaita, kas tiek piešķirts personām, kas cieš no depresijas, veģetatīvās distonijas un... aptaukošanās.

Glaciers melting in the dead of night...

(Oda britu lumpenproletariāta jaunajai paaudzei)


Vakar vakarā pārņēma dīvaina nerealitātes sajūta. It kā tā nemaz nebūtu Londona. Itin kā augusta vidū būtu uzkritis piepešs sniegs. Spoku pilsēta. Praktiski nav satiksmes. Krietni sarucis ielu malās novietoto mašīnu skaits. Vietējās bodes aizslēgtas, aizslēģotas. Izņemot to pašu "Euro Supermarket" lauku gastronoma izmēros, kas ar nolaistiem slēģiem ap pulksten 6iem vakarā tomēr turpināja tirgoties. Kaut kur tuvumā cep BBQ. Spēcīga dūmu smarža. Ģenerālmēģinājums? Manējais apvaicājas, vai man neesot bail. Es viņam, honey, lai mani nobaidītu, jābūt vai nu pilnīgi "reālam", vai arī, ņemot vērā manas psihes īpatnības, absolūti "sirreālam" iemeslam.

Ja es kaut ko nejaucu, kaut arī šādam satraukumam nebūtu iemesla, jo pēdējo gadu notikumi par to liecina jo spilgti, tad jebkura pseido-revolucionārās situācijas nekontrolēta izplatība vispirmām kārtām balstās uz t.s. lumpenu aktivitātēm. Viņi kā badainu siseņu bari nāk pa pēdām publiskai "apzinīgākās" neapmierināto daļas mierīgai uzskatu demonstrācijai un, iejaukušies daudzgalvainajā pūlī, iesaistās sadursmēs ar policijas spēkiem. Sekojošajos nekārtību provocētajos grautiņos viņi saskata iespēju nesodīti tikt pie viegla laupījuma, šādi cenšoties izlīdzināt sociālo nevienlīdzību, ko pie varas esošie tiem esot uzspieduši. Celt savu dzīves līmeni varmācīgas īpašumu pārdales rezultātā.

Vēsturiski "lumpens" ir jēdziens, ko K. Markss attiecināja uz amatniekiem un sīktirgotājiem, kuri konkurences rezultātā zaudējuši savu rūpalu, un cer kaut kad iekļauties fabriku strādnieku jūrā. Šobrīd par lumpenu būtu uzskatāms tāds, kas zaudējis savu pārdotiesspēju, kuram nav izglītības, darba, mērķu un kurš parazitē uz sociālajiem pabalstiem. Diez ko iespaidīgi gan tie nav. Un diez vai no tiem pietiek alko un narko. Un skaistām lietiņām un grabuļiem. Taču viņi ir tie, kas apcer, ka pastāv tāda muļķu suga, kas strādā. (Ne jau velti viena britu sitkoma nosaukums ir "Only Fools And Horses", kam pamatā teiciens: "Strādā tikai muļķi un zirgi".)

Jauno vandāļu mērķis esot dārgas rotaļlietas, raksta portāls "Apollo". "Te nav politiska iemesla. Tie ir sociāli nemieri, kas diemžēl turpināsies," saka britu dzīves veida speciālists Jānis Kapustāns, Vidzemes augstskolas pasniedzējs. Luišemas "Primark" (Tur var dabūt džinsus par vidēji 8 mārciņām, kleitas par 10 un blūzītes par 12.), piemēram, tādā gadījumā nu nekādi nav īstā vieta, kur paust savu "sociālo" protestu un sagrābties dārgas rotaļlietas: dārglietas, spēļu konsoles, mobilos telefonus, plazmas TV, sporta tērpus un kurpes. (Pēdējie no uzskaitītajiem netieši norāda, ar kādu ļautiņu sugu mums, kas pārdzīvojuši pirmos post-padomju gadus, ir darīšana.) "Argos", "Currys", "Comet", "PC World", "Bang & Olufsen", smaržu bode vai Laiema Galahera butīks kaut kā varētu būt tuvāk patiesībai.

Vidējā alga Londonā vienam cilvēkam, ar kuru varot sākt dzīvot, ir 28,000 mārciņu gadā bruto. Atzīšos, ka nav gadījies šo teoriju pārbaudīt uz savas ādas, manējais saņem mazāk, taču rēķinu nomaksai un dzīvei pietiek. Taču man nav ienākusi doma, ka tad, ja man nav iespēju uz sitienu nopirkt LCD TV, ko uzbāzīgi reklamē pa TV (Drausmīga problēma patiešām... :) ), kā rakstīja kāda latviešu portāla komentāros, man tagad vajadzētu iet un laupīt veikalus. Vienkārši tāpēc, ka man NAV lumpenam raksturīgās domāšanas.

Viņu lozungs skan: "Laupi salaupīto!" To, kas viņiem rādās esam atņemts. Un par laupīšanu, kā ikviena kapitāla uzkrāšanas pamatveidu,  lumpens runā tāpēc, ka viņam nav citādas pieredzes, kā tikt pie kārotajām mantām, kas viņu pasauli nošķir no "biezo" pasaules. Fakts, ka esksistē "the fed"/"paēdušie", viņaprāt, ir galvenais iemesls viņa zemajam stāvoklim sabiedrībā. Runas par to, ka padibenes kaut kādu mistisku iemeslu dēļ nespēj integrēties sabiedrībā valstī, kurā viņi ir piedzimuši, man šķiet galīgi garām. Viņi vienkārši to nevēlas.

Pēdējās dienās lasīts visai daudz minējumu, kāpēc tas tā ir noticis. Sākot ar Londonas mēra Borisa Džonsona apgalvojumiem, ka to radījusi "jaunatnes atsvešināšanās" (tā pati nespēja integrēties, citiem vārdiem), manuprāt, no pienākumiem, un beidzot ar dažu vārdos neminētu personu spriedelējumiem, ka vandāļi neredzot "citu alternatīvu".

Jājautā, kam?

Es neesmu tik naiva, un man šķiet, ka šoreiz patiesība nav jāmeklē kaut kur laukā. Viss ir vienkārši - bērniņi sapratuši, ka var darīt, ko grib, un sodu viņi nesaņems, jo to viņi redzot TV katru dienu, kā laikrakstam  "The Evening Standart" paudis kāds 14 gadīgs cīnītājs pret nabadzību un par cilvēktiesībām, tas esot "aizraujoši", turklāt skolā šobrīd neesot jāmācoties, un "visiem ir daudz brīva laika".

Man ir ieteikums, ņemot vērā sabiedrības augošo politkorektumu, turpmāk katru zagli un vandāli saukt par "nemiernieku, kas protestē/cīnās pret sociālo nevienlīdzību".

Pāri visai Londonai skaidras debesis

 
(Par noteikta apģērba valkāšanas un izdarību kopsakaru)

Laikam vienreiz es priecājos, ka dzīvoju rajonā, kur apkārtnē nav nekādu jēdzīgu veikalu. Es gan vēl pagājušo sestdienu ņurdēju par to. Ka nav nevienas puslīdz ciešamas pārtikas preču bodes, kuras sortiments būtu iepriekšparedzams. Tur, kur es dzīvoju, reiz bija viena vienīga nožēlojama Somerfield's bode, tieši iepretim vilcienu stacijai, kur pārdeva pārtikas preces un šādus tādus mājkopības štruntus. Tagad tā pāris gadus jau kā aizklapēta ciet, un neviens cits vēl līdz šim tur nav ievācies. Blakus atrodas DUS, kurā ir pavisam sīciņš Tesco.

Ir pāris aptiekveidīgās bodes, kur var iegādāties visu - no prezervatīviem līdz matu krāsām, sukām un gumijām. Kurpnieka un atslēgu pievīlēšanas pakalpojumu kantoris - kā es saku - 2 in 1. Apbedīšanas birojs, reizēm pie tā var manīt ļoti skaistus, melnus katafalkus. Lietuviešu un austrumeiropiešu bodes mīlīgi blakus viena otrai. Pāris Take Away, Kebabs, Fish&Chips iestādījumi. Perfect Fried Chicken jebšu "suņaprieks". Kaulveidīgos suvenīrus no šīs bodītes var biezā slānī atrast zem dzīvžoga. Nezinātu, ja nebūtu bijis viens skaists spēles "Collect A Bone"/"Atrodi kaulu!" cienītājs. Pāris indiešu restorāni. Euro Supermarket, sīks šķūnelis ar dižu nosaukumu, kas tirgo arī dienās, kad neviena cita bode nestrādā, piemēram, Ziemassvētkos un Lieldienās, droši vien īpašnieks nav kristietis. Vai arī viņam bizness un reliģija ir divas dažādas lietas. Nedaudz labāks veikals ir lejāk pa ceļu, kura nosaukumā ietverta tik Britānijā iecienīta izskaņa "-ham" (latviešu valodā manā leksikonā "šķiņķis"), kas vietvārdu darināšanā ir bijusi ļoti produktīva. East Ham, West Ham, Downham, Bellingham, Tottenham, Nottingham... (Ok, patiesībā, tas droši vien ir noīsinājums no "hamlet" - 'ciemats, kurā nav baznīcas'. Slinkums pārbaudīt, vai šī teorija atbilst patiesībai. Tad nu nāksies vien iztikt ar šo tautas etimoloģijas cienīgo pieņēmumu.) Un tas ir viss. Un nevienas jēdzīgas rūpniecības preču bodes. Augstākais, ko var nopirkt apkārtējos veikalos ir zeķes un zeķubikses. Ak, jā, laikam bija viens charity shop, kaut kas līdzīgs second hand veikalam. Mellais pakaļas caurums. Lauku miests septiņdesmito gadu beigās. Ja nebraukātu divstāvīgie autobusi varētu aizmirsties pa dienasvidu, kad mašīnas neplūst nepārtrauktā straumē, kā tas ir ap pieciem sešiem vakarā.

Iespējams, ka veikalu trūkums ir iemesls, kāpēc viss ir mierīgi. Toties apkārtnē ir kādas 3 baznīcas. Taču laikam jau dienas varoņi nealkst Dieva. Sajūta ir tāda, ka nekas jau nenotiek. Tikko izkāru laukā drēbes. Sutīga miegainība, mušu sīkšana, pāri galvai lidmašīnas slinki slīd uz Getviku, pat kaķis nevēlas izlaisties saulē. Dārzā visai mežonīgi zied rozes un spurojas dzīvžogs mājas priekšā. Kaut kāda bļaurošana par iešanu kaut kur bija dzirdama pāris naktis atpakaļ. Bet ej nu zini, kāpēc. Britiem skaļi uzvesties uz ielas skaitās normāli. Manā skatījumā ir tā: jo tumšāka apkaklīte, jo skaļāka rīkle.

Tas, kas notiek tagad nav nekas unikāls vai pārsteidzošs. Tā ir bijis ne vienu reizi vien, tikai visi to nez kāpēc tagad izliekas esam piemirsuši. Klapēšanās ir notikušas gan pošajā Notinghilā, gan ne pārāk ziedošajā Brikstonā, kurai 70. gadu beigās bija tik nelāga slava, ka baltajiem diennakts tumšajā laikā nebija vēlams tur apgrozīties. Vismaz manējais man to tā stāstīja. Viņš dzīvojis netālajā Norbury un bijis dab mūzikas cienītājs.

Šoreiz nav nekādu protestu, demonstrācija, ja tāda tur bija, jau sen ir beigusies. Tas, kas notiek šobrīd, ir prasta veikalu izlaupīšana un dedzināšana, un lielākā daļa no marodieriem un vandāļiem ir pusaudži, kas, bruņojušies ar "beisbola nūjām", "samuraju zobeniem", "mačetēm", nažiem sekojuši "kramplaužu, zagļu un huligānu" aicinājumiem šādā veidā iedzīvoties. Jaunākais redzētais "protestētājs" esot ap 8 gadi vecs. Un vēl kāda nianse. Iecienīts apģērbs šo zaglēnu vidū ir jaka ar kapuci, t.s., "hoodie", kas, krītot uz acīm, lieliski palīdz apslēpt kā skatienu, tā identitāti. Droši vien viņi jūtas kā robini hudi, kas aplaupa bagātos, lai iebāztu paši savās kabatās. Tradīcijas tik viegli nemirst, vai ne? Kaut arī gars ir pavisam cits.