Paranoid?

(Par to, kā pareizi nokost galvu dūjiņai un kā - sikspārnītim)

Godīgi sakot, pēdējā gada laikā es esmu izlasījusi kaudzi roka varoņu biogrāfiju, jo Volverhamptonas centrālajā bibliotēkā tās bija pieejamas plašā izvēlē. Nebijis gadījums. Pārsvarā šis biogrāfiskās literatūras segments ir pagrūti dabūjams, un man nekad nav bijis tik daudz naudas, lai bleķotu par katru grāmateli, ko man liktos interesanti izlasīt. Turklāt man nav iespēju smagos grāmatu ķieģeļus izvazāt sev līdzi. Tālab vienīgais pirkums pēdējo gadu laikā ir bijusi Morisija “Autobiogrāfija”, ko es iegādājos tā vienkāršā iemesla dēļ, ka kāds laikraksts, es, protams, esmu piemirsusi tā cēlo nosaukumu, savās lapās bija publicējis manā skatījumā intriģējošu reklāmu, proti, tur bija rakstīts, ka šajā grāmatā Morisijs žēlabainībā ir pārspējis pats sevi.

Gandrīz vai tāds pats vērtējums ievietots “The Sunday Times” 2013. gada 27. oktobra numurā. Iespējams, ka tas patiesībā arī ir tas mistiskais laikraksts, jo ideja un izteiksmes veids ir līdzīgi. “Pārsteidzoši ir tas, ka kāds izdevējs vispār ir gribējis šo grāmatu publicēt. Ne jau tāpēc, ka tā būtu īpaši sliktāka par lielāko daļu no citu popzvaigžņu sarakstītajiem memuāriem, bet gan tāpēc, ka Morisijs pavisam noteikti ir pats ietiepīgākais, nesavaldīgākais, pašapmierinātākais un gaudulīgākais cilvēks, kas jebkad ir elpojis, un kurš parasti mīl sevi nostādīt upura lomā. Un tās vēl ir pašas labākās viņa rakstura īpašības.”

Kā jau var noprast no ievada, "the boy with the thorn in his side" nav mans iecienītākais rokmūzikas pasaku tēls viņa bezgalīgās žultainības un mesijas kompleksa dēļ. Mančesterā es vēl neesmu sastapusi nevienu, kas būtu stāvā sajūsmā kā par šo kompleksaino īpatni, tā par mutīgajiem brāļiem Galaheriem. Gluži pretēji, Morisijs tautas mutē tiek raksturots viņam ļoti neglaimojošos vārdos, proti, lecīgs, riebīgs un iedomīgs tipiņš, kurš savulaik ir dzīvojis Moss Side. Taču šoreiz es negrasos iztirzāt Morisiju, jo tas tomēr būtu nopietnāks darbs. Iespējams, ka es kādreiz tam saņemšos un uzrakstīšu, ko tieši es par viņu domāju.

Grāmata, par kuru es šobrīd grasos runāt, ir Ozija Osborna autobiogrāfija “I Am Ozzy”/ “Es esmu Ozijs”. Šī grāmata šobrīd jau varētu būt “must buy” sarakstā, ja vien man nebūtu palaimējies to nosūkt no interneta pdf formātā. Tā es sen nebiju smējusies.

Man šķiet, ka vienīgā dziesma, ko es stabili zinu no “Black Sabbath” kopš bērnu dienām, ir “Paranoid”. “Tumsas Princis” pavisam noteikti nav “my glass of vodka”. Taču tas nenozīmē to, ka es par viņu neko nebiju dzirdējusi.

Pēcpadomju laikos bija plaši piejamas uz pelēcīga papīra paplūdušiem Courier burtiem iespiestas kristiešu autoru brošētās grāmateles ar patētiskiem nosaukumiem, piemēram, U. Boimera “Mēs gribam tikai tavu dvēseli”, to ir iespējams izlasīt arī internetā, starp citu, kas pātaroja par rokmūzikas slikto ietekmi uz cilvēka psihi un dažu biedru saistību ar ragaino. Un Ozijs, protams, tur tika izstādīts kā viens no galvenajiem sātanistu panoptikuma biedēkļiem.

Es gan nenoliedzu, ka viņa minētie džeki visticamāk ir apzināti eksperimentējuši tajā virzienā, katram noteikti dzīvē var pienākt brīdis, kad vienkārši rodas nepārvarama vēlēšanās iebāzt pārdabiskajā savu degunu. Cik nu uzmanīgi, vai arī - cik nu neuzmanīgi kāds to dara, ir katra paša darīšana. Un koncerta laikā nenoliedzami notiek enerģiju apmaiņa, taču šo procesu pielīdzināt Melnajai Mesai spēj tikai cilvēks ar izmeklēti slimu fantāziju.

Ja interesē kaut kas no pārdabiskā, es drīzāk ieteiktu pameklēt S. Kinga “Mirdzumu”, kur “pārdabisko”, es šo apzīmējumu lieku pēdiņās, jo nekā pārdabiska visā tajā nav, var apskatīt tuvplānā - lielos vilcienos ņemot, tās ir lietas, kas patiešām pastāv, un notikumu apraksts ir visai precīzs. Jo lasot, man bija visu laiku sev jājautā, vai tā tiešām ir tikai iztēles spēle, vai arī kāds viņam ir to tā konkrēti punktu pa punktam izstāstījis.

Ozijs apgalvo, ka grupai nebija nekādas noteikšanas pār mārketinga stratēģiju, kas viņiem ar pašu pirmo albumu piešķīra sātanistu imidžu, apgrieztais krusts un visi pārējie pekstiņi, taču viņš uzskata, ka nosaukuma nomaiņa uz “Black Sabbath” viņu popularitātē ir nospēlējusi būtisku lomu. “Tajā laikā grāmatu bestselleru listes topā bija kāds par okultismu rakstošs autors vārdā Deniss Vītlejs, kinoteātros tika rādītas “Hammer Horror” šausmu filmas un Mensona paveiktās slepkavības visu laiku bija teļukā, tāpēc jebkam, kam bija saistība ar “tumšo” pusi, bija noiets.”

Nelaimīgais gadījums ar sikspārnīti viņa izklāstā drīzāk izklausās pēc “pārpratuma”, kāds katram var gadīties, esot pamatīgā ķēmā, nevis pēc ragainā gribas inspirēta akta. "Lai arī tūlīt pat kaut kas šķita ne tā, kā vajag. Galīgi garām. Sāksim ar to, ka mana mute bija pilna ar silto, lipīgo šķidrumu, tam bija vispretīgākā pēcgarša, kādu vien var iedomāties. Es sajutu, kā tas, noķēpādams zobus, līst lejā pa zodu. Un tad galva manā mutē noraustījās."

“Vienīgais labums no sātanisma bija tas," viņš atzīst, "ka tas deva mums milzīgu publicitāti par brīvu. Cilvēkiem nebija un nebija diezgan. Pašā pirmajā dienā pēc plates “Black Sabbath” iznākšanas tika pārdots 5000 eksemplāru, un līdz gada beigām tā bija ceļā uz vienu miljonu pārdoto kopiju visā pasaulē. Neviens no mums nespēja tam noticēt.”

Taču tam esot bijusi arī sava negatīvā ietekme, proti, tas atbaidījis meičas. Kā to formulēja viņa grupas biedrs Gīzers: "Vai tad tas nav tā, ka pamatjēga, kāpēc tu esi grupā, ir tā, lai dabūtu nodrāzties, nevis lai liktu meičām pa galvu pa kaklu mukt projām?"

Tam bija arī citas nelāgākas sekas. “Tie dīvaiņi ar balti izsmēretajām sejām melnajos paltrakos pēc koncertiem nāca mums klāt un ielūdza mūs apmeklēt “melnās mesas” Londonā, Haigeitas kapsētā. Es viņiem mēdzu sacīt: “Paklau, čal, vienīgie ļaunie gari (Oriģinālā “spirits”, kas ir latviešu valodā nepārtulkojama vārdu spēle, jo šī vārda nozīme ir kā 'gari', tā 'alkoholiskie dzērieni'.), kuros es esmu ieinteresēts saucas viskijs, vodka un džins.”“

To, ka Ozija memuāri varētu būt jautra lasāmviela, es secināju iemetusi aci viņa atklāsmēs ar nosaukumu “Ko es dzīvē esmu iemācījies”, kas bija publicētas “Esquire”, pavadot bezmiega nakti Lūtonas lidostā. LOL. Piemēram, ko viņš vēlētos redzēt uzrakstītu uz sava kapakmens: “Es vēlētos, lai tur būtu rakstīts: “Netraucēt”. (Ja kāds neuztver to melno humoru, tad es varu pa draugam pačukstēt, ka tas ir uzraksts, kas viesnīcās ir uzliekams uz durvju roktura, lai čaklās meitenes no uzkopšanas servisa jūs liktu mierā. Proti - "Do not disturb!") “Tas ir pārsteidzoši, ko tik visu tu nevari sadarīt mēnessērdzības lēkmē. Es, piemēram, noķēru zagli, būdams pusaizmidzis. Es štukoju: “Vai nu es guļu un man tas rādās, vai arī tas patiešām notiek?” Es esmu absolūti kails, un es esmu sagrābis viņu satvērienā, viņš raugās uz mani, viņa acis mirdz. Es domāju: “Sasodīts, es ceru, ka viņš nav gejs. Es varu pazaudēt vairāk, nekā tikai dārgakmeņus.”

“Es gribētu veltīt šo grāmatu visiem saviem faniem," viņš saka grāmatas ievadā. "Jo tikai jūsu dēļ man ir bijusi tik pārsteidzoša dzīve. Es jums pateicos no visas sirds. Lai Dievs jūs svētī.”

Jāpiezīmē, ka grāmatu nav sarakstījis Ozijs pats, jo viņš ir disleksiķis, proti, cilvēks, kam ir lielākas vai mazākas grūtības izšķirt burtus vārdā, un vieglais stils, IMHO, ir ghost author veidots. Disleksijai, pēc viņa domām, gan esot bijis vismaz pāris priekšrocību – pirmām kārtām tas nozīmējis to, ka viņš esot radošs un netradicionāli domājošs cilvēks, taču pati lielākā no tām esot bijusi tā, ka viņš nekad nav spējis izlasīt visas riebeklības, kas par viņu sarakstītas medijos.

Tai ir prasmīgi iestādīta ekspozīcija. “Mans tēvs allaž sacīja, ka es kādu dienu paveikšu kaut ko dižu. “Man ir tāda sajūta, Džon Osborn,” viņš mēdza teikt, iebaudījis pāris alu. “Ka tu vai nu paveiksi kaut ko lielu, vai arī nonāksi cietumā.” Viņš nekļūdījās, mans vecais. Vēl pirms savas astoņpadsmitās dzimšanas dienas es nonācu cietumā.” Un tur viņš ir nokļuvis par zādzībām kādā bodītē, kur tirgoja apģērbus. Lai situācija šķistu vēl traģikomiskāka, Ozijs piemetina, ka pirmajā zādzības mēģinājumā, kad viņš bija aizmirsis paņemt līdzi batereju, viņš esot nospēris vien mazbērnu lacītes un biksītes.

Atšķirībā no Morisija, kas savu bērnību izspēlē kā Viktoriāniskā laikmeta rakstniecības inspirētu murgu, Ozijs savos izteikumos ir vienkāršs, jo viņš stāsta par vienkāršu dzīvi, ko neizdaiļo iedomātu ciešanu cakas, kur viss bez problēmām un grodi ieguļas savās vietās. Tur ir tēvs, kas skandalē un kaujas ar māti, kā jau tas strādnieku ģimenēs parasts – naudas dēļ, daži traki un pustraki rada gabali labākajās Dikensa tradīcijās, taču par kaut ko viņi abi ar Morisiju ir vienisprātis - pēckara Britānija ir drūma vieta, kur uzaugt. Neatkarīgi no tā, vai nu tā ir Mančestera, vai arī Astona, uz katra stūra rēgojas sabumbotas mājas. Midlandē kaut kur pie Birmingemas kara gados ražoja kara tehniku – smagās automašīnas, tankus un lidmašīnas, tāpēc vācieši centīgi bombardēja šos objektus. Un neiztrūkstošie brīdinājumi, kas vēsta “Bumbu sagrauta ēka”, nenoliedzami figurē viņa bērnības atmiņās. Un viņš piezīmē: “Gadiem ilgi es domāju, ka tā saucās bērnu spēļlaukumi.”

Viņa dzimtā Astona, pēc viņa domām, ir Dieva pamests pakaļas caurums un nemīlīga pēc velna - visam pāri guļas “pelēkas debesis”, vienīgās prieka vietas ir “stūra pabi”, kuros apgrozās “slimīga izskata cilvēki, kas kā lopi strādā pie konveijera”. Taču arī šajā vidē neiztrūkstošs ir zināms “strādnieku šķiras lepnums”. Viņa tēvs esot mēdzis sacīt: “Tev varbūt nav pati labākā izglītība pasaulē, taču apgūt labas manieres tev nemaksās neko.”

“Tais dienās darba cilvēka domu gājiens bija šāds: tu saņēmi savu mazumiņu izglītības, tu atradi sev mācekļa vietu, un tad viņi tev piedāvāja kaut kādu draņķīgu darbu, un tu biji lepns par to, kaut arī tas bija dranķīgs darbs. Un tad tu rukāji šo pašu draņķīgo darbu visu savu atlikušo mūžu. Tavs draņķīgais darbs bija viss. Daudz cilvēku Birmingemā nemaz neaizgāja pensijā. Viņi vienkārši nokrita beigti un auksti uz fabrikas grīdas.” Tas tā bija sešdesmito gadu sākumā, taču man šķiet, ka kopš tā laika nemaz tik daudz kas nav mainījies – vienīgais izredzes sabrukt uz fabrikas grīdas ir kluvušas stipri mazākas. Pirmkārt jau tāpēc, ka mūsu dienās šādu darbu visam mūžam ir pagrūti atrast. Vienīgās puķes, kas Astonā manītas, esot tās, "kuras iesviež tev nopakaļ bedrē, kad tu nosprāgsti 53 gadu vecumā, jo tu esi nobeidzis sevi darbā".

Skolu tradīcijas arī šajā autobiogrāfijā ir tieši tādas pašas kā visur citur lasīts. Piecpadsmit gadu vecumā viņš ir pabeidzis savu izglītošanos un disleksijas dēļ uz rokām saņem nožēlojamu “lapiņu”, proti, izziņu, ka viņš ir apmeklējis tādu un tādu skolu. Un viņam nākas lūkoties pēc darba. Santehniķis (No šī darba viņu izmet par ābolu čiepšanu.), detaļu attaukotājs autorūpnīcā (Viņš izlido par apdullināšanos ar ķimikātiem, kuros mērc attaukojamās detaļas. Tas sanākot krietni lētāk, nekā apmeklēt pabu, viņs secina.), automašīnu signāltauru uzskaņotājs citā rūpnīcā, kur viņu māmiņa caur pazīšanos iekārto par mācekli (Un no kurienes viņu izsviež par šmaukšanos ar paveiktā darba apjomu.) - tur viņam nākas uzskaņot 900 tauru dienā, Pēcāk viņš pastrādā lopkautuvē kā kunģu tīrītājs, govju slaktētājs, kunģu karinātājs, cūku apdullinātājs, nagu rāvējs, tauku izgriezējs. Un darbs lopkautuvē ir bijis vienīgais, kas viņam ir paticis.

Viņš atzīst, ka savu atkarīgo personību, viņš neesot mantojis ne no viena asinsradinieka. Viņa tēvs, pēc britu standartiem, ir bijis visai mērens dzeršanā, un viņš to neesot nekad redzējis nedz vārtāmies uz grīdas, nedz ar pielaistām biksēm, nedz vemstāmies mājās. Taču savu dziedamo rīkli viņš droši vien esot mantojis no tā. To atklājis, Ozijs bija priecīgs, ka varēja “paņemt augstās notis, neizbirdinot logus un nemudinot vietējos runčus uz kopošanos ar [sevi]”.

Grāmata sarakstīta sulīgā un parupjā valodā, brīžiem man jau sāk likties, ka “fucking” ir viens no visbiežāk lietotajiem vārdiem tajā, saglabājot strādnieku šķirai raksturīgo domāšanas un izteiksmes veidu. Par savu pirmo seksa pieredzi viņš izsakās, ka meitietis “shagged the shit out of [him] all the night”, khm, "tajā naktī izdrāzusi viņu līdz nemaņai", un ka izvēle kritusi uz viņu tāpēc, ka viņš, iespējams, esot bijis “the only spare dick in the room”, proti, "vienīgais brīvais pimpis istabā".

Vēl daži žargonismu piemēri. Ceru, ka daļa būs zināmi, jo tie ir tikuši plaši lietoti britu sitkomos un seriālos, lai raksturotu vienkāršo tautu.“Copper” - policis, “dough” - nauda, skanošais, “quid”, “bob” - mārciņa, “slammer”, “nick” - ķurķis, “shitter”, “shithouse” - vulgārisms vārdam “ateja” a la 'dirstuve', “fuck-all” - absolūti nekas jeb nekas vispārākajā pakāpē, “scrumping” - čiept, “goner” - mironis, “skive” - bastot (stundas), “bawl” - kaukt, raudāt, “choppers” - mākslīgie zobi, “trade” - amats, “nut sack”, “marbles” - pauti, “nick” - nospert, “shindig” - skaļa ballīte, “dumpster” - izgāztuve, “caff” - kafejnīca, “loaded”, “lollied” - pilns, “wanker” - sūdabrālis, “boozer” - pabs, dzertuve, “pisser” - tualete pabā, “hole” - kaps, bedre, “croak” - nosprāgt, izlaist garu, “sunshine” - saulstariņš (kā uzruna), “cunt” - pakaļa, maitasgabals, “nick” - arestēt, “prick” - pimpis, “leg” - laist ļekas vaļā, “eyesore” - neglīta paskata ēka, “sarnie” - sendvičs, “shandy” - alus un limonādes kokteilis, “tash” - ūsas, “poke” - izdrāzt, “slag” - mauka, “boot-faced” - zirgaģīmis, “funny farm” - trakomāja, “every blue moon” - ārkārtīgi reti, “goody two shoes” - pārāk kārtīgs, “to piss down with rain” - gāzt spaiņiem, “to lose your cool” - zaudēt savaldību, “to piss off” - nokaitināt, “to top oneself” - padarīt sev galu, “stone-cold sober” - absolūti skaidrā, “troll of a chick” - neglītene, krokodīls, “I am fucked” - es esmu pagalam, “cut it out” - aizveries, “to be on the game” - nodarboties ar prostitūciju.

Un nobeigumā vēl viens citāts no grāmatas, kas man lika skaļi smieties. “Mēs [pirmoreiz ieradušies Amerikā] savācām savu bagāžu no lentes un iestājāmies taksometru gaidītāju rindā. Nezinu, ko visi uzvalkotie un kaklasaites apsējušie biznesa darboņi ar portfeļiem rokās padomāja stāvot līdzās garmatainajam, nemazgājušamies, manāmi pilliņajam Birmingemas iedzimtajam, kam ap kaklu karājās krāna aizgrieznis un kuram mugurā bija pāris vecu, smirdīgu džinsu apklaksītu ar “Peace & Love” un “CND” simboliem uz vienas staras un “Black Panthers Rule” un melnās dūres simboliem uz otras.
Kamēr mēs gaidījām, piebrauca kāds liels, dzeltens automobīlis. Tam bija, iespējams, 19 vai 20 durvju.
“Es zināju, ka mašīnas šeit ir lielas,” es izšļupstēju. “Taču ne tik lielas!”
“Tas ir limuzīns, idiots tāds,” noteica Tonijs.”

Sardīņu karijs

(Par to, ka no zivīm arī var pagatavot labu labo kariju)

Šo recepti es dabūju no kādas indietes. Nekad nebūtu domājusi, ka tas varētu garšot tik labi, jo man tomēr, tomēr ir saglabājušās šādas tādas riebīgas atmiņas par klasiskajām postpadomju skumbrijas ķeskām tomātu mērcē. Viņa apgalvoja, ka tā esot sena un ekonomiska indiešu recepte, ar ko varot lēti paēdināt lielu ģimeni. 
 
Vispār karijs šobrīd ir britu nacionālais ēdiens, kaut kas līdzīgs fish & chips, ko var dabūt teju vai katrā ieskrietuvē. Taču, kā man stāstīja tā pati indiete, 50to beigās, kad viņas vecāki ieradušies Lielbritānijā, tas skaitījies vircots nabagu ēdiens, kas ap sevi izplatīja spēcīgu aromātu, kuru sajūtot godīgās britu matronas steigšus aizspieda degunu ar rožūdenī saslapētu šņupdrāniņu. Lai no tās riebīgās smakas nepaģībtu.

Viņas vecāki arī piedzīvojuši laikus, kad tautas tīribas ideju piekritēji, mūslaiku BNP un UKIP piekritēju priekšgājēji, un vienkārši huligāni, kas izmantoja šos saukļus prastas vardarbības attaisnošanai, svieda ieceļotāju mājās pudeles ar degmaisījumu. Tāds ir bijis ceļš uz šodienas multikulturālo sabiedrību.

Tas diezin vai varētu būt pārspīlējums. Kad Ričards 1966. gadā kopā ar saviem vecākiem pārcēlās uz Angliju no Pakistānas, īru šmurgulēni viņu saukāja par “pakiju” tāpēc, ka viņam pavisam noteikti nebija vietējā akcenta un dažus vārdus viņš izrunāja savādāk.

Indieši, kas ieradās Britānijā, apzinājās, ka viņu bērni tiks pakļauti rietumnieciskošanai, tomēr laika gaitā viņiem kaut kā ir izdevies uzkundzēties britu virtuves mērenajai garšu buķetei.

Šie daudzumi ir paredzēti 2 personām. Pēc klasifikācijas tas ir "sausais" karijs, kas tiek gatavots ļoti niecīgā ūdens daudzumā. Tas tiek liets klāt tikai tik daudz, lai ēdiens nepiedegtu.

1 bundža/ 400 gr sardīņu tomātu mērcē (pilčards in tomato sauce)
1 liels sīpols (sagriezts kubiņos vai kaut kā tamlīdzīgi)
3 ķiploka daiviņas (smalki sagrieztas)
1 liels kartupelis (kubiņos)
3 mazie zaļie čili pipari (sašķēlēti - ar vai bez sēklām)
Madrasas asais karija pulveris (jebkurš derēs, manuprāt, tikai ne jamaikiešu variants, jo viņi lieto atšķirīgas garšvielas)
sāls, eļļa

Visu sagriež, lai nebūtu vēlāk jāķēpājas. Sardīnes iztīra no visa liekā un sadala gabalos. Sīpolus uz mazas liesmas apcep, līdz tie kļūst caurspīdīgi, tad pievieno ķiplokus un cep vēl kādas 5 min. Pievieno kartupeļus, pielej nedaudz ūdeni, un sautē, kamēr kartupeļi jau nāk gatavi. Pievieno čili piparus un visu sautē vēl kādas 2 -3 min. Pievieno sardīnes un kariju. Ja vēlas var pievienot arī jau iepriekš novārītus zaļos zirnīšus, taču tas ir gaumes jautājums. Samaisa kārtīgi un vissu sautē vēl kādas minūtes, līdz viss ir gatavs. Pasniedz ar nānu vai čapati. Ar rīsiem es vēl nēsmu mēģinājusi. Kā jau tas ar visiem karijiem, garšo labāk nākošajā dienā, kad viss ir tā kārtīgi sakodies.

Baltā karaliene un melnās domas

(Pārdomas par vēstures grozāmību)

Sāku skatīties seriālu "The White Queen"/"Baltā karaliene" par Sarkanās un Baltās rozes karu, kas veidots pēc Filipas Gregorijas (Philippa Gregory) vēsturisko fantāziju (1) cikla "The Cousins' War"/"Brālēnu karš", un nonācu pie domas, ka šādos TV vajadzībām izskaistinātos seriālos, protams, patiesību nav ko meklēt. Kaut arī darbu autore ir citās domās, proti, viņa uzskata, ka labi uzrakstītu vēsturisku romānu [un - iespējams - arī seriālu] priekšrocība ir tā, ka cilvēki apgūst tematu bez piespiešanās un viņiem nav nepieciešamības to studēt. Par ko man ir liels brīnums, jo es uzskatu, ka vēsturiska darba uzdevums vispirms ir ieinteresēt, lai pēcāk cilvēks pats pētītu vēstures liecības un izdarītu secinājumus par vienu vai otru personu un/vai notikumu. Ja būtu tā, kā fantāziju meistare ieskata, tad, piemēram, Francijas vēsturi mēs itin mierīgi varētu apgūt no dažiem virspusīgiem A.  Dimā un V. Igo darbiem.

Nav jau nekāds īpašais noslēpums, ka jebkurā gadījumā vēstures interpretācija vienmēr ir vairāk vai mazāk tendencioza. Turklāt tā pamatā atspoguļo valdošo aprindu vai uzvarētāju pieprasījumu. Allaž esmu teikusi, ka, ja Vāgners īpašos gaišredzības uzplūdos "Nībelungu gredzena" ciklā pēc "Götterdämmerung" būtu vēlējies iekļaut piekto noslēdzošo operu, tad tā būtu opera buffa un sauktos "Nuremberg". Ka tie nav tikai tukši vārdi, to mēs itin mierīgi varam izlobīt no savas empīriskās pieredzes. Kad vairāk nekā divdesmit gadus atpakaļ nomainījās valsts iekārta, viena vēsturiskā objektivitāte tika aizstāta ar citu, un vienā jaukā rītā mēs visi atmodāmies pavisam citā jēdzieniskajā pasaulē. Goda vārds, tas ir pārāk liels stress, un es kaut ko tādu vairāk negribu piedzīvot.

Runa šoreiz būs nevis par Elizabeti Vudvilu, seriāla galveno varoni, bet gan par Ričardu III, tobrīd gan vēl Glosteras hercogu. Es saprotu, ka "The Tudors"/"Tjūdoros" viņiem nebija iekāriena rādīt kā Henrijs VIII pārvēršas par resnu, vecējošu, pēc puvekļiem dvakojošu miesas kaudzi. Kurš gan muti pavēris sekotu tāda neiekārojama ķēma neskaitāmajām laulībām un gultas dēkām? Taču ar Ričardu III, kuru ģeniālais Šekspīrs iemūžinājis tāda paša nosaukuma lugā kā vienu no lielākajiem neliešiem un slepkavniekiem Anglijas vēsturē, kam saskaņā ar viduslaikos izplatītu ticējumu noziegumi un ļaunās domas deformējušas kā ķermeni, tā prātu, ir savādāk. Kaut arī pietiekoši glīts no vaiga, ņemot vērā, cik plakani un stilizēti ir tā laika gleznojumi, viņš bija ar skoliozes izlocītu muguru. Cik ļoti šī kroplība ietekmēja viņa izskatu un dzīvesveidu, var tikai minēt: par to šobrīd vārda tiešā nozīmē strīdas zinātnieki. Taču viens ir skaidrs, ja viņš būtu tik kusls, kādu viņu aprakstīja Šekspīrs, viņš nebūtu varējis cilāt zobenu un piedalīties kaujās. Viņa pīšļi pagājušā gada augustā tika uzieti zem kādas Lesteras autostāvvietas tikai dažas collas atstatu no publiskās tualetes agrākajā Pelēko brāļu klostera baznīcas atrašanās vietā. Šis vēstures piemineklis, starp citu, ir ticis izpostīts un sagrauts ar Henrija VIII ziņu.

Anairins Bernards (Aneurin Barnard), kas tēlo jauno Ričardu seriālā, bja nolēmis viņu atveidot ar nesaliektu muguru, jo uzskatījis, ka kupris ir bijis "Šekspīra izdomājums". "Viņš rakstīja priekš Tjūdoriem, kas bija atņēmuši Ričardam kroni, un viņa portretējumā bija daudz citu sagrozījumu un melu." Arī Filipa Gregorija min, ka pirms Lesteras izrakumiem visiem, kuri rakstīja par Ričardu III silti tika ieteikts neminēt viņa kroplo muguru, jo tam nebija nekādu taustāmu pierādījumu: tā bija tikai daļa no ar viņu saistītās mitoloģijas, ko nav iepējams uzdot par reālu vēsturisku faktu.

Taču, ja par viņa muguras liekumu šobrīd viss ir daudzmaz skaidrs, iespējams, ka apģērbtam monarham vizuāli tikai viens plecs bijis augstāks par otru, paliek atklāts cits jautājums, proti - kā interpretēt Ričarda III personību?  Ir pārāk maz ticamu vēsturisko avotu, uz kuriem varētu droši paļauties. Džons Rouss (John Rous), Nevilu ģimenes hronists, aprakstījis Ričardu skaļos vārdos viņa divu gadu ilgās valdīšanas laikā "Rous Roll"/"Rousa hronikā". Viņš ir "labs lords", kas aizstāv vienkāršos ļautiņus un soda to apspiedējus. Henrijam Tjūdoram nākot pie varas, Rouss steigšus apmet kažoku uz otru pusi un "Historia Regum Angliae"/"Anglijas karaļu vēsturē" tēlo Ričardu kā monstru, kas, šķībs savērpies un kroplīgs, sabijis mātes vēderā divus gadus un piedzimis jau ar visiem zobiem, skaistu, brangu kupri un līdz pleciem gariem matiem.

Šāda zīmīga pasaulē nākšana liecina, ka darīšana var būt tikai ar velna bērnu. Šekspīrs šīs ļaunuma iemiesojuma pazīmes, kuras droši vien viņš smēlies no 16. gadsimta Tjūdoru ēras hronistu darbiem, sabiezinājis vēl vairāk: Glosters ir priekšlaikus dzimis, viņam neveicas mīlā, jo viņš ir neglīts un klibs, ikkatrs suns uzskata par savu pienākumu apriet viņu, viņa mīļākā nodarbe ir aplūkot savu ēnu saulē un vīt intrigas, lai varētu zem zemes dabūt savus abus brāļus un pārējos troņa pretendentus. Viņš velta Ričardam III skanīgus epitetus - vīra kauna traips, pekles nezvērs, sātans, kam pekles gari paklausīgi, slepenkodis suns, kas zobus cērt, glauzdamies klāt, cilvēks bez sirdsapziņas un līdzcietības, ko grēks, posts un nāve iezīmējuši... Viņš darbojies kā līgts slepkavnieks, lai novāktu karalim nevēlamus ļautiņus, un Tauerā pašrocīgi ticis vaļā arī no abiem prinčiem. Arī citādā ziņā viņš esot bijis samaitāts līdz kaulam, jo viņš ne tikai nolūkojis savu nākamo sievu pie svaigi nogalinātā vīra kapa, kādas gotiskas šausmas, bet arī vērsis savus ļaunīgos skatus uz savu brāļameitu Jorkas Elizabeti, ko iekārojis tā, ka acis vai laukā sprāgst, un tāpēc noindējis tobrīd jau apnikušo lauleni.

Pēdējā epizode atspoguļota diezgan daudzās Ričardam III veltītajās grāmatās. Arī Filipas Gregorijas "The White Princess"/"Baltā princese". Dāmai ir nosliece savās fantāzijās iepīt dažādas nepārbaudītus skandalozus notikumus, kas droši vien patecināja "Starz" darboņu siekalu garum garu un sagādāja viņai kontraktu par TV seriāla uzņemšanu. Kā nu tur ar Ričardu III ir bijis patiesībā, neviens tāpat neuzzinās, jo klāt nav bijis un sveci turējis. Skaidrs ir tas, ka viņš 1485. gada pavasarī publiski noliedza ļaužu mutēs cirkulējošos apvainojumus sievas noindēšanā, lai varētu apprecēt Elizabeti. Apgalvo gan, ka pastāv ar Elizabetes roku rakstīta vēstule, kas vedina uz domām, ka viņa kvēli vēlējusies apprecēties ar savu tēvoci. Šo vēstuli viņa esot rakstījusi Norfolkas hercogam, izsakot cerību, ka karalienes Annas slimība ir nāvējoša un ka viņa drīz varēs apprecēt Ričardu un kļūt par karalieni. Par Ričardu viņa izsakās kā par "savu vienīgo prieku un Radītāju šajā pasaulē" un apgalvo, ka viņa tam pieder "ar savu sirdi, ar domām, ar miesu un visu pārējo", kas apstiprina domu, ka viņa ir iekārojusi ne tikai kroni, bet arī pašu kroņa nēsātāju. Taču tikpat labi tas varētu būt vēlākos gadsimtos radies romantizējums ar asinsgrēka iezīmēm.

Nākošā gada maijā Ričarda III pīšļi tikšot apbedīti Lesteras Anglikāņu katedrālē.  Taču ceremonijas norisi un veidu noteiks valdība, jo cilvēki joprojām ir pret to, ka vienam no Anglijas pēdējiem katoliskajiem monarhiem parāda karalisku godu. Tjūdoru vēstures pētnieks doktors Deivids Stārkijs uzskata, ka Ričarda III pīšļus guldīt blakus citu monarhu atliekām būtu nepieņemami: "Ja vien Vestminsteras Abatijā neieviesīs neģēļu stūri, kur viņš varētu tikt guldīts, manuprāt, Lestera ir pilnīgi pieņemama izvēle. Godīgi sakot, viņš smagi izgāzās." Tāpat viņš uzskata, šajā gadījumā ir viens pamatots iemesls, kāpēc viņš beidzis šādā veidā -  autostāvvietā. Viņš esot bijis draušalīgs monarhs, kurš iznīcinājis pats savu dinastiju, Jorku dinastiju. Šāds joprojām ir oficiālais viedoklis, pie kura, ja es nemaldos, pieturas arī Karaliskā ģimene.

Droši vien velns nav tik melns, kā viņu mālē. Mēs šo to zinām par nosunīšanas kampaņām, vai ne? Un 15. gadsimta tikumi bija daudz skarbāki un krietni atšķirās no 21. gadsimta tikumiem. Taču es joprojām apšaubu jebkādas oficiālas reabilitācijas iespējamību, jo saskaņā ar britu likumdošanu tikai piecus gadus pēc kāda nāves iespējams iebilst pret aizgājēja vārda izvazāšanu pa mediju dubļiem. Tas ir, pret sagrozītu dzīves gājuma atspoguļojumu TV un radio. Starp citu, šis papildinājums likumam par plašsaziņas līdzekļiem (Broadcasting Bill) tika pieņemts 1980. gadā, un amizanti, ka tā brīža BBC šefs to nosauca par Ričarda III klauzulu. Pasmaidīsim. Jo kā arguments tika minēts: "A, kas notiktu, ja Ričarda III pēcteči piepeši iedomātos iebilst pret to, kāds viņš ir attēlots Šekspīra lugā."

Tomēr, neraugoties uz Tjūdoristu centību, vienkāršā tauta varētu būt citos ieskatos. Šajā sakarā man ievērības cienīgs šķiet fakts, ka Ričards Ārmitidžs, kurš ir no Lesteras un dzimis Bosvortas kaujas dienā, savu vārdu dabūjis tieši par godu šim asiņainajam monarham. Kurš gan vecāks, pie pilna prāta un skaidrā esot, savam bērnam izraudzīsies paša mežonīgākā slepkavnieka vārdu?

___________________

(1) Ok, ja latviešu valodā viņas grāmatas izdod "Kontinents", es tās kautrētos nosaukt par "vēsturiskiem romāniem". Fantāzijas par vēstures tēmu būtu precīzāks termins. "Rakstot vēsturisku romānu, jums nākas iztēloties varbūtējās sarunas, taču visam jābūt balstītam uz vēsturiskiem faktiem," viņa saka.

Paint It Black XIII.

(Vēstures pārradīšana)

Kostīmu māksliniece Frensisa Tempesta saka, ka katra paaudze dabū tādu Robinu Hudu, kādu tā ir pelnījusi. Un kā mazs bērnelis idejiskā ziņā izkrāso tradicionālo zīmējamo grāmatiņu saskaņā ar savām tā brīža sajūtām un fantāzijām. Šajā gadījumā krāsu švīkojumi ir visai mūsdienīgi, jo veidotāji bija izvirzījuši sev uzdevumu padarīt to ticamu "PlayStation" spēļu cienītāju paaudzei.

Ja viņi būtu spējuši paredzēt, ka ironiskā kārtā galvenā auditorija izrādīsies sievietes pēc trīsdesmit gadu vecuma, viņi, iespējams, tomēr būtu pārdomājuši un uzņēmuši sakarīgu pieaugušajiem domātu seriālu, kas vēstījuma kvalitātes ziņā būtu līdzvērtīgs kaut vai "The Tudors" bez izteiktajiem sižetiskajiem stulbismiem, par kuriem runa būs nedaudz vēlāk. Turklāt ir jāņem vērā, ka par "kvalitāti" es šeit runāju tikai seriālu kontekstā. Un seriāls, manuprāt, šeit droši vien atkal uzsprēgā mans snobisms, ir masu produkcija, kam vairumā gadījumu ar labu gaumi nav nekāda sakara. Tieši tāpat kā dāmu romāniem ar literatūru un Makdonaldos nopērkamajiem burgeriem ar haute cuisine. (Protams, ir arī patīkami izņēmumi, taču šis nav tas gadījums...)

Lai pielāgotos mērķauditorijas visai ierobežotajām zināšanām par aplūkojamā laikmeta reālo politisko situāciju, materiālo kultūru un parašām, tika nolemts izmantot detaļas, kas dotu viņiem iespēju uz karstām pēdām identificēties ar galvenajiem varoņiem. Tālab atšķirībā no astoņdesmito gadu versijas, kas manā atmiņā saglabājusies visai periodam atbilstoša - labi, nepieminēsim šādas tādas nianses, kas sešpadsmit gadus vecam skuķim šķita iederīgas un sasaucās ar tā brīža valdošajām popkultūras iezīmēm, piemēram, M. Praida matu griezums, taču autentiskais laika gars šķita saglabāts, - šī ir izteikti kičīga adaptācija, postmodernisma mikslis, kas noārda robežas starp mūsdienīgo masu kultūru un gadsimtiem tautas atmiņā auklēto leģendu, tāpēc apelēt pie vēsturiskās patiesības un detaļu precizitātes, ar ko nodarbojas daži ļautiņi, būtu pilnīgi bezjēdzīgi.

Šajā "Robina Huda" versijā ir pārpārēm apzināti iekļautu anahronismu. Reālijas, kas tais cēlajos laikos, kurus V. Skots aprakstīja "Aivenho", nebūtu iedomājamas. Robina loks, kuru tas  sakās esam pārvedis no Svētās Zemes, patiesībā nav saracēņu loks, jo līmētais oriģināls drēgnajā Albionas klimatā izjuktu. Kultivētas zemenes, kuras Robins Huds, aiz kātiņa turēdams, visai vēlīgi iebaro Gisborna māsai, lai piešķirtu ainai erotisku gaisotni, vai klasiskais peļu slazds ar atsperi, kurš, starp citu, tika patentēts ASV 1994. gadā un kurā pirkstus iecērt kāds no varas kalpiem, arī nav vēsturiski precīzas detaļas.

Pieviltie vēsturiskas precizitātes un autentisku detaļu mīlētāji ne vienreiz vien ir nikni uzsvēruši, ka izmantotās bruņas un ieroči vairāk atgādina 14. gadsimta Edvarda II ēras paraugus. Raupjums un vienkāršība, kas raksturo 12. gadsimta izstrādājumus, tikusi aizstāta ar krietni vēlāku laiku formu izsmalcinātību. Tas pats sakāms par tērpiem, kuru askētiskais siluets ticis uzlabots ar niansēm vai aizvietots ar tiešiem pārcēlumiem no citiem gadsimtiem. Piemēram, ideja par galvenā varoņa jaku ar kapuci, kas vizuāli sasaucas ar mūsdienās pusaudžu vidū iemīlēto apģērba gabalu - hoodie (Kaut arī man šobrīd šķiet, ka tas apģērba gabals ir dikti parocīgs Anglijai, jo lietū un vējā ir liela iespēja aizlidot uz velnsviņzinkurieni kā Mērijai Popinsai.), arī nākusi no 14. gadsimta. Kostīmu māksliniece, khm, šis fakts mani nedaudz uzjautrināja, īsts melnā humora paraugs, kaut kāda vārdos neminēta iemesla dēļ pētījusi bēru drānas, kādos tajā laikā, ietērpa miroņus, un tur vairākos gadījumos tikusi izmantota tunika ar kapuci, un tad nu nosprieduši, ka tas būs gana autentiski un ok. Turklāt zīmīgs ir tas, ka pēc pirmās sezonas pirmās sērijas uzņēmušā režisora Džona Makkeja ieteikuma viņi nedaudz japanizējuši Robina Huda tērpu - bultu maks guļ nevis diagonāli pāri ķermenim, kā tajos laikos bija parasts, bet gan taisni uz leju kā ninjam.

3. sezona. Robins Huds sastindzis ninjas stājā. Drūmums viņa sejā liecina par vēlmi atriebties. Viss viņa stāvs šķiet spriedzes pilns, gatavs cīņai uz dzīvību un nāvi. Taču viņa pozai pietrūkst plastiskuma un apņēmības, kas nolasāma ninju figūriņu sastingumā.

Vēsturiskuma mīlētājiem nepieņemams bija arī fakts, ka tērpi bija darināti no materiāliem, kurus tajos tālajos laikos nevarēja nedz izgatavot, nedz nopirkt.

 Sevišķi uzkrītošs un bieži minēts piemērs ir Jaunuves ar mašīnu mežģīņrakstā adītā dzeltenā jaciņa. 

 Un "absolūti anahroniskais" Mača džemperis.

To, ka arī Robina Huda laikos nebija svešs jēdziens "politkorektums", pierāda tas, ka daži no aktieriem ir ar tumšu ādas krāsu. Un patriotisma uzplūdos visi piemirsuši, ka karalis Ričards Lauvassirds angliski runāja sliktāk par mani. Sakrālā frāze: "Mēs esam Robins Huds!" viņa izpildījumā noteikti izklausītos komiski.

Taču kuru gan tas satrauc.

Šerifs stila vārdā aizņemas lieko zobu no miroņgalvas, lako kāju nagus melnā krāsā un, dzenot pēdas nolaupītajam Lielajam Notingemas paktam, pastaigājas pa mežu zīda pidžamā. 

Merionas tērpi, it īpaši 1. sezonā, rosina domas par to, ka meitene pa ceļam uz Budapeštu vienkārši ieskrējusi kādā "Primark" vai "H&M" bodē paķert šādas tādas jaciņas, šallītes, kleitiņas filmēšanās vajadzībām, jo, tfu, tfu, tfu, lokalizēju to, ko mans puisis dzirdēja no kāda kolēģa, pirms viņš pirmo reizi devās uz Latviju, ungāru veikalos var nekā mugurā velkama nebūt.

Frensisa Tempesta, kostīmu māksliniece "Robina Huda" pirmajai un otrajai sezonai: "Lūsija Griftsa, Meriona reālajā dzīvē, bija ļoti jauna. Tā bija Foza ideja, ka Merionai vajadzētu valkāt drēbes, kuras pusaugu meiteņu auditorija varētu vēlēties iegādāties. Viņš gribēja radīt tērpu līniju "Topšopam" un nosaukt to par Jaunavas Merionas tērpu līniju." Merionas tērpi pirmajā sezonā ir apslēpjošāki un viduslaicīgāki, kaut arī par autentiskiem tos būtu grēks nosaukt. Izmantotie materiāli un piegriezums, maskējot vidukli, padara Jaunuvi smagnēju un vecišķu. Vai arī neviļus liek padomāt, ka viņa sagrūsnējusi tikai no priecīgās domas par Robina Huda atgriešanos.

Otrajā sezonā producenti vēlējās redzēt seksīgāku un pavedinošāku Merionu. Iecerētās sižeta līnijas attīstības dēļ, manuprāt, lai Gisbornam būtu kur aci piesiet. Jo Merionu un Robinu Hudu tāpat kā V.I. Ļeņinu un Naģeždu Krupskaju visupirmām kārtām vieno cīņa gaišākas nākotnes vārdā. 

 Bērnišķīgums un arī pusaugu meitenēm ralsturīgie tauciņi ir zuduši uz neatgriešanos. Atklāti tiek demonstrētas krūtis un citi sievišķie labumi.

Ar Gisborna kopto bālumu kontrastējošās melnās acu zīmuļa līnijas un tumšās ēnas (Rādās, ka "Maybelline" un "Max-Factor" arī toreiz bija cieņā, tāpat kā melna matu krāsa.), apliecina to, ka viņš patiešām pieder ja ne gluži gotikas laikmetam, tad gotu subkultūrai jau nu pavisam nopietni. (Tas nekas, ka brīžiem viņa izturēšanās smagi velk uz emo.) Viņa ietērps vieniem šķiet patapināts no 80. gadu rokeriem a la "Depeche Mode", otriem - runa šoreiz ir īpaši par mēteli - no SS oficieriem. Trešie domā, ka tas pilnībā nosperts no "Van Helsinga". 

Arī viņa frizūra 2. sezonā ir tipisks anahronisms. Jo 2007. gadā tā bija pietiekoši moderna, lai es to piefiksētu. Turklāt mana puiša vecākais dēls ar tieši tādu pašu zīmējās 2007. gada Ziemsvētkos.

 

Šerifa māšeles algotņi valkā melnās beretes. Šur tur visai nevainīgi kadrā pavīd maskēšanās tērpa jakas piedurkne vai bikses, armijas parauga zābaki. Un visa politiki saspīlētā un sazvērestību saēstā gaisotne liecina, ka gluži tāpat kā šobrīd Tuvajos Austrumos rit nebeidzams karš. Un ka tieši tāpat tas nebūt nenotiek kādā vienkāršam ļautiņam nezināmā zemes nostūrī, bet gan tepat deguna galā - pilī, apkārtējos ciemos, mežā.

Taču ne visi sajūsmā sita plaukstas. Džons Ričardss, kuģa pasažieris: "Viņi saka tev, tā ir tava tēvija, jūs tiekat no sirds gaidīti, jūs visi esat briti. Kad tu atbrauc, tu sproti, ka tu esi ārzemnieks ar visām no tā izrietošajām sekām. Parastais cilvēks uz tevi skatās kā uz vienu no koloniju iedzīvotājiem. Tu cērt cukurniedres vai iznēsā banānus, viņaprāt. Katrs vēlas tevi apkrāpt. Viņi saka, es tikko nokāpu no banānu kuģa, un tamlīdzīgi."

Kamēr kuģis atradās ceļā uz Lielbritāniju, Parlamenta locekļi debatēja, vai kuģa pasažieriem ir tiesības šeit izkāpt krastā. Daži uzskatīja, ka kuģis tūlīt pēc ierašanās ir jāgriež atpakaļ. Par labu atbraucējiem runāja tas fakts, ka viņi visi skaitījās Britu sadraudzības pilsoņi un vairums bija kalpojuši karalim un tēvijai kara laikā. Turklāt karu pārcietušajā Lielbritānijā trūka darba roku. Osvalds Denisons, tas pats biedrs, kas pirmais dabūja darbu: "Tas apmierināja abas puses: gan Lielbritāniju, kam bija nepieciešammi strādnieki, gan cilvēkus, kas vēlējās atrast darbu."

Kaut arī sabiedrības reakcija bija tālu no sirsnīgas sagaidīšanas, 202 no pasažieriem atrada darbu uz karstām pēdām. Sems Kings, viens no kuģa pasažieriem: ".. otrajā dienā Anglijā es devos uz Bolhamas darba biržu un tur man piedāvāja 5 darbus. Šodien jauniešiem, ja vien viņi nav tehniski sagatavoti un akadēmiski skoloti, izredzes atrast darbu ir ļoti sliktas."

Velsas princis Čārlzs lepojas ar to, ka viņam ir iespēja dzīvot multikulturālā vidē, ar vārdu "multikulturāls" saprotot "nevis Britāniju, kur dažādas kultūras pastāv līdztekus aizzīmogotos nodalījumos, bet gan tādu, ko apdzīvo indivīdi, kuru pašu kultūra ir bagātinājusies kontaktos ar cilvēkiem ar atšķirīgu etnisko izcelsmi un reliģisko pārliecību." Nav noliedzams, ka britu nācijas paštēls ir ticis pārradīts visai īsā laika sprīdī. No valsts, kuras durvis ir aizslēgtas un durvju atslēga ir nolauzta, tā ir kļuvusi par atvērtu valsti. Briti Eiropas valstu vidū izceļas kā paraugnācija, kas spēj komfortabli sadzīvot ar jauno un sūklim līdzīgo pilsonības koncepciju.

Britu vēsturnieki uzskata, ka sākums masu migrācijai [uz AK] bija kuģa Empire Windrush ierašanās 1948. gadā. Tas pietauvojās Tilberijas dokos 22. jūnijā, vezdams uz klāja 492 jaunas dzīves meklētājus no Karību jūras salām. Rakstītajos avotos viņu ierašanās tēlota kā dziļi simboliska zeltainas mitoloģiskās gaismas apdvesta. Kā jau kanoniskā tekstā parasts, notikuma izklāsts detaļās neatšķiras: tiek minēts nemainīgs pasažieru kopskaits (patiesībā imigrantu bija vairāk, pavisam 531 personas, kas izskaidrojams ar to, ka kuģa rullī tika ierakstītas tikai 12 gadu vecumu pārsniegušas personas), lai izceltu masas viendabīgumu, tiek uzsvērts, ka visi kuģa pasažieri bija vīriešu dzimuma (piemirstot, ka uz kuģa atradās arī 3 sievietes). Turklāt netiek minēts, ka uz klāja atradās diezgan daudz "zaķu" jeb bezbiļetnieku.

Lielākā daļa no uz klāja esošajiem plānoja uzturēties valstī gadus piecus, lai kaut ko nopelnītu, iegūtu labāku izglītību, un varbūt kaut ko iekrātu. No mājām viņus bija izdzinuši parastie ekonomisko bēgļu iemesli - bezdarbs dzimtajās salās un zemās algas. Par iebraucēju mājvietu kļuva galvenokārt Brikstonas apkaime, kas atrodas Londonas dienvidu daļā. Vairāk nekā 240 Jamaikiešiem tika ierādīta pagaidu mājvieta metro stacijā Clapham Common, kas kara laikā bija kalpojusi par bumbu patvertni un pēcāk par karagūstekņu nometinājuma vietu. Brikstonas mērs viņus sirsnīgi apsveica ar ierašanos. Daily Express raksta 23, jūnijā: "Viņi visi kērušies pie savas pirmās maltītes uz Anglijas zemes: liellopa cepetis, kartupeļi, Jorkšīras pudiņš, saldais ar jāņogām un olu krēmu. Gultas vieta un trīs siltas maltītes viņiem izmaksās 32.5 pensi dienā. Vairumam jamaikiešu ir apmēram 5 mārciņas izdzīvošanai, kamēr atradīs darbu. Osvalds Denisons, 35 gadus vecais zīmju krāsotājs, dabūja darbu, tikko kā pabeidzis pateicības runu valdības amtpersonām. Viņš uzsauca trīs urravas Labklājības ministrijai un pacēla savu cepuri. Pārējie applaudēja. Panamas, zilas, sārtas un gaišbrūnas filca platmales un viens katliņš tika vicināti."