Baltā karaliene un melnās domas

(Pārdomas par vēstures grozāmību)

Sāku skatīties seriālu "The White Queen"/"Baltā karaliene" par Sarkanās un Baltās rozes karu, kas veidots pēc Filipas Gregorijas (Philippa Gregory) vēsturisko fantāziju (1) cikla "The Cousins' War"/"Brālēnu karš", un nonācu pie domas, ka šādos TV vajadzībām izskaistinātos seriālos, protams, patiesību nav ko meklēt. Kaut arī darbu autore ir citās domās, proti, viņa uzskata, ka labi uzrakstītu vēsturisku romānu [un - iespējams - arī seriālu] priekšrocība ir tā, ka cilvēki apgūst tematu bez piespiešanās un viņiem nav nepieciešamības to studēt. Par ko man ir liels brīnums, jo es uzskatu, ka vēsturiska darba uzdevums vispirms ir ieinteresēt, lai pēcāk cilvēks pats pētītu vēstures liecības un izdarītu secinājumus par vienu vai otru personu un/vai notikumu. Ja būtu tā, kā fantāziju meistare ieskata, tad, piemēram, Francijas vēsturi mēs itin mierīgi varētu apgūt no dažiem virspusīgiem A.  Dimā un V. Igo darbiem.

Nav jau nekāds īpašais noslēpums, ka jebkurā gadījumā vēstures interpretācija vienmēr ir vairāk vai mazāk tendencioza. Turklāt tā pamatā atspoguļo valdošo aprindu vai uzvarētāju pieprasījumu. Allaž esmu teikusi, ka, ja Vāgners īpašos gaišredzības uzplūdos "Nībelungu gredzena" ciklā pēc "Götterdämmerung" būtu vēlējies iekļaut piekto noslēdzošo operu, tad tā būtu opera buffa un sauktos "Nuremberg". Ka tie nav tikai tukši vārdi, to mēs itin mierīgi varam izlobīt no savas empīriskās pieredzes. Kad vairāk nekā divdesmit gadus atpakaļ nomainījās valsts iekārta, viena vēsturiskā objektivitāte tika aizstāta ar citu, un vienā jaukā rītā mēs visi atmodāmies pavisam citā jēdzieniskajā pasaulē. Goda vārds, tas ir pārāk liels stress, un es kaut ko tādu vairāk negribu piedzīvot.

Runa šoreiz būs nevis par Elizabeti Vudvilu, seriāla galveno varoni, bet gan par Ričardu III, tobrīd gan vēl Glosteras hercogu. Es saprotu, ka "The Tudors"/"Tjūdoros" viņiem nebija iekāriena rādīt kā Henrijs VIII pārvēršas par resnu, vecējošu, pēc puvekļiem dvakojošu miesas kaudzi. Kurš gan muti pavēris sekotu tāda neiekārojama ķēma neskaitāmajām laulībām un gultas dēkām? Taču ar Ričardu III, kuru ģeniālais Šekspīrs iemūžinājis tāda paša nosaukuma lugā kā vienu no lielākajiem neliešiem un slepkavniekiem Anglijas vēsturē, kam saskaņā ar viduslaikos izplatītu ticējumu noziegumi un ļaunās domas deformējušas kā ķermeni, tā prātu, ir savādāk. Kaut arī pietiekoši glīts no vaiga, ņemot vērā, cik plakani un stilizēti ir tā laika gleznojumi, viņš bija ar skoliozes izlocītu muguru. Cik ļoti šī kroplība ietekmēja viņa izskatu un dzīvesveidu, var tikai minēt: par to šobrīd vārda tiešā nozīmē strīdas zinātnieki. Taču viens ir skaidrs, ja viņš būtu tik kusls, kādu viņu aprakstīja Šekspīrs, viņš nebūtu varējis cilāt zobenu un piedalīties kaujās. Viņa pīšļi pagājušā gada augustā tika uzieti zem kādas Lesteras autostāvvietas tikai dažas collas atstatu no publiskās tualetes agrākajā Pelēko brāļu klostera baznīcas atrašanās vietā. Šis vēstures piemineklis, starp citu, ir ticis izpostīts un sagrauts ar Henrija VIII ziņu.

Anairins Bernards (Aneurin Barnard), kas tēlo jauno Ričardu seriālā, bja nolēmis viņu atveidot ar nesaliektu muguru, jo uzskatījis, ka kupris ir bijis "Šekspīra izdomājums". "Viņš rakstīja priekš Tjūdoriem, kas bija atņēmuši Ričardam kroni, un viņa portretējumā bija daudz citu sagrozījumu un melu." Arī Filipa Gregorija min, ka pirms Lesteras izrakumiem visiem, kuri rakstīja par Ričardu III silti tika ieteikts neminēt viņa kroplo muguru, jo tam nebija nekādu taustāmu pierādījumu: tā bija tikai daļa no ar viņu saistītās mitoloģijas, ko nav iepējams uzdot par reālu vēsturisku faktu.

Taču, ja par viņa muguras liekumu šobrīd viss ir daudzmaz skaidrs, iespējams, ka apģērbtam monarham vizuāli tikai viens plecs bijis augstāks par otru, paliek atklāts cits jautājums, proti - kā interpretēt Ričarda III personību?  Ir pārāk maz ticamu vēsturisko avotu, uz kuriem varētu droši paļauties. Džons Rouss (John Rous), Nevilu ģimenes hronists, aprakstījis Ričardu skaļos vārdos viņa divu gadu ilgās valdīšanas laikā "Rous Roll"/"Rousa hronikā". Viņš ir "labs lords", kas aizstāv vienkāršos ļautiņus un soda to apspiedējus. Henrijam Tjūdoram nākot pie varas, Rouss steigšus apmet kažoku uz otru pusi un "Historia Regum Angliae"/"Anglijas karaļu vēsturē" tēlo Ričardu kā monstru, kas, šķībs savērpies un kroplīgs, sabijis mātes vēderā divus gadus un piedzimis jau ar visiem zobiem, skaistu, brangu kupri un līdz pleciem gariem matiem.

Šāda zīmīga pasaulē nākšana liecina, ka darīšana var būt tikai ar velna bērnu. Šekspīrs šīs ļaunuma iemiesojuma pazīmes, kuras droši vien viņš smēlies no 16. gadsimta Tjūdoru ēras hronistu darbiem, sabiezinājis vēl vairāk: Glosters ir priekšlaikus dzimis, viņam neveicas mīlā, jo viņš ir neglīts un klibs, ikkatrs suns uzskata par savu pienākumu apriet viņu, viņa mīļākā nodarbe ir aplūkot savu ēnu saulē un vīt intrigas, lai varētu zem zemes dabūt savus abus brāļus un pārējos troņa pretendentus. Viņš velta Ričardam III skanīgus epitetus - vīra kauna traips, pekles nezvērs, sātans, kam pekles gari paklausīgi, slepenkodis suns, kas zobus cērt, glauzdamies klāt, cilvēks bez sirdsapziņas un līdzcietības, ko grēks, posts un nāve iezīmējuši... Viņš darbojies kā līgts slepkavnieks, lai novāktu karalim nevēlamus ļautiņus, un Tauerā pašrocīgi ticis vaļā arī no abiem prinčiem. Arī citādā ziņā viņš esot bijis samaitāts līdz kaulam, jo viņš ne tikai nolūkojis savu nākamo sievu pie svaigi nogalinātā vīra kapa, kādas gotiskas šausmas, bet arī vērsis savus ļaunīgos skatus uz savu brāļameitu Jorkas Elizabeti, ko iekārojis tā, ka acis vai laukā sprāgst, un tāpēc noindējis tobrīd jau apnikušo lauleni.

Pēdējā epizode atspoguļota diezgan daudzās Ričardam III veltītajās grāmatās. Arī Filipas Gregorijas "The White Princess"/"Baltā princese". Dāmai ir nosliece savās fantāzijās iepīt dažādas nepārbaudītus skandalozus notikumus, kas droši vien patecināja "Starz" darboņu siekalu garum garu un sagādāja viņai kontraktu par TV seriāla uzņemšanu. Kā nu tur ar Ričardu III ir bijis patiesībā, neviens tāpat neuzzinās, jo klāt nav bijis un sveci turējis. Skaidrs ir tas, ka viņš 1485. gada pavasarī publiski noliedza ļaužu mutēs cirkulējošos apvainojumus sievas noindēšanā, lai varētu apprecēt Elizabeti. Apgalvo gan, ka pastāv ar Elizabetes roku rakstīta vēstule, kas vedina uz domām, ka viņa kvēli vēlējusies apprecēties ar savu tēvoci. Šo vēstuli viņa esot rakstījusi Norfolkas hercogam, izsakot cerību, ka karalienes Annas slimība ir nāvējoša un ka viņa drīz varēs apprecēt Ričardu un kļūt par karalieni. Par Ričardu viņa izsakās kā par "savu vienīgo prieku un Radītāju šajā pasaulē" un apgalvo, ka viņa tam pieder "ar savu sirdi, ar domām, ar miesu un visu pārējo", kas apstiprina domu, ka viņa ir iekārojusi ne tikai kroni, bet arī pašu kroņa nēsātāju. Taču tikpat labi tas varētu būt vēlākos gadsimtos radies romantizējums ar asinsgrēka iezīmēm.

Nākošā gada maijā Ričarda III pīšļi tikšot apbedīti Lesteras Anglikāņu katedrālē.  Taču ceremonijas norisi un veidu noteiks valdība, jo cilvēki joprojām ir pret to, ka vienam no Anglijas pēdējiem katoliskajiem monarhiem parāda karalisku godu. Tjūdoru vēstures pētnieks doktors Deivids Stārkijs uzskata, ka Ričarda III pīšļus guldīt blakus citu monarhu atliekām būtu nepieņemami: "Ja vien Vestminsteras Abatijā neieviesīs neģēļu stūri, kur viņš varētu tikt guldīts, manuprāt, Lestera ir pilnīgi pieņemama izvēle. Godīgi sakot, viņš smagi izgāzās." Tāpat viņš uzskata, šajā gadījumā ir viens pamatots iemesls, kāpēc viņš beidzis šādā veidā -  autostāvvietā. Viņš esot bijis draušalīgs monarhs, kurš iznīcinājis pats savu dinastiju, Jorku dinastiju. Šāds joprojām ir oficiālais viedoklis, pie kura, ja es nemaldos, pieturas arī Karaliskā ģimene.

Droši vien velns nav tik melns, kā viņu mālē. Mēs šo to zinām par nosunīšanas kampaņām, vai ne? Un 15. gadsimta tikumi bija daudz skarbāki un krietni atšķirās no 21. gadsimta tikumiem. Taču es joprojām apšaubu jebkādas oficiālas reabilitācijas iespējamību, jo saskaņā ar britu likumdošanu tikai piecus gadus pēc kāda nāves iespējams iebilst pret aizgājēja vārda izvazāšanu pa mediju dubļiem. Tas ir, pret sagrozītu dzīves gājuma atspoguļojumu TV un radio. Starp citu, šis papildinājums likumam par plašsaziņas līdzekļiem (Broadcasting Bill) tika pieņemts 1980. gadā, un amizanti, ka tā brīža BBC šefs to nosauca par Ričarda III klauzulu. Pasmaidīsim. Jo kā arguments tika minēts: "A, kas notiktu, ja Ričarda III pēcteči piepeši iedomātos iebilst pret to, kāds viņš ir attēlots Šekspīra lugā."

Tomēr, neraugoties uz Tjūdoristu centību, vienkāršā tauta varētu būt citos ieskatos. Šajā sakarā man ievērības cienīgs šķiet fakts, ka Ričards Ārmitidžs, kurš ir no Lesteras un dzimis Bosvortas kaujas dienā, savu vārdu dabūjis tieši par godu šim asiņainajam monarham. Kurš gan vecāks, pie pilna prāta un skaidrā esot, savam bērnam izraudzīsies paša mežonīgākā slepkavnieka vārdu?

___________________

(1) Ok, ja latviešu valodā viņas grāmatas izdod "Kontinents", es tās kautrētos nosaukt par "vēsturiskiem romāniem". Fantāzijas par vēstures tēmu būtu precīzāks termins. "Rakstot vēsturisku romānu, jums nākas iztēloties varbūtējās sarunas, taču visam jābūt balstītam uz vēsturiskiem faktiem," viņa saka.

Paint It Black XVI.

(Varoņa ģenēze)

Pozitīvajam varonim jābūt tādam, lai katra meitene vēlētos viņa plakātu virs savas gultas. T.i., viņam jābūt aci piesaistošam, sportiskam, pa visām vīlēm jāizstaro seksualitāte un pārliecinātība. Maikls Praids no "Šērvudas Robina" vēl šobrīd tiek uzskatīts par vizuāli izteiksmīgāko Robinu ever. Ja man tobrīd nebūtu citas intereses, es nezinu, kā tas būtu iespaidojis mani. :)

Robins Huds angļiem ir sensitīvs temats. Un šis tautas balāžu varonis ir pacelts uz tāda paša neapstrīdama ētiskās pilnības pjedestāla kā padomju laikos Pavļiks Morozovs, kurš ar savām asinīm uz lūpām  (Ja nemaldos mazo ziņu pienesēju kāds nogrieza.) aizstāvēja padomju ideālus, vai mazais Volodja, kurš nekad nemeloja, vai arī jau pieaugušais Ļeņins, kurš nespēja medībās nošaut lapseli, jo tā bijusi tik skaista, sob, kas protams, estētikas mīļotājam netraucēja parakstīt čupām dekrētu par cilvēku nošaušanu. Sorry, tie bija pirmie piemēri, kas ienāca man prātā. Un ir tikpat apšaubāmi. Es laikam, kā jau teicu, esmu pārāk veca, lai sajūsminātos par visu, ko pozitīvais varonis dara. Es uzskatu, ka arī ideālu un skaļu saukļu vārdā izdarīta slepkavība ir tikai slepkavība. Jo abos gadījumos iznākums ir viens, proti, LĪĶIS.

Šajā versijā Robins Huds ir pozicionēts kā "supervaronis, par ko var kļūt [ikviens]." Jebkurš agresīvs mūsdienu interneta nolīdzinātājs, kam treknās banku žurkas no galvas nograuzušas teju vai visus matus ar viņa paša ziņu, jebkurš semočku grauzējs un trennūzenēs staigājošs cīnītājs par mātes valodu, lai varētu savu trīskrāsaino Jura krusta lenti plivināt ar pilnu dvašu ne tikai 9. maijā, jebkurš kaismīgais virtuves purpinātājs, kas reālajā dzīvē baidās pats no savas ēnas.

Taču it viena būtiska nianse. Leģendas apjūsmotāji "uzskata", ka šajā seriālā attēlotais Robins Huds ir pielīdzināts prastam zaglim, kura aktivitātes atbalsta vien žēlabainie, par sevi pastāvēt nespējīgie zemnieki. Kuriem no tā tiek savs grasis. savs labums. Un liela daļa nepatikšanu. Un tāpēc, šī ir faktiski ļoti atšķirīga versija no 80to gadu "Robina Huda", kurā tomēr - ok, seriāla specifikas ietvaros - bija ieliktas vismaz kaut kādas cēlākas idejas. Kur galvenais uzsvars bija likts uz darbību, nevis uz mutes dzesēšanu galvenā varoņa ambīciju vārdā.

Ričarda Kārpentera "Šērvudas Robinā" cīņas ideja sakņojas pagātnē - tā ir cīņa par normāņu okupācijas rezultātā zaudēto anglosaksisko patību un Anglijas brīvo garu. Turklāt tā ieslīd mistikā un savijas ar gaismas un tumsas spēku cīņu par sudraba bultu, kas ir zudušās Anglijas simbols. Notingemas šerifs Roberts de Reno stāsta savam brālim abatam, ka šī bulta ir kulta objekts un vismaz 500 gadus veca. Pēdējais tās glabātājs bijis Robina tēvs, kurš gājis bojā no Roberta de Reno nodevīgās rokas 15 gadus atpakaļ sakšu sacelšanās laikā. Taču šerifs nezin tās kulta nozīmi. Viņaprāt, to varētu zināt tikai gaismas vai tumsas spēku pārstāvis - Robins vai barons de Belems.

Šērvudas Robins ir Herna "izraudzīts" un "atmodināts" un pa daļai pretstatīts visiem pārējiem, kas ir "pārāk ilgi gulējuši". Uz viņu gaida "aklie, vīri ieslēgti smirdošā tumsā, bērni uztūkušiem vēderiem, kas slēpjas grāvjos, nabagie, mantu zaudējušie..." Viņš saka: "Ir pienācis laiks mosties no jauna. Laiks pārstāt bēgt. Neviens nebēga no Heistingsas Viņi mira cīnoties." "Kur palicis angļu gars?" viņš vaicā saviem cīņu biedriem. "Neuzprasies uz nepatikšanām, dari, ko tev liek, un viņi tevi liks mierā, vai tas ir slavenais Anglijas gars?" Viņš tēlo acu priekšā izpostītās un izlaupītās Anglijas ainas - ciemi sagrauti, izpostīti, lai prinči varētu tur medīt, vienkāršie ļautiņi maksā par kariem ārzemēs, nav taisnības, nav Anglijas. Viņš ir gatavs cīnīties par savām idejām un celt ļaudis cīņai pret ļaunumu, kas, kā to pārnestā nozīmē raksturo Herns, kā tumsa pārmāc viņa zemi.

Taču šis Robins Džonasa Ārmstronga piekritēju vidū tiek tulkots kā pasīvs. Tāds, kurš pats nav izvēlējies savu ceļu. Nevis pats aktīvi un apzināti lēmis savu likteni. Tas gan nav nekas jauns: pasivitāte allaž tiek piesaukta gadījumā, ja kādam nav talanta vai vēlēšanās imitēt vētrainu darbošanos un par katru sīkumu kladzināt kā vistai, kas nupat sūri lamādamās izspiedusi milzu olu pēc vētraina vienas nakts sakara ar strausu. 

Bet tikmēr cilvēki cenšas no seriāla izlobīt kaut kādu jēgu. Tikai daži citāti no atsauksmēm. "[Seriāls] māca mīlēt, cīnīties pret netaisnību un būt patriotam! Protams, man patīk Robins un viņa rīcība. Ne katrs ir gatavs citiem ziedot pēdējo kreklu." "Pateicoties seriālam, es no jauna noticēju labajam un tam, ka par savu laimi ir jācīnās. Pat tad, ja tu esi viens pret tūkstoti, tev ir iespēja." "Man šis seriāls palīdzēja gūt pārliecību par sevi, pārliecināties par savas izvēles pareizumu attiecībā uz pretējo dzimumu. Pateicoties šai filmai [es sapratu], ka man ir svarīgs ne tikai cilvēka ārējais izskats, bet arī viņa dvēseliskās īpašības." "[Palīdzēja] atkal noticēt labajam un saprast to, ka mīlestība dara kā brīnumus, tā [pieļauj] šausmīgas kļūdas." "[Seriāls vēsta] par netveramo un augsto, par iznīcību un cerību, par pēdējo cīņu un nemirstīgu mīlestību." "Es saprotu, ka Robins Huds - tā nav tikai konkrēta persona, bet gan visi cilvēki, kas saprot viņa idejas."

Laikraksta "The Times" kritiķis Pols Hogarts, pareģodams seriāla popularitāti 2006. gada septembrī rakstīja, ka arī Džonasa Ārmstronga atveidotais Robins Huds varētu rast vietu uz dažu simtu tūkstošu pubertitātes vecuma meiteņu guļamistabu sienām. Manuprāt, viņš nežēlīgi alojās.

Vai "Nībelumgu gredzena" atjaunojums?

(Kultūru sadursme)

Es zinu, ka jau sen neesmu neko publicējusi. Iemesls - pigritia vulgaris.

Nu, ko savu solījumu attiecībā uz "Hobitu" es esmu turējusi godam Jau pirmajā dienā, proti, 13. decembrī, kad to sāka izrādīt Anglijā, es to noskatījos. Kinoteātrī. Interesanti, ka tur bez mums vēl bija tikai kādi 10 cilvēki. Visi apgādājušies ar pārtikas krājumiem - hot dogiem, popkornu un kokakolu, itin kā dienām būtu turēti badā, un atrašanās ķinītī būtu viņu vienīgā iespēja pierīties.

Mani pamatīgi pārsteidz fakts, ka šim projektam kopumā tiek pareģoti panākumi arī okeāna otrajā pusē, proti, ASV.

Pirmkārt, tur nav seksīga supervaroņa - šaubos, ka Mārtins Frīmens ierakstās kategorijā "hunk"/"pievilcīgs vīriešu dzimuma pārstāvis, skatoties uz kuru, kā likums, klaviatūra pamatīgi tiek noslienāta". Arī viņa fiziskie parametri nav iespaidīgi - viņš visnotaļ atgādina Stīvu Rodžersu pirms viņa pompozās pārvēršanās par muskuļoto un visvarošo Kapteini Ameriku. Otrkārt, tur nav romantiskā varoņa, tātad izpaliks jau pieminētā klaviatūras apcūkāšana, un diez vai tur būs pievērsta jelkāda uzmanība bēdīgi slavenajiem, taču tautā visnotaļ iecienītajiem "boobage" un "buttage" faktoriem, ar ko ir ievērojami amerikāņu seriāli. Treškārt, vardarbība varētu būt izmālēta ne tik spilgtos toņos, kā amerikāņu skatītājs ir radis to redzēt Holivudas krāšņākajos paraugos un tajos pašos seriālos. ("Spartacus" - Starz, "Strike Back: Project Dawn" - Sky/HBO/Cinemax, "The Tudors" - Showtime, "True Blood", "Game of Thrones" - HBO.) Jāpiezīmē, ka tas pats par vardarbību daudz aplamātais K.Tarantino "Kill Bill" pirmajā daļā, kur ir redzamas sirreālas un horeografizētas asiņu šļāces kādā Tokijas naktsklubā, pāriet uz melnbalto kadru, lai gluži nesviestu gluži ģīmī šo silto un iesāļi smirdošo feierverķi. Starp citu nosacīti mazā meitene īsbruncītī, kas tik veikli darbojas ar asnažotajām kaujas bumbām pirms tam filmējusies "Battle Royale", šī filma, manuprāt, ir vienīgais "Hunger Games" avots (Ok, tās visas pļāpas par to, ka šis gods varētu pienākties "Pīteram Penam", "Mušu valdniekam" vai arī kādam citam sacerējumam līdzīgā garā, ir tukšas; tiem abiem nav nekādas tipoloģiskās saistības ar pēdējo.), un, kā vēsta nostāsts, sajūsminātais Tarantino viņu uzaicinājis piedalīties savā filmā.

Un vēl kāda būtiska, ja ne pati būtiskākā, nianse - tā kā režisors ir veicis izmaiņas tēlu hierarhijā un attiecībās, manā gadījumā ievērības cienīgs ir fakts, ka viņš piešķīris lielāku nozīmi R. Ārmitidža atveidotajam rūķu karalim, vismaz pirmajā daļā, un iekļāvis filmās notikumus, kas nemaz "Hobitā" nav aprakstīti, bet palienēti no citiem Dž.R.R. Tolkīna darbiem, pat piezīmēm, lai piešķirtu jaunajam darbam "Gredzenu pavēlniekam" raksturīgo smagnējo episkumu. Tālab nesagatavotam skatītājam varētu rasties nepieciešamība pielietot smadzenes, lai saprastu, kas un ap ko grozās. Un tas varētu izrādīties par daudz prasīts no ordinary, average American guys.

Kaut arī es šeit nedaudz ironizēju par tā saucamo Makdonalda kultūru, manis sacītajā varētu būt visai daudz patiesības. (Ja jau viņi uzskata,ka skolu programmās vajadzētu ieviest grozījumus - literārie darbi ir nevis jālasa oriģinālversijā, bet gan jāapgūst no adaptētiem pārstāstiem, - ja godīgi, kur nu vēl tālāk un krutāk.) Kāda amerikāniete literatūrai veltītā forumā atzinās, ka viņai ļoti patīkot skatīties filmas pēc angļu klasikas motīviem, taču darbus lasīt viņai šķietoties par grūtu. Neatceros precīzi, par kuru bija runa - Džeinu Ostinu vai Elizabeti Gaskelu. Un pēc šīs kaunīgās atzīšanās sekoja frāze, kas visu noliek savās vietās. Viņai daudz, daudz labāk patīkot "lasīt" komiksus.

Tāpēc arī amerikāņi uzskata, ka pat pieaugušajam Tolkīns lingvistiski ir sarežģīts, taču lieku galvu ķīlā, ka to pieveikt pat vidusmēra hamburgeru un komiksu patērētājam ir iespējams. Es pati gan "LOTR", gan "The Hobbit" pirmo reizi lasīju angļu valodā gadus sešus atpakaļ, un mans inglišs tobrīd nebija diezko spīdīgs. Protams, ar vārdnīcu. Tomēr jāņem vērā, ka atšķirībā no amerikāņiem tā man ir trešā valoda, kurā es tekoši, kas, kā es noprotu, saziņā ir būtiskākais faktors, vairāk vai mazāk gramatiski pareizi runāju: šādas tādas kļūdas nevarētu būt par iemeslu pašapziņas vai aizskartā ego, kā nu kuram, pirmās palīdzības komplekta, ziepju un striķa meklēšanai. (Faktiski, nekāds īpašais sasniegums tas nav, un - varbūt - vajadzētu pat nokārt ausis un nolīst kaktā nokaunēties, jo mans tēvs prot četras.) Bet amerikāņiem tā jebkurā gadījumā ir pirmā. WTF then?

Interesanti, ka "Captain America: The First Avenger" pirmizrādē Losandželosā, zīmējoties uz sarkanā paklāja, R. Ārmitidžs personīgi iešvīkoja atšķirību starp britu kultūras cienītājiem, kam "Hobita" pirmizrāde tā arī nenotikušā "Gotterdammerung" priekšvakarā bija gaidītākais notikums, un amerikāņu kultūras ievērtētājiem, kam svarīgāk ir bijis noskatīties komiksu ekranizācijas miksa kopsavilkumu - "The Avengers" un ko nu tur vēl. (Nedz, manas intereses, nedz, es zinu - man pilnīgi pietika ar "Captain America" - ekranizējumu, kura trulumu nespēja glābt pat Hugo Vīvings Sarkanā Galvaskausa lomā un pseido-nacistiskas regālijas. Deivida Bovija "Slaidā Baltā Hercoga" ietekmē šīs ākstības man varētu šķist visai pievilcīgas. Vismaz visnotaļ nožēlojamā amerikāņu mūvijā.)

Īsumā - Ārmitidžam pajautāja, ko viņš domā par komiksiem. Precīzāk - "Marvel" komiksiem. Atbilde, maigi sakot, bija visai savdabīga - ar angļu džentelmeņa galantumu viņš atzina, ka komiksi ir svarīga amerikāņu kultūras sastāvdaļa, bla, bla, bla, taču viņa bērnībā amerikāņu komiksi neesot bijuši plaši pieejami, kas ir šķīsta patiesība, es par to pavaicāju savam puisim, un viņiem nācies augt "ar ne tik iedvesmojošiem komiksiem", tāpēc pēc "Marvel" komiksiem veidotās filmas "būs īsts atklājums Anglijai un Eiropai".  Un man radās grūti pārvarama vēlēšanās kompim ar kaut ko laist, es biju visai neviltotā pārliecībā, ka viņam ir nedaudz vairāk smadzeņu par to daudzumu, ko biedrs Melnais Dārzenis/The Black Vegetable, sorry, Melnā Čūska/The Black Adder savulaik raksturoja kā "a brain the size of a weasel's wedding tackle", taču beigu beigās man, šķiet, pieleca, ko Mr Armitage bija domājis; kaut arī mani kaitina tāda gluma pieklājība, bet es saprotu, ka viņam par to maksā. Proti, kad amerikāņu bērni lapoja komiksus, britu bērni, piemēram, viņš personīgi, un šajā grēkā viņš ir atzinies, lasīja "Hobitu". Vai arī kaut ko tamlīdzīgu.

Droši vien šo dažādo kultūras izpratņu dēļ (Amerikāņiem - patrulie, bet vizuāli skaisti noformētie supervaroņu komiksi/lubenes/grāvēji; britiem - vienkārši komiksi/literatūra/filmas. Padomju Savienībā, kad es biju bērns, komiksu, man šķiet, nebija. (Nu, ja neskaita Hugo Diegu un kaut ko tur vēl.) Bet maybe, babe, mana atmiņa gāž mani iekšā. Vienīgais, ko es spēju atcerēties, ir dažas Pifa komiksa lapas žurnālā "Наука и жизнь" tālajos 70jos.) es nebiju spējīga izmocīt, par lasīšanu to procesu būtu grūti nosaukt nebaudāmās valodas pēc, pat pirmo "Krēslu". (Attiecībā uz šo šedevru es esmu spējīga laist pasaulē ne vienu vien metienu kaķēnu.) Tā vien pirksti niez kārtējo reizi uzklabināt, ka autore angļu literatūras vietā ir studējusi "angļu makulatūru". (Tagad to varētu izkonkurēt "Fifty Shades of Grey"/"Piecdesmit pelēkā nokrāsas", starp citu, 100% britu produkts, kura valodas ziņā ir vēl nebaudāmāka un kuras autore ir "iedvesmojusies" no minētās šedevratores. Greju es tulkoju uz pelēko, jo pārējo romānu nosaukumos, šķiet, bija kaut kas saistīts ar toņu/sajūtu nokrāsām, un tādā gadījumā saprātīgi redaktori cenšas izvēlēties vienotas reālijas visiem. Turklāt angļi mēdz teikt: "There are not black/white heroes/villains/characters, everybody is a varying shade of grey..." Īsumā, doma ir šāda: nekas nav precīzi melns vai balts, cilvēku attiecības laistās dažādos pārejas krāsas, pelēkās, notoņos.)

Tas, ka es uzskatu vidējo hamburgeru patērētāju par aprobežotu, ir sekas tam, ka Sovjetlandē cilvēkiem iemācīja domāt un spriest. Kas civilizētajā Rietumu pasaulē varētu nebūt tik raksturīgi. Teikšu, kā ir, arī briti man reizēm šķiet visai infantīli, un honey par šo uzskatu ir ticis informēts ne reizi vien, jo, kā atzīst viņš pats, normālie dzīves apstākļi un sociālās garantijas ir panākušas to, ka viņi nespēj nolaisties "to the street level", tas ir, pieņemt dzīvi tās dabiskajā plūdumā. Neba velti es viņam ironizēju, ka ielas minkāns ir krietni gudrāks un apķērīgāks par saviem augstdzimušajiem un nepārtraukti apčubinātajiem sugasbrāļiem, jo tam ik brīdi nākas pieņemt lēmumu un piemēroties situācijai. Arī es vajadzības gadījumā, nedaudz piepūlējot smadzeni, spēju spontāni rīkoties saskaņā ar apstākļiem, piemēram, ar nazi attaisīt kārbu tomātu savā sulā, ja piepeši salūzis konservu kārbu atvērējs. Melnais humors, taču mums ir bijis tāds negadījums, es kaut kur garāmejot esmu to pieminējusi, un toreiz to tiešām nācās izdarīt man, savādāk nāktos palikt bez vakariņām. Atceros to bezpalīdzību un teju vai izmisušo skatienu, jo tie tomāti bija viena no galvenajām mērces sastāvdaļām. Tomēr līdz klasiskajam hamburgeru patērētājam mentalitātes ziņā viņiem davilkt grūti.

Kaut kur, visprecīzākā norāde manā stilā, es lasīju, ka amerikāņi pasaulei devuši komiksus un Makdonaldu. Vai tikai tas nebija Maikls Mūrs? Paziņojums par to, ka viņi pasaulei devuši demokrātiju, kaut kā mūsdienās vien raisa sāju smīnu. Kāds paziņa no Kalgari, kas ir mācījies pusgadu ASV par radio DJ, kad mēs  pagājušā gada augustā beidzot satikāmies klātienē Londonā un mums sanāca par šo tematu runāt, sacīja, ka tā Makdonalda kultūra bliež no kājām. It īpaši visai izplatītais personīgā stroķa kults. Amerikāņi droši vien uzskatītu, ka tiek pārkāptas viņu cilvēktiesības, ja viņiem aizliegtu reizumis sirsnīgi pašaudīties. Ģimenes lokā, ātrajās ēstuvēs, mācību iestādēs, uz ielām un - kinoteātros.

Kaut gan, vispārīgi ņemot, tā aina varētu nebūt tik drūma. Un diez vai manis sacītais ir attiecināms uz visu nāciju. Mana puiša vecākais dēls, kas pagājušo gadu ciemojās pie draugiem Ņujorkā, piedziedāja pilnas ausis par to, kāda Londona ir nožēlojama, provinciāla pilsētele, taču jāņem vērā, ka viņš Londonā ir dzimis un uzaudzis, lai uztvertu to mesidžu īstajā kontekstā, - kurā neesot nedz labu restorānu, nedz izmeklētu bāru un blūza klubu.

Grūti spriest, cik viņa teiktajā taisnības un cik jaunības diktētu pārspīlējumu. Mani pāri okeānam varētu dabūt tikai ar stobru pie bēniņiem, tā kā Ņujorka manā skatījumā droši vien izpaliks.

Par to, kas ir "labs" restorāns var strīdēties, šajā jautājumā vajadzētu griezties pie bēdīgi slavenā Londonas restorānu pazinēja Jāņa Norda, taču man arī ne-mišelinētie Londonas centra restorāni patīk it labi. Apkārtējo ieliņu labirinta fīlings ir akurāt kā palienēts no "Absolute Beginners", it īpaši tad, kad sāk tumst un iedegas spuldzes, un gaismas no kāju līmeņa, kāpdamas augšup no ietves, izgaismo namu fasādes - bija tāds ap pusgadu ilgs moments biogrāfijā, kad man bija iespēja ievērtēt restorānus teju vai katru vakaru. Tas bija sirreāli un crazy, tiesa pēc tam mēs atjēdzāmies pamatīgā finansiālajā peļķē, bet, kā es viņam esmu teikusi - iespējams, ka mums to vajadzēja. Tobrīd. Saprāts un apdomīgums, uzkrauts uz kakla kā sakas bez tavas personīgās izvēles, jau tev neko nedod, ja tu nezini, kā to ir pretstatīt mirklības un viendienības neprātam. (Par to, starp citu, savās grāmatās ir runājuši Ē.M. Remarks un E. Hemingvejs, khm.)

Pēdējie divi mana puiša dēla apsvērumi mani neietekmē - es pārsvarā, kad uznāk glupums, joprojām klausos industrial un saprāta pēc dodu priekšŗoku salīdzinoši demokrātiskiem pabiem, kur glāze double vodka/50ml ar dzērveņu sulu nemaksā vairāk par pudeli tās grādīgās suslas angļu izpildījumā "Sainsbury's" bodē.