Run for cover!

(Par miesas objektivizāciju un pretenzijām uz “lielo” mākslu)

Man jāatzīstas, ka vēl pirms nedēļas pēdējā laika lielākā video mēsla tituls pienācās "Snap Out Of It" (“Arctic Monkeys”). Es esmu bez-galīgi laipna, es zinu. Pret Tērneru vienmēr. Taču es izceļu viņu klipu tikai tāpēc, ka es neesmu visai labi informēta par pārējo piedāvājumu, kas varētu būt vēl bezgaumīgāks, jo to žāvas uzdzenošo produkciju es beidzu skatīties jau krietnu brīdi iepriekš. Pieriebās tā vienveidība. Un tuvu nepieklājības robežai atkailinātas beibes mūžīgās sievišķības vai iekāres objektu lomās. Kā nu kuram labāk tīk. Nez, kāpēc vīrieši, kuri uzņem klipus, iedomājas, ka puspliks vai trūcīgi apģērbts meitietis, kas bezkaislīgi izrāda savus labumus, visiem šķiet kaut kas nāvīgi seksīgs?

Nē, mani nemoka vecas čāčas kompleksi - es pati esmu nodarbojusies ar līdzīgām lietām pirms vairāk nekā 20 gadiem. Mani kaila miesa nešokē, mani tikai ellīgi izbrīna fakts, ka cilvēki vieglu roku liek vienādības zīmi starp jēdzieniem "atkailināts" un "seksīgs". Ja man patīk kāds čalis, tad arī pilnīgi apģērbts viņš man šķitīs kā smagā gala pornogrāfija. Sekss un iekāre dzimst galvā - plikumi ir otršķirīgi. Bet var jau būt, ka vīriešiem nepieciešama mērķtiecīga iztēles stimulācija brutālā un nepārprotamā veidā. Patiesībā plikumos nekā jau briesmīga nav - dažas uzņēmīgas un caurcaurēm materiālas meitenes ar miesas, nevis dvēseles atsegšanu un robežu pārkāpšanu ir panākušas daudz, piemēram, Madonna, Lady Gaga, Ryhanna... Mailija Sairusa noteikti ies vēl tālāk, taču "Coum Transmission" performances viņa diez vai pārspēs...

Vispār runa ir par “Mini Mansions” jauno klipu “Vertigo”, kurā norēgojas arī Tērners. Klips pēc grupas līdera Maikla Šūmana vārdiem esot sanācis “ļoti nerātns” un “sirreāls”. Un šeit nu manas acis neticīgi ieplešas kā Sarkangalvītei, satiekot Vilku pirmajā randiņā. Ne gluži tas, kas cerēts. Un tāds kā kraupains un bezzobains. Un no solītās nerātnības ne vēsts. "NME" to pielīdzina "Blurred Lines". (Viņi gan raksta "Alex Turner does "Blurred Lines"?", lai izspiestu no tās vienas rindiņas pēc iespējas lielāku sensāciju.) Tā ir visai divdomīga dziesma, kas, kā daži gudri cilvēki stāsta, esot par izvarošanu ("I hate these blurred lines/ I know you want it/...But you're a good girl..."). Nu, ko, ja tas patiešām ir tā, tad tas ir gandrīz vai tas pats padomju laikos izplatītais teiciens: “Viņas visas grib, bet viņas visas sākumā laužas.” Man šī dziesma vienmēr ir riebusies, tāpēc man nav bijis ne mazākās nojausmas, par ko tad tā faktiski ir. Līdz pat šim brīdim. Taču, manuprāt, vienīgā līdzība abos klipos ir sieviešu miesas izmantojums uzvalkotu vīriešu fona noformējumam. Kļūdīties ir cilvēcīgi, es ticu. 

Divdesmit gadu vecumā es varbūt to klipu būtu blenzusi ar paplestu un aiz naivuma noslienātu mutīti, taču tagad mani tas garlaiko. Jēzus, es to visu esmu redzējusi jau iepriekš. Maskotus BDSM ķēmus, spilgti garnētām dzimšanas dienas kūkām līdzīgus slepkavnieciskus izdzimumus dzeltenos lietusmēteļos, degošas puķītes rozītes un citus samudrījumus. Tikai es neatceros – kur. Tāds zīdains de javu. Nedaudz velk uz 80to gadu klasisko video bezgaumību (Sk. kaut vai "Heat Of The Moment" ("Asia"), kad, lai raksturotu izrunāto vārdu, tiek izmantots precīzs vizuālais tēls. Šajā gadījumā "mirkļa karstumā" tiek raksturots ar kaut ko liesmojošu, degošu - fotogrāfijas, ziedi, vēstules, kas nu tur vēl...), kas vairāk koncentrējas uz detaļām un objektiem, nekā uz klipa attīstību. (Vispār jau visos "Mini Mansion" klipos ir vērojama 80to gadu sākuma video ietekme - izmantota tam laikam raksturīgā priekšmetvide, gaisotne, video stilistika un efekti. Nenoliedzama iezīme ir cilvēku un priekšmetu vizuālā objektivizācija, kā arī vardarbības un seksualizācijas motīvi - "Freakout!", "Death Is A Girl", "Heart Of Glass".)

Cilvēkiem, kas atšķirībā no manis kaut ko saprot no "lielās" mākslas, tas rādās esam ļoti gaumīgs video ar daudziem caurviju tēlos iemargotiem zemtekstiem. Sākot jau ar to, ka dziesma saucas "Vertigo", kas it kā apliecinot cieņu A. Hičkoka filmai ar tādu pašu nosaukumu. Droši vien es esmu galīgi apdauzīta, jo Hičkoka ietekmi es tur samanīt nespēju pat ar lupu. Kā vizuālās iedvesmas avoti tiek minētas 70to gadu šausmu (“Alice, Sweet Alice”, Dario Ardžento) un zinātniskās fantastikas filmas. Stenlijs Kubriks, piemēram. Vienīgais, ko šī pseido-sirreālā gaisotne man atsauc atmiņā, ir Stīvena Mofata uzlabotais "Dr Who", kas pēc manām idiotes domām ir tikpat juceklīgs balagāns, caurcaurēm piebāzts ar kaudzēm alūziju un atsauču uz citām filmām un populāriem kultūrtekstiem.

Un Alekss ir stipri paburzīts. Pietiek uz viņu paskatīties, lai jautājumu vairs nebūtu. Incanti, vai tu pēdējā laikā kaut kad arī mēdz būt skaidrā? Cilvēkos, es domāju. Un kas tev tajā glāzē, bebīt, ko tu esi aptvēris tikpat jutekliski kā slīkstošais glābšanas riņķi – kola un viskijs vai kāds cits draņķis? Es esmu pārliecināta, ka tas ir reāls alko, nevis butaforiski iekrāsots šķidrums, jo tu pārāk nemāksloti viebies. (Ričardam es pirmajā mirklī par šo punktu izteicos nedaudz skarbāk: “...AT is pissed as fuck and looks like a scruffy piece of shit after that all-nighter. Judging from this video I would never take a risk of saying that he's actually hot.”)

Viņš gan tur tāds nav vienīgais. Manuprāt. Maikls Šūmans šo ārkārtīgi kreatīvo stadiju, kādā šis teju vai ģeniālais video ir ticis radīts, apzīmē ar vienkāršo un visiem labi saprotamo jēdzienu "paģiras". Un viņš rādās esam patiesi sajūsmināts un gandarīts par negaidīto dievišķās dzirksts pieskārienu šādā pavulgārā veidā: “Iepriekšējā vakarā pirms filmēšanas mēs spēlējām [kādā dīvainā privātajā ballītē] kopā ar "Bleached" un "Sky Ferreira”, katrs pa 15 minūtēm. Tā kā mums bija pietiekoši daudz laika, lai pēcāk nodotos uzdzīvei. Mēs ar Aleksu [kaut kā] pamanījāmies ievelties filmēšanas laukumā, kur jau kāds pusducis kailu dāmu gaidīja uzņemšanas sākumu, ap deviņiem no rīta. Es teiktu, ka tas bija visai ideāls uzstādījums šim video.”

Atšķirībā no sašutušajiem cilvēkiem, kas jūtas aizskarti, ka šajā video sieviešu miesa atkal ir tikusi erotiski paverdzināta, "Vertigo" man nešķiet pagalam seksistisks klips, ko salikuši kopā “zvērināti sieviešnīdēji”. Tas vienkārši ir nožēlojams un lēts. Kā parasti lielas ambīcijas un neskaitāmu aizplīvurotu zemtekstu ietveršana ir novedušas pie nekāda rezultāta. Un es pie labākās gribas nespēju ieraudzīt tajā neko "māksliniecisku". Pat ne pliekani māksliniecisku, kas manā uztverē būtu kaut kas līdzvērtīgs, piemēram, amatieru fotogrāfijās bieži apzelētajiem sižetiem - kails meitietis uz motocikla, kails meitietis piesedzies ar puķi, kails meitietis ar sveci, u. c. debilizācijas.

Savā "Instagram" lapā režisors raksta: “...šis video ir dažādu savā starpā nesaistītu kadru (oriģinālā - "non sequitur") amalgama, kas apliecina savu cieņu itāļu “džallo” filmu žanram vai ir iedvesmojušies no tā un 60to un 70to gadu plakātiskās tēlainības ar nelielu veco šausmu filmu piesitienu. Ja arī šajā klipā ir redzama atkailināta miesa, tad tā tur netiek ekspluatēta. Tās izmantojumam nav nekāda zemteksta, izņemot vēlmi radīt pievilcīgu tēlu, kamēr video apliecina cieņu aizgājušo gadu kino.”

Viņš gan piekrīt, ka sieviešu ķermeņi klipā ir pielīdzināti objektiem. Un tas ir tas, par ko publika cepas. Taču viņš uzstāj, ka "objektivizācija" esot daudz maigāka ķermeņa seksuālās kontroles forma, nekā jebkura cita dominantāka seksualizācijas izpausme, jo tā esot pasīva. Turklāt viņš esot centies uzņemt “gaisā pasistu, nenopietnu, phihodēlisku mēslu” un neesot bijis ieinteresēts “paust nekādus politiskus vai sociālus paziņojumus”.

Šos pašus spēles noteikumus viņš būtu gatavs attiecināt arī uz sevi. "...ja es uzņemtu video ar homoerotisku zemtekstu, es ar prieku paņemtu locekli mutē mākslas vārdā, un es esmu hetero.” Tas, protams, vieš cerības, ka viņš ir gatavs iet līdz galam. Ko es savukārt gribētu redzēt, jo ir manīts pietiekami daudz mutes varoņu, kas vajadzības gadījumā spēj mētāties ar skaļiem vārdiem, bet uzņemt tikai kaut ko pamperu reklāmām līdzīgu uz baltojoša fona "jaukā, fotogrāfiskā manierē". Kaut arī es šaubos, ka tas būtu tas, ko vairākums cilvēku vēlētos vērot savos plakanekrāna TV. Diemžēl ... tas nemaina to, ko mēs redzam. Proti, tas nepadara šo psihodēlisko miksli ne par gramu labāku. (Un vispār es režisoru neapskaužu, jo strādāt ar visu nakti plostojušu stāru kompāniju, kas "ieveļas" filmēšanas laukumā, varētu būt visai pagrūti.)

Es nebūšu oriģināla, ja teikšu, ka objektivizācija, proti, cilvēka personības nivelēšana līdz ārējā apvalka līmenim, vispār ir mūslaiku tendence. Tu esi tas, kā tu izskaties. Mēs taču visi pērkam preces, kuras TV kastē piedāvā izskatīgas meitenes, ne jau izkaltušas un dzīvesgudras večas. Kaut arī šī biznesa guru apgalvo pretējo, anorektiskam drēbju pakaramajam smadzenes ir nevēlams bonuss... Ar kosmētikas tirgotājiem ir vēl ļaunāk, jo viņu produkciju reklamē speciāli šim nolūkam izraudzīta "seja". Nosaukums vien ir ko vērts. Nez, kā saucas kāda "Always" reklamējoša būtne - "otra seja"?

Feministes, kas protestē pret tendenci uztvert sievietes kā objektus, vairumā gadījumu mērojas spēkiem ar vējdzirnavām. Es neesmu feministe, es zvēru - es nikni nešķilšu ar rokassomiņu starp acīm vīrietim, kas pieteiksies man palīdzēt uznest augšā pa trepēm čemodānu, taču kaut kas šajā maskulīnajā siekalnieka attieksmē arī mani smagi besī. Taču publika, kas priekšplānā izbīda vēlmi izskatīties un justies seksīgi, jo mūsu laikos visi dara tā, jo sabiedrība to ir atzinusi par pieņemamu, šos objektivizācijas standartus lepni plivina vējā kā paceltu karogu. Tantiņas, kas padomju laikos sabiedriskā kārtā bija uzņēmušās morāles normu pārraudzību un sauca nopakaļ: "Meitiņ, tu izskaties pēc pēdējās slampas!", vai arī kaut ko tamlīdzīgu, ja kāda uzvilka tādu īsāku brunci un plikāku, mazāk cici piesedzošu blūzīti, jātzīstas, ka mani arī tādas ir aplamājušas, laikam ir aizbirušas aiz horizonta līdz ar attiecīgā laikmeta nogrimšanu nebūtībā. Un, paskatoties uz kūpinātajām "vistiņām" ("chicks"/"birds") Rīgā, kuru pavirši uztrieptajam mākslīgajam iedegumam neviena acs nespēs saredzēt cauri, mani sāk mocīt nelāga nostaļģija pēc cilvēkiem, kas par visām varītēm necenšas izskatīties "seksīgi".

No otras puses, kāpēc lieki bojāt nervus dēļ tā, ka nejaušs garāmgājējs, ar savu skatienu nobraukdams pāri tavai pēcpusei vai krūtīm, padara tevi par objektu? Rūgts ir ne tikai analgīns, bet arī dzīve, ziniet, un sievietēm ir tieši tādas pašas tiesības kā vīriešiem. Ja mēs runājam par Tērneru, viņš būs visbezpersoniskākais piemērs, tad es viņu bieži vien objektivizēju, uzspļaujot viņa liriskajai dvēselei, jo tas puisis nenoliedzami sevi pārdod. (Kāda dāma dalās atmiņās par viņu uzstāšanos Klīvlendā: “[Alekss] lēnām atglauda matus atpakaļ, ejot nost no skatuves, atsegdams savu seksīgo žokļa līniju. Un, ziniet, [es domāju], ka viņš to darīja ar nodomu.” Tas varētu būt šis žests.) Viņš gan par šo zīmēšanos saņem krietni vairāk, nekā meičas no klipa, un viņam nenākas obligāti izģērbties. Angliski citētajā fragmentā es galvenokārt neesmu apmierināta ar to, ka he was fucking not hot enough... Galu galā meitenes arī grib papriecāties... sorry... noslienāt klaviatūru...

Faktiski gala produkts ir klips, kurā visdīvainākie un vanckariskākie tēli ir samesti kopā vienuviet kā raganas burekļu podā. Tas ir ceļš, ko ir gājuši daudzi pirms viņa - uztaisīt kontrastējošu ideju kokteili, un šoreiz tās ir intelektuāļiem domātas atsauces uz šausmu filmām plus seksīgas meitenes kulturālā lūriķa vajadzību apmierināšanai un atslodzei, un tad apgalvot, ka parastie ļautiņi nespēj uztvert dziļo domu. Par savu ģenialitāti nešaubīgi pārliecinātais S. Mofats kādā intervijā īgņojas par pelēkās masas nevēlmi aktīvi iesaistīties viņa spožajā intelekta uguņošanā. “...mani kaitina tas, ka cilvēki tvīto [par “Dr Who”]: "Tas ir pārāk sarežģīti, es nespēju tam izsekot." Nu, varbūt tad vajadzētu nolikt malā telefonu un skatīties."

Bet, meklējot telefonu, ko nolikt malā, lai spētu netraucēti noskatīties šo klipu līdz galam, es atcerējos, kādu Konfūcija citātu no ļoti populārā padomju seriāla “Место встречи изменить нельзя”: “Очень трудно найти в тёмной комнате чёрную кошку, особенно, если её там нет.” Tas nozīmē, ka nav nepieciešams meklēt kaut ko īpašu tur, kur tā nav. Un, šoreiz, runa ir par mākslu.

Pag, kā tad tur bija: "That rock’n’roll, eh?”

Cilvēki kokonos II.

Idejiskā bāze

Savos aizsākumos industriālā mūzika pauda vēlmi mainīt esošo sociālo sistēmu. Dziesmu tekstos viņi pieskārās tādām neērtām tēmām kā cenzūra, sekss, sērijslepkavības, sātanisms, kuras parasti tiek apietas pieklājīgā sarunā. Tā bija pirmā uzstāšanās pret informācijas karu, ko bija pieteikuši propogandas līderi, un šī iemesla dēļ tā bija ne tikai muzikāls strāvojums – tā bija alternatīva kultūra, kuras centrā izvirzīta doma par paša atbildību pasaules priekšā.

Dženesis Pī Oridžs raksta par "Industrial Records Limited" dibināšanas iemesliem: “No cilvēkiem, kurus vada likumīga interese kontrolēt un piespiest sabiedrībai sekot viņu rekomendācijām – kādai jābūt tavai attieksmei, kādiem motīviem jānosaka tavu uzvedību, kādi mērķi jāizvirza, lai tu justos apmierināts, tu nekad NESAŅEMSI to, ko pelni. Tu saņemsi vienīgi to, kas tev tiks dots, un vispirmām kārtām tev tiks doti nosacījumi, kas tevi grūdīs pretim aklai piekrišanai, izvārdzinošam darbam, attiecībām, kas dāvā vilšanās sajūtu, un bezgalīgai bezcerībai. Mēs esam trenēti justies tā, ka mēs neesam ne par ko atbildīgi, jebšu tā iemesla dēļ, ka mūs joprojām kontrolē sabiedrība un pasaule, mēs joprojām atļaujam “vadoņiem” pieskatīt sevi kā garīgi atpalikušu bērnu. Vadoņi ir nebūtiski, mums ir MĀCĪTS ticēt, ka mums tos vajag, jo mēs nespējam uzņemties atbildību par sevi. Meli rada vadoņus, meli iemūžina vadoņus, meli sagrauj ir prieku, ir kreativitāti, ir cerību. Šajos ierakstos MELU NAV, jo šeit nav neviena vadoņa. Mēs uzņemamies pilnīgu atbildību par sevi. Mēs nenovirzīsimies no sava mērķa. SAVAS DZĪVES.”

GALVENĀS IDEJAS BIJA ŠĀDAS:

1. ORGANIZATORISKA AUTONOMIJA.

Apzināta vēlme ierakstīties neatkarīgi. Lai saglabātu muzikālā dzieta ideju un izrautu to no lielo, alkatīgo skaņu ierakstu kompāniju nagiem, kas mēdza iedzīvoties uz citu rēķina. Dženesis Pī Oridžs atceras, ka tolaik ārkārtīgi populārs bijis sauklis: “Iemācies trīs akordus – dibini grupu”. Taču viņš sev pavaicājis, kālab gan viņam būtu jāiemācas šie trīs akordi? Lai spēlētu grupā? Vai bez tā nevar? Izrādījās, ka nevar, jo vārds “grupa” automātiski piesaistīja jēdzienus “mūzikas bizness”, “noieta veicināšana”, “skatuviskais tēls” un visu pārējo, kas saistīts ar veiksmīgu karjeru. Tāpēc, viņaprāt, "The Clash" beidza, sacerot pēdējās muļķības, un "The Sex Pistols" - izģērbjoties kā āksti.

2. PIEEJA INFORMĀCIJAI.

Izprotot kontroles tehniku, pārkāpt jebkuras fiziskas robežas un virzīties uz prāta un mutes valstību, tas ir ārkārtīgi svarīgi – visu laiku diskutēt un izprast domapmaiņas subjektu. “Oriģinālā industriāla skaņa gandrīz vienmēr līdzinājās filmas skaņu celiņam, kas palīdz stāstīt stāstu. Tā nebija domāta izklaidei. Tā bija domāta informēšanai, dialoga uzsākšanai un jautājumu uzstādīšanai. Industriālā mūzika sevī iemiesoja milzīgu jautājuma zīmi, tā uzdeva neskaitāmus jautājumus – vai tas ir labi, ko tas nozīmē, ko tas vēsta par cilvēkiem, kāpēc cilvēki ir tik nežēlīgi un/vai muļķīgi, kāpēc ir tik daudz bezjēdzīgā, kas ir jēdzīgais un kas jocīgais, un kas palaikam neķītrais, vai kaut kas vēl sireālāks un absurdāks, taču pamatā tā bija nepārtraukta izvaicāšana.” Bija svarīgi pierādīt, ka ir iespējams diskutēt par jebkuru tematu, neatkarīgi no tā, cik tas būtu banāls, jocīgs, asprātīgs, šausminošs, vai arī politiski izaicinošs. “Mēs rakstījām par tematiem, kas bija tabu visiem, izņemot oficiālos medijus. Tātad viss bija bumbiņā, ja "National Enquirer" rakstīja par Šaronas Teitas slepkavību, taču, ja to darīja "Throbbing Gristle", tas kaut kāda iemesla dēļ sāka iedvest cilvēkiem šausmas. Vai arī [informācijas baroni] var sarakstīt grāmatu par nacistu zvērībām un saņemt par to naudu, nekādu problēmu, taču līdzko "Throbbing Gristle" atsaucas uz viņiem tekstos, tas ir “nekorekti”.” Galvenais jautājums, ko viņi uzdevuši bija: “Kāpēc jūs to drīkstat, bet mēs ne?”

3. SINTEZATORU UN ANTIMŪZIKAS IZMANTOŠANA.

Industriālās grupas idejiski ietekmējās no ‘cut-up’ (burtiski – ‘sagriešanas’) teorijas tēva Viljama Berouza, un tas atspoguļojās viņu pieejā mūzikas radīšanai – sakausējot savās lentās mašinērijas, īsviļņu radio, televīzijas ziņu izlaidumu un sarunu fragmentus – tad sagraizot, sajaucot un salīmējot no jauna, un pārvēršot mūzikā. Reizēm šie fragmenti varēja būt visai savdabīgi. Reimonds Vatss ("Pig", "KMFDM") atceras, ka pirmajā "KMFDM" albumā "What Do You Know Deutchland" dziesmā "Sieg Sieg" viņi iemiksējuši Hermaņa Gēringa runas fragmentus. Tā nekādā gadījumā nebija nejaušība, "Throbbing Gristle" vēlējās “izpētīt, cik lielā mērā mēs varam pārveidot skaņu un padarīt to kolāžai līdzīgu, piedāvāt populārajai kultūrai absolūti neizklaidējošus trokšņus un pārliecināt, un mainīt.” “Mēs vēlējāmies no jauna piešķirt rokmūzikai jēgu, motivāciju un risku. Mūsu ieraksti bija kā mūsu, tā citu pavisam individuālu autsaideru attieksmju, pieredzējumu un novērojumu dokumenti. Mode bija ienaidnieks, stils – sevi izsmēlis.”

4. PAPILDU MUZIKĀLIE ELEMENTI.

Kopš televīzija bija kļuvusi par daudz spēcīgāku kontroles līdzekli nekā jebkura popdziesma, filmu un video materiālu izmantošanu bieži pavadīja aurāls pretuzbrukums. Kopumā tas bija līdzvērtīgi B. Brehta episkā teātra koncepcijai: “Skatuve kļūst izglītojoša. Nafta, inflācija, sociālā cīņa, karš, ģimene, reliģija, gaļas tirgus, viss kļūst par tēlojuma objektu. Kori izglīto skatītāju par viņam nezināmiem faktiem. Filmas rāda montētus notikumus no visas pasaules. Projekcijas pievieno statistikas materiālu. Un “fonam” iznākot priekšplānā, cilvēki ir spiesti skatīt notiekošo kritiski. Patiesā un mānīgā notikumu secība tiek parādītas. Zinošajiem tiek rādīts, ko viņi darījuši, un nezinošajiem, ko viņi nav darījuši. Teātris kļūst par notikumu filozofiem, taču tikai tiem, kas vēlējušies ne tikai izskaidrot pasauli, bet arī to mainīt.”

5. ŠOKĒŠANAS TEHNIKA.

Pēdējais štrihs kontroles sagrāves shēmā bija ķeblīša izsišana no kāju apakšas tā, lai tas tiktu pamanīts. “Man ne pārāk patīk šokēt cilvēkus, taču tas bija kā radīts Anglijai, ļoooti angliski, to nebūtu jēgas darīt nekur citur. Citur tas vairāk ir saistīts ar modes padarīšanām, taču Anglijā tas bija kā kulaks uz acs.” Satracināt cilvēkus, provocēt tos un izvest no garīgā līdzsvara, lai liktu tiem domāt. Šī iemesla dēļ "Throbbing Gristle" uzstāšanās bieži tika pārtrauktas, jo skatītāji sāka izturēties vardarbīgi pret grupas dalībniekiem.

Cilvēki kokonos I.

(Industriālā roka idejiskā platforma)

Industriālais roks

Nezinoši žurnālisti piedēvē nosaukumu “industriāls” jebkura stila brutālai mūzikai, taču tā ir nepiedodama kļūda. Radusies septiņdesmito gadu vidū un dzērusi no tā paša urbānistiskā popmūzikas nicināšanas avota kā pankroks. Industriālā novirziena pārstāvji apgrozījās tajos pašos klubos, kur villojās panki, valkāja līdzīgas drēbes, vienīgi atšķīrās mūzikā ietvertais vēstījums. Industriālā mūzika bija raupjāka, un tā uzsita zosādu, ne tik muzikāla kā pankroks; 50% performances un 50% trokšņa. Industriālo grupu rašanās bija prettrieciens septiņdesmito gadu virspusīgumam un tukšpaurībai, antitēze hipijismam, kas naivi sludināja mieru un mīlu visā pasaulē. Industriālā mūzika turpretī vēstīja par naidu – naidu, pret visu, ar ko asociējās septiņdesmitie, naidu pret sabiedrību, kuras krīze bija atnesusi vilšanos.

Jēdziens

Termins “industriālā mūzika” valodā ienāca no jaunās industriālās mākslas performances teroristu grupas "Throbbing Gristle" leksikas. Viņu līderis Dženesis Pī Oridžs 1976. gadā nāca klajā ar jauna muzikālā žanra ideju. Tas sakņotos nevis āfrikānisko ritmu iedvesmotajā rokmūzikā, bet gan būtu kaut kas patiesi jauns – mūzika industriālo fabriku modernajiem vergiem (šis jēdziens bija precīzs, jo viņi uzskatīja, ka “industriālais darbs ir verdzība, sagraujošs un lieks institūts”), kas iemiesotu sevī Frica Langa filmas "Metropole" garu un izskanētu šņirkstošos cieņas apliecinājumos industriālajam uzvaras gājienam un lielpilsētnieciskās dzīves sērgām. Intervijas ar Pī Oridžu ir pretrunīgas. Domājams, viņš nonāca pie nosaukuma “industriāls” pusdienojot ar savu draugu un mākslinieku Monte Kazaza, kuram viņš izskaidrojis savas muzikālās teorijas par “industriālo mūziku industriālajiem cilvēkiem” būtību, un Monte norādījis, ka “industriālā mūzika” ir nosaukums, kuru viņš esot meklējis. Tas bija neromantiskākais nosaukums, kādu vien viņi spēja izdomāt, taču atbilstošs, jo, viņuprāt, lielās skaņu ierakstu kompānijas štancēja ierakstus kā mašīnas.

Barbari nāk!

Kāpēc tā? Dženesis Pī Oridžs: “Mēs piepeši atjēdzāmies ‘ viņu [ļautiņu, kuriem bija pieeja informācijai] teritorijā’, iztirzājot tematus, kas škita esam vienīgi viņu pārziņā un kurus zemākajām [sabiedrības] šķirām nebija paredzēts apspriest. Mēs bijām radīti, lai būtu viņu kalpi, izmantojams jēlmateriāls. Viņi nebija pat pieļāvuši domu, ka mēs varētu uzdot šos jautājumus un paģērēt no viņiem atbildes uz tiem. Tāpēc, ka viņi uzskatīja populāro mūziku par nekaitīgu, kontrolējamu dzīvnieku, un, pārdzīvojuši īsu baiļu uzplaiksnījumu sešdesmitajos gados, domāja, ka viss ir nokārtojies, un visi domā tikai par to, kā kļūt superbagātiem, iegādāties rezidences un gulēt ar modeļiem – kā Rods Stjuarts un kompānija. Un tad piepeši, tieši tai mirklī, kad viņi sajutās droši, uzgriezuši muguru jaunatnes un populārajai kultūrai, monstrs parādījās no jauna, un vēl agresīvāks, vēl tiešāku konfrontāciju alkstošs un izaicinošs vērās tiem sejās, spriedelēdams par jautājumiem, gar kuriem, viņuprāt, tam nebija nekādas daļas.”

Ir svarīgi apzināties, ka kontrkultūras revolūcija 70. gados aizsākās nevis ar to, ka grupas "The Sex Pistols" dalībnieks Stīvs Džonss rupji nolamājās tiešajā ēterā. Visi godīgie ļautiņi Anglijā tobrīd iebaudīja tēju, skatīdamies televizoru. Revolūcija uzvējoja ar performances grupas "COUM Transmissions" vizuālajiem eksperimentiem.

Dženesis Pī Oridžs: "Es mēdzu darīt [trakas] lietas, piemēram, uzmaukt nocirstas cāļu galvas uz dzimumlocekļa un tad mēģināt masturbēt ar tām, vienlaicīgi apberot to visu ar tārpiem.

!976. gadā "Losandželosas laikmetīgo mākslu institūtā" mēs ar Koziju izrādījām performanci, kurā es biju kails, un, stāvēdams uz daudz, daudz [asām] naglām, izdzēru pudeli viskija. Un tad es veicu sev klizmas ar asinīm, pienu un urīnu, pēc tam es palaidu to visu tā, ka kopā sajaukta piena, asiņu un urīna strūkla aizšlācās pāri grīdai, pašķīstot Krisa Bērdena un citu pazīstamu vizuālo mākslinieku priekšā. Tad es uzlaizīju to visu no grīdas, kas bija netīra betona grīda.

Tad es sadabūju 10 collīgu naglu un mēģināju to norīt, tas man izraisīja vemšanu. Pēc tam es uzlaizīju vēmekļus no grīdas, un Kozija man palīdzēja uzlaizīt vēmekļus no grīdas. Un viņa bija kaila un ar bārdas asmeni mēģināja pāršķelt miesu no vagīnas līdz nabai, kas viņai arī izdevās. Un viņa injicēja asinis vagīnā, un tad tās tecēja no turienes laukā. Un mēs izsūcām asinis no viņas vagīnas ar šļirci un salaidām tās olās, kas bija nokrāsotas melnas. Tad mēs mēģinājām tās apēst. Un tad mēs atkal izvēmāmies, un pēc tam mēs šos vēmekļus izmantojām klizmām.

Un tad es sajutu vēlmi urinēt un ielaidu savu strūklu lielā stikla pudelē, un izdzēru, kamēr urīns vēl bija silts. (Tas viss bija improvizācija.) Un tad mēs, uzlaizot grīdu tīru, pamazām rāpojām viens pie otra. (Tāpēc, ka mēs nevēlējāmies atstāt aiz sevis nekārtību, jo nebija nekādas vajadzības iešaut tādu pliķi mākslas galerijai.) Kriss Bērdens, pazīstams savu vardarbīgo performanču dēļ, kopā ar savu draudzeni atstāja zāli, sacīdams: "Tā nav nekāda māksla, tas ir vispretēgākais inscenējums, ko es jebkad esmu redzējis, un šie cilvēki ir slimi.""

Bez-sierība

Ošņājoties ap pēdējām siera paliekām, es filozofiski raucu šņukuru par pasaules nesakārtotību. Patiesību sakot, es esmu pārliecināta, ka šī pasaule rotē ap sieru. Šķīvis salīdzinājumā ar sieru izskatās gluži atsvešināts savā viendabīgajā iepriekšparedzamībā. Siers ir tas, kas piesaista uzmanību, izlaužoties cauri fona mierīgajam blāvumam kā dzīvelīgs dzeltenas saules pleķis. Tas ir kā smaids, kas uzšķiļ prāta dzirksteles un ļauj palūkoties uz zobiem no cita redzesleņķa, brīdi piemirstot par to funkcionalitāti. Tāpēc saliekot kopā ķepiņas un lūdzot: "un mūsu sieru dod mums šodien", es ne tik daudz domāju par prozaisku garšas kārpiņu apmierināšanu, bet drīzāk par apskaidrības un iedvesmas meklējumiem. Un šajā kontekstā "bezsierība" ir stāvoklis, kad tu prātsalcīgi meklē ideju, kurā būtu siera piešprice. Vispirms cerīgi uz tā paša šķīvja, sak, varbūt tur tomēr ir atlikusi kāda mazmazītiņa kripatiņa dzelteni smaržojoša siera, bet nē, un tu apķeries, ka viss jau ir apēdies pirms pusstundas, pēc tam bufetē, kur biezā slānī krājas putekļi un mētājas sīkas aizmirstas lietas un atmiņu skrandas, un visbeidzot zem galda, kur rūsē sazin no kurienes ieklīdis vientuļš peļu slazds. Bez siera. Tu meklē aizvien drudžaināk, serde klapē, rokas svīst, un tad vienā brīdī tu ieraugi to savā priekšā izlecam kā ezīti no miglas pavisam apetetelīgi un skaidri. Acis ieplešas, šņukurs noraustās, ūsas notrīc, aste izliecas, un tu atkal esi gatavs skrējienam, lēcienam izplatījumā. UN tad, jau ar sieru uz šņukura, tu joz tālāk palēkdamies vien.

Bija ļautiņi, kas uzskatīja, ka noņemšanās ar datorgrafiku mani nekur nenovedīs un ka faktiski tas ir zemē nomests laiks. Taču tieši datorgrafika netieši kļuva par iemeslu, lai es aizbrauktu uz Angliju: Puisis bija ieņēmis galvā, ka tieši māksla ir mana sūtība, tāpēc bija uzaicinājis mani dziļi ievilkt plaušās Londonas gaisu, uz pusēm jauktu ar sarkanā Malboro dūmiem, un sākt kaut ko darīt mākslas labā. Tas man šķita dīvaini, jo tobrīd man nebija skaidra priekšstata, KO es varētu darīt.

Atminos, ka 2001. gadā, kad es pēdējo reizi redzēju savu draudzeni, profesionālu grafiķi, viņa, paskatoties uz maniem pirmajiem kuslajiem slīcēniem, kas piekniepadoti pie sienas spirinājās savā nodabā, ieteica pievērsties mākslai. Es tikai rezervēti nosmaidīju, jo man ir dikti melna humora izjūta. Vēlāk, kad mēs runājām viņas darbnīcā, kur es viņai pozēju, es pavaicāju, kāpēc viņa tā domā, viņa atbildēja tāpēc, ka man esot savs skatījums uz lietām. (Tas vienmēr ir sagādājis man galvassāpes, jo savs skatījums konformisma laikmetā ir kā suņa nagla, kā es parasti, cenzdamās būt pieklājīga, izsakos angļu valodā, tajā ķermeņa daļā, kas katram tuvāka.) Taču vēlāk nospriedu - kādēļ gan ne?

Mūsdienu māksla vispirmām kārtām ir attieksme, kur "smukumam", pareizām proporcijām un perspektīvai netiek atvēlēta galvenā loma. Tā vairs nav arī dabas imitācija, kā uzskatīja Aristoteļa laikos, kur liekais tiek atskaldīts, bet pārējais - izmantots pēc autora vajadzības, bet gan divu slāņu - iekšējā un ārējā - sintēze, kur ārējais slānis jeb čaula ir nosacīta realitāte, ko zinām un pazīstam mēs visi, kurā iekūņojies iekšējais, citējot Kandinski, - mākslinieka dvēseles izjūtas, kam piemīt spējas modināt līdzīgas izjūtas skatītājā. Tāpēc pati svarīgākā lieta KĀPĒC bilde tiek radīta, jo mākslas darbs realizē vizuālo komunikāciju, tāpēc kūniņā jābūt kādam mesidžam). KĀ tu vari to realizēt tehniski (Manā gadījumā, ko es varu panākt ar konkrēto datorprogrammu. Jāatzīst, ka cilvēkam, kurš prot arī zīmēt, ir lielākas priekšrocības.). Un KAM tu to adresē. (Mājsaimnieces droši vien vairāk interesēs jaunākā Ariel mazgājamā līdzekļa reklāmas stila datorgrafika, nevis divas nebūtībā krītošas slazdā iesistas grafiskas peles.)

No šī viedokļa raugoties, nav svarīgi, vai mākslas darbs iekļaujas tradicionālās mākslas rāmītī. (Kā es paskaidroju savam puisim, arī izlietotu tampaksu iespējams pasniegt kā mākslu, ja tas vien ir atbilstoši noformēts.) Atcerēsimies kaut vai Joko Ono sešdesmitajos gados radītās konceptuālās "Instrukciju gleznas", kas nojauca robežas starp mākslinieku un auditoriju, jo rosināja ikvienu izstādes apmeklētāju pielikt savu roku galīgā tēla radīšanā (Kā vēsta leģenda, vienā no tām viņa iepazinās ar Džonu Lenonu, kurš pakāpās uz kāpnītēm, lai izlasītu instrukciju: "Iedzen naglu!". Kad Lenons vēlējās to izdarīt, Joko viņam to neatļāva, jo izstāde vēl nebija atklāta.), vai arī Demjena Hērsta formaldehīda vannu fantāzijas . Daži ļautiņi uzskata, ka viņa māksla ir "mēsls", un, kā kāds zobgalis izteicies London Lite, nākamais mākslas darbs būšot viņš pats formaldehīdā. Taču kamēr suņi trin garas mēles, Hērsts ir optimistiski noskaņots: "Es domāju, ka tirgus ir lielāks, nekā kāds apzinājās. Es mīlu mākslu, un tas apliecina, ka es neesmu viens. Nākotne rādās cerīga ikvienam."