Godīgi sakot, pēdējā gada laikā es esmu izlasījusi kaudzi roka varoņu biogrāfiju, jo Volverhamptonas centrālajā bibliotēkā tās bija pieejamas plašā izvēlē. Nebijis gadījums. Pārsvarā šis biogrāfiskās literatūras segments ir pagrūti dabūjams, un man nekad nav bijis tik daudz naudas, lai bleķotu par katru grāmateli, ko man liktos interesanti izlasīt. Turklāt man nav iespēju smagos grāmatu ķieģeļus izvazāt sev līdzi. Tālab vienīgais pirkums pēdējo gadu laikā ir bijusi Morisija “Autobiogrāfija”, ko es iegādājos tā vienkāršā iemesla dēļ, ka kāds laikraksts, es, protams, esmu piemirsusi tā cēlo nosaukumu, savās lapās bija publicējis manā skatījumā intriģējošu reklāmu, proti, tur bija rakstīts, ka šajā grāmatā Morisijs žēlabainībā ir pārspējis pats sevi.
Gandrīz vai tāds pats vērtējums ievietots “The Sunday Times” 2013. gada 27. oktobra numurā. Iespējams, ka tas patiesībā arī ir tas mistiskais laikraksts, jo ideja un izteiksmes veids ir līdzīgi. “Pārsteidzoši ir tas, ka kāds izdevējs vispār ir gribējis šo grāmatu publicēt. Ne jau tāpēc, ka tā būtu īpaši sliktāka par lielāko daļu no citu popzvaigžņu sarakstītajiem memuāriem, bet gan tāpēc, ka Morisijs pavisam noteikti ir pats ietiepīgākais, nesavaldīgākais, pašapmierinātākais un gaudulīgākais cilvēks, kas jebkad ir elpojis, un kurš parasti mīl sevi nostādīt upura lomā. Un tās vēl ir pašas labākās viņa rakstura īpašības.”
Kā jau var noprast no ievada, "the boy with the thorn in his side" nav mans iecienītākais rokmūzikas pasaku tēls viņa bezgalīgās žultainības un mesijas kompleksa dēļ. Mančesterā es vēl neesmu sastapusi nevienu, kas būtu stāvā sajūsmā kā par šo kompleksaino īpatni, tā par mutīgajiem brāļiem Galaheriem. Gluži pretēji, Morisijs tautas mutē tiek raksturots viņam ļoti neglaimojošos vārdos, proti, lecīgs, riebīgs un iedomīgs tipiņš, kurš savulaik ir dzīvojis Moss Side. Taču šoreiz es negrasos iztirzāt Morisiju, jo tas tomēr būtu nopietnāks darbs. Iespējams, ka es kādreiz tam saņemšos un uzrakstīšu, ko tieši es par viņu domāju.
Grāmata, par kuru es šobrīd grasos runāt, ir Ozija Osborna autobiogrāfija “I Am Ozzy”/ “Es esmu Ozijs”. Šī grāmata šobrīd jau varētu būt “must buy” sarakstā, ja vien man nebūtu palaimējies to nosūkt no interneta pdf formātā. Tā es sen nebiju smējusies.
Man šķiet, ka vienīgā dziesma, ko es stabili zinu no “Black Sabbath” kopš bērnu dienām, ir “Paranoid”. “Tumsas Princis” pavisam noteikti nav “my glass of vodka”. Taču tas nenozīmē to, ka es par viņu neko nebiju dzirdējusi.
Pēcpadomju laikos bija plaši piejamas uz pelēcīga papīra paplūdušiem Courier burtiem iespiestas kristiešu autoru brošētās grāmateles ar patētiskiem nosaukumiem, piemēram, U. Boimera “Mēs gribam tikai tavu dvēseli”, to ir iespējams izlasīt arī internetā, starp citu, kas pātaroja par rokmūzikas slikto ietekmi uz cilvēka psihi un dažu biedru saistību ar ragaino. Un Ozijs, protams, tur tika izstādīts kā viens no galvenajiem sātanistu panoptikuma biedēkļiem.
Es gan nenoliedzu, ka viņa minētie džeki visticamāk ir apzināti eksperimentējuši tajā virzienā, katram noteikti dzīvē var pienākt brīdis, kad vienkārši rodas nepārvarama vēlēšanās iebāzt pārdabiskajā savu degunu. Cik nu uzmanīgi, vai arī - cik nu neuzmanīgi kāds to dara, ir katra paša darīšana. Un koncerta laikā nenoliedzami notiek enerģiju apmaiņa, taču šo procesu pielīdzināt Melnajai Mesai spēj tikai cilvēks ar izmeklēti slimu fantāziju.
Ja interesē kaut kas no pārdabiskā, es drīzāk ieteiktu pameklēt S. Kinga “Mirdzumu”, kur “pārdabisko”, es šo apzīmējumu lieku pēdiņās, jo nekā pārdabiska visā tajā nav, var apskatīt tuvplānā - lielos vilcienos ņemot, tās ir lietas, kas patiešām pastāv, un notikumu apraksts ir visai precīzs. Jo lasot, man bija visu laiku sev jājautā, vai tā tiešām ir tikai iztēles spēle, vai arī kāds viņam ir to tā konkrēti punktu pa punktam izstāstījis.
Ozijs apgalvo, ka grupai nebija nekādas noteikšanas pār mārketinga stratēģiju, kas viņiem ar pašu pirmo albumu piešķīra sātanistu imidžu, apgrieztais krusts un visi pārējie pekstiņi, taču viņš uzskata, ka nosaukuma nomaiņa uz “Black Sabbath” viņu popularitātē ir nospēlējusi būtisku lomu. “Tajā laikā grāmatu bestselleru listes topā bija kāds par okultismu rakstošs autors vārdā Deniss Vītlejs, kinoteātros tika rādītas “Hammer Horror” šausmu filmas un Mensona paveiktās slepkavības visu laiku bija teļukā, tāpēc jebkam, kam bija saistība ar “tumšo” pusi, bija noiets.”
Nelaimīgais gadījums ar sikspārnīti viņa izklāstā drīzāk izklausās pēc “pārpratuma”, kāds katram var gadīties, esot pamatīgā ķēmā, nevis pēc ragainā gribas inspirēta akta. "Lai arī tūlīt pat kaut kas šķita ne tā, kā vajag. Galīgi garām. Sāksim ar to, ka mana mute bija pilna ar silto, lipīgo šķidrumu, tam bija vispretīgākā pēcgarša, kādu vien var iedomāties. Es sajutu, kā tas, noķēpādams zobus, līst lejā pa zodu. Un tad galva manā mutē noraustījās."
“Vienīgais labums no sātanisma bija tas," viņš atzīst, "ka tas deva mums milzīgu publicitāti par brīvu. Cilvēkiem nebija un nebija diezgan. Pašā pirmajā dienā pēc plates “Black Sabbath” iznākšanas tika pārdots 5000 eksemplāru, un līdz gada beigām tā bija ceļā uz vienu miljonu pārdoto kopiju visā pasaulē. Neviens no mums nespēja tam noticēt.”
Taču tam esot bijusi arī sava negatīvā ietekme, proti, tas atbaidījis meičas. Kā to formulēja viņa grupas biedrs Gīzers: "Vai tad tas nav tā, ka pamatjēga, kāpēc tu esi grupā, ir tā, lai dabūtu nodrāzties, nevis lai liktu meičām pa galvu pa kaklu mukt projām?"
Tam bija arī citas nelāgākas sekas. “Tie dīvaiņi ar balti izsmēretajām sejām melnajos paltrakos pēc koncertiem nāca mums klāt un ielūdza mūs apmeklēt “melnās mesas” Londonā, Haigeitas kapsētā. Es viņiem mēdzu sacīt: “Paklau, čal, vienīgie ļaunie gari (Oriģinālā “spirits”, kas ir latviešu valodā nepārtulkojama vārdu spēle, jo šī vārda nozīme ir kā 'gari', tā 'alkoholiskie dzērieni'.), kuros es esmu ieinteresēts saucas viskijs, vodka un džins.”“
To, ka Ozija memuāri varētu būt jautra lasāmviela, es secināju iemetusi aci viņa atklāsmēs ar nosaukumu “Ko es dzīvē esmu iemācījies”, kas bija publicētas “Esquire”, pavadot bezmiega nakti Lūtonas lidostā. LOL. Piemēram, ko viņš vēlētos redzēt uzrakstītu uz sava kapakmens: “Es vēlētos, lai tur būtu rakstīts: “Netraucēt”. (Ja kāds neuztver to melno humoru, tad es varu pa draugam pačukstēt, ka tas ir uzraksts, kas viesnīcās ir uzliekams uz durvju roktura, lai čaklās meitenes no uzkopšanas servisa jūs liktu mierā. Proti - "Do not disturb!") “Tas ir pārsteidzoši, ko tik visu tu nevari sadarīt mēnessērdzības lēkmē. Es, piemēram, noķēru zagli, būdams pusaizmidzis. Es štukoju: “Vai nu es guļu un man tas rādās, vai arī tas patiešām notiek?” Es esmu absolūti kails, un es esmu sagrābis viņu satvērienā, viņš raugās uz mani, viņa acis mirdz. Es domāju: “Sasodīts, es ceru, ka viņš nav gejs. Es varu pazaudēt vairāk, nekā tikai dārgakmeņus.”
“Es gribētu veltīt šo grāmatu visiem saviem faniem," viņš saka grāmatas ievadā. "Jo tikai jūsu dēļ man ir bijusi tik pārsteidzoša dzīve. Es jums pateicos no visas sirds. Lai Dievs jūs svētī.”
Jāpiezīmē, ka grāmatu nav sarakstījis Ozijs pats, jo viņš ir disleksiķis, proti, cilvēks, kam ir lielākas vai mazākas grūtības izšķirt burtus vārdā, un vieglais stils, IMHO, ir ghost author veidots. Disleksijai, pēc viņa domām, gan esot bijis vismaz pāris priekšrocību – pirmām kārtām tas nozīmējis to, ka viņš esot radošs un netradicionāli domājošs cilvēks, taču pati lielākā no tām esot bijusi tā, ka viņš nekad nav spējis izlasīt visas riebeklības, kas par viņu sarakstītas medijos.
Tai ir prasmīgi iestādīta ekspozīcija. “Mans tēvs allaž sacīja, ka es kādu dienu paveikšu kaut ko dižu. “Man ir tāda sajūta, Džon Osborn,” viņš mēdza teikt, iebaudījis pāris alu. “Ka tu vai nu paveiksi kaut ko lielu, vai arī nonāksi cietumā.” Viņš nekļūdījās, mans vecais. Vēl pirms savas astoņpadsmitās dzimšanas dienas es nonācu cietumā.” Un tur viņš ir nokļuvis par zādzībām kādā bodītē, kur tirgoja apģērbus. Lai situācija šķistu vēl traģikomiskāka, Ozijs piemetina, ka pirmajā zādzības mēģinājumā, kad viņš bija aizmirsis paņemt līdzi batereju, viņš esot nospēris vien mazbērnu lacītes un biksītes.
Atšķirībā no Morisija, kas savu bērnību izspēlē kā Viktoriāniskā laikmeta rakstniecības inspirētu murgu, Ozijs savos izteikumos ir vienkāršs, jo viņš stāsta par vienkāršu dzīvi, ko neizdaiļo iedomātu ciešanu cakas, kur viss bez problēmām un grodi ieguļas savās vietās. Tur ir tēvs, kas skandalē un kaujas ar māti, kā jau tas strādnieku ģimenēs parasts – naudas dēļ, daži traki un pustraki rada gabali labākajās Dikensa tradīcijās, taču par kaut ko viņi abi ar Morisiju ir vienisprātis - pēckara Britānija ir drūma vieta, kur uzaugt. Neatkarīgi no tā, vai nu tā ir Mančestera, vai arī Astona, uz katra stūra rēgojas sabumbotas mājas. Midlandē kaut kur pie Birmingemas kara gados ražoja kara tehniku – smagās automašīnas, tankus un lidmašīnas, tāpēc vācieši centīgi bombardēja šos objektus. Un neiztrūkstošie brīdinājumi, kas vēsta “Bumbu sagrauta ēka”, nenoliedzami figurē viņa bērnības atmiņās. Un viņš piezīmē: “Gadiem ilgi es domāju, ka tā saucās bērnu spēļlaukumi.”
Viņa dzimtā Astona, pēc viņa domām, ir Dieva pamests pakaļas caurums un nemīlīga pēc velna - visam pāri guļas “pelēkas debesis”, vienīgās prieka vietas ir “stūra pabi”, kuros apgrozās “slimīga izskata cilvēki, kas kā lopi strādā pie konveijera”. Taču arī šajā vidē neiztrūkstošs ir zināms “strādnieku šķiras lepnums”. Viņa tēvs esot mēdzis sacīt: “Tev varbūt nav pati labākā izglītība pasaulē, taču apgūt labas manieres tev nemaksās neko.”
“Tais dienās darba cilvēka domu gājiens bija šāds: tu saņēmi savu mazumiņu izglītības, tu atradi sev mācekļa vietu, un tad viņi tev piedāvāja kaut kādu draņķīgu darbu, un tu biji lepns par to, kaut arī tas bija dranķīgs darbs. Un tad tu rukāji šo pašu draņķīgo darbu visu savu atlikušo mūžu. Tavs draņķīgais darbs bija viss. Daudz cilvēku Birmingemā nemaz neaizgāja pensijā. Viņi vienkārši nokrita beigti un auksti uz fabrikas grīdas.” Tas tā bija sešdesmito gadu sākumā, taču man šķiet, ka kopš tā laika nemaz tik daudz kas nav mainījies – vienīgais izredzes sabrukt uz fabrikas grīdas ir kluvušas stipri mazākas. Pirmkārt jau tāpēc, ka mūsu dienās šādu darbu visam mūžam ir pagrūti atrast. Vienīgās puķes, kas Astonā manītas, esot tās, "kuras iesviež tev nopakaļ bedrē, kad tu nosprāgsti 53 gadu vecumā, jo tu esi nobeidzis sevi darbā".
Skolu tradīcijas arī šajā autobiogrāfijā ir tieši tādas pašas kā visur citur lasīts. Piecpadsmit gadu vecumā viņš ir pabeidzis savu izglītošanos un disleksijas dēļ uz rokām saņem nožēlojamu “lapiņu”, proti, izziņu, ka viņš ir apmeklējis tādu un tādu skolu. Un viņam nākas lūkoties pēc darba. Santehniķis (No šī darba viņu izmet par ābolu čiepšanu.), detaļu attaukotājs autorūpnīcā (Viņš izlido par apdullināšanos ar ķimikātiem, kuros mērc attaukojamās detaļas. Tas sanākot krietni lētāk, nekā apmeklēt pabu, viņs secina.), automašīnu signāltauru uzskaņotājs citā rūpnīcā, kur viņu māmiņa caur pazīšanos iekārto par mācekli (Un no kurienes viņu izsviež par šmaukšanos ar paveiktā darba apjomu.) - tur viņam nākas uzskaņot 900 tauru dienā, Pēcāk viņš pastrādā lopkautuvē kā kunģu tīrītājs, govju slaktētājs, kunģu karinātājs, cūku apdullinātājs, nagu rāvējs, tauku izgriezējs. Un darbs lopkautuvē ir bijis vienīgais, kas viņam ir paticis.
Viņš atzīst, ka savu atkarīgo personību, viņš neesot mantojis ne no viena asinsradinieka. Viņa tēvs, pēc britu standartiem, ir bijis visai mērens dzeršanā, un viņš to neesot nekad redzējis nedz vārtāmies uz grīdas, nedz ar pielaistām biksēm, nedz vemstāmies mājās. Taču savu dziedamo rīkli viņš droši vien esot mantojis no tā. To atklājis, Ozijs bija priecīgs, ka varēja “paņemt augstās notis, neizbirdinot logus un nemudinot vietējos runčus uz kopošanos ar [sevi]”.
Grāmata sarakstīta sulīgā un parupjā valodā, brīžiem man jau sāk likties, ka “fucking” ir viens no visbiežāk lietotajiem vārdiem tajā, saglabājot strādnieku šķirai raksturīgo domāšanas un izteiksmes veidu. Par savu pirmo seksa pieredzi viņš izsakās, ka meitietis “shagged the shit out of [him] all the night”, khm, "tajā naktī izdrāzusi viņu līdz nemaņai", un ka izvēle kritusi uz viņu tāpēc, ka viņš, iespējams, esot bijis “the only spare dick in the room”, proti, "vienīgais brīvais pimpis istabā".
Vēl daži žargonismu piemēri. Ceru, ka daļa būs zināmi, jo tie ir tikuši plaši lietoti britu sitkomos un seriālos, lai raksturotu vienkāršo tautu.“Copper” - policis, “dough” - nauda, skanošais, “quid”, “bob” - mārciņa, “slammer”, “nick” - ķurķis, “shitter”, “shithouse” - vulgārisms vārdam “ateja” a la 'dirstuve', “fuck-all” - absolūti nekas jeb nekas vispārākajā pakāpē, “scrumping” - čiept, “goner” - mironis, “skive” - bastot (stundas), “bawl” - kaukt, raudāt, “choppers” - mākslīgie zobi, “trade” - amats, “nut sack”, “marbles” - pauti, “nick” - nospert, “shindig” - skaļa ballīte, “dumpster” - izgāztuve, “caff” - kafejnīca, “loaded”, “lollied” - pilns, “wanker” - sūdabrālis, “boozer” - pabs, dzertuve, “pisser” - tualete pabā, “hole” - kaps, bedre, “croak” - nosprāgt, izlaist garu, “sunshine” - saulstariņš (kā uzruna), “cunt” - pakaļa, maitasgabals, “nick” - arestēt, “prick” - pimpis, “leg” - laist ļekas vaļā, “eyesore” - neglīta paskata ēka, “sarnie” - sendvičs, “shandy” - alus un limonādes kokteilis, “tash” - ūsas, “poke” - izdrāzt, “slag” - mauka, “boot-faced” - zirgaģīmis, “funny farm” - trakomāja, “every blue moon” - ārkārtīgi reti, “goody two shoes” - pārāk kārtīgs, “to piss down with rain” - gāzt spaiņiem, “to lose your cool” - zaudēt savaldību, “to piss off” - nokaitināt, “to top oneself” - padarīt sev galu, “stone-cold sober” - absolūti skaidrā, “troll of a chick” - neglītene, krokodīls, “I am fucked” - es esmu pagalam, “cut it out” - aizveries, “to be on the game” - nodarboties ar prostitūciju.
Un nobeigumā vēl viens citāts no grāmatas, kas man lika skaļi smieties. “Mēs [pirmoreiz ieradušies Amerikā] savācām savu bagāžu no lentes un iestājāmies taksometru gaidītāju rindā. Nezinu, ko visi uzvalkotie un kaklasaites apsējušie biznesa darboņi ar portfeļiem rokās padomāja stāvot līdzās garmatainajam, nemazgājušamies, manāmi pilliņajam Birmingemas iedzimtajam, kam ap kaklu karājās krāna aizgrieznis un kuram mugurā bija pāris vecu, smirdīgu džinsu apklaksītu ar “Peace & Love” un “CND” simboliem uz vienas staras un “Black Panthers Rule” un melnās dūres simboliem uz otras.
Kamēr mēs gaidījām, piebrauca kāds liels, dzeltens automobīlis. Tam bija, iespējams, 19 vai 20 durvju.
“Es zināju, ka mašīnas šeit ir lielas,” es izšļupstēju. “Taču ne tik lielas!”
“Tas ir limuzīns, idiots tāds,” noteica Tonijs.”
