Idejiskā bāze
Savos aizsākumos industriālā mūzika pauda vēlmi mainīt esošo sociālo sistēmu. Dziesmu tekstos viņi pieskārās tādām neērtām tēmām kā cenzūra, sekss, sērijslepkavības, sātanisms, kuras parasti tiek apietas pieklājīgā sarunā. Tā bija pirmā uzstāšanās pret informācijas karu, ko bija pieteikuši propogandas līderi, un šī iemesla dēļ tā bija ne tikai muzikāls strāvojums – tā bija alternatīva kultūra, kuras centrā izvirzīta doma par paša atbildību pasaules priekšā.
Dženesis Pī Oridžs raksta par "Industrial Records Limited" dibināšanas iemesliem: “No cilvēkiem, kurus vada likumīga interese kontrolēt un piespiest sabiedrībai sekot viņu rekomendācijām – kādai jābūt tavai attieksmei, kādiem motīviem jānosaka tavu uzvedību, kādi mērķi jāizvirza, lai tu justos apmierināts, tu nekad NESAŅEMSI to, ko pelni. Tu saņemsi vienīgi to, kas tev tiks dots, un vispirmām kārtām tev tiks doti nosacījumi, kas tevi grūdīs pretim aklai piekrišanai, izvārdzinošam darbam, attiecībām, kas dāvā vilšanās sajūtu, un bezgalīgai bezcerībai. Mēs esam trenēti justies tā, ka mēs neesam ne par ko atbildīgi, jebšu tā iemesla dēļ, ka mūs joprojām kontrolē sabiedrība un pasaule, mēs joprojām atļaujam “vadoņiem” pieskatīt sevi kā garīgi atpalikušu bērnu. Vadoņi ir nebūtiski, mums ir MĀCĪTS ticēt, ka mums tos vajag, jo mēs nespējam uzņemties atbildību par sevi. Meli rada vadoņus, meli iemūžina vadoņus, meli sagrauj ir prieku, ir kreativitāti, ir cerību. Šajos ierakstos MELU NAV, jo šeit nav neviena vadoņa. Mēs uzņemamies pilnīgu atbildību par sevi. Mēs nenovirzīsimies no sava mērķa. SAVAS DZĪVES.”
GALVENĀS IDEJAS BIJA ŠĀDAS:
1. ORGANIZATORISKA AUTONOMIJA.
Apzināta vēlme ierakstīties neatkarīgi. Lai saglabātu muzikālā dzieta ideju un izrautu to no lielo, alkatīgo skaņu ierakstu kompāniju nagiem, kas mēdza iedzīvoties uz citu rēķina. Dženesis Pī Oridžs atceras, ka tolaik ārkārtīgi populārs bijis sauklis: “Iemācies trīs akordus – dibini grupu”. Taču viņš sev pavaicājis, kālab gan viņam būtu jāiemācas šie trīs akordi? Lai spēlētu grupā? Vai bez tā nevar? Izrādījās, ka nevar, jo vārds “grupa” automātiski piesaistīja jēdzienus “mūzikas bizness”, “noieta veicināšana”, “skatuviskais tēls” un visu pārējo, kas saistīts ar veiksmīgu karjeru. Tāpēc, viņaprāt, "The Clash" beidza, sacerot pēdējās muļķības, un "The Sex Pistols" - izģērbjoties kā āksti.
2. PIEEJA INFORMĀCIJAI.
Izprotot kontroles tehniku, pārkāpt jebkuras fiziskas robežas un virzīties uz prāta un mutes valstību, tas ir ārkārtīgi svarīgi – visu laiku diskutēt un izprast domapmaiņas subjektu. “Oriģinālā industriāla skaņa gandrīz vienmēr līdzinājās filmas skaņu celiņam, kas palīdz stāstīt stāstu. Tā nebija domāta izklaidei. Tā bija domāta informēšanai, dialoga uzsākšanai un jautājumu uzstādīšanai. Industriālā mūzika sevī iemiesoja milzīgu jautājuma zīmi, tā uzdeva neskaitāmus jautājumus – vai tas ir labi, ko tas nozīmē, ko tas vēsta par cilvēkiem, kāpēc cilvēki ir tik nežēlīgi un/vai muļķīgi, kāpēc ir tik daudz bezjēdzīgā, kas ir jēdzīgais un kas jocīgais, un kas palaikam neķītrais, vai kaut kas vēl sireālāks un absurdāks, taču pamatā tā bija nepārtraukta izvaicāšana.” Bija svarīgi pierādīt, ka ir iespējams diskutēt par jebkuru tematu, neatkarīgi no tā, cik tas būtu banāls, jocīgs, asprātīgs, šausminošs, vai arī politiski izaicinošs. “Mēs rakstījām par tematiem, kas bija tabu visiem, izņemot oficiālos medijus. Tātad viss bija bumbiņā, ja "National Enquirer" rakstīja par Šaronas Teitas slepkavību, taču, ja to darīja "Throbbing Gristle", tas kaut kāda iemesla dēļ sāka iedvest cilvēkiem šausmas. Vai arī [informācijas baroni] var sarakstīt grāmatu par nacistu zvērībām un saņemt par to naudu, nekādu problēmu, taču līdzko "Throbbing Gristle" atsaucas uz viņiem tekstos, tas ir “nekorekti”.” Galvenais jautājums, ko viņi uzdevuši bija: “Kāpēc jūs to drīkstat, bet mēs ne?”
3. SINTEZATORU UN ANTIMŪZIKAS IZMANTOŠANA.
Industriālās grupas idejiski ietekmējās no ‘cut-up’ (burtiski – ‘sagriešanas’) teorijas tēva Viljama Berouza, un tas atspoguļojās viņu pieejā mūzikas radīšanai – sakausējot savās lentās mašinērijas, īsviļņu radio, televīzijas ziņu izlaidumu un sarunu fragmentus – tad sagraizot, sajaucot un salīmējot no jauna, un pārvēršot mūzikā. Reizēm šie fragmenti varēja būt visai savdabīgi. Reimonds Vatss ("Pig", "KMFDM") atceras, ka pirmajā "KMFDM" albumā "What Do You Know Deutchland" dziesmā "Sieg Sieg" viņi iemiksējuši Hermaņa Gēringa runas fragmentus. Tā nekādā gadījumā nebija nejaušība, "Throbbing Gristle" vēlējās “izpētīt, cik lielā mērā mēs varam pārveidot skaņu un padarīt to kolāžai līdzīgu, piedāvāt populārajai kultūrai absolūti neizklaidējošus trokšņus un pārliecināt, un mainīt.” “Mēs vēlējāmies no jauna piešķirt rokmūzikai jēgu, motivāciju un risku. Mūsu ieraksti bija kā mūsu, tā citu pavisam individuālu autsaideru attieksmju, pieredzējumu un novērojumu dokumenti. Mode bija ienaidnieks, stils – sevi izsmēlis.”
4. PAPILDU MUZIKĀLIE ELEMENTI.
Kopš televīzija bija kļuvusi par daudz spēcīgāku kontroles līdzekli nekā jebkura popdziesma, filmu un video materiālu izmantošanu bieži pavadīja aurāls pretuzbrukums. Kopumā tas bija līdzvērtīgi B. Brehta episkā teātra koncepcijai: “Skatuve kļūst izglītojoša. Nafta, inflācija, sociālā cīņa, karš, ģimene, reliģija, gaļas tirgus, viss kļūst par tēlojuma objektu. Kori izglīto skatītāju par viņam nezināmiem faktiem. Filmas rāda montētus notikumus no visas pasaules. Projekcijas pievieno statistikas materiālu. Un “fonam” iznākot priekšplānā, cilvēki ir spiesti skatīt notiekošo kritiski. Patiesā un mānīgā notikumu secība tiek parādītas. Zinošajiem tiek rādīts, ko viņi darījuši, un nezinošajiem, ko viņi nav darījuši. Teātris kļūst par notikumu filozofiem, taču tikai tiem, kas vēlējušies ne tikai izskaidrot pasauli, bet arī to mainīt.”
5. ŠOKĒŠANAS TEHNIKA.
Pēdējais štrihs kontroles sagrāves shēmā bija ķeblīša izsišana no kāju apakšas tā, lai tas tiktu pamanīts. “Man ne pārāk patīk šokēt cilvēkus, taču tas bija kā radīts Anglijai, ļoooti angliski, to nebūtu jēgas darīt nekur citur. Citur tas vairāk ir saistīts ar modes padarīšanām, taču Anglijā tas bija kā kulaks uz acs.” Satracināt cilvēkus, provocēt tos un izvest no garīgā līdzsvara, lai liktu tiem domāt. Šī iemesla dēļ "Throbbing Gristle" uzstāšanās bieži tika pārtrauktas, jo skatītāji sāka izturēties vardarbīgi pret grupas dalībniekiem.
ceturtdiena, 2010. gada 24. jūnijs
piektdiena, 2010. gada 18. jūnijs
Pastalas brīvā Latvijā
Man šķiet, ka latvietim depresiju kā vienu no nācijas piederības/psihometriskajām pazīmēm vajadzētu ierakstīt pasē. Turklāt plašsaziņas līdzekļos joprojām tiek kultivēta "bāra bērnu" pašapziņa, jo, redz, nav neviena, "kas ieceltu saulītē" (kaut gan to var viegli atrisināt, pašam aktīvi virzoties (veļoties, rāpojot, ejot, skrienot, atkarībā no tā, cik nu tas bērniņš ir liels) saules pleķa virzienā, jo nekad nav garantijas, ka tas "iecēlājs" savtīgu mērķu vadīts, mazo bāra bērniņu nenoliek vēl lielākā ēnā/tumsā). Nez ko domāja Māra Zālīte, kas latviešu tautu, šķiet, personificēja kā mazu bērniņu, kurš rotaļājas krustcelēs, šādi uzsverot bērniņa nevarību un izceļot lielvaru spēku, un, faktiski, šādi kodēdama nākotnes notikumus. Un kur nu vēl izteiksmīgās rindas par to, ka Latvju zeme vaļā stāv. Pārrakstot tautai nozīmīgus simbolus (Lāčplēsis, pat veids kā viņš tiek spēlēts, t.i., sākotnējā variantā uzkumpusī mugura un nevarīgi nolaistie pleci etc), kā arī kodējot jaunus (mazs bērniņš etc), jāsaprot, kādu enerģiju liec tur iekšā. Tāpat teiciens par "pastalām" un "brīvo Latviju" ir enerģētiski iekrāvis latviešiem pa ausi.
pirmdiena, 2010. gada 14. jūnijs
Cilvēki kokonos I.
(Industriālā roka idejiskā platforma)
Industriālais roks
Nezinoši žurnālisti piedēvē nosaukumu “industriāls” jebkura stila brutālai mūzikai, taču tā ir nepiedodama kļūda. Radusies septiņdesmito gadu vidū un dzērusi no tā paša urbānistiskā popmūzikas nicināšanas avota kā pankroks. Industriālā novirziena pārstāvji apgrozījās tajos pašos klubos, kur villojās panki, valkāja līdzīgas drēbes, vienīgi atšķīrās mūzikā ietvertais vēstījums. Industriālā mūzika bija raupjāka, un tā uzsita zosādu, ne tik muzikāla kā pankroks; 50% performances un 50% trokšņa. Industriālo grupu rašanās bija prettrieciens septiņdesmito gadu virspusīgumam un tukšpaurībai, antitēze hipijismam, kas naivi sludināja mieru un mīlu visā pasaulē. Industriālā mūzika turpretī vēstīja par naidu – naidu, pret visu, ar ko asociējās septiņdesmitie, naidu pret sabiedrību, kuras krīze bija atnesusi vilšanos.
Jēdziens
Termins “industriālā mūzika” valodā ienāca no jaunās industriālās mākslas performances teroristu grupas "Throbbing Gristle" leksikas. Viņu līderis Dženesis Pī Oridžs 1976. gadā nāca klajā ar jauna muzikālā žanra ideju. Tas sakņotos nevis āfrikānisko ritmu iedvesmotajā rokmūzikā, bet gan būtu kaut kas patiesi jauns – mūzika industriālo fabriku modernajiem vergiem (šis jēdziens bija precīzs, jo viņi uzskatīja, ka “industriālais darbs ir verdzība, sagraujošs un lieks institūts”), kas iemiesotu sevī Frica Langa filmas "Metropole" garu un izskanētu šņirkstošos cieņas apliecinājumos industriālajam uzvaras gājienam un lielpilsētnieciskās dzīves sērgām. Intervijas ar Pī Oridžu ir pretrunīgas. Domājams, viņš nonāca pie nosaukuma “industriāls” pusdienojot ar savu draugu un mākslinieku Monte Kazaza, kuram viņš izskaidrojis savas muzikālās teorijas par “industriālo mūziku industriālajiem cilvēkiem” būtību, un Monte norādījis, ka “industriālā mūzika” ir nosaukums, kuru viņš esot meklējis. Tas bija neromantiskākais nosaukums, kādu vien viņi spēja izdomāt, taču atbilstošs, jo, viņuprāt, lielās skaņu ierakstu kompānijas štancēja ierakstus kā mašīnas.
Barbari nāk!
Kāpēc tā? Dženesis Pī Oridžs: “Mēs piepeši atjēdzāmies ‘ viņu [ļautiņu, kuriem bija pieeja informācijai] teritorijā’, iztirzājot tematus, kas škita esam vienīgi viņu pārziņā un kurus zemākajām [sabiedrības] šķirām nebija paredzēts apspriest. Mēs bijām radīti, lai būtu viņu kalpi, izmantojams jēlmateriāls. Viņi nebija pat pieļāvuši domu, ka mēs varētu uzdot šos jautājumus un paģērēt no viņiem atbildes uz tiem. Tāpēc, ka viņi uzskatīja populāro mūziku par nekaitīgu, kontrolējamu dzīvnieku, un, pārdzīvojuši īsu baiļu uzplaiksnījumu sešdesmitajos gados, domāja, ka viss ir nokārtojies, un visi domā tikai par to, kā kļūt superbagātiem, iegādāties rezidences un gulēt ar modeļiem – kā Rods Stjuarts un kompānija. Un tad piepeši, tieši tai mirklī, kad viņi sajutās droši, uzgriezuši muguru jaunatnes un populārajai kultūrai, monstrs parādījās no jauna, un vēl agresīvāks, vēl tiešāku konfrontāciju alkstošs un izaicinošs vērās tiem sejās, spriedelēdams par jautājumiem, gar kuriem, viņuprāt, tam nebija nekādas daļas.”
Ir svarīgi apzināties, ka kontrkultūras revolūcija 70. gados aizsākās nevis ar to, ka grupas "The Sex Pistols" dalībnieks Stīvs Džonss rupji nolamājās tiešajā ēterā. Visi godīgie ļautiņi Anglijā tobrīd iebaudīja tēju, skatīdamies televizoru. Revolūcija uzvējoja ar performances grupas "COUM Transmissions" vizuālajiem eksperimentiem.
Dženesis Pī Oridžs: "Es mēdzu darīt [trakas] lietas, piemēram, uzmaukt nocirstas cāļu galvas uz dzimumlocekļa un tad mēģināt masturbēt ar tām, vienlaicīgi apberot to visu ar tārpiem.
!976. gadā "Losandželosas laikmetīgo mākslu institūtā" mēs ar Koziju izrādījām performanci, kurā es biju kails, un, stāvēdams uz daudz, daudz [asām] naglām, izdzēru pudeli viskija. Un tad es veicu sev klizmas ar asinīm, pienu un urīnu, pēc tam es palaidu to visu tā, ka kopā sajaukta piena, asiņu un urīna strūkla aizšlācās pāri grīdai, pašķīstot Krisa Bērdena un citu pazīstamu vizuālo mākslinieku priekšā. Tad es uzlaizīju to visu no grīdas, kas bija netīra betona grīda.
Tad es sadabūju 10 collīgu naglu un mēģināju to norīt, tas man izraisīja vemšanu. Pēc tam es uzlaizīju vēmekļus no grīdas, un Kozija man palīdzēja uzlaizīt vēmekļus no grīdas. Un viņa bija kaila un ar bārdas asmeni mēģināja pāršķelt miesu no vagīnas līdz nabai, kas viņai arī izdevās. Un viņa injicēja asinis vagīnā, un tad tās tecēja no turienes laukā. Un mēs izsūcām asinis no viņas vagīnas ar šļirci un salaidām tās olās, kas bija nokrāsotas melnas. Tad mēs mēģinājām tās apēst. Un tad mēs atkal izvēmāmies, un pēc tam mēs šos vēmekļus izmantojām klizmām.
Un tad es sajutu vēlmi urinēt un ielaidu savu strūklu lielā stikla pudelē, un izdzēru, kamēr urīns vēl bija silts. (Tas viss bija improvizācija.) Un tad mēs, uzlaizot grīdu tīru, pamazām rāpojām viens pie otra. (Tāpēc, ka mēs nevēlējāmies atstāt aiz sevis nekārtību, jo nebija nekādas vajadzības iešaut tādu pliķi mākslas galerijai.) Kriss Bērdens, pazīstams savu vardarbīgo performanču dēļ, kopā ar savu draudzeni atstāja zāli, sacīdams: "Tā nav nekāda māksla, tas ir vispretēgākais inscenējums, ko es jebkad esmu redzējis, un šie cilvēki ir slimi.""
Industriālais roks
Nezinoši žurnālisti piedēvē nosaukumu “industriāls” jebkura stila brutālai mūzikai, taču tā ir nepiedodama kļūda. Radusies septiņdesmito gadu vidū un dzērusi no tā paša urbānistiskā popmūzikas nicināšanas avota kā pankroks. Industriālā novirziena pārstāvji apgrozījās tajos pašos klubos, kur villojās panki, valkāja līdzīgas drēbes, vienīgi atšķīrās mūzikā ietvertais vēstījums. Industriālā mūzika bija raupjāka, un tā uzsita zosādu, ne tik muzikāla kā pankroks; 50% performances un 50% trokšņa. Industriālo grupu rašanās bija prettrieciens septiņdesmito gadu virspusīgumam un tukšpaurībai, antitēze hipijismam, kas naivi sludināja mieru un mīlu visā pasaulē. Industriālā mūzika turpretī vēstīja par naidu – naidu, pret visu, ar ko asociējās septiņdesmitie, naidu pret sabiedrību, kuras krīze bija atnesusi vilšanos.
Jēdziens
Termins “industriālā mūzika” valodā ienāca no jaunās industriālās mākslas performances teroristu grupas "Throbbing Gristle" leksikas. Viņu līderis Dženesis Pī Oridžs 1976. gadā nāca klajā ar jauna muzikālā žanra ideju. Tas sakņotos nevis āfrikānisko ritmu iedvesmotajā rokmūzikā, bet gan būtu kaut kas patiesi jauns – mūzika industriālo fabriku modernajiem vergiem (šis jēdziens bija precīzs, jo viņi uzskatīja, ka “industriālais darbs ir verdzība, sagraujošs un lieks institūts”), kas iemiesotu sevī Frica Langa filmas "Metropole" garu un izskanētu šņirkstošos cieņas apliecinājumos industriālajam uzvaras gājienam un lielpilsētnieciskās dzīves sērgām. Intervijas ar Pī Oridžu ir pretrunīgas. Domājams, viņš nonāca pie nosaukuma “industriāls” pusdienojot ar savu draugu un mākslinieku Monte Kazaza, kuram viņš izskaidrojis savas muzikālās teorijas par “industriālo mūziku industriālajiem cilvēkiem” būtību, un Monte norādījis, ka “industriālā mūzika” ir nosaukums, kuru viņš esot meklējis. Tas bija neromantiskākais nosaukums, kādu vien viņi spēja izdomāt, taču atbilstošs, jo, viņuprāt, lielās skaņu ierakstu kompānijas štancēja ierakstus kā mašīnas.
Barbari nāk!
Kāpēc tā? Dženesis Pī Oridžs: “Mēs piepeši atjēdzāmies ‘ viņu [ļautiņu, kuriem bija pieeja informācijai] teritorijā’, iztirzājot tematus, kas škita esam vienīgi viņu pārziņā un kurus zemākajām [sabiedrības] šķirām nebija paredzēts apspriest. Mēs bijām radīti, lai būtu viņu kalpi, izmantojams jēlmateriāls. Viņi nebija pat pieļāvuši domu, ka mēs varētu uzdot šos jautājumus un paģērēt no viņiem atbildes uz tiem. Tāpēc, ka viņi uzskatīja populāro mūziku par nekaitīgu, kontrolējamu dzīvnieku, un, pārdzīvojuši īsu baiļu uzplaiksnījumu sešdesmitajos gados, domāja, ka viss ir nokārtojies, un visi domā tikai par to, kā kļūt superbagātiem, iegādāties rezidences un gulēt ar modeļiem – kā Rods Stjuarts un kompānija. Un tad piepeši, tieši tai mirklī, kad viņi sajutās droši, uzgriezuši muguru jaunatnes un populārajai kultūrai, monstrs parādījās no jauna, un vēl agresīvāks, vēl tiešāku konfrontāciju alkstošs un izaicinošs vērās tiem sejās, spriedelēdams par jautājumiem, gar kuriem, viņuprāt, tam nebija nekādas daļas.”
Ir svarīgi apzināties, ka kontrkultūras revolūcija 70. gados aizsākās nevis ar to, ka grupas "The Sex Pistols" dalībnieks Stīvs Džonss rupji nolamājās tiešajā ēterā. Visi godīgie ļautiņi Anglijā tobrīd iebaudīja tēju, skatīdamies televizoru. Revolūcija uzvējoja ar performances grupas "COUM Transmissions" vizuālajiem eksperimentiem.
Dženesis Pī Oridžs: "Es mēdzu darīt [trakas] lietas, piemēram, uzmaukt nocirstas cāļu galvas uz dzimumlocekļa un tad mēģināt masturbēt ar tām, vienlaicīgi apberot to visu ar tārpiem.
!976. gadā "Losandželosas laikmetīgo mākslu institūtā" mēs ar Koziju izrādījām performanci, kurā es biju kails, un, stāvēdams uz daudz, daudz [asām] naglām, izdzēru pudeli viskija. Un tad es veicu sev klizmas ar asinīm, pienu un urīnu, pēc tam es palaidu to visu tā, ka kopā sajaukta piena, asiņu un urīna strūkla aizšlācās pāri grīdai, pašķīstot Krisa Bērdena un citu pazīstamu vizuālo mākslinieku priekšā. Tad es uzlaizīju to visu no grīdas, kas bija netīra betona grīda.
Tad es sadabūju 10 collīgu naglu un mēģināju to norīt, tas man izraisīja vemšanu. Pēc tam es uzlaizīju vēmekļus no grīdas, un Kozija man palīdzēja uzlaizīt vēmekļus no grīdas. Un viņa bija kaila un ar bārdas asmeni mēģināja pāršķelt miesu no vagīnas līdz nabai, kas viņai arī izdevās. Un viņa injicēja asinis vagīnā, un tad tās tecēja no turienes laukā. Un mēs izsūcām asinis no viņas vagīnas ar šļirci un salaidām tās olās, kas bija nokrāsotas melnas. Tad mēs mēģinājām tās apēst. Un tad mēs atkal izvēmāmies, un pēc tam mēs šos vēmekļus izmantojām klizmām.
Un tad es sajutu vēlmi urinēt un ielaidu savu strūklu lielā stikla pudelē, un izdzēru, kamēr urīns vēl bija silts. (Tas viss bija improvizācija.) Un tad mēs, uzlaizot grīdu tīru, pamazām rāpojām viens pie otra. (Tāpēc, ka mēs nevēlējāmies atstāt aiz sevis nekārtību, jo nebija nekādas vajadzības iešaut tādu pliķi mākslas galerijai.) Kriss Bērdens, pazīstams savu vardarbīgo performanču dēļ, kopā ar savu draudzeni atstāja zāli, sacīdams: "Tā nav nekāda māksla, tas ir vispretēgākais inscenējums, ko es jebkad esmu redzējis, un šie cilvēki ir slimi.""
piektdiena, 2010. gada 11. jūnijs
Bez-sierība
Ošņājoties ap pēdējām siera paliekām, es filozofiski raucu šņukuru par pasaules nesakārtotību. Patiesību sakot, es esmu pārliecināta, ka šī pasaule rotē ap sieru. Šķīvis salīdzinājumā ar sieru izskatās gluži atsvešināts savā viendabīgajā iepriekšparedzamībā. Siers ir tas, kas piesaista uzmanību, izlaužoties cauri fona mierīgajam blāvumam kā dzīvelīgs dzeltenas saules pleķis. Tas ir kā smaids, kas uzšķiļ prāta dzirksteles un ļauj palūkoties uz zobiem no cita redzesleņķa, brīdi piemirstot par to funkcionalitāti. Tāpēc saliekot kopā ķepiņas un lūdzot: "un mūsu sieru dod mums šodien", es ne tik daudz domāju par prozaisku garšas kārpiņu apmierināšanu, bet drīzāk par apskaidrības un iedvesmas meklējumiem. Un šajā kontekstā "bezsierība" ir stāvoklis, kad tu prātsalcīgi meklē ideju, kurā būtu siera piešprice. Vispirms cerīgi uz tā paša šķīvja, sak, varbūt tur tomēr ir atlikusi kāda mazmazītiņa kripatiņa dzelteni smaržojoša siera, bet nē, un tu apķeries, ka viss jau ir apēdies pirms pusstundas, pēc tam bufetē, kur biezā slānī krājas putekļi un mētājas sīkas aizmirstas lietas un atmiņu skrandas, un visbeidzot zem galda, kur rūsē sazin no kurienes ieklīdis vientuļš peļu slazds. Bez siera. Tu meklē aizvien drudžaināk, serde klapē, rokas svīst, un tad vienā brīdī tu ieraugi to savā priekšā izlecam kā ezīti no miglas pavisam apetetelīgi un skaidri. Acis ieplešas, šņukurs noraustās, ūsas notrīc, aste izliecas, un tu atkal esi gatavs skrējienam, lēcienam izplatījumā. UN tad, jau ar sieru uz šņukura, tu joz tālāk palēkdamies vien.
piektdiena, 2010. gada 28. maijs
Aišas faktors
"X Factor" ir pārraide, ko radījis Saimons Kouels. (Drīzumā viņš varēšot piekabināt savam vārdam bruņinieka titulu "sers". Tas vien pierāda, ka visas tās padarīšanas ir kļuvušas lētas. Sers Pols Makartnijs velk uz pašapmierinātu senilitāti. Sers Miks Džegers - izklausās amizanti, jāatzīst britiem ir humora izjūta, es runāju par aizvēsturisko uzstādījumu: "Vai jūs atļautu savai meitai satikties ar to lielmuti no "The Rolling Stones". Sers Saimons Kouels - bezgaumīgi. Manu "mīlestību" viņš izpelnījās, pavēstot kādai šķībdziedātājai, ka viņa "kauc kā Lesija".)
No visiem izskaidrojumiem, ko tas savdabīgais nosaukums nozīmē, man vislabāk patīk šis - "X faktors" ir tas mistiskais kaut kas, kas piemīt zvaigznei un kas liek ļautiņiem kā apmātiem ļauties tās vilinājumam. Šajā gadījumā "X faktora" lomā ir automāts.
P.S. Ja afgāņu zvaigznei nebūtu tik latvisks vārds un ja tas nebūtu latviešiem tik aktuāli, tas nebūtu ne uz pusi tik funny.
Tulkojums:
-- Kas Visuaugstākā vārdā ir tas?
-- Sievietes ar šautenēm. Labi, jaukās, tikai nesaburziet savas burkas. Es lieku to nost.
-- Mēs esam krituši Daleku gūstā, Tomij.
-- Ko viņa saka?
-- Viņa grib, lai tu izvelc savu telefonu.
-- Ko?
-- Viņa vēlas, lai tu nosūti tekstu ar vārdu Aiša uz 9332. Afgāņu zvaigzne. Viņu versija X faktoram. Viņas vēlas, lai tu balso par viņu favorīti. Aiša, Aiša...
-- Es nespēju tam noticēt. Sasodīts. Šitās meičas nespēj pat nobalsot par kaut ko nešmaucoties. Labi, skaties, Aiša, redzi? Nosūtīts. Ko tagad?
-- Māsas grib mašīnu.
-- Es ceru, ka viņu izbalsos!
No visiem izskaidrojumiem, ko tas savdabīgais nosaukums nozīmē, man vislabāk patīk šis - "X faktors" ir tas mistiskais kaut kas, kas piemīt zvaigznei un kas liek ļautiņiem kā apmātiem ļauties tās vilinājumam. Šajā gadījumā "X faktora" lomā ir automāts.
P.S. Ja afgāņu zvaigznei nebūtu tik latvisks vārds un ja tas nebūtu latviešiem tik aktuāli, tas nebūtu ne uz pusi tik funny.
Tulkojums:
-- Kas Visuaugstākā vārdā ir tas?
-- Sievietes ar šautenēm. Labi, jaukās, tikai nesaburziet savas burkas. Es lieku to nost.
-- Mēs esam krituši Daleku gūstā, Tomij.
-- Ko viņa saka?
-- Viņa grib, lai tu izvelc savu telefonu.
-- Ko?
-- Viņa vēlas, lai tu nosūti tekstu ar vārdu Aiša uz 9332. Afgāņu zvaigzne. Viņu versija X faktoram. Viņas vēlas, lai tu balso par viņu favorīti. Aiša, Aiša...
-- Es nespēju tam noticēt. Sasodīts. Šitās meičas nespēj pat nobalsot par kaut ko nešmaucoties. Labi, skaties, Aiša, redzi? Nosūtīts. Ko tagad?
-- Māsas grib mašīnu.
-- Es ceru, ka viņu izbalsos!
trešdiena, 2010. gada 21. aprīlis
Par paškontroles nepieciešamību
Noskatījos Antona Korbjina "Control"/"Kontrole" par Mančesteras grupas "Joy Division"/"Prieka divīzija" (Tulkoju, jo nosaukums patapināts no kādas grāmateles par bordeli nacistu koncentrācijas nometnē.) līderi Ianu Kērtisu. Nekas īpašs. Ja neņem vērā to, kā tas ir uzfilmēts un samontēts. Monohromatiskā vienkāršība ir fascinējoša, taču sižeta līnijas attīstības iepriekšparedzamība nogremdē stāstu. No otras puses - es pieņemu, ka eksistē kanons, kā šāds stāsts ir vēstāms. Tieši tā pat izspēlētu es to esmu redzējusi Olivera Stouna filmā "The Doors". No nulles par varoni - un tad - galvu reibinošā ātrumā lejup, iekļaujoties barības ķēdē. Iespējams, ka uz šiem garadarbiem lielā mērā var attiecināt tos pašus principus, kas attiecas uz konvencionālām tautas pasakām/leģendām - proti, formulām līdzīgi sākumi un nobeigumi (sapņojumi sākumā/kapu pieminekļi beigās), stereotipizēti tēli un to savstarpējās attiecības (grupas līderis/galvenais varonis, grupas līdzbiedri, menedžeris, sieva/mīļotā, mīļākā, kas uzrodas vēlāk), atkārtotie paškontroles zaudēšanas paraugi (atkarības, sekss, rokenrols). Tas viss padara šos stāstus grūti pārfrāzējamus, ja neķerties pie tik drastiskām pārstāsta formām kā parodija vai rāmju laušana. Tas, kas mani uzrunāja un - iespējams - izkrita no shēmas, bija saruna starp Debiju, Iana Kērtisa sievu, un viņas draudzeni kādā tusiņā. Draudzene: "Viņš ir visai slavens šobrīd..." Debija: "Priekš mani ne. Es joprojām mazgāju viņa apakšbikses." Tā gadās.
trešdiena, 2010. gada 17. marts
Liellopa gaļas sautējums ar raganīgu piesitienu
Viens no pēdējā laika ņam-ņam hītiem. Tā raganība gan nosacīta un cēlusies kāda muļķības vai drukas kļūdas pēc. (Balsotu par pirmo variantu, jo ir pagrūti pārrakstīties divas reizes.) Oriģinālajā receptē bija rakstīts "nutmeg and mice powder", kas izskatījās kā patapināts Strauberga bureklību aprakstiem - muskatrieksta un kaltētu peļu pulveris. Galu galā tas izrādījās visai prozaisks muskatrieksta mizas, "mace", pulveris.
Pārējās satāvdaļas bija ne tik eksotiskas:
1/2 kg liellopa gaļas ar kauliņu (Tā kā man nebija, izlīdzējos ar 880 gr kubiņos sagrieztas liesas liellopa steika šmorgaļas.)
3 vidēja lieluma sīpoli (lielos gabalos sagriezti)
1 ēk ķiploku pastas bez etiķa (Man nebija, piespēru klāt saspiestu ķiploku, kādu pusi galvas. Labi atbaida Kalenus un citus salkanus mošķus.)
1 ēk ingvera pastas bez etiķa
1 tk kurkuma
1 ēk čili pulvera
1 tk koriandra pulvera
1 ēk malta kumina
1 tk maltu melno piparu (Es neliku, jo baidījos, ka būs par asu.)
1 tk aso garšvielu, kas iegūta, samaļot kopā 4 kardamona pākstis, 4 kanēļa mizas gabalus un 2 krustnagliņas (Man nebija, kur samalt, tāpēc iemetu veselus uz aptuvenu izjūtu vārīšanas vidū.)
Šķipsniņa muskatrieksta un peļu pulvera
Sāls pēc garšas
3 - 4 vidēji kartupeļi, sagriezti uz pusēm (Liku vairāk uz 4 personām.)
Ūdens, pēc vajadzības
1/2 tase eļļas
1/4 tases līdz kraukšķīgumam saceptu sīpolu
PAGATAVOŠANA:
1. Katlā vāra sagriezto sīpolu ar ļoti maz ūdens (apmēram 1/2 tases) kādas minūtes desmit.
2. Sablenderē blenderī līdz pastas konsistencei.
3. Katlā lej eļļu, pievieno sīpolu, ķiploku un ingvera pastas, sāli, čili pulveri, koriandra pulveri un kurkumu. Sautē 2 - 3 minūtes.
4. Kad viss ķēķis sāk smaržot pēc aromātiskām garšvielām, pievieno liellopa gaļu un pielej ūdeni tik daudz, lai tas nedaudz pārklātu gaļu.
5. Uzliek vāku un uz brutāli uzvāra. Kad ūdens sāk burbuļot, nogriež liesmu mazāku un vāra līdz gaļa ir pilnīgi mīksta.
6. Citā katlā novāra kartupeļus. Apmēram 20 minūtes.
7. Kad gaļa sasniegusi vēlamo gatavību, pievieno vārītos kartupeļus, kumina pulveri, aso garšvielu, melnos piparus, saberztus līdz kraukšķīgumam ceptus sīpolus, muskatrieksta un peļu pulveri.
8. Turpina vārīt minūtes 5 - 8 uz mazas liesmas, līdz eļļa sāk parādīties virspusē.
Oriģinālā krāsa ir iezaļganāka, nekā skatāms fotogrāfijā. Taču estētikas mīļotāju labā nedaudz pacentos, lai rezultāts neatgādinātu kaut ko tādu, kas varētu aizskart un ievainot trauslās dvēseles.
piektdiena, 2009. gada 16. oktobris
trešdiena, 2009. gada 14. oktobris
Londonas kapsētas I.
Kriss Mārtins no "Coldplay" ir zinājis visai daudz par tām. Vai arī šī dziesma ir nodevas stilam, jo albums saucas "Viva La Vida or Death and All His Friends". Man allaž ir veicies dzīvot netālu no kapsētām, šoreiz tuvākā ir minūšu desmit gājiena attālumā, ja velkas. Tur plecu pie pleca atrodas Luišemas krematorija un Hitergrīnas kapsēta. Tās apdzīvotās vietas nosaukums man parasti izvilina tīri sivēnisku smīkņu. Tas bija biedrs no Amsterdamas, parasti gan es saku Hamsterdama, ko es pazinu ar pseidonīmu Ardent Desire, kurš izdomāja, ka "Hither Green" varētu būt "Hitler Green". Droši vien viņš bija pārklausījies, kad pieteica pieturas. O, tobrīd es palūkojos uz viņu ar apbrīnu, kāds mani mēģina pārspēt. Es gan vienmēr esmu uzskatījusi, ka ģenerēt apdauzītas idejas ir mana specialitāte. Jau bērnudārzā, kad kāda meitenīte vēlējās pieiet pie manis un iepazīties, pieredzējušākie grupiņas bērni viņai teikuši: "Neej, tā ir debīla." Tādas sirdi sildošas atmiņas.
Nav brīnums, ka dīvainības uzplūdos man gribas ietērpties viscaur melnā - es dievinu melno krāsu, tā vienmēr izskatās eleganti - melnā veļā, melnās zeķēs, garā, melnā kleitā, uzvilkt melnas aspapēžu kurpes vai zābaciņus, uzstiept melnus ādas cimdus, piemeklēt melnu šalli, visam pa virsu pārlaist melnu mēteli un uzlikt ar melnu plīvuru aizklātu melnās atraitnes cepuri. Un doties pastaigā uz kapiem. Ļaunākajā gadījumā šādai specifiskai vajadzībai der Marlēnas Dītrihas stila kostīms, spocīga balta geišas seja melnas tušas iezīmētām porcelāna lelles acīm, mutes vietā brūce, un brūcē lancete vai cigarete. Kas nu kuro reizi...
Kapi ir brīnišķīga pastaigu vieta. Par to es pārliecinājos jau Latvijā. Daudz puķu un citu zaļumu, maz cilvēku. Nakts vidū cilvēku vispār nav. Diemžēl šeit par tādiem variantiem jāaizmirst, kaut arī manā stilā būtu iet fotografēt pusnaktī, jo kapsētas hroniski tiek aizslēgtas jau pulksten piecos pēcpusdienā vasaras laikā. Ziemā vēl agrāk. Taču neskatoties uz to krusti ir nogāzti, šķiet, tiem ir bijusi pārāk izaicinoša falliska forma. Tas, iespējams, izskaidro latviešu nedienas ar Trīszvaigžņu turētāju. Eņģeliem galvas nodauzītas brutālā orģijā. Nez, ko tie spārnainie kādam nodarījuši? Nolieksim galvas bezgalvaino eņģeļu priekšā. Viņiem vismaz nenākas domāt.
trešdiena, 2009. gada 12. augusts
Say NO 2 vampires
Sākumā viss bija jauki un cerīgi. "Šī grāmata jums ļaus vēlreiz gluži fiziski pārdzīvot šaubas, cerības, sabrukumu un sapņus, ko jutāt pirmo reizi iemīloties..." Tā vārds vārdā rakstīts Stefānijas Meijeres fenomena "Krēslas" anotācijā, ko es izraku internetā. Turklāt frāze "pilnīgi nevainīgs mīlas stāsts" vedināja uz domām, ka visi stenieniem pārsātinātie bestselleru gultas prieku tēlojumi izpaliks. Jēziņ, ja man kaut kas īpaši riebjas, tad tās ir kopošanās ainas lubenēs. Kā nepārspētu draņķību es atceros Šērlijas Konranas dižpārdokli "Mežģīnes". Tam gan nav sakara ar manu prāta šķīstību. Vien to, ka, manuprāt, daiļliteratūrā diez vai iederas pamācoši skūpstu apraksti, ievadkurss sievietes un vīrieša anatomijā, un ieskats ideāla dzimumakta norisē - dāmu romānos dikti skaisti aprakstīts, citēju no kāda portāla, "kā krūtis piebrieda un galiņi palika tik jūtīgi, kā vīrietis veica orālo un sievietē notika sprādziens", - vai arī izvarošanā. (1)
Protams, arī no šīs grāmatas es šedevru negaidīju, tomēr domāju, ka šis darbs būs lasāms. Taču jau tā aina, kur autore pirmo reizi Bellas acīm skata Kalenus, sašķobīja manu muti: "I stared because their faces, so different, so similar, were all devastatingly, inhumanly beautiful. They were faces you never expected to see except perharps on the airbrushed pages of a fashion magazine. Or painted by an old master as the face of an angel."(2) Pāra teikumos tik daudz no visām vietām sagrābstītu klišeju, ka nevajag bāzt pat divus pirkstus rīklē, lai apšķebinātos dūša. Ja autores biogrāfija atbilst īstenībai, tad viņai vajadzētu zināt, ka ārējais izskats ir tikai viens no tēla raksturošanas paņēmieniem. Pat ne tas būtiskākais, jo tēls atklājas ne tik daudz caur feisu, kā caur rīcību, valodu un attiecībās ar citiem tēliem. Tas bija senajos padomju laikos, ko man joprojām nākas visai bieži piesaukt, kad negatīvajiem tēliem piemita visai izteikts vizuālo pazīmju kopums. Ja autors sāka kaut ko pesteļot par pilsoni ar glūnīgu vai drūmu skatienu, ačtelēm, kas šaudās uz visām pusēm, paretiem matiem vai šķidrām ūsiņām, mūžīgi svīstošām roķelēm, plecu uzkumpumā ieslēptu galvu, jūs tūlīt pat ar mierīgu sirdi varējāt sev pateikt, ka pa stāstījuma durvīm ir ievēlies tas subjekts, kas galvenajam varonim radīs kaudzi problēmu.
Umberto Eko grāmatā "Rozes vārds", ko es sāku lasīt tūlīt pēc tam, kad aizsitu ciet "Krēslu", skaidri un gaiši pasaka: "In the pages to follow I shall not indulge in descriptions of persons - except when a facial expression or a gesture, appears as a sign of mute but eloquent language - because, as Boethius says, nothing is more fleeting than external form..." (3) Tas, protams, viņam netraucē pēc dažām lappusēm pāriet pie Salvatores apraksta, taču viņš to izdara spoži; neaprobežodamies tikai ar izskata īpatnību uzskaitījumu, - viņš noplēš virsslāni, raksturodams Salvatores pretrunu un dziņu apmulsināto personu arī caur valodu. Salvatore runā "...all languages, and no language. Or, rather, he had invented for himself a language which used the sinews of the languages to which he had been exposed - and once I thought his was, not the Adamic language that a happy mankind had spoken, all united by a single tongue from the origin of the world to the Tower of Babel, or one of the languages that arose after the dire event of their division, but precisely the Babelish language of the first day after the divine chastisment, the language of primeval confusion. /../ His speech was somehow like his face, put together with pieces from other people's faces, or like some precious reliquaries I have seen, fabricated from the shards of other holy objects. At the moment, when I met him for the fiorst time, Salvatore seemed to me, because of both his face and his way of speaking, a creature not unlike the hairy and hoofed hybrids I had just seen under the portal." (4)
Stefānija Meiere iet citu ceļu. Viņa, prasti sakot, vēstījumu balsta uz viscauri apspēlēto Edvarda vizuālo pievilcību. Tāpēc visa romāna konstrukcija atgādina spīdīgu konfekšu papīrīti. Tas gan kārdinoši smaržo un čaukst, taču nebrīnieties, ka atverot, tas izrādās tukšs, un smarža bijusi vien šķietamība. "His white shirt was sleeveless, and he wore it unbuttoned, so that the smooth white skin of his throat flowed uninterrupted over the marble contours of his chest, his perfect musculature no longer merely hinted at behind concealing clothes. /../ He was too perfect, I realized with a piercing stab of despair. There was no way this godlike creature could be meant for me./../ His skin ...literally sparkled, like thousands of tiny diamonds were embedded on in the surface... /../ ...his shirt open over his sculpted, incandescent chest... /../A perfect statue, carved in some unknown stone, smooth like marble, glittering like crystal. /../ ...too beautiful to be real..." (5)
Edvards Bellas skatījumā ir perfekts. Nevainojams, Pilnīgs. Un, manuprāt, tas ir ļaunākais, ko par kādu radību var pateikt. Nav brīnums, ka šāds komiksu grāmateles garīga plakanuma cienīgs dailulis, mani nebija spējīgs "aizgrābt". Viņam ir muzikāla balss, un viņš zibina mirdzošus zobus. Viņš ir dikti talantīgs: ..and the room filled with a composition so complex, so luxuriant, it was impossible to believe only one set of hands played." (6) Pat viņa "vecāki" perfekti iederas interjerā: "They [the Cullen] were both dressed casually, in light colors that matched the inside of the house." (7) Tad piepulcēsim šeit vēl visas "zīdainās balsis", "Adonīsa statujas", "smaidu, kas lauž sirdis" ("heartbreaking smile"), lai pat nesaprašam būtu skaidrs, ka S. Meijere ir ieguvusi bakalaura grādu studiju programmā Lubenes. (8) Nevis beigusi studijas angļu valodā kā nenopietnos avotos tiek apgalvots.
Es nebrīnos, ka ļautiņi internetā atzīst oriģinālā teksta pārākumu pār tulkojumu latviešu valodā. No pieredzes jāteic, ka leksiski šādi klišejiski darbi ir grūti tulkojami. Kādus padsmit gadus atpakaļ es, veiksmīgi pametusi mācības augstskolā, mēģināju pārtulkot Karenas Roudsas diždarbu "Shining Tide", ko reducēju par "Mirdzošā straume", lai nosaukums būtu pietiekoši skanīgs un atmiņā paliekošs. Un - pamatīgi izgāzos. Problēmas bija divas - mana izcilā prasme drukāt ar rakstāmmašīnu; nebija lappuses, kurā nebija kļūdu, un būdama dikti prasīga pret sevi, es tās pārdrukāju. Tagad es droši vien par to nospļautos. Otrā problēma bija nedaudz nopietnāka. Tovasar, neņemot vērā manu filoloģisko pagātni, man nekādi neizdevās piemeklēt pareizos vārdus, lai latviskais teksts kaut nedaudz tuvinātos literatūrai un nebūtu tik šķebinoši pliekans. Es to norakstīju uz savu angļu valodas neprasmi. Kaut arī viss ir daudz, daudz vienkāršāk - no makulatūras nav iespējams iztaisīt literatūru. Šī tulkošanas afēra bija galīgi garām. Taču man pieleca tas, ka, latviskojot šādus šedevrus, var pavisam vienkārši sabojāt stilu. Sauksim to par pozitīvo pieredzi.
_____________________________________
(1) Šērlija Konrana "Mežģīnes". Kāda veida sekss [aprakstīts grāmatā]: - skūpstīšanās apraksts - anatomijas apraksts - laizīšana - apaugļošana/dzemdības - hetereo seksa apraksts - sievietes anatomijas apraksts (dižie P.) - sievietes anatomijas apraksts (dižā V.) - kailu vīriešu apraksti (dižie P.) - izvarošana/uzmācība. Tāds ir "reālas sievietes", kā rakstnieci nosaucis kāds apjūsmotājs, specifiski sievišķīgais skatījums uz kaislību un tuvību.
(2) "Es nespēju novērst acu, jo viņu sejas, tik atšķirīgas, tik līdzīgas, bija iznīcinoši, necilvēcīgi skaistas. Tās bija sejas, kādas jūs cerētu ieraudzīt vien kāda modes žurnāla retušētajās lapās. Vai veca meistara gleznotas kā enģeļu sejas."
(3) "Lappusēs, kas sekos, es neizplūdīšu personu aprakstos - izņemot gadījumus, kad sejas izteiksme vai žests kalpo kā mēmas, bet daiļrunīgas valodas zīme, - jo, kā raksta Boētijs, nekas nav tik ātri gaistošs kā ārējā forma..."
(4) "...visas valodas, un nevienu. Jebšu drīzāk viņš bija radījis paša valodu, kurā izlietāja sastāvdaļas no valodām, ar kurām viņam bija gadījies sakarties - un tūliņ pat es nodomāju, ka viņējā nebija nedz Adamiskā valoda, ko bija runājusi laimīga cilvēce, vienas valodas vienota, no pasaules rašanās brīža līdz Bābeles tornim, nedz arī viena no tām, kas radās pēc šausminošā dalīšanās iznākuma, bet akurāt bābeles valoda, ko runāja pirmajā dienā pēc dievišķā soda, pirmatnējā sajukuma valoda. /../ Viņa runa kaut kā līdzinājās viņa sejai, salikta kopā no citu cilvēku sejām, vai līdzīgi dažām vērtīgām relikvijām, kuras es biju redzējis, veidota no citu svētu objektu lauskām. Mūsu pirmajā tikšanās brīdī Salvatore kā izskata, tā runasveida dēļ man šķita radība ne tik atšķirīga no matiem klātajiem hibrīdiem ar zirga kājām, ko tikko biju skatījis zem ieejas."
(5) ""Viņa baltajam kreklam nebija piedurkņu, un pogas nebija aizpogātas, tā ka gludā, baltā kakla āda nepārtraukta saplūda ar viņa krūšu marmora kontūrām, viņa nevainojamā muskulatūra vairs nebija tikai viegli iezīmēta zem slēpjošajām drēbēm. Viņš bija pārāk nevainojams, es atskārtu, sajūtot izmisuma caururbjošo dūrienu. Nebija nekādas iespējas, ka šī dievam līdzīgā radība būtu domāta man." /../ "Viņa āda ... burtiski mirguļoja, itin kā tūkstošiem sīksīku dimantu būtu iestrādāti tās virsmā." /../ "...krekls vaļā pār viņa akmenī cirstajām, spožajām krūtīm..." /../ "Nevainojama statuja, nepazīstamā akmenī cirsta, gluda kā marmors, vizoša kā kristāls." /../ "...pārāk daiļš lai būtu reāls..."
(6) "...un istaba piepildījās ar tik sarežģītu un izsmalcinātu skaņdarbu, ka gandrīz bija neiespējami noticēt tam, ka spēlēja tikai viens roku pāris."
(7) "Viņi [Kaleni] abi bija ģērbušies ikdienišķi un gaišās krāsās, kas harmonēja ar mājas iekšieni."
(8) Lai arī cik ekstravaganta šī doma nešķiet pirmajā acu uzmetienā, tajā nav nekā neiespējama. Tieši tāpat kā Lielbritānijā ļautiņi var iegūt bakalaura grādu studiju novirzienos The Beatles vai Deivids Bovijs.
Protams, arī no šīs grāmatas es šedevru negaidīju, tomēr domāju, ka šis darbs būs lasāms. Taču jau tā aina, kur autore pirmo reizi Bellas acīm skata Kalenus, sašķobīja manu muti: "I stared because their faces, so different, so similar, were all devastatingly, inhumanly beautiful. They were faces you never expected to see except perharps on the airbrushed pages of a fashion magazine. Or painted by an old master as the face of an angel."(2) Pāra teikumos tik daudz no visām vietām sagrābstītu klišeju, ka nevajag bāzt pat divus pirkstus rīklē, lai apšķebinātos dūša. Ja autores biogrāfija atbilst īstenībai, tad viņai vajadzētu zināt, ka ārējais izskats ir tikai viens no tēla raksturošanas paņēmieniem. Pat ne tas būtiskākais, jo tēls atklājas ne tik daudz caur feisu, kā caur rīcību, valodu un attiecībās ar citiem tēliem. Tas bija senajos padomju laikos, ko man joprojām nākas visai bieži piesaukt, kad negatīvajiem tēliem piemita visai izteikts vizuālo pazīmju kopums. Ja autors sāka kaut ko pesteļot par pilsoni ar glūnīgu vai drūmu skatienu, ačtelēm, kas šaudās uz visām pusēm, paretiem matiem vai šķidrām ūsiņām, mūžīgi svīstošām roķelēm, plecu uzkumpumā ieslēptu galvu, jūs tūlīt pat ar mierīgu sirdi varējāt sev pateikt, ka pa stāstījuma durvīm ir ievēlies tas subjekts, kas galvenajam varonim radīs kaudzi problēmu.
Umberto Eko grāmatā "Rozes vārds", ko es sāku lasīt tūlīt pēc tam, kad aizsitu ciet "Krēslu", skaidri un gaiši pasaka: "In the pages to follow I shall not indulge in descriptions of persons - except when a facial expression or a gesture, appears as a sign of mute but eloquent language - because, as Boethius says, nothing is more fleeting than external form..." (3) Tas, protams, viņam netraucē pēc dažām lappusēm pāriet pie Salvatores apraksta, taču viņš to izdara spoži; neaprobežodamies tikai ar izskata īpatnību uzskaitījumu, - viņš noplēš virsslāni, raksturodams Salvatores pretrunu un dziņu apmulsināto personu arī caur valodu. Salvatore runā "...all languages, and no language. Or, rather, he had invented for himself a language which used the sinews of the languages to which he had been exposed - and once I thought his was, not the Adamic language that a happy mankind had spoken, all united by a single tongue from the origin of the world to the Tower of Babel, or one of the languages that arose after the dire event of their division, but precisely the Babelish language of the first day after the divine chastisment, the language of primeval confusion. /../ His speech was somehow like his face, put together with pieces from other people's faces, or like some precious reliquaries I have seen, fabricated from the shards of other holy objects. At the moment, when I met him for the fiorst time, Salvatore seemed to me, because of both his face and his way of speaking, a creature not unlike the hairy and hoofed hybrids I had just seen under the portal." (4)
Stefānija Meiere iet citu ceļu. Viņa, prasti sakot, vēstījumu balsta uz viscauri apspēlēto Edvarda vizuālo pievilcību. Tāpēc visa romāna konstrukcija atgādina spīdīgu konfekšu papīrīti. Tas gan kārdinoši smaržo un čaukst, taču nebrīnieties, ka atverot, tas izrādās tukšs, un smarža bijusi vien šķietamība. "His white shirt was sleeveless, and he wore it unbuttoned, so that the smooth white skin of his throat flowed uninterrupted over the marble contours of his chest, his perfect musculature no longer merely hinted at behind concealing clothes. /../ He was too perfect, I realized with a piercing stab of despair. There was no way this godlike creature could be meant for me./../ His skin ...literally sparkled, like thousands of tiny diamonds were embedded on in the surface... /../ ...his shirt open over his sculpted, incandescent chest... /../A perfect statue, carved in some unknown stone, smooth like marble, glittering like crystal. /../ ...too beautiful to be real..." (5)
Edvards Bellas skatījumā ir perfekts. Nevainojams, Pilnīgs. Un, manuprāt, tas ir ļaunākais, ko par kādu radību var pateikt. Nav brīnums, ka šāds komiksu grāmateles garīga plakanuma cienīgs dailulis, mani nebija spējīgs "aizgrābt". Viņam ir muzikāla balss, un viņš zibina mirdzošus zobus. Viņš ir dikti talantīgs: ..and the room filled with a composition so complex, so luxuriant, it was impossible to believe only one set of hands played." (6) Pat viņa "vecāki" perfekti iederas interjerā: "They [the Cullen] were both dressed casually, in light colors that matched the inside of the house." (7) Tad piepulcēsim šeit vēl visas "zīdainās balsis", "Adonīsa statujas", "smaidu, kas lauž sirdis" ("heartbreaking smile"), lai pat nesaprašam būtu skaidrs, ka S. Meijere ir ieguvusi bakalaura grādu studiju programmā Lubenes. (8) Nevis beigusi studijas angļu valodā kā nenopietnos avotos tiek apgalvots.
Es nebrīnos, ka ļautiņi internetā atzīst oriģinālā teksta pārākumu pār tulkojumu latviešu valodā. No pieredzes jāteic, ka leksiski šādi klišejiski darbi ir grūti tulkojami. Kādus padsmit gadus atpakaļ es, veiksmīgi pametusi mācības augstskolā, mēģināju pārtulkot Karenas Roudsas diždarbu "Shining Tide", ko reducēju par "Mirdzošā straume", lai nosaukums būtu pietiekoši skanīgs un atmiņā paliekošs. Un - pamatīgi izgāzos. Problēmas bija divas - mana izcilā prasme drukāt ar rakstāmmašīnu; nebija lappuses, kurā nebija kļūdu, un būdama dikti prasīga pret sevi, es tās pārdrukāju. Tagad es droši vien par to nospļautos. Otrā problēma bija nedaudz nopietnāka. Tovasar, neņemot vērā manu filoloģisko pagātni, man nekādi neizdevās piemeklēt pareizos vārdus, lai latviskais teksts kaut nedaudz tuvinātos literatūrai un nebūtu tik šķebinoši pliekans. Es to norakstīju uz savu angļu valodas neprasmi. Kaut arī viss ir daudz, daudz vienkāršāk - no makulatūras nav iespējams iztaisīt literatūru. Šī tulkošanas afēra bija galīgi garām. Taču man pieleca tas, ka, latviskojot šādus šedevrus, var pavisam vienkārši sabojāt stilu. Sauksim to par pozitīvo pieredzi.
_____________________________________
(1) Šērlija Konrana "Mežģīnes". Kāda veida sekss [aprakstīts grāmatā]: - skūpstīšanās apraksts - anatomijas apraksts - laizīšana - apaugļošana/dzemdības - hetereo seksa apraksts - sievietes anatomijas apraksts (dižie P.) - sievietes anatomijas apraksts (dižā V.) - kailu vīriešu apraksti (dižie P.) - izvarošana/uzmācība. Tāds ir "reālas sievietes", kā rakstnieci nosaucis kāds apjūsmotājs, specifiski sievišķīgais skatījums uz kaislību un tuvību.
(2) "Es nespēju novērst acu, jo viņu sejas, tik atšķirīgas, tik līdzīgas, bija iznīcinoši, necilvēcīgi skaistas. Tās bija sejas, kādas jūs cerētu ieraudzīt vien kāda modes žurnāla retušētajās lapās. Vai veca meistara gleznotas kā enģeļu sejas."
(3) "Lappusēs, kas sekos, es neizplūdīšu personu aprakstos - izņemot gadījumus, kad sejas izteiksme vai žests kalpo kā mēmas, bet daiļrunīgas valodas zīme, - jo, kā raksta Boētijs, nekas nav tik ātri gaistošs kā ārējā forma..."
(4) "...visas valodas, un nevienu. Jebšu drīzāk viņš bija radījis paša valodu, kurā izlietāja sastāvdaļas no valodām, ar kurām viņam bija gadījies sakarties - un tūliņ pat es nodomāju, ka viņējā nebija nedz Adamiskā valoda, ko bija runājusi laimīga cilvēce, vienas valodas vienota, no pasaules rašanās brīža līdz Bābeles tornim, nedz arī viena no tām, kas radās pēc šausminošā dalīšanās iznākuma, bet akurāt bābeles valoda, ko runāja pirmajā dienā pēc dievišķā soda, pirmatnējā sajukuma valoda. /../ Viņa runa kaut kā līdzinājās viņa sejai, salikta kopā no citu cilvēku sejām, vai līdzīgi dažām vērtīgām relikvijām, kuras es biju redzējis, veidota no citu svētu objektu lauskām. Mūsu pirmajā tikšanās brīdī Salvatore kā izskata, tā runasveida dēļ man šķita radība ne tik atšķirīga no matiem klātajiem hibrīdiem ar zirga kājām, ko tikko biju skatījis zem ieejas."
(5) ""Viņa baltajam kreklam nebija piedurkņu, un pogas nebija aizpogātas, tā ka gludā, baltā kakla āda nepārtraukta saplūda ar viņa krūšu marmora kontūrām, viņa nevainojamā muskulatūra vairs nebija tikai viegli iezīmēta zem slēpjošajām drēbēm. Viņš bija pārāk nevainojams, es atskārtu, sajūtot izmisuma caururbjošo dūrienu. Nebija nekādas iespējas, ka šī dievam līdzīgā radība būtu domāta man." /../ "Viņa āda ... burtiski mirguļoja, itin kā tūkstošiem sīksīku dimantu būtu iestrādāti tās virsmā." /../ "...krekls vaļā pār viņa akmenī cirstajām, spožajām krūtīm..." /../ "Nevainojama statuja, nepazīstamā akmenī cirsta, gluda kā marmors, vizoša kā kristāls." /../ "...pārāk daiļš lai būtu reāls..."
(6) "...un istaba piepildījās ar tik sarežģītu un izsmalcinātu skaņdarbu, ka gandrīz bija neiespējami noticēt tam, ka spēlēja tikai viens roku pāris."
(7) "Viņi [Kaleni] abi bija ģērbušies ikdienišķi un gaišās krāsās, kas harmonēja ar mājas iekšieni."
(8) Lai arī cik ekstravaganta šī doma nešķiet pirmajā acu uzmetienā, tajā nav nekā neiespējama. Tieši tāpat kā Lielbritānijā ļautiņi var iegūt bakalaura grādu studiju novirzienos The Beatles vai Deivids Bovijs.
Abonēt:
Ziņas (Atom)