Paint It Black I.

(Titulvaroņa paradokss)

Mēs visi zinām, vai nu no tautas, vai arī no urbāno teiku ekranizācijām, ka skatāmgabala nosaukumā bieži ietverts tās personas vārds, ap ko tas viss grozīsies. Tā sakot, īss paskaidrojums, uz kuru tieši būtu jāskatās un, kādiem iespējamiem sižeta pavērsieniem saskaņā ar tradīciju, ja tāda ir iedibināta, jābūt gataviem. Kaut arī jaunākajās interpretācijās, kas uzpeld dažādos medijos, zināmas novirzes no kanona ir uzskatāmas par normu. Tāpēc nav jābrīnās, ka Sniegbaltīte un septiņi rūķīši jau gadu desmitiem daudzsološi iedvesmo samaitātus prātus. Pelnrušķītes izdedžiem kaisītie sāpju ceļi pierāda, ka ne tikai ar "Dolce & Gabana" kurpēm kājās var doties iekarot augstāko sabiedrību. Sarkangalvītes aizkadrā palikušie piedzīvojumi ar vilku pa ceļam pie vecmāmiņas ir iejūsminājuši Freidu nodoties visai detalizētām spekulācijām, kāpēc šī naivā meitene konkrētajai dienai ir izvēlējusies sarkano, nevis melno cepurīti.

Tomēr visos šajos gadījumos, lai arī kādas nebūtu novirzes no sākotnējā kursa, tās joprojām ir variācijas par galveno varoni. Kam gan būtu jānotiek, lai ļautiņi visā nopietnībā sāktu apspriest, piemēram, ar ko izskaidrojama ļaunās karalienes zināma rakstura cietsirdība un emocionāla nelīdzsvarotība, sajūsminātos par to, cik mātes meitas izskatās neatvairāmas, kad tās dusmās klapē Pelnrušķīti ar krāsns kruķi, un aizstāvētu melnā un plēsonīgā vilka tiesības aprīt Sarkangalvīti, jo pati tik stulbi uzprasījās, sak, vecmāmiņ, kāpēc tev tik liela mute?

Taču punkts punktā šis melnais humors attiecas uz BBC "Robinu Hudu". "Visi zin, ka Velnam ir labākās meldijas (1), taču "Robina Huda" pirmā sezona ir pierādījums tam, ka Belcebulam tiek arīdzan asprātīgākās replikas, labākās ainas, nemaz jau nerunājot par labākajiem kostīmiem," rakstīja "Radio Times" 2007. gada oktobra otrās nedēļas ceļvedī pa britu TV un radio programmu džungļiem, piebilstot, ka "sliktā kompānija", -- Notingemas šerifs, Kīts Allens, starp citu, Lilijas Allenas delverīgais tētiņš, un viņa zemiskais rokaspuisis, sers Gajs Gisborns, ko tēlo Ričards Ārmitidžs, -- otrajai sezonai sākoties, ir pilnīgi aizēnojuši labsirdīgo un nesavtīgo laupītāju tēlus. (2) Tas visai pamatīgi atšķiras no optimistiskajām prognozēm, kas tika izteiktas pirmās sezonas sākumā un solīja vēl nebijušu "Robinu Hudu". Proti, ticamu  un šodienīgu supervaroni, kam skatītāji no visas sirds varēšot just līdzi.

Tomēr tas viss ir bijis tikai māņi un parpalas, jo, otrajai sezonai progresējot, kļūst pilnīgi skaidrs, ka tas, kas iezīmējies jau gadu iepriekš, nav tikai šķietamība vai nejaušība, un ka prožektora stars šādu vai tādu iemeslu dēļ tiešām ir nepielūdzami novirzījies no titulvaroņa uz viņa nesamierināmo sāncensi melnā. Leģenda, kas mīt Anglijas sirdī, vienkārši izkūp gaisā. Robins Huds, gan joprojām sveiks un vesels, grozās acu priekšā, aizrautīgi vicina zobenu un ar bērnišķīgu jūsmu spēlējas ar loku un bultām, taču neviļus skatītāju nepamet sajūta, ka SIA "Robins & Co" ir kļuvusi par fonu citai storijai. "The Redemption of Guy of Gisborne", "The Gisbornes", "The Gisborne Show", "Robin Who". (3)

Šis fakts nav paslīdējis garām nepamanīts arī dižās Leģendas pielūdzējiem. Kāda karojoša Robina Huda fane atzīst, ka visas šīs runas par to, ka Ričarda Ārmitidža atveidotais varonis ir sanācis spēcīgāks un aizēnojis Džonasa [Ārmstronga] tēloto Robinu Hudu, ir "nenoliedzama patiesība" un ka "šis fakts neizmērojami sanikno [viņu] un Džonasa sekotājus". "Tam vajadzēja būt "Robinam Hudam", bet scenāristi to pārtaisīja par "Seru Gaju Gisbornu"".

Likumsakarīgi, ka pār biedra, kurš tēloja Gisbornu, galvu gāžas pārmetumu straume, ka "viņš radījis iespaidu, ka VIŅŠ ir vienīgā zvaigzne, par spīti faktam, ka viņš tēlo nelieti, kam jāsaņem pienācīgs sods par noziegumiem, kurus viņš ir izdarījis". (4) Sava daļa tiek arī seriāla veidotājiem: tas, ka viņi šādējādi izvēlējušies izcelt "ļauno" pār "labo", daudzus ļautiņus vedina uz domām, ka kaut kas nav kārtībā ar sabiedrību kopumā, ja tā labprātāk nostājas slepkavnieciska nelieša pusē, nevis pieslienas kādam, kurš vēlas ziedot visu, lai uzlabotu sabiedrību. (5)

_________________________________
(1) Šis teiciens tiek pierakstīts angļu evaņģēlistam Roulandam Hilam (Rowland Hill), kuram bija tas gods dzīvot astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta mijā. Kā stāsta, tās esot bijušas viņa parastās žēlabas, ka laicīgajām dziesmām esot labākas melodijas. Velna piesaukšana, protams, ticīgajiem netraucēja tās palienēt.
(2) Zīmīgi, ka arī 2007. gadā labdarības programmā "Children In Need" klipā nav Robina Huda, atlido tikai viņa bulta, taču pats dižais varonis paliek aizkadrā.
(3) "Gaja Gisborna grēku izpirkšana", "Gisborni" (3. sezona), "Gisborna šovs", "Kāds Robins?". Par pēdējo man nav dikti svētas pārliecības, jo precīzi no ingliša tas būtu "Robins. Kā [lūdzu]?". Taču problēma ir morfoloģijā, angļu valodā "who" tiek lietots tikai vienā gadījumā, proti, taujājot pēc personas vārda, cita iespējama varianta nav.
(4)  Ja avots nav minēts, tad citāts ņemts no interneta. Un, rēķinoties ar to, ka ne man, ne arī kādam citam autora lietotājvārds neizteiks neko, to neminēšu.
(5) Mēs atšķirībā no Rietumu produktiem zinām, ka šādas frāzes par centieniem "uzlabot sabiedrību" nav pat sarkana graša vērtas. Pārliecinātie katoļu inkvizitori pasaules uzlabošanas vārdā mauca nagus, mežoņi šmorēja misionārus, lai pielāpītu savu sašķobīto pasaules uzskatu, amerikāņi supernācijas radīšanas vārdā izstrādāja eigēniku, kas iedvesmoja blondās āriešu bestijas, kurus vadīja apšaubāmas izcelsmes/ģenētiskā materiāla vīrelis, jau šajā saulē šķirot pelavas no graudiem, komunisti no ceļa noklīdušu pilsoņu apziņu taisnoja gulagos. Un tā tālāk.

Paint It Black / Izkrāso pats

(BBC Robins Huds)

Mana astainā asistenta piemiņai (1997. gada 25. februāris - 2011. gada 4. februāris)

Priekšvārds

Šis sacerējums pamatā tapa to pāris nedēļu laikā aizpagājušā gada augustā, kamēr tika remontēta virtuve un vannas istaba (dažādas nianses gan pievienotas vēlāk), un man bija pietiekoši daudz laika nodoties saviem netikumiem. Angļu valodā tas niansēts daudz smalkāk un daudz precīzāk, norādot uz diametrāli pretēju emociju sadursmi - "guilty pleasures", proti, tās ir ikdienišķas lietas, kā jau es teicu, kuras tev patīk darīt, taču to darīšana raisa zināmas sirdsapziņas ēdas. Kā šis spārnotais teiciens būtu tulkojams latviešu valodā, man nav ne mazākās jausmas, taču es sāku nosliekties par labu vārdu savienojumam "slepenās baudas". Kaut arī tas ir tālu no jēdzieniskās pilnības. .

Mana mīlestība pret remontiem ir bezizmēra. Katrs, kurš pazīst mani, varētu to pateikt. Taču šoreiz es centos savākties, neviens cits to neizdarītu manā vietā, un apvienot patīkamo ar nenovēršamo. Jo man nācās visu laiku būt mājās, pieciešot derdzīgo jezgu un nekārtību, piestrādāt par šveicaru strādniekiem, kas bradāja iekšā un ārā, kad nu vien ienāca prātā, aiz sevis, protams, aiztaisot durvis, kuras atslēgas konstrukcijas dēļ ir atveramas tikai no iekšpuses, un paskaidrot viņiem, ka es neko nejēdzu no kanalizācijas, elektrības vadiem vai boileriem, tāpēc man ir veltīgi kaut ko prasīt vienalga kurā valodā. (Gāzinieki un elektriķi, šķiet, vienīgie bija angļi. Pārējie - no Austrumeiropas tālēm zilajām. Un varianti bija diezgan savdabīgi. Ģeniālākais gadījums bija, kad man kā angļu, tā krievu valodā centās ieskaidrot, ka boileri nekādā gadījumā nedrīkst slēgt iekšā. Ja radiatori noņemti un trubas noplombētas.) Tā vien liekas, ka visas anglietes nokārto eksāmenu šajās lietās, iekams pirmo reizi dodas pie ginekologa, dievgalda vai altāra. (Lai tā vien nerastos iespaids, ka es tikai aizmuguriski cenšos būt asprātīga, piebildīšu, ka mans puisis to uzzināja no manas mutes uz sitiena, tikko pārradies mājās, un tieši tādā pašā kārtībā.)

Es vienmēr esmu apgalvojusi, ka dīks prāts tevī iecērt kārus, skaistus zobus un izsūc tavu dzīvības spēku kā vampīrs. Ja tam vēl pievieno fizisku nīkšanu četrās sienās, stīvi blenžot vienā vai divos punktos, par pirmo fokusa punktu pieņemot bildi uz sienas (pārmaiņas pēc šoreiz uz tās greznojas mans feiss), par otro - laptopu, līdzīgs variants man ir labā piemiņā no pēdējās darba vietas Latvijā, tikai toreiz tas bija visprastākais kompis ar 95 Logiem un pie sienas karājās banāls Latvju āru kalendārs, tas spēj atgādināt, cik gan daudz putnu ligzdo manā galvā.

Taču es nevarētu teikt, ka strādāšanas imitācija manā pēdējā Latvijas darbavietā bija gluži zemē nomests laiks. Kā jau es teicu, man bija iespēja apzināt daudzus čivinātājus savā galvā. No tā laika, kad es apgrozījos kādā interneta vietnē, kur aktivitātes perioda beigās, kad visi normālie personāži pa lielākai daļai jau bija noplaukuši, nejauši satiku puisi, ar kuru es esmu šobrīd kopā, ir saglabājušās dažādas atklāsmes, mazas garlaikotu domu pērles, kas man šobrīd, distancējoties no tā visa vietā un laikā, liek palūkoties uz sevi pavisam no citas puses. Piemēram, šī: "Nē, gobli, tāpēc, ka es jūtos erotiski depresīvi noskaņota, vērojot kaktusu uz palodzes. Bez skaidri saredzama iemesla. Šķiet, šis varētu būt īstais brīdis, lai dzemdinātu nāciju un noteiktu fetišismu un sadomazohiskas izpriecas par katra pilsoņa pienākumu." Vai arī šis: "Es zinu, ka Luiss ir sarežģītāks par automātu. Un ne tik ērti lietojams."

Tā gan nebija vienīgā garlaicības iedvesmotā izklaide. Lai nenojūgtos no dienasgaismas lampu sīkoņas, es rakstīju dažādas muļķības, iemūžinādama savas preferences - "Götterdämmerung: The Book of The Duke"/"Dievu mijkrēslis: Hercoga grāmata", par Deivida Bovija aizraušanos ar Trešā Reiha estētiku septiņdesmito gadu vidū. Es zinu, zinu, ka man ir visai nelāga maniere nosaukumus likt svešvalodās pat tad, ja tas tiek rakstīts latviešu valodā. Un "Fuck me!"/"Izdrāz mani!", nelielu apcerējumu par senākās profesijas un mūzikas biznesa saskarsmes punktiem. Par pēdējo varu piebilst, ka šī tendence, ko viens otrs sakās pamanījis nesen, nav kļuvusi aktuāla tikai pēdējo gadu laikā. Deivids Bovijs, kura vārdus es savulaik izmantoju par otrā gabala moto, to postulēja šādi: “[Es sacīju], ka rokam jāprostituējas. Un es pie tā palikšu. Ja tu esi nolēmis strādāt bordelī, tev vēlams būt vislabākajai priekameitai tajā.”

Kaut arī šobrīd ir skaidrs, ka es mēdzu nodoties šādām afērām tikai divos gadījumos - vai nu man nepieciešams kaut ko izrakstīt laukā no sevis, vai arī es mēģinu salikt savu bildi no pa grīdu pašķīdušas puzles gabaliem. Esmu piedzīvojusi ne reizi vien, kad piepešs klikšķis uz kaut ko izrādās tieši tas, ko man tajā brīdī ir vajadzējis. Preferences nav nejaušība. Turklāt manas preferences mēdz būt visai savdabīgas. Kā tagad atminos, ka, tikko iznākusi no dzemdību nama, es nopirku Merilina Mensona "Mechanical Animals". Lai atgūtu garīgo līdzsvaru. (Citi, klausoties kaut ko tamlīdzīgu, kā stāsta, to zaudē.)

Nosaukuma izvēle arī šoreiz nav dikti oriģināla (1), jo attiecībā uz šo puisi, tas izmantots ne reizi vien. Tam nav arī dziļāka sakara ar manu mīlestību pret melno krāsu. Vienīgi ar to, ka ļautiņi, spēlējot emocionālu un manipulatīvu peintbolu, savu pretinieku mēdz izmālēt spēcīgās un izteiksmīgās krāsās. Un parasti šim nolūkam tiek izmantota melnā krāsa.

Manam asistentam Montijam veicās, ka viņš varēja būt ar mani šo divu vai trīs nedēļu garumā un rūpēties par manu labsajūtu. Palīdzot ar asti notraukt putekļus no monitora, nospiežot vajadzīgo taustiņu kombināciju, lai visu uzkārtu, uzstājīgi pieprasot tiesības degustēt ēdienus un skaļi liekot saprast, ka visa māja ir pilna lieku personu. (Mazais skaistums dažbrīd spēja būt neiedomājama ņūsanse.)

Nenoliedzami mans nīgrums par faktu, ka pie durvīm nav durvju zvana, kas šajā gadījumā nozīmēja tik to, ka man augšstāvā aiz aizvērtām durvīm (asistenta dēļ) jāieklausās katrā troksnītī, ietekmēja kā stilu, tā domu gājienu. Tāpēc nav jābrīnās, par brīžiem pavīdošo sarkasmu vai pat cinismu. Turklāt visu sacīto nevajag uztvert pārāk nopietni.
_______________________________
(1) Es parasti nepūlos būt superoriģināla, postmodernisma ietvaros, es atvainojos, ja mēs jau esam no minētā vēstures perioda izrāpušies, ir diezgan normāli piešķirt jaunu nozīmi pagātnē izmantotajām reālijām: Götterdämmerung ir atsauce uz Riharda Vāgnera operu ciklu, ko bija iecienījuši Reiha centīgie un pedantiskie darboņi, The Book of The Duke, savukārt ir pārfrāzejums no Čosera. Fuck me! ir biedra ar segvārdu Cūka/Pig dziesmas nosaukums. Paint It Black, protams, pieder dažiem āpšiem no The Rolling Stones.

Ēnu marionetes III.

(Rekviēms augstceltnes jumtam)

"Gisborns ir agresīvs ārēji, taču iekšēji jūtīgs, kurpretī Lūkass ir pilnīgs pretstats - ārēji labdabīgs, taču nolobiet virskārtu, un viņš spēs iedvest bailes," Ričards Ārmitidžs izteicies kādā intervijā, salīdzinot abus tā brīža tēlojamos varoņus. Tomēr es riskēšu apgalvot, ka spēju saskatīt Lūkasā Nortā zināmu līdzību ar Gaju Gisbornu. Mezglu punkti abiem ir līdzīgi. Atšķiras vien pavediena tālākais izvirpinājums. Savā ziņā Lūkass Norts rādās esam daudz amorālāka un bezsirdīgāka Gisborna variācija.

Kā viens, tā otrs ir dzīves iedragāts, emocionāli nestabils, bez draugiem, ģimenes un citām socializējošām saiknēm, ar salīdzinoši zemu pašvērtējumu un atgādina apkārt staigājošu praktizējoša psihiatra sapni. Abos gadījumos tas ir stāsts par personu, kas sākotnēji savu ambīciju, egoisma, un - Lūkasa gadījumā - alkatības dēļ sasējusies ar kādu spēcīgāku indivīdu, kurš zin šīs personas vājuma un sāpju punktus un kurš, uzspiežot uz tiem, spēj ar šo personu manipulēt kā vien viņam tīk. Gisborna gadījumā tas ir šerifs, Lūkasa gadījumā - Vons. Tomēr atšķirīga ir pakļāvības gradācija - ja Gisborns, iekams izraujas no šerifa ietekmes, lai teju tai pat mirklī nonāktu zem kāda cita morāles tupeles, ir spējīgs vismaz dažos gadījumos atvērt muti un dabūt pār lūpām iebilstošu: "Milord...", tad apzināti pieņemto ideālu iegrožotais Lūkass līdz noteiktam laikam Vona veiklajos pirkstos atgādina mīkstu mālu: "Saki, ko tu gribi, un es to izdarīšu." Tikai lēnām sākot pakļauties savai apslēptajai tumšajai pusei, ko vispirmām kārtām, ja ticēt seriāla veidotājiem, motivē pašlabuma meklējumi un kaislības, viņš nogalina Vonu un uzsāk kaķa un peles spēlītes pats savā smilšu kastē par visu banku. Taču - diemžēl - man ir ļoti nelāga aizdoma, ka šīs spēlītes joprojām režisē nevis Lūkass pats, bet gan viņu "atmodinājušais" Vons no mākoņu maliņas.

"Spoki", 9. sezona, 8. sērija.Iznīcības Grāls, kas modificē kādas rases/etniskās grupas ģenētisko informāciju, lai iznīcinātu to, pēc kura tīko ķīnieši un ir dzinies Lūkass, beidzot nonāk viņa rokās. Harijs Pīrss kapitulē un iemaina failu ar kodēto nosaukumu "Albānija" pret kādu viņam ļoti nozīmīgu dzīvību. (Lai to panāktu, Lūkass izmanto tikpat "atbaidoši primitīvas" metodes kā tās, kuru izmantošanu viņš pārmeta Vonam iepriekšējā sērijā, kad runa bija par Maju - viņš nolaupa Rutu - Harija sirdsāķīti. Taču viņš atšķirībā no "ļaunā" Vona iet vēl tālāk - viņš viņu sazāļo un tad atstāj sasietu, bezpalīdzīgu, pieslēgtu pilošai sistēmai dzīvības briesmās.) Tā ir valsts nodevība, un Lūkass ir neizpratnes pilns, kāpēc Harijs tik lēti to atdod. Vēlāk uz jumta Harijs viņam teiks, ka viņš saprot, ka daudzas no lielākajām nelietībām ir pastrādātas mīlestības vārdā, un ka viņš pats gluži tīrs no tā nav. Lūkass piezīmēs, ka viņi abi divi tad nu ir vienādās pozīcijās. Taču tie būs kārtējie Lūkasa maldi. Harija gadījumā, kaut arī situācija ir visai kutelīga, tā nav tik ļauna. "Albānijas" fails nekad nav bijis kaut kas reāls, šis zinātniskais projekts nekad nav ticis tālāk par izstrādes pirmo stadiju, tas vienkārši ir kalpojis par iebiedēšanas līdzekli aukstā kara (?) laikā. Taču Lūkass, stāvot uz tilta, to vēl nezin. Viņam šķiet, ka viņš diktē noteikumus. Ķīniešu apsolītā jaunā identitāte viņam un Majai, iespēja bez briesmām nokļūt valstī, kurai nav noziedznieku izdošanas līguma ar AK, 20 miljoni mārciņu un jauna dzīve kopā ar sievieti, kuru viņš mīl, ir viņu krietni apstulbinājuši.

Abi visai naivi domā, ka tīra sievietes mīlestība spētu viņus samierināt ar pagātnes rēgiem. Gisborns uzskata, ka svētās laulības saites viņu spēs nomazgāt no noziegumiem, kuru šausmīgumu viņš, manuprāt, smagi pārspīlē. Lūkass Norts cer, ka rodot atpakaļ ceļu pie sievietes, kuru viņš ir atstājis, iekams kļuva par to, kas viņš ir tagad, viņam būs iespēja atgriezties nevainības laikmetā, ko viņš ir zaudējis, šmugulējot marihuānu, nododot un melojot, nogalinot par naudu un caur slepkavību pieņemot svešu identitāti, lai izbēgtu no savu nodarījumu sekām. Un abos gadījumos tā izrādās ilūzija. Lūkasa sievietei pat ir visai zīmīgs vārds Maja, kā uzsvērums, ka pat tas, ko viņš iedomājies pastāvam starp viņiem, nav reāls, ka tas eksistē tikai viņa prātā, viņa pašapmānā sakņoto vēlmju līmenī. Ieraudzījusi, kas patiesībā slēpjas zem Lūkasa/Džona pievilcīgās ārienes, viņa novēršas un nodod viņu. Šo nodevību, protams, var traktēt kā pilsoniskās varonības aktu. Taču man rādās, ka viņa vairāk atgādina stūrī iedzītu personu, kurai kāds galvu mednieks samulsinājis prātu, un viņa nedomājot pakļāvusies tam. Un abos gadījumos viņi izrādās esam iemesls šo sieviešu nāvei. Gisborns pašrocīgi sagrauj savu kāršu namiņu, Lūkass ievelk Maju mašīnā, kur viņas dzīvība izdziest no vajātāju lodēm. Majas nāves ainā Lūkasa prātā uzmācīgi materializējas viņa moku un murgu tēli kā atgādinājums par tiem elles lokiem, kurus viņš jau ir izstaigājis. Kauciens, kas viņam izlaužas, atskāršot, ka viņa ir mirusi, ir sirdi plosošs un priekšnojautām caurstrāvots.

"Spoki", 9.sezona, 8. sērija. Maja, brīdi palauzusies, pieņem Lūkasu atpakaļ, neskatoties uz to, ka tobrīd viņai jau ir boifrends - Vons. Tiesa, viņa gan viņu pazīst ar citu vārdu. Taču vārdiem, kā rādās, šajā storijā nav īpašas nozīmes. Galu galā Maja izvēlas Lūkasu un bez liekiem jautājumiem ir gatava viņam sekot kaut vai uz pasaules malu. Taču laimīgo beigu: "Un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi..." nav. Pirms Lūkass pagūst ierasties viesnīcā, pie Majas uzrodas persona, kas specializējusies nodevēju tvarstīšanā, un izstāsta gan par Lūkasa darījumiem ar ķīniešiem, gan par to, ka viņš ir "slepkava", kas nogalinājis nevainīgus ļautiņus Āfrikā...  "Pēc tam, kad viņš man bija pateicis visu, vai tu zini, kā es zināju, ka tā bija patiesība? Tāpēc, ka pirmo reizi es tevi izpratu."

Pagātnē pastrādāto šausmīgo noziegumu dēļ  abi ir ceļā uz elles centru. Un abiem uz pēdām min bijušie sabiedrotie, iztēlē pārtapuši elles suņos zvērojošām, sarkanām ogļu acīm, gatavi nogrābt par katru cenu. Taču Gisborna gadījumā tiek radīts iespaids, ka pēdējā brīdī viņš nomaina elli pret šķīstītavu. Lūkasam Nortam šāda iespēja netiek dota. Stāvot aci pret aci ar savu bijušo šefu uz augstceltnes jumta, viņš nonāk tieši devītajā elles lokā. Un tas, kas viņu iznīcina, manuprāt, ir visu slepkavību un nodevību veltīguma apziņa, Gisbornam vismaz tiek iebarota apšaubāma ilūzija, ka viņš atdod savu dzīvību par kaut ko cīņas vērtu. Lūkasa Nortam moralizējošu, bērniem domātu TV sēriju noteikumi nestrādā. Viņš ir atjēdzies pie saasistas siles. Mēģinājums uzmest šefu nav izdevies. Viņa mīlestība ir mirusi viņa vainas dēļ. Arī viņa lojalitāte, vēlme izpirkt sākotnējos noziegumus, ja vien tā ir bijusi patiesa, un ciešanas ir bijušas veltīgas, jo tas viss galu galā neko nemaina. Vienīgais, uz ko viņš var cerēt šajā situācijā, ir kārtējā iespēja nolūkoties uz pasauli caur restēm. Viņš ir iznīcināts, sakauts, salauzts. Visa aina tiek nospēlēta bez liekiem žestiem, Ārmitidžs ticamību panāk tikai ar balsi. tā ir aizlauzta un dziestoša. Šķiet, ka ar katru vārdu, ar katru atskārsmi izplēn viņa dzīvotgriba. Brīdī, kad pamats izšļūc viņam no kāju apakšas, viņam ir vieglāk pieņemt, ka viņš ir bijis nekas, nekā censties pierādīt pretējo.

Ēnu marionetes II.

(Par daudzsejainības aspektiem)

Protams, pastāv vēl kāda iespēja, kāpēc viņš neatļaujas jūteļoties ar sievieti, ko sakās mīlam. Spiegi ir ēnas, kas izslīd caur pirkstiem, trenētas mašīnas, kas apmācītas iemiesoties citu ādās un biogrāfijās, vajadzības gadījumā spēj apmānīt ikvienu un nogalināt. Un tāpēc viņiem nepieciešams lieliski apgūt distancēšanos no savām emocijām (1), jo kaislība kā rīcības motivācija ir slikts padomdevējs cilvēkam ar spiega kvalifikāciju. Tas nenozīmē, ka emociju nav, tas nozīmē tikai to, ka tās netiek izstādītas, ka tās tiek kontrolētas. (2) Tāpēc brīžam man šķiet, ka persona, ar kuras identitāti viņi ierakstīti MI-5 annālēs, ir tikai vizuāla, atsvešināta čaula (3) jo mūžam mainīgā iekšējā substance ir pārāk netverama, un personīgie pārdzīvojumi - sekundāri. Visu nosaka sabiedrības intereses. (4) Iespējams, ka tas viņam liek slēpt - es nezinu, apzināti vai neapzināti - no visām savām sievietēm to, kas viņš patiesībā ir.

Taču ne tas vien ir slēpjams. Lūkasa gadījumā tas ir daudz sarežģītāk, jo Ričards Ārmitidžs tēlo kādu, kas savukārt tēlo Lūkasu Nortu. Proti, patiesībā viņš ir Džons Beitmens. (Interesanti, tas ir tāpat vien, vai arī tā ir atsauce uz Patriku Beitmenu no "Amerikāņu psiha"?) Un viņa privātā identitāte ir rūpīgi veidota ilūzija, kas balansē uz melu un patiesības asmens. Divsejains kā Jānuss - ar vienu feisu raugās pagātnē, ar otru - nākotnē, turklāt melīgajai sejai viņa izpildījumā nav nākotnes, bet otrai - pagātnes. Kaut arī šai sižeta līnijai ir grūti noticēt pārāk dzejiskā scenārija dēļ. (Manējais gan mēģināja iestāstīt, ka teorētiski tas būtu iespējams, jo viņi pārbaudot vienreiz kārtīgi visās niansēs. Un pēc tam skatoties tikai klātnākušos apstākļus. Taču viņš nav MI-5.)

Viņam arī būtu grūti savietot abu savu seju vaibstus, jo viņa pirmais pagātnes alter ego - Džons Beitmens - vieglprātīgs, egoistisks, bez mērķa un ideāla, turpretī tagadējais alter ego - Lūkass Norts kā par brīnumu ir lojāls, savaldīgs, bez atklātām pretenzijām uz romantiskā šņukstētāja statusu. Skarbums piezemē emocijas. Skarbie puiši arī pret nāvi izturas čomiski, pieraduši vienmēr just tās stingo elpu uz skausta. Romantiskajiem varoņiem ir daudz izsmalcinātākas attiecības ar nāvi. Atvadoties no dzīves, viņi vēl var pagūt izmest kādu patētisku frāzi a la Gisborns: "Es esmu dzīvojis kaunā. Tevis dēļ mirstu lepns un brīvs," un aiziet skaisti. Taču šādā seriālā tas nav scenāristu interesēs samuļļāt vēstījumu ar patētiskām ainām un asarainām frāzēm. Kaut arī Vona, kas Lūkasu/Džonu šantažēja, beigu frāzēs pavīd zināms patētiskums: "Tu esi slepkava, Džon, kas iemiga un nosapņoja, ka viņš ir varonis, un [nu] slepkava ir atmodies."

"Spoki", 9. sezona, 6. sērija. Šķiet, ka tas ir lūzuma un izvēles brīdis, kad viņa pieņemtā un reālā identitāte beidzot nonāk skarbā pretrunā. Lūkass Norts rīkojas kā saprātīgs MI-5 aģents, un, atskārtis, ka tā ir provokācija, atsakās nogalināt kriptogrāfi, kuru viņam uzdots sveiku un veselu nogādāt galapunktā, taču viņai pietiek tikai pateikt vienu lieku vārdu, un Lūkasā pamostas viņa personīgais, kaislības vadītais misters Haids, kas apzināti un aukstasinīgi ļauj viņai noasiņot līdz nāvei. Šerminošākais ir tas, ka viņš to izdara, izrādot zināmu cilvēcību un iejūtību, sacīdams, ka ar viņu viss būs kārtībā un ka viņš dzird ātrās palīdzības tuvošanos, tai pašā laikā atlaizdams nospiesto kakla vēnu. Asinis skaisti noburbuļo tuvplānā pār viņa pirkstiem. Viņa atkrīt atpakaļ kā aizšauts putns. Viņš mazgā rokas nevainībā. Principā, tā pat nav slepkavība. Kā teikts kādā sarkasma pilnā Viktorijas laikmeta dzejolī par desmit baušļu interpretācijas iespējām: "Nav atļauts nonāvēt, tak aizliegts nav/ Pie dzīvības to neuzturēt." (Pārmaiņas pēc krievu valoda šeit izklausās pēc krievu valodas.)

Tas kritiens gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ir zems - no varoņa, (5) kas karalieni (Ok, visas oficiālās vēstules pienāk ar uzrakstu "On Her Majesty Service".) un pienākumu pret valsti stāda pāri pliekanām kaislībām, par marioneti, kas mentālā agonijā raustās striķīšos Vona, kurš zin viņa pagātni, rokās. Viņš ir zaudējis kontroli pār savu dzīvi un rīcību. Viņa vārdos, ko viņš iekliedz sejā Harijam Pīrsam, kurš viņam iedzeļ, ka tādiem ļautiņiem ar divām sejām sirdsapziņa ir greznība, izskan apzināta un paššaustoša mazohisma kvintesence, kas liecina, ka sirdsapziņu viņš vēl gluži zaudējis nav: "Es to zinu! Kā tev šķiet, kā tu spēj izturēt astoņus gadus krievu cietumā? Astoņus gadus piekaušanu, moku, pazemojumu. Kāpēc tu paciet vienkāršas, fiziskas sāpes? Tu paciet tās tāpēc, ka tu esi tās pelnījis!"
___________________________

(1) Visprecīzāk to izsaka Harijs Pīrss, D nodaļas šefs: ".. neviens no mums nav emocionāli atklāts." Galu galā, kurš vislabāk pārzin drēbi?
(2)  "Mums nav iespējas gadiem sērot par saviem mīļotajiem," viņš saka, bīdamies, ka viņa dzīves mīlestība (Šeit es esmu patētiska, taču, kopumā ņemot, viņu romāns tā no malas izskatās.) Ruta joprojām varētu vainot viņu sava partnera un viņa dēliņa zaudējumā, jo Harijs Pīrss, stādīdams valsts intereses pāri savām personīgajām, atteicās izdot  krieviem informāciju  par urāna atrašanās vietu, un viņi tika nogalināti viņu abu acu priekšā. (Skat. 8. sezonas 1. sēriju.)
(3) Ko Harija Pīrss pretstata mīkstajiem, parastajiem ļautiņiem, kas, izlejot kāda asinis, var nonākt līdz nervu sabrukumam. Viņš uzsver, ka "daudz labāk ir būt tādiem, kā mēs, [mentāli] stipriem un stabiliem, bet iekšēji mirušiem". (Skat. 9. sezonas 7. sēriju.)
(4) Viņš saka Rutai par (2) minēto situāciju: "Es domāju, ka tu uzskati, ja gadījumā tas būtu nonācis līdz izvēlei, es būtu ļāvis arī tev aiziet bojā."
(5) Stīvens Garets, The Sunday Times, 21.01.2010. rakstā "Kāpēc mēs mīlam TV antivaroņus?", pirms pāriet pie galvenā jautājuma iztirzāsānas, kā pozitīvo varoņu piemērus piemin Dž. Klūnija atveidoto "neatkarīgi domājošo" ārstu kaut kādā "ER", M. Šīna tēloto "atklāto" prezidentu no "The West Wing", R. Ārmitidža "dedzīgo un neparedzamo" Lūkasu Nortu no "Spooks", piebilstot: "Viņi visi ir lielā mērā enģeļu pusē".

Ēnu marionetes

("Spooks"/"Spoki")

I.

Dažas domas dzimst tad, kad tās vismazāk gaida. Protams, ir savdabīgi apcerēt kaut ko tamlīdzīgu, kad viens ļautiņš preparē otru ar nazi, taču ar mani reizēm tā gadās. Ja doma ir kaut cik domāšanas vērta, mana uzmanība mēdz aizpeldēt. Es joprojām fiksēju to, kas notiek uz ekrāna, bet manas domas klīst kaut kur citur. Vai viņš tikpat veiksmīgi spētu atvērt konservu kārbu, es domāju, tik krutam puisim, kurš intervijā atzinies, ka vajadzības gadījumā, ņemot vērā viņa pēdējā laika lomu specifiku, viņš spētu apgriezt kādam kaklu, taču vajadzētu to prast. Ja mēs runājam par mani, kādu brīdi atpakaļ pārliecinājos, ka es to joprojām māku. Padomju rūdījums.

"Spoki", 9. sezona, 7. sērija. "Labais" puisis satiekas ar "slikto", kurš viņu šantažē, lai noskaidrotu, kur meklēt savu ilgu objektu, ko "sliktais" nolaupījis. "Sliktais" parāda kaudzi erotisku fotogrāfiju un pavēsta, ka ķīnieši interesējoties par viņiem abiem. "Labais" puisis saka: "Tu vienmēr esi pratis manipulēt ar cilvēkiem, Von. Taču ir kaut kas, ko tu nekad neesi ņēmis vērā." "Un kas tas ir?" "sliktais" puisis vaicā. "Kaislība," atbild "labais" un iecērt nazi "sliktajam" kājā. Pēdiņas nozīmē, ka īpašības vārdi lietoti nosacīti un neko nenozīmē. "Labais" un "sliktais" ir vien ilūzija.

Es neesmu izcili romantiski noskaņots radījums un spēju visus patētismus un citas tamlīdzīgas jūtelību uzjundošas muļķības vēsu prātu laist pār galvu. Tas moments, kad es biju jauka un naiva un kad man ļoti patika "Pretty Woman" un "Bodyguard", ir sen palicis pagātnē. Droši vien manas biogrāfijas, kā arī manas VD dēļ, es divreiz padomāšu, vai ir vērts vispār satraukties, jo gan pozitīva, gan negatīva satraukuma rezultāts būs viens, taču fakts, ka ļautiņi slaucījuši asaras kriptogrāfes nāves ainā, par kuru runa būs nākošajā daļā, liek man domāt, ka es esmu kļuvusi jau pārāk ciniska un cieta.

Puisis, par kura spējām brutāli atvērt konservu kārbu es neesmu pārliecināta (Rietumniekiem ir cita domāšana, spriežu pēc savējā. Un salūzis konservu kārbu attaisāmais viņus drīzāk pamudina piesaukt visus svētos, nevis ķerties pie tā, kas atrodas pa rokai. Viņi pārliecināti rīkojas vien situācijā, kad viņi zin, kā rīkoties. Kakla apgriešana, IMO, pieder tieši pie tādām.), ir Ričards Ārmitidžs. Es viņu uzskatu par smalku un niansētu aktieri, kurš ar skatienu vien var pateikt vairāk nekā Marlons Brando ar pusstundu manierīgas šķobīšanās. Viņš arī ir iemesls, kāpēc es sāku skatīties "Spokus".

Ar vārdu "spoki" sarunvalodā apzīmē spiegus, kas mitinās MI-5 paspārnē. Terorisma, spiegošanas, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas draudu novēršana ir tas, ar ko viņi nodarbojas. Take it easy, es neesmu žanra cienītāja, "Bonds", kas skaitās žanra klasika, mani brīžam garlaiko līdz nāvei, un nosaukums "Royale" man vispirmām kārtām asociējas nevis ar kazino, bet gan ar spirtu litra pudelēs.  Bija tāds postpadomju "ready to use" uzdzīves komplekts: "Spirķik, sigareti, belaši..."

Ārmitidža tēlotais Lūkass Norts ir salts, kā jau vēsta viņa vārds, pastīvs, ļautiņi pat raksta "kokains", bet tā jau ir klaja alošanās, noslēgts, pagātnes vizuāli un mentāli iezīmēts, viņš man rādās. Tumšs, kluss, melnējošs, rēgiem pilns dziļūdens lāsmenis, ko pārvilkusi mānīga miera kārtiņa. Tam vajadzēja būt kaut kam, jo viņa kā aktiera galvenais pluss ir izteikta iekšējā dinamika, taču šis viņa varonis ļoti ilgi mani atstāja vienaldzīgu. 7. un 8. sezonā man labāk patika Roza Meijersa/Hermione Norisa.

Kāpēc gan viņš zaudē romantiskajiem tēliem tā paša aktiera izpildījumā? (Viņš ir tēlojis kokvilnas vērptuves īpašnieku Džonu Torntonu Elizabetes Gaskellas romāna "North & South"/"Ziemeļi un dienvidi" TV adaptācijā, un viņa kontā ir arī neapvaldītais un brīžiem līdz riebumam patētiskais Gajs Gisborns BBC Robina Huda leģendas pārlikumā.)

Es nojaušu, ka viens no iemesliem varētu būt tas, ka spiegu seriālā primārais ir sižeta attīstība, kas raitā solī jānoved līdz kulminācijai. Tas ir kā ātrais sekss bez īpašas maigošanās. Sižeta izvērses princips ir pietiekoši rupjš un tiešs - te tev būs šaujamais, pelēks BMW ar nolaižamu jumtu, sorry,  apskrambāts, melns Mersedess, un vālē uz priekšu.

Otrs iemesls varētu būt tas, ka spiegu seriālā varonis pārsvarā ir salīdzinoši plakans un neizstrādāts: tēls tiek izzīmēts ātriem, aprautiem švīkojumiem. Es zinu, tas skan nodrāzti, taču šeit mēs varam runāt par Hemingveja aisberga efektu - tagadne atklājas straujā darbībā, pagātne - ainās un dialogos, kas pārāk īsi un fragmentāri, lai ļautu apjaust to, kas apzināti noklusēts. Tas drīzāk atgādina idejas uzmetumu, kurā, ja labi piedomā, var nojaust, pēc kā tas varētu izskatīties, ja aisberga zemūdens daļu atklājošajai saspēlei būtu atvēlēts vairāk laika.

Laiks ir trešais un pats galvenais iemesls, kāpēc tēli rādās nepabeigti. Vienas stundas ietvaros ir jāspēj ietilpināt gan sērijas sižets, gan tas jāsavij ar visas sezonas galveno sižeta līniju. Piemēram, Lūkasam un Majai pirmajā tikšanās reizē režisors piešķīris veselas 48 sekundes attiecību noskaidrošanai. Ko iespējams pagūt tik īsā laika sprīdī? Pārmīt pāris skatienus, pateikt pāris teikumus un pasvītrot ar vienu vai diviem izvēles žestiem. Tas ir limits. Maja vispirms pārsteigti vaicā: "Tu esi dzīvs?" un pēc tam ar pirkstu galiem vilcinoties pieskaras viņam. Sapratusi, ka viņas priekšā nav rēgs, viņa iecērt tam pļauku. Pirmais žests liecina par neticību un nedrošību pēc ilgās atšķirtības, otrais pauž - dusmas. Viss ir vietā, taču šī satikšanās notiek itin kā garāmskrienot un rada iespaidu, ka kopējā vēstījumā tai būtiskas nozīmes nav. 

Taču ironiskā kārtā kaislība ir tieši tas, kas šoreiz motivē varoņa rīcību. Kaut arī nekādu reālu pierādījumu, tātad - arī ticamības - nav. Fragmentā, kad Lūkass apgalvo Vonam, ka sieviete, kuru viņš mīl, viņam nozīmē vairāk nekā viņa darbs un reputācija, es tam nespēju noticēt. (Kur palicis varoņpantiņš: "Es esmu MI-5. Es vienmēr esmu bijis MI-5."?) Kaut arī viņa balsī dzirdami apslēpti draudi, bažas un kaisme, mīlas stāsts laika trūkuma dēļ nav reāls, nazis, kas grozās kājā, ir.  Mazajā ekrānā Vons raustās un pārgriež acis, un es saprotu, ka nazis nav tikai moku rīks, lai piespiestu viņu runāt. Nazim ir neatkarīga loma un teksts - nazis kalpo kā šīs kaislības manifestācija.

"Ziemeļi un dienvidi" viena no beigu ainām. Romantiskajiem varoņiem ir iespēja un laiks izspēlēt stāstu kā slinki vienā veselumā saplūstošu emociju akvareli maigiem pieskārieniem, ilgpilniem skatieniem, pastaigām pa lauku apvidu ar dzeltenos rozes ziedos iebāztu degunu un izjustiem skūpstiem. BTW, Dona Frenča (Dawn French) ir atzinusi, ka viņš labi skūpstoties. Iespējams, ka to viņš varētu piedāvāt kā alternatīvu konservu kārbas atvēršanai...

Objektivitātes subjektīvisma teorija

(Vēlreiz par interpretācijas smalko mākslu)

Šodien speciāli sameklēju datorā. Lasot diskusiju, kur ļautiņi ar putām uz lūpām cīnījās par to, ka kritikai jābūt objektīvai. Apmēram gadus 10 vecs pantiņš.

pasaule turas uz tērgām sensācijām un mītiem
patiesība arvien ir kaut kur blakus
mīti rodas vai tiek radīti
noliedzot acīm redzamo un meklējot zemtekstus
vienkāršojot un trivializējot
nogludinot pretrunas
daudznozīmība kā smēķa dūmi cērt acīs un kož
haosa čūska arvien ir kaut kur blakus
paradīzes dārzā Ieva plūca
tiesības uz pasauluzskata viennozīmību
spriedumu nepārsūdzamību
neapstrīdamību
ieņemti objektīvās nepārprotamības grēkā
paštaisnums arvien ir kaut kur blakus
plēsīsim sevi viengabalainu
pjedestālam krustam vai kauna stabam
savā subjektivitātē es esmu
prokrusta gulta
objektivitāte allaž ir bijusi stereotipiskāko
subjektīvo viedokļu
summa

(c) teufelin 2010

Kaunpilnās baudas

(Par to, cik viegli ir apmaldīties tulkojumos)

Mani nebeidz sajūsmināt tulkotāji. Kā īpašas un sirdij tuvas pērles es atceros vien nedaudzus šķībtulkojumus, piemēram, "Body of Evidence" - "Ķermenis kā pierādījums", "I Can't Stand The Rain" - "Es nevaru stāvēt lietū", "Sex On The Phone" - "Sekss uz telefona", tagad šim sarakstam pievienojas "kaunpilnās baudas", kas oriģinālvalodā ir "guilty pleasures".

Pirmo reizi izlasot, es nospriedu, ka tur runa būs par kaut ko īpašu. Par kādu no daudzajām -fīlijām vai par SMBD. Pēdējais droši vien tiek piekopts visai plaši, ja ņem vērā lietpratīgos izteikumus un plašās zināšanas par konkrēta pieprasījuma video pirmajā ģimenes portālā. Pie kaunpilnajām baudām varētu pieskaitīt arī dažas citas, kuras es, rēķinoties ar lasītāju iespējamo vecumu, nepieminēšu.

Ja es vēl varētu piekrist tam, ka "pleasures" nozīmē 'baudas', tad nekādā gadījumā "guilty" nenozīmē "kaunpilns", t.i., "shameful". Sinonīmu rindā, kas minēta angļu valodas vārdnīcā, prevalē vārdi ar nozīmi "nožēla" - attieksme, kam raksturīga žēluma izjūta un ko izraisa neapmierinātība (par ko izdarītu, notikušu), kam seko savas vainas atzīšana un tās izraisītie sirdsapziņas pārmetumi. "Kauns" turpretī saistās ar morālajām jūtām, kas saistītas ar nepatīkamu pārdzīvojumu, piemēram, par kādu nodarījumu; šis nodarījums, atšķirībā no iepriekš minētā, visticamāk būs amorāls, nepieklājīgs, situācijai neatbilstošs.

Vēsturiski "guilty pleasures" teiciens ir saistīts ar absolūti normālu, nevainīgu, ikdienišķu lietu, kas pēc savas būtības nav nedz amorāla, nedz nepieklājīga. Tam gadījumam "shameful/deadly sins" būtu labāks izteiciens. Izvirtības, laulības pārkāpšana, slepkavības. Īsāk sakot, "guilty pleasures" - tas ir tas, kas neatbilst viņa/-as esošajam vai iedomātajam statusam (Es nekad neskatos "Striptease" vai "Big Brother", vai arī "I am a celebrity. Get me out of there". Nelasu lubenes un tenku žurnālus. Neskatos seriālus. OK, pēc "Kāds doktors?", "Robins Huds", "Merlins" mani pārstāja kratīt līdzīga filozofija.) Otrkārt, tas ir gadījums, kad cilvēks rīkojas pretēji saviem iepriekš uzstādītajiem ierobežojumiem (Diētas laikā apēst šokolādes kūku.) Treškārt, dara kaut ko, kas tajā momentā nebūtu jādara. (Piemēram, sērfo internetā tad, kad būtu jāstrādā.)

Es nevaru ieteikt neko vietā, jo nekas neder, šobrīd, taču es ceru, ka kāds būs spējīgs to izdarīt. Ļoti iespējams, ka latviešu valodā jau ir kāds izteiciens, kas izsaka tieši to pašu. 

Я ёжик из Чернобыля..

(Par krievu valodas īpatnībām kādā britu seriālā)

Aizvakardienas "Spokos"/"Spooks" (BBC One spiegu seriāls) scenāristi izcēlās -  krievu FSB slepkavnieks, un to var dzirdēt un redzēt pirmā fragmenta beigās, saka angļu MI-5 čalim: "Še, iedzer šņabi. Tā ir īsta manta, nevis tā draņķība, ko ražo tavā valstī." (Godīgi sakot, viņam ir taisnība par visiem 100 punktiem. Angļu šņabis ir pamatīgs pārbaudījums garšas kārpiņām; tas ir rūgtens un ass, šī buķete īpaši labi izceļas, ja tas ir silts.)

"Spoki", 9. sezona, 3.sērija. Intro - labie puiši neitralizē nervu reaģenta pārpalikumus mistiskā Nekadnekur zemē Krievijas dienvidos. Pagājušo gadu tā bija Tazbekstāna, šogad - Azakstāna. Kaut arī skaitās viens no labākajiem seriāliem angļu izpratnē, tas sāk pārvērsties par debilizējošu muļķību labākajās kapitālistiskā reālisma tradīcijās.

Šoreiz gan apcerējums nebūs par angļu vodkas kvalitāti vai garšas īpatnībām, bet gan par to, ka krievu valodas akcents mani izbesīja. Es zinu šo valodu pietiekami labi, taču pat man nācās lasīt angļu subtitrus, lai saprastu, par ko tur tiek runāts. Kaut arī spēles noteikumus tāpat nav grūti izprast - krievi un dažādi ex-padomijas eksemplāri (kā arī amerikāņi )parasti ir sliktie vai - vismaz - divkosīgi tipi, kas allaž vazā kādu akmeni kabatā. Tāpēc nebūtu īpaši svarīgi saprast, ko tie vervelē.  Svarīgi ir prast saskatīt lamatas un reaģēt - pietiekami ātri skriet un fiksi izraut šaujamo. Tāda ir šo seriālu specifika.

Taču tas neattaisno faktu, ka krievu valoda, kas pārsvarā lietota šajā seriālā, tuva fantāzijas lidojuma inspirētiem darinājumiem. Visa valodas fonētiskā struktūra ir mākslinieciski izļurkāta un atgādina instalāciju, kas veidota no lelles, kurai, vispirms norautie locekļi, piestiprināti atpakaļ ar tievām stieplītēm. Ja mācīts filologs būtu ķēries pie šī krievu valodas varianta izveides īpaši britu seriālu vajadzībām, viņš nebūtu aprobežojies tikai ar uzsvara nobīdi un vārdlauzumu visneiedomājamākajās vietās. Viņš vispirmām kārtām būtu izravējis visus palatalizācijai/mīkstinājumam pakļautos līdzskaņus, jo tas, manuprāt, ir galvenais britu aktieru klupšanas akmens.

"Spoki", 9. sezona, 3.sērija. Azakstānas galvenais terorists-disidents tiek sūtīts pēc tāda paša nervu reaģenta pārpalikuma Londonā. Un kārtējā MI-5 pasaules glābšanas operācija var sākties. :D Skatījos un, kaudamās ar miegu, savā nodabā brīnijos, nez, kādu gan apdraudējumu šie teroristi varētu radīt MI-5, ja pat nevar iemācīties kaut cik pareizi izlauzīt savu "dzimto" valodu?

Šī tendence runāt apbrīnojamā fantāzijas valodā ir tuva ne tikai britiem. ("Spoki" vēl nav tas ļaunākais gadījums.) Viens no "labākajiem" piemēriem - vai nu tas tiešām pārspēja visas manas cerības, vai arī todien es vienkārši biju izkāpusi no gultas ar nepareizo kāju pa priekšu - bija Natālija Vuda 1979. gada amarikāņu filmā "Meteors", kur viņa tēlo krievu tautības tulku no/uz angļu valodu. Filmā viņas tēlotās varones māmule bija uzsvērusi, ka viņai noteikti jāapgūst angļu valoda, taču par krievu valodu, IMHO, to ir piemirsusi pieteikt. Viņas izruna bija, maigi sakot, wooden, atvasinot no viņas uzvārda, kokaina. Brīžiem tā kļuva pat fosila. Un ticamības moments bija nulle. Droši vien angļiem un amerikāņiem iztēles ierosināšanai pietiek ar to, ka pāris skaņas teikumā izklausās pēc apspriežamās valodas. Kā, piemēram, šeit.

"Spoki", 7. sezona, 1. sērija. Divi MI-5 ērgļi dodas glābt ķīlnieku, ko nolaupījis kaut kāds islamistu grupējums. Puisis, kurš mokās krievu mēlē, ir anglis. Un kurš - pēc scenārija - pavadījis krievu maizē astoņus gadus. Krievu valodu viņš - arī pēc scenārija - prot un mēģina radīt iespaidu, ka ir viens no viņiem. Jo čečenu teroristu sabiedrotajiem vajadzētu atpazīt krievu valodas skanējumu. (Galvu griešanas ainas džihada gaumē ir pārstāvētas praktiski visās filmās, kur runa ir par islamticīgiem teroristiem un Irāku, un aizmidzinoši līdzīgas.)
Teksts, ko viņš runā, ir no vecas anekdotes. (Piemirsis, ka viņš nav uzaicināts piedalīties humora pievakarē.)
Там на рынке старушка, у неё табличка "Продаю чернобыльские грибы". (Tirgū sēž večiņa, priekšā uzraksts: "Pārdodu Černobiļas sēnes".)
Мужик подошёл: "Ты что делаешь, кто купит чернобыльские грибы?" (Pienāca vīrišķis: "Tu ko dari, kurš gan pirks Černobiļas sēnes?")
Pazudis nobeigums, ka sēnītes ir domātas sievasmātēm...
Tālāk seko: "Ты знаешь, кто я? Ты узнаёшь? (Vai tu zini, kas es esmu? Tu [mani] pazīsti? "Yважаешь" gan būtu vairāk vietā...)
Ja viņš būtu vēlējies izrādīties īpaši oriģināls, viņš varētu pastāstīt šo.
Arī par Černobiļas tēmu.
Катиться колобок по лесу, а навстречу ему лиса: (Ripo rausītis pa mežu un satiek lapsu:)
-- Колобок, колобок, куда катишя? (Rausīti, rausīti, uz kurieni tu?)
-- Я не колобок, я ёжик из Чернобыля... (Es neesmu rausītis, es esmu ezītis no Černobiļas...)
Puisim cenas nebūtu.

Patības gaisīgais vieglums

(Par valodas un identitātes problēmām)

Es piekrītu idejai, ka patība ir tikai ilūzija. Un tas kļūst ar neapbruņotu aci redzams, ja uz šo fenomenu paskatās no lingvistiskas viedokļa.

Es esmu pamanījusi, ka man ir kāda problēma ar angļu valodu. (Viena no daudzām, man jāatzīst, ņemot vērā manas gadiem ilgstošās mīlas un vienlaikus naida pilnās attiecības ar to. Un atzīstot to, ka manu saskari ar angļu valodu raksturo izmeklēta panikas lēkmju vēsture, ko rosinājusi draņķīgā pieredze universitātē.) Tas notiek ik reizi, kad oriģināls tiek rakstīts tajā, reizēm es tā daru, tas atkarīgs no tā, kura valoda piedāvā interesantākas iespējas spēlēties ar tēliem, un pēc tam man uzrakstīto nākas pārtulkot savā mēlē.

Zināmā mērā šis pārrakstīšanas un pārkodēšanas process dzimtajā valodā atgādina depersonalizāciju, ko es esmu izjutusi vairākas reizes, neapjēdzot, kas notiek. Dažos vārdos - depersonalizācija ir subjektīva personības nerealitātes izjūta. Šajā gadījumā tas nozīmē to, ka tavs domāšanas gājiens šķiet svešs (abās nozīmēs :D).

Un es saprotu, kāpēc tas ir tā - rakstīto tekstu nosaka tēli, idejas, realitātes, teikuma struktūras, kas raksturīgas angļu valodai. Un valoda, ko mēs lietojam, savukārt nosaka mūsu mentalitāti. Tāpēc man rodas problēmas uztvert sevi kā latvieti.

Kaut arī es nekad neesmu jutusies kā tāda.

Par suņiem, kaķiem un Notinghilu

(Kāpēc no manis sanāktu štrumtīga tūriste)

Nieki un krāmi juku jukām ar antikvāru, modes precēm, pārtiku, ziedu letēm starp cilvēkiem. Iepazīstieties, tas ir Portobello ielas tirgus. Ļautiņi dažādos ceļvežos to nosaukuši par "leģendāru" un uzsvēruši, ka tas jāapmeklē katram tūristam. (Pārējās obligātās atzīmēšanās vietas varētu būt Vestminsteras abatija, Tauers, Trafalgāra skvērs, panorāmas rats, vaska figūru muzejs un tamlīdzīgas vietas, kurām cilvēkam, kam rūp viņa nervi un laiks, vajadzētu iet ar līkumu.) Stāsta, ka tirdzniecība uz ielas ar dārzeņiem un augļiem esot aizsākusies ap 1860. gadu, jo ceļš vedis uz Porto Bello fermu. Pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados uz turieni pārvākušies antikvāra tirgotāji. (Kad man pāris nedēļas atpakaļ noplīsa laptopa adapters, es drūmi pajokoju par faktu, ka, ja tas izrādīsies "vintage" lieta, mums nāksies tur atgriezties.)

Protams, par antikvāru nevar nosaukt mājas numuru zīmes ar Portobello ielai piederīgiem atribūtiem, dažādu citu firmu brīnumi un grabuļiem līdzīgas krelles, kas ir pirmais, ko jūs ieraugāt. Tad acis pārslīd veciem traukiem un tējas piederumiem, kartiņām un kartēm, akurāti papīra rāmī ielīmētiem "autentiskiem" žurnālu izgriezumiem un tamlīdzīgi. (Autentiskā ir pārāk daudz, lai tas būtu īsts. Interesanti, kāds gan noiets būtu autentiskiem padomju makulatūras izgriezumiem?) Varbūt tāds pats kā gāzmaskām, krievu armijas cepurēm un robežsargu ausainēm ar sarkano zvaigzni un sirpi un āmuru virsū? Bezgaumības un bezjēdzības kalngals. Nez, cik autentiskas tās varētu būt? Padomju laiki ir sen beigušies. Un man šķiet, ka tās darinātas kaut kur citur, a la made in China vai Poland, jo arī padomju armijas noliktavu krājumi nevarētu būt neizsmeļami. (Nepastāvīgo laika apstākļu dēļ man nebija līdzi fotoaparāta, bet telefonam nosēdās baterija.)

Ļautiņi uz ielas.

Antikvāras šujmašīnas.

Rajons, kurā atrodas Portobello ielas tirgus saucas Notinghila. Skaitās pošs, bet, manuprāt, nekas īpašs. Slavens vēl arī ar to, ka tur tapusi kāda nāvīgi garlaicīga romantiskā komēdija ar Džūliju Robertsu un Hjū Grāntu galvenajās lomās. Jāpiebilst, ka Hjū Grānts ir manā īpašajā "mīluļu"  sarakstā. Viņš mūždien tēlo to pašu jauko, mazliet kautrīgo angļu puisi, ar ko, šķiet, sāka savu karjeru, tāpēc droši var uzskatīt, ka viņam bijusi tikai viena loma. "Notinghila" ir viens no tā tipa šedevriem, ko tikai kādā piektajā reizē noskatījos līdz beigām, pārējās - es vienkārši aizmigu. Ja Īstenda salīdzinājumā ar šo galu izskatās visai noplukusi - platas ielas un māju bloki vizuāli nedaudz atgādina Kijevas nomales vai kadrus no padomju filmām "Ja Šagaju Po Moskve"/"Es soļoju pa Maskavu", daudz mašīnu lielāku par Kamaziem tāpat kā pie vietējās stacijas, tie joprojām man liek justies neomulīgi, taču ielas BEZ bedrēm un risēm, daudz veikalu, kur pārdod drēbes, kas pēc stila tuvas tām, ko velk uz ielas, strādājot naktsmaiņā (mana puiša komentārs), tad rajons aiz Vestendas šķiet emocionāli atsvešināts un nemīlīgs. Viena kvadrātpēda [dzīvokļa] saskaņā ar "The Evening Standart" datiem rajonā ap Kensingtonu un Čelsiju maksā 1.214 mārciņas. Kas ir daudz salīdzinājumā ar Londonas vidējo - 450 mārciņām.

Valodu ziņā Bābele. Ļautiņi klīst apkārušies ar fotoaparātiem. Tikt laukā no metro ir murgs. Sasvīdušas miesas smaka. Bezjutekliska berzēšanās miesai gar miesu. Pie izejas stāv puisietis formas tērpā un regulē ļautiņu plūsmu. Vērdamies acīs, viņš man uzauro, ka otra izeja izved tieši tajā pašā ielas pusē tikai 200 m tālāk, izskatīdamies visai stresains un bezpalīdzīgs. Suņa darbs, suņa dzīve. Es atcērtu, kā viņš atļaujas uz mani bļaut. Un tad jau mans puisis līdz ar gājēju straumi aizmēž mani tālāk.

Notinghilā mēs esam ieradušies, lai satiktos ar holandiešu draudzeni un viņas meitu. Tās ir viņas, kas vēlas apskatīt Portobello ielas tirgu. Mans puisis ir nodzīvojis Londonā 44 gadus un ne reizi nav bijis tur. Tūristu ceļveži iesaka tur iet no rīta puses, kamēr ļaužu masas nav novākušās.
Droši vien viņiem ir taisnība, jo mēs bijām ap 2 dienā, un tur valdīja neaprakstāms haoss. Nebeidzama ļautiņu straume, kas zosu gājienā ar aitu bara ietiepību mēro šo ceļu. Un cenšas nopirkt kādu no iepriekšminētajiem nieciņiem. Vai arī kaut ko jēdzīgāku, taču pat nepūlējos iedziļināties, kas tur tāds ir. Vietām virzīšanās ātrums uz priekšu varētu sasniegt 10 metrus 2 minūtēs. Tas ir daudz par lēnu, lai varētu justies komfortabli šajā burzmā. Laikam mans 'private space' (es nezinu un šobrīd nespēju iedomāties, kā tas saucas latviešu valodā) prasa lielāku plašumu un norobežošanos. Es zinu, ka es ņerkstu, taču ar "anxiety disorder" tādas lietas dod pa nerviem. Par ko mēs pārliecinājāmies nākamajā dienā.

Un pats labākais, kas mani aizgrāba līdz ģībienam. Turpat uz ielas tirgo paellu. Un turpat uz ielas, nākdami pretim, spiezdamies virsū, ēd atvērtos papīra traukos. Ļautiņi, kas to nobaudījuši, apgalvo, ka paella esot lie-lis-ka. Taču es uzskatu, ka ēst uz ielas tādā burzmā ir neprāts. Tikpat ģeniāla ideja, kā smēķēt ļaužu barā. Principā var taču nolīst kaut kur malā.

Taču ir arī kaut kas labs. Es, iespējams, tagad saprotu, kāpēc angļi saka: "It's raining cats and dogs". Lietusmākonis no lejas šķiet tik draudīgs, jo tas veidots no ņudzošiem debesu suņiem un kaķiem, kuru akota krāsa tuva manai iecienītajai melnajai krāsai. Kamēr suņi mierīgi un cēli planē uz leju, kaķi šņāc un sprauslo. Un, jo vairāk sprauslojošu kaķu, jo negantāk līst.