Balāde par Grendeli

(Par bailēm)

Kā jau esmu vairākkārt minējusi iepriekš, manas attiecības ar inglišu allaž ir bijušas ļoti sarežģītas gadus 20 vecu notikumu dēļ. Kad es mācījos Filfakā (zināmu iemeslu dēļ man ļoti patīk šis saīsinājums), man bija visai leģendāra angļu valodas pasniedzēja. Studenti viņu sauca par Grendeli (vārds aizgūts no anglosakšu episkās poēmas "Beovufs", ko apgūst pirmajā kursā: Grendelis ir Briesmonis, līdz šai dienai atceros citātu no atstāstāmā gabala, ko es histēriski iekalu no galvas: "Grendel, a horrible monster". Un viņa tiešām bija sava veida bubulis.

Šeit ir pierādījums, ka tās nav bijušas tikai manas iedomas, publicēts kaut kur apollo par pasniedzēju izteikumiem. (Mazais: Reiz kādu LU pasniedzēju saucām par Grendeli (pati zin, kura tā ir). Viņa reiz nodarbības laikā ar kulaku sita pa sienu, jo kāds students bija aizmirsis, kā angļu valodā ir siena. "The wall, the wall!!!" Ienesās pasniedzēja no blakuskabineta: "Kas šeit notika?" "Nekas, mēs apgūstam "sienu" angļu valodā", mierīgi atbildēja Grendelis.)  

Pēc stilistikas šis nostāsts nedaudz atgādina urbāno leģendu, taču es gandrīz vai varētu apzvērēt, ka tā tiešām ir bijis. Spēju to skatu iedomāties. Līdz šim atceros, kā es biju spējīga mentāli palēkties vai pēdu virs sola, kad viņa spēra pa grīdu, akcentējot "Academy of Arts" vai kāda nu tur vārdu salikuma pareizo uzsvaru. Man ir alerģija pret  troksni, taču tobrīd es to nezināju, tāpēc reakcija no trokšņa tika līgani pārnesta uz reakciju pret angļu valodu. Man joprojām ir mirkļi, kad pamatīgi jāsaņemas, lai kaut ko pateiktu. Kā cilvēks viņa nebija slikta, tikai tas troliņš, tas troliņš...

Pēcāk manas atteicības ar angļu valodu ir svārstījušās no stipri atturīgām līdz izcili pretīgām. Piemēram, strādājot par eksporta menedžeri, man parasti nācās mīļi piekļauties podam, ik reizi, kad man vajadzēja runāt angļu valodā. Man tā valoda izraisīja mēmas šausmas. Laimīgā, kārtā, pateicoties tam, ka es pelnīju maz un nevarēju atļauties ēst nedz brokastis, nedz pusdienas, man nebija nekā cita, ko vemt. Tikai kuņģa sula. Materiāli spiedīgiem apstākļiem ir savas priekšrocības.

Mana kleita ir skaista

(Par akcenta un valodas īpatnībām)

2005. gadā, kad es pārkvalificējos NVA organizētajos grāmatvedības kursos, tikai dažus mēnešus pirms aizbraukšanas uz Angliju, psiholoģijas (kaut arī to, ko mums pasniedza, grūti būtu nosaukt par psiholoģiju) pasniedzēja pastāstīja gadījumu, kad kāda sieviete, piesakoties darbam Zviedrijas firmā/kompānijā savā CV bija ierakstījusi, ka viņa prot zviedru valodu. Tad nu darba intervijā viņa uzjautāta zviedriski, un viņai ar kaunu bijis jāatzīst, ka viņa zviedru valodā patiesībā nerunā, kaut arī kaut kad ir mācījusies. Patiesību sakot, es iebildu, viņai nebūtu par ko kaunēties. Jo ļoti daudzi savos CV raksta ne tādus vien brīnumus. (Godīgi sakot, es savā CV nerakstītu, ka es protu lietuviešu, franču valodas, kaut abas es savulaik esmu mācījusies.) Nē, viņa man teica, ja jūs rakstiet savā CV, ka jūs protat angļu valodu, tad jums tā arī ir jāprot. Nu, es, piemēram, protu. Taču, ko darīt tad, ja runātājam ir akcents, pie kura mana auss nav pieradusi (t.i. es to neizšķiru), es vaicāju. Viņa uztaisīja lielas acis. Droši vien viņa uzskatīja, ka ir tikai VIENA angļu valoda. Oxford and/or BBC English.

Kāpēc es šo gadījumu pieminēju? Jautājums ir diezgan interesants: ja es protu pagatavot gandrīz jebko no salātiem, zupām un otrajiem - man principā ir vienalga vai tas ir no latviešu, angļu, krievu, itāļu, spāņu, marokāņu, tajiešu, ķīnīzeru, indiešu virtuves, - bet neprotu cept tortes un man nepadodas saldie ēdieni, vai es varu mierīgu sirdi  uzskatīt, ka es protu gatavot ēst? Manuprāt, tā ir tikai tipiskā latvieša mazohistiskā un pašnoniecinošā apziņa, ka viss ir jāprot perfekti, lai to ierakstītu savā CV. Mans tēvs ar māti vienmēr ir bijuši tieši tādos uzskatos, un tas man dzīvē ir radījis ne mazumu problēmu, jo robežgadījumos es no mušas mēdzu uztaisīt ziloni negaisa mākoņa krāsā un apmēros. (Un šeit ir izskaidrojums, no kurienes manai mūžīgajai trauksmei aug kājas.) Anekdotes vietā, piemēram, kad mani štatu samazināšanas dēļ atlaida no darba "Šķiedrā", kadru daļā man pavaicāja par svešvalodu zināšanām, tobiš, vai es zinu angļu valodu sarunvalodas līmenī. Es biju tik apdauzīta, ka tajā vietā, lai vienkārši atbildētu "jā", uzprasīju, kas, viņasprāt, ar šo terminu būtu saprotams, un tad nu viņa, nebūdama filoloģiski tik advancēta, lai uztvertu jautājuma būtību, vieglu roku ierakstīja: "Angļu valodu neprot."

Tagad pēc 8 Anglijā nodzīvotiem gadiem es par to varu iesmīkņāt. Tomēr sev par attaisnojumu teikšu, ka man parasti nav bijis skaidrs, kāds tad ir mans līmenis angļu valodā. Un kas gan ir saprotams ar mistiskajiem vārdiem "sarunvalodas līmenis". Vai tas attiecas, uz to, ko angļi parasti apzīmē ar jēdzienu "small talk", proti, "tukšgrabība"? Ja jums nav skaidrs, kas tas ir, atveriet jebkuru angļu valodas pašmācības grāmatu un pārlaidiet acis: "What a nice dress, isn't it? Yes, this dress is really lovely." Saruna absolūti par neko, blah blah. Vai arī tas tomēr ietver sevī spēju runāt par politiku, ekonomiku, sportu? Kas būtībā ir jau pavisam cits līmenis.

Kāpēc mani tas tā interesē? Pirms vairākiem gadiem draugos viena madāma augstprātīgi rakstīja diskusijā, kur bija runa par darba intervijām: "Un cik nav tādu kandidātu, kas saka, ka zina angļu valodu (vai ko citu), bet pēc Tell me about... nosarkst un saka „sorry? Repeat?” Tādus vispār gribas aiz ausīm un pa durvīm laukā..." Es savā miermīlīgajā naivumā pieņemu, ka jautātājam/-ai ir bijis pamatīgs latvju akcents, kas tiešām bieži vien ir kā ar cirvi tēsts. Viss ir vienkārši: pie katra akcenta ir jāpierod: man ir nācies pierast pie lietuviešu, poļu, slovāku akcentiem. Es arī esmu pārprasījusi, tā jau nav nekāda negoda lieta, un tur jau nav nekāda sakara ar manu angļu valodas prasmi vai neprasmi. Turklāt jāpiezīmē, ka pati niecīgākā pieklājība prasa angļu valodā šādu jautājumu sākt ar modālo darbības vārdu "could" ---> "Could you tell me, please, about [whatever]?" Vai arī - vispareizāk - būtu vaicāt: "Would you mind telling me about [whatever], please?" Bet tā ir tik formāla valoda, kādu man dabā ir gadījies dzirdēt tikai no kāda cilvēka, kas parasti pa telefonu kārtoja citu ļautiņu lietas oficiālā līmenī.

Es piekrītu, ka ar vakanci saistītā speciālā leksika būtu jāzin. Arī angļu valodā, ja to prasa darba specifika. Taču es nejustos aizgrābta, dzirdot jautājumus: "Did you hear it yesterday that Victoria Beckhem's fragrance business has made a £109m whiff? Please, tell me about your favourite footballer?" - kāda kaķa pēc man būtu jāapjūsmo kāds futbolists, - vai "I am completely stupid with this. Please, could you explain me how did you crouchet this pattern?". Tas būtu galīgi garām, jo es pat latviešu valodā nezinu tamborēšanas terminoloģiju, kur nu vēl angļu. Un par futbolistiem es zinu tikai tik daudz, ka daži saucas "midfields"/"pussargi", citi "forwards"/"uzbrucēji", un tie, kuri mīcās pie vārtiem ir "defenders/"aizsargi"" (cik noprotu, viņiem nav nekāda sakara ar "Fender" ģitārām)... Un vēl tur abos galos mīdās pāris meža dīvainīšu, kuru goda nosaukumus varētu tulkot kā "vārtu sargātāji"...

Manā gadījumā būtu bijis muļķīgi dzīvot mūžīgā stresā ar apziņu, ka ik reizi, kad man kāds kaut ko pajautās, man tas perfekti jāsaprot un jāatbild kā pa notīm. Jo tas vienkārši nav iespējams. Ja latviešu valoda ir visnotaļ viendabīga, kaut arī mana no valodas atradusī auss šobrīd uztver visai daudz akcentu, pārsvarā visi lietotāji runā tās literāro dialektu, tad Anglijā tas tā nebūt nav - šeit ļautiņi parasti nelieto Oksfordas izloksni. Tā tiek lietota tikai noteiktās aprindās un gadījumos, piemēram, oficiālajās BBC radio un TV programmās, un arī tad vairs ne vienmēr, jo, lai atvieglotu saprotamību valsts attālākajos nostūros, par vietējiem diktoriem un programmu vadītājiem tiekot izvirzīti runātāji ar zināmām, taču ne pārāk izteiktām kāda lokālā akcenta iezīmēm.  "London Lite", kādreiz aizlaikos vēl pirms "The Evening Standard" bija tāds brīvi dabūjams laikraksts, kaut kad atpakaļ kāds žēlojās: "Kāpēc metro vadītāji neiemācās pieteikt pieturas pareizā angļu valodā?" Izraisījās diskusija par to, kas tad ir tā "pareizā" angļu valoda, un viena no atbildēm, kas man palikusi prātā, bija: "Nav savādākas angļu valodas kā koknejs." Iespējams, tam puisim bija taisnība.

Gadījums iz dzīves. Kad es priekšpēdējo reizi biju Latvijā, 2006. gadā, prombraucot man vajadzēja ļoti ātri samainīt naudu. Tad nu es er visu savu čemodānu iegāju naudas mītuvē, kas atradās Valmieras centrālā pasta ēkā. Apmēram deviņi no rīta, trīs biedri stāv pie sliekšņa un smēķē. Es viņiem skaidrā latviešu valodā pavaicāju, kur es varētu samainīt naudu. Nekādas reakcijas, eju tālāk iekšā, viss kā izmiris. Tā kā mans autobuss negaidītu, un man biļeti par mārciņām neviens nepārdotu, eju atpakaļ un vaicāju tieši to pašu angļu valodā. Problēma tika nokārtota dažu minūšu laikā. Ironiski ir tas, ka man savā dzimtajā pilsētā nācās pielietot savas angļu valodas zināšanas, lai man pievērstu uzmanību. Skumji, un tas arī kaut ko izsaka par latviešiem.

You're a fucking foreigner!

(Par rozā briļļu krišanu)

Reizēm man šķiet, ka es dzīvoju pavisam ačgārnā pasaulē, kur nekas nav normāls. Atzīšos, ka brīžiem mana karstākā vēlēšanās ir bijusi būt normālai. Tādai, kā visi. Bet mani māc šaubas, ka tas nekad nepiepildīsies. Normāla dzīve man nav lemta. Par to visai spilgti liecina manis piedzīvotais. Un reizēm es nezinu, vai smīkņāt, vai raudāt.

Kad es vairāk nekā septiņus gadus atpakaļ ierados Britlandē, pirmajā acu uzmetienā man viss šķita neticami jauki, un arī sastaptie cilvēki man likās inteliģenti diezgan un jauki. (Par vārda "jauki" izmantojumu angļu valodā es esmu rakstījusi krietni iepriekš.) (1) Ja neņem vērā nelielu noslieci uz infantīlismu, ko varbūt es, būdama postpadomju produkts, pārspīlēju. Ne gluži tādi, kas mēdz apmīzt krūmus pie pieminekļa vai Lielā Bena (2) pēc attiecīgas alus porcijas ieliešanas sevī. Kaut arī es nebiju tajā naivajā vecumā, kad cilvēkam var iestāstīt vai iemānīt jebko. Laikam ejot, mani sākotnējie pieņēmumi izrādījās esam vien klasiskās rozā brilles, mīlestības uzliktas klapes uz acīm. Kuras tagad ir pagaisušas uz neatgriešanos.

Nezinu, kāpēc latvieši gaužas par lielkrievu šovinismu Latvijā - britu šovinisms un ārzemnieku diskriminācija Lielbritānijā ir daudz rafinētāka. Viņi būs izmeklēti pieklājīgi, kamēr jūsu vajadzības sakritīs ar viņu vajadzībām, savādāk saskarsmē ar viņiem jūs varat izpelnīties kaķa sprauslājieniem līdzīgu noniecinājumu. Labākajā gadījumā.

Jāteic, šādas tādas nianses biju pamanījusi jau iepriekš, darbu meklējot. Jo, uzzinot, no kurienes es esmu, man tika piemeklētas neskaitāmas vainas - te kvalifikācija, te pieredze, te apgūtā programma izrādījās  neīstā, kaut arī es neesmu spējīga saprast, ar ko SAGE 50 (grāmatvedības programma) tik šaušalīgi atšķiras no SAGE 100 (Mikrosofts savu produkciju pārjāj ik pāra gadus, un visi ir sveiki veseli.), un kaut arī sludinājumā tika meklēts pilnīgs iesācējs. Vai arī tad, kad mēs ar puisi iesniedzām laulības reģistrācijai nepieciešamos dokumentus. Taču treknu punktu visam pielika gadījums, kas parādīja manu puisi un viņa ģimeni tieši tādu, kādi viņi ir īstenībā.

Patiesību sakot, pēc tā vakara notikumiem man joprojām ir ļoti grūti sakārtot domas un definēt, ko es domāju par to visu. Taču divas lietas ir pilnīgi skaidras. Nekad neiesaistieties attiecībās ar vīrieti, kuram ir bērni, kas dzīvo kopā ar viņu. Vienalga, vai tie ir mazi, vai arī pieauguši, tie vienmēr būs galvas tiesu pārāki par jums, un pat tad, ja viņš jūs sauks par savas dzīves mīlestību, skaisti vārdi, vai ne, - realitātē jums būs atvēlēts vien tēlot kalponi un bezdomu mēmuli - jūsu viedoklis vispār netiks prasīts un neviens ar to nerēķināsies. Nekad neiesaistieties attiecībās ar vīrieti, kurš ir infantīls egoists. Viņš pat necentīsies jūs saprast, pieprasīs glaimus un izpatikšanu. Klasisks teikums, pēc kura var pazīt šādu eksemplāru ir: "You made me happy." Sākotnēji tas var izklausīties kā atzinība jūsu sievišķībai, taču tas tā nebūt nav. Ar tādu vīrieti viss būs labi tikai tikmēr, kamēr bezierunu kārtā jūs lolosiet viņam tik būtisko viņa laimes izjūtu. Jūsējā, kā jau teicu, viņam neeksistē. Ja jūs iebildīsiet, atmaskosiet viņa makaronizācijas vai, nedod Dievs, pateiksiet: "Tu melo!", par situāciju, kurā pat aklajam tās īsās kājeles būs skaidri samanāmas, viņš, visticamāk, pārvērtīsies enerģētiskajā vampīrā un sāks jūs emocionāli šantažēt gražīga bērna tonī. "You don't trust me, you have never loved me." Un, ja jūs viņu patiešām mīlat, tas ir no manas personīgās pieredzes, diemžēl kādu brīdi tas var pat visai veiksmīgi izdoties. Galu galā citos brīžos viņš spēj būt tik jauks, mīļš un iejūtīgs.

Kā man bez puķēm pateica policijas iecirknī: "Viņi ir briti, un veseli trīs, bet Jūs esat ārzemniece." Tā kā tas, kas patiesībā tur notika, un vai kāds bija atļāvies būt vardarbīgs pret mani, vardarbība ģimenē takš nav pieļaujama, ko jūs!, nevienu pat neinteresēja. Viņiem pat neko par to neprasīja. Taču patiesība ir tāda, kad mans izbijušais līgavainis mani žņaudza, viņa divi smerdelēni koridorā acīgi vēroja, izsaucot policiju, jo es esmu atļāvusies būt vardarbīga pret viņiem, diezin kādā veidā gan, un berzēja ķepiņas. We will own our daddy since now. Alone. We won't need share him. Anymore. With that foreign bitch.  Pēcāk man teica, ka tad, kad mani žņaudza, man būtu vajadzējis saukt policiju. Es saprotu, ka man ir izcili melna humora izjūta, taču varbūt kāds varētu man nodemonstrēt, kā to izdarīt.

Mani vairāk satrauca puiša attieksme. Piegulētāja - un to viņš bez sirdsāpēm un iebildumiem ļauj pateikt sievietei, ar kuru viņš ir saderinājies un tūlīt taisās precēties. Manā skatījumā tas ir kaut kas ne-ie-do-mā-jams. Nez, kā tiešām tas iet kopā ar vārdos daudz piesaukto liktens pielemto mīlestību manā personā?

Mana problēma bija tā, ka precīzi atļāvos pateikt viņam feisā, kas viņš ir, proti, nožēlojams liekulis un melis, neatceros, kad es pēdējā laikā būtu dzirdējusi no viņa mutes kaut ko, kas nebūtu sāja nepatiesība vai samocīta puspatiesība, kas saviem bērniem atļauj mani izmantot par bezmaksas kalponi, hormonu nomocīts impotents, kuram vīrišķo spēju gulbja dziesmai un ego uzprišināšanai nepieciešamas krietni jaunākas būtnes sajūsma. "She took me for who I was. She flattered me." Droši vien ķermeņa piedāvāšana vebkamerā ir kaut kas īpaši normāls un glaimojošs, jo kā gan citādi jaunā būtne varētu rakstīt: "I gave you my body". Atceros, vienu vakaru, kad man ar manu puisi bija asāka vārdu pārmaiņa tieši par to pašu 18 gadīgo eksemplāru, kura kā nākamā līgava parakstīja viņam adresētos mailus ar savu angliskoto vārdu un viņa uzvārdu, gan nezinot puiša patieso vecumu - viņai viņš bija "21 gadu vecs puisis no Londonas, kurš nekad iepriekš neesot mīlējis", meita ļoti koncentrēti ieķērca man ģīmī: "Fuck off! You're a fucking foreigner. I own this house. If you're going to tell one thing more, I will call the police." Un metās man virsū ar dūrēm, kamēr mans puisis mani turēja ciet. Lai es atvairoties neievilktu jaunkundzei pa muti. Goda vārds, es viņu klapēt pat netaisījos. Par to, ka vajadzētu apvaldīt meitas ļurītavu un kung-fu pandas gājienus viņš, šķiet, bija piemirsis. Cik noprotams, viņu ģimenē visu veidu neuzticība un līdzīgas lietas tiek uzskatītas par normu. Savu sievu viņš arī bija krāpis, arī ar divdesmitgadīgām, un, kā vienreiz melnā nožēlā atzinās, droši vien iedzinis viņu kapā. Un emociju izpausmes tajā famīlijā tiek piedotas vienīgi britiem. Ko gan man tikai nav nācies pieredzēt un dzirdēt pa šiem gadiem. Gara acīm iztēlosimies kaut vai to aizkustinošo ainu, kā viņa pati iesviež sauju mārciņu monētu savam tēvam sejā, kliegdama: "I am not going to pay for anything in this house. You should pay for my living. I am your daughter." 

Kaut arī tas nav brīnums, jo intelekts viņas seju un smadzeni gandrīz vai 30 gados nav izkropļojis. Disneja studijas produkciju un realitātes šovus, kaut vai to pašu draušalīgo Džeremiju Keilu, pārskatījusies, viņa reizumis paplašina savu redzesloku ar Britu Nacionālās partijas izdales materiāliem. Tur droši vien sīki un smalki aprakstīts, kā jāapietas ar fakinajiem ārzemniekiem. Nepieļausim pārvērst Angliju par imigrantu paradīzi! Arī Tu tur vari pielikt savu roku! Kaut vai gāžot tādam smirdīgam imigrantam pa purnu. Katrā gadījumā savā ekstāzē, viņa uzskatīja sevi esam par britiskās pasaules nabu. Britu Nīki.

Kāda mana paziņa, starp citu, angliete pēc izcelsmes, tagad dzīvo Zviedrijā, uzzinājusi par notikušo, šokēta man rakstīja: "Ak, dievs! Paldies vismaz par to paziņoji man, ka esi dzīva! Taču es spilgti spēju iedomāties, ko tev ir nācies pārdzīvot! Tas ir brīnums, ka tevi vēl neiemeta cietumā uz visiem laikiem. Man jāteic tev, ka cilvēki šeit - tie, kas nav zviedru izcelsmes - piedzīvo to pašu, proti, to, ka viņiem nav nekādu tiesību. Protams, arī mūsu vidū ir tādi, kas protestē, taču apdomīgākie tur muti. Tik daudz par "Eiropu bez robežām"... "
_________________________________________
(1) Angļu valoda nezinātāju tā vien vedina uz domām, ka Č. Dikensa vai T. Hārdija valoda izteiksmes līdzekļu ziņā ir krietni noplicinātāka nekā J. Raiņa vai A. Upīša valoda. Ikdienā tā droši vien arī ir, jo vidusmēra runātājs, kas neinteresējas par literatūru, diezin vai lieto vairāk par 3000 leksiskajām vienībām. Tāpēc angļiem tik daudzas lietas var būt "jaukas". Piemēram, laiks ir "jauks", ielas galā atrodas "jauks" (varētu teikt "omulīgs") restorāns, tā meitene izskatās "jauka" (latvietis, iespējams, sacītu "piemīlīga"), un arī viņas drānas ir "jaukas", ir iespējams "jaukā" kompānijā "jauki" pavadīt laiku, un tā tālāk. Šaubos, vai viņš domā par šai vārdā ietverto nozīmju daudzveidību.

(2) Es ceru, ka tas nenozīmē to pašu, ko Diks.

Vai "Nībelumgu gredzena" atjaunojums?

(Kultūru sadursme)

Es zinu, ka jau sen neesmu neko publicējusi. Iemesls - pigritia vulgaris.

Nu, ko savu solījumu attiecībā uz "Hobitu" es esmu turējusi godam Jau pirmajā dienā, proti, 13. decembrī, kad to sāka izrādīt Anglijā, es to noskatījos. Kinoteātrī. Interesanti, ka tur bez mums vēl bija tikai kādi 10 cilvēki. Visi apgādājušies ar pārtikas krājumiem - hot dogiem, popkornu un kokakolu, itin kā dienām būtu turēti badā, un atrašanās ķinītī būtu viņu vienīgā iespēja pierīties.

Mani pamatīgi pārsteidz fakts, ka šim projektam kopumā tiek pareģoti panākumi arī okeāna otrajā pusē, proti, ASV.

Pirmkārt, tur nav seksīga supervaroņa - šaubos, ka Mārtins Frīmens ierakstās kategorijā "hunk"/"pievilcīgs vīriešu dzimuma pārstāvis, skatoties uz kuru, kā likums, klaviatūra pamatīgi tiek noslienāta". Arī viņa fiziskie parametri nav iespaidīgi - viņš visnotaļ atgādina Stīvu Rodžersu pirms viņa pompozās pārvēršanās par muskuļoto un visvarošo Kapteini Ameriku. Otrkārt, tur nav romantiskā varoņa, tātad izpaliks jau pieminētā klaviatūras apcūkāšana, un diez vai tur būs pievērsta jelkāda uzmanība bēdīgi slavenajiem, taču tautā visnotaļ iecienītajiem "boobage" un "buttage" faktoriem, ar ko ir ievērojami amerikāņu seriāli. Treškārt, vardarbība varētu būt izmālēta ne tik spilgtos toņos, kā amerikāņu skatītājs ir radis to redzēt Holivudas krāšņākajos paraugos un tajos pašos seriālos. ("Spartacus" - Starz, "Strike Back: Project Dawn" - Sky/HBO/Cinemax, "The Tudors" - Showtime, "True Blood", "Game of Thrones" - HBO.) Jāpiezīmē, ka tas pats par vardarbību daudz aplamātais K.Tarantino "Kill Bill" pirmajā daļā, kur ir redzamas sirreālas un horeografizētas asiņu šļāces kādā Tokijas naktsklubā, pāriet uz melnbalto kadru, lai gluži nesviestu gluži ģīmī šo silto un iesāļi smirdošo feierverķi. Starp citu nosacīti mazā meitene īsbruncītī, kas tik veikli darbojas ar asnažotajām kaujas bumbām pirms tam filmējusies "Battle Royale", šī filma, manuprāt, ir vienīgais "Hunger Games" avots (Ok, tās visas pļāpas par to, ka šis gods varētu pienākties "Pīteram Penam", "Mušu valdniekam" vai arī kādam citam sacerējumam līdzīgā garā, ir tukšas; tiem abiem nav nekādas tipoloģiskās saistības ar pēdējo.), un, kā vēsta nostāsts, sajūsminātais Tarantino viņu uzaicinājis piedalīties savā filmā.

Un vēl kāda būtiska, ja ne pati būtiskākā, nianse - tā kā režisors ir veicis izmaiņas tēlu hierarhijā un attiecībās, manā gadījumā ievērības cienīgs ir fakts, ka viņš piešķīris lielāku nozīmi R. Ārmitidža atveidotajam rūķu karalim, vismaz pirmajā daļā, un iekļāvis filmās notikumus, kas nemaz "Hobitā" nav aprakstīti, bet palienēti no citiem Dž.R.R. Tolkīna darbiem, pat piezīmēm, lai piešķirtu jaunajam darbam "Gredzenu pavēlniekam" raksturīgo smagnējo episkumu. Tālab nesagatavotam skatītājam varētu rasties nepieciešamība pielietot smadzenes, lai saprastu, kas un ap ko grozās. Un tas varētu izrādīties par daudz prasīts no ordinary, average American guys.

Kaut arī es šeit nedaudz ironizēju par tā saucamo Makdonalda kultūru, manis sacītajā varētu būt visai daudz patiesības. (Ja jau viņi uzskata,ka skolu programmās vajadzētu ieviest grozījumus - literārie darbi ir nevis jālasa oriģinālversijā, bet gan jāapgūst no adaptētiem pārstāstiem, - ja godīgi, kur nu vēl tālāk un krutāk.) Kāda amerikāniete literatūrai veltītā forumā atzinās, ka viņai ļoti patīkot skatīties filmas pēc angļu klasikas motīviem, taču darbus lasīt viņai šķietoties par grūtu. Neatceros precīzi, par kuru bija runa - Džeinu Ostinu vai Elizabeti Gaskelu. Un pēc šīs kaunīgās atzīšanās sekoja frāze, kas visu noliek savās vietās. Viņai daudz, daudz labāk patīkot "lasīt" komiksus.

Tāpēc arī amerikāņi uzskata, ka pat pieaugušajam Tolkīns lingvistiski ir sarežģīts, taču lieku galvu ķīlā, ka to pieveikt pat vidusmēra hamburgeru un komiksu patērētājam ir iespējams. Es pati gan "LOTR", gan "The Hobbit" pirmo reizi lasīju angļu valodā gadus sešus atpakaļ, un mans inglišs tobrīd nebija diezko spīdīgs. Protams, ar vārdnīcu. Tomēr jāņem vērā, ka atšķirībā no amerikāņiem tā man ir trešā valoda, kurā es tekoši, kas, kā es noprotu, saziņā ir būtiskākais faktors, vairāk vai mazāk gramatiski pareizi runāju: šādas tādas kļūdas nevarētu būt par iemeslu pašapziņas vai aizskartā ego, kā nu kuram, pirmās palīdzības komplekta, ziepju un striķa meklēšanai. (Faktiski, nekāds īpašais sasniegums tas nav, un - varbūt - vajadzētu pat nokārt ausis un nolīst kaktā nokaunēties, jo mans tēvs prot četras.) Bet amerikāņiem tā jebkurā gadījumā ir pirmā. WTF then?

Interesanti, ka "Captain America: The First Avenger" pirmizrādē Losandželosā, zīmējoties uz sarkanā paklāja, R. Ārmitidžs personīgi iešvīkoja atšķirību starp britu kultūras cienītājiem, kam "Hobita" pirmizrāde tā arī nenotikušā "Gotterdammerung" priekšvakarā bija gaidītākais notikums, un amerikāņu kultūras ievērtētājiem, kam svarīgāk ir bijis noskatīties komiksu ekranizācijas miksa kopsavilkumu - "The Avengers" un ko nu tur vēl. (Nedz, manas intereses, nedz, es zinu - man pilnīgi pietika ar "Captain America" - ekranizējumu, kura trulumu nespēja glābt pat Hugo Vīvings Sarkanā Galvaskausa lomā un pseido-nacistiskas regālijas. Deivida Bovija "Slaidā Baltā Hercoga" ietekmē šīs ākstības man varētu šķist visai pievilcīgas. Vismaz visnotaļ nožēlojamā amerikāņu mūvijā.)

Īsumā - Ārmitidžam pajautāja, ko viņš domā par komiksiem. Precīzāk - "Marvel" komiksiem. Atbilde, maigi sakot, bija visai savdabīga - ar angļu džentelmeņa galantumu viņš atzina, ka komiksi ir svarīga amerikāņu kultūras sastāvdaļa, bla, bla, bla, taču viņa bērnībā amerikāņu komiksi neesot bijuši plaši pieejami, kas ir šķīsta patiesība, es par to pavaicāju savam puisim, un viņiem nācies augt "ar ne tik iedvesmojošiem komiksiem", tāpēc pēc "Marvel" komiksiem veidotās filmas "būs īsts atklājums Anglijai un Eiropai".  Un man radās grūti pārvarama vēlēšanās kompim ar kaut ko laist, es biju visai neviltotā pārliecībā, ka viņam ir nedaudz vairāk smadzeņu par to daudzumu, ko biedrs Melnais Dārzenis/The Black Vegetable, sorry, Melnā Čūska/The Black Adder savulaik raksturoja kā "a brain the size of a weasel's wedding tackle", taču beigu beigās man, šķiet, pieleca, ko Mr Armitage bija domājis; kaut arī mani kaitina tāda gluma pieklājība, bet es saprotu, ka viņam par to maksā. Proti, kad amerikāņu bērni lapoja komiksus, britu bērni, piemēram, viņš personīgi, un šajā grēkā viņš ir atzinies, lasīja "Hobitu". Vai arī kaut ko tamlīdzīgu.

Droši vien šo dažādo kultūras izpratņu dēļ (Amerikāņiem - patrulie, bet vizuāli skaisti noformētie supervaroņu komiksi/lubenes/grāvēji; britiem - vienkārši komiksi/literatūra/filmas. Padomju Savienībā, kad es biju bērns, komiksu, man šķiet, nebija. (Nu, ja neskaita Hugo Diegu un kaut ko tur vēl.) Bet maybe, babe, mana atmiņa gāž mani iekšā. Vienīgais, ko es spēju atcerēties, ir dažas Pifa komiksa lapas žurnālā "Наука и жизнь" tālajos 70jos.) es nebiju spējīga izmocīt, par lasīšanu to procesu būtu grūti nosaukt nebaudāmās valodas pēc, pat pirmo "Krēslu". (Attiecībā uz šo šedevru es esmu spējīga laist pasaulē ne vienu vien metienu kaķēnu.) Tā vien pirksti niez kārtējo reizi uzklabināt, ka autore angļu literatūras vietā ir studējusi "angļu makulatūru". (Tagad to varētu izkonkurēt "Fifty Shades of Grey"/"Piecdesmit pelēkā nokrāsas", starp citu, 100% britu produkts, kura valodas ziņā ir vēl nebaudāmāka un kuras autore ir "iedvesmojusies" no minētās šedevratores. Greju es tulkoju uz pelēko, jo pārējo romānu nosaukumos, šķiet, bija kaut kas saistīts ar toņu/sajūtu nokrāsām, un tādā gadījumā saprātīgi redaktori cenšas izvēlēties vienotas reālijas visiem. Turklāt angļi mēdz teikt: "There are not black/white heroes/villains/characters, everybody is a varying shade of grey..." Īsumā, doma ir šāda: nekas nav precīzi melns vai balts, cilvēku attiecības laistās dažādos pārejas krāsas, pelēkās, notoņos.)

Tas, ka es uzskatu vidējo hamburgeru patērētāju par aprobežotu, ir sekas tam, ka Sovjetlandē cilvēkiem iemācīja domāt un spriest. Kas civilizētajā Rietumu pasaulē varētu nebūt tik raksturīgi. Teikšu, kā ir, arī briti man reizēm šķiet visai infantīli, un honey par šo uzskatu ir ticis informēts ne reizi vien, jo, kā atzīst viņš pats, normālie dzīves apstākļi un sociālās garantijas ir panākušas to, ka viņi nespēj nolaisties "to the street level", tas ir, pieņemt dzīvi tās dabiskajā plūdumā. Neba velti es viņam ironizēju, ka ielas minkāns ir krietni gudrāks un apķērīgāks par saviem augstdzimušajiem un nepārtraukti apčubinātajiem sugasbrāļiem, jo tam ik brīdi nākas pieņemt lēmumu un piemēroties situācijai. Arī es vajadzības gadījumā, nedaudz piepūlējot smadzeni, spēju spontāni rīkoties saskaņā ar apstākļiem, piemēram, ar nazi attaisīt kārbu tomātu savā sulā, ja piepeši salūzis konservu kārbu atvērējs. Melnais humors, taču mums ir bijis tāds negadījums, es kaut kur garāmejot esmu to pieminējusi, un toreiz to tiešām nācās izdarīt man, savādāk nāktos palikt bez vakariņām. Atceros to bezpalīdzību un teju vai izmisušo skatienu, jo tie tomāti bija viena no galvenajām mērces sastāvdaļām. Tomēr līdz klasiskajam hamburgeru patērētājam mentalitātes ziņā viņiem davilkt grūti.

Kaut kur, visprecīzākā norāde manā stilā, es lasīju, ka amerikāņi pasaulei devuši komiksus un Makdonaldu. Vai tikai tas nebija Maikls Mūrs? Paziņojums par to, ka viņi pasaulei devuši demokrātiju, kaut kā mūsdienās vien raisa sāju smīnu. Kāds paziņa no Kalgari, kas ir mācījies pusgadu ASV par radio DJ, kad mēs  pagājušā gada augustā beidzot satikāmies klātienē Londonā un mums sanāca par šo tematu runāt, sacīja, ka tā Makdonalda kultūra bliež no kājām. It īpaši visai izplatītais personīgā stroķa kults. Amerikāņi droši vien uzskatītu, ka tiek pārkāptas viņu cilvēktiesības, ja viņiem aizliegtu reizumis sirsnīgi pašaudīties. Ģimenes lokā, ātrajās ēstuvēs, mācību iestādēs, uz ielām un - kinoteātros.

Kaut gan, vispārīgi ņemot, tā aina varētu nebūt tik drūma. Un diez vai manis sacītais ir attiecināms uz visu nāciju. Mana puiša vecākais dēls, kas pagājušo gadu ciemojās pie draugiem Ņujorkā, piedziedāja pilnas ausis par to, kāda Londona ir nožēlojama, provinciāla pilsētele, taču jāņem vērā, ka viņš Londonā ir dzimis un uzaudzis, lai uztvertu to mesidžu īstajā kontekstā, - kurā neesot nedz labu restorānu, nedz izmeklētu bāru un blūza klubu.

Grūti spriest, cik viņa teiktajā taisnības un cik jaunības diktētu pārspīlējumu. Mani pāri okeānam varētu dabūt tikai ar stobru pie bēniņiem, tā kā Ņujorka manā skatījumā droši vien izpaliks.

Par to, kas ir "labs" restorāns var strīdēties, šajā jautājumā vajadzētu griezties pie bēdīgi slavenā Londonas restorānu pazinēja Jāņa Norda, taču man arī ne-mišelinētie Londonas centra restorāni patīk it labi. Apkārtējo ieliņu labirinta fīlings ir akurāt kā palienēts no "Absolute Beginners", it īpaši tad, kad sāk tumst un iedegas spuldzes, un gaismas no kāju līmeņa, kāpdamas augšup no ietves, izgaismo namu fasādes - bija tāds ap pusgadu ilgs moments biogrāfijā, kad man bija iespēja ievērtēt restorānus teju vai katru vakaru. Tas bija sirreāli un crazy, tiesa pēc tam mēs atjēdzāmies pamatīgā finansiālajā peļķē, bet, kā es viņam esmu teikusi - iespējams, ka mums to vajadzēja. Tobrīd. Saprāts un apdomīgums, uzkrauts uz kakla kā sakas bez tavas personīgās izvēles, jau tev neko nedod, ja tu nezini, kā to ir pretstatīt mirklības un viendienības neprātam. (Par to, starp citu, savās grāmatās ir runājuši Ē.M. Remarks un E. Hemingvejs, khm.)

Pēdējie divi mana puiša dēla apsvērumi mani neietekmē - es pārsvarā, kad uznāk glupums, joprojām klausos industrial un saprāta pēc dodu priekšŗoku salīdzinoši demokrātiskiem pabiem, kur glāze double vodka/50ml ar dzērveņu sulu nemaksā vairāk par pudeli tās grādīgās suslas angļu izpildījumā "Sainsbury's" bodē. 

Vai Dž.R.R. Tolkīna rūķiem jābūt identiskiem

(Life in Technicolor)

Jāatzīstas, kinoteātrī es neesmu bijusi vairāk nekā 20 gadus. (Pēdējā filma bija "The Name of the Rose"/"Rozes vārds" 1990. gada jūlijā.) Un arī tagad nealkstu ievērtēt to čaukstināšanas un šļurkstināšanas paradīzi. Taču es arvien vairāk sāku domāt, ka "Hobits" varētu būt izņēmums. Pirmkārt, man patika Pītera Džeksona LOTR/"Gredzena pavēlnieka" ekranizācija. Kaut arī man ilgi nācās pierast pie Frodo salkanā smukpuisīša ģīmīša. Otrkārt, es vēlētos to redzēt pirms paredzētā pasaules gala. Un, visbeidzot, es vēlos ievērtēt, cik ļoti viņiem būs izdevies samaitāt Ričarda Ārmitidža (BBC "Sparkhouse", BBC "North & South", BBC "Robin Hood", "Spooks", "Chris Ryan's Strike Back", "Captain America: The First Avenger") izskatu.

Torins Ozolvairogs, kaut arī rūķu karalis, nav tas, ko ir pierasts uzskatīt par kaut ko nāvīgi seksīgu. Tā kā viņam nebūs iemesla izplūst žēlabās par savu iecienīto tematu - es vēlos, lai mani vērtētu kā aktieri, nevis kā gaļu... Jūtu līdzi, ja visiem būtu tikai tādas problēmas. Man šķiet, he's having kittens*/viņš "uzgrillējas" ik reizi, kad kāds piemin viņa izskatu. (Nu, priekš angļa viņš izskatās tīri ok. Ja neņem vērā to, ka viņa feisa proporciju simetriskums ekrānā ir visnotaļ atkarīgs no filmēšanas leņķa. Interesantākais ir tas, ka viņa un mana puiša priekšteči ir no viena Anglijas gala, tāpēc sejas pantos vērojama visai liela līdzība - acis, deguns, lūpas. :DDD )

Ja mēs atminamies Gimli no "Gredzena pavēlnieka", rūķis tradicionālajā variantā ir kaut kas strups un masīvs, aplipināts no visām pusēm ar kaudzi lieka materiāla, kas aktieri pārvērš līdz pakāpei, ka diez vai pat miesīgā māte atpazītu. Šoreiz gan tas solās nebūt tik traģiski, jo P. Džeksons esot izvēlējies zelta vidusceļu, cik iespējami maz liekā, lai uzsvērtu katra specvienības dalībnieka individualitāti. Uz R. Ārmitidžu, šķiet, tas attiecas jo īpaši: "...tāpēc, ka mans varonis pavada daudz laika uz ekrāna, un jums tiešām ir nepieciešams saprast, ko viņš pārdzīvo emocionāli..."

Pūristus, lasīt - matu skaldītājus par katru Tolkīna tekstos ronamo niansi, gan šis risinājums nav sajūsminājis. Viņi bez šaubām labāk vēlētos redzēt 13 identiskus Gimli maršējam ierindā, vicinot plakātus ar vārdiem virsū - tas, lūk, būtu īstais Tolkīna karakterus atklājošais piegājiens. Un tāpēc viņi grillējas: "Salīdzinājumā ar pārējiem rūķiem, Torins izskatās nedaudz neiederīgs [visā tajā barā]. Ja pārējiem ir pārspīlēti rūķiem raksturīgi sejas vaibsti, viņējie ir daudz smalkāki un pievilcīgāki. Īsumā - viņš izskatās kā pievilcīgs vīrietis ar bārdu un spicām auštelēm."

R. Ārmitidžs gan nav bijis vienīgais cietējs. Otrs, kurš izpelnījies negatīvus komentārus pārāk cilvēciskotā izskata dēļ, ir Aidans Tērners, kurš maybe kādam ir zināms no "Being Human". (Esmu redzējusi pāris epizodes, taču vampīri, vilkači, spoki un līdzīgs kraps mani nesaista. Toties nodrošina ātru miega peles atnākšanu, tas gan.)
___________________
* Nu, man mežonīgi patīk tas izteiciens :D