Par tauku uzkrāšanas kultūru

Savā savdabīgajā prātā es domāju, ka aptaucībai ir visai tiešs sakars ar ēšanas tradīcijām konkrētajā valstī. Vai jūs zinājāt, ka vidējais britu svieviešu apģērbu izmērs ir 16? Ēdot ārpus mājas, ir visai neiespējami atrast kaut ko dikti veselīgu un bez pamatīgām kalorijām, jo gandrīz visur, kur es esmu bijusi, ir godā celta zivs/cālis/burgers/jebkas cits ar kartupeļiem frī. (Nekad neesmu sapratusi, kāds tiem kartupeļiem sakars ar brīvību.) Makdonalda komplekts maksā tikai £1.99.

Reiz, kad mēs bijām Heistingsā (Nē! Tā pavisam noteikti nav vieta, kur Erkila Puaro kolēģis Heistingss ir dzimis.), man bija bija problēmas atrast kaut ko ēdamu. Vietējās zivtiņas, krabjus vai omārus kā no laivas nākušus tūlīt uz šķīvja. Veselu stundu mēs klaiņājām turp un atpakaļ pa galveno ielu, tam vajadzēja būt ļoti jautram skatam, aplūkojot logos vai pie durvīm izliktās ēdienkartes un dzīvi diskutējot, un es nebrīnītos, sevi no malas jau neredz, ja man būtu bijis tik izmisis ģīmis kā meklējot tualeti Rīgas centrā nakts vidū. Mans pusis teica, ka es vienkārši esot izlepusi. (Dabā tas izklausījās labāk - Oh, you fussy Latvian! - pārbolot acis. Bet tas ir tikai teiciens. Viņš to saka arī tad, ja es stundu nevaru izvēlēties kurpes. Esmu audzināta tā, ka man ir tikai dažas lietas, bet man labas diezgan, un es nekad nepirkšu kaut ko tikai mīļā miera labad.) Galu galā mēs uzgājām vienu itāliešu restorānu, kuram vairākas reizes jau bijām noskrējuši garām, kurā bija dabonams vietējais omārs. Kopš tās reizes mans puisis mēdz jokot, ka kartupeļi frī ir mans mīļākais ēdiens.

Ko nezināja miss Pigija

Kaut kad kaut kur (visprecīzākā norāde pasaulē :) ) bija rakstīts, ka Rīgā kāda kundzīte papūlējusies iestrēgt starp tualetes durvju ailēm. Latvijas iedzīvotāji sašutumā noskurinājās, tā ir bezkaunība krīzes laikos tādu speķi uzaudzēt. Taču viņiem ne prātā nevarētu ienākt, ka, kā nesenās aplēses rāda, Londonas ugunsdzēsēji pēdējo piecu gadu laikā ir iztērējuši 292,992 mārciņas, lai glābtu ļautiņus, kas ievērojamo apmēru dēļ pret savu gribu kļuvuši par krēslu, gultu, vannu gūstekņiem. London Lite raksta, ka dienā ir nepieciešama vismaz viena ugunsdzēsēju mašīna, jo paramediķi nav spējīgi pārvietot taukos slīkstošus pacientus. Nacionālais Veselības dienests (National Health Service), cīnoties ar šo problēmu, ir iztērējis apmēram 44 miljonus britu mārciņu, paplašinot durvju ailes, nostiprinot liftus un operāciju galdus. Londonas ātrās palīdzības mašīnu parks (brīvs pārcēlums no The London Ambulance Service) arī ir investējis līdzekļus ar speciāliem nostiprinājumiem apgādātu transporta līdzekļu iegādei. Pēdējo piecu gadu laikā kopējie izdevumi aptukušu ļautiņu pārvietošanai sasnieguši 4 miljonus britu mārciņu. Konservatīvo partija, kas guvusi pieeju šiem datiem, saka, ka skaitļi atspoguļo nastu, ko aptaukošanās epidēmija uzkrāvusi uz ārkārtas palīdzības dienestu pleciem. Ēnu kabineta veselības ministrs, bijušais ugunsdzēsējs, Maiks Penings uzskata, ka Leiboristu partijas pieteiktais karš liekajam svaram ir ar troksni izgāzies.

Atminos, kā 2006. gada oktobrī London Lite rakstīja: "Valdība ir darījusi zināmu, ka vēlētos, lai supermārketi pasniegtu pārāk smagiem britiem stundas kā ēst augļus un dārzeņus. Veselības ministre Kerolīna Flinta izteicās, ka daži sabiedrības locekļi atsakās ēst veselīgi, jo viņi pietiekoši nav informēti par to. Viņa citēja kādu māti, kas pēdējā seminārā, ko noturēja Veselības Ministrija, ir sacījusi, ka baidās no "šermuļus uzdzenošajiem produktiem". K. Flinta sacīja: "Izrādījās, viņa runāja par dārzeņiem, kurus viņa nekad savā dzīvē nebija redzējusi... Ko jūs ar to darāt? Vai jūs to mizojat? Vai jūs to vārāt? Vai jūs to sagriežat?""

Bez šaubām tas viss izklausās ļoti jauki: valdības rūpes par sabiedrību un viss pārējais blah blah blah. Un idiotiski tikpat lielā mērā. KĀPĒC? Atcerēsimies jaukos padomju laikus (nostaļģiskas atmiņas, kas raksturīgas manai paaudzei, vai ne?), kad 12 gadus vecas meitenes mājturības stundās mācīja, kā pareizi apziest maizes šķēli ar sviestu. Man šķiet, ka jau tad tas izskatījās pēc kretīnisma. Varbūt, ka tas sasaucās ar tobrīd valdošo sviesta trūkumu dižajā PSRS, jo uz vienu šņukuru tobrīd vienā stāvēšanas reizē pienācās 200gr sviesta paciņa. Taču tikpat labi ir iespējams, ka tas atspoguļoja latvieša knauzerīgo dabu. Neba velti pirms neatkarības atgūšanas/ap vizītkaršu laiku bija tāds konkurss "Latvijas zeltene", kur kronis pienācās tai, kura kartupelim nomizos visplānāko miziņu.

Dzīvojot Anglijā, es ne reizi vien esmu bijusi šajos supermārketos, kuri noziedzīgā kārtā nenodarbojas ar ļautiņu izglītošanu veselīgas ēšanas jomā, un varu bez vilcināšanās, liekot roku uz sirds, apzvērēt, ka augļu un dārzeņu tajos ir pa pilnam. Pat pieņemot, ka viņa nekad nav bijusi nekur tālāk par tuvīno lēto ierītuvi a la Makdonalds, Burgerkings vai Perfekti Izceptais Cālis, man kaut kā neticas, ka ļautiņš nekad savā dzīvē nav redzējis "šermuļus uzdzenošos" pārtikas produktus. Ar tādām pašām sekmēm viņa varētu šņukurēt, ka nekad dzīvē nav bijusi zoodārzā un redzējusi mērkaķi, un es no sirds ticu, ka valdība uz karstām pēdām iazrautu viņu tur. Tas būtu vēl viens savdabīgs veids, kā tērēt budžeta naudu.

T. Blērs (tobrīd vēl pie varas ruļļiem): "Vairums cilvēku vēlas piekopt veselīgu dzīves veidu... taču bieži vien tas ir praktiski neiespējami." Taisnība? Diemžēl nē. Jo pat tajos sasodītajos supermārketos vairums piedāvāto fasēto dārzeņu ir gatavi lietošanai, proti, nomizoti, sagriezti un tā tālāk. Un, ja pat tie nav sagatavoti mājturības stundām, uz pakas vienmēr ir iespējams atrast lietošanas pamācību. Piemēram, pamācībā uz Balto britu kartupeļu pakas jūs varat izlasīt visu par to vārīšanu, cepšanu, pagatavošanu biezenī un sagriešanu, līdz pat galējam idiotismam, manuprāt, "nomazgāt un nomizot". Un tas norāda uz jaunu samilzušu problēmu, ko risināt nāksies tagadējai valdībai, proti, jo apaļīgāks ļautiņš, jo sliktāk tas prot lasīt. Citādi varētu aiziet, piemēram, uz to pašu Foyles vai VHSmith, un iegādāties labu pavārgrāmatu.

Recesija būšot ilga un sāpīga. Smeldzošs zobs galvā bubina mazāk. Vai jūs nojautāt, ka nauda runā. Vienīgā problēma, ka banknošu čaukstoņa šobrīd šizofrēniski spēj izmocīt austiņās vienu vienīgu vārdu - sveiki. Vai arī uzdevums prāta asināšanai. Jautājums: "Kāda atšķirība ir starp investīciju baņķieri un balodi?" Atbilde: "Balodis var atstāt depozītu uz Ferrari." Tādas ir jaunākās tendences.

Taču uz visu var palūkoties no optimistiskās puspilnas glāzes puses. Noels Galahers pareģo, ka pašreizējā ekonomiskā krīze, bezdarbs, depresija un bezcerība nacionālā mērogā atstās pozitīvu ietekmi uz moderno mūziku. "Es ceru, ka finansiālā krīze vēl mazliet padziļināsies; vismaz mēs [briti] tāpēc izspiedīsim dažus labus albumus. Kad mēs sākām 90to gadu sākumā, tas bija diezgan drūms laiks, kad konservatīvo partija joprojām bija pie varas. Krīze izvelk laukā labāko mūzikā un modē, un politikā."

Pankroks savu uzvaras gājienu sāka laikā, kad britu mārciņai klājās tik slikti, ka nācās no SVF aizņemties 3.2 miljonus baksu, lai stabilizētu ekonomiku. Ja ASV šī subkultūra vairāk kalpoja par pusaudžu dusmu izlietni, tad 70to gadu vidus Anglijā tā kļuva par modes lietu, kurai piemita bezdarba ģīmja brutālās iezīmes. Dominēja sociālā tematika, kas Štatos nebija būtiska. Panki bija acīs lecoši un agresīvi. Viņi dēvēja sevi par "antikristiem" un "anarhistiem", nēsājās apkārt ar savu "naplama pilno sirdi", gatavi izgāzt niknumu uz pirmo garāmgājēju, gānijās par karalienes "fašistisko režīmu" un pilnā kaklā kliedza, ka viņiem "nav nākotnes". (Ļoti interesantu remarku es pamanīju vakardienas laikrakstā London Lite. Kāds lasītājs raksta: "Apmēram 30 gadus atpakaļ Džonijs Rotens dziedāja par anarhiju AK. Trešdienas nožēlojamie notikumi (Runa ir par G20 protestiem Londonas centrā.) vedina uz domām, ka, ja viņam tas būtu jādzied šodien, nosaukums būtu "Apātija AK".") Kad pankroka vilnis noplaka, vietā nāca goti un izveidoja savu subkultūru. Daudzas no klasiskajām gotiskajām grupām - Siouxie & The Banshees, Joy Division, Bauhaus (kuru pirmo singlu Bela Lugosi's Dead daži ļautiņi uzskata par gotiskās kustības himnu) - sākotnēji bija panku grupas. Viņus iedvesmoja Sex Pistol piemērs - māki vai nemāki, ņem instrumentu un spēlē.

M. Tečere astoņdesmitajos izdarīja daudz, lai "uzlabotu ekonomisko stāvokli", iznīcinot ražotnes, piemēram, kalnrūpniecību ziemeļos. (Latvijas valdība, likvidējot rūpniecību, iespējams domāja tāpat.) Ļautiņi, kas to laiku pārdzīvojuši, uzskata, ka spilgtais astoņdesmito gadu pops, uzkasīti mati un spilgti garbuļi bija atbilde visapkārtvaldošajam rūpniecības pagrimumam un bezcerībai. (Špaktelis un tamlīdzīgi puišiem ir pilnīgi normāla britu kultūras iezīme. Miks Džegers: "..čaļi ģērbušies sieviešu drēbēs nav nekas īpaši jauns.”) Pols no Halifaksas atceras astoņdesmitos: "Drūma un depresīva desmitgade, kas līdzinājās trīsdesmitajiem, īpaši ziemeļos 80to sākumā, fabriku slēgšanas, izmaksu apcirpšanas, investīciju nogriešanas, masu bezdarbs. Īss uzplaukums, ko uzkurināja alkatība, tad atkal kritums, šoreiz jau visā valstī. Domas, ka dažas valsts daļas nekad vairs neatkopsies, iespējams, ka nostāsies uz kājām, taču tā paliks daudziem cilvēkiem kā trauma." Plaisa starp pārtikušajiem diemvidiem un nabadzīgajiem ziemeļiem iezīmējās visai sajūtama. Liza no Londonas atminas braucienus uz garām sirreālām pamestām fabrikām un ogļraktuvēm Jorkšīrā un Vidusanglijā, un kā pretstatu gar logu aizslīdošām smalkām, tikko celtām mājām un ofisiem dzimtajās dienvidu grāfistēs. Par to laiku diezgan izteiksmīgi runā daži TV seriāli Minder, Auf Viedersehen, Pet!, Only Fools and Horses.

Runājot par sākumā minēto pareģi Galaheru, jāatzīst, ka viņa vecākiem nenoliedzami ir bijusi savdabīga humora izjūta, kad tie puiku nosauca Ziemassvētku vārdā - Noels. Puisis atzinies, ka ir šņaucis kokaīnu karalienes tualetē Premjerministra rezidencē, Dauningstrītā 10, kad viņš 1997. gadā bija uzaicināts uz tikšanos ar Toniju Blēru. "Kā es atminos, tā bija visai jauka. Ar samtu pārvilkts sēdeklis un tā tālāk. Taču tās bija dienas revolūcijas laikā. Kāds pavaicāja: "Vai tu negribētu iemest aci Karalienes tualetē?" Un es sacīju: "Kāda runa!"" Pārējais jau ir vēsture.

Pagājušās nedēļas sākumā parādījās dati, ka Harris Interactive sadarbībā ar Financial Times aptaujājuši 6,538 pieaugušos (nav teikts - strādājošos vai bezdarbniekus, kas šajā situācijā, manuprāt, ir būtiski) piecās lielākajās ES valstīs. Vairāk nekā 3/4 britu uzskata, ka imigrantiem, kuriem nav darba, jāpamet valsts. Viņi arī nostājas pret pārējo ES valstu pilsoņu tiesībām strādāt Lielbritānijā. Imigrācijas ministrs Fils Vuless piezīmēja: "Aptaujas dati rada bažas. Sabiedrība netic, ka valdība kontrolē procesu." Aptauja atspoguļojot leiboristu izgāšanos imigrācijas jautājumā.

Šobrīd bez darba esot vairāk kā 2 miljoni AK rezidentu, un uz vienu vakanci piesakoties vidēji 10 darba kārotāji (uz vienu grāmatveža vietu parasti ir 100 līdz 200 pieteikumu). Prognozes 2010. gadam nav iepriecinošas, bezdarbnieku skaits varētu pārsniegt 3.2 miljonus. Taču ir arī kaut kas uzmundrinošs, proti, bezdarbs neesot tik ātraudzīgs kā pēdējās recesijas laikā deviņdesmito gadu sākumā (tas varētu būt kaut kad ap 1992. gadu). Visvairāk bezdarbnieku, lai arī cik tas nebūtu dīvaini, ir Londonā. 7.5 % jeb 307,000 ļautiņu, un tie ir tikai reģistrētie bezdarbnieki, kam ir tiesības saņemt pabalstus. Tos, kuriem tādu tiesību nav, piemēram, man, vispār nereģistrē. Saskaņā ar prognozēm Londona un valsts dienvidaustrumu daļa varētu atgūties piecu gadu laikā.

Par to, kāds izmisums (Tieši šis vārds bija lietots rakstā, no kura ņemtos faktus es izmantoju, tā kā man var nepiesiet mēģinājumus pārspīlēt situāciju; britiem droši vien šī situācija uzdzen šermuļus.) valda valda Londonas darba tirgū, daiļrunīgi liecina fakts, ka kāds restorāns Londonas centrā, kas bija izsludinājis bārmeņa asistenta vakanci, saņēma vairāk nekā divsimt darba pieteikumu. Veiksminieka darba pienākumos ietilptu bāra apgādāšana ar ledu un glāzēm - un tas par minimālo atalgojumu 5.73 mārciņas stundā + neliels procents no dzeramnaudām. Restorāna vecākais menedžeris Kriss Hils saka, ka viņš strādājot restorānos jau sesto gadu, taču kaut ko tādu redzot pirmo reizi.

Vispār jau daļa parasto ļautiņu (tie, kuriem joprojām ir darbs) nesaskata pārāk lielu problēmu, no kurienes darba rokas nāk, ja vien tās neaug no pakaļgala un "spēj padarīt darbu saskaņā ar visaugstākajiem standartiem", un kopumā tas ir rentabli. (Ko britu strādnieki iespējams nespēj, jo viņiem nav atbilstošo darba prasmju, kuras tik aizgrābīgi Ņūhemas mērs aicina apgūt.) Jo, piemēram, tuneļa izbūvē zem Lamanša kanāla vienīgā prasība esot bijusi, lai vienam no sešiem strādniekiem angļu valoda būtu dzimtā.

Daudz tiek runāts arī par dempingu, jo imigranti nositot darba cenas līdz tādām, par kurām neviens "vietējais" nestrādāšot. Runājot par rakstā minēto gadījumu, viss ir vienkārši. "Nav brīnums, ka Olimpisko spēļu bosi izmaksu dēļ centīsies nolīgt iespējami daudz aizjūras ("Overseas" - kā man patīk šis vārds! Nozīmē arī 'ārzemju'. Ja nemaldos, tas bija X Factor, kur kādam asprātim, piesakot zēnu no Īrijas, ienāca prātā pateikt, ka viņš ir "no salas". Man uznāca smieklu lēkme.) strādnieku. 2012. gada spēļu budžets jau ir krietni pārsniegts, un šis ir viens no veidiem kā menedžeri var samzināt izmaksas būves vietā Stretfordā," Eliots Hols no Ņū Bārnetas. Puisim, kas to saka, šķiet, ir tipiski anglisks vārds.

Nezinu, kā tas ir citos sektoros, taču grāmatvedības sektorā nav mazums darba piedāvājumu, kur samaksas ailē (šeit parasti norāda, cik saņems par darbu. lai ļautiņš zin, vai vispār vērts laiku tērēt) ierakstīts, ka atalgojums "atbilst nacionālās minimālās stundu likmes apmēram". T.i., 5.73 mārciņām stundā. Turklāt tiek meklēts zinošs un vispusīgs speciālists ar pieredzi. Pat "podu mēzējam", latviešu jaunlaiku nacionālajā folklorā pārstāvētajam tipiskā ekonomiskā migranta tēlam, atalgojums varētu būt augstāks. Piemērs: "Tiek meklēts praktikants darbam rosīgā grāmatvedības nodaļā (kaut kur Linkonšīrā). Ideālajam kandidātam jābūt pieredzei līdzīgā amatā. /blah blah/ Stundu likme atkarībā no pieredzes varējas no minimālās līdz 6.71 par 37 stundu darba nedēļu."

To, ka darba tirgus rūk un saasinās konkurence, labi raksturo piebilde, kuru es pamanīju vairākos darba sludinājumos : "Pieteikšanās amatam, kuram jūs nederat, atstās sliktu iespaidu uz jūsu pieteikumiem nākotnē."

Šobrīd iet uz darba biržu ir visai bezjēdzīgi, jo tur neviens tevi uzskaitē neņem (vismaz radot sajūtu, ka kāds kaut ko dara), tikai parāda, kur atrodas automāti, uz kuriem tu vari hobija pēc paspaidīt podziņas un pameklēt vakances. (To pašu var izdarīt arī sēžot mājās un sērfojot internetā.)

Kaut arī prasība, ka tev obligāti CV ir jāuzrāda sava tautība, dzimšanas dati un ģimenes stāvoklis, skaitās novecojusi, es personīgi esmu saskārusies ar to, ka piemēram, interneta vietnes fish4jobs viens no obligāti aizpildāmajiem logiem, lai varētu nosūtīt savu CV, ir "Nacionalitāte". Ej nu saproti, vai tas ir tā tīri nevainīgi, vai arī mājiens ar koku.

Cik var noprast, briti vairs nav diezko priecīgi par ārzemnieku pieplūdumu, un darba devēji prasa pierādījumus darba ņēmēju īstenai "britiskai" izcelsmei. Ilustrācijai kāds London Lite virsrakstiņš: "Dodiet 2012 [gada - domāts Olimpisko spēļu vajadzībām jaunizveidotās darba vietas] darbus "īstiem britu vietējiem"." Rakstā teikts, ka pārāk maz vietējo (no piecām Olimpiskajām piepilsētām - Ņūhemas, Grīnvičas, Tauerhamletas, Heknejas un Velthamforestas) iesaistīti projektā. Stāsta varonis ir 22 gadus vecais lietuviešu betonētājs Arturas Normančs, kurš strādā Stretfordas (Stratford) stadiona būvē un saņem 50 mārciņas dienā (tas būtu apmēram 6.25 stundā). Viņš darbu sameklējis internetā un dzīvo pansijā (bed & breakfast), taču, neskatoties uz to, skaitās "vietējais" darba rūķis. Ņūhemas municipalitāte lēš, ka tikai 23% no 3046 jeb 688 celtniecībā nodarbinātajiem strādniekiem ir "vietējie", un pārējie 56% ir no visas plašās Londonas. Ņūhemas mērs satraucas par to, ka imigrantu darbaspēks varētu skaitliski pārsniegt vietējo, un tāpēc mudina britus pašiem apgūt darbam nepieciešamās prasmes. Tomēr tiem, kam darbu ir izdevies dabūt, varbūt nevajadzētu straukties, jo AK Fizisko personu datu aizsardzības likums (Data Protection Act) aizliedz izmantot personiskos datus, piemēram, vārdus un pilnas adreses, darbaspēka īpašību analīzei, kā arī izpaust tos trešajām personām.

Taču ne visi sajūsmā sita plaukstas. Džons Ričardss, kuģa pasažieris: "Viņi saka tev, tā ir tava tēvija, jūs tiekat no sirds gaidīti, jūs visi esat briti. Kad tu atbrauc, tu sproti, ka tu esi ārzemnieks ar visām no tā izrietošajām sekām. Parastais cilvēks uz tevi skatās kā uz vienu no koloniju iedzīvotājiem. Tu cērt cukurniedres vai iznēsā banānus, viņaprāt. Katrs vēlas tevi apkrāpt. Viņi saka, es tikko nokāpu no banānu kuģa, un tamlīdzīgi."

Kamēr kuģis atradās ceļā uz Lielbritāniju, Parlamenta locekļi debatēja, vai kuģa pasažieriem ir tiesības šeit izkāpt krastā. Daži uzskatīja, ka kuģis tūlīt pēc ierašanās ir jāgriež atpakaļ. Par labu atbraucējiem runāja tas fakts, ka viņi visi skaitījās Britu sadraudzības pilsoņi un vairums bija kalpojuši karalim un tēvijai kara laikā. Turklāt karu pārcietušajā Lielbritānijā trūka darba roku. Osvalds Denisons, tas pats biedrs, kas pirmais dabūja darbu: "Tas apmierināja abas puses: gan Lielbritāniju, kam bija nepieciešammi strādnieki, gan cilvēkus, kas vēlējās atrast darbu."

Kaut arī sabiedrības reakcija bija tālu no sirsnīgas sagaidīšanas, 202 no pasažieriem atrada darbu uz karstām pēdām. Sems Kings, viens no kuģa pasažieriem: ".. otrajā dienā Anglijā es devos uz Bolhamas darba biržu un tur man piedāvāja 5 darbus. Šodien jauniešiem, ja vien viņi nav tehniski sagatavoti un akadēmiski skoloti, izredzes atrast darbu ir ļoti sliktas."

Velsas princis Čārlzs lepojas ar to, ka viņam ir iespēja dzīvot multikulturālā vidē, ar vārdu "multikulturāls" saprotot "nevis Britāniju, kur dažādas kultūras pastāv līdztekus aizzīmogotos nodalījumos, bet gan tādu, ko apdzīvo indivīdi, kuru pašu kultūra ir bagātinājusies kontaktos ar cilvēkiem ar atšķirīgu etnisko izcelsmi un reliģisko pārliecību." Nav noliedzams, ka britu nācijas paštēls ir ticis pārradīts visai īsā laika sprīdī. No valsts, kuras durvis ir aizslēgtas un durvju atslēga ir nolauzta, tā ir kļuvusi par atvērtu valsti. Briti Eiropas valstu vidū izceļas kā paraugnācija, kas spēj komfortabli sadzīvot ar jauno un sūklim līdzīgo pilsonības koncepciju.

Britu vēsturnieki uzskata, ka sākums masu migrācijai [uz AK] bija kuģa Empire Windrush ierašanās 1948. gadā. Tas pietauvojās Tilberijas dokos 22. jūnijā, vezdams uz klāja 492 jaunas dzīves meklētājus no Karību jūras salām. Rakstītajos avotos viņu ierašanās tēlota kā dziļi simboliska zeltainas mitoloģiskās gaismas apdvesta. Kā jau kanoniskā tekstā parasts, notikuma izklāsts detaļās neatšķiras: tiek minēts nemainīgs pasažieru kopskaits (patiesībā imigrantu bija vairāk, pavisam 531 personas, kas izskaidrojams ar to, ka kuģa rullī tika ierakstītas tikai 12 gadu vecumu pārsniegušas personas), lai izceltu masas viendabīgumu, tiek uzsvērts, ka visi kuģa pasažieri bija vīriešu dzimuma (piemirstot, ka uz kuģa atradās arī 3 sievietes). Turklāt netiek minēts, ka uz klāja atradās diezgan daudz "zaķu" jeb bezbiļetnieku.

Lielākā daļa no uz klāja esošajiem plānoja uzturēties valstī gadus piecus, lai kaut ko nopelnītu, iegūtu labāku izglītību, un varbūt kaut ko iekrātu. No mājām viņus bija izdzinuši parastie ekonomisko bēgļu iemesli - bezdarbs dzimtajās salās un zemās algas. Par iebraucēju mājvietu kļuva galvenokārt Brikstonas apkaime, kas atrodas Londonas dienvidu daļā. Vairāk nekā 240 Jamaikiešiem tika ierādīta pagaidu mājvieta metro stacijā Clapham Common, kas kara laikā bija kalpojusi par bumbu patvertni un pēcāk par karagūstekņu nometinājuma vietu. Brikstonas mērs viņus sirsnīgi apsveica ar ierašanos. Daily Express raksta 23, jūnijā: "Viņi visi kērušies pie savas pirmās maltītes uz Anglijas zemes: liellopa cepetis, kartupeļi, Jorkšīras pudiņš, saldais ar jāņogām un olu krēmu. Gultas vieta un trīs siltas maltītes viņiem izmaksās 32.5 pensi dienā. Vairumam jamaikiešu ir apmēram 5 mārciņas izdzīvošanai, kamēr atradīs darbu. Osvalds Denisons, 35 gadus vecais zīmju krāsotājs, dabūja darbu, tikko kā pabeidzis pateicības runu valdības amtpersonām. Viņš uzsauca trīs urravas Labklājības ministrijai un pacēla savu cepuri. Pārējie applaudēja. Panamas, zilas, sārtas un gaišbrūnas filca platmales un viens katliņš tika vicināti."

Manā skatījumā ir trīs ļautiņu grupas, kas dodas uz ārzemēm. Pirmā, tie, kas par visām varēm pēc tā salkuši un dzinušies, jo uzskata, ka ārzemēs dzīvot ir smalki; ja tu esi no ārzemēm, vai arī ja tev ir draugs no turienes, tu allaž būsi uzmanības centrā, un visi citi tevī klausīsies muti paplētuši. Stereotips, kas, šķiet, saglabājies no tiem laikiem, kad ārzemju radi vai ārzemju latvieši tika celti dieva vietā un viss, ko tie teica bija pareizumu pareizums (šai lietai es pati esmu gājusi cauri, tāpēc nepārspīlēju). Citos laikos šī tipa ļautiņi uzskatītu, ka ir smalki dzert tēju, atšaujot mazo pirkstiņu (skat. A. Kronins "Zvaigznes raugās lejup").

Otrie uz turieni dodas pragmatisku mērķu vadīti: nopelnīt naudu (šobrīd šī pasākuma jēga varētu būt zem jautājuma zīmes) vai iegūt izglītību. Un visas pļāpas par aizbraucējiem kā bezmugurkaula lopiņiem ar vergu dvēselēm ir smieklīgas. Vai jūs kādreiz esat paņēmuši vienu nelielu čemodānu un aizbraukuši kaut kur svešumā? Aizslēdzot durvis uz iepriekš nodzīvoto dzīvi, izbārstot pa malām fotogrāfijas; atmiņu drumslas kā dauzīti stikli takas malās, ne visi atspīd saulē, jāuzmanās, lai nejauši neuzkāptu virsū. Savam puisim es reiz drūmi pajokoju, ka tas ir apmēram tāpat kā dzīvam līst kapā, jo neko daudz tu nevari paņemt līdzi.

Trešie ir tie, kas nekad neko nav plānojuši un kam tas vienkārši tā ir sanācis. Nu ko tu padarīsi, ja dzīve raiba kā dzeņa vēders. Kaut arī pēdējā laikā šis "raibums" man asociējas ar pasta balodi vārdā Raibais Džims/ Speckled Jim no pavieglās filmas Blackadder.

Nekad nebiju domājusi pievērsties bloga rakstīšanai, esmu tam par vecu un slinku, taču pamanīju, ka sāku rakstīt dzimtajā valodā ar kviecošām kļūdām, un šausmās novērsos no tās cūku fermas. Es varētu sev piedot stila skruļļastes; kā nekā pēdējo divu ar pus gadu laikā latviešu valodā es esmu runājusies tikai ar Montiju, suņa gabalu, ja runa būs par cāli, viņš sapratīs visu, arī latviski, un, acīs skatīdamies, luncinās asti, - un nodevusies garum garām sarunām ar ceriņkrāsas sienām istabā, tomēr histēriski lauzīt galvu par to, vai pareizi būtu rakstīt, piemēram, "jābrīnas", vai arī "jābrīnās" (šķiet, ka būtu ar -ās, galu galā tā ir III konjugācija), man šķita tā kā drusku par daudz.

Turklāt, lasot Apollo publicētos vispārinājumus par Angliju, man acis kļuva lielas jo lielas, jo ainas paspilgtinājumam kā pērles cūkām priekšā tika kaisīti citāti no Džordža Maiksa grāmatas "Kā būt ārzemniekam" (George Mikes. How to be an Alien), kas pirmizdevumu piedzīvojusi 1946. gadā (!). Piemēram: "Kriminālists var laboties un kļūt par godīgu sabiedrības locekli. Ārzemnieks nevar laboties. Ja viņš reiz ir ārzemnieks, viņš vienmēr paliek ārzemnieks. Nekādu citu iespēju. Var kļūt par britu, bet viņš nekad nevar kļūt par angli." Īsi sakot, grāmata ir asprātīga, tāpēc var būt lieliska lasāmviela, taču sniedz hiperbolizētu un novecojušu priekšstatu par Angliju un angļiem. Un tad man ienāca prātā visai ķecerīga ideja, ka būtu savdabīgi pierakstīt, kā es, būdama ārzemniece, kura dīvainas likteņa ironijas pēc dzīvo kopā ar britu un kurai, ņemot vērā zināmas mentalitātes atšķirības, nav nodoma kļūt par angli, redzu Angliju. Jo iespaidiem ir tā nelāgā kaite pabālēt daudz ātrāk nekā fotogrāfijām.

Visbeidzot saņēmu mailu no pazīstama puiša, ar kuru mēs neesam tikušies gadus 13, un tajā bija rindas: "Nu tagad jau moderni dzīvot ārzemēs." Mani kaut kā mulsina šis pielīdzinājums, itin kā šis fenomens būtu kaut kas apmēram tāds, ka vienu gadu ļautiņi valkā banānbikses, bet jau nākamajā gadā visi kā viens sajūsminās par melnām tīkliņzeķubiksēm. Bet katram jau ir tiesības uz savu viedokli.