"X Factor" ir pārraide, ko radījis Saimons Kouels. (Drīzumā viņš varēšot piekabināt savam vārdam bruņinieka titulu "sers". Tas vien pierāda, ka visas tās padarīšanas ir kļuvušas lētas. Sers Pols Makartnijs velk uz pašapmierinātu senilitāti. Sers Miks Džegers - izklausās amizanti, jāatzīst britiem ir humora izjūta, es runāju par aizvēsturisko uzstādījumu: "Vai jūs atļautu savai meitai satikties ar to lielmuti no "The Rolling Stones". Sers Saimons Kouels - bezgaumīgi. Manu "mīlestību" viņš izpelnījās, pavēstot kādai šķībdziedātājai, ka viņa "kauc kā Lesija".)
No visiem izskaidrojumiem, ko tas savdabīgais nosaukums nozīmē, man vislabāk patīk šis - "X faktors" ir tas mistiskais kaut kas, kas piemīt zvaigznei un kas liek ļautiņiem kā apmātiem ļauties tās vilinājumam. Šajā gadījumā "X faktora" lomā ir automāts.
P.S. Ja afgāņu zvaigznei nebūtu tik latvisks vārds un ja tas nebūtu latviešiem tik aktuāli, tas nebūtu ne uz pusi tik funny.
Tulkojums:
-- Kas Visuaugstākā vārdā ir tas?
-- Sievietes ar šautenēm. Labi, jaukās, tikai nesaburziet savas burkas. Es lieku to nost.
-- Mēs esam krituši Daleku gūstā, Tomij.
-- Ko viņa saka?
-- Viņa grib, lai tu izvelc savu telefonu.
-- Ko?
-- Viņa vēlas, lai tu nosūti tekstu ar vārdu Aiša uz 9332. Afgāņu zvaigzne. Viņu versija X faktoram. Viņas vēlas, lai tu balso par viņu favorīti. Aiša, Aiša...
-- Es nespēju tam noticēt. Sasodīts. Šitās meičas nespēj pat nobalsot par kaut ko nešmaucoties. Labi, skaties, Aiša, redzi? Nosūtīts. Ko tagad?
-- Māsas grib mašīnu.
-- Es ceru, ka viņu izbalsos!
piektdiena, 2010. gada 28. maijs
trešdiena, 2010. gada 21. aprīlis
Par paškontroles nepieciešamību
Noskatījos Antona Korbjina "Control"/"Kontrole" par Mančesteras grupas "Joy Division"/"Prieka divīzija" (Tulkoju, jo nosaukums patapināts no kādas grāmateles par bordeli nacistu koncentrācijas nometnē.) līderi Ianu Kērtisu. Nekas īpašs. Ja neņem vērā to, kā tas ir uzfilmēts un samontēts. Monohromatiskā vienkāršība ir fascinējoša, taču sižeta līnijas attīstības iepriekšparedzamība nogremdē stāstu. No otras puses - es pieņemu, ka eksistē kanons, kā šāds stāsts ir vēstāms. Tieši tā pat izspēlētu es to esmu redzējusi Olivera Stouna filmā "The Doors". No nulles par varoni - un tad - galvu reibinošā ātrumā lejup, iekļaujoties barības ķēdē. Iespējams, ka uz šiem garadarbiem lielā mērā var attiecināt tos pašus principus, kas attiecas uz konvencionālām tautas pasakām/leģendām - proti, formulām līdzīgi sākumi un nobeigumi (sapņojumi sākumā/kapu pieminekļi beigās), stereotipizēti tēli un to savstarpējās attiecības (grupas līderis/galvenais varonis, grupas līdzbiedri, menedžeris, sieva/mīļotā, mīļākā, kas uzrodas vēlāk), atkārtotie paškontroles zaudēšanas paraugi (atkarības, sekss, rokenrols). Tas viss padara šos stāstus grūti pārfrāzējamus, ja neķerties pie tik drastiskām pārstāsta formām kā parodija vai rāmju laušana. Tas, kas mani uzrunāja un - iespējams - izkrita no shēmas, bija saruna starp Debiju, Iana Kērtisa sievu, un viņas draudzeni kādā tusiņā. Draudzene: "Viņš ir visai slavens šobrīd..." Debija: "Priekš mani ne. Es joprojām mazgāju viņa apakšbikses." Tā gadās.
trešdiena, 2010. gada 17. marts
Liellopa gaļas sautējums ar raganīgu piesitienu
Viens no pēdējā laika ņam-ņam hītiem. Tā raganība gan nosacīta un cēlusies kāda muļķības vai drukas kļūdas pēc. (Balsotu par pirmo variantu, jo ir pagrūti pārrakstīties divas reizes.) Oriģinālajā receptē bija rakstīts "nutmeg and mice powder", kas izskatījās kā patapināts Strauberga bureklību aprakstiem - muskatrieksta un kaltētu peļu pulveris. Galu galā tas izrādījās visai prozaisks muskatrieksta mizas, "mace", pulveris.
Pārējās satāvdaļas bija ne tik eksotiskas:
1/2 kg liellopa gaļas ar kauliņu (Tā kā man nebija, izlīdzējos ar 880 gr kubiņos sagrieztas liesas liellopa steika šmorgaļas.)
3 vidēja lieluma sīpoli (lielos gabalos sagriezti)
1 ēk ķiploku pastas bez etiķa (Man nebija, piespēru klāt saspiestu ķiploku, kādu pusi galvas. Labi atbaida Kalenus un citus salkanus mošķus.)
1 ēk ingvera pastas bez etiķa
1 tk kurkuma
1 ēk čili pulvera
1 tk koriandra pulvera
1 ēk malta kumina
1 tk maltu melno piparu (Es neliku, jo baidījos, ka būs par asu.)
1 tk aso garšvielu, kas iegūta, samaļot kopā 4 kardamona pākstis, 4 kanēļa mizas gabalus un 2 krustnagliņas (Man nebija, kur samalt, tāpēc iemetu veselus uz aptuvenu izjūtu vārīšanas vidū.)
Šķipsniņa muskatrieksta un peļu pulvera
Sāls pēc garšas
3 - 4 vidēji kartupeļi, sagriezti uz pusēm (Liku vairāk uz 4 personām.)
Ūdens, pēc vajadzības
1/2 tase eļļas
1/4 tases līdz kraukšķīgumam saceptu sīpolu
PAGATAVOŠANA:
1. Katlā vāra sagriezto sīpolu ar ļoti maz ūdens (apmēram 1/2 tases) kādas minūtes desmit.
2. Sablenderē blenderī līdz pastas konsistencei.
3. Katlā lej eļļu, pievieno sīpolu, ķiploku un ingvera pastas, sāli, čili pulveri, koriandra pulveri un kurkumu. Sautē 2 - 3 minūtes.
4. Kad viss ķēķis sāk smaržot pēc aromātiskām garšvielām, pievieno liellopa gaļu un pielej ūdeni tik daudz, lai tas nedaudz pārklātu gaļu.
5. Uzliek vāku un uz brutāli uzvāra. Kad ūdens sāk burbuļot, nogriež liesmu mazāku un vāra līdz gaļa ir pilnīgi mīksta.
6. Citā katlā novāra kartupeļus. Apmēram 20 minūtes.
7. Kad gaļa sasniegusi vēlamo gatavību, pievieno vārītos kartupeļus, kumina pulveri, aso garšvielu, melnos piparus, saberztus līdz kraukšķīgumam ceptus sīpolus, muskatrieksta un peļu pulveri.
8. Turpina vārīt minūtes 5 - 8 uz mazas liesmas, līdz eļļa sāk parādīties virspusē.
Oriģinālā krāsa ir iezaļganāka, nekā skatāms fotogrāfijā. Taču estētikas mīļotāju labā nedaudz pacentos, lai rezultāts neatgādinātu kaut ko tādu, kas varētu aizskart un ievainot trauslās dvēseles.
piektdiena, 2009. gada 16. oktobris
trešdiena, 2009. gada 14. oktobris
Londonas kapsētas I.
Kriss Mārtins no "Coldplay" ir zinājis visai daudz par tām. Vai arī šī dziesma ir nodevas stilam, jo albums saucas "Viva La Vida or Death and All His Friends". Man allaž ir veicies dzīvot netālu no kapsētām, šoreiz tuvākā ir minūšu desmit gājiena attālumā, ja velkas. Tur plecu pie pleca atrodas Luišemas krematorija un Hitergrīnas kapsēta. Tās apdzīvotās vietas nosaukums man parasti izvilina tīri sivēnisku smīkņu. Tas bija biedrs no Amsterdamas, parasti gan es saku Hamsterdama, ko es pazinu ar pseidonīmu Ardent Desire, kurš izdomāja, ka "Hither Green" varētu būt "Hitler Green". Droši vien viņš bija pārklausījies, kad pieteica pieturas. O, tobrīd es palūkojos uz viņu ar apbrīnu, kāds mani mēģina pārspēt. Es gan vienmēr esmu uzskatījusi, ka ģenerēt apdauzītas idejas ir mana specialitāte. Jau bērnudārzā, kad kāda meitenīte vēlējās pieiet pie manis un iepazīties, pieredzējušākie grupiņas bērni viņai teikuši: "Neej, tā ir debīla." Tādas sirdi sildošas atmiņas.
Nav brīnums, ka dīvainības uzplūdos man gribas ietērpties viscaur melnā - es dievinu melno krāsu, tā vienmēr izskatās eleganti - melnā veļā, melnās zeķēs, garā, melnā kleitā, uzvilkt melnas aspapēžu kurpes vai zābaciņus, uzstiept melnus ādas cimdus, piemeklēt melnu šalli, visam pa virsu pārlaist melnu mēteli un uzlikt ar melnu plīvuru aizklātu melnās atraitnes cepuri. Un doties pastaigā uz kapiem. Ļaunākajā gadījumā šādai specifiskai vajadzībai der Marlēnas Dītrihas stila kostīms, spocīga balta geišas seja melnas tušas iezīmētām porcelāna lelles acīm, mutes vietā brūce, un brūcē lancete vai cigarete. Kas nu kuro reizi...
Kapi ir brīnišķīga pastaigu vieta. Par to es pārliecinājos jau Latvijā. Daudz puķu un citu zaļumu, maz cilvēku. Nakts vidū cilvēku vispār nav. Diemžēl šeit par tādiem variantiem jāaizmirst, kaut arī manā stilā būtu iet fotografēt pusnaktī, jo kapsētas hroniski tiek aizslēgtas jau pulksten piecos pēcpusdienā vasaras laikā. Ziemā vēl agrāk. Taču neskatoties uz to krusti ir nogāzti, šķiet, tiem ir bijusi pārāk izaicinoša falliska forma. Tas, iespējams, izskaidro latviešu nedienas ar Trīszvaigžņu turētāju. Eņģeliem galvas nodauzītas brutālā orģijā. Nez, ko tie spārnainie kādam nodarījuši? Nolieksim galvas bezgalvaino eņģeļu priekšā. Viņiem vismaz nenākas domāt.
trešdiena, 2009. gada 12. augusts
Say NO 2 vampires
Sākumā viss bija jauki un cerīgi. "Šī grāmata jums ļaus vēlreiz gluži fiziski pārdzīvot šaubas, cerības, sabrukumu un sapņus, ko jutāt pirmo reizi iemīloties..." Tā vārds vārdā rakstīts Stefānijas Meijeres fenomena "Krēslas" anotācijā, ko es izraku internetā. Turklāt frāze "pilnīgi nevainīgs mīlas stāsts" vedināja uz domām, ka visi stenieniem pārsātinātie bestselleru gultas prieku tēlojumi izpaliks. Jēziņ, ja man kaut kas īpaši riebjas, tad tās ir kopošanās ainas lubenēs. Kā nepārspētu draņķību es atceros Šērlijas Konranas dižpārdokli "Mežģīnes". Tam gan nav sakara ar manu prāta šķīstību. Vien to, ka, manuprāt, daiļliteratūrā diez vai iederas pamācoši skūpstu apraksti, ievadkurss sievietes un vīrieša anatomijā, un ieskats ideāla dzimumakta norisē - dāmu romānos dikti skaisti aprakstīts, citēju no kāda portāla, "kā krūtis piebrieda un galiņi palika tik jūtīgi, kā vīrietis veica orālo un sievietē notika sprādziens", - vai arī izvarošanā. (1)
Protams, arī no šīs grāmatas es šedevru negaidīju, tomēr domāju, ka šis darbs būs lasāms. Taču jau tā aina, kur autore pirmo reizi Bellas acīm skata Kalenus, sašķobīja manu muti: "I stared because their faces, so different, so similar, were all devastatingly, inhumanly beautiful. They were faces you never expected to see except perharps on the airbrushed pages of a fashion magazine. Or painted by an old master as the face of an angel."(2) Pāra teikumos tik daudz no visām vietām sagrābstītu klišeju, ka nevajag bāzt pat divus pirkstus rīklē, lai apšķebinātos dūša. Ja autores biogrāfija atbilst īstenībai, tad viņai vajadzētu zināt, ka ārējais izskats ir tikai viens no tēla raksturošanas paņēmieniem. Pat ne tas būtiskākais, jo tēls atklājas ne tik daudz caur feisu, kā caur rīcību, valodu un attiecībās ar citiem tēliem. Tas bija senajos padomju laikos, ko man joprojām nākas visai bieži piesaukt, kad negatīvajiem tēliem piemita visai izteikts vizuālo pazīmju kopums. Ja autors sāka kaut ko pesteļot par pilsoni ar glūnīgu vai drūmu skatienu, ačtelēm, kas šaudās uz visām pusēm, paretiem matiem vai šķidrām ūsiņām, mūžīgi svīstošām roķelēm, plecu uzkumpumā ieslēptu galvu, jūs tūlīt pat ar mierīgu sirdi varējāt sev pateikt, ka pa stāstījuma durvīm ir ievēlies tas subjekts, kas galvenajam varonim radīs kaudzi problēmu.
Umberto Eko grāmatā "Rozes vārds", ko es sāku lasīt tūlīt pēc tam, kad aizsitu ciet "Krēslu", skaidri un gaiši pasaka: "In the pages to follow I shall not indulge in descriptions of persons - except when a facial expression or a gesture, appears as a sign of mute but eloquent language - because, as Boethius says, nothing is more fleeting than external form..." (3) Tas, protams, viņam netraucē pēc dažām lappusēm pāriet pie Salvatores apraksta, taču viņš to izdara spoži; neaprobežodamies tikai ar izskata īpatnību uzskaitījumu, - viņš noplēš virsslāni, raksturodams Salvatores pretrunu un dziņu apmulsināto personu arī caur valodu. Salvatore runā "...all languages, and no language. Or, rather, he had invented for himself a language which used the sinews of the languages to which he had been exposed - and once I thought his was, not the Adamic language that a happy mankind had spoken, all united by a single tongue from the origin of the world to the Tower of Babel, or one of the languages that arose after the dire event of their division, but precisely the Babelish language of the first day after the divine chastisment, the language of primeval confusion. /../ His speech was somehow like his face, put together with pieces from other people's faces, or like some precious reliquaries I have seen, fabricated from the shards of other holy objects. At the moment, when I met him for the fiorst time, Salvatore seemed to me, because of both his face and his way of speaking, a creature not unlike the hairy and hoofed hybrids I had just seen under the portal." (4)
Stefānija Meiere iet citu ceļu. Viņa, prasti sakot, vēstījumu balsta uz viscauri apspēlēto Edvarda vizuālo pievilcību. Tāpēc visa romāna konstrukcija atgādina spīdīgu konfekšu papīrīti. Tas gan kārdinoši smaržo un čaukst, taču nebrīnieties, ka atverot, tas izrādās tukšs, un smarža bijusi vien šķietamība. "His white shirt was sleeveless, and he wore it unbuttoned, so that the smooth white skin of his throat flowed uninterrupted over the marble contours of his chest, his perfect musculature no longer merely hinted at behind concealing clothes. /../ He was too perfect, I realized with a piercing stab of despair. There was no way this godlike creature could be meant for me./../ His skin ...literally sparkled, like thousands of tiny diamonds were embedded on in the surface... /../ ...his shirt open over his sculpted, incandescent chest... /../A perfect statue, carved in some unknown stone, smooth like marble, glittering like crystal. /../ ...too beautiful to be real..." (5)
Edvards Bellas skatījumā ir perfekts. Nevainojams, Pilnīgs. Un, manuprāt, tas ir ļaunākais, ko par kādu radību var pateikt. Nav brīnums, ka šāds komiksu grāmateles garīga plakanuma cienīgs dailulis, mani nebija spējīgs "aizgrābt". Viņam ir muzikāla balss, un viņš zibina mirdzošus zobus. Viņš ir dikti talantīgs: ..and the room filled with a composition so complex, so luxuriant, it was impossible to believe only one set of hands played." (6) Pat viņa "vecāki" perfekti iederas interjerā: "They [the Cullen] were both dressed casually, in light colors that matched the inside of the house." (7) Tad piepulcēsim šeit vēl visas "zīdainās balsis", "Adonīsa statujas", "smaidu, kas lauž sirdis" ("heartbreaking smile"), lai pat nesaprašam būtu skaidrs, ka S. Meijere ir ieguvusi bakalaura grādu studiju programmā Lubenes. (8) Nevis beigusi studijas angļu valodā kā nenopietnos avotos tiek apgalvots.
Es nebrīnos, ka ļautiņi internetā atzīst oriģinālā teksta pārākumu pār tulkojumu latviešu valodā. No pieredzes jāteic, ka leksiski šādi klišejiski darbi ir grūti tulkojami. Kādus padsmit gadus atpakaļ es, veiksmīgi pametusi mācības augstskolā, mēģināju pārtulkot Karenas Roudsas diždarbu "Shining Tide", ko reducēju par "Mirdzošā straume", lai nosaukums būtu pietiekoši skanīgs un atmiņā paliekošs. Un - pamatīgi izgāzos. Problēmas bija divas - mana izcilā prasme drukāt ar rakstāmmašīnu; nebija lappuses, kurā nebija kļūdu, un būdama dikti prasīga pret sevi, es tās pārdrukāju. Tagad es droši vien par to nospļautos. Otrā problēma bija nedaudz nopietnāka. Tovasar, neņemot vērā manu filoloģisko pagātni, man nekādi neizdevās piemeklēt pareizos vārdus, lai latviskais teksts kaut nedaudz tuvinātos literatūrai un nebūtu tik šķebinoši pliekans. Es to norakstīju uz savu angļu valodas neprasmi. Kaut arī viss ir daudz, daudz vienkāršāk - no makulatūras nav iespējams iztaisīt literatūru. Šī tulkošanas afēra bija galīgi garām. Taču man pieleca tas, ka, latviskojot šādus šedevrus, var pavisam vienkārši sabojāt stilu. Sauksim to par pozitīvo pieredzi.
_____________________________________
(1) Šērlija Konrana "Mežģīnes". Kāda veida sekss [aprakstīts grāmatā]: - skūpstīšanās apraksts - anatomijas apraksts - laizīšana - apaugļošana/dzemdības - hetereo seksa apraksts - sievietes anatomijas apraksts (dižie P.) - sievietes anatomijas apraksts (dižā V.) - kailu vīriešu apraksti (dižie P.) - izvarošana/uzmācība. Tāds ir "reālas sievietes", kā rakstnieci nosaucis kāds apjūsmotājs, specifiski sievišķīgais skatījums uz kaislību un tuvību.
(2) "Es nespēju novērst acu, jo viņu sejas, tik atšķirīgas, tik līdzīgas, bija iznīcinoši, necilvēcīgi skaistas. Tās bija sejas, kādas jūs cerētu ieraudzīt vien kāda modes žurnāla retušētajās lapās. Vai veca meistara gleznotas kā enģeļu sejas."
(3) "Lappusēs, kas sekos, es neizplūdīšu personu aprakstos - izņemot gadījumus, kad sejas izteiksme vai žests kalpo kā mēmas, bet daiļrunīgas valodas zīme, - jo, kā raksta Boētijs, nekas nav tik ātri gaistošs kā ārējā forma..."
(4) "...visas valodas, un nevienu. Jebšu drīzāk viņš bija radījis paša valodu, kurā izlietāja sastāvdaļas no valodām, ar kurām viņam bija gadījies sakarties - un tūliņ pat es nodomāju, ka viņējā nebija nedz Adamiskā valoda, ko bija runājusi laimīga cilvēce, vienas valodas vienota, no pasaules rašanās brīža līdz Bābeles tornim, nedz arī viena no tām, kas radās pēc šausminošā dalīšanās iznākuma, bet akurāt bābeles valoda, ko runāja pirmajā dienā pēc dievišķā soda, pirmatnējā sajukuma valoda. /../ Viņa runa kaut kā līdzinājās viņa sejai, salikta kopā no citu cilvēku sejām, vai līdzīgi dažām vērtīgām relikvijām, kuras es biju redzējis, veidota no citu svētu objektu lauskām. Mūsu pirmajā tikšanās brīdī Salvatore kā izskata, tā runasveida dēļ man šķita radība ne tik atšķirīga no matiem klātajiem hibrīdiem ar zirga kājām, ko tikko biju skatījis zem ieejas."
(5) ""Viņa baltajam kreklam nebija piedurkņu, un pogas nebija aizpogātas, tā ka gludā, baltā kakla āda nepārtraukta saplūda ar viņa krūšu marmora kontūrām, viņa nevainojamā muskulatūra vairs nebija tikai viegli iezīmēta zem slēpjošajām drēbēm. Viņš bija pārāk nevainojams, es atskārtu, sajūtot izmisuma caururbjošo dūrienu. Nebija nekādas iespējas, ka šī dievam līdzīgā radība būtu domāta man." /../ "Viņa āda ... burtiski mirguļoja, itin kā tūkstošiem sīksīku dimantu būtu iestrādāti tās virsmā." /../ "...krekls vaļā pār viņa akmenī cirstajām, spožajām krūtīm..." /../ "Nevainojama statuja, nepazīstamā akmenī cirsta, gluda kā marmors, vizoša kā kristāls." /../ "...pārāk daiļš lai būtu reāls..."
(6) "...un istaba piepildījās ar tik sarežģītu un izsmalcinātu skaņdarbu, ka gandrīz bija neiespējami noticēt tam, ka spēlēja tikai viens roku pāris."
(7) "Viņi [Kaleni] abi bija ģērbušies ikdienišķi un gaišās krāsās, kas harmonēja ar mājas iekšieni."
(8) Lai arī cik ekstravaganta šī doma nešķiet pirmajā acu uzmetienā, tajā nav nekā neiespējama. Tieši tāpat kā Lielbritānijā ļautiņi var iegūt bakalaura grādu studiju novirzienos The Beatles vai Deivids Bovijs.
Protams, arī no šīs grāmatas es šedevru negaidīju, tomēr domāju, ka šis darbs būs lasāms. Taču jau tā aina, kur autore pirmo reizi Bellas acīm skata Kalenus, sašķobīja manu muti: "I stared because their faces, so different, so similar, were all devastatingly, inhumanly beautiful. They were faces you never expected to see except perharps on the airbrushed pages of a fashion magazine. Or painted by an old master as the face of an angel."(2) Pāra teikumos tik daudz no visām vietām sagrābstītu klišeju, ka nevajag bāzt pat divus pirkstus rīklē, lai apšķebinātos dūša. Ja autores biogrāfija atbilst īstenībai, tad viņai vajadzētu zināt, ka ārējais izskats ir tikai viens no tēla raksturošanas paņēmieniem. Pat ne tas būtiskākais, jo tēls atklājas ne tik daudz caur feisu, kā caur rīcību, valodu un attiecībās ar citiem tēliem. Tas bija senajos padomju laikos, ko man joprojām nākas visai bieži piesaukt, kad negatīvajiem tēliem piemita visai izteikts vizuālo pazīmju kopums. Ja autors sāka kaut ko pesteļot par pilsoni ar glūnīgu vai drūmu skatienu, ačtelēm, kas šaudās uz visām pusēm, paretiem matiem vai šķidrām ūsiņām, mūžīgi svīstošām roķelēm, plecu uzkumpumā ieslēptu galvu, jūs tūlīt pat ar mierīgu sirdi varējāt sev pateikt, ka pa stāstījuma durvīm ir ievēlies tas subjekts, kas galvenajam varonim radīs kaudzi problēmu.
Umberto Eko grāmatā "Rozes vārds", ko es sāku lasīt tūlīt pēc tam, kad aizsitu ciet "Krēslu", skaidri un gaiši pasaka: "In the pages to follow I shall not indulge in descriptions of persons - except when a facial expression or a gesture, appears as a sign of mute but eloquent language - because, as Boethius says, nothing is more fleeting than external form..." (3) Tas, protams, viņam netraucē pēc dažām lappusēm pāriet pie Salvatores apraksta, taču viņš to izdara spoži; neaprobežodamies tikai ar izskata īpatnību uzskaitījumu, - viņš noplēš virsslāni, raksturodams Salvatores pretrunu un dziņu apmulsināto personu arī caur valodu. Salvatore runā "...all languages, and no language. Or, rather, he had invented for himself a language which used the sinews of the languages to which he had been exposed - and once I thought his was, not the Adamic language that a happy mankind had spoken, all united by a single tongue from the origin of the world to the Tower of Babel, or one of the languages that arose after the dire event of their division, but precisely the Babelish language of the first day after the divine chastisment, the language of primeval confusion. /../ His speech was somehow like his face, put together with pieces from other people's faces, or like some precious reliquaries I have seen, fabricated from the shards of other holy objects. At the moment, when I met him for the fiorst time, Salvatore seemed to me, because of both his face and his way of speaking, a creature not unlike the hairy and hoofed hybrids I had just seen under the portal." (4)
Stefānija Meiere iet citu ceļu. Viņa, prasti sakot, vēstījumu balsta uz viscauri apspēlēto Edvarda vizuālo pievilcību. Tāpēc visa romāna konstrukcija atgādina spīdīgu konfekšu papīrīti. Tas gan kārdinoši smaržo un čaukst, taču nebrīnieties, ka atverot, tas izrādās tukšs, un smarža bijusi vien šķietamība. "His white shirt was sleeveless, and he wore it unbuttoned, so that the smooth white skin of his throat flowed uninterrupted over the marble contours of his chest, his perfect musculature no longer merely hinted at behind concealing clothes. /../ He was too perfect, I realized with a piercing stab of despair. There was no way this godlike creature could be meant for me./../ His skin ...literally sparkled, like thousands of tiny diamonds were embedded on in the surface... /../ ...his shirt open over his sculpted, incandescent chest... /../A perfect statue, carved in some unknown stone, smooth like marble, glittering like crystal. /../ ...too beautiful to be real..." (5)
Edvards Bellas skatījumā ir perfekts. Nevainojams, Pilnīgs. Un, manuprāt, tas ir ļaunākais, ko par kādu radību var pateikt. Nav brīnums, ka šāds komiksu grāmateles garīga plakanuma cienīgs dailulis, mani nebija spējīgs "aizgrābt". Viņam ir muzikāla balss, un viņš zibina mirdzošus zobus. Viņš ir dikti talantīgs: ..and the room filled with a composition so complex, so luxuriant, it was impossible to believe only one set of hands played." (6) Pat viņa "vecāki" perfekti iederas interjerā: "They [the Cullen] were both dressed casually, in light colors that matched the inside of the house." (7) Tad piepulcēsim šeit vēl visas "zīdainās balsis", "Adonīsa statujas", "smaidu, kas lauž sirdis" ("heartbreaking smile"), lai pat nesaprašam būtu skaidrs, ka S. Meijere ir ieguvusi bakalaura grādu studiju programmā Lubenes. (8) Nevis beigusi studijas angļu valodā kā nenopietnos avotos tiek apgalvots.
Es nebrīnos, ka ļautiņi internetā atzīst oriģinālā teksta pārākumu pār tulkojumu latviešu valodā. No pieredzes jāteic, ka leksiski šādi klišejiski darbi ir grūti tulkojami. Kādus padsmit gadus atpakaļ es, veiksmīgi pametusi mācības augstskolā, mēģināju pārtulkot Karenas Roudsas diždarbu "Shining Tide", ko reducēju par "Mirdzošā straume", lai nosaukums būtu pietiekoši skanīgs un atmiņā paliekošs. Un - pamatīgi izgāzos. Problēmas bija divas - mana izcilā prasme drukāt ar rakstāmmašīnu; nebija lappuses, kurā nebija kļūdu, un būdama dikti prasīga pret sevi, es tās pārdrukāju. Tagad es droši vien par to nospļautos. Otrā problēma bija nedaudz nopietnāka. Tovasar, neņemot vērā manu filoloģisko pagātni, man nekādi neizdevās piemeklēt pareizos vārdus, lai latviskais teksts kaut nedaudz tuvinātos literatūrai un nebūtu tik šķebinoši pliekans. Es to norakstīju uz savu angļu valodas neprasmi. Kaut arī viss ir daudz, daudz vienkāršāk - no makulatūras nav iespējams iztaisīt literatūru. Šī tulkošanas afēra bija galīgi garām. Taču man pieleca tas, ka, latviskojot šādus šedevrus, var pavisam vienkārši sabojāt stilu. Sauksim to par pozitīvo pieredzi.
_____________________________________
(1) Šērlija Konrana "Mežģīnes". Kāda veida sekss [aprakstīts grāmatā]: - skūpstīšanās apraksts - anatomijas apraksts - laizīšana - apaugļošana/dzemdības - hetereo seksa apraksts - sievietes anatomijas apraksts (dižie P.) - sievietes anatomijas apraksts (dižā V.) - kailu vīriešu apraksti (dižie P.) - izvarošana/uzmācība. Tāds ir "reālas sievietes", kā rakstnieci nosaucis kāds apjūsmotājs, specifiski sievišķīgais skatījums uz kaislību un tuvību.
(2) "Es nespēju novērst acu, jo viņu sejas, tik atšķirīgas, tik līdzīgas, bija iznīcinoši, necilvēcīgi skaistas. Tās bija sejas, kādas jūs cerētu ieraudzīt vien kāda modes žurnāla retušētajās lapās. Vai veca meistara gleznotas kā enģeļu sejas."
(3) "Lappusēs, kas sekos, es neizplūdīšu personu aprakstos - izņemot gadījumus, kad sejas izteiksme vai žests kalpo kā mēmas, bet daiļrunīgas valodas zīme, - jo, kā raksta Boētijs, nekas nav tik ātri gaistošs kā ārējā forma..."
(4) "...visas valodas, un nevienu. Jebšu drīzāk viņš bija radījis paša valodu, kurā izlietāja sastāvdaļas no valodām, ar kurām viņam bija gadījies sakarties - un tūliņ pat es nodomāju, ka viņējā nebija nedz Adamiskā valoda, ko bija runājusi laimīga cilvēce, vienas valodas vienota, no pasaules rašanās brīža līdz Bābeles tornim, nedz arī viena no tām, kas radās pēc šausminošā dalīšanās iznākuma, bet akurāt bābeles valoda, ko runāja pirmajā dienā pēc dievišķā soda, pirmatnējā sajukuma valoda. /../ Viņa runa kaut kā līdzinājās viņa sejai, salikta kopā no citu cilvēku sejām, vai līdzīgi dažām vērtīgām relikvijām, kuras es biju redzējis, veidota no citu svētu objektu lauskām. Mūsu pirmajā tikšanās brīdī Salvatore kā izskata, tā runasveida dēļ man šķita radība ne tik atšķirīga no matiem klātajiem hibrīdiem ar zirga kājām, ko tikko biju skatījis zem ieejas."
(5) ""Viņa baltajam kreklam nebija piedurkņu, un pogas nebija aizpogātas, tā ka gludā, baltā kakla āda nepārtraukta saplūda ar viņa krūšu marmora kontūrām, viņa nevainojamā muskulatūra vairs nebija tikai viegli iezīmēta zem slēpjošajām drēbēm. Viņš bija pārāk nevainojams, es atskārtu, sajūtot izmisuma caururbjošo dūrienu. Nebija nekādas iespējas, ka šī dievam līdzīgā radība būtu domāta man." /../ "Viņa āda ... burtiski mirguļoja, itin kā tūkstošiem sīksīku dimantu būtu iestrādāti tās virsmā." /../ "...krekls vaļā pār viņa akmenī cirstajām, spožajām krūtīm..." /../ "Nevainojama statuja, nepazīstamā akmenī cirsta, gluda kā marmors, vizoša kā kristāls." /../ "...pārāk daiļš lai būtu reāls..."
(6) "...un istaba piepildījās ar tik sarežģītu un izsmalcinātu skaņdarbu, ka gandrīz bija neiespējami noticēt tam, ka spēlēja tikai viens roku pāris."
(7) "Viņi [Kaleni] abi bija ģērbušies ikdienišķi un gaišās krāsās, kas harmonēja ar mājas iekšieni."
(8) Lai arī cik ekstravaganta šī doma nešķiet pirmajā acu uzmetienā, tajā nav nekā neiespējama. Tieši tāpat kā Lielbritānijā ļautiņi var iegūt bakalaura grādu studiju novirzienos The Beatles vai Deivids Bovijs.
trešdiena, 2009. gada 17. jūnijs
Vienvakar nejaušības pēc, jo mani ne pārāk vilināja perspektīva kārtējo reizi vērot kā Mels Gibsons "Drošsirdī" mokās ar skotu akcentu, uzslēdzu "Chanel 4", kur rādīja TV programmu "Ramsay's Kitchen Nightmares". Tajā Čipa un Deila lomās vienlaikus skatāms Gordons Ramsajs. Viņš kopā ar savu komandu ceļo pa AK un ASV, glābdams restorānus, kas ir uz biznesa nojukšanas robežas.
Labi padomājot, iemeslus tam mēs varam izsmadzeņot paši. 1) sušķīga virtuve, kuras vizuālās pazīmes ir melnumu slānis visās iespējamās vietās un kur par telpas specifisko aromātu gādā iebojājušos pārtikas produktu pārpalikumi. Lai būtu iespējams pārraides laikā paņerkstēt par to, pirms filmēšanas telpas aizliegts sakopt. 2) vīzdegunīgs šefpavārs, kas vienmēr visu zina par citiem labāk un kura ēdienu gatavošanas prasmes ir iestrēgušas pagājušā gadsimta 60jos gados. 3) nošņurcis zāles pārzinis uzkumpušiem pleciem, kas vairāk atgādina lūdzēju nekā noteicēju. 4) saldētu produktu izmantošana svaigu vietējo produktu vietā. 5) nepārdomāta cenu politika, piemēram, "buy one and get one free"/vienu porciju nopērc, otru dabū par brīvu. 6) noplucis zāles paskats. Variācijas ir visdažādākās.
Tas viss būtu ļoti skaisti un pamācoši, sak, skatieties un mācieties, kā nenolaist uzņēmumu uz grunti, ja vien godājamā šefpavāra runāto vārdu brīžam visai biezā kultūrslānī nerotātu klasisks angļu četrburtisms ar visiem saviem atvasinājumiem, kas nezinātāju tā vien vedina uz domām, ka Č. Dikensa vai T. Hārdija valoda izteiksmes līdzekļu ziņā ir krietni noplicinātāka nekā J. Raiņa vai A. Upīša valoda. Ikdienā tā droši vien arī ir, jo vidusmēra runātājs, kas neinteresējas par literatūru, diezin vai lieto vairāk par 3000 leksiskajām vienībām. Tāpēc angļiem tik daudzas lietas var būt "jaukas". Piemēram, laiks ir "jauks", ielas galā atrodas "jauks" (varētu teikt "omulīgs") restorāns, tā meitene izskatās "jauka" (latvietis, iespējams, sacītu "piemīlīga"), un arī viņas drānas ir "jaukas", ir iespējams "jaukā" kompānijā "jauki" pavadīt laiku, un tā tālāk. Tipiska valodas noplicinātība.
Taču zinātājiem ir pilnīgi skaidrs, ka nešpetnais četrburtis ir viens no interesantākajiem nenormētās angļu leksikas vārdiem, un vienīgais no visiem vārdiem, kas sākas ar "f", tas tiek izcelts un mīļi saukts par "F-vārdu". Tā sākuma skaņa, atkarībā no runātāja nolūka, var paust sāpes, prieku, mīlestību, naidu. Kaut arī "Oxford English Dictionary" rakstīts, ka izcelsme nav skaidra, visticamākā teorija ir tā, ka tas aizgūts no vecvācu valodas vārda "Frichen", kas nozīmējot "kopā berzēties". Savdabīgi, ka dienvidvācu izloksnēs tas nozīmējot "precēties" (Sie hon gefrichd/Viņi apprecējās.).
Mazais, klasiskais vārdiņš, pārstāvēts daudzās gramatiskajās kategorijās, ir gauži produktīvs. To var lietot gan lietvārda, gan darbības vārda, gan īpašības vārda, gan apstākļa vārda vai tā daļas, gan partikulas vietā, Tomēr tā pielietojums salīdzinājumā ar slāvu valodām ir salīdzinoši ierobežots. "Krietnā kareivja Šveika" tulkotājs angļu izdevuma priekšvārdā saka: "Tāpat kā citas slāvu valodas un vācu valoda, arī čehu valoda var lepoties ar plašu lamuvārdu klāstu visdažādākās intensitātes nokrāsās. Mēs, Lielbritānijā, nevaram mēroties ar to, jo - bez šaubām puritānisma ietekmē - vairums mūsu lamuvārdu ir pārāk maigi, un mūsu stiprie izteicieni aprobežojas ar vienu vai divām nodrāztām rupjībām. Čehu lamuvārdi pamatā ir saistīti ar mājlopiem, ekskrementiem vai ķermeņa daļām, kas ar tiem saistītas. Angļu rupjības pārsvarā attiecināmas uz seksuālajām funkcijām un perversijām."
Runā, ka Gordons Ramsajs ceļu uz slavu un atzīšanu izlauzis ar lamām un uzvedību, kas robežojas ar huligānismu. Ēdienu gatavošanas šovā Melburnā viņš demonstrē attēlu, kurā redzama sieviete ar cūkas šņukuru: "Tā ir Treisija Grimšova (austrāliešu TV seja). Viņa mani vakardien intervēja. Viņai vajag pieteikt vizīti pie ārsta, kas špricē botoksu Saimonam Kouelam." Par viņa tuvajām attiecībām ar šo vārdu liecina TV raidījums "F Word", kura divdomīgais nosaukums no vienas puses atgādina par šefpavāra leksikas īpatnībām, no otras puses - nu nevajag visur meklēt zemtekstus - angļu valodā vārds "ēdiens" arī sākas ar burtu "f".
Taču bezkaunība un sulīga lamāšanās vien neatslēdz visas durvis. Pagājušā gada nogalē varenie un bagātie pa galvu pa kaklu nemetās nosolīt vakariņas ar Gordonu. Kad sākotnējā 1000 mārciņu likme jau bija noslīdējusi līdz 500 mārciņām, viesnīcnieks sers Roko Forte paslēja augšup roku: "Es solīšu 500, ja man nebūs jāvakariņo ar Gordonu Ramsaju." "Ramsajs ir viens no tiem šausmīgajiem ļaudīm, kas mani garlaiko līdz nāvei," pēc izsoles teica lords Pīrsons. "Viņš ir tikai šefpavārs - kāpēc gan viņam neturpināt gatavot ēdienu un neaizvērties?" Tomēr viens no viesiem - viņa identitāte netika atklāta - galu galā nosolīja 500 mārciņu vērtās pusdienas, kas normāli izmaksātu 850 sešiem cilvēkiem.
Labi padomājot, iemeslus tam mēs varam izsmadzeņot paši. 1) sušķīga virtuve, kuras vizuālās pazīmes ir melnumu slānis visās iespējamās vietās un kur par telpas specifisko aromātu gādā iebojājušos pārtikas produktu pārpalikumi. Lai būtu iespējams pārraides laikā paņerkstēt par to, pirms filmēšanas telpas aizliegts sakopt. 2) vīzdegunīgs šefpavārs, kas vienmēr visu zina par citiem labāk un kura ēdienu gatavošanas prasmes ir iestrēgušas pagājušā gadsimta 60jos gados. 3) nošņurcis zāles pārzinis uzkumpušiem pleciem, kas vairāk atgādina lūdzēju nekā noteicēju. 4) saldētu produktu izmantošana svaigu vietējo produktu vietā. 5) nepārdomāta cenu politika, piemēram, "buy one and get one free"/vienu porciju nopērc, otru dabū par brīvu. 6) noplucis zāles paskats. Variācijas ir visdažādākās.
Tas viss būtu ļoti skaisti un pamācoši, sak, skatieties un mācieties, kā nenolaist uzņēmumu uz grunti, ja vien godājamā šefpavāra runāto vārdu brīžam visai biezā kultūrslānī nerotātu klasisks angļu četrburtisms ar visiem saviem atvasinājumiem, kas nezinātāju tā vien vedina uz domām, ka Č. Dikensa vai T. Hārdija valoda izteiksmes līdzekļu ziņā ir krietni noplicinātāka nekā J. Raiņa vai A. Upīša valoda. Ikdienā tā droši vien arī ir, jo vidusmēra runātājs, kas neinteresējas par literatūru, diezin vai lieto vairāk par 3000 leksiskajām vienībām. Tāpēc angļiem tik daudzas lietas var būt "jaukas". Piemēram, laiks ir "jauks", ielas galā atrodas "jauks" (varētu teikt "omulīgs") restorāns, tā meitene izskatās "jauka" (latvietis, iespējams, sacītu "piemīlīga"), un arī viņas drānas ir "jaukas", ir iespējams "jaukā" kompānijā "jauki" pavadīt laiku, un tā tālāk. Tipiska valodas noplicinātība.
Taču zinātājiem ir pilnīgi skaidrs, ka nešpetnais četrburtis ir viens no interesantākajiem nenormētās angļu leksikas vārdiem, un vienīgais no visiem vārdiem, kas sākas ar "f", tas tiek izcelts un mīļi saukts par "F-vārdu". Tā sākuma skaņa, atkarībā no runātāja nolūka, var paust sāpes, prieku, mīlestību, naidu. Kaut arī "Oxford English Dictionary" rakstīts, ka izcelsme nav skaidra, visticamākā teorija ir tā, ka tas aizgūts no vecvācu valodas vārda "Frichen", kas nozīmējot "kopā berzēties". Savdabīgi, ka dienvidvācu izloksnēs tas nozīmējot "precēties" (Sie hon gefrichd/Viņi apprecējās.).
Mazais, klasiskais vārdiņš, pārstāvēts daudzās gramatiskajās kategorijās, ir gauži produktīvs. To var lietot gan lietvārda, gan darbības vārda, gan īpašības vārda, gan apstākļa vārda vai tā daļas, gan partikulas vietā, Tomēr tā pielietojums salīdzinājumā ar slāvu valodām ir salīdzinoši ierobežots. "Krietnā kareivja Šveika" tulkotājs angļu izdevuma priekšvārdā saka: "Tāpat kā citas slāvu valodas un vācu valoda, arī čehu valoda var lepoties ar plašu lamuvārdu klāstu visdažādākās intensitātes nokrāsās. Mēs, Lielbritānijā, nevaram mēroties ar to, jo - bez šaubām puritānisma ietekmē - vairums mūsu lamuvārdu ir pārāk maigi, un mūsu stiprie izteicieni aprobežojas ar vienu vai divām nodrāztām rupjībām. Čehu lamuvārdi pamatā ir saistīti ar mājlopiem, ekskrementiem vai ķermeņa daļām, kas ar tiem saistītas. Angļu rupjības pārsvarā attiecināmas uz seksuālajām funkcijām un perversijām."
Runā, ka Gordons Ramsajs ceļu uz slavu un atzīšanu izlauzis ar lamām un uzvedību, kas robežojas ar huligānismu. Ēdienu gatavošanas šovā Melburnā viņš demonstrē attēlu, kurā redzama sieviete ar cūkas šņukuru: "Tā ir Treisija Grimšova (austrāliešu TV seja). Viņa mani vakardien intervēja. Viņai vajag pieteikt vizīti pie ārsta, kas špricē botoksu Saimonam Kouelam." Par viņa tuvajām attiecībām ar šo vārdu liecina TV raidījums "F Word", kura divdomīgais nosaukums no vienas puses atgādina par šefpavāra leksikas īpatnībām, no otras puses - nu nevajag visur meklēt zemtekstus - angļu valodā vārds "ēdiens" arī sākas ar burtu "f".
Taču bezkaunība un sulīga lamāšanās vien neatslēdz visas durvis. Pagājušā gada nogalē varenie un bagātie pa galvu pa kaklu nemetās nosolīt vakariņas ar Gordonu. Kad sākotnējā 1000 mārciņu likme jau bija noslīdējusi līdz 500 mārciņām, viesnīcnieks sers Roko Forte paslēja augšup roku: "Es solīšu 500, ja man nebūs jāvakariņo ar Gordonu Ramsaju." "Ramsajs ir viens no tiem šausmīgajiem ļaudīm, kas mani garlaiko līdz nāvei," pēc izsoles teica lords Pīrsons. "Viņš ir tikai šefpavārs - kāpēc gan viņam neturpināt gatavot ēdienu un neaizvērties?" Tomēr viens no viesiem - viņa identitāte netika atklāta - galu galā nosolīja 500 mārciņu vērtās pusdienas, kas normāli izmaksātu 850 sešiem cilvēkiem.
sestdiena, 2009. gada 13. jūnijs
"Jūs pārkāpjat mūsu vienošanos par štatu saglabāšanu un algu nepiefrizēšanu!" iebļāvās Bobs Krovs, RMT (Lielbritānijas Dzelzceļa, jūras un transporta strādnieku arodbiedrību) vadītājs, uzzinājis, ka divi RMT biedri atlaisti par nopietniem darba disciplīnas pārkāpumiem. Viens no viņiem izmests par durvju atvēršanu nepareizajā pusē kādā no Viktorijas līnijas stacijām, ko vainīgais piesedza ar neveiksmīgiem meliem par drošības pārbaudes veikšanu. Otrs - par zādzību no darba brīvajā laikā. Un pieprasīja to atjaunošanu darbā. "Ja ne, mēs streikosim!"
Par to, ka šai "plānprātībai", kā to nosauca sašutušais Londonas mērs, Boriss Džonsons, sekotāji atradīsies, bija skaidrs tāpat. Kāpēc? Jo neviens nevēlas būt streiklauzis - ļautiņš, ko kas neatbalsta kopīgo aktivitāti vai uzņemas darbu streikojošo strādnieku vietā. To dēvē neglītā vārdā par "scab" un "...tas ir drausmīgs noniecinājums", atzīst Jubilee Line TVnetā. "Mums bija tā, ka pēc streika, tos, kas nestreikoja, ignorēja, pargāja ielas otrā pusē; kad ieraudzīja, ka ienāca "crew room", tā neviens ar viņiem nerunāja, kliedza pakaļ "scab"! Pamēģini nu nestreikot, ja vairākums izvēlas!"
Šoreiz streiku atbalstīja tikai 14% arodbiedrības biedru. Džeimss Vongs - Maksvīnijs, 24 gadus vecs arodbiedrības biedrs, streikam pievienojies "ar prieku un no brīvas gribas". Viņa izvēlei neesot nekāda sakara ar Bobu Krovu, ko viņš nekad neesot saticis. Lai tad, "kad pienāks tā diena, kad man vajadzēs palīdzības - un tā [nešaubīgi] pienāks - viņi [arodbiedrības biedri] būs šeit, lai mani aizstāvētu". "Spēks caur vienību" esot tas galvenais iegansts, kāpēc arodbiedrības dibinātas.
Par to, kas notika 48 stundās, kad centrā satiksme tika paralizēta, varēja lasīt avīzēs. Nevienam no tiem, ko es pazīstu, par laimi nenācās to izbaudīt uz savas ādas. Miljonu pilsētā, kāda ir Londona, notiekošais bija līdzvērtīgs dabas stihijas nodarītajam postam, taču tas tikai esot sējis cilvēkos "apņēmību". "Smaids apstaroja manu seju, kad es redzēju cilvēkus ejam ar sporta kurpēm kājās, velosipēdistus līkumojam satiksmē, līdz malām piestūķētus autobusus, katrs nolēmis nepieļaut metro darbinieku streikam atturēt viņu no darba," raksta Vendija. Cilvēki esot pierādījuši "grūtgalvjiem, kas organizēja streiku", ka darbā iepējams nokļūt arī neizmantojot metro. Šķiet, viņi runā par cita veida vienību.
Iespējams, ka tā izrādīsies nesalaužamāka. "Tiem, kas streiko, neizdosies nospiest šīs lielpilsētas iedzīvotājus, un viņi nesaņems vispār nekādu līdzjūtību no sabiedrības." Un, uz kādu līdzjūtību var cerēt ļautiņi, kas visus pasažierus padara par "ķīlniekiem" savu prasību vārdā. "Tāpat kā policisti, metro vadītāji ir daļa no mūsu sabiedrības mašinērijas - viņi to zināja, kad pieteicās darbam," uzskata Patrīcija. Vērā jāņem arī tas, ka streikotāji liek uz spēles līdzcilvēku dzīvības; pārpildītajās ielās "pat paramediķiem uz motocikliem bija grūtības tikt cauri [satiksmei]".
Cauri it kā pamatotajām prasībām turpmāko divu gadu laikā saglabāt esošās darba vietas un pacelt algu par 5%, lai tā tiktu līdzi šā brīža inflācijai, kā adata no siena spiežas "neviltota alkatība". Rašela Lādža raksta: "Ja cilvēki zinātu, cik metro vadītāji saņem algās un kādi viņiem ir bonusi, viņi varbūt domātu nedaudz savādāk par vadītāju prasībām." Sākuma alga esot 38 000 mārciņu gadā, kas nebūt neesot slikti, ņemot vērā to, ka vienīgais viņu darbs esot nospiest pogu pēc tam, kad aizvērušās durvis. Viņiem pienākoties arī 8 nedēļu apmaksāts atvaļinājums, kā arī iespēja bez maksas izmantot transporta pakalpojumus, kas ietaupa 6000 mārciņu gadā. Ja vēl pieskaitot virsstundas, tad esot grūti atrast metro vadītāju, kas mājās pārnestu mazāk par 50 000 mārciņām gadā. Un tas ir krietni virs vidējā pat Londonā. Ņemot vērā to, ka daudz londoniešu strādā garas stundas bez izredzēm uz līdzvērtīgiem bonusiem vai algas paaugstinājumiem un ka minimālā stundu likme 5.73 gadā velk apmēram uz 12 000 mārciņu, šis streiks ir kā "pliķis sejā" visiem, kas izmanto metro pakalpojumus.
Droši vien A. Kronins, ja tas būtu noticis viņa laikā, būtu priecīgs piešķirt kādam no savu romānu varoņiem Boba Krova ģīmi un līdzību.
Par to, ka šai "plānprātībai", kā to nosauca sašutušais Londonas mērs, Boriss Džonsons, sekotāji atradīsies, bija skaidrs tāpat. Kāpēc? Jo neviens nevēlas būt streiklauzis - ļautiņš, ko kas neatbalsta kopīgo aktivitāti vai uzņemas darbu streikojošo strādnieku vietā. To dēvē neglītā vārdā par "scab" un "...tas ir drausmīgs noniecinājums", atzīst Jubilee Line TVnetā. "Mums bija tā, ka pēc streika, tos, kas nestreikoja, ignorēja, pargāja ielas otrā pusē; kad ieraudzīja, ka ienāca "crew room", tā neviens ar viņiem nerunāja, kliedza pakaļ "scab"! Pamēģini nu nestreikot, ja vairākums izvēlas!"
Šoreiz streiku atbalstīja tikai 14% arodbiedrības biedru. Džeimss Vongs - Maksvīnijs, 24 gadus vecs arodbiedrības biedrs, streikam pievienojies "ar prieku un no brīvas gribas". Viņa izvēlei neesot nekāda sakara ar Bobu Krovu, ko viņš nekad neesot saticis. Lai tad, "kad pienāks tā diena, kad man vajadzēs palīdzības - un tā [nešaubīgi] pienāks - viņi [arodbiedrības biedri] būs šeit, lai mani aizstāvētu". "Spēks caur vienību" esot tas galvenais iegansts, kāpēc arodbiedrības dibinātas.
Par to, kas notika 48 stundās, kad centrā satiksme tika paralizēta, varēja lasīt avīzēs. Nevienam no tiem, ko es pazīstu, par laimi nenācās to izbaudīt uz savas ādas. Miljonu pilsētā, kāda ir Londona, notiekošais bija līdzvērtīgs dabas stihijas nodarītajam postam, taču tas tikai esot sējis cilvēkos "apņēmību". "Smaids apstaroja manu seju, kad es redzēju cilvēkus ejam ar sporta kurpēm kājās, velosipēdistus līkumojam satiksmē, līdz malām piestūķētus autobusus, katrs nolēmis nepieļaut metro darbinieku streikam atturēt viņu no darba," raksta Vendija. Cilvēki esot pierādījuši "grūtgalvjiem, kas organizēja streiku", ka darbā iepējams nokļūt arī neizmantojot metro. Šķiet, viņi runā par cita veida vienību.
Iespējams, ka tā izrādīsies nesalaužamāka. "Tiem, kas streiko, neizdosies nospiest šīs lielpilsētas iedzīvotājus, un viņi nesaņems vispār nekādu līdzjūtību no sabiedrības." Un, uz kādu līdzjūtību var cerēt ļautiņi, kas visus pasažierus padara par "ķīlniekiem" savu prasību vārdā. "Tāpat kā policisti, metro vadītāji ir daļa no mūsu sabiedrības mašinērijas - viņi to zināja, kad pieteicās darbam," uzskata Patrīcija. Vērā jāņem arī tas, ka streikotāji liek uz spēles līdzcilvēku dzīvības; pārpildītajās ielās "pat paramediķiem uz motocikliem bija grūtības tikt cauri [satiksmei]".
Cauri it kā pamatotajām prasībām turpmāko divu gadu laikā saglabāt esošās darba vietas un pacelt algu par 5%, lai tā tiktu līdzi šā brīža inflācijai, kā adata no siena spiežas "neviltota alkatība". Rašela Lādža raksta: "Ja cilvēki zinātu, cik metro vadītāji saņem algās un kādi viņiem ir bonusi, viņi varbūt domātu nedaudz savādāk par vadītāju prasībām." Sākuma alga esot 38 000 mārciņu gadā, kas nebūt neesot slikti, ņemot vērā to, ka vienīgais viņu darbs esot nospiest pogu pēc tam, kad aizvērušās durvis. Viņiem pienākoties arī 8 nedēļu apmaksāts atvaļinājums, kā arī iespēja bez maksas izmantot transporta pakalpojumus, kas ietaupa 6000 mārciņu gadā. Ja vēl pieskaitot virsstundas, tad esot grūti atrast metro vadītāju, kas mājās pārnestu mazāk par 50 000 mārciņām gadā. Un tas ir krietni virs vidējā pat Londonā. Ņemot vērā to, ka daudz londoniešu strādā garas stundas bez izredzēm uz līdzvērtīgiem bonusiem vai algas paaugstinājumiem un ka minimālā stundu likme 5.73 gadā velk apmēram uz 12 000 mārciņu, šis streiks ir kā "pliķis sejā" visiem, kas izmanto metro pakalpojumus.
Droši vien A. Kronins, ja tas būtu noticis viņa laikā, būtu priecīgs piešķirt kādam no savu romānu varoņiem Boba Krova ģīmi un līdzību.
trešdiena, 2009. gada 3. jūnijs
Cik svarīgi reizumis būt nemērķtiecīgam
Psiholoģe Nora Kalnmale, Starptautiskais Reiki centrs, Delfos raksta par mērķtiecību jeb piedāvāto iespēju izmantošanu. Par to, ka tā nav iedzimta īpašība un par to, ka tā diendienā jāattīsta un jākopj. Tas, protams, ir skaisti un brīnišķīgi. Es tikai ar tādu reālu pastāstiņu vēlos parādīt, ka ne vienmēr ir jēga par katru cenu lauzties logā, ja durvis ir ciet.
Tas ir stāstiņš par to, kā brazīlietis Žoao Marselo Kalass tikai pie reisa AF 447 reģistrācijas galda Riodežaneiro lidostā 31. maija vakarā uzzināja, ka viņa pasei beidzies termiņš. (Lai tālāko būtu iespējams lasīt bez problēmām, paskaidroju, iekavās es tēlošu mērķtiecības mīli, kuram visai tuva varētu būt H. Ibsena cēlo vārdu: "Tev piedots tiks, ja neiespēji, bet it nekad - ja negribēji..." kā deķītis uz visām pusēm staipāmā pamatdoma. Nav brīnums, ka es Brandu uzskatu par egoistisku, pašapmierinātu un amorālu manipulatoru. Ir tik ērti pateikt: "Tu taču - pauze lentas maiņai/jo ilgāka pauze, jo dižāks artists - NEGRIBĒJI!" Aiz niknuma un pietātes pret mērķtiecību dreb dubultzods. Acis pārbolītas.)
Tālākā notikumu attīstība droši vien liktu iedomātajam pasaku tēlam nicinājumā novērsties. Biedrs Kalass jau gatavojās "mērķtiecīgi" aprunāties ar Air France personālu (Ticēsim, ka būtu iespējams "sarunāt", par ko liecina latvju TV galvas piemērs, kurš viens un divi nokārtoja savu vecāku ceļojumu uz Amsterdamu ar vecā parauga pasēm. Neņemsim aubē faktu, ka kādam franču pārim pat ar drauga, holandiešu konsula, palīdzību neizdevās iekļūt pārpildītajā Air France lidmašīnā. Tas gan ir saprotami, jo viņiem nebija biļešu uz konkrēto reisu.), un tai pašā brīdī viņš nodomāja, ka droši vien ir kaut kāds iemesls (Sic! Ko tikai ļautiņi neizdomā, lai attaisnotu savu neizdarību! Sak, man ods iekoda, un sunītis uzrasināja uz kājas, noturējis mani par reklāmstabu, jo visas drēbes man zīmolotas.),kāpēc viņam jāpaliek Brazīlijā. Viņa neizlēmīgais draugs nevēlējās ceļot viens, tāpēc arī palika. (Kā cimds ar roku! Varen nemērķtiecīgi ļautiņi.) Bloga autors/-e, kur es sagrabināju šo faktu minimumu, jo īsto rakstu interneta juceklī nespēju atrast, sorry, man nav ne mazākās vēlēšanās dauzīt ar galvu ķieģeļu sienu, (Re, re, kāda nemērķtiecīga, pat sīku rakstiņu grūti atrast.) vaicā: "Vai tā ir nāves nodošana (a betrayal to the death), vai arī tā ir jauna iespēja, ko dzīve viņiem dāvā?" Dikti patētiski, vai ne?
Ja Žoao Marselo Kalass būtu strikts un izlēmīgs cilvēks, viņš laikus būtu sagatavojis savus dokumentus, mēs tomēr katru dienu nedodamies ceļojumos uz Portugāli un Spāniju. Un arī savam draugam būtu skaidri un gaiši pateicis: "Dārgais, tev noteikti ir jālido!". Saskaņā ar N. Kalnmales rakstu, iespējas tiek dotas, lai tās izmantotu, ja ne tās pa logu aizmūk prom. Un šoreiz puisis, prasti sakot, palaida garām savu unikālo iepēju uzdejot dance macabre zem tumšiem mākoņiem klātajām debesīm. Romantiska mēnesnīca starus stīgoja kaut kur augstāk, bet to varētu piedomāt klāt. Droši vien liktenis grūši nopūlējās, lai savāktu kopā labus ģimenes tēvus, gudrus bērnus, talantīgas un mērķtiecīgas topošās ārstes, un tamlīdzīgi. Tādam nesavāktam un neizdarīgam āpsim viņu vidū nebija vietas.
Tāpēc, pametot acis atpakaļ uz savu projektu cūkājumu un garām palaisto iespēju klāstu, es īsti nezinu, vai tās tiešām ir bijušas ne-veiksmes, jo vēlāk šī ne-veiksmība ir izrādījusies savā ziņā veiksme. Lielākas problēmas ir bijušas tad, ja es, saprotot, ka piedāvātais variants ir galīgi garām, esmu turpinājusi mest akmeņus logā, jo iesākto taču nevarot pamest pusratā. Muļķības! Un kā vēl var. Un tieši šeit ir paslēpts tas manipulatīvais striķītis, ko esmu pieminējusi augstāk. Ja tu neuzvedies mērķtiecīgi, ļautiņiem ir iespējas tevi nolīdzināt ar zemi, radot vainas apziņu, kas ir pats taisnākais ceļš uz visu veidu neirozēm. Tātad, patiesību sakot, nevis iespēja tiek palaista gaisā un aizlido projām kā gaisa balons, bet gan ir tikai uzvedinoša, iespējas realizācijai vēl nav pienācis īstais laiks.
Tas ir stāstiņš par to, kā brazīlietis Žoao Marselo Kalass tikai pie reisa AF 447 reģistrācijas galda Riodežaneiro lidostā 31. maija vakarā uzzināja, ka viņa pasei beidzies termiņš. (Lai tālāko būtu iespējams lasīt bez problēmām, paskaidroju, iekavās es tēlošu mērķtiecības mīli, kuram visai tuva varētu būt H. Ibsena cēlo vārdu: "Tev piedots tiks, ja neiespēji, bet it nekad - ja negribēji..." kā deķītis uz visām pusēm staipāmā pamatdoma. Nav brīnums, ka es Brandu uzskatu par egoistisku, pašapmierinātu un amorālu manipulatoru. Ir tik ērti pateikt: "Tu taču - pauze lentas maiņai/jo ilgāka pauze, jo dižāks artists - NEGRIBĒJI!" Aiz niknuma un pietātes pret mērķtiecību dreb dubultzods. Acis pārbolītas.)
Tālākā notikumu attīstība droši vien liktu iedomātajam pasaku tēlam nicinājumā novērsties. Biedrs Kalass jau gatavojās "mērķtiecīgi" aprunāties ar Air France personālu (Ticēsim, ka būtu iespējams "sarunāt", par ko liecina latvju TV galvas piemērs, kurš viens un divi nokārtoja savu vecāku ceļojumu uz Amsterdamu ar vecā parauga pasēm. Neņemsim aubē faktu, ka kādam franču pārim pat ar drauga, holandiešu konsula, palīdzību neizdevās iekļūt pārpildītajā Air France lidmašīnā. Tas gan ir saprotami, jo viņiem nebija biļešu uz konkrēto reisu.), un tai pašā brīdī viņš nodomāja, ka droši vien ir kaut kāds iemesls (Sic! Ko tikai ļautiņi neizdomā, lai attaisnotu savu neizdarību! Sak, man ods iekoda, un sunītis uzrasināja uz kājas, noturējis mani par reklāmstabu, jo visas drēbes man zīmolotas.),kāpēc viņam jāpaliek Brazīlijā. Viņa neizlēmīgais draugs nevēlējās ceļot viens, tāpēc arī palika. (Kā cimds ar roku! Varen nemērķtiecīgi ļautiņi.) Bloga autors/-e, kur es sagrabināju šo faktu minimumu, jo īsto rakstu interneta juceklī nespēju atrast, sorry, man nav ne mazākās vēlēšanās dauzīt ar galvu ķieģeļu sienu, (Re, re, kāda nemērķtiecīga, pat sīku rakstiņu grūti atrast.) vaicā: "Vai tā ir nāves nodošana (a betrayal to the death), vai arī tā ir jauna iespēja, ko dzīve viņiem dāvā?" Dikti patētiski, vai ne?
Ja Žoao Marselo Kalass būtu strikts un izlēmīgs cilvēks, viņš laikus būtu sagatavojis savus dokumentus, mēs tomēr katru dienu nedodamies ceļojumos uz Portugāli un Spāniju. Un arī savam draugam būtu skaidri un gaiši pateicis: "Dārgais, tev noteikti ir jālido!". Saskaņā ar N. Kalnmales rakstu, iespējas tiek dotas, lai tās izmantotu, ja ne tās pa logu aizmūk prom. Un šoreiz puisis, prasti sakot, palaida garām savu unikālo iepēju uzdejot dance macabre zem tumšiem mākoņiem klātajām debesīm. Romantiska mēnesnīca starus stīgoja kaut kur augstāk, bet to varētu piedomāt klāt. Droši vien liktenis grūši nopūlējās, lai savāktu kopā labus ģimenes tēvus, gudrus bērnus, talantīgas un mērķtiecīgas topošās ārstes, un tamlīdzīgi. Tādam nesavāktam un neizdarīgam āpsim viņu vidū nebija vietas.
Tāpēc, pametot acis atpakaļ uz savu projektu cūkājumu un garām palaisto iespēju klāstu, es īsti nezinu, vai tās tiešām ir bijušas ne-veiksmes, jo vēlāk šī ne-veiksmība ir izrādījusies savā ziņā veiksme. Lielākas problēmas ir bijušas tad, ja es, saprotot, ka piedāvātais variants ir galīgi garām, esmu turpinājusi mest akmeņus logā, jo iesākto taču nevarot pamest pusratā. Muļķības! Un kā vēl var. Un tieši šeit ir paslēpts tas manipulatīvais striķītis, ko esmu pieminējusi augstāk. Ja tu neuzvedies mērķtiecīgi, ļautiņiem ir iespējas tevi nolīdzināt ar zemi, radot vainas apziņu, kas ir pats taisnākais ceļš uz visu veidu neirozēm. Tātad, patiesību sakot, nevis iespēja tiek palaista gaisā un aizlido projām kā gaisa balons, bet gan ir tikai uzvedinoša, iespējas realizācijai vēl nav pienācis īstais laiks.
piektdiena, 2009. gada 22. maijs
Bija ļautiņi, kas uzskatīja, ka noņemšanās ar datorgrafiku mani nekur nenovedīs un ka faktiski tas ir zemē nomests laiks. Taču tieši datorgrafika netieši kļuva par iemeslu, lai es aizbrauktu uz Angliju: Puisis bija ieņēmis galvā, ka tieši māksla ir mana sūtība, tāpēc bija uzaicinājis mani dziļi ievilkt plaušās Londonas gaisu, uz pusēm jauktu ar sarkanā Malboro dūmiem, un sākt kaut ko darīt mākslas labā. Tas man šķita dīvaini, jo tobrīd man nebija skaidra priekšstata, KO es varētu darīt.
Atminos, ka 2001. gadā, kad es pēdējo reizi redzēju savu draudzeni, profesionālu grafiķi, viņa, paskatoties uz maniem pirmajiem kuslajiem slīcēniem, kas piekniepadoti pie sienas spirinājās savā nodabā, ieteica pievērsties mākslai. Es tikai rezervēti nosmaidīju, jo man ir dikti melna humora izjūta. Vēlāk, kad mēs runājām viņas darbnīcā, kur es viņai pozēju, es pavaicāju, kāpēc viņa tā domā, viņa atbildēja tāpēc, ka man esot savs skatījums uz lietām. (Tas vienmēr ir sagādājis man galvassāpes, jo savs skatījums konformisma laikmetā ir kā suņa nagla, kā es parasti, cenzdamās būt pieklājīga, izsakos angļu valodā, tajā ķermeņa daļā, kas katram tuvāka.) Taču vēlāk nospriedu - kādēļ gan ne?
Mūsdienu māksla vispirmām kārtām ir attieksme, kur "smukumam", pareizām proporcijām un perspektīvai netiek atvēlēta galvenā loma. Tā vairs nav arī dabas imitācija, kā uzskatīja Aristoteļa laikos, kur liekais tiek atskaldīts, bet pārējais - izmantots pēc autora vajadzības, bet gan divu slāņu - iekšējā un ārējā - sintēze, kur ārējais slānis jeb čaula ir nosacīta realitāte, ko zinām un pazīstam mēs visi, kurā iekūņojies iekšējais, citējot Kandinski, - mākslinieka dvēseles izjūtas, kam piemīt spējas modināt līdzīgas izjūtas skatītājā. Tāpēc pati svarīgākā lieta KĀPĒC bilde tiek radīta, jo mākslas darbs realizē vizuālo komunikāciju, tāpēc kūniņā jābūt kādam mesidžam). KĀ tu vari to realizēt tehniski (Manā gadījumā, ko es varu panākt ar konkrēto datorprogrammu. Jāatzīst, ka cilvēkam, kurš prot arī zīmēt, ir lielākas priekšrocības.). Un KAM tu to adresē. (Mājsaimnieces droši vien vairāk interesēs jaunākā Ariel mazgājamā līdzekļa reklāmas stila datorgrafika, nevis divas nebūtībā krītošas slazdā iesistas grafiskas peles.)
No šī viedokļa raugoties, nav svarīgi, vai mākslas darbs iekļaujas tradicionālās mākslas rāmītī. (Kā es paskaidroju savam puisim, arī izlietotu tampaksu iespējams pasniegt kā mākslu, ja tas vien ir atbilstoši noformēts.) Atcerēsimies kaut vai Joko Ono sešdesmitajos gados radītās konceptuālās "Instrukciju gleznas", kas nojauca robežas starp mākslinieku un auditoriju, jo rosināja ikvienu izstādes apmeklētāju pielikt savu roku galīgā tēla radīšanā (Kā vēsta leģenda, vienā no tām viņa iepazinās ar Džonu Lenonu, kurš pakāpās uz kāpnītēm, lai izlasītu instrukciju: "Iedzen naglu!". Kad Lenons vēlējās to izdarīt, Joko viņam to neatļāva, jo izstāde vēl nebija atklāta.), vai arī Demjena Hērsta formaldehīda vannu fantāzijas . Daži ļautiņi uzskata, ka viņa māksla ir "mēsls", un, kā kāds zobgalis izteicies London Lite, nākamais mākslas darbs būšot viņš pats formaldehīdā. Taču kamēr suņi trin garas mēles, Hērsts ir optimistiski noskaņots: "Es domāju, ka tirgus ir lielāks, nekā kāds apzinājās. Es mīlu mākslu, un tas apliecina, ka es neesmu viens. Nākotne rādās cerīga ikvienam."
Atminos, ka 2001. gadā, kad es pēdējo reizi redzēju savu draudzeni, profesionālu grafiķi, viņa, paskatoties uz maniem pirmajiem kuslajiem slīcēniem, kas piekniepadoti pie sienas spirinājās savā nodabā, ieteica pievērsties mākslai. Es tikai rezervēti nosmaidīju, jo man ir dikti melna humora izjūta. Vēlāk, kad mēs runājām viņas darbnīcā, kur es viņai pozēju, es pavaicāju, kāpēc viņa tā domā, viņa atbildēja tāpēc, ka man esot savs skatījums uz lietām. (Tas vienmēr ir sagādājis man galvassāpes, jo savs skatījums konformisma laikmetā ir kā suņa nagla, kā es parasti, cenzdamās būt pieklājīga, izsakos angļu valodā, tajā ķermeņa daļā, kas katram tuvāka.) Taču vēlāk nospriedu - kādēļ gan ne?
Mūsdienu māksla vispirmām kārtām ir attieksme, kur "smukumam", pareizām proporcijām un perspektīvai netiek atvēlēta galvenā loma. Tā vairs nav arī dabas imitācija, kā uzskatīja Aristoteļa laikos, kur liekais tiek atskaldīts, bet pārējais - izmantots pēc autora vajadzības, bet gan divu slāņu - iekšējā un ārējā - sintēze, kur ārējais slānis jeb čaula ir nosacīta realitāte, ko zinām un pazīstam mēs visi, kurā iekūņojies iekšējais, citējot Kandinski, - mākslinieka dvēseles izjūtas, kam piemīt spējas modināt līdzīgas izjūtas skatītājā. Tāpēc pati svarīgākā lieta KĀPĒC bilde tiek radīta, jo mākslas darbs realizē vizuālo komunikāciju, tāpēc kūniņā jābūt kādam mesidžam). KĀ tu vari to realizēt tehniski (Manā gadījumā, ko es varu panākt ar konkrēto datorprogrammu. Jāatzīst, ka cilvēkam, kurš prot arī zīmēt, ir lielākas priekšrocības.). Un KAM tu to adresē. (Mājsaimnieces droši vien vairāk interesēs jaunākā Ariel mazgājamā līdzekļa reklāmas stila datorgrafika, nevis divas nebūtībā krītošas slazdā iesistas grafiskas peles.)
No šī viedokļa raugoties, nav svarīgi, vai mākslas darbs iekļaujas tradicionālās mākslas rāmītī. (Kā es paskaidroju savam puisim, arī izlietotu tampaksu iespējams pasniegt kā mākslu, ja tas vien ir atbilstoši noformēts.) Atcerēsimies kaut vai Joko Ono sešdesmitajos gados radītās konceptuālās "Instrukciju gleznas", kas nojauca robežas starp mākslinieku un auditoriju, jo rosināja ikvienu izstādes apmeklētāju pielikt savu roku galīgā tēla radīšanā (Kā vēsta leģenda, vienā no tām viņa iepazinās ar Džonu Lenonu, kurš pakāpās uz kāpnītēm, lai izlasītu instrukciju: "Iedzen naglu!". Kad Lenons vēlējās to izdarīt, Joko viņam to neatļāva, jo izstāde vēl nebija atklāta.), vai arī Demjena Hērsta formaldehīda vannu fantāzijas . Daži ļautiņi uzskata, ka viņa māksla ir "mēsls", un, kā kāds zobgalis izteicies London Lite, nākamais mākslas darbs būšot viņš pats formaldehīdā. Taču kamēr suņi trin garas mēles, Hērsts ir optimistiski noskaņots: "Es domāju, ka tirgus ir lielāks, nekā kāds apzinājās. Es mīlu mākslu, un tas apliecina, ka es neesmu viens. Nākotne rādās cerīga ikvienam."
Abonēt:
Ziņas (Atom)