Kas nebīstas, tiks pazudināts

(Par dažiem vārddarināšanas un ticības aspektiem)

Latviešu valodā vārds, kas apzīmē ticību Dievam un tā varenībai ir "dievbijība". Tas ir saliktenis, kura pirmā daļa ir "dievs", bet otrā daļa "bijība" vārddarināšanās rezultātā radusies no vārda "bīties" - 'pārdzīvot bailes; baidīties' un 'just rūpes, nemieru; baiļoties'. (Tieši tāds pats vārdu savienojums ir angļu valodā -"fear of God".)

Šo pieņēmumu apstiprina arī Bībele. Īpaši jau Vecā Derība, kas ir pilna draudu un pavēļu. Un tāpēc šeit grūti runāt par ticību kā par brīvas gribas aktu, kas būtu cilvēka, kurš saprot, ko viņš dara un kāpēc, daļa, pretstatā aklai, autoritāšu atbalstītai kaut kā darīšanai/pakļāvībai kaut kam aiz dzīvnieciskām bailēm. Psalmu 111. nodaļas 4. rindā teikts: "... žēlīgs un žēlsirdīgs ir Tas Kungs." Taču jau nākamajā rindā (111 : 5) tas tiek apgāzts: "Viņš dod barību tiem, kas Viņu bīstas..." Mozus 19:14 mēs varam uzzināt, ka "bīties savu Dievu" ir ikviena ticīgā tikums. Tāpēc, paskaidrots Mozus 6:24 - "..ka Viņš mūs paturētu dzīvus, kā tas šodien ir". Jo Vecās Derības Dievs ir "stiprs un dusmīgs" un var visus izdeldēt no zemes virsas. (turpat 6:15) Arī Jēzus Lūkas evaņģēlijā (12:5) saka: "bīstieties no tā, kam ir vara nonāvēt un pēc tam iemest ellē".
   
"Bijība" savukārt nozīmē 'dziļa cieņa, apbrīna'. Kaut kā neesmu manījusi, ka cieņu vai apbrīnu iespējams izpelnīties ar draudiem un pavēlēm. Salamana pamācību 8. nodaļas 13. rindā mēs varam uzzināt, ka "bijība Tā Kunga priekšā ienīst"  - "nelāgo", "tukšu iedomību", "augstprātību", "ikvienu ļaunu ceļu", netaisnas un neīstas runas.  Manuprāt, naids nekad nav bijis slavējams tikums, taču tiem, kas sarakstīja šo grāmatu grāmatu tas varētu būt bijis zināms labāk. 22. nodaļas 4. rindā teikts, ka "pazemības, proti, Dieva bijības alga ir bagātība, gods un dzīvība".  Mēģinājums uzpirkt?

"Ēd mani," sacīja mazā nāriņa

Ja jūs piektdienās ēdat zivi, jūs esat vai nu ticīgs katolis, kas izkopj "disciplīnu un gribas spēku", vai arī jums zivis vienkārši garšo.

Varavīksnes forele, vesela, iztīrīta
1.5 tk ingvera pulvera
1.5 tk dilles (man gan personīgi labāk patīk svaigās dilles)
1/4 citrona sulas
2.5 ēk tumšās sojas mērces
1 liela ēk sviesta

Foreli uzliek uz folijas gabala. Iekšpusi ieberž ar ingvera pulvera un kaltētu diļļu maisījumu, ja lieto svaigas dilles, ņem kārtīgu bunti, ieliek sviesta piku, iespiež citrona sulu, un pārlej ar sojas mērci. Cep 20 - 25 min vidējā karstumā. Pasniedz ar vārītiem kartupeļiem un lapu salātiem ar olīveļļu un balzamiko etiķi.

Graudi akmeņstarpā

(Par interpretācijas mākslu)

Bez tās ļautiņš sajūtas bezpalīdzīgs un kails. Un viņam var rasties problēmas
iekļauties sabiedrībā, kurā ciena ikvienu, kas galvu līgani un vienlaikus ar citiem pagriež jaunu vārtu virzienā. Pareizi interpretējot šā pagrieziena neizbēgamību un sinhronizācijas nepieciešamību. Tāpēc ir svarīgi šo mākslu apgūt jau no bērna kājas. Sākumā - neuzbāzīgi - skatoties jaukas filmas, lasot mīļas bērnu grāmatiņas, par kurām kaut kas jāpastāsta māmulei vai bērnudārza audzinātājai pēc vienkāršotas formulas: "Vilks bija slikts, jo viņš gribēja apēst trīs sivēntiņus." (Atbildes no sērijas: "Vilks bija labs, viņš tikai nebija veģetārietis," automātiski tiks uzskatītas par nepareizām. Jo veiksmīgai interpretācijai ir jāiekļaujas noteiktos kultūras/tradīcijas rāmjos, lai to bez pūlēm varētu uztvert un pieņemt zināšanai citi šīs sabiedrības locekļi. Un vilkam tradicionāli tiek piedēvētas negatīvas īpašības. Piemēram, J. Kursīte apgalvo, ka "pelēkais vilks savu panāk ar ļaunumu un uz citu rēķina". Arī ideoloģijas nomaiņa ne par kapeiku nav mainījusi vilka statusu. Manas bērnības multseriālā "Nu pagaidi!" vilks tiek tēlots kā loderis un huligāns un pretstatīts likumpaklausīgajiem un strādīgajiem padomju ļaudīm citu zvēru ādās.) Vēlāk smadzenes pareizajā virzienā tiek grozītas, uztiepjot vispārpieņemtas patiesības literatūras klasiķu darbu analīzē pēc priekšā pateiktā literatūras grāmatā. (Katrs tēls tur ir pamatīgi izķidāts, lai pat apdauzītajam būtu skaidrs, kas kurš ir.) Un pieprasot pamatot savu domu ar piemērotiem citātiem pareizajās vietās. Un izmantojamie citāti lielākoties ir atrodami tajā pašā grāmatā.

Arī es savulaik esmu rakstījusi pareizus sacerējumus. Man pat sirdsapziņa nepārkrustījusies pieļāva krievu valodas gala eksāmenā pateikt, ka "Ļeņins bija cilvēks ar Danko [liesmojošo] sirdi". Dēļ tādiem sīkumiem nav vērts izbērt uz galvas "Malboro" suņastu* trauku.  (Ja es kaut ko tamlīdzīgu teiktu tagad, droši vien ļautiņi saskatītu manis sacītajā vien sarkasmu. Toreiz tās bija apzinātas nodevas laikam - man vajadzēja teicamu atzīmi.) Tomēr mana melnā daba jau tad brīžiem izrādījās spēcīgāka par konjunktūru.(Man ir nelāgs ieradums  domāt ar savu galvu, nevis līgani to pagriezt vairākuma apstiprinātajā virzienā.)  Es nebiju tik akla, lai nesaskatītu, ka sīkajā ikdienas laimē slīgstošā Likteņa pielemtā mājsaimniece Lāčplēsi nevis ceļ, bet gremdē, tāpēc fiziski spēcīgajam, bet garīgi kuslajam varonim pēdējā piestātne izrādās Daugava. (Lai uzvarētu pretinieku zobenu cīņā nepietiek ar spēku vien.) Ka daugavieša kategoriskais imperatīvs: "Man netīk, kad pati nāk!" signalizē vienīgi par acu priekšā kārdinoši paņirbējušo svaigāko eksemplāru un par sekojošo intereses zudumu par mātes meitu. (Ja tā netikusī meita viņam būtu pie sirds, viņam būtu "po" visas J. Raiņa apspēlētās ētikas parpalas. Dažiem iztēlē dikti patīk apcerēt šķīstību. Tas, laikam, enerģētiskajam līdzsvaram.) Es gan pieklājības pēc noklusēju savu ģeniālo domu, ka visām latvju meičām jāmācās no Baibiņas. Kā tik kas, tā uz galvas tuvākajā dīķī iekšā. Tas izdziedē visas smalkās kaites dažu mirkļu laikā. (Pašnāvības glorifikācija jebkādu motīvu dēļ man šķiet diezgan riskants solis. Taču tradīcija to kodē kā pieņemamu risinājumu.)

Daudzi ļautiņi arī vēlāk nespēj atteikties no šī smadzenes saudzējošā papagailisma modeļa, kur interpretācijas iespējas ir striktas un kādas augstākas instances iezīmētas. Nav jāuzņemas atbildība par savām domām. Nav jāslapina kājas personīgajā izvēlē, lemjot, kurā pusē nostāties. Ilustrācijai fragments no internetā uzieta apcerējuma, kas visai uzskatāmi atklāj iepriekšminētās tendences. Tas izķidā kāda labi zināma un tradicionāli negatīva tēla rīcības motivāciju neviennozīmīgā angļu TV opusa epizodē. (Sākuši ar tēliem, mēs pie tiem arī paliksim. Un piebildīšu, ka tēla traktējums šajā versijā atšķiras no tās, ko mēs esam raduši redzēt kanonā.) "Es domāju, ka tas, ko [negatīvā tēla vārds nominatīvā] izdarīja, atgriezdamies [apdzīvotas vietas nosaukums lokatīvā], lai nomirtu kopā ar [angļu rozes vārds akuzatīvā], nebija patiesi varonīgi," raksta analizētkārā persona. Es speciāli neminu tēla vārdu, lai viņas rakstītais izceltos pāri tradicionālās interpretācijas žņaugiem. Jo tieši vārds ir tas, kas šo personāžu brandē.

Šaubos, vai šis opuss Latvijā ir rādīts, tāpēc īsumā pakavēšos pie notikumiem, kas autorei likuši izdarīt šādus secinājumus. Tumšo spēku armija ir aplenkusi apdzīvoto vietu, un, ja par parakstu atbildīgā persona neatradīsies līdz saulrietam, apdzīvotā vieta tiks pārvērsta par pelniem un krāsmatām, bet visi iedzīvotāji - nogalināti. Ikviens, kas spēj nest ieročus, gatavojas aizstāvēšanai. Angļu roze, ignorējot saprāta balsi, pavisam noteikti atsakās pamest pilsētniekus likteņa varā. Negatīvais personāžs, apjēdzis stāvokļa bezcerību, izmantojot savus sakarus ar tumsas spēkiem, pa galvu pa kaklu mūk, lai glābtu savu ādu. Taču, asinssarkanā saulrietā izjājis uz tilta, viņš pārdomā. (Droši vien, raugoties iebrukumam gatavā shēmotāja pašapmierinātajā feisā **, viņš piedzīvoja "epifāniju" (sk. "The Simpsons Movie"): "Un bez viņas... arī mana pasaule varētu sabirzt pīšļos.") Un griežas atpakaļ. "Un, ja man lemts mirt, es miršu tev pie sāniem," viņš kaismi un apņēmīgi saka angļu rozei. Angļu roze apgarota staro. Un tad viņš iesaucas: "Pie ieročiem!" gatavs cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam. Taču jau dažas mirkļus vēlāk ainas patētiskums pagaist kā dūmi. Pulkstenis nosit divpadsmit, sorry, atradusies par parakstu atbildīgā persona piesaka sevi, skaļi izbrēcot negatīvā personāža vārdu, un - viss kā uz burvju mājienu atgriežas sākotnējā status quo: kariete pārvēršas par ķirbi, zirgi - par pelēm, varonis - par... khm, antivaroni.

Rādās, ka, iztirzājot šos notikumus, apcerējuma autore rīkojas saskaņā ar principu: ja jums ir zināmas vadlīnijas kāda tēla raksturošanā, neļaujiet nekam citam izsist sevi no līdzsvara, piemēram, ja notikumi neattīstās saskaņā ar Tā Kunga/kanona noteikto plānu, atrodiet, kur piesieties. Tas lieliski tiek izspēlēts citējamā fragmenta turpinājumā. "Pa daļai tas bija egoistiski - viņš bija atskārtis, ka dzīve bez [angļu rozes vārds ģenitīvā] nebūs dzīvošanas vērta, un tāpēc vienīgā saprātīgā iespēja bija atgriezties un mirt kopā. Tā bija iecerēta kā bezgala varonīga rīcība, bet tā tāda nebija. Viņam pavisam noteikti nerūpēja [apdzīvotas vietas nosaukums ģenitīvā] ļautiņi - [apdzīvotas vietas nosaukums nominatīvā] viņam bija tikai atbalsta punkts, un viņš nevēlējās, lai tā tiktu sagrauta. Bez tās viņš nebūtu nekas."

Tas liek man pavīpsnāt. Bieži vien tēla rīcības patiesā motivācija ir jāizloba,  interpretējot to, ko mēs konkrētajā gadījumā redzam, nevis no epitetiem***, kas tam veltīti grāmatās un kanonam atvēlētās zinātniskās publikācijās. Kas automātiski noved pie spriedumu ķēdes. I. Pavlovs justos iepriecināts par savu pētījumu pamatotību ne tikai pie suņiem. Cilvēkveidīgajiem ir vēl izteiktāka tendence saistīt kopā divus nosacījumus, šajā gadījumā, vārds - reakcija. Pretstats pozitīvajam tēlam/tā mūžsenais ienaidnieks/melns, piesaistot populārākos nelietības atribūtus - egoismu, alkatību, varaskāri. Un "egoistiski" šajā gadījumā ir "atgriezties un mirt kopā", kā arī nevēlēties, "lai [apdzīvotā vieta] tiktu sagrauta". (Ņemot vērā šos nosacījumus, pozitīvā varoņa cienīgi būtu ņemt kājas pār pleciem, nospļaujoties uz visiem sentimentiem, un skaļā balsī pieprasīt apdzīvotās vietas nekavējošu nolīdzināšanu līdz zemei.) Turklāt - ja apspriešanas objekts būtu topošais pozitīvais varonis, šī piepešā atgriešanās bez liekiem blakus nosacījumiem tiktu interpretēta kā gatavība ziedoties. Un piešķirtu varonim papildus punktus.

Manuprāt, negatīvajam tēlam atpakaļ griezties liek pretrunīgu izjūtu sadursme: no vienas puses tās ir dzīves alkas un pašsaglabāšanās instinkts, izjūtas, par kurām viņu tīri cilvēcīgi nevar nosodīt, kas viņam liek doties prom, no otras puses - mīlestība pret angļu rozi, pienākuma apziņa un zināma lojalitāte pret apdzīvotās vietas iedzīvotājiem (Viņš saka shēmotājam, mēģinot vienoties par saprātīgu risinājumu, pirms armija ir ieradusies: "Nu, šajā gadījumā runa nav par mani, bet gan par [apdzīvotās vietas nosaukums ģenitīvā] iedzīvotājiem."), taču visskaudrāk viņam dzeļ kauns pašam par sevi, ka situācijā, kurā viņam vajadzētu izturēties kā kapteinim, viņu piemeklējis no grimstoša kuģa knaši bēgošas žurkas sindroms, kauns par savu mazdūšību, ko viņš pats ar mazohistisku baudu iemet sev sejā. (Kad shēmotājs viņam apvaicājas, vai angļu roze nāks ar viņu, un viņš atbild: "Viņa nepametīs [apdzīvotās vietas nosaukums akuzatīvā]." Saprotot, cik ļoti uzkrītoši viņa personīgā rīcība kontrastē ar to. Uz ko shēmotājs nicinoši piezīmē: "Plānprātiņa!") Konfrontācijā ar shēmotāju viņš izskatās pēc nopērta suņa. Taču šoreiz viņš pats ir izpēris sevi. Un nav neviena cita, ko vainot par savu rīcību.

Man reizēm šķiet, ka viņa kroņa frāze: "Un bez viņas..." ir pa daļai aizbildinājums, lai attaisnotos Tumsas spēku acīs. Viņš patstāvīgi ir izdarījis secinājumu - mukt ir negods. Un vārds "gods" viņam izsaka krietni vairāk nekā opusa pozitīvajam tēlam. Viņš izmanto angļu rozi  kā gaismas vairogu pret tumsas spēku pasauli, kurā šis vārds ir tukša skaņa. Ņemot vērā savu statusu un sazvērestības, kurās viņš ir iemaisīts, viņš nevar tā vienkārši pateikt: "Es rīkojos kā gļēvulis. Nu es esmu to atskārtis. Es zinu, ka mana vieta ir tur. Un dodos atpakaļ." Lai nezaudētu reputāciju un netiktu izsmiets, lai netiktu pie izdevības vainots sakaros ar gaismas spēkiem, viņam ir vieglāk pateikt to, ko viņš pasaka. Jo tas ir vispārzināms fakts, ka viņš ir iemīlējies kā muļķis. To vismaz ir iespējams kaut kā attaisnot viņa priekšniecības acīs.

Ļautiņiem, kas tajā visā saskata "egoismu" un tieksmi "pazīmēties", man jāatgādina, ka cilvēks pēc savas būtības ir ne tikai sociāla (kas kā vēlamais izvirzīts citātā), bet arī egocentriska būtne (par ko ir piemirsts). Turklāt ego ir tas, kas vispirmām kārtām nosaka mūsu izturēšanos. Un ir pilnīga taisnība, ka mūsu pasaules centrā atrodas lietas un personas, kuras mums kaut ko nozīmē un kuru zaudējums var - maigākajā gadījumā - mūs izsist no līdzsvara uz kādu laiku, bet - ļaunākajā - pavisam sagraut.

Negatīvais puisis nekādā gadījumā nav misters pati nesavtība. Normāli viņš tā nerīkotos. Parasti viņš klausa saprāta balsij un instinktiem, kas automātiski nozīmē, ka ikdienišķā līmenī viņa rīcība ir savtīga. Šajā gadījumā viņa rīcība ir "neprātīga", kā jau to signalizēja shēmotājs ar savu repliku. Tātad - pilnīgs pretstats saprātam. Tā gan ir apzināta izvēle, taču tai nav ne mazākā sakara ar "saprātu" tai pragmatiskajā nozīmē, kādā mēs parasti saprotam šo vārdu. Ļautiņš, izdarot šādu izvēli, rīkojas pretēji kaudzei nosacījumu, kas nodrošina indivīda ilgtspējīgu eksistenci - veselajam saprātam, vēlmei izdzīvot par katru cenu, un - ko tur noliegt - egoismam.

Taču no vēlmes skaisti piekārtot savas spalvas arī viņš nav pasargāts. Jo spožā liesma acīs atgriešanās brīdī liecina, ka viņa personīgais narratīvs - vēlme aizliegt sevi un mirt pie savas iemīļotās sāniem - ir uzpūtis viņa ego dziestošās ogles un ņēmis virsroku pār visu pārējo. Un tajā brīdī, īstas vai iedomātas varonības un cēluma oreola ietvertam, viņam paša dzīvība, ko viņš brīvprātīgi noliek viņai pie kājām, šķiet pati vērtīgākā. Skatienam pavēries nāves bezdibenis zvīļo fantastiskās krāsās. Tāpēc mirklī, kad kā pestīšanas bazūne atskan viņa tiešā priekšnieka balss, viņa sejā atainojas nevis atvieglojums, bet gan kaut kas līdzīgs izmisumam. Tā kā viņš ir sapratis, ka dažos gadījumos miris lauva kotējas augstāk, perspektīva būt par dzīvu suni vairs nešķiet vilinoša.

Nobeigumā daži vārdi par būtiskām vēlējuma izteiksmes atšķirībām no īstenības izteiksmes. Jau iepriekšminētais SD partijas biedrs Rainis rakstīja: "Es - pasaul's daļa/ Atbildīgs par visu." **** Šis apgalvojums, protams, nav ticis tālāk par jūtelību, kas ļoti līdzinās tai, ko viņš pats tik skaisti notēlojis kādā manos laikos obligāti citējamā dzejolī. Gan nedaudz savādākā griezumā, taču ierastais žests kā dzejoļa varonim, tā dzejniekam varētu būt stipri vien līdzīgs. Saskaroties ar pasaules netaisnībām, arī viņš droši vien tūlīt atcerējās par savu draugu "nēzdodziņu". Viņa dienasgrāmatas uzkrītoši ņirb no piezīmēm: "Es apraudājos." Kā cilvēks viņš, protams, ne tuvu nav bijis ideāls. Taču viņš vismaz nav bijis tik cēli liekulīgs un paģērošs, kā vārdā nesauktā citēto domu autore. "Iedomu jaukie ideāli,/ Vecākie principi, tikla mīla -/ Dienas allažības priekšā/ Šķīst kā graudi akmeņstarpā." Vienmēr esmu brīnījusies, kāpēc daži cilvēki savus "iedomu jaukos ideālus" uztiepj citiem. (Tieši toņa paštaisnums un paģērīgums minētajā fragmentāā uzkūdīja manu vēlmi piesieties. Ne vienmēr rīcības motīvi un rīcība pati laulības ir slēguši debesīs.) Vēloties, lai visi pārējie būtu iedomātie nesauši, kam pirmā vietā ir savas kailās dzīvības atdošana par citiem vienas vienīgās pareizās patiesības/motivācijas vārdā. No malas tas vairāk izskatās pēc klasiskā scenārija, - vispirms ziedosim tavu (šajā gadījumā - dzīvību), es paskatīšos, un tad turēsimies katrs pie savas - zobiem un nagiem.


_____________

* Dog ends.  Cilvēku valodā - 'končiki'.
** Shēmotājs jau gara acīm skaita naudu, kas iebirs viņa kabatā no apdzīvotās vietas atjaunošanas, kura uzticēta viņa brālēnam.
*** Piemēram, Džona Stīvena un Robina Makkalama grāmatā "Retelling Stories, Framing Culture: Traditional Story and Metanarratives in Children's Literature" viņš pagodināts ar epitetiem "the arch-villain and arch-enemy".
**** Kaut arī mana atmiņa mani patīkami iepriecina, jo šobrīd man nav nevienas literatūras grāmatas, es nepiekrītu P. Bankovska "Delfos" publicētajam viedoklim, ka skolās vajadzētu atgriezties pie pārbaudītām vērtībām. Proti, klasiķu citātu iekalšanas. Atmiņu tas nostiprina gan, taču interpretācijai svētīgāk būtu atļaut izmantot interpretējamo autoru darbus.

Cilvēki kokonos II.

Idejiskā bāze

Savos aizsākumos industriālā mūzika pauda vēlmi mainīt esošo sociālo sistēmu. Dziesmu tekstos viņi pieskārās tādām neērtām tēmām kā cenzūra, sekss, sērijslepkavības, sātanisms, kuras parasti tiek apietas pieklājīgā sarunā. Tā bija pirmā uzstāšanās pret informācijas karu, ko bija pieteikuši propogandas līderi, un šī iemesla dēļ tā bija ne tikai muzikāls strāvojums – tā bija alternatīva kultūra, kuras centrā izvirzīta doma par paša atbildību pasaules priekšā.

Dženesis Pī Oridžs raksta par "Industrial Records Limited" dibināšanas iemesliem: “No cilvēkiem, kurus vada likumīga interese kontrolēt un piespiest sabiedrībai sekot viņu rekomendācijām – kādai jābūt tavai attieksmei, kādiem motīviem jānosaka tavu uzvedību, kādi mērķi jāizvirza, lai tu justos apmierināts, tu nekad NESAŅEMSI to, ko pelni. Tu saņemsi vienīgi to, kas tev tiks dots, un vispirmām kārtām tev tiks doti nosacījumi, kas tevi grūdīs pretim aklai piekrišanai, izvārdzinošam darbam, attiecībām, kas dāvā vilšanās sajūtu, un bezgalīgai bezcerībai. Mēs esam trenēti justies tā, ka mēs neesam ne par ko atbildīgi, jebšu tā iemesla dēļ, ka mūs joprojām kontrolē sabiedrība un pasaule, mēs joprojām atļaujam “vadoņiem” pieskatīt sevi kā garīgi atpalikušu bērnu. Vadoņi ir nebūtiski, mums ir MĀCĪTS ticēt, ka mums tos vajag, jo mēs nespējam uzņemties atbildību par sevi. Meli rada vadoņus, meli iemūžina vadoņus, meli sagrauj ir prieku, ir kreativitāti, ir cerību. Šajos ierakstos MELU NAV, jo šeit nav neviena vadoņa. Mēs uzņemamies pilnīgu atbildību par sevi. Mēs nenovirzīsimies no sava mērķa. SAVAS DZĪVES.”

GALVENĀS IDEJAS BIJA ŠĀDAS:

1. ORGANIZATORISKA AUTONOMIJA.

Apzināta vēlme ierakstīties neatkarīgi. Lai saglabātu muzikālā dzieta ideju un izrautu to no lielo, alkatīgo skaņu ierakstu kompāniju nagiem, kas mēdza iedzīvoties uz citu rēķina. Dženesis Pī Oridžs atceras, ka tolaik ārkārtīgi populārs bijis sauklis: “Iemācies trīs akordus – dibini grupu”. Taču viņš sev pavaicājis, kālab gan viņam būtu jāiemācas šie trīs akordi? Lai spēlētu grupā? Vai bez tā nevar? Izrādījās, ka nevar, jo vārds “grupa” automātiski piesaistīja jēdzienus “mūzikas bizness”, “noieta veicināšana”, “skatuviskais tēls” un visu pārējo, kas saistīts ar veiksmīgu karjeru. Tāpēc, viņaprāt, "The Clash" beidza, sacerot pēdējās muļķības, un "The Sex Pistols" - izģērbjoties kā āksti.

2. PIEEJA INFORMĀCIJAI.

Izprotot kontroles tehniku, pārkāpt jebkuras fiziskas robežas un virzīties uz prāta un mutes valstību, tas ir ārkārtīgi svarīgi – visu laiku diskutēt un izprast domapmaiņas subjektu. “Oriģinālā industriāla skaņa gandrīz vienmēr līdzinājās filmas skaņu celiņam, kas palīdz stāstīt stāstu. Tā nebija domāta izklaidei. Tā bija domāta informēšanai, dialoga uzsākšanai un jautājumu uzstādīšanai. Industriālā mūzika sevī iemiesoja milzīgu jautājuma zīmi, tā uzdeva neskaitāmus jautājumus – vai tas ir labi, ko tas nozīmē, ko tas vēsta par cilvēkiem, kāpēc cilvēki ir tik nežēlīgi un/vai muļķīgi, kāpēc ir tik daudz bezjēdzīgā, kas ir jēdzīgais un kas jocīgais, un kas palaikam neķītrais, vai kaut kas vēl sireālāks un absurdāks, taču pamatā tā bija nepārtraukta izvaicāšana.” Bija svarīgi pierādīt, ka ir iespējams diskutēt par jebkuru tematu, neatkarīgi no tā, cik tas būtu banāls, jocīgs, asprātīgs, šausminošs, vai arī politiski izaicinošs. “Mēs rakstījām par tematiem, kas bija tabu visiem, izņemot oficiālos medijus. Tātad viss bija bumbiņā, ja "National Enquirer" rakstīja par Šaronas Teitas slepkavību, taču, ja to darīja "Throbbing Gristle", tas kaut kāda iemesla dēļ sāka iedvest cilvēkiem šausmas. Vai arī [informācijas baroni] var sarakstīt grāmatu par nacistu zvērībām un saņemt par to naudu, nekādu problēmu, taču līdzko "Throbbing Gristle" atsaucas uz viņiem tekstos, tas ir “nekorekti”.” Galvenais jautājums, ko viņi uzdevuši bija: “Kāpēc jūs to drīkstat, bet mēs ne?”

3. SINTEZATORU UN ANTIMŪZIKAS IZMANTOŠANA.

Industriālās grupas idejiski ietekmējās no ‘cut-up’ (burtiski – ‘sagriešanas’) teorijas tēva Viljama Berouza, un tas atspoguļojās viņu pieejā mūzikas radīšanai – sakausējot savās lentās mašinērijas, īsviļņu radio, televīzijas ziņu izlaidumu un sarunu fragmentus – tad sagraizot, sajaucot un salīmējot no jauna, un pārvēršot mūzikā. Reizēm šie fragmenti varēja būt visai savdabīgi. Reimonds Vatss ("Pig", "KMFDM") atceras, ka pirmajā "KMFDM" albumā "What Do You Know Deutchland" dziesmā "Sieg Sieg" viņi iemiksējuši Hermaņa Gēringa runas fragmentus. Tā nekādā gadījumā nebija nejaušība, "Throbbing Gristle" vēlējās “izpētīt, cik lielā mērā mēs varam pārveidot skaņu un padarīt to kolāžai līdzīgu, piedāvāt populārajai kultūrai absolūti neizklaidējošus trokšņus un pārliecināt, un mainīt.” “Mēs vēlējāmies no jauna piešķirt rokmūzikai jēgu, motivāciju un risku. Mūsu ieraksti bija kā mūsu, tā citu pavisam individuālu autsaideru attieksmju, pieredzējumu un novērojumu dokumenti. Mode bija ienaidnieks, stils – sevi izsmēlis.”

4. PAPILDU MUZIKĀLIE ELEMENTI.

Kopš televīzija bija kļuvusi par daudz spēcīgāku kontroles līdzekli nekā jebkura popdziesma, filmu un video materiālu izmantošanu bieži pavadīja aurāls pretuzbrukums. Kopumā tas bija līdzvērtīgi B. Brehta episkā teātra koncepcijai: “Skatuve kļūst izglītojoša. Nafta, inflācija, sociālā cīņa, karš, ģimene, reliģija, gaļas tirgus, viss kļūst par tēlojuma objektu. Kori izglīto skatītāju par viņam nezināmiem faktiem. Filmas rāda montētus notikumus no visas pasaules. Projekcijas pievieno statistikas materiālu. Un “fonam” iznākot priekšplānā, cilvēki ir spiesti skatīt notiekošo kritiski. Patiesā un mānīgā notikumu secība tiek parādītas. Zinošajiem tiek rādīts, ko viņi darījuši, un nezinošajiem, ko viņi nav darījuši. Teātris kļūst par notikumu filozofiem, taču tikai tiem, kas vēlējušies ne tikai izskaidrot pasauli, bet arī to mainīt.”

5. ŠOKĒŠANAS TEHNIKA.

Pēdējais štrihs kontroles sagrāves shēmā bija ķeblīša izsišana no kāju apakšas tā, lai tas tiktu pamanīts. “Man ne pārāk patīk šokēt cilvēkus, taču tas bija kā radīts Anglijai, ļoooti angliski, to nebūtu jēgas darīt nekur citur. Citur tas vairāk ir saistīts ar modes padarīšanām, taču Anglijā tas bija kā kulaks uz acs.” Satracināt cilvēkus, provocēt tos un izvest no garīgā līdzsvara, lai liktu tiem domāt. Šī iemesla dēļ "Throbbing Gristle" uzstāšanās bieži tika pārtrauktas, jo skatītāji sāka izturēties vardarbīgi pret grupas dalībniekiem.

Pastalas brīvā Latvijā

Man šķiet, ka latvietim depresiju kā vienu no nācijas piederības/psihometriskajām pazīmēm vajadzētu ierakstīt pasē. Turklāt plašsaziņas līdzekļos joprojām tiek kultivēta "bāra bērnu" pašapziņa, jo, redz, nav neviena, "kas ieceltu saulītē" (kaut gan to var viegli atrisināt, pašam aktīvi virzoties (veļoties, rāpojot, ejot, skrienot, atkarībā no tā, cik nu tas bērniņš ir liels) saules pleķa virzienā, jo nekad nav garantijas, ka tas "iecēlājs" savtīgu mērķu vadīts, mazo bāra bērniņu nenoliek vēl lielākā ēnā/tumsā). Nez ko domāja Māra Zālīte, kas latviešu tautu, šķiet, personificēja kā mazu bērniņu, kurš rotaļājas krustcelēs, šādi uzsverot bērniņa nevarību un izceļot lielvaru spēku, un, faktiski, šādi kodēdama nākotnes notikumus. Un kur nu vēl izteiksmīgās rindas par to, ka Latvju zeme vaļā stāv. Pārrakstot tautai nozīmīgus simbolus (Lāčplēsis, pat veids kā viņš tiek spēlēts, t.i., sākotnējā variantā uzkumpusī mugura un nevarīgi nolaistie pleci etc), kā arī kodējot jaunus (mazs bērniņš etc), jāsaprot, kādu enerģiju liec tur iekšā. Tāpat teiciens par "pastalām" un "brīvo Latviju" ir enerģētiski iekrāvis latviešiem pa ausi.

Cilvēki kokonos I.

(Industriālā roka idejiskā platforma)

Industriālais roks

Nezinoši žurnālisti piedēvē nosaukumu “industriāls” jebkura stila brutālai mūzikai, taču tā ir nepiedodama kļūda. Radusies septiņdesmito gadu vidū un dzērusi no tā paša urbānistiskā popmūzikas nicināšanas avota kā pankroks. Industriālā novirziena pārstāvji apgrozījās tajos pašos klubos, kur villojās panki, valkāja līdzīgas drēbes, vienīgi atšķīrās mūzikā ietvertais vēstījums. Industriālā mūzika bija raupjāka, un tā uzsita zosādu, ne tik muzikāla kā pankroks; 50% performances un 50% trokšņa. Industriālo grupu rašanās bija prettrieciens septiņdesmito gadu virspusīgumam un tukšpaurībai, antitēze hipijismam, kas naivi sludināja mieru un mīlu visā pasaulē. Industriālā mūzika turpretī vēstīja par naidu – naidu, pret visu, ar ko asociējās septiņdesmitie, naidu pret sabiedrību, kuras krīze bija atnesusi vilšanos.

Jēdziens

Termins “industriālā mūzika” valodā ienāca no jaunās industriālās mākslas performances teroristu grupas "Throbbing Gristle" leksikas. Viņu līderis Dženesis Pī Oridžs 1976. gadā nāca klajā ar jauna muzikālā žanra ideju. Tas sakņotos nevis āfrikānisko ritmu iedvesmotajā rokmūzikā, bet gan būtu kaut kas patiesi jauns – mūzika industriālo fabriku modernajiem vergiem (šis jēdziens bija precīzs, jo viņi uzskatīja, ka “industriālais darbs ir verdzība, sagraujošs un lieks institūts”), kas iemiesotu sevī Frica Langa filmas "Metropole" garu un izskanētu šņirkstošos cieņas apliecinājumos industriālajam uzvaras gājienam un lielpilsētnieciskās dzīves sērgām. Intervijas ar Pī Oridžu ir pretrunīgas. Domājams, viņš nonāca pie nosaukuma “industriāls” pusdienojot ar savu draugu un mākslinieku Monte Kazaza, kuram viņš izskaidrojis savas muzikālās teorijas par “industriālo mūziku industriālajiem cilvēkiem” būtību, un Monte norādījis, ka “industriālā mūzika” ir nosaukums, kuru viņš esot meklējis. Tas bija neromantiskākais nosaukums, kādu vien viņi spēja izdomāt, taču atbilstošs, jo, viņuprāt, lielās skaņu ierakstu kompānijas štancēja ierakstus kā mašīnas.

Barbari nāk!

Kāpēc tā? Dženesis Pī Oridžs: “Mēs piepeši atjēdzāmies ‘ viņu [ļautiņu, kuriem bija pieeja informācijai] teritorijā’, iztirzājot tematus, kas škita esam vienīgi viņu pārziņā un kurus zemākajām [sabiedrības] šķirām nebija paredzēts apspriest. Mēs bijām radīti, lai būtu viņu kalpi, izmantojams jēlmateriāls. Viņi nebija pat pieļāvuši domu, ka mēs varētu uzdot šos jautājumus un paģērēt no viņiem atbildes uz tiem. Tāpēc, ka viņi uzskatīja populāro mūziku par nekaitīgu, kontrolējamu dzīvnieku, un, pārdzīvojuši īsu baiļu uzplaiksnījumu sešdesmitajos gados, domāja, ka viss ir nokārtojies, un visi domā tikai par to, kā kļūt superbagātiem, iegādāties rezidences un gulēt ar modeļiem – kā Rods Stjuarts un kompānija. Un tad piepeši, tieši tai mirklī, kad viņi sajutās droši, uzgriezuši muguru jaunatnes un populārajai kultūrai, monstrs parādījās no jauna, un vēl agresīvāks, vēl tiešāku konfrontāciju alkstošs un izaicinošs vērās tiem sejās, spriedelēdams par jautājumiem, gar kuriem, viņuprāt, tam nebija nekādas daļas.”

Ir svarīgi apzināties, ka kontrkultūras revolūcija 70. gados aizsākās nevis ar to, ka grupas "The Sex Pistols" dalībnieks Stīvs Džonss rupji nolamājās tiešajā ēterā. Visi godīgie ļautiņi Anglijā tobrīd iebaudīja tēju, skatīdamies televizoru. Revolūcija uzvējoja ar performances grupas "COUM Transmissions" vizuālajiem eksperimentiem.

Dženesis Pī Oridžs: "Es mēdzu darīt [trakas] lietas, piemēram, uzmaukt nocirstas cāļu galvas uz dzimumlocekļa un tad mēģināt masturbēt ar tām, vienlaicīgi apberot to visu ar tārpiem.

!976. gadā "Losandželosas laikmetīgo mākslu institūtā" mēs ar Koziju izrādījām performanci, kurā es biju kails, un, stāvēdams uz daudz, daudz [asām] naglām, izdzēru pudeli viskija. Un tad es veicu sev klizmas ar asinīm, pienu un urīnu, pēc tam es palaidu to visu tā, ka kopā sajaukta piena, asiņu un urīna strūkla aizšlācās pāri grīdai, pašķīstot Krisa Bērdena un citu pazīstamu vizuālo mākslinieku priekšā. Tad es uzlaizīju to visu no grīdas, kas bija netīra betona grīda.

Tad es sadabūju 10 collīgu naglu un mēģināju to norīt, tas man izraisīja vemšanu. Pēc tam es uzlaizīju vēmekļus no grīdas, un Kozija man palīdzēja uzlaizīt vēmekļus no grīdas. Un viņa bija kaila un ar bārdas asmeni mēģināja pāršķelt miesu no vagīnas līdz nabai, kas viņai arī izdevās. Un viņa injicēja asinis vagīnā, un tad tās tecēja no turienes laukā. Un mēs izsūcām asinis no viņas vagīnas ar šļirci un salaidām tās olās, kas bija nokrāsotas melnas. Tad mēs mēģinājām tās apēst. Un tad mēs atkal izvēmāmies, un pēc tam mēs šos vēmekļus izmantojām klizmām.

Un tad es sajutu vēlmi urinēt un ielaidu savu strūklu lielā stikla pudelē, un izdzēru, kamēr urīns vēl bija silts. (Tas viss bija improvizācija.) Un tad mēs, uzlaizot grīdu tīru, pamazām rāpojām viens pie otra. (Tāpēc, ka mēs nevēlējāmies atstāt aiz sevis nekārtību, jo nebija nekādas vajadzības iešaut tādu pliķi mākslas galerijai.) Kriss Bērdens, pazīstams savu vardarbīgo performanču dēļ, kopā ar savu draudzeni atstāja zāli, sacīdams: "Tā nav nekāda māksla, tas ir vispretēgākais inscenējums, ko es jebkad esmu redzējis, un šie cilvēki ir slimi.""

Bez-sierība

Ošņājoties ap pēdējām siera paliekām, es filozofiski raucu šņukuru par pasaules nesakārtotību. Patiesību sakot, es esmu pārliecināta, ka šī pasaule rotē ap sieru. Šķīvis salīdzinājumā ar sieru izskatās gluži atsvešināts savā viendabīgajā iepriekšparedzamībā. Siers ir tas, kas piesaista uzmanību, izlaužoties cauri fona mierīgajam blāvumam kā dzīvelīgs dzeltenas saules pleķis. Tas ir kā smaids, kas uzšķiļ prāta dzirksteles un ļauj palūkoties uz zobiem no cita redzesleņķa, brīdi piemirstot par to funkcionalitāti. Tāpēc saliekot kopā ķepiņas un lūdzot: "un mūsu sieru dod mums šodien", es ne tik daudz domāju par prozaisku garšas kārpiņu apmierināšanu, bet drīzāk par apskaidrības un iedvesmas meklējumiem. Un šajā kontekstā "bezsierība" ir stāvoklis, kad tu prātsalcīgi meklē ideju, kurā būtu siera piešprice. Vispirms cerīgi uz tā paša šķīvja, sak, varbūt tur tomēr ir atlikusi kāda mazmazītiņa kripatiņa dzelteni smaržojoša siera, bet nē, un tu apķeries, ka viss jau ir apēdies pirms pusstundas, pēc tam bufetē, kur biezā slānī krājas putekļi un mētājas sīkas aizmirstas lietas un atmiņu skrandas, un visbeidzot zem galda, kur rūsē sazin no kurienes ieklīdis vientuļš peļu slazds. Bez siera. Tu meklē aizvien drudžaināk, serde klapē, rokas svīst, un tad vienā brīdī tu ieraugi to savā priekšā izlecam kā ezīti no miglas pavisam apetetelīgi un skaidri. Acis ieplešas, šņukurs noraustās, ūsas notrīc, aste izliecas, un tu atkal esi gatavs skrējienam, lēcienam izplatījumā. UN tad, jau ar sieru uz šņukura, tu joz tālāk palēkdamies vien.

Aišas faktors

"X Factor" ir pārraide, ko radījis Saimons Kouels. (Drīzumā viņš varēšot piekabināt savam vārdam bruņinieka titulu "sers". Tas vien pierāda, ka visas tās padarīšanas ir kļuvušas lētas. Sers Pols Makartnijs velk uz pašapmierinātu senilitāti. Sers Miks Džegers - izklausās amizanti, jāatzīst britiem ir humora izjūta, es runāju par aizvēsturisko uzstādījumu: "Vai jūs atļautu savai meitai satikties ar to lielmuti no "The Rolling Stones". Sers Saimons Kouels - bezgaumīgi. Manu "mīlestību" viņš izpelnījās, pavēstot kādai šķībdziedātājai, ka viņa "kauc kā Lesija".)

No visiem izskaidrojumiem, ko tas savdabīgais nosaukums nozīmē, man vislabāk patīk šis - "X faktors" ir tas mistiskais kaut kas, kas piemīt zvaigznei un kas liek ļautiņiem kā apmātiem ļauties tās vilinājumam. Šajā gadījumā "X faktora" lomā ir automāts.



P.S. Ja afgāņu zvaigznei nebūtu tik latvisks vārds un ja tas nebūtu latviešiem tik aktuāli, tas nebūtu ne uz pusi tik funny.

Tulkojums:

-- Kas Visuaugstākā vārdā ir tas?
-- Sievietes ar šautenēm. Labi, jaukās, tikai nesaburziet savas burkas. Es lieku to nost.
-- Mēs esam krituši Daleku gūstā, Tomij.
-- Ko viņa saka?
-- Viņa grib, lai tu izvelc savu telefonu.
-- Ko?
-- Viņa vēlas, lai tu nosūti tekstu ar vārdu Aiša uz 9332. Afgāņu zvaigzne. Viņu versija X faktoram. Viņas vēlas, lai tu balso par viņu favorīti. Aiša, Aiša...
-- Es nespēju tam noticēt. Sasodīts. Šitās meičas nespēj pat nobalsot par kaut ko nešmaucoties. Labi, skaties, Aiša, redzi? Nosūtīts. Ko tagad?
-- Māsas grib mašīnu.
-- Es ceru, ka viņu izbalsos!

Par paškontroles nepieciešamību

Noskatījos Antona Korbjina "Control"/"Kontrole" par Mančesteras grupas "Joy Division"/"Prieka divīzija" (Tulkoju, jo nosaukums patapināts no kādas grāmateles par bordeli nacistu koncentrācijas nometnē.) līderi Ianu Kērtisu. Nekas īpašs. Ja neņem vērā to, kā tas ir uzfilmēts un samontēts. Monohromatiskā vienkāršība ir fascinējoša, taču sižeta līnijas attīstības iepriekšparedzamība nogremdē stāstu. No otras puses - es pieņemu, ka eksistē kanons, kā šāds stāsts ir vēstāms. Tieši tā pat izspēlētu es to esmu redzējusi Olivera Stouna filmā "The Doors". No nulles par varoni - un tad - galvu reibinošā ātrumā lejup, iekļaujoties barības ķēdē. Iespējams, ka uz šiem garadarbiem lielā mērā var attiecināt tos pašus principus, kas attiecas uz konvencionālām tautas pasakām/leģendām - proti, formulām līdzīgi sākumi un nobeigumi (sapņojumi sākumā/kapu pieminekļi beigās), stereotipizēti tēli un to savstarpējās attiecības (grupas līderis/galvenais varonis, grupas līdzbiedri, menedžeris, sieva/mīļotā, mīļākā, kas uzrodas vēlāk), atkārtotie paškontroles zaudēšanas paraugi (atkarības, sekss, rokenrols). Tas viss padara šos stāstus grūti pārfrāzējamus, ja neķerties pie tik drastiskām pārstāsta formām kā parodija vai rāmju laušana. Tas, kas mani uzrunāja un - iespējams - izkrita no shēmas, bija saruna starp Debiju, Iana Kērtisa sievu, un viņas draudzeni kādā tusiņā. Draudzene: "Viņš ir visai slavens šobrīd..." Debija: "Priekš mani ne. Es joprojām mazgāju viņa apakšbikses." Tā gadās.

Liellopa gaļas sautējums ar raganīgu piesitienu

Viens no pēdējā laika ņam-ņam hītiem. Tā raganība gan nosacīta un cēlusies kāda muļķības vai drukas kļūdas pēc. (Balsotu par pirmo variantu, jo ir pagrūti pārrakstīties divas reizes.) Oriģinālajā receptē bija rakstīts "nutmeg and mice powder", kas izskatījās kā patapināts Strauberga bureklību aprakstiem - muskatrieksta un kaltētu peļu pulveris. Galu galā tas izrādījās visai prozaisks muskatrieksta mizas, "mace", pulveris.

Pārējās satāvdaļas bija ne tik eksotiskas:
1/2 kg liellopa gaļas ar kauliņu (Tā kā man nebija, izlīdzējos ar 880 gr kubiņos sagrieztas liesas liellopa steika šmorgaļas.)
3 vidēja lieluma sīpoli (lielos gabalos sagriezti)
1 ēk ķiploku pastas bez etiķa (Man nebija, piespēru klāt saspiestu ķiploku, kādu pusi galvas. Labi atbaida Kalenus un citus salkanus mošķus.)
1 ēk ingvera pastas bez etiķa
1 tk kurkuma
1 ēk čili pulvera
1 tk koriandra pulvera
1 ēk malta kumina
1 tk maltu melno piparu (Es neliku, jo baidījos, ka būs par asu.)
1 tk aso garšvielu, kas iegūta, samaļot kopā 4 kardamona pākstis, 4 kanēļa mizas gabalus un 2 krustnagliņas (Man nebija, kur samalt, tāpēc iemetu veselus uz aptuvenu izjūtu vārīšanas vidū.)
Šķipsniņa muskatrieksta un peļu pulvera
Sāls pēc garšas
3 - 4 vidēji kartupeļi, sagriezti uz pusēm (Liku vairāk uz 4 personām.)
Ūdens, pēc vajadzības
1/2 tase eļļas
1/4 tases līdz kraukšķīgumam saceptu sīpolu

PAGATAVOŠANA:
1. Katlā vāra sagriezto sīpolu ar ļoti maz ūdens (apmēram 1/2 tases) kādas minūtes desmit.
2. Sablenderē blenderī līdz pastas konsistencei.
3. Katlā lej eļļu, pievieno sīpolu, ķiploku un ingvera pastas, sāli, čili pulveri, koriandra pulveri un kurkumu. Sautē 2 - 3 minūtes.
4. Kad viss ķēķis sāk smaržot pēc aromātiskām garšvielām, pievieno liellopa gaļu un pielej ūdeni tik daudz, lai tas nedaudz pārklātu gaļu.
5. Uzliek vāku un uz brutāli uzvāra. Kad ūdens sāk burbuļot, nogriež liesmu mazāku un vāra līdz gaļa ir pilnīgi mīksta.
6. Citā katlā novāra kartupeļus. Apmēram 20 minūtes.
7. Kad gaļa sasniegusi vēlamo gatavību, pievieno vārītos kartupeļus, kumina pulveri, aso garšvielu, melnos piparus, saberztus līdz kraukšķīgumam ceptus sīpolus, muskatrieksta un peļu pulveri.
8. Turpina vārīt minūtes 5 - 8 uz mazas liesmas, līdz eļļa sāk parādīties virspusē.

Oriģinālā krāsa ir iezaļganāka, nekā skatāms fotogrāfijā. Taču estētikas mīļotāju labā nedaudz pacentos, lai rezultāts neatgādinātu kaut ko tādu, kas varētu aizskart un ievainot trauslās dvēseles.