Patiesība ir kaut kur laukā...

 (Dažādlīmeņu horizonti)

Viņdien aizdomājos, ka cilvēki pasauli tver atšķirīgi - katram novilkts savs horizonts. Principā, tā ir līnija, kas norāda, kurā emocionālajā līmenī cilvēks atrodas. Optimists skatīsies pāri jumtiem, pesimists blenzīs stūrī un gaudīsies par dzīves netaisnību. 

© teufelin 2012

Paint It Black XV.

(Zābaka spēriena nepieciešamība)

Nenoliedzami, scenārija kvalitāte ir viens no primārajiem faktoriem, kas nosaka visa seriāla kvalitāti. Otrs ir aktieru sastāva izvēle. Man patika "Doctor Who", kamēr to orķestrēja Rasels T. Deiviss. Un galvenajā lomā bija Deivids Tenants. Tas ietvēra pamatelementus, kas nepieciešami labam un izklaidējošam seriālam - intriģējoša sižeta līnija, veikli izveidots stāsts, pietiekoši spilgti un atmiņā paliekoši varoņi un niansētas varoņu emocijas. Taču nekas nav mūžīgs - R. T. Deivisu nomainīja Stīvens Mofats, kas, manuprāt, ir to sadraņķējis. (Ar "Šerloku" viņam tas pagaidām nav izdevies, kaut arī zināmi "doktorismi" tajā ir vērojami.) Viņš atgriezies pie arhetipiskā "ķertā Doktora" tēla, turklāt padarot to daudz vairāk atsvešinātam citplanētietim līdzīgu un laupot tam D. Tenanta šarmanto cilvēcību. Kaut viņam tiek dziedātas slavas dziesmas, ka viņš esot pacēlis seriālu "Kurta Vonnegūta līmenī", man tas viss šķiet nežēlīgi savārstīts. (Piemēram, Rivera, ar ko Doktoram ir kaut kādas attiecības, lai gan šajā versijā viņš ir pietiekoši aseksuāls, un kas šķietas esam vecāka un vairāk nobriedusi nekā viņa pašreizējā bērnišķīgā kompanjone, kura katrā izdevīgā gadījumā karas Doktoram kaklā, galu galā izrādās šīs kaitinošās, sarkanmatainās personas Emijas Pondas meita. Manā skatījumā tam piemīt daudz izteiktāka "ziepju" piegarša nekā visiem R. T. Deivisa radītajiem un producētajiem asaru izvilinātājiem. Bet daži šajā juceklī saskata izspēlētus slavenā psihoanalīzes onkuļa Freida motīvus.) Jau iepriekš viņa ģēnijs bija radījis visgarlaicīgākās sērijas šī atjaunojuma vēsturē. Mans personīgais favorīts šajā ziņā ir "Blink". Droši vien es esmu pieskaitāma pie tās prātā pavājo ļautiņu grupas, kas viņa pārmudrītos gara lolojumus nesaprot. "Tie ir [ne tikai] ļoti gudri seriāli, bet tie arī fetišizē gudrību. Gudrība ir superspēks. Tāpēc mani kaitina tas, ka cilvēki tvīto: "Tas ir pārāk sarežģīti, es nespēju tam izsekot." Nu, varbūt tad vajadzētu nolikt malā telefonu un skatīties." Iespējams, vienīgā nelaime ir tā, ka man nav, ko tajā brīdī nolikt malā?

Kā jau teicu iepriekš, "Robina Huda" veidotāju pieeja nenoliedzami vieš cerības, taču līdzko mēs nonākam līdz gala produktam, tā viss izčākst kā putas alus glāzē. Jo scenārijs tā vien rādās vājākais posms ražošanas ķēdē. Viena no problēmām varētu būt tā, ka viss tika savirpināts kopā ļoti īsā laika sprīdī. Dominiks Mingela bija strādājis pie idejas kādu laiku. Viņi bija pasvieduši šo ideju par Robina Huda sērijām BBC, taču sākotnēji TV neizrādīja interesi par šo projektu. Tikai tad, kad BBC One nomainījās vadība, preses konferencē paspīdēja ziņa, ka kanāls būtu gatavs uzņemt vecmodīgas piedzīvojumu filmas sērijas, piemēram, "Robinu Hudu". Tad kāds atcerējās šo ideju, un piepeši viss notika. Kaut arī bija diezgan liels risks sākt ar 13 epizodēm pirmajā sezonā, to atzīst pat Dominiks Mingela. Parastā britu televīzijas prakse esot uzņemt sešas epizodes pirmajai sezonai un tad, kad visi jau ir iepazinuši atmosfēru, vidi, pasauli, kurā tēli darbojas, astoņas otrajai. Tas gan ne vienmēr ir taisnība, taču šobrīd es tajā neiedziļināšos. Šoreiz viņi tīri tehniski sāka ar scenāriju vienai/divām epizodei un vīziju par pārējām prātā.

Un - būsim godīgi, IMHO, tieši tāpēc scenārijs atgādina amerikāņu kalniņus, kuri turklāt būvēti no idejiskas humānās palīdzības sliedēm. Vietām aloģikas rūsas zoba saēstas, pa posmam izgāzušās, tās zvalstīgas karājas bezdibeņa malā; reizēm nav saprotams, kā šī konstrukcija vispār turas kopā, taču braucamais iet svilpdams pāri robiem, un ļautiņi joprojām sit plaukstas un sajūsmā spiedz. Galu galā būsim iecietīgi, jo šī tipa seriāli tiek cepti pēc dikti vienkāršas shēmas: iedvesmotājs un galvenais scenārists, šoreiz Mingela, gan tikai pirmajām divām sezonām, - kas uzbūris jau minēto vīziju prātā, saraksta sezonas pirmo un pēdējo epizodi/segmentu, pārējo sacer no malas pieaicināti ļautiņi.  Cik iespējams mazāk zinot par epizodēm, pie kurām strādā pārējie, kā atzīst S. Mofats. Un tieši tāpēc katram no viņiem ir sava pieeja un savs skatījums uz notikumiem. Ja "Doktorā" katra epizode vai segments ir vairāk vai mazāk atsevišķs stāsts, kas iekļauts vienotā sezonas rāmī, tad "Robinā Hudā" tomēr būtu vēlams, jo storijs attīstās lineāri, lai ne tikai rāmji (Šērvudas mežs, Notingemas pils, daži tuvīnie ciemi) un darbojošās personas (Robins Huds, šerifs, un tā tālāk), bet arī to attiecības un rīcības motivācija paliktu veselā saprāta robežās no vienas sērijas otrā.

Citādi brīžiem tas ir kaut kas vidējs starp slima suņa murgiem un izbadušas Londonas lapsas halucinācijām. Piemēram, princis Džons ir apsolījis, ja šerifs mirs nedabīgā nāvē, Notingemas grāfiste tiks iznīcināta: visi ciemi un pilsētas - nodedzināti līdz pamatiem, visi iedzīvotāji, ieskaitot mazus bērnus un zīdaiņus - pakārti. Šajā gadījumā, ņemot vērā Robina Huda glābēja un pestītāja misiju, viņam vajadzētu raudzīties, lai šerifam bez prinča ziņas nenokrīt ne mats. Taču otrajā sezonā Robins, apkāries ar nažiem kā spridzinātājs pašnāvnieks (jā, jā, vēl viens anahronisms), dodas likvidēt sazvērnieku odžu midzeni, nolēmis visus neliešus un dzimtenes nodevējus, ieskaitot šerifu, nogalināt.  Līdzīgas prāta aptumsuma pazīmes parāda Meriona, uzzinājusi, ka šerifs ar Gisbornu dodas slepenā komandējumā. Un abi viņi labi zin, ka šādā gadījumā visas tautas mīlētais princis Džons, aci nepamirkšķinot, nosvilinās Notingemu līdz zemei kopā ar visiem ļautiņiem, kuri viņiem tā rūp. Taču nožēlojamu skaidu liktenis, protams, nav metams vienos svaru kausos ar visas Anglijas un karaļa likteni. Tajā pašā sezonā Gisborns Jaunuvei patētiski pavēsta, ka viņš turas pie šerifa tikai tāpēc, ka... viņam neviena cita nav. Droši vien tāpēc, lai izvilinātu jūtīgām sirdīm līdzcietības asaras. Taču trešās sezonas vidū viņam uzrodas māšele, un Gisbornu famīlijas skeletiem tiek pārskaitītas ribas tik dedzīgi, ka man jāatzīst -  pat mošķīgās Adamsu ģimenes locekļi bija mīlīgāki viens pret otru. Tāpat izrādās, ka viņam ir arī pārītis kopīgu skeletu ar Robinu Hudu, kas no skapja izkrīt vien trešās sezonas beigās, lai padarītu iespējamu manā skatījumā baltiem diegiem šūto un apšaubāmo "grēku izpirkšanas" scenāriju.

Vairumā gadījumu gan scenāristi atzīst, ka mūsdienu skatītājs ir vairāk lietas kursā par izklaidei radīto produkciju nekā viņa priekšgājēji. Ja Šekspīra laikos augstākais, citējot S. Mofatu, uz ko vidusmēra ļautiņš varēja cerēt, bija noskatīties vienu vai divas lugas savā mūžā, tad mūsdienās dažādu pārraižu pārpilnība nosaka to, ka scenāristam ir grūti vai pat neiespējami allaž būt par soli priekšā skatītājam un pārsteigt viņu ar kaut ko nebijušu. Kaut arī es neesmu īpaša seriālu cienītāja, reizēm man tā vien niez mēle pavaicāt, vai tiešām scenāristi uzskata skatītājus par tādiem muļkiem, ka tiem mierīgu prātu var iesmērēt jebko? Man šķiet, viens trāpīgs spēriens pa dažu pašapmierinātu scenāristu aizmugurējiem mīkstumiem situāciju spētu kaut nedaudz uzlabot. :-D

"Mana visdārgākā Merion, es baidos, ka mēs varētu vairs nekad nesatikties... šajā dzīvē. Vinčesters mūs abus ir nodevis. Es nevaru pieļaut, ka tas notiek. Kopā sanāks visi Melnie bruņinieki: Vinčesters, Darems, Roterems un pārējie šerifa nodevīgās bandas locekļi. Šāda izdevība var neatkārtoties. Un es nevaru šo izdevību palaist garām. Man viņi ir jānogalina. Es tikai ceru, ka tu mani pieminēsi ar labu vārdu un piedosi man varas darbu, ko es grasos pastrādāt. Ja Anglijai ir jādzīvo, viņiem ir jāmirst. Un, es baidos, arī man. Dodies mežā un turpini cīņu. Kopā ar maniem puišiem. Mēs satiksimies debesīs. Paliec sveika, mana mīla." --- terorists Robins Huds par izvēles neizbēgamību.

Paint It Black XIV.

(Jēdzienu iepludināšana)

Arī valodiskās gadsimtu šķirtnes ir nojauktas. Mēs velkam paralēles ar ASV pasludināto karu pret terorismu, dzirdot no šerifa mutes jēdzienu Dzimtenes drošības [departaments]. Un neviļamies: jau nākošajā teikumā viņš pasludina Hudu par teroristu.Citā epizodē Gisborns cēli paziņo, ka netaisās sadarboties ar laupītājiem. Taču viņš saprot, ka šī sadarbība ir viņa vienīgā iespēja atrisināt Notingemas krīzi. Jaunuve atzīstas Robinam, ka nedz viņa, nedz viņas tēvs neesot pārāk gaidīti viesi varas gaiteņos. Šerifs pārtauc tēvu Tuku, kas dižās Leģendas atgriešanos pielīdzina saules atspīdēšanai pēc aptumsuma, sacīdams, ka mūks esot saēdies [halucinogēnās] sēnes. Robins Huds aizklapē ciet sev nevēlama mantu uzpircēja biznesu, toties šerifs uzskata, ka šī publiski privātā partnerība nes augļus abām pusēm, tāpēc ir atbalstāma. Viens no karaļa pretiniekiem ir shēmotājs. Bīskaps pavēsta, ka naudai piemīt īpašība padarīt lietas morālas. Sers Džaspers notur Gisbornam īsu, bet pamācošu runu par to, kādas perspektīvas cilvēkam paveras, ja karaliskās privilēģijas rekonstruēt nopostāmo Notingemu ir piešķirtas paša brālēnam. Bruņu kalējs pārmet šerifam nespēju nodrošināt atbilstošus darba apstākļus. Princis izsniedz Gisbornam vilka pasi [absolūti nederīgs Notingemas šerifa amatam], tāpēc ka Gajs ir pievīlis komandu. Alans piezīmē, ka viņš lūdzis prinča Džona ļaudīm ūdeni bez ledus un citrona šķēles. Un tā tālāk. Tas viss uzvēdī naftalīniskas atmiņas par rokoperu "Jesus Christ Superstar", kuras libreta autors Tims Raiss tikpat radoši bija papūlējies iekļaut tajā valodiski ironiskas atsauces uz modernajiem laikiem.

Postmodernisma eklektisko iespaidu vēl pastiprina tas, ka daudzu epizožu nosaukumi ietver atsauces uz citiem modernās kultūras fenomeniem. Taču palienētā nozīme ir ievietota jaunā kontekstā. Ja jūs domājat, ka "The Return Of The King"/"Karaļa atgriešanās" ir kaut kāds sakars ar "Gredzena pavēlnieka" trešo daļu, jūs maldāties. Šajā gadījumā tā ir atsauce uz Jaunuves katrā izdevīgā gadījumā skandināto frāzi, lai atšūtu nevēlamo pielūdzēju un atvēsinātu vēlamo. "I Shot The Sheriff!"/"Es nošāvu šerifu!" līdzīgi Boba Mārlija dziesmas varonim atzīstas sajūsmas pārņemtais slepkavnieks, kurš maldīgi uzskata, ka nomiedzis šerifu, sērijā ar nosaukumu "Who Shot The Sheriff?"/"Kurš nošāva šerifu?". (Viņš gan nav vienīgais, kurš pieļauj tādu kļūdu.) "Lost In Translation"/"Pazudis tulkojumā" vēsta par nedienām ar bībeles tulkojumu angļu valodā. "Brothers In Arms"/"Ieroču brāļi" - par Robina Huda probācijas dienesta centieniem uzvest uz ceļa kādu zaglēnu. "Dead Man Walking"/"Nāvei nolemtais" ... stāsta par šerifa radošo mēģinājumu sarīkot Notingemā "Sāpju festivālu" ļautiņiem, kas pieķerti sakaros ar laupītājiem. Vizuāli citāti patapināti no citām filmām, "Indiana Džonss", "Karību jūras pirāti", piemēram. Un šerifs pierāda, ka viņš pārvalda mūslaiku moderno kultūru, uzrunā zemniekiem citējot Boba Dilana dziesmas "Blowing in the wind" rindas: "Ja jums gadās satikt Robinu Hudu, un viņš jums vaicā: "Vai jūs esat redzējuši manu naudu?" jūs varat viņam sacīt:"Atbildi, mans draugs, zina tikai vējš!"

Piektdienas veikalu plauktu mozaīka

(Par nomales problēmām)

Pāris dienas pagājušajā gadā es biju pateicīga vienalga kurai mitoloģiskajai būtnei, ka es dzīvoju, prasti sakot, melnajā pakaļas caurumā. Taču šovakar pateicība nebija mans tikums.  Tas vispār ir vāks - divas bodes stacijas galā - un nevienā no tām nav prastas laša filejas. Mja, piektdienas daļai ticīgo ir "zivju dienas". Un ticības apliecinājums uz galda prasa pielikt vien nelielas un ne jau garīgas pūles.

Honey, es teicu, es esmu nīgrāks lops par tevi, es esmu pārdzīvojusi i padsavienību, i postpadomju trakomāju un zinu, ka ne vienmēr atmaksājas uzvesties "normāli". Nākošreiz es paprasīšu, vai tās zivteles tiešām nav. Es personīgi esmu pārliecinājusies par faktu: plauktā - nav, noliktavā -ir. Mēle tam ir domāta. Nevis tam, lai aplaizītu apkaltušās lūpas. Un - piedevām - man ir slikts raksturs. Miss Hevišema, kā mēs jau pārliecinājāmies, ir tikai tāds maigs un neuzmācīgs kaķa murrājiens. Nakts vidū lekt no skapja gultā - tas būtu mans stils.

Piektdiena skaista kā veikalu plauktu mozaīka. Trešā bode, 20 min gājienā uz otru pusi, lasi havēja.

Paint It Black XIII.

(Vēstures pārradīšana)

Kostīmu māksliniece Frensisa Tempesta saka, ka katra paaudze dabū tādu Robinu Hudu, kādu tā ir pelnījusi. Un kā mazs bērnelis idejiskā ziņā izkrāso tradicionālo zīmējamo grāmatiņu saskaņā ar savām tā brīža sajūtām un fantāzijām. Šajā gadījumā krāsu švīkojumi ir visai mūsdienīgi, jo veidotāji bija izvirzījuši sev uzdevumu padarīt to ticamu "PlayStation" spēļu cienītāju paaudzei.

Ja viņi būtu spējuši paredzēt, ka ironiskā kārtā galvenā auditorija izrādīsies sievietes pēc trīsdesmit gadu vecuma, viņi, iespējams, tomēr būtu pārdomājuši un uzņēmuši sakarīgu pieaugušajiem domātu seriālu, kas vēstījuma kvalitātes ziņā būtu līdzvērtīgs kaut vai "The Tudors" bez izteiktajiem sižetiskajiem stulbismiem, par kuriem runa būs nedaudz vēlāk. Turklāt ir jāņem vērā, ka par "kvalitāti" es šeit runāju tikai seriālu kontekstā. Un seriāls, manuprāt, šeit droši vien atkal uzsprēgā mans snobisms, ir masu produkcija, kam vairumā gadījumu ar labu gaumi nav nekāda sakara. Tieši tāpat kā dāmu romāniem ar literatūru un Makdonaldos nopērkamajiem burgeriem ar haute cuisine. (Protams, ir arī patīkami izņēmumi, taču šis nav tas gadījums...)

Lai pielāgotos mērķauditorijas visai ierobežotajām zināšanām par aplūkojamā laikmeta reālo politisko situāciju, materiālo kultūru un parašām, tika nolemts izmantot detaļas, kas dotu viņiem iespēju uz karstām pēdām identificēties ar galvenajiem varoņiem. Tālab atšķirībā no astoņdesmito gadu versijas, kas manā atmiņā saglabājusies visai periodam atbilstoša - labi, nepieminēsim šādas tādas nianses, kas sešpadsmit gadus vecam skuķim šķita iederīgas un sasaucās ar tā brīža valdošajām popkultūras iezīmēm, piemēram, M. Praida matu griezums, taču autentiskais laika gars šķita saglabāts, - šī ir izteikti kičīga adaptācija, postmodernisma mikslis, kas noārda robežas starp mūsdienīgo masu kultūru un gadsimtiem tautas atmiņā auklēto leģendu, tāpēc apelēt pie vēsturiskās patiesības un detaļu precizitātes, ar ko nodarbojas daži ļautiņi, būtu pilnīgi bezjēdzīgi.

Šajā "Robina Huda" versijā ir pārpārēm apzināti iekļautu anahronismu. Reālijas, kas tais cēlajos laikos, kurus V. Skots aprakstīja "Aivenho", nebūtu iedomājamas. Robina loks, kuru tas  sakās esam pārvedis no Svētās Zemes, patiesībā nav saracēņu loks, jo līmētais oriģināls drēgnajā Albionas klimatā izjuktu. Kultivētas zemenes, kuras Robins Huds, aiz kātiņa turēdams, visai vēlīgi iebaro Gisborna māsai, lai piešķirtu ainai erotisku gaisotni, vai klasiskais peļu slazds ar atsperi, kurš, starp citu, tika patentēts ASV 1994. gadā un kurā pirkstus iecērt kāds no varas kalpiem, arī nav vēsturiski precīzas detaļas.

Pieviltie vēsturiskas precizitātes un autentisku detaļu mīlētāji ne vienreiz vien ir nikni uzsvēruši, ka izmantotās bruņas un ieroči vairāk atgādina 14. gadsimta Edvarda II ēras paraugus. Raupjums un vienkāršība, kas raksturo 12. gadsimta izstrādājumus, tikusi aizstāta ar krietni vēlāku laiku formu izsmalcinātību. Tas pats sakāms par tērpiem, kuru askētiskais siluets ticis uzlabots ar niansēm vai aizvietots ar tiešiem pārcēlumiem no citiem gadsimtiem. Piemēram, ideja par galvenā varoņa jaku ar kapuci, kas vizuāli sasaucas ar mūsdienās pusaudžu vidū iemīlēto apģērba gabalu - hoodie (Kaut arī man šobrīd šķiet, ka tas apģērba gabals ir dikti parocīgs Anglijai, jo lietū un vējā ir liela iespēja aizlidot uz velnsviņzinkurieni kā Mērijai Popinsai.), arī nākusi no 14. gadsimta. Kostīmu māksliniece, khm, šis fakts mani nedaudz uzjautrināja, īsts melnā humora paraugs, kaut kāda vārdos neminēta iemesla dēļ pētījusi bēru drānas, kādos tajā laikā, ietērpa miroņus, un tur vairākos gadījumos tikusi izmantota tunika ar kapuci, un tad nu nosprieduši, ka tas būs gana autentiski un ok. Turklāt zīmīgs ir tas, ka pēc pirmās sezonas pirmās sērijas uzņēmušā režisora Džona Makkeja ieteikuma viņi nedaudz japanizējuši Robina Huda tērpu - bultu maks guļ nevis diagonāli pāri ķermenim, kā tajos laikos bija parasts, bet gan taisni uz leju kā ninjam.

3. sezona. Robins Huds sastindzis ninjas stājā. Drūmums viņa sejā liecina par vēlmi atriebties. Viss viņa stāvs šķiet spriedzes pilns, gatavs cīņai uz dzīvību un nāvi. Taču viņa pozai pietrūkst plastiskuma un apņēmības, kas nolasāma ninju figūriņu sastingumā.

Vēsturiskuma mīlētājiem nepieņemams bija arī fakts, ka tērpi bija darināti no materiāliem, kurus tajos tālajos laikos nevarēja nedz izgatavot, nedz nopirkt.

 Sevišķi uzkrītošs un bieži minēts piemērs ir Jaunuves ar mašīnu mežģīņrakstā adītā dzeltenā jaciņa. 

 Un "absolūti anahroniskais" Mača džemperis.

To, ka arī Robina Huda laikos nebija svešs jēdziens "politkorektums", pierāda tas, ka daži no aktieriem ir ar tumšu ādas krāsu. Un patriotisma uzplūdos visi piemirsuši, ka karalis Ričards Lauvassirds angliski runāja sliktāk par mani. Sakrālā frāze: "Mēs esam Robins Huds!" viņa izpildījumā noteikti izklausītos komiski.

Taču kuru gan tas satrauc.

Šerifs stila vārdā aizņemas lieko zobu no miroņgalvas, lako kāju nagus melnā krāsā un, dzenot pēdas nolaupītajam Lielajam Notingemas paktam, pastaigājas pa mežu zīda pidžamā. 

Merionas tērpi, it īpaši 1. sezonā, rosina domas par to, ka meitene pa ceļam uz Budapeštu vienkārši ieskrējusi kādā "Primark" vai "H&M" bodē paķert šādas tādas jaciņas, šallītes, kleitiņas filmēšanās vajadzībām, jo, tfu, tfu, tfu, lokalizēju to, ko mans puisis dzirdēja no kāda kolēģa, pirms viņš pirmo reizi devās uz Latviju, ungāru veikalos var nekā mugurā velkama nebūt.

Frensisa Tempesta, kostīmu māksliniece "Robina Huda" pirmajai un otrajai sezonai: "Lūsija Griftsa, Meriona reālajā dzīvē, bija ļoti jauna. Tā bija Foza ideja, ka Merionai vajadzētu valkāt drēbes, kuras pusaugu meiteņu auditorija varētu vēlēties iegādāties. Viņš gribēja radīt tērpu līniju "Topšopam" un nosaukt to par Jaunavas Merionas tērpu līniju." Merionas tērpi pirmajā sezonā ir apslēpjošāki un viduslaicīgāki, kaut arī par autentiskiem tos būtu grēks nosaukt. Izmantotie materiāli un piegriezums, maskējot vidukli, padara Jaunuvi smagnēju un vecišķu. Vai arī neviļus liek padomāt, ka viņa sagrūsnējusi tikai no priecīgās domas par Robina Huda atgriešanos.

Otrajā sezonā producenti vēlējās redzēt seksīgāku un pavedinošāku Merionu. Iecerētās sižeta līnijas attīstības dēļ, manuprāt, lai Gisbornam būtu kur aci piesiet. Jo Merionu un Robinu Hudu tāpat kā V.I. Ļeņinu un Naģeždu Krupskaju visupirmām kārtām vieno cīņa gaišākas nākotnes vārdā. 

 Bērnišķīgums un arī pusaugu meitenēm ralsturīgie tauciņi ir zuduši uz neatgriešanos. Atklāti tiek demonstrētas krūtis un citi sievišķie labumi.

Ar Gisborna kopto bālumu kontrastējošās melnās acu zīmuļa līnijas un tumšās ēnas (Rādās, ka "Maybelline" un "Max-Factor" arī toreiz bija cieņā, tāpat kā melna matu krāsa.), apliecina to, ka viņš patiešām pieder ja ne gluži gotikas laikmetam, tad gotu subkultūrai jau nu pavisam nopietni. (Tas nekas, ka brīžiem viņa izturēšanās smagi velk uz emo.) Viņa ietērps vieniem šķiet patapināts no 80. gadu rokeriem a la "Depeche Mode", otriem - runa šoreiz ir īpaši par mēteli - no SS oficieriem. Trešie domā, ka tas pilnībā nosperts no "Van Helsinga". 

Arī viņa frizūra 2. sezonā ir tipisks anahronisms. Jo 2007. gadā tā bija pietiekoši moderna, lai es to piefiksētu. Turklāt mana puiša vecākais dēls ar tieši tādu pašu zīmējās 2007. gada Ziemsvētkos.

 

Šerifa māšeles algotņi valkā melnās beretes. Šur tur visai nevainīgi kadrā pavīd maskēšanās tērpa jakas piedurkne vai bikses, armijas parauga zābaki. Un visa politiki saspīlētā un sazvērestību saēstā gaisotne liecina, ka gluži tāpat kā šobrīd Tuvajos Austrumos rit nebeidzams karš. Un ka tieši tāpat tas nebūt nenotiek kādā vienkāršam ļautiņam nezināmā zemes nostūrī, bet gan tepat deguna galā - pilī, apkārtējos ciemos, mežā.

Paint It Black XII.

(Disnejlendā ieslodzītie - atkāpes vietā)

Patiesību sakot, šī tendence pasargāt bērnus no visa satraucošā mani biedē. Es domāju, ka saudzēšanas pasākumi izdara tiem lāča pakalpojumu. Šaubos, ka cilvēks, kas savā dzīvē pārticis tikai no V. Disneja studijas produkcijas, būs spējīgs adekvāti reaģēt uz dzīves situācijām, kuras bieži vien prasa rīkoties nevis saskaņā ar kādu iepriekš apstiprinātu Tā Kunga pasaku scenāriju, asistējot viedai sirmmāmiņai, bet gan pieņemt arī smagus un nepopulārus lēmumus un izšķirties arī par ne tik lāgu lietu darīšanu.

Un tā nav tikai teorija. Ja man nebūtu reālas pieredzes saskarsmē ar jaunu sievieti, kuras personības briedums 26 gadu vecumā ir smagi iestrēdzis skaistajā bērnībā, es tik īpaši neceptos. Es saprotu, ka Vinnijs Pūks, Alise, Pelnrušķīte, 101 dalmācietis un tamlīdzīgi var būt tuvs jebkurā vecumā. Pati par sevi tā nav problēma. Taču, ja tā ir vienīgā garīgā barība? Katru gadu vasarā doties svētceļojumā uz Amerikas Disnejlendu. Un, ja ir iespējams, tad ziemā - uz Parīzes Disnejlendu. Tas, kas viņu neskar tieši, viņu neinteresē un nekrīt viņai acīs. Viņa pamanīja, ka suņam ir slikti tikai tad, kad tas vairs nespēja pats tikt augšā pa kāpnēm. Tagad viņa grib sev mīļsunīti, taču kurš viņu vāks pēc tam, kad šunelis būs izaudzis no vecuma "cute"? Un attieksme - visu manā vietā izdara un pabeidz citi, piemēram, es gribu remontu, bet esmu tā pārgurusi pēc vienas durvju virsmas nokrāsošanas, ka divas nākamās dienas to vien spēju, kā elst un pūst - liek maniem nagiem nolaisties. Un reizēm es nevilšus domāju, ka manai 13 gadīgajai meitai noteikti ir daudz vairāk prāta un saprašanas. Jo eksistence iedomātā ziepju burbulī, kas ar namdurvīm norobežots no pārējās "ļaunās pasaules" - pasaules, kurā ir jādomā un jāuzņemas atbildība par saviem darbiem, neveicina nedz emocionālo, nedz intelektuālo attīstību.

Taču - no otras puses - teiksim tā, es nemaz nebrīnos par to, jo zināms infantīlisms un atbildības trūkums ir vispārēja patērētāju sabiedrības iezīme. Cilvēki absolūti neapzinās, ka viņu lēmumiem var būt sekas. Tās ir valsts institūcijas, kas mūždien brīdinoši krata pirkstu. Vai gan citādi būtu jāskandina par "ēšanu ar atbildības sajūtu", "alkohola patērēšanu ar atbildības sajūtu", "tērēšanu ar atbildības sajūtu"?

Protams, no malas tas var šķist jauki, ja sabiedrība ir tā sakārtota, ka cilvēki tajā var eksistēt bez īpašas smadzeņu piepūles. Kad valsts pa daļai indivīda vietā uzņemas lēmējfunkciju par to, kas ir labs un kas ir slikts. Tomēr personīgi es dodu priekšroku domāšanai. Vēsture ne reizi vien ir pierādījusi, ka, attīstoties konkrētiem apstākļiem, šī tendence nedomāt ar savu galvu var kļūt riskanta.

Sabiedrības modelis, ko pārstāvēja Nacionālsociālistu partijas biedrs Hitlers, saucās totalitārisms. (Man ir slinkums nodarboties ar komunisma kritiku.) Tas, kā jebkura cita līdzīga valsts sistēma, savā tēvišķajā izpausmē ietverot privilēģijas uz nenobriedušo prātu pārraudzības realizāciju un pārmācību par atkāpšanos no normām, paturēja sev tiesības uz vienīgo pareizo pasaules skatījumu un brīvību pārveidot pasauli partijas ideālu virzienā. Viss pārējais bija iznīcības vērts: sliktās grāmatas tika sadedzinātas, "izvirtušās" mākslas darbi, šķiet, iznīcināti vai pārdoti uz ārzemēm, lai sagādātu naudu zibenskariem, izredzētās rases ģenētiskajiem, fiziskajiem vai garīgajiem parametriem neatbilstošie ļautiņi - sterilizēti, izolēti no sabiedrības vai/un iznīcināti. Tādējādi sabiedrības locekļi, pasargāti no kaitīgajām ietekmēm, precīzāk padarīti par lemt nespējīgiem Trešā Reiha Disnejlendā ieslēgtiem bērniem, dzīvoja kā dieva ausī, kamēr viss notiekošais viņus personiski neskāra, neko neredzoši, neko nedzirdoši, jūsmodami par Gebelsa trāpīgajiem rakstiem un masu sarīkojumu grandiozumu un estētiku. (1) Un pēc kara viņi pavēstīja, mēs neko nezinājām par to, kas notiek mums apkārt. C'est la vie!
____________________________
(1) Par to runā Traudla Junge savā atmiņu grāmatā "Līdz pēdējai stundai".

Tas čikens ir iesmirdis

(Par tradīcijām ar saviebtu ģīmi...)

Paldies Dievam, Ziemassvētki ir pagājuši! Ne mazākās sajūsmas.  Man nekad nav bijis skaidrs, kāds Kristus dzimšanai sakars ar to komerciālo ārprātu, kas ieskauj šos, khm, "pašus ģimeniskākos svētkus".  Žēl, ka es esmu izmetusi laukā katalogus, kas neejošas grabažas mēģināja iesmērēt par "jaukām svētku dāvanām". Ko jūs teiktu par plānprātīgi ķiķinošu Homeru Simpsonu, kas manējā puiša pieaugušajiem bērniem tika uzdāvināts kādus gadus atpakaļ? Noteikti sajūsmā vārtītos pa grīdu un no smiekliem kostu paklājā un galda kājās...

Droši vien nākošgad mēģināsim aizbraukt kaut kur prom no mājas, lai tas vismaz nebūtu tik jūtams. Un nenāktos ēst tradicionālo Ziemassvētku tītaru.

Godīgi sakot, gribas skurināties no domas vien. Tas, kodēti saukts par "road runner"/"skrējējvistu" dēļ sviedrainās piegaršas, ir nešķīsti dārgs. Manuprāt, tāpēc, ka tradīcija. Un tradīciju ievērošana ir luksuss.

Kaut arī šogad tas vēl bija ciešams. Pāris gadus atpakaļ tā specifiskā garša bija tik izteikta, ka to neēda pat suns. Viņš to lopu savā bļodā visai nicīgi apostīja, itin kā sacīdams: "Tas cālis ir iesmirdis..." Un uzgrieza asti.

Kaķis, ar kura garšas uztveri eksperimentējām svētdien, gan jutās visai apmierināts. Taču pēc tam vairāk nav rādījies. Varbūt, ka kaķītis vienkārši mēģināja būt pieklājīgs pa savai modei. Rīt būs viņai jāsameklē godīgs čikens. Kājeles, krūtiņas, vai kaut kas tamlīdzīgs.

Un vēl viens neliels iebildums ir mūžīgā TV blenšana. Skatījāmies "Jingle All The Way" ar Švarcu. Ņemot vērā džina un tonika nopelnus, tas izcilais amerikāņu "kultūras" paraugs nekrita uz nerviem. Teicu puisim, ka kaut kad ponta pēc vajadzēs noskatīties "Captain America", taču pirms tam droši vien vajadzēs sirsnīgi pievilkties, jo skaidrā es to "šedevru" nebūšu spējīga pārciest.

Paint It Black XI.

(Kā izdabūt kamieli caur adatas aci - 5)

Kādā 2007. gada intervijā Fozs Alans, seriāla līdzproducents, saka: "Es esmu pārsteigts, cik [tas] ir sanācis seksīgs..." Taču man kaut kā neškiet, ka no erotiska/seksuāla konteksta iekļaušanas tā saucamajā "bērnu programmā" viņi bija nolēmuši atteikties.  Ietvertais diapazons ir visai plašs - no nevainīgas maigošanās un muļķīgas vīriešu torsu atkailināšanas līdz mājieniem par visai tumšās krāsās ietonētu seksualitāti, kas balansē jau gandrīz uz tabuizācijas robežas.

Tā kā naivā un pūkainā variācija, godīgi sakot, man ir paslīdējusi garām, jo es neko īpašu no tā visa neatceros, šķīsti domāju, ka nekā pieminēšanas vērta tajā nebija. Viss ir tik lipīgi saldi kā žļembājot "Mars" batoniņu, kas šķebīgi pieķep pie augstslējām. Vienīgais, kas man aizķēries prātā, ir mazajiem skatītājiem pasniegtā dzimtās valodas mācībstunda Mača izpildījumā. Kā viņš skaidro - "eifēmisms" - tie nav meli, kā, starp citu, domā Mazais Džons, tas ir jauks, nevainīgs vārds (1), ko tu lieto, domājot pavisam ko citu. Piemēram, "iet pēc medus"- 'nodoties [visa veida] divvientulībai'.  Un viņš ir gandrīz sirsnīgi pārliecināts, ka "apglabāt līķi mežā" Robina Huda leksikonā nozīmē tieši to pašu. (Par ko es nemaz nebrīnītos - skarbā laupītāju ikdiena на лицо.) Un viens Džaks teiciens, par kuru es smējos ilgi: "Vīrieši mēdz melot par savu izmēru." (2)

Viss mainās, kad mēs nonākam līdz grēkā kritušajiem, pavedinātajiem un pavedināmajiem neliešiem. Ļoti interesanta šajā sakarā ir šerifa loma. Viņš pats tiek tēlots aseksuāls. Tāds, kurš savu miesas kārību sublimējis varas kārē. Nespēju iedomāties viņu nobeidzam kaut vai kulakā. Taču viņa izturēšanās pret Gisbornu no pirmā acu uzmetiena var šķist, maigi sakot, dīvaina un divdomīga. Viņš mēdz nostādīt savu apakšnieku situācijās, kad viņa signālus - uzkrītošos pieskārienus un gandrīz neslēpto fizisko tieksmi pēc saplūšanas vienā - viegli varētu pārprast. Tā sakot, bērnu programmā tiek izteikti mājieni, ka starp tiem diviem kaut kas varētu būt.

Nez, ko jūt trusītis, redzot pitonu atplešam rīkli? Saldkairas trīsas? Gisbornam ir tāds skatiens, it kā šerifs taisītos viņu aprīt.

Taču, manuprāt, un man ir diezgan samaitāta fantāzija, šerifs vienkārši izmanto pseido-seksuālu attieksmi, pārkāpjot intimitātes robežas un ielaužoties ļautiņu privātajā telpā, kā līdzekli, lai liktu viņiem justies nelāgi un tādējādi iegūtu kontroli pār tiem. Piemēram, kad šerifs visā savā vīrišķajā krāšņumā izslienas vannā Gisborna priekšā, viņš nebūt necenšas saistīt to ar savām paplūdušajām ķermeņa formām un neatkārtojamo rotaļu lācīša grāciju, viņš vienkārši ļoti primitīvā veidā demonstrē varu - kurš tur ir noteicējs un, ja vēlas, var patirināt krāniņu citiem acu priekšā. Gisborna viebiens bez vārdiem liecina, ko viņš domā par iesirmo spalvu ieskauto lepnumu tur lejā.

 

  

 

Šerifs. Tas nekas, ka es mazgājos reizi pusgadā. Vai tev šķiet, ka izkāpis no vannas es smirdu sliktāk?!

Tieši tāpat interpretējama šerifa izturēšanās pret Merionu, kad viņa lūdz šerifam parakstīt viņai caurlaidi, lai viņa varētu "izlīgt" ar Gisbornu, - viņš paceļ viņas apmetni, lai ievērtētu tērpu, un ieinteresēts viņu aposta. Izmestās frāzes, kas pavada viņa rīcību, liek ļoti skaidri iztēloties, kādu tālāko notikumu norisi paredz viņa morāli izverkšķītais prāts - tik vēlā stundā un tērpusies savos labākajos zīdos - viņa varētu vēlēties tikai vienu, sorry, paplest kājas. "Es [Gaja vietā] tev iešautu gan pa svaidīgo pakaļu, gan pa mainīgo ģīmi," viņš beidzot nosaka, nostādot viņu vieglas uzvedības sievietes lomā.

Šerifs sašutis. Audzināšanas sekas. Mūsdienu izlaistā jaunatne. Meriona pat nezin, ka tik vēlu vakarā apmeklēt vīrieti nav pieklājīgi. Ja nu viņš ir vannā, ko tad?

Ar šādu pašu nolūku - samulsināt, atbruņot, pakļaut - šerifa leksikonā iekļautas dzēlīgas un divdomīgas frāzes. Piemēram, šerifs iepazīstina Gisbornu ar slepkavu, ko tas nolīdzis, lai tiktu galā ar Robinu Hudu, slepkavnieks nometas šerifa priekšā uz viena ceļa un noskūpsta viņa roku, tad šerifs pagriežas pret Gisbornu un saka: "Respekts, Gisborn. Man tas patīk," un tad, visai nicīgi noskatīdams savu rokaspuisi no galvas līdz kājām, izsmējīgi piemetina: "Why do you never kiss my ring?" It kā nevainīga frāze, ko inspirējusi tikpat nevainīga darbība, taču šiem vārdiem šerifa netīrajā mutē, ko māmiņa bērnībā nav pietiekoši mazgājusi ar ziepēm, ir pavisam cita garša. "Kāpēc gan tu nekad nebučo man pakaļu?" Citā gadījumā viņš Jaunuvei dzēlīgi vaicā, vai viņas dedzīgā iestāšanās par zemnieku labklājību ir nerealizētā sievietes potenciāla rosināta. Piemetinot, tik veca un vēl jaunava. Domājot, ka viņai savu enerģiju vajadzētu veltīt kaut kam tīkamākam. Tik nekaunīga līšana zem brunčiem viņai laupa valodu. Ko, domājams, šerifs arī bija gribējis panākt.

Un tas nebūt nav viss. Jau minētais lords Vinčesters, apciemodams Jaunuves tēvu pazemes apartamentos, izšķīries par labu princim Džonam, daudznozīmīgi izmet: "Tā ir tava meita. Protams. Izlieta māte. Labi sanācis, Edvard. Mēs taču nebūtu vēlējušies, lai viņa būtu atsitusies tevī, vai ne? ... Ja es nevarēju dabūt māti..." Šis paziņojums, nenoliedzami, nebūt nenozīmē vēlēšanos šķīsti un godbijīgi vest viņu pie altāra, bet gan vecā, likteņa un prāta apdalītā āža lēmumu paņemt viņu ar varu. Atriebjoties par vecu pārestību. Ne gluži bērnu programmā iekļaujama situācija, vai ne?

Interesanta šai pašā sakarā ir spēlēšanās ar vārdu "gribēt" - kur viena nozīme līgani pāriet otrā - Vinčesters grib Saseksu un daļu no Sarejas. Ne gluži seksuālo vēlmju konotācija. Un viņš grib Merionu. Kā seksa objektu, es domāju. Tieši tie paši vārdi ar vēl zīmīgāku nokrāsu atskan no Gisborna mutes, kad viņš bez klauvēšanas iebrāžas Merionas kambarī: "Vinčesters grib tevi." Ir pilnīgi skaidrs, ko viņš domā un cik viņš ir satriekts. Viņa balss gandrīz aizlūst, acu priekšā iztēlojoties to, kas ar Merionu varētu notikt vecā izvirtuļa gultā. (Ja lordam akurāt nav nepieciešams skals, lai dabūtu to augšā.) Jaunuves atbilde, par ko es parasti iesmīkņāju, izstaro reizē neaprakstāmu naivumu un apskaužamu briedumu: "Pasaki viņam, ka viņš nevar mani dabūt." (Arī citos gadījumos viņa parāda apbrīnojamu konsituācijas izpratni, neņemot vērā izcili infantīlo scenāriju. Piemēram, Gisborns nespēj noticēt, ka viņa varētu būt dāvājusi sevi Dievam. "Es neesmu dāvājusi sevi nevienam," viņa atbild "Vēl ne." :D ) Rādās, ka viņa spilgti apzinās savu spēļmantiņas statusu.

 

Gajs Gisborns. Krupja aprīšanas tehnika. Paņemt aiz kājelēm, lai nespirinās, un ar galvu pa priekšu, zobus griežot, mocīt nost. Labāk sanāks, ja viens no radītājiem ir bijis franču izcelsmes.

Arī Gisborna māsa piemet pagali šajā ugunskurā. Trešajā sezonā Izabella, aizbēgusi no sava vīra, kuram Gisborns viņu 13 gadu vecumā pārdevis, jo tas piedāvājis "skaidru naudu" par šo darījumu, uzrodas teju vai no zilām debesīm. Un vīrs, pēc viņas apgalvojuma, ar viņu darījis negantas lietas. Kādas tās bijušas, mēs tā arī neuzzinām. Taču no dažiem vārdiem un saspēles elementiem izriet, ka šīs attiecības droši vien ir bijušas vardarbīgas un perversas. Uz vīru iedarbojas padevības pilnas pozas un šņaukāšanās. Un, Dievs vien zina, ko nozīmē viņa vārdi: "Ik reizi, kad tu mani nodod, vai nu ar vārdiem, vai ar rīcību, to padari to visu ļaunāku priekš sevis, kad mēs satiksimies viens pret vienu kādā mazā, tumšā istabā."  Es ceru, ka tā nav bijusi gluži 101. istaba. (Dž. Orvels "1984")

"Pasaki viņam, ka viņš nevar mani dabūt!" Ne jau velti lēdija Meriona ir "visgrūtāk iekarojamā sieviete Anglijā". Mr Patētika to zina it labi.

________________________________
(1) Šeit uzskatāmi iezīmējas bērnu programmas standarts, jo viņš jau nesaka, ka tas ir vārds vai izteiciens, ko izmanto kāda rupja, piedauzīga, intīma vai arī tabu nosaukuma aizstāšanai.
(2) Tas tiek attiecināts uz Mazo Džonu, kam puišelis, pateicoties tautas valodās notikušajai mitoloģizācijai, piedēvējis teju vai milža augumu.

Paint It Black X.

(Kā izdabūt kamieli caur adatas aci - 4)

 

"Robina Huda" trešā sezona. Dižais varonis sūcas ar, ak vai, Gaja Gisborna māsu. Starp citu, vienīgā sieviete, ar kuru viņam bija kaut kādas "dzirksteles"...

Rādās, ka vardarbība nav galvenā problēma. Tobrīd deviņus gadus vecais Viljams Barklajs-Klārks, pārliecināts Notingemas šerifa piekritējs ("...tāpēc, ka viņš ir ļauns un rīkojas tā, kā no viņa sagaida."), jutās ne pa jokam pikts, kad viņa iecienīto "bērnu" programmu "Robins Huds" ik nedēļu sagandēja "bučošanās". "Iepriekšējā sezonā jaunava Meriona nomira, un tagad Robins pinas ar katru meiču [kas pagadās pa rokai]," viņš, erotisko izpušķojumu saērcināts, rakstīja vēstulē kanāla BBC vadībai. Tas ir reāls stāsts un tika publicēts visai daudzos medijos, arī laikraksta "The Daily Mail" 2009. gada 24. maija numurā. Kā es toreiz smējos.

Sex sex sex and don't forget the "violence"... -- Marilyn Manson

(Par libido un tanatosa neizdibināmajiem kopus ceļiem )

Atceros, vairāk kā gadu atpakaļ pa visu Londonu (un ne tikai) bija izlīmēti plakāti. Tobrīd es rakstīju: "Katru reizi, kad es eju uz "Tesco" vai kad mēs braucam uz "Sainsbury's", man ir jādomā, kā savākt feisu. Runa ir par milzīgiem posteriem izmeklētā žults krāsā. Pa vidu novietota nodzīta gladiatora fotogrāfija. Abās pusēs balto burti. "Kareivis pieņem lēmumus, cilvēkam ar tiem jāsadzīvo." Figūra šo teikumu sadala divās daļās kā cezūra. Manējais ik reizi piebilst: "Look, your boyfriend!" Taču domājams, ka greizsirdīgs viņš nav..."

Ja "Strike Back"/"Pretsitiens", neskatoties uz visiem trūkumiem un piebāztību ar klišejām, piemēram, teroristi straumē interneta video, kurā TV reportierei, kas vienmēr (kāda jauka verbāla muļķība, mēs visi zinām, ka tas ir relatīvi :D) runā taisnību, nocērt plaukstu, galvenie varoņi bēg automašīnā, kurai neviens no vajātājiem nespēj trāpīt, tādā garā, pirmajā sezonā tas tomēr bija, kā raksta "Digital Spy", un es tam piekrītu - "unikāls britu produkts", atbilde amerikāņu seriālam "24", kur brutāli un atklāti tika atspoguļota karavīru dzīve, tad otrā sezona... To niansi starp britu un amerikāņu ražojumu var noteikt neminstinoties - ne tikai kartupelis mutē/akcents/izruna atšķiras - Britānijā tādu jēdzienu kā "inteliģence" iespējams attiecināt arī uz masu kultūras produkciju, ASV - tāda fenomena, vismaz manā subjektīvajā skatījumā, nav. (Spriežot pēc tā, kādas izcilas vērtības cilvēki saskata infantīlās komiksu ekranizācijās. Man pietrūktu talanta kaut ko tādu secināt. Taču, cik es zinu, arī Amerikā dzīvo normāli, domājoši cilvēki.)

Otrā sezona "Strike Back: Project Dawn"/"Pretsitiens: Projekts Lēkts", kas Amerikā tiek piedāvāts kā pilnīgi svaigs un oriģināls "Cinemax" produkts, ir, kā recenzijā raksta "Unpopcult": "...sliktas kvalitātes, uz nerviem krītošs, par spīti ieguldītajiem miljoniem, ļoti, ļoti lēts." Pirmās divas sērijas es noskatījos pāris dienas pēc tam, kad to bija sākuši demonstrēt ASV. Vardarbība, lamas, sekss - cik noprotams, tas ir labākais, ko spēj piedāvāt maksas kanāls otrpus okeānam.  Ne viens, ne otrs, ne trešais mani, protams, nespēj raustīt - tik psiholoģiski vārīga es neesmu. Taču mani mazliet tracina fakts, ka Britānijā, starp citu, šur tur, piemēram, "Radio Times", tas tika reklamēts ar R. Ārmitidža vārdu. Kas, manuprāt, bija diezgan bezkaunīgi un maldinoši pret potenciālo skatītāju. Burtiski pāris minūšu un divu teroristu prasību deklamāciju dēļ. (Labi, neņemsim vērā to, ka, skatoties tās dažas minūtes, mani neatstāja apbrīnojami uzmācīga vēlēšanās kādu nosist vai laist kaut ko pret sienu tā, ka šķīst. Laptops, uz kā es to skatījos, šim nolūkam, protams, nederēja. Tik daudz prāta man bija saglabājies. :D) "Mēs prasām atbrīvot mūsu brāļus, izpildīt mūsu prasības. Bla. Bla. Bla. Un, ja ne, mēs runāsim vienīgajā valodā, kuru rietumnieki saprot. Asinis."

Skatiens. Šāviens.

Ja mēs ignorējam manu jūtelību pret R. Ārmitidža varoņa pārāk grafisko galu (Šķīdiens tiešām bija ievērības cienīgs, un tur viņam tiešām ir taisnība - viens ir zināt, kā tu mirsti, otrs ir redzēt, kā tas izskatās uz ekrāna. Kaut arī man šķiet, ka no E. Linkolna kakla guldzošās asinis pagājušās sezonas "Strike Back" finālā izskatījās vēl grafiskāk.), šis seriāls kā līmeņa, tā izpildījuma ziņā tā aizdomīgi velk uz amerikāņu melno komēdiju "Die Hard"/"Cietais rieksts" un dažām Kloda van Dammes 80. gadu beigu filmām. Turklāt tajā ir atsauce  uz "Spooks"/"Spoki" piektajā sezonā redzamo ķīlnieku sagrābšanas epizodi Saudi Arābijas vēstniecībā. Vizuāli tas ir gandrīz vai precīzs plaģiāts ar amerikāniskas parodijas piegaršu. Tikai līķu skaits šajā gadījumā ir lielāks. Turklāt galvenais sagrābējs nelāgi atgādina "ļauno doktoru" no Ostina Pauersa sērijas filmām. Tas tam visam piešķir nedaudz pajolīgu šarmu, dēļ kura to var arī skatīties. Piemēram, šī nelielā ainiņa no ķīlnieku atbrīvošanas operācijas izskatās perversi debīli.

 

"Dr. Evil" draud uzspridzināt hoteli ar visiem ķīlniekiem.

 

"Dr. Evil" ķeras pie lietas. Tie ir vadi, kas piestiprināti pie sprāgstošā objekta, kas pacelts pie griestiem. Iespējams, ka tas varētu būt artilērijas šāviņš.

 

Maikls Stounbridžs (Filips Vinčesters) pamana bīstamo objektu un to kritienā notver. Es tiešām smējos par šo varonības aktu.

Vienu gan es nesaprotu, kāpēc seriālā, kas domāts mačo auditorijai, tik daudz un uzmācīgi tiek rādīti vīrieši bez biksēm? Vai tiešām daiļā dzimuma piesaistīšanai? "Pupu faktors" - 'boobage' tur ir nobālējis "pakaļu faktora" - 'bummage', 'buttage', kā jums labāk tīk - priekšā. Smadzenes, citējot "IndieLondon" satek vai nu biksēs, vai arī izšļācas no Džona Portera (Ričards Ārmitdžs) galvas. Ļaunāk pat es nevarētu pateikt. :D

 
Demjens Skots (Salivans Stepltons) dara visu iespējamo, lai pēc iespējas mazāk paturētu bikses kājās. No intervijas laikrakstam "Metro": "Man bija daudz iespēju praktizēties [izģērbties] šajā seriālā un šobrīd jau es esmu pieradis. Tu vienmēr mazliet nervozē, nēsājoties apkārt bez drēbēm vismaz 50 cilvēku priekšā. Seksa ainas parasti tika filmētas kopā ar aktrisi, kuru es tik tikko esmu saticis, tad nu tas notiek apmēram šādi: "Sveiki. Es esmu Salivans, un tāds es izskatos kails." Tas sākumā dod pa nerviem, taču tu centies saskatīt tajā visā kaut ko jautru. Viņš atzīstas kā pie bikts, ka arī iepriekš ir filmējies tādās ainās, taču nekad tās neesot bijušas tik "pikantas". Tā kā turpinājumā skatītājus gaidot "vēl vairāk kailas miesas", un dažas no seksa ainām esot "ļoti enerģiskas".


Šī nav enerģiska seksa aina, šeit viņš cīnās ar "sliktajiem" puišiem. Par to jau es esmu rakstījusi. Forumos es esmu lasījusi, kā sievietes (vairumā amerikānietes) no nedēļas nedēļā arvien vairāk atmaigst pret šo "meitu ģēģeri ar zelta sirdi". Nez, vai viņas par līdzīgu eksemplāru tik saldi vīterotu arī dabā?

Spriežot pēc visa, kas lasīts pēdējās nedēļās, ja R. Ārmitidžs tomēr būtu palicis šajā britu (stipri nosacīti) un amerikāņu visnotaļ sviestainajā projektā, viņam nāktos ielīst Filipa Vinčestera varoņa ādā, tikai ar savu seriāla identitāti, jo tautu draudzības vārdā ir pilnīgi skaidrs, ka viens tāpat kā tagad būtu amerikānis, otrs - brits. (Lai arī viens no producentiem, Frenks Spotnics, intervijā ir izteicies, ka šīs kardinālās izmaiņas garā un saturā izdarītas tikai pēc pagājušās sezonas galvenā varoņa zaudējuma cita projekta dēļ, es tam kaut kā nespēju noticēt. HBO/Cinemax, kas ir atbildīgi par šo revampējumu, amerikāņu tautā tiek mīlīgi saukti par "Skin-e-max" tieši šīs pupu un pakaļu propogandas dēļ. Nakts laikā viņi tautu izklaidējot ar porno.) Un mēs, iespējams, varētu redzēt viņa pēcpusi šajos kadros.

 
Filipa Vinčestera pakaļa tuvplānā. Par ko gan viņš tobrīd domāja? Piemēram, Deivids Tenants esot juties nelāgi, tēlojot orgasmu, un pēc tam viņu vienmēr esot mocījusi vēlme apvaicāties citiem, vai arī viņi dabā to dara tā. Droši vien puisis bija sajuties nedaudz smieklīgs.

Es zinu, ka pa daļai mana nīgruma iemesls ir īsuma piegarša. Tāda reakcija mēdz būt ne tikai alkoholiķiem. No otras puses, ja man vaicātu, vai es gribētu redzēt Ārmitidžu ar nolaistām biksēm, es - laikam - atbildētu, nē. Tā nav mana prioritāte. Viņš sevi ir pietiekoši daudz demonstrējis. Laikam visneslēptākā demonstrācija ir "Between The Sheets"/"Starp palagiem".  Es neesmu redzējusi "atklātās ainas", taču man nav ne mazākās vēlēšanās maksāt 13 mārciņas, lai apskatītu kādu viņa ķermeņa daļu visos sīkumos un tuvplānā. Ja kādam interesē viņa pēcpuse no ne tik seniem laikiem, to var ievērtēt "Spooks" astotās sezonas ceturtajā sērijā. Viņš pārģērbjas, lai būtu garantija, ka viņš ir, runājot spiegu žargonā, "tīrs". Nez, kāpēc šādā pašā situācijā mums nedeva iespēju aplūkot Hariju Pīrsu? Tauta vēlas zināt savus varoņus arī no tās puses.

Katrā gadījumā man jāatzīst, ka R. Ārmitidža ekrāna nāvju bilance ir krietni iespaidīgāka par viņa seksa ainu bilanci. "Ultimate Force"/"Elites specvienība" (Nošauts, jo ielīdis gultā ar dienesta biedra sievu. Līķis, starp citu, pēc tam tiek nobēdzināts saldētavā un pa virsu sakrautas gāzēto padzērienu pudeles.), "Robins Huds" (Pati pliekanākā un patētiskākā nāve.), "Spooks"/"Spoki" (Kā jau esmu rakstījusi iepriekš - nokasīts no asfalta pēc lēciena no daudzstāvu mājas jumta.), "Captain America: The First Avenger"/"Kapteinis Amerika: Pirmais atriebējs" (Pārliecināta nacista nāve Evas Braunas stilā - "Heil HYDRA!" un ciankālijs, droši vien pati stilīgākā nāve.), "Strike Back" (Varoņa nāve, kaut velns parautu to draņķa varonību, nododot kodētu ziņojumu, ko spējīgs atšifrēt vien ērzeliskais amerikānis - lode smadzenēs un skaists šļāciens.)."The Hobbit"/"Hobitu" mēs atstāsim saldajam ēdienam, jo filma vēl nav pabeigta,  taču arī tur viņa varoni gaida nāve Piecu armiju kaujā. Taču Šonu Bīnu, kas ir pamanījies tikt nogalināts vismaz 21 filmā, viņam vis tik drīz nepārspēt.