Vertigo

(Fragments [Par kādu vārdu un tā variantiem])

Stāvot uz kāpieniem, kas no krasta promenādes ved augšā uz Vestminsteras tilta, upes dienvidu pusē ar smagu čemodānu pie rokas, sajūtot sejā suņa mēlei lidzīgo miklo un viegli smakojošo Temzas elpu un skatot, kā muļķīgie tūristi sajūsminās par Parlamenta ēku un Lielo Benu, šī iepriekšparedzamā sajūsma man nekad nav bijusi saprotama, zem krēslas mākoņu sašķeltajām debesīm, caur kurām sūcas stīgrojoša saules gaisma, itin kā caur acs kaktiņa izmesto miglu samanot, kā tie steidzīgi fotografējas pa vienam, pa pāriem, ar suni un visbeidzot ar bērniem, man sāk likties, ka esmu ieslīdējusi pavisam citā daudz slinkākā dimensijā. Cilvēki steidzas garām - augšā un lejā, nepievērzdami man uzmanību, kaut arī šobrīt tā būtu vēlama, jo es palēnām atskāršu, cik ļoti man sāp samocītās rokas. Kaijas griezdamās kliedz un spalgā saucienā nolaižas līdz ūdens virsmai, dūjas metas virsu maizei, suns rej, stīgrojošā gaisma lēnām paplēn, un pāri visam nolaižas krēsla. Kad es beidzot tieku augšā, ir gandrīz vai satumsis. Pieturā piestājošs divstāvu autobuss iepūš sejā siltu brāzmu. Laimīgā kārtā debesis ir nomākušās un zemas, tātad īpaši auksta nakts nav gaidāma. Un marta sākumā Londonā jebkurā gadījumā ir siltāks, nekā Volverhamptonā. Garlaikotu ģīmi pētu stendā izlikto karti, lai noskaidrotu tuvāko ceļu līdz Vaterlo stacijai. Vispār centrālo Londonu es vizuāli zinu tīri labi; man, protams, var neprasīt ielu nosaukumus, jo tos nekad neesmu centusies paturēt galvā. Arī vietējie parasti nerunā par ielām, itin kā tas būtu dīvains atavisms, kas Anglijai nav raksturīgs, viņi min zīmīgas vietas un citus orientierus. Taču es esmu atnākusi no Viktorijas stacijas, un tas ir prasījis no manis nedaudz vairāk, nekā es biju iedomājusies. Es esmu spējīga bez galvassāpēm nostaigāt lielus gabalus, tā kā tās nabaga 5 vai 6 jūdzes nebūtu liela problēma. Taču čemodāns ir pārāk smags un klumzīgs. Gandrīz uz vēdera pielien melns "BMW" un apstājas pie pārejas iepretim hoteļa "The Mariott" fasādei. Vispār interesanti, ka arī Anglijā šai mašīnai ir nepamatoti slikta slava kā noteikta melna un bļaustīga kontingenta krāniņa pagarinājumam. Šoreiz iespaids ir pilnīgs, jo no iekšienes skan Lēdija Zoss, un snobs manī saka, ka nav iedomājams inteliģents cilvēks, kas klausītos to uztjūnēto brīnumu. Taču šoreiz tā dziesma nav nedz "Paparazzi", nedz "Poker Face", nedz "Bad Romance"... Tas ir negaidīts blieziens starp acīm un galvanizējošs elektriskais lādiņš pa smadzenēm, absolūts atkailinošs emocionālais melnais humors nevietā un nelaikā, jo tas draņķa vārds ir pēdējais, par ko es vēlētos domāt ar 20p kabatā un pilnīgi tukšu telefonu. Vai arī - vietā un laikā, jo tikai kādu brīdi iepriekš es nespēju izlemt, kas, pie velna, būtu stilīgāk - godīgas latvju melnmates stilā izvēdināt galvu Daugavā, Gaujā vai Temzā. Man ir sacījuši, ka no manas sejas neizteiksmes nav iepējams nolasīt, kas man prātā, un es domāju, ka tas ir pat ļoti labi un ka tādos brīžos kā šis, kad spēji Temzas estuārā uzputojis devītais vilnis draud aprīt Batersī spēkstaciju, tā ir nenoliedzama priekšrocība.

“Autopilot, no control...”

(Par maldīšanos tiešā un pārnestā nozīmē)

Mančestera it kā skaitās liela pilsēta, taču man tā liekas līdzīga vien palielam miestam. Iespējams, ka kļūdas nav. “Miestas” brāļu lietuviešu valodā ir “pilsēta”, starp citu. Tātad – visticamāk - pilsētele, taču, Morisija autobiogrāfiju salasījusies, es gaidīju kaut ko iespaidīgāku. Centrs man ne pārāk, pat nav iespējams atrast normālu pabu, kur paēst. Lidosta vien no paskata ir draņķīgāka par Rīgas autoostu. Vismaz, kad es iebraucu nakts vidū, man palika tāds iespaids. Nekāds.

Latvijā man solīja darbu siltajā noliktavā. Aizbraucot tas izrādās satiecošs darbiņš pie konveijera tā saucamajā “food factory”. Cilvēku valodā tas ir fabrīķis, kur fasē pārtiku veikalu “Iceland” ķēdei – šķinķi, cepti vistu gabaliņi, sašķēlētas vistu krūtiņas, ready to eat meals. Piemēram, šis, šis vai arī šis. Man šķiet, ka Volverhamptonā to pašu vietējie žargonā sauca par “chicken factory”/”vistu fabriku” - oficiāli tāds dikti mīlīgs nosaukums bija “Divas māsiņas”.

Kārtējo reizi jau tā ir “poļu paradīze”, kur “kurva” ir visbiežāk lietotais vārds sarunā. Varbūt kādu reizi vajadzētu iestarpināt “pochwa”? Kaut arī gluži lamu vārds tas nav... Amizantākais ir tas, ka viņi ir 100 punkti pārliecināti, ka viņu izruna ir ne-vainojama, kaut arī tā – manā idiotes skatījumā - ir šausmīga. Izņemot tos eksemplārus, vēl neesmu uzskrējusi virsū nevienam tādam izteiktam vietējā akcenta paraugam, par kuru es godīgi varētu pateikt, ka es ne-sa-pro-tu. Man šķiet, ka pēc tā spēcīgā Šefīldas akcenta, kad, to izdzirdot, mana pirmā doma bija meklēt striķi, jo man nedaleca faktiski nekas no tās sasodītās murmināšanas, manas ausis reti kas spēj tā pa īstam nošausmināt. Man, starp citu, teica, ka man esot visai britiska izruna – veids, kā es stiepju un valstu pa muti vārdus, neesot starp ārzemniekiem izplatīts.

Ceļos ap 3jieem no rīta, vismaz šajā ziņā 2 stundu laika starpība ir nostrādājusi pozitīvi – man ir vieglāk izlīst no gultas. 5 jūdzes līdz “Iceland” - no Salfordas cauri centram – dienas laikā satiksme ir ok, naktī, sorry, me, tas ir slima suņa attiecīgais. Man, protams, nav problēmu aizvilkties to gabalu, nostrādāt 8 stundas un ar busu atkulties atpakaļ – ir gadījies nostaigāt ap 20 – 25 jūdzēm dienā, taču tā ielu sistēma ir vājprats. Jau esmu rakstījusi, jādomā ne reizi vien, ka ielu nosaukumu neesamība sarežģī pāvietošanos vismaz miljons reižu. 

Pēdējā reizē satiku kādu skaisti iedzērušu britu, kas skurbinoši smaržoja pēc peregara un kas par visām varītēm mēģināja man palīdzēt, atkārtojot vienā laidā, ka es nekad nenomaldīšoties, ja prasīšot padomu taksometru šoferiem. Taksometru šoferi zinot visu, viņi esot šis pilsetas acis un ausis, viņi plūstot kā asinis venās, un viņi pat mākot pieņemt dzemdības. Es nolamājos, fuck, are you completely out of your mind, dick? - taču es pārmaiņas pēc nepiesaucu “māti”, es pieminēju Aleksandru – es tā naivi domāju, ka droši vien no tā man kļuva labāk - pilnīgā bezsakarā un neglaimojošā kontekstā... Bet kādu gan dziļu domu un pārsteidzošu kopsakaru var prasīt no manis pēc lāgā negulētas nakts 4os no rīta, eh, momentā, kad es ļoti reāli saprotu, ja es tādā stilā pamaldīšos vēl minūtes 10, es to dranķa darbu nokavēšu, un tas ir pavisam droši? Kas arī būtu noticis, ja man kabatā nebūtu vismaz 20 “liekas” mārciņas taksim. Nakts tarifs. Es teicu, jūs visi angļi man brīžiem liekaties kā ar pirkstu taisīti, un tu esi tikpat nepārspējams aplacies idiots kā... Nu, skaidra lieta – kurš... Viņš nezināja, kas tas tāds par kuces bērnu ir, viņš tikai pārgrieza acis tā, ka baltumi aizņēma lielāko daļu acu spraugas, ar visu savu šlankājošos būtību pauzdams, ka es viņu nenovērtēju un ka viņš to visu dara manā labā, un turpināja vāvuļot tādā pašā garā; vēl pēc minūtēm trim jau pat man bija skaidrs, ka viņu vada tikai kristīga labsirdība un patiesa vēlme man palīdzēt. Es apkaunējos, pateicu paldies un sveiki un aizvilkos tālāk.

Divi no taksometru šoferiem, kurus es uzrunāju, nekādi nespēja iedomāties, kas tā ir par vietu, kur man jānokļūst. Es atsaucos uz britu iecienīto spēļmantiņu GPS, bez kura viņu pagalam dezorientētā dzīve droši vien nav iedomājama (Dāmīte no aģentūras: “Un tagad paņemiet savus telefoniņus un nospraudīsim maršrutiņu no punkta A līdz punktam B. Uz mani viņa paskatījās tā pajocīgi, taču izprintēja kārti speciāli manām tā brīža vajadzībām. Es paskaidroju, ka tā mantiņa – mana apburoši melnā Motorola V3 Razr - man ir ļoti dārga un ka tā no kabatas izvilkta izskatās daudz stilīgāk nekā kaut kāds tur katra bezdarbnieka labākais draugs iPhone 6... Lai arī tas, ko es tagad saku, lielā mērā ir absolūts sarkasms, pa daļai tā ir sasodīta patiesība.), viņi teica, ka nemaz netaisoties to nekurieni meklēt. Fuck. Fuck. Fuck.

Taksists, kārtējais muslims, kuru es beidzot noķēru un kurš man mēģināja nepārprotami piecirst, man teica, ka es esmu traka, iedomājusies kātot kājām to gabalu. Es teicu – es neesmu tik nervoza – reizēm. Tas palīdz. Nepiebildu, ka savas biogrāfijas dēļ mierīgi varētu ielikt kādam ribās nazi, nepavaicājot neko. Ja sajustu, ka vajag. Bet - vispār - Mančesterā uz pilnu klapi zied ievas un ceriņi. Kaut kādi ļoti skaisti koki, kas bija vai nokupenoti iesarkaniem ziediem, jau nobira, un vēja dēļ visa ietve vismaz nedēļu bija klāta ziedlapām kā ar nopļautu zāli. Taču es jau atkal kuro gadu nokavēju magnoliju ziedēšanu. Patīkams moments - daudz kaķu un visi melni, Salema?

 

Sardīņu karijs

(Par to, ka no zivīm arī var pagatavot labu labo kariju)

Šo recepti es dabūju no kādas indietes. Nekad nebūtu domājusi, ka tas varētu garšot tik labi, jo man tomēr, tomēr ir saglabājušās šādas tādas riebīgas atmiņas par klasiskajām postpadomju skumbrijas ķeskām tomātu mērcē. Viņa apgalvoja, ka tā esot sena un ekonomiska indiešu recepte, ar ko varot lēti paēdināt lielu ģimeni. 
 
Vispār karijs šobrīd ir britu nacionālais ēdiens, kaut kas līdzīgs fish & chips, ko var dabūt teju vai katrā ieskrietuvē. Taču, kā man stāstīja tā pati indiete, 50to beigās, kad viņas vecāki ieradušies Lielbritānijā, tas skaitījies vircots nabagu ēdiens, kas ap sevi izplatīja spēcīgu aromātu, kuru sajūtot godīgās britu matronas steigšus aizspieda degunu ar rožūdenī saslapētu šņupdrāniņu. Lai no tās riebīgās smakas nepaģībtu.

Viņas vecāki arī piedzīvojuši laikus, kad tautas tīribas ideju piekritēji, mūslaiku BNP un UKIP piekritēju priekšgājēji, un vienkārši huligāni, kas izmantoja šos saukļus prastas vardarbības attaisnošanai, svieda ieceļotāju mājās pudeles ar degmaisījumu. Tāds ir bijis ceļš uz šodienas multikulturālo sabiedrību.

Tas diezin vai varētu būt pārspīlējums. Kad Ričards 1966. gadā kopā ar saviem vecākiem pārcēlās uz Angliju no Pakistānas, īru šmurgulēni viņu saukāja par “pakiju” tāpēc, ka viņam pavisam noteikti nebija vietējā akcenta un dažus vārdus viņš izrunāja savādāk.

Indieši, kas ieradās Britānijā, apzinājās, ka viņu bērni tiks pakļauti rietumnieciskošanai, tomēr laika gaitā viņiem kaut kā ir izdevies uzkundzēties britu virtuves mērenajai garšu buķetei.

Šie daudzumi ir paredzēti 2 personām. Pēc klasifikācijas tas ir "sausais" karijs, kas tiek gatavots ļoti niecīgā ūdens daudzumā. Tas tiek liets klāt tikai tik daudz, lai ēdiens nepiedegtu.

1 bundža/ 400 gr sardīņu tomātu mērcē (pilčards in tomato sauce)
1 liels sīpols (sagriezts kubiņos vai kaut kā tamlīdzīgi)
3 ķiploka daiviņas (smalki sagrieztas)
1 liels kartupelis (kubiņos)
3 mazie zaļie čili pipari (sašķēlēti - ar vai bez sēklām)
Madrasas asais karija pulveris (jebkurš derēs, manuprāt, tikai ne jamaikiešu variants, jo viņi lieto atšķirīgas garšvielas)
sāls, eļļa

Visu sagriež, lai nebūtu vēlāk jāķēpājas. Sardīnes iztīra no visa liekā un sadala gabalos. Sīpolus uz mazas liesmas apcep, līdz tie kļūst caurspīdīgi, tad pievieno ķiplokus un cep vēl kādas 5 min. Pievieno kartupeļus, pielej nedaudz ūdeni, un sautē, kamēr kartupeļi jau nāk gatavi. Pievieno čili piparus un visu sautē vēl kādas 2 -3 min. Pievieno sardīnes un kariju. Ja vēlas var pievienot arī jau iepriekš novārītus zaļos zirnīšus, taču tas ir gaumes jautājums. Samaisa kārtīgi un vissu sautē vēl kādas minūtes, līdz viss ir gatavs. Pasniedz ar nānu vai čapati. Ar rīsiem es vēl nēsmu mēģinājusi. Kā jau tas ar visiem karijiem, garšo labāk nākošajā dienā, kad viss ir tā kārtīgi sakodies.

Run for cover!

(Par miesas objektivizāciju un pretenzijām uz “lielo” mākslu)

Man jāatzīstas, ka vēl pirms nedēļas pēdējā laika lielākā video mēsla tituls pienācās "Snap Out Of It" (“Arctic Monkeys”). Es esmu bez-galīgi laipna, es zinu. Pret Tērneru vienmēr. Taču es izceļu viņu klipu tikai tāpēc, ka es neesmu visai labi informēta par pārējo piedāvājumu, kas varētu būt vēl bezgaumīgāks, jo to žāvas uzdzenošo produkciju es beidzu skatīties jau krietnu brīdi iepriekš. Pieriebās tā vienveidība. Un tuvu nepieklājības robežai atkailinātas beibes mūžīgās sievišķības vai iekāres objektu lomās. Kā nu kuram labāk tīk. Nez, kāpēc vīrieši, kuri uzņem klipus, iedomājas, ka puspliks vai trūcīgi apģērbts meitietis, kas bezkaislīgi izrāda savus labumus, visiem šķiet kaut kas nāvīgi seksīgs?

Nē, mani nemoka vecas čāčas kompleksi - es pati esmu nodarbojusies ar līdzīgām lietām pirms vairāk nekā 20 gadiem. Mani kaila miesa nešokē, mani tikai ellīgi izbrīna fakts, ka cilvēki vieglu roku liek vienādības zīmi starp jēdzieniem "atkailināts" un "seksīgs". Ja man patīk kāds čalis, tad arī pilnīgi apģērbts viņš man šķitīs kā smagā gala pornogrāfija. Sekss un iekāre dzimst galvā - plikumi ir otršķirīgi. Bet var jau būt, ka vīriešiem nepieciešama mērķtiecīga iztēles stimulācija brutālā un nepārprotamā veidā. Patiesībā plikumos nekā jau briesmīga nav - dažas uzņēmīgas un caurcaurēm materiālas meitenes ar miesas, nevis dvēseles atsegšanu un robežu pārkāpšanu ir panākušas daudz, piemēram, Madonna, Lady Gaga, Ryhanna... Mailija Sairusa noteikti ies vēl tālāk, taču "Coum Transmission" performances viņa diez vai pārspēs...

Vispār runa ir par “Mini Mansions” jauno klipu “Vertigo”, kurā norēgojas arī Tērners. Klips pēc grupas līdera Maikla Šūmana vārdiem esot sanācis “ļoti nerātns” un “sirreāls”. Un šeit nu manas acis neticīgi ieplešas kā Sarkangalvītei, satiekot Vilku pirmajā randiņā. Ne gluži tas, kas cerēts. Un tāds kā kraupains un bezzobains. Un no solītās nerātnības ne vēsts. "NME" to pielīdzina "Blurred Lines". (Viņi gan raksta "Alex Turner does "Blurred Lines"?", lai izspiestu no tās vienas rindiņas pēc iespējas lielāku sensāciju.) Tā ir visai divdomīga dziesma, kas, kā daži gudri cilvēki stāsta, esot par izvarošanu ("I hate these blurred lines/ I know you want it/...But you're a good girl..."). Nu, ko, ja tas patiešām ir tā, tad tas ir gandrīz vai tas pats padomju laikos izplatītais teiciens: “Viņas visas grib, bet viņas visas sākumā laužas.” Man šī dziesma vienmēr ir riebusies, tāpēc man nav bijis ne mazākās nojausmas, par ko tad tā faktiski ir. Līdz pat šim brīdim. Taču, manuprāt, vienīgā līdzība abos klipos ir sieviešu miesas izmantojums uzvalkotu vīriešu fona noformējumam. Kļūdīties ir cilvēcīgi, es ticu. 

Divdesmit gadu vecumā es varbūt to klipu būtu blenzusi ar paplestu un aiz naivuma noslienātu mutīti, taču tagad mani tas garlaiko. Jēzus, es to visu esmu redzējusi jau iepriekš. Maskotus BDSM ķēmus, spilgti garnētām dzimšanas dienas kūkām līdzīgus slepkavnieciskus izdzimumus dzeltenos lietusmēteļos, degošas puķītes rozītes un citus samudrījumus. Tikai es neatceros – kur. Tāds zīdains de javu. Nedaudz velk uz 80to gadu klasisko video bezgaumību (Sk. kaut vai "Heat Of The Moment" ("Asia"), kad, lai raksturotu izrunāto vārdu, tiek izmantots precīzs vizuālais tēls. Šajā gadījumā "mirkļa karstumā" tiek raksturots ar kaut ko liesmojošu, degošu - fotogrāfijas, ziedi, vēstules, kas nu tur vēl...), kas vairāk koncentrējas uz detaļām un objektiem, nekā uz klipa attīstību. (Vispār jau visos "Mini Mansion" klipos ir vērojama 80to gadu sākuma video ietekme - izmantota tam laikam raksturīgā priekšmetvide, gaisotne, video stilistika un efekti. Nenoliedzama iezīme ir cilvēku un priekšmetu vizuālā objektivizācija, kā arī vardarbības un seksualizācijas motīvi - "Freakout!", "Death Is A Girl", "Heart Of Glass".)

Cilvēkiem, kas atšķirībā no manis kaut ko saprot no "lielās" mākslas, tas rādās esam ļoti gaumīgs video ar daudziem caurviju tēlos iemargotiem zemtekstiem. Sākot jau ar to, ka dziesma saucas "Vertigo", kas it kā apliecinot cieņu A. Hičkoka filmai ar tādu pašu nosaukumu. Droši vien es esmu galīgi apdauzīta, jo Hičkoka ietekmi es tur samanīt nespēju pat ar lupu. Kā vizuālās iedvesmas avoti tiek minētas 70to gadu šausmu (“Alice, Sweet Alice”, Dario Ardžento) un zinātniskās fantastikas filmas. Stenlijs Kubriks, piemēram. Vienīgais, ko šī pseido-sirreālā gaisotne man atsauc atmiņā, ir Stīvena Mofata uzlabotais "Dr Who", kas pēc manām idiotes domām ir tikpat juceklīgs balagāns, caurcaurēm piebāzts ar kaudzēm alūziju un atsauču uz citām filmām un populāriem kultūrtekstiem.

Un Alekss ir stipri paburzīts. Pietiek uz viņu paskatīties, lai jautājumu vairs nebūtu. Incanti, vai tu pēdējā laikā kaut kad arī mēdz būt skaidrā? Cilvēkos, es domāju. Un kas tev tajā glāzē, bebīt, ko tu esi aptvēris tikpat jutekliski kā slīkstošais glābšanas riņķi – kola un viskijs vai kāds cits draņķis? Es esmu pārliecināta, ka tas ir reāls alko, nevis butaforiski iekrāsots šķidrums, jo tu pārāk nemāksloti viebies. (Ričardam es pirmajā mirklī par šo punktu izteicos nedaudz skarbāk: “...AT is pissed as fuck and looks like a scruffy piece of shit after that all-nighter. Judging from this video I would never take a risk of saying that he's actually hot.”)

Viņš gan tur tāds nav vienīgais. Manuprāt. Maikls Šūmans šo ārkārtīgi kreatīvo stadiju, kādā šis teju vai ģeniālais video ir ticis radīts, apzīmē ar vienkāršo un visiem labi saprotamo jēdzienu "paģiras". Un viņš rādās esam patiesi sajūsmināts un gandarīts par negaidīto dievišķās dzirksts pieskārienu šādā pavulgārā veidā: “Iepriekšējā vakarā pirms filmēšanas mēs spēlējām [kādā dīvainā privātajā ballītē] kopā ar "Bleached" un "Sky Ferreira”, katrs pa 15 minūtēm. Tā kā mums bija pietiekoši daudz laika, lai pēcāk nodotos uzdzīvei. Mēs ar Aleksu [kaut kā] pamanījāmies ievelties filmēšanas laukumā, kur jau kāds pusducis kailu dāmu gaidīja uzņemšanas sākumu, ap deviņiem no rīta. Es teiktu, ka tas bija visai ideāls uzstādījums šim video.”

Atšķirībā no sašutušajiem cilvēkiem, kas jūtas aizskarti, ka šajā video sieviešu miesa atkal ir tikusi erotiski paverdzināta, "Vertigo" man nešķiet pagalam seksistisks klips, ko salikuši kopā “zvērināti sieviešnīdēji”. Tas vienkārši ir nožēlojams un lēts. Kā parasti lielas ambīcijas un neskaitāmu aizplīvurotu zemtekstu ietveršana ir novedušas pie nekāda rezultāta. Un es pie labākās gribas nespēju ieraudzīt tajā neko "māksliniecisku". Pat ne pliekani māksliniecisku, kas manā uztverē būtu kaut kas līdzvērtīgs, piemēram, amatieru fotogrāfijās bieži apzelētajiem sižetiem - kails meitietis uz motocikla, kails meitietis piesedzies ar puķi, kails meitietis ar sveci, u. c. debilizācijas.

Savā "Instagram" lapā režisors raksta: “...šis video ir dažādu savā starpā nesaistītu kadru (oriģinālā - "non sequitur") amalgama, kas apliecina savu cieņu itāļu “džallo” filmu žanram vai ir iedvesmojušies no tā un 60to un 70to gadu plakātiskās tēlainības ar nelielu veco šausmu filmu piesitienu. Ja arī šajā klipā ir redzama atkailināta miesa, tad tā tur netiek ekspluatēta. Tās izmantojumam nav nekāda zemteksta, izņemot vēlmi radīt pievilcīgu tēlu, kamēr video apliecina cieņu aizgājušo gadu kino.”

Viņš gan piekrīt, ka sieviešu ķermeņi klipā ir pielīdzināti objektiem. Un tas ir tas, par ko publika cepas. Taču viņš uzstāj, ka "objektivizācija" esot daudz maigāka ķermeņa seksuālās kontroles forma, nekā jebkura cita dominantāka seksualizācijas izpausme, jo tā esot pasīva. Turklāt viņš esot centies uzņemt “gaisā pasistu, nenopietnu, phihodēlisku mēslu” un neesot bijis ieinteresēts “paust nekādus politiskus vai sociālus paziņojumus”.

Šos pašus spēles noteikumus viņš būtu gatavs attiecināt arī uz sevi. "...ja es uzņemtu video ar homoerotisku zemtekstu, es ar prieku paņemtu locekli mutē mākslas vārdā, un es esmu hetero.” Tas, protams, vieš cerības, ka viņš ir gatavs iet līdz galam. Ko es savukārt gribētu redzēt, jo ir manīts pietiekami daudz mutes varoņu, kas vajadzības gadījumā spēj mētāties ar skaļiem vārdiem, bet uzņemt tikai kaut ko pamperu reklāmām līdzīgu uz baltojoša fona "jaukā, fotogrāfiskā manierē". Kaut arī es šaubos, ka tas būtu tas, ko vairākums cilvēku vēlētos vērot savos plakanekrāna TV. Diemžēl ... tas nemaina to, ko mēs redzam. Proti, tas nepadara šo psihodēlisko miksli ne par gramu labāku. (Un vispār es režisoru neapskaužu, jo strādāt ar visu nakti plostojušu stāru kompāniju, kas "ieveļas" filmēšanas laukumā, varētu būt visai pagrūti.)

Es nebūšu oriģināla, ja teikšu, ka objektivizācija, proti, cilvēka personības nivelēšana līdz ārējā apvalka līmenim, vispār ir mūslaiku tendence. Tu esi tas, kā tu izskaties. Mēs taču visi pērkam preces, kuras TV kastē piedāvā izskatīgas meitenes, ne jau izkaltušas un dzīvesgudras večas. Kaut arī šī biznesa guru apgalvo pretējo, anorektiskam drēbju pakaramajam smadzenes ir nevēlams bonuss... Ar kosmētikas tirgotājiem ir vēl ļaunāk, jo viņu produkciju reklamē speciāli šim nolūkam izraudzīta "seja". Nosaukums vien ir ko vērts. Nez, kā saucas kāda "Always" reklamējoša būtne - "otra seja"?

Feministes, kas protestē pret tendenci uztvert sievietes kā objektus, vairumā gadījumu mērojas spēkiem ar vējdzirnavām. Es neesmu feministe, es zvēru - es nikni nešķilšu ar rokassomiņu starp acīm vīrietim, kas pieteiksies man palīdzēt uznest augšā pa trepēm čemodānu, taču kaut kas šajā maskulīnajā siekalnieka attieksmē arī mani smagi besī. Taču publika, kas priekšplānā izbīda vēlmi izskatīties un justies seksīgi, jo mūsu laikos visi dara tā, jo sabiedrība to ir atzinusi par pieņemamu, šos objektivizācijas standartus lepni plivina vējā kā paceltu karogu. Tantiņas, kas padomju laikos sabiedriskā kārtā bija uzņēmušās morāles normu pārraudzību un sauca nopakaļ: "Meitiņ, tu izskaties pēc pēdējās slampas!", vai arī kaut ko tamlīdzīgu, ja kāda uzvilka tādu īsāku brunci un plikāku, mazāk cici piesedzošu blūzīti, jātzīstas, ka mani arī tādas ir aplamājušas, laikam ir aizbirušas aiz horizonta līdz ar attiecīgā laikmeta nogrimšanu nebūtībā. Un, paskatoties uz kūpinātajām "vistiņām" ("chicks"/"birds") Rīgā, kuru pavirši uztrieptajam mākslīgajam iedegumam neviena acs nespēs saredzēt cauri, mani sāk mocīt nelāga nostaļģija pēc cilvēkiem, kas par visām varītēm necenšas izskatīties "seksīgi".

No otras puses, kāpēc lieki bojāt nervus dēļ tā, ka nejaušs garāmgājējs, ar savu skatienu nobraukdams pāri tavai pēcpusei vai krūtīm, padara tevi par objektu? Rūgts ir ne tikai analgīns, bet arī dzīve, ziniet, un sievietēm ir tieši tādas pašas tiesības kā vīriešiem. Ja mēs runājam par Tērneru, viņš būs visbezpersoniskākais piemērs, tad es viņu bieži vien objektivizēju, uzspļaujot viņa liriskajai dvēselei, jo tas puisis nenoliedzami sevi pārdod. (Kāda dāma dalās atmiņās par viņu uzstāšanos Klīvlendā: “[Alekss] lēnām atglauda matus atpakaļ, ejot nost no skatuves, atsegdams savu seksīgo žokļa līniju. Un, ziniet, [es domāju], ka viņš to darīja ar nodomu.” Tas varētu būt šis žests.) Viņš gan par šo zīmēšanos saņem krietni vairāk, nekā meičas no klipa, un viņam nenākas obligāti izģērbties. Angliski citētajā fragmentā es galvenokārt neesmu apmierināta ar to, ka he was fucking not hot enough... Galu galā meitenes arī grib papriecāties... sorry... noslienāt klaviatūru...

Faktiski gala produkts ir klips, kurā visdīvainākie un vanckariskākie tēli ir samesti kopā vienuviet kā raganas burekļu podā. Tas ir ceļš, ko ir gājuši daudzi pirms viņa - uztaisīt kontrastējošu ideju kokteili, un šoreiz tās ir intelektuāļiem domātas atsauces uz šausmu filmām plus seksīgas meitenes kulturālā lūriķa vajadzību apmierināšanai un atslodzei, un tad apgalvot, ka parastie ļautiņi nespēj uztvert dziļo domu. Par savu ģenialitāti nešaubīgi pārliecinātais S. Mofats kādā intervijā īgņojas par pelēkās masas nevēlmi aktīvi iesaistīties viņa spožajā intelekta uguņošanā. “...mani kaitina tas, ka cilvēki tvīto [par “Dr Who”]: "Tas ir pārāk sarežģīti, es nespēju tam izsekot." Nu, varbūt tad vajadzētu nolikt malā telefonu un skatīties."

Bet, meklējot telefonu, ko nolikt malā, lai spētu netraucēti noskatīties šo klipu līdz galam, es atcerējos, kādu Konfūcija citātu no ļoti populārā padomju seriāla “Место встречи изменить нельзя”: “Очень трудно найти в тёмной комнате чёрную кошку, особенно, если её там нет.” Tas nozīmē, ka nav nepieciešams meklēt kaut ko īpašu tur, kur tā nav. Un, šoreiz, runa ir par mākslu.

Pag, kā tad tur bija: "That rock’n’roll, eh?”

"...dog shit rock and roll" IV

IV.

"Can't the flame
Come up to the moth for a change"

          

           "Joining the Dots" ("Arctic Monkeys")

Atšķirībā no pārliecinātajiem leiboristiem "The Manics", "Arctic Monkeys"  gluži pretēji ir slaveni ar to, ka viņi ir apolitiski un pohujistiski. Kas manā skatījumā ir liels pluss, jo roka politizācija man šausmīgi paguva pieriebties tīņa gados. Tāpēc klausīties kaut ko idejiski nepareizu tajā laikā man šķita esam zināma maiga dumpinieciskuma izpausme. Atceros, reiz, kad kāds KP vadonis, man tā nedaudz piemirsies, kurš tad īsti tas bija, sorry, veiksmīgi bija pārvācies uz citiem medību laukiem, un bērēšanas ceremonija jau gāja pilnā sparā, mēs ar draudzeni attaisījām manā istabā logu un uzkrāmējām uz palodzes tumbu, un kad viņi kā allaž taisīja komunistu tribālo troksni sirēnām un svilpēm, es palaidu "Dschinghis Khan" uz pilnu klapi, cik nu tā nabaga tumba spēja pavilkt. Ideja par  paralēlēm ar aziātisko iebrucēju ordām un iespējamajām nelāgajām sekām man, protams, tobrīd nebija pat prātā. I wasn't so deep at that monent.

Droši vien arī obligātā fakinās politinformācijas vadīšana ir atstājusi psihē savas kroplās domāšanas nedzēšamās pēdas, tāpēc politiski pareizie rokmūziķi, lai arī kādi motīvi viņus būtu vadījuši, un šis uzskats man ir saglabājies kopš tiem laikiem, ir marksistiskajai propogandai  visnotaļ izdevīgi un pietiekoši noderīgi ...  idioti. (Par šo īpatņu sugu - gan rakstniekiem un tamlīdzīgiem - labi uzrakstīts šeit.) Tērners gan reizēm spēj izskatīties pēc globāla muļķa, taču, paldies dievam, viņš nav idiots; abreviatūra, kas, ja es pareizi atminos no bērnu dienām, atšifrējās kā "идеальный друг и отличный товарищ", citiem vārdiem - sirpja un āmura grabinātāju pakaļas laizītājs. Un tā ir visai patīkama atšķirība. And what is more - viņa specialitāte tekstos nav iekļaut pārliecinošas atsauces uz PSKP XXVII kongresa materiāliem, kādas astoņdesmitajos būtu bijis iespējams dzirdēt štruntīga padsavienības amatieru ansamblīša izpildījumā:

"We're a mess of eyeliner and spraypaint

D.I.Y. destruction on chanel chic

Deny your culture of consumption

This is a culture of destruction"

           "Stay Beautiful" ("Manic Street Preachers")

Tālajos astoņdesmitajos diskotēkās un, iespējams, arī kaut kur citur, ārzemju skaņdarbu fragmentus, es vēlreiz uzsveru - fragmentus, atļāva atskaņot tikai pēc tulkota dziesmas teksta iesniegšanas izskatīšanai attiecīgajām instancēm. Anotācijā par izpildītāju vislabāk bija rakstīt: kvēls imperiālisma pretinieks un nenogurstošs cīnītājs par mieru visā pasaulē, un tā tālāk. Zem šīs birkas savā laikā varēja pabāzt kaut vai "Culture Club", kas figurēja padomju cilvēkiem ideoloģiski kaitīgo grupu sarakstos. Piemēram, "Karma Chameleon"/"Mainīgā veiksme" - raidījuma vadītājs piesaka dziesmu/videoklipu, kurā parādīta pilsoņu sociāli aktīva rīcība - kopīgiem spēkiem tiek atmaskots un izpeldināts zaglis, kas aplaupījis godīgus ļautiņus, bet mēs pa to laiku varam izbaudīt šo braucienu jautras dziesmiņas pavadījumā. Vai arī "The War Song" - pirms klipa palaišanas ēterā raidījuma vadītājs pārtulko nosaukumu "Kara dziesma" un iepazīstina ar īpaši tam brīdim "aktuālo" tekstu, kurā teikts, ka karš ir muļķīgs, un ļautiņi ir muļķīgi, un mīla ir tukšs vārds dažos dīvainos štābos. Un kvēlo aicinājumu: "Mēs cīnāmies sirdīs, cīnāmies uz ielām, vai ir kāds, kurš vēlas pievienoties?" Abi varianti ņemti iz dzīves.

Praisa kunga elks "The Manics" basģitārists un iepriekš citēto rindu autors Nikijs Vairs uzskata, ka "Arctic Monkeys" ir indī kidiji, kas pūlas izskatīties pēc rokgrupas. Man tiešām nepielec, kāpēc viņš ir tādos ieskatos, un kas ar šo nicīgo apzīmējumu faktiski ir domāts. Iespējams, ka viņam jēdziens "rokgrupa" asociējas tikai ar strādnieku šķiras apzinīgo un domājošo avangardu, bet "indie kidiji" nav ņemami nopietni, jo viņiem spēlēšana grupā, viņaprāt, ir tikai poza, veids, kā pazīmēties savu vienaudžu vidū. (Taču es varu izteikties vēl skarbāk - manuprāt, "Arctic Monkeys" ir visnotaļ puņķaina popsa ar zināmām roka iezīmēm. Un pārsteidzoši labiem tekstiem.)

Pēc viņa domām tā ir vispārēja problēma un ka šobrīd patiešām esot jūtams "politiski apzinīgu jaunu grupu trūkums". Jo neesot vairs skaidru politisko orientieru.un neviena politiskā spēka, ar ko jaunatnei identificēties. Laikmetā, kad centristu politika Lielbritānijā ir uzvarējusi, apstākļi, kas astoņdesmito gadu beigās radīja "The Manics" vairs neeksistē. Apklususi ir arī niknā, bārdas naža asumā uzstrīķētā strādnieku šķiras balss. "Sākot no Džona Laidona, tā allaž ir bijusi klātesoša, pulsēdama cauri kultūrai, un šobrīd tās vairs nav. Tā iespējams vairāk neatskanēs. Un mēs tur neko nevaram darīt."

Šķiru cīņas kontekstā Aleksa teksti, protams, būtu uzskatāmi par "politiski nenobriedušiem", jo viņš parasti raksta par "meitenēm", "vientulību" un "ilgošanos", taču tīri tehniski tšķirība starp vienu, kurš rokstāra karjeras sagāšanās gadījumā grasījās studēt literatūru, un kādu citu, kurš ir studējis politikas vēsturi, domāšanas un tekstveides ziņā ir milzīga un uzkrītoša. Venīgais izteikums, ko Aleksam varētu uzdot par sociālu komentāru, ir tas pats, kuru Praisa kungs jau ir izmantojis sava raksta nosaukumā:

"Presuming that all things are equal

Who'd want to be man of the people

When there's people like... you?"

          "Teddy Picker" ("Arctic Monkeys")

Un kas, ja mēs uz to paskatāmies ciniski, nenoliedzami varētu būt vērsts pret tādiem sociālisma apsēstiem plānā galdiņa urbējiem kā iepriekš minētais kungs. Brīnos, kā viņš vēl nav pamanījies iebāzt Tērneram feisā bezrūpīgajās bērnu dienās sacerētās naivās rindas:

"I ain't got no dollar signs in my eyes that might be a surprise

But its true.

I'm not like you."

          "Perharps Vampires Is A Bit Strong But..." ("Arctic Monkeys")

Britu zociķi vispār ir smags gadījums, jo viņiem nepierāpo, kāda parodija faktiski bija dzīve zoodārzā aiz dzelzs priekškara... "Ja pie varas būtu citi cilvēki," tas ir pārliecinošākais arguments, kas dzirdēts no tās puses... Nu, ko, pateikuši to, viņi ar veiksmīgi izpildītas misijas apziņu var sastingt strausa pamatstājā un mierīgu prātu atkal iedzīt galvu informatīvajās smiltīs, jautri dungojot  "But freedom of speech won't feed my children..." Simplz.

"... dog shit rock and roll" III

III.

“It's a necessary evil
No cause for emergency...”

          “My Propeller” (“Arctic Monkeys”)

Šis dalījums pēc apkaklīšu krāsas Britos joprojām ir visnotaļ dzīvs. To pierādīja saruna ar Džefu Rīgas lidostā, gaidot reisus - es lidoju uz Lūtonu, čalis - uz Stanstedu kādas stundas vēlāk, un es viņam it kā starp citu apvaicājos par viņa šķirisko piederību. Džefa reakcija bija visai nepārprotama. Viņš pavērās manī ar tādu skatienu, it kā es būtu pateikusi kaut ko nepiedienīgu. "Es neesmu ne-e-k-ā-da strādnieku šķira!" viņš manāmi aizskarts novilka.

Cik noprotams, piederība strādnieku šķirai nav nekas tāds, ar ko mūsdienās kāds īpaši lepotos. Vinstons Smits kļūdījās, teikdams, ka nākotne pieder proletariātam. Nenoliedzami vairumā gadījumu tas automātiski nozīmē vien sliktu izglītību, prastumu (nejaukt ar "vienkāršību"), aprobežotību. Skaļu rīkli un smagu dūri. Lielas un nepamatotas prasības. Atcerēsimies kaut vai 2011. gada Londonas "nemierus", kad britu tautas labākie dēli un meitas (lasīt, "lumpeni" jeb "salašņas") cēlās “idejas” aizgrābti laupīja veikalus. (Jo tas ir tieši tas, kas notika. Laupīšanas, grautiņi, ļaunprātīgas dedzināšanas. Pietiek palasīt tā brīža angļu presi, lai tas taptu pavisam skaidrs. Daudziem "protestētājiem" pat nepierāpoja, pret ko viņi protestē. Bet, kā žurnālistam izteicās kāds no striķa norāvies tīnis, tas esot "aizraujoši", turklāt skolā šobrīd neesot jāmācoties, un "visiem ir daudz brīva laika".) Un viņi zaga ne jau pārtiku. Nē, viņi nebija badā - viņus vairāk interesēja dārgas rotaļlietas: spēļu konsoles, datori, mobilie telefoni, plazmas TV, modīgi sporta tērpi un krosenes, dārglietas, spirtotie un cigaretes... šādi viņi centās izlīdzināt sociālo nevienlīdzību, ko pie varas esošie "the fed"/"paēdušie" esot tiem uzspieduši. Viņiem taču arī pienākas. Kaut gan, ja kāds sociālā protesta vārdā sāk laupīt džinsus "Primark", kā tas notika Bromlejā un Luišemā, tad es atļaušos neizteikties…

Strādnieku šķiras attieksmi pret pasauli raksturo trīs pamatnostādnes - lepnums par paveikto darbu, kas noslāņošanās un vienkāršās tautas izteiktas lumpenizācijas rezultātā kļuvis mazāk jūtams, riebums pret pastāvošo iekārtu* un “konkrēts strādnieku šķiras niknums”, kas, kā uzstāj "The Manics" idejiskais līderis Nikijs Vairs, "ir dažos cilvēkos" un “nepakļaujas kontrolei”. “Tā ir viena no manām teorijām. Jūs tam varat izsekot no Marka T Smita un Džona Laidona līdz Ianam Makkullenam un no Morisija līdz Līamam Galaheram un, protams, man.”   "Tas ir mūsos," viņš saka. "Vēlme pierādīt sevi."   

Taču tie, kam ir izdevies reāli pierādīt sevi un kas dzīvo labāk, vairs neuzsver savu piedrerību proletariātam. Ir nācies dzirdēt: “Mani ienākumi ir vidusšķiras līmenī, un mans dzīvesveids atbilst priekšstatam par to, kā būtu jādzīvo vidusšķiras pārstāvim.”  Tālab neapzinīgie strādnieku šķiras un citi vienkāršās tautas īpatņi ir pati redzamākā un dzirdamākā pelēkās masas daļa. Džeremija Kaila kontingents. Šaubos, ka šobrīd atrastos kāds, kas skaidrā prātā veltītu tai tik pacilātas rindas kā Raiņa "Tev, pamatšķira". 

Droši vien bija pamatots iemesls, kāpēc Ļeņins proletariātu izraudzīja par "revolūcijas hegemonu". Un es esmu gandrīz vai pārliecināta, ka tas notika tā vienkāršā iemesla dēļ, ka strādnieku šķira ir lēti pārliecināma ārdīties un graut. Meklēt neeksistējošus vainīgos savas nožēlojamās eksistences attaisnošanai. Un vēl būtiski ir tas, ka strādnieku šķiras nekritiskajiem prātiņiem veikls muldoņa, kāds nenoliedzami bija biedrs Ļeņins, var iebarot jebko. Jo iesmērēt pasaciņu par ļaunajiem buržujiem un kulakiem domāt un spriest radušajai "svārstīgajai inteliģencei" bez šaubām nāktos daudz, daudz grūtāk, vai ne?

Nenoliedzami, proletariāta vadonis spēlēja uz pareizajām notīm. Vēsturiski strādnieku šķira allaž ir izcēlusies ar aizdomīgumu un neiecietību pret visu savādāko – vai nu tas būtu ģērbšanās stils, muzikālā gaume, vai arī izglītības līmenis. Tērneram pietika uzvilkt "Yves Saint Laurent" žaketi, lai viņš tiktu pasludināts par strādnieku šķiras interešu nodevēju, modes ākstu un ko tur tik vēl ne. "Šie "Arctic Monkeys" ir pārmaksātu pozētāju varza, kas pretenciozi spekulē ar strādnieku šķiras apziņu," ir tipisks proletāriāta pārstāvja domu gājiens. Kas nav ar mums, tas ir pret mums. 

Godīgs britu strādnieku šķiras eksemplārs ciena futbolu, deviņprocentīgo poļu alēnu, paštītas cigaretes, “zāli”, ko visai daiļrunīgi pierāda Džeremija Kaila šova dalībnieki, un nacionālo loteriju, kurā vienā jaukā dienā cer laimēt miljonus. Viņam ir raksturīgi domāt vēlējuma izteiksmē: "Ja man būtu nauda, tad...", taču, bez šaubām viņam tās nekad nebūs vienkārša izglītības un uzņēmības trūkuma dēļ. Jebkura darāma lieta viņu tracina. Mērķi parasti tiek nosprausti nākotnē, bet tagadnes nedarīšanai atrodas kaudze iemeslu, un reizēm atrunas var būt ļoti muļķīgas un bērnišķīgas, piemēram, es to nedarīšu, jo šodien ārā līst un man nav noskaņojuma kaut ko darīt.

Viņi pieķeras pārbaudītām vērtībām un ir grūti pārliecināmi mainīties. Šie paši motīvi raduši atspoguļojumu arī padomju literatūrā. Mūsdienās gan tas ir nedaudz gājis mazumā: cik es esmu manījusi, strādniekiem ir kruti telefoni un citi gadžeti, taču zināms vecmodīgums ir saglabājies. Līams Galahers: "Klausīties [mūziku] platēs ir vienmēr bijis [īstais smeķis] priekš manis. Es pat nezinu, kas "Spotify" ir. Pirmā plate, ko es nopirku un kas reāli izmainīja manu dzīvi, bija "The Stone Roses" albums. Atminos, ka es to nopirku Bērnedžā. Un tad es nopirku "Greggs" maizīti tūlīt pēc tam. Un lielu dozu "zāles". Es zinu pavisam precīzi, ko es darīju tai dienā."  

Ģērbšanās stils pa daļai abu dzimumu pārstāvjiem ir tipisks trennūzeņu un sporta jaku šiks, kā to var redzēt "When The Sun Goes Down" video, kas gan ir droši vien ir gana ērts, bet izskatās briesmīgi. Viņiem piemīt izteikts paškritikas trūkums, sajūsma par savu unikālo personu un saviem sasniegumiem - tipisks olu izdējušas vistas sindroms. Īpaši neatvairāma šī nesagraujamā pārliecība paliek pēc pāris glāzēm kaut kā stiprāka. Un Līams Galahers, spriežot pēc izteikumiem, nenoliedzami idejiski atrodas šīs amorfās masas avangardā: ‘I ain’t no fucking celebrity. I ain’t no dickhead, man. I’m a rock star and I don’t fucking arse about.’ Un: ‘I’m a rock’n’roll star at half eleven in the fucking morning.’

Man ir bijušas vairākas sastapšanās ar britu strādniecības "ziedu". Vienā gadījumā manāmi ielacies idiots iedomājās mētāt dižo varoni, jo Ričarda vecākais dēls bija nolicis mašīnu nepareizā vietā. Acis pārbolījis un cigareti mutes kaktiņā iestūķējis, aktīvi žestikulēdams, viņš kaut ko bļaustījās par "dranķa ārzemniekiem" un tā tālāk. Vajadzības gadījumā es spēju būt ļoti rupja, taču šoreiz pārmaiņas pēc es ar viņu runāju mierīgi un pieklājīgi. Es laipni paskaidroju, ka es saprotu viņa sāpi, un ledaini palūdzu izvākt no mutes cigareti un pārstāt uz mani bļaut, ja viņš vēlas kaut ko panākt. Pretējā gadījumā viņš ar visiem saviem draudiem var vākties pie velna. Puisis, protams, nomierinājās, redzams, ka pie šādas uzvedības tas "scum of the earth" nebija radis. Ričards pēc tam teica, ka noteikti man kā dāmai tas esot bijis pārāk skarbi. Es atbildēju, ka man ir nācies saskarties ar ne tādiem padzērušiem ķēmiem vien, un, kā likums, tāds eksemplārs var necerēt, ka es atļaušu viņam kāpt sev uz galvas.

Faktiski tas, ka viņi pieder strādnieku šķirai, viņiem ir rakstīts gandrīz vai uz pieres. To pasaka priekšā noteikta slāņa leksikas lietojums. "Say 'er she's a fookin' nutte’. Das stupid bitch... She's taking a piss!" Noklausīts uz ielas. Un - parasti - viņiem ir visai izteikts akcents.Kad blakussēdošs eksemplārs visu ceļu no Kanuka savā fakinajā mobilajā bārstīja līdzīgas frāzes, man patiešām uzmācās kārdinājums uzbļaut viņam saprotamā valodā: ‘You, fucking idiot, shut up your fucking fuck!’ Kas, pavirši latviešu valodā tulkojot, nozīmē: "Tu, ar pirkstu taisītais idiot, aizver savas nožēlojamās žaunas!"  Vai arī kaut ko tamlīdzīgu - pēc izvēles izraugoties piemērotus vienkāršrunas apzīmētājus un piemeklējot atbilstošu vulgārismu vārdam "mute". Krievu valodā tulkojums būtu gandrīz vai adekvāts: “Ты, ебанный идиот, закрой свою ебанную пасть!”

Jāteic, ir viena lieta, ko es nekādi nevaru noliegt - PSRS izglītības sistēma bija līmenī. Izņemot dažus galīgi atsaldētus eksemplārus, man ar kaut ko tādu nav gadījies saskarties. Man ir prasīts nosaukt priekšā pa burtiem vārdus, un "cheese" ir bijis pats ģeniālākais piemērs. 

Jēdziens “intelektuālisms" strādnieku aprindās netiek saprasts pozitīvā nozīmē. Džons Lenons, kurš nebija nebūt nekāds dulburis, tālajā 1963. gadā atzinās, ka no mēģinājumiem būt intelektuālim viņam piemetas krampji.  Un tāpēc mani pamatīgi izbrīna fakts, ka Praisa kungs tik uzstājīgi pieskaita "Arctic Monkeys" grupām, "kas nākušas no tautas", jo aizstāvētā vienkāršā tauta Aleksa mesidžu vienkārši neuztvertu.  "Necenties izklausīties pēc intelektuāļa, Tērner,” kāds nelabvēlis komentāros pamāca Aleksu par viņa pateicības runu Britu mūzikas balvu pasniegšanas ceremonijā, “tu tiešām sāc atgādināt nožēlojamu vidusskolnieku." Jo, kā izteicies cits mūziķis Kele Okereke: "...lai pierādītu savu autentisko strādnieku šķiras izcelsmi [Britos], tev jābūt nesamaitātam ar augstās izglītības efemēru."  

Strādnieku šķirai patīk, ja kāds cits tai autoritatīvā balsī pastāsta, kas ir labs un kas – slikts. Tāpēc viņu iecienītās TV pārraides ir tās, kas saliek punktus uz visiem “i” un it kā stāsta “par dzīvi” – “Skip”, “Benefits Britain: Life On A Dole”, “Jerry Springer Show”, “Jeremy Kyle Show”, “Coronation Street”, “Emendale”, “Hollyoaks”, “Eastenders”… Jo lasīt grāmatas nav stils. Kā man izteicās kāds biedrs vidējos gados, grāmatas esot domātas bagātajiem.

Brāļi Galaheri šo attieksmi ir formulējuši pārsteidzoši kodolīgi:

"I live my life for the stars that shine

People say it's a waste of time

When they said I should feed my head

That to me was just a day in bed"

          "Rock'n'Roll Star" ("Oasis")

____________________

* Protams, sakārtotā sociālā sistēma, kas ļauj gadiem saņemt pabalstus, viņiem neriebjas. To, cik humāna ir valsts, iespējams secināt no lielā darba nespējas pabalstu skaita, kas tiek piešķirts personām, kas cieš no depresijas, veģetatīvās distonijas un... aptaukošanās.

"... dog shit, rock and roll" II

II.

"... don't concern

Us with your bollocks, I don't want your prayer

Save it for the morning after..."

       

         "Teddy Picker" ("Arctic Monkeys")

Ja Praisa kungs būtu patiešām godprātīgs žurnālists, viņš šo paviršo esejas uzmetumu vispār nebūtu publicējis. Tautai, protams, ir tiesības zināt savus "varoņus", taču, khm, klajais un neslēptais sensacionālisms, kas strāvo no raksta, parāda milzīgo disonansi starp tā saturisko kodolu, proti, to, ka pastāv šādas legālas shēmas, kuras izmanto  gan labi situētie britu pilsoņi, kuri nodokļus nemaksā ar centralizētās "PAYE"/"Pay As You Earn" sistēmas palīdzību (ārsti, juristi, aktieri, mākslinieki, sportisti, etc), gan, starp citu, megamiljonu korporācijas, ieskaitot "The Guardian", arī, un pasniegšanas veidu - tas mazais, mutīgais nejaucēns beidzot ir dalecies. Ir pilnīgi skaidrs, ka neviens politizēts mūzikas kritiķis, kurš nespēj pienācīgi distancēties no sava jājamzirdziņa - ditirambiem par rokenrola šķirisko būtību, nespēs uzrakstīt neko vērā ņemamu par šo tematu, jo viņam nav nepieciešamās kvalifikācijas un izpratnes par finansu operācijām.

Tāpēc Saimons Praiss uz karstām pēdām asarainā Dikensa stilā, oh, my, tradīcijas tik lēti nemirst, vai ne, pāriet pie personālijām. Saskaņā ar spārnoto teicienu viņam nav sajēgas, taču viņam ir viedoklis. "Dziedātājs Alekss Tērners varētu būt pievienojies sabiedrības krējumam, viņš satiekas ar modeļiem un dzīvo greznu dzīvi, taču nodokļi tiek maksāti, lai uzturētu hospitāļus, arī to, kurā viņš ir dzimis, un skolu, kurā viņš ieguva izglītību, kā arī tās skolas, kuras maksāja viņa vecākiem algu, [tie tiek maksāti], lai aizdegtu ielu spuldzes, kas apgaismoja viņa ceļu uz mājām, kad viņš atgriezās no mēģinājumiem, šī nauda tiek novirzīta pabalstiem, kas uzturēja viņa grupas biedrus, kad viņiem nebija darba." (“Arctic Monkeys” aizstāvībai jāteic, ka vienīgais no grupas, kurš jebkad ir saņēmis kaut kādu pabalstu, šķiet bija pirmā sastāva basists Endijs Nikolsons. IIRC. Kad Britos tika apgriezti pabalsti, tas bija, šķiet, 90jos, kāds žurnālists rakstīja, ka šī nepārdomātā izrīcība sāpīgi atsauksies uz topošajiem britu roka talantiem, kam nebūs iespēju bez raizēm izkopt savu talantu kā, piemēram, Džārvisam Kokeram (“Pulp”), kurš, iekams kļuva slavens, esot gadiem pārticis no pabalstiem.)

Ne velti es nosaucu "Arctic Monkeys" par "iznireļiem", jo viņi, lielās brāļu tautas valodā runājot, pēc autora domām ir bezkaunīgā kārtā atļāvušies izlīst "из грязи в князи". Tas arī ir patiesais iemesls, kāpēc šis radio "BBC Wales" raidījumu vadītāja dēls ar liesmaino sociālista sirdi pavērš nosodošu rādītājpirkstu grupas virzienā. Viņam neliek mieru skaudrā apziņa, ka grupa, kas, viņaprāt, nākusi no tautas, vai arī grupa, kas gadiem veiksmīgi izmantojusi šo tēlu savā labā, kā viņš vedina domāt, esot nodevusi, eh, man sanāca baisi patētiskais teksts, sorry, visu un visus - Angliju, Jorkšīru, Šefīldu, strādniekus, vienkāršo tautu... (Tetovētā Jorkšīras roze uz Aleksa rokas, aiz kauna vīzdama, kaisa ziedlapiņas...) Vai, labāk teiksim tā, grupa, kuru karjeras sākumā mediji, kaut vai tas pats "The Guardian", bija iedomājušies stādīt priekšā publikai kā četrus vienkāršus puišus no strādnieciskās Šefīldas, pilnībā ignorējot faktu, ka viņi visi nāk no godīgām vidusslāņa ģimenēm. Viņi ģērbjas uzkrītoši nemodernās drēbēs, kas varētu būt noskatītas kādā astoņdesmito gadu sākuma detektīvseriālā, vai arī salasītas "Primark" grozā ar uzrakstu "30 peniji par jebkurām sešām šmotkām" (Nenoliedzami tā ir ģībeklīgi tautiska iezīme, un es pat spēju iedomāties, cik aktuāla šī piebilde varēja izrādīties tiem, kas tobrīd interesējās, how to be trendy "Arctic Monkeys" garā...), un satiekas ar intervētāju noplukušā klubā, kur no sienu paneļiem lobās krāsa, kur grīda ir kožļenēm piespļaudīta un kur tik ārkārtīgi smird pēc mīzaliem un kartupeļu čipsiem, ja es pareizi saprotu tekstu, ka tas jāpiemin jau pirmajā teikumā. Jeez, kur viņi tādu miskasti spējuši darakt, kaut arī tā ir bēdīgi slavenā Liverpūle, par kuras darba tautas apdzīvotajiem rajoniem leģendas klīda vēl pirms "The Beatles" iedomājās sacerēt dziesmiņu "Lady Madonna".

To, ka tās nav bijušas tikai maldīgas iedomas, apliecina autors pats: "... Tērneram sākotnēji tika iedalīta strādnieku šķiras varoņa (Oriģinālā tas nepārprotami nolasās kā Dž. Lenona citāts, starp citu: "A working class hero is something to be...") loma -  nikns, ar asu prātu apveltīts bērnelis no ziemeļiem, kas par jaunu atliets Lenona šablonā un kas, roku uz sirds liekot, stāsta mums visu, kā tas patiesībā ir."

Pievilcīgs cilvēkiem, kas, iespējams, lūkojās pēc jauna mazo ļautiņu pieticības ideālu iemiesojuma, varēja šķist arī Aleksa nemākslotais naivums attiecībā uz naudu. Kādā 2007. gada intervijā (Sk. momentu ap 7:03.) uz jautājumu, vai nauda ir viņu izmainījusi, viņš atbild: "Es nezinu, faktiski, domāju, ka ne. Neesmu pārliecināts, cik daudz naudas mēs esam dabūjuši." Viņš arī neko īpašu par to neesot nopircis, vien ģitāras un kaut ko tādā garā... Nē, mašīnu ne, viņš joprojām izmantojot mātes mašīnu... "Ak, dievs," lasāms komentāros, "viņš ir bijis tik bērnišķīgs un mīļš jaunākos gados. Tagad viņš ir tik satriecoši seksīgs."

Neraugoties uz Aleksa sākotnējo vienkāršību un biklumu, es tomēr nekādi nespēju atcerēties, kad tieši mazais muļķis būtu sevi apzināti pozicionējis kā pamatšķiras pārstāvi. Kā to savā laikā izdarīja Džons Lenons, kurš, lai gan uzaudzināts krietnas buržuāziskas ģimenes klēpī, precīzāk - kā upper-middle class pārstāvis, septiņdesmito sākumā radikālajam kreiso žurnālam ar divdomīgo nosaukumu "Red Mole" (šis kurmītis, ja runa vispār ir par kurmīti, un nevis skaistumzīmīti, rādās esam praktiski akls politisko doktrīnu apstulbināts mazlopiņš) atzinās: "Es allaž esmu bijis politiski domājošs un nostājies pret lietu noteikto kārtību. /../ Kopš agras bērnības es esmu satīriski izteicies par [kapitālistisko] iekārtu". Alekss bez šaubām arī nav viens no autora sirdij tik tuvajiem "Manic Street Preachers", kas vērsa savu svelmaino niknumu pret rietumu populāro kultūru un sociālajām negācijām - patērētāju kultu, atsvešinātību, nevēlēšanos iesaistīties sabiedrībā notiekošajos procesos, par kuriem atbildīgs esot katrs. Mmm, pazīstami, vai ne? Tieši "The Manics" astoņdesmito gadu beigās esot nākuši klajā ar tik pamatotu un skaidri formulētu mūsdienu realitātes kritiku, ka mudinājuši oriģinālraksta autoru domāt patstāvīgi un izrādījušies nenovērtējami viņa pilsoniskās nostājas un politisko uzskatu veidošanās gados. Tik aizkustinošs stāstiņš, ka burtiski gribas vai apkaukties... Padomju Savienība, laikam, sabruka nedaudz par ātru, jo tur viņi savu labticīgo politizēto un prosovetisko tekstu dēļ, - kaut vai dēļ izteikuma, ka sirpja un āmura simbolika neesot morāli novecojusi, tiešām būtu pasludināti par praviešiem. Citēju rindas, kas padomju cilvēkiem varētu šķist īpaši tuvas, jo manā bērnībā nacistus nez kāpēc saukāja par "fašistiem"...

"The future teaches you to be alone

The present to be afraid and cold

So if I can shoot rabbits

Then I can shoot fascists"

          "If You Tolerate This Your Children Will Be Next" ("Manic Street Preachers")

"... dog shit rock and roll"

(Par strādniecību un tās varoņiem)

Slapjajiem kaķeļiem droši vien nāvīgi gribas noskurināties.

Augusta sākums. Laukā ir tik karsts, ka pielīp viss. T-krekls pie miesas, somas siksna pie pirkstiem un lēca pie acs.

Smiltis šņerkst starp zobiem.

Saule griezīga kā metināmā aparāta uguns, tās atspīdumā viss rādās HD kvalitātē: itin kā pavirši uzskrīpotās melnējošās spraugas starp bruģakmeņiem šķiet dubultojamies un izbīdāmies laukā no fokusa - violets un gaiši zaļš kropļojums, kas izplūstot pārklājas. Un šajās spraugās urbjas elektrozaļa zāle smalkas tumšpelēkas ārlīnijas apkļauta. Spīvi dvašojoši oranžīgi uzkalniņi, starp kuriem tekalē melnas skudras acīs atsit spilgtas sinepju dzeltenas noēnas...

Mācību mašīnas augšā uzrautās smiltis šaurajā ielā uzplēn gaisā kā dūmi smalksmalkos putekļos...

Aizgriežos.

Aprauta vārdu skranda, ko atnes vējpūsma, iepinas krūma ķerainajos zaros.

Smiltis lēnām aizkūp un nosēžas...

Rinda, ko es citēju virsrakstā ņemta no dziesmas "Library Pictures". Aizgūta no britu bērnu skaitāmpantiņa, taču sacerēšanas procesā tikusi izmainīta un liriski paspilgtināta ar dažām detaļām, khm, vistīrākajā sociālā reālisma garā. Suņu mēsli un rokenrols. Visai raksturīga britu pilsētainavas iezīme. Tie mētājas ietves vidū, kamēr nīgro lietusstraumju pātagas tos pakļauj negribīgai erozijai. 
Londonā šķiet redzēju ielu zīmi, kas draudēja suņu īpašniekiem ar 2000 mārciņu sodu. Taču, šaubos, ka kādu “apkārtnes izdaiļotāju” tas satrauc.

Vispār "Library Pictures" ir dziesma, kura man "dzīvajā" patīk vislabāk, jo tās laikā mazais muļķis, centīgi kratot galvu, izjauc savu līdz vēmienam perfekto atpakaļ atsukāto grāfa Drakulas frizūru. Ja Bēla Lugosi, kurš nenoliedzami uz šo brīdi ir beigts un pagalam, būtu zinājis, ka viņa klasikā sasuka tiks pielīdzināta 50to gadu matu stilizācijām, viņš noteikti uzkārtos pie pirmā staba.

Oriģinālais raksts mani patiesībā sasmīdināja, jo autors ar tik skrupulozu un bērnišķīgu iecirtību centās piekasīties visam, ko vien, kā rādās, viņš bija varējis izvilkt gaismā par raksta varoni: izcelsme, teksti, [pagājušā gada] Britu mūzikas balva... Kaut arī nenoliedzami to lasīt ir bauda, jo puisis labi pieprot sofistiku, faktuāli tas nepārliecina. Un autors pēc rakstura tiešām varētu atbilst savai "The Guardian" profila bildei, kurā viņš iejuties vecējoša Boja Džordža ādā ar bāli grimētu un krāšļotu seju un odioziem ateista radziņiem uz galvas - žurnālistikas dīva, kura, ja kaut kas nenotiek pēc viņa prāta, spējīga uzmest lūpu un iznīcinoši nopīkstēt: "Es ar tevi nespēlēšos..." Un aizdipināt projām uz īsajām kājelēm, nikni velkot aiz sevis grabošu āmuru un sirpi...

Ceru, ka šim kungam nerastos iebildumi, uzzinot, ka visu viegli pieejamo informāciju par viņu es esmu apstrādājusi tikpat "radošā" stilā, kā viņš…

I.

"I'm sorry, sunshine, it doesn't exist

It wasn't in the top 100 list

…

Let's have a game on the Teddy Picker."

          "Teddy Picker" ("Arctic Monkeys")     

Kad es vasaras sākumā ierados Latvijā, mani pārsteidza kāda, iespējams, bērnu izklaidēm domāta "spēļu" mašīna, ko es piefiksēju, ja nemaldos, "Maximā", pilna ar pūkainiem, jaukiem zvēriņiem. Tas bija tā saucamais "Teddy Picker". Saskaņā ar definīciju tā ir ar džoistiku vadāma uzparikte sīkpreču tirdzniecībai ar "ķetnas" veida pacēlāju. Spēlētājs tajā iemet zināmu naudas summu, kas tam dod 15 vai 30 sekundes laika noskatītās mīkstās mantiņas sagrābšanai. Veiksme šajā spēlē ir atkarīga no spēlētāja reakcijas, satvēriena precizitātes un izmanības. Šur tur pasaulē šī ierīce tiek pielīdzināta spēļu automātiem un uzstādāma tikai tam speciāli paredzētās vietās.

Taču rādās, ka pārnestā nozīmē šī spēle ir visai iecienīta un ne tikai bērnu vidū. Pagājušā gada jūlijā "The Guardian" atkal pierādīja, ka viņi stingri stāv savu pilsoņu interešu sardzē. Šoreiz modrās acs lomā Saimons Praiss, "respektabls mūzikas kritiķis" un "strādniecības interešu aizstāvis", kurš pauž savu neatkarīgo viedokli "The Guardian" blogā. Raksta nosaukums "Arctic Monkeys: from men of the people to tax-dodgers"/ "Arctic Monkeys: no tautas pārstāvjiem par nodokļu nemaksātājiem".  "Rokzvaigznēm ir diezgan iesīkstējuši un divdomīgi uzskati par to, kas ir godīga savas nodokļu daļas nomaksa," viņš saka ievadā, pauzdams gandrīz vai tēvišķas rūpes par visas tautas labklājību. "Taču, kad runa ir par grupu, kas lepojas ar to, ka tā nav zaudējusi saikni ar tautu, tad šo krupi norīt nākas pagalam grūti."

Runa ir par tā saucamo "Liberty" shēmu, kas palīdzējusi slavenībām "nobēdzināt" Džersijā (Skaista sala, starp citu, maijā tā pavisam nejauši gadījās izmest nelielu līkumu pa Kanālu.) apmēram 1.2 biljonus mārciņu, un "Arctic Monkeys" ir viena no grupām, kas atļāvusies izmantot šo savulaik legālo un valdības akceptēto iespēju samazināt nodokļu slogu, izmantojot nepilnības likumdošanā, kas ļāva ārzonās pirkt un pārdot dividendes, tādējādi mākslīgi radot shēmā iesaistītajiem ievērojamus zaudējumus, kurus viņi savukārt uzrādīja nodokļu deklarācijās. Šobrīd britu valdība ir nolēmusi, ka šādas shēmas vispār ir pretrunā ar likumdošanu, bingo, nez, kura no šīm daudzajām nodokļu stratēģijām, jebkad ir kalpojusi kaut kam cēlākam par savas smalkās pakaļas piesegšanu... Un Saimons Praiss ir britu žurnālists, sociālists, kas raksta par mūziku un, cik noprotams no komentāriem, nevar ciest nožēlojamos iznireļus no "Arctic Monkeys" ne acu galā. "Praisa kungs beidzot varējis klupt pie rīkles "Arctic Monkeys". /../ šo brīdi viņš ir gaidījis gadiem, un es pat varu sajust 'ļauno prieku', kas dvako no rakstītā."

Šāda rīvēšanās starp rokzvaigznēm un nodokļu iekasēšanas mašinēriju pēdējos gadu desmitos Britānijā vienmēr bijusi aktuāla. Pazīstamākais piemērs, kas esot  ticis drosmīgi publiskots, nevis liekulīgi noklusēts, autora skatījumā ir "The Beatles" dziesma "Taxman", kurā Džordžs Harisons sūdzas par grūto dzīvi nodokļu jūgā, atstāstot iedomātu sarunu ar nodokļu inspektoru, kurš viņam apskaidro pasaulīgo lietu negrozāmo kārtību: "Let me tell you how [your life] will be: there's one [shilling] for you, nineteen [shillings] for me..." Saimons Praiss to nosauc par "ņerkstēšanu" un "neglītu žēlošanos par [Harolda] Vilsona valdības fiskālo politiku". (Tas puisis ir vienkārši smieklīgs. Viņš, protams, justos laimīgs samaksāt pārspīlētu nodokļu rēķinu.) Nezinātājiem paskaidroju, ka tajā laikā bagātajiem tika piemērota 83%, bet pašiem bagātākajiem - 98% nodokļu likme. Vismaz tā stāsta finansu annāles. Filips Normans gan savā grāmatā "John Lennon: The Life" min citu ciparu, proti, 97.5%. Šādas ekspropriējošas fiskālās politikas dēļ daļa pazīstamāko britu grupu un personību iepriekšējās dekādēs ir pārvākušās uz dzīvi citur klasiskā Depardjē stilā.  No pilsonības gan viņi nav vēlējušies atteikties. Šobrīd likme, ar ko tiek aplikti ienākumi, kas pārsniedz 150,000 mārciņu gadā, ir 45%. Taču shēmas pastāvēšanas laikā tā bija tikai 40%.

Interesanti, ka tajā pašā F. Normana grāmatā parasti apsviedīgajam Braienam Epšteinam tiek pārmests, ka viņš izrādījies nespējīgs pienācīgi pārvaldīt "Bītlu" finanses "ieguldījumu un nodokļu optimizācijas jomā". Kas ne tik aizplīvurotā tekstā nozīmē likumīgu izvairīšanos no nodokļu nomaksas pilnā apmērā, par ko mēs šeit arī runājam. Laba grāmatveža uzdevums, starp citu, kā man tas tika bez aplinkiem pateikts grāmatvedības kursā, ir klienta labā likuma ietvaros izlocīties cik iespējams no nodokļu un citu nodevu maksāšanas. Pieklājīgi to sauc par "ienākumu palielināšanu likuma robežās". Taču nevar apgalvot, Braiens Epšteins nemēģināja - tieši neveiksme nopludināt daļu ienākumu nodokļu paradīzē Bahamās un sekojošās soda sankcijas pret grupas dalībniekiem pamudināja Dž. Harisonu sacerēt iepriekšminēto dziesmu. Cik viņa sašutums bija pamatots, man grūti spriest.

Morisijs, kas ir viens no Praisa kunga iecienītajiem politiski un, iespējams, arī gastronomiski, pareizi domājošajiem ārtistiem, savā autobiogrāfijā dalās pārdomās par šo šovbiznesa aizēnoto pusi. Un viņš ir tik uzvilkts, ka velta šim sāpīgajam tematam veselas divarpus lappuses žēlabu. Lai arī cik patētisks un kaitinošs man brīžiem neliktos Morisijs, šoreiz viņa teiktajā būtu vērts ieklausīties.  

Viņš raksta, ka visas klauzulas un visi nosacījumi, kas ietverti standarta ierakstu kontraktā ir tīšām padarīti sarežģīti un vienkāršajam mirstīgajam nesaprotami kā raksti seno ēģiptiešu papirusos, īpaši jau tie, kas attiecas uz finansēm un autortiesībām. Faktiski popmākslinieki dzīvojot pasaulē, kas esot dramatiski nošķirta no komerciālās pasaules, lolodami savu talantu un nododamies radošajiem mēģinājumiem. Tālab milzonīgā menedžeru, juristu un grāmatvežu armija varot netraucēti iedzīvoties uz mākslinieka rēķina, izmantojot tā neizpratni finansu jautājumos un ķēriena trūkumu biznesa lietās. Situācija esot neapskaužama, jo māksliniekam neesot izvēles, vēl jo vairāk tāpēc, ka likums pieprasa katra nopelnītā penija iegrāmatošanu - galvenokārt, lai to būtu vieglāk atņemt. Mākslinieks tādējādi tiekot padarīts par situācijas ķīlnieku, par ienaidnieku likuma priekšā. Juriskonsulti esot apmācīti noslaukt pēc iespējas vairāk naudas no sava klienta, un grāmatveži varot apzināti sagādāt nepatikšanas nodokļu jomā, lai paši pēcāk būtu nepieciešami un palīdzētu ievārītās ziepes izstrēbt. Un galu galā popmākslinieks, kas iedrošinās par kaut ko pažēloties, tiekot uzskatīts par mazisku ņaudētāju. Un tā tālāk. 

To, ka Morisijs nebūt nav iekrāsojis bildi pārāk tumšās krāsās apliecina arī cits avots. Deniss Mandejs (Dennis Munday), kas ilgus gadus strādājis ierakstu kompānijā "Polydor". Viņš uzsver, ka mūzikas industrija ir viena no ciniskākajām un ka ar labdarību tai nav nekāda sakara. Morisijs šo biznesu pielīdzina vēršu cīņu arēnai, kurā vājākais, kas ne vienmēr ir "sliktākais" un "netalantīgākais", nolemts nenovēršamam kritienam lejup. "Šī patiesība var paralizēt, [taču tas ir fakts], ka, ja reiz tu ieej slavas vēršu cīņu ringā, tur nav neviena, kas tev palīdzētu." (Man gan nedarāpo, kāpēc viņš to uztver tik saasināti, jo tieši tāpat ir visur citur. Nekad nav nācies saskarties ar biznesu, kas naudas pelnīšanas līdzekļu izvēlē būtu balts un pūkains. Reizēm vienkārši pietiek saslimt, lai tu kā korķis skaisti izlidotu uz ielas. Pārsvarā tas gan attiecas uz darbavietām, kas nav nekādi saistītas ar mūzikas biznesu. Tāpēc materiālās sekas darba zaudējuma dēļ ir vēl jūtamākas.) Nenoliedzami, lai izdzīvotu, ir vajadzīgas ne tikai spējas un talants, bet arī aizmugure. Vai arī dažkārt tā varētu būt visai iespaidīga naudas summa bankas kontā.

Tas esot iespējams, jo popzvaigznes nākot un ejot zibens ātrumā, turpretī visa liekēžu brālība paliekot savā vietā iesūnojusi uz mūžīgiem laikiem. Un, būsim godīgi, šai naudas mašīnai, kas saucas mūzikas bizness, katrs popstārs tāpat ir prasta gaļa, ko pārējie izmanto savā labā. Mēs, protams, varam naivi runāt par talantu, tomēr vispirmām kārtām runa ir par naudu. Ilgstoša un veiksmīga karjera ir drīzāk izņēmums nekā likumsakarība. Vienkāršās tautas pielūgsme ir vampīriska un ne ar ko nesegta. Par to ir pārliecinājušies pietiekami daudzi mūziķi karjeras norietā. Tu esi tikai tik labs, cik labs ir bijis tavs pēdējais albums. Visam pārējam nav nozīmes. Vispār par popzvaigžņu eksistences mirklīgumu ir ļoti labi uzrakstīts vairāk nekā 20 gadus atpakaļ. Žurnāls saucās "Details", ja nemaldos, un raksts "Not Fade Away". (Raksta autoru es goda vārds neatceros. Iespējams, ka man Latvijā tas kaut kur vēl mētājas, nopirkts tolaik naivā cerībā iedzīt galvā kaut ko no ingliša.) Šo domu pavisam precīzi ir uztvēris "Arctic Monkeys" ģitārists Džeimijs Kuks, kas "The Guardian" bravūrīgi paziņoja. Iespējams, ka viņā bija ierunājies izdzertais aliņš. "Es novilkšu līdz gadiem 25 ­ un tad "blaukš!" viņš ar entuziasmu piegrūž pirkstus pie deniņiem, atdarinot smadzeņu izšķaidīšanu. "Ja tu nošaujies, tu pārdod daudz vairāk plašu."