1976

----------------*pirmā nodaļa*

pievaldi mēli draudīgi sacīju ja ne

muti nost

bļaujamo spraugu drošības pēc es viņai tomēr aizbāzu sasēju un iegrūdu skapī sieviete melnā piegāja pie spoguļa un sāka izģērbties fonā nopīpēta balss čērkstēja šovakar tev ir randiņš ar tavu sapņu vīrieti tu noņemsi parūku izspļausi liekos zobus atkabināsi palielinošo cičturi drūmi caur pieri pablenzīsi spogulī un sapratīsi tā nebija sveša sieviete ka tev nav izredžu tā biju es bez gludekļa taču es tikko sazīmēju sevi es metu ādu es laiku pa laikam mēdzu mest ādu ilgi dzīvoju kā čaulā tad manī kaut kas sāk pulsēt kā baudas priekšnojausmās līdz no kūniņas izlaužas taurenis raibs un plīvs es biju daudz un dažādu lietu katra atsevišķi un visas uzreiz balodis uz palodzes bružāta krūzīte karotīte iemērkta ar pienu blāvinātā kafijā cepumu drupačas uz galda peļķe kurā nākot no metro stacijas brīdi bija atvīdis mans atspulgs izdzīvoju vienlaikus visu šo būtņu un priekšmetu dzimšanas un nāves tik skaidri itin kā tās būtu manis pašas es biju paplukusi puķe kas ziedlapas kaisīdama vīta vāzē cukurgrauds kas ira uz mēles es biju visā un visur mana dzīve bija nolādēti spraiga un piepildīta šajā iekušanā kad mana personība it kā izzuda dodot vietu citai es patiesi izbaudīju savu esību iespējams izejot caur evolūcijas slāņiem esmu bijusi visas šīs lietas un pateicoties kādai slēptai miņai spēju atcerēties visu citkārt pārdzīvoto faktiski tam nav sākuma atceros viennakt jutekļi zaudēja orientāciju prāts spriestspēju ieskrapstējās mana āda es gulēju arvien skaidrāk atģizdama ka tas nav sapnis un jutu kā kaut kur iekšienē radies pa barības vadu uz augšu raujas dzelkšņains kamols kā krūšu kurvja apvidū āda nostiepdamās kļūst plānāka un plānāka kā dauzās sirds vēlēdamās izrauties no ribu gūsta un kā saspiestajās plaušās šņācot burbuļo gaiss manī pulsēja vēl neapjausta dzīvība nikna un spīva elpa kļuva arvien ātrāka un gārdzošāka šķiet es jau nesos pa tuneli kad āda pārplīsa un tad parādījās viņš es viņu pazinu uzreiz es vienmēr sevī esmu jautusi viņa klātieni sadzeltējis un sačervelējies kā pērnējā lapa škirgatacis tik dziļi dobuļos ka gribējās iebāzt pirkstus un aptaustīt stieptajā galvaskausā glabādams visu iepriekšējo dzīvju pieredzi viņš vienlaikus bija mana zemapziņa un miņa es raudzījos viņā ļaujot palainai straumei brīvi nesties caur ēnainēm kurās it kā esam bijuši bet varbūt ar ne cauri seju miriādēm it kā skatītām bet varbūt ar ne cauri laimēm un nelaimēm it kā pašu bet varbūt citu piedzīvotām tās mēs esam nosapņojuši par tām kaut kur lasījuši vai no kāda dzirdējuši šis atkalredzēšanas fenomens pazīstams ar nosaukumu déja vu  un tagad tas bija noticis ar mani laiks plūda sīrupainā nesteidzībā zem ķirzakveidīgā radījuma ādas es pūlējos samanīt savas iepriekšējās sejas atšķirīgas pēc vaibstu zīmējuma tās kaut kā dīvaini saplūda pašreizējā brīdi pa brīdim iegaismojoties vienai vai otrai detaļai īpatnībai vaibstam ēģiptietes velvētā piere aziātes plakstu griezums un vaigu kauli francūzietes koķetuma ieblāzma acīs un vairs nebrīnījos kāpēc dažu minūšu reizēm pat mirkļu laikā mana seja spēja izmainīties līdz nepazīšanai bērns apakšzemes vilcienā pie loga mātei klēpī neskaties manī tik šausmpilnām acīm bērnīt tante ir laba tante nekož tante vienkārši aizmirsusi apvīlēt zobiņus lai nerēgojas katru nakti stiepjas garumā un spicumā nu nekauc tā bērnīt labi zēni neraud pinkšķ tikai homoseksuāļi un citas sievišķīgas pabiras īstiem hetero zēniem jūtīgums nav nepieciešams ar kulaku pietiek nu tas likās vienīgi dabiski es sapratu kāpēc tas ir tā manī bija monstrs normāliem cilvēkiem monstra nav vai arī tas viņos miris (mēs visi esam zīmes uz milzīgas ķirzakas zvīņām)

 

 

 

vējš sita sejā ozona smārdu

viss oda tā it kā gaisā būtu uzpisušies neskaitāmi transformatori es gāju uz priekšu šņorzābaku purni dobji dauzījās pret nošļauptajiem bruģakmeņiem un atbalsojās galvā mugurā garš melns mētelis kas vilnīja kā karogs atstādams aiz sevis melnu raustīgu sliedi nami smagi tiecās iekšā melnajās debesīs un tumšā iela ar važoto stabiņu vērdzi atgādināja graudainu ofseta vai sietspiedes novilkumu kurā monumentāli cilvēki stāviem ieauga fonā kājām stigdami spilgti baltajā bruģī visgarām ielai logiem kā izcirstām šaujamlūkām priekšā bija ķieģeļu siena netīri rūsgana izdrupusi lodēm un šķembām izkapāta šķirbās auga sūnas uz sienas plakāts afiša kas spoguļojās peļķē kurā atvīdēja apkārtējie nami koki itin kā izauga no pazemes pelēki bērni stīdzēja no akmeņiem savādi bērni akmeņu cietām sejām akmeņu skarbiem vārdiem iecementēti mūros akmens bērni un kamēr viņi ceļas viņiem pāri mīdās milzums kāju viņš vienmēr raugās uz tevi sacīja viens lai arī kur istabā tu neatrastos ir tāda sajūta ka viņš vienmēr novēro tevi jā tā ir taisnība attrauca otrs viņš novēro mūs ik sekundi un ja tu klausies kaut ko citu viņš to zin un ja tu nopērc viņa plati tu vari samanīt viņa acīs vieglu mirgoņu bet ja tu nopērc kāda cita plati viņš nikni blenzīs tevī līdz tu iedzīvosies galvassāpēs tāpēc es vienmēr plašu vākus pagriežu pret sienu mani draugi kad viņi ienāk pie manis man lūdz izdarīt to man mājās ir neskaitāmi posteri visur un viņiem ir bail īpaši viens kuru tie lūdz aizklāt taču man ir tīkami domāt ka viņš mani vēro jā un vai gan kāds cits mums liek pārbaudīt vai nav parādījies kas jauns katru reizi kad mēs ieejam plašu veikalā un iet uz visiem koncertiem un izskatīties pēc viņa par spīti tam ka tas dārgi maksā un radio jau brīdina nelieciet pie sienām viņa plakātus citadi jūs kļūsit par zombijiem kas slaistīsies apkārt rudiem matiem bālām sejām laupīdami no sliekšņpriekšām mazus bērnus un piespiedīsiet viņus klausīties klausīties kalausīties šo mūziku līdz arī viņi kļūs par zombijiem es domāju ka tāds ir viņa plāns ha pienākušais klāt sacīja tas ir vienkārši tāpēc ka viņš vienmēr skatās taisni kamerā ne pa labi ne pa kreisi tāpēc jums šķiet ka viņa acis jums seko blāvi zeltaina šļāce no melnajām debesīm ielāsmoja apkārtni gaismas stīgās izzīmējot bruģakmeņu aprises un koka mizu dzīslotu kā simtgadīgas večas kakls

 

 

dzeloņstieple

pārauda ekrānu ķīniešu meitene paķēra sarkano karogu un metās pretim nezināmam liktenim pāri rudam jo rudam tuksnesim viemuļā kustībā cilādama kājas pusmilitārais zemnieces tērps kulstījās nopakaļ es jau zināju ka vēlāk viņa deformēsies un šķelsies līdz izzudīs tiecoties debesīs kā dūmi kā nebijusi izšķīdīs bangās bet pašreiz kameras acs neatraudamās uzbāzīgi sekoja viņai dzeloņstieplei bija gluži vienalga vai es to paturu acīs projicējot pāri ik ainai vai aizmirstu par to vienalga tā tur bija ieskaujot visu dzeloņainā skāvienā elegantā ķīniešu restorānā kamēr teksts atklāj idilliskā stāvokļa psiholoģisko struktūru kā ierakstīties konsituācijā kontekstā mani bieži saukuši par francūzieti parlez vou francaise madmoiselle qui un peu taču aziātiskais acu griezums un vaigu kauli slāvu precīzāk poļu asiņu piejaukums iezīmēja aziātisku noslēpumu un citos gadījumos es uzdevos par japānieti arī jaukteni protams japāniskums saistījās ar eksotiku un izsmalcinātību zināmu mākslotību seksualitāti fredija geišu zēni un meitenes un mākslas priekšmetu kolekcija van goga japānu gravīru studijas spilgtās krāsas uz audekliem ziniet lētās krāsas laika gaitā zaudē košumu tās apsūb tulūza lotreka japāņu dīvāns kontūrētas kā acis figūras taurenīša lielā mīla man tuvākā bija cita leģenda mans tēvs cēlies no baltijas vāciem un man ir zilās asinis kaut kas tāds ko nevarēja redzēt jo asinis manas asinis bija sarkanas bordo toņa es nelietoju iekrāsotājus un mani acu baltumus joprojām tīkloja sārtenas dzīsliņas asinsvadi varbūt kapilāri ieskrāpē un pil pa pilītei pakš pakš pakš sarkanas nevis zilas un tur bija slepena bēgšana mežā pakaļdzīšanās ar suņiem no kokiem birst sniegs koku galotnes met iezilgas ēnas bēgļi dodas arvien dziļāk un dziļāk gāršā drūp sērsna un gaudo sagriezušies suņi pakaļdzīšanās beigas miers un tikai vējš pret vakaru gaudo vēl dzeldīgāks un kaisa pārslas pēdas aizvelkas viss kļūst balts tad būdiņa mežā sarunas ar putniem un zvēriem seni rituāli zintis zaves un dveļi es biju saglabājusi kaut ko no tā visa es zināju ka vārdi ir spēcīgāki par zobenu un galina ātrāk par vētru viss ir ciklisks viss pārklājas novembris auksts un slapjš laiks kad lietuslāses top nervozas tās uzmācīgi atgādina par sevi jo jūt ka to laiks drīz būs cauri nāks sniegpārslas un dejos puzuros kā bērna smiekli diena caur debesu pelēkumu saplūst ar nakti viens bāls gaismas stēķis un atkal tumst dedzinu sveces un plūstu caur māju kā elpa līdz vienai sienai un atpakaļ līdz otrai atpakaļ līdz durvīm atpakaļ līdz logam un raujos atpakaļ bailēs sabrist kājas un tad nāk pavasaris kas smaržo pēc agra rudens kad rītā sīva kāpj pretim izdegu dvaka debess tīra un gaiss dzidrs vienīgi lapas krāsojas uz atvadām spilgtas čokurodamās uz izdzišanu

 

 

es ļoti labi pazīstu šīs acis esmu redzējusi tās pārāk ilgi visapkārt

kāpņu ēnā viņi bija melni kā ogles un vārdi tā vien sprēgāja starp viņiem

 

 

vidū jūras slējās zeme

sasprēgājusi kā lūpas trauslās atlūpošās akmens plēksnēs virs galvas aizziba mākoņi to malas atrāvās no kopējās masas un aizslīdēja spilgtajā tālē kā izraustīts gultas popējums uz akmeņa kāds mala griezās milzīgi zobrati žņerkstēja ķēdes dunēja mašīnu sirdis klaņu stiegrainajiem stāviem staigājot augšup lejup mašīnas sprindzināja ierūsējušos muskuļus traukdamās uz priekšu kurss vispasaules revolūcija vēstīja apbružāts plakāts apvaldi savas kaislības nākotnes vārdā ieteica otrs transparenti transcendāli rentgena aparāti blakām norādīja strēle ar bultu virzienā kur dunēja jūra krasts bija lēzns mālainas iezilganas /zilgas/ smiltis piesliecās horizontam saules bronzainajā kvēlē nokaitušās debesis mutuļoja sajaukdamās lipīgās drīksnās kā kokteiļa glāzē viena kārta krēma otra kafijas trešā konjaka akmeņi cēlās laukā no tuksnesīgās zemes kā lieli caurspīdīgi ledus bluķi okerīgām ēnām gāju tālāk kur skaļruņos brandenburgas maršu izspiedza džeza trio kur uz paaugstinājuma dibentiņus gorīja puskailas gērlas zaigas pāvastes kuploja no viņu gurniem un skarām pušķojās uz galvas un pāri visam viļņojās ledaina svelme pacēlu priekškaru un devos iekšā kolbās murdēja krāsaini šķīdumi un traucās pa liektajām caurulītēm pie pavarda kumpājās melnīgsnēja sieviete mellužai bija apdrupuši zobi melnu smilšu piebirušas grumbas uguns čokuroti pirksti gribu zināt par viņu visu teicu viņš mani apsēdis viņš nāk pie manis pa naktīm viņa paraudzījās vispirms taro kārtīs tad lielā stikla bumbā murminādama vārdus ko es nesapratu tad viņa noprasīja vai es to mīlot nē nē attraucu sabaidīta viņš drīzāk ir slikts ieradums kā kafija cigaretes alhokols narkotikas o viņa bilda miks džegers saka galvenais likums par narkotikām ir tāds ja tu lieto kādas patiesi stipras narkotikas tu domā tikai par to viss pārējais ir sekundārs tu centies un dari visu bet narkotika ir vispirms noteiktas tālrraides dažu tipu avīzes māksla varu iztikt bet negribu atteikties

 

 

 

bija spoža marta diena ledusupe žņerkstot bīvējās melna tad uzvilnīja un metās uz priekšu gāžot un graujot visu pa ielu starp sniegu un gālēm skrēja smilšaina tērce todien taurenis pirmoreiz sakustināja spārnus kustība bija tik kolibriski ātra es to pirmajā brīdī pat nepamanīju vīrietis ar kuru biju kopā apgāza vāzi puķes pašķīda pa šahgaldiņisko grīdu saglumējušais ūdens auksti noburbuļoja pār ceļiem paskatījos vīrietī un gandrīz iekliedzos man šķita ka viņš izgāzis uz grīdas mani pēc brīža viņš pakalpīgi nosausēja kāju ar salveti taču riebīgā sajūta palika šoreiz parasti mēs mētājāmies ar dzejām īsi viegli spērieni pa vārīgām ķermeņa daļām parasti es būtu pasmējusies teikusi kad es nomiršu atnāc ar lietu ienaida saldās važas viņam būtu teikusi es tevi pametīšu tad kad tu nomirsi dēdekļi neprot dejot šoreiz jutos pagurusi mēs spēlējām galda spēles kauliņa metiens divi lauciņi uz priekšu trīs atpakaļ mājieni mājieni mājieni šamējais bija gļets atsauce uz viņa mālaino struktūru gļets gļetns man patika viņā gremdēt pirkstus sajust kā tos apņem vēsais valganums un veidot ko nu kuro reizi velnu ar sarainajam vēdergalam pārslīdējušām ūzām ornamentētu kausu kurpju paliktni raupjas ne pārāk nostrādātas lietas man likās tas atbilst viņa būtībai mēs bijām pavirši pazīstami grozījāmies starp vieniem ļaudīm klausījāmies vienu mūziku naktī biju redzējusi dīvainu sapni  esmu atbraukusi lielā dūmainā asfalta dvakas pilnā pilsētā visi visapkārt steidzas ņirb kājas zeķes apavi garo kājauti stāv tveice viss kūst ne tikai saldējums kas nopil uz iebrūnām krūtīm jā krūtīm es tās saskatu pavisam skaidri bet tās nav manas un šai sapnī es izleju kafiju tasīte ilgi dzinkstēdama dejo pa šaha galdiņam līdzīgu grīdu līdz viss līdz tā ir pušu un tad es saku kādam kurš ir nometies ceļos tu laikam jau nezini kāds izskatās siltas kafijas pleķis kas lāsodams plūdīs uz parasti melnas zeķes bet nekas neplūst vismaz tobrīd vēl ne kājas siltuma pārmākts tas lēnām kūst kā saldējums sasūkdamies ar kāju melno viendabīgumu ir spiedīgi karsts varbūt arī pleķim ir karsti tas ir parasts kafijas pleķis uz parasti melnas zeķes savā krāsspēles negaidītībā tas šķietas pats mūžības aklais valdzinājums un gaidīt gaida lai kāds to nolaizītu parasts siltas kafijas pleķis uz parasti melnas zeķes un varbūt ka šajā sapnī es sajūtu kādu mēli kas atstādama mitru sliedi kāpj arvien augstāk mēle un es mēs trīsam kā ūdens pilieni gatavi atrauties no griestiem vai sekss ar mēli jau ir verbāls un es mostos ar skaudru apziņu ka tasīte mana tasīte ir pušu itā nu mēs tur triecām par visu un par neko un piepeši es skatu viņu mirušu un es saku ņemsi un nomirsi bet es nezināšu ka tu esi miris sirds pateiks man nav sirds esmu bezsirdīga tādā garā absurds fiksa atklāsme tas šķita mazliet neierasti jo parasti man tas bija pie cenzējamās vietas kalpi no kāršu kavas mainījās tikai apmatojuma krāsa un locekļa apmērs vienaldzība allaž tā pati vienaldzība vienaldzība kā intimitātes noliegums nevēlēšanās atklāties čau kā tev iet o forši forši stilā kāpēc tev vajag zināt manu vārdu lai uzrunātu uzrunāt var arī tāpat piemēram ei tu viņš pameta ar pirkstu atdarinādams manu kustību parasti tas mani būtu smīdinājis jā tu stulbeni taču šoreiz tas mani kaitināja nevar vis tādu tu ir daudz aizsmēķēju ar sērkociņiem lēts teatrāls efekts apsnidzis jumts kaut kas tarkšķēja pa brīdim iekviekdamies izģērbies tūlīt es teicu viņš pārsteigts nometa visu lieko kāp virsū teicu tad man pieleca ka kviec bojāta policijas sirēna tikai vēlāk pamanīju ka ir auksts nemaz ar ne katrs tu ir atšķirīgs individuāls tu tu taču to saki dažādiem cilvēkiem kāpēc lai neteiktu arī man tas ir bezjēdzīgi teicu šoreiz man nekas nesanāca es gribētu redzēt kam vispār ir jēga labi tev ir vārds tu esi laimīga tu nespēj dzīvot savādāk tu rīvē tikai izdzirdot savu vārdu o tas ir mans vārds nē tad kāpēc tev tas ir tik svarīgi es taču neprasu kā tevi sauc varbūt vajadzētu kāda velna pēc mani tas neinteresē es nekad nevienai nejautāju kā viņu sauc tev nejautā jautā bet es nesaku taisni tad viņš apgāza vāzi tu esi garlaicīgs es teicu tu esi rīks pietiekami perverss lai man derētu taču tu nesapratu kāpēc to visu runāju tik sīka vienība nebija tā vērts svešs bezpersonisks vīrietis bez vārda bez sejas bez būtības esi rīks penis vulgaris naturalis tu zini tikai vienu vārdu drāzties pārējos tu esi lasījis grāmatās es grāmatas nelasu vēl ļaunāk tātad tu tos vispār nezini es gribēju teikt es nelasu lubenes kur katrs trešais vārds ir pārcēlu emociju un sajūtu apzīmētājs par lubenēm es nerunāju par ko tad par masturbāciju ar vīrieša rīka palīdzību /tu drāzies ar mani bet tavas domas allaž kavējas kaut kur citur/ piecēlos tobrīd taurenis pirmoreiz vāri sakustināja spārnus uzgāzu atlikušo kafiju viņam virsū ar labunakti teicu viņš pat nesarāvās es tev piezvanīšu viņš teica nevajag noskaldīju monstrs ieza zobus skaistuma konkursa uzvarētājas smaidā pa ielu starp sniegu un gālēm joprojām skrēja tērce es aizburbuļoju aiztecēju un tad jau es biju kaut kas cits sapnī kas palaikam atkārtojas es kāpju pa kāpnēm augstā tornī viss ir rūsas pilns pamalē palsi palo migla dzeldīgiem pirmsausmas drēgnuma pirkstiem knaiba gurnus nezinu vai tas ir tornis vai minarets vai falls es vienīgi esmu tur iekšā sēklas strūkla lūdzēja nāves eņģelis sev vai citam es kāpju augstāk un augstāk un veru durvis sevī iekšup tagad paldies dievam kāpiens ir galā un telpa ir liela milzīga bet nav ko elpot viss vienos putekļos es eju no vienas sienas pie otras traušu putekļus no priekšmetiem līdz beidzot atskāršu ka tās ir atmiņas manas atmiņas šī kleita man bija mugurā pirmajā ballē un reiz tā man patika līdz es to aplēju ar sulu izskatījās kā asinis un es biju ļoti nobijusies kad paraudzījos spogulī vai tās ir manas vaicāju nē nē tās nav tavas man atbildēja tās ir jāņogu asinis zini tās saspieda pavisam plakanas un tad no tām iztecēja sula asinis un tad es gribēju pārgriezt vēnas lai salīdzinātu kuras asinis ir košākas bet man bija žēl rokas kleitai tāpt tas nebūtu līdzējis sažuvis puķu pušķis fotogrāfijas kuras esmu izmetusi vai saplēsusi un pa kājām pinas kaķi tie kuru vairs nav

 

 

 

faktiski tā bija aiziešana

sevī nevis prom no sevis bet tas bija sācies jau agrāk un atskārsme kā verdoša straume lija uz rokām tas nenotika uzreiz bija tā itin kā vēsam ūdenim palēnām lietu klāt verdošu līdz tas kļūst pavisam karsts kādā roku neielikt bet pamazām pamazām karstumu nejūt karstuma sajūta notrulinās un ūdens lai arī cik karsts būtu šķiet vienīgi patīkami silts un vienīgi piesārtusī āda liecina par to ka tas ir karsts nesatraucies melnīgsnējā sieviete sacīja katram savs ceļš ejams uz priekšu un tikai uz priekšu jo tikai kustība uz priekšu mūs pasargā no nāves stilīgas atslēgšanās caur nejaušībām ironiskiem likteņa pavērsieniem izturi pozu taču nekad nesastingsti līdz galam sastingšana arī nozīmē nāvi kamēr dvēsele vibrē tu esi dzīvs tu piederi nakts cilvēkiem  viņa sacīja sagrumbodama plaukstu kā savu vaigu tad atkal izplādama līdzenu ir tāda veca teiksma nakts cilvēkiem ir septiņas dzīvības par divām mazāk nekā kaķiem viņi apveltīti ar spējām atcerēties pagātni izskaidrot tagadni un pareģot nākotni viņi instinktīvi apjauš pasaules lietu kopsakarības pazīst krāsu vārdu skaņu un kustību iedarbes spēku viņiem dota vara pār cilvēku prātiem un jūtām viņi vienmēr ir uzmanības centrā ierauti pašu neaptveramāko baumu un skandālu virpulī atšķirīgi darbos un domās tāpēc noslēpumaini ekscentriski un neatdarināmi dienas cilvēki pakļaujas noteikumiem nakts cilvēki tos diktē viņu kredo ir gribēt un darīt to kas liegts tiekties pēc tā kas nav sasniedzams izprast to kas nav prātam aptverams viņi netic ne dievam ne velnam reliģija pēc viņu domām domāta tiem kas tic ellei garīgums tiem kas ellē jau pabijuši viņi zin ka dievs jau sen miris vai kļuvis pēkams viņi tic sev dienas cilvēkiem šķiet ka nakts cilvēki slīd caur dzīvi viegli vieglprātīgi lieki nepieskaroties nekam un nevienam neko neturot dārgu pa sienu rāpjas skudras tās ir dienas cilvēki sperot soli tu samin daļu pārējās vienalga skries tālāk dienas cilvēki dejo bišu dejas un vāc stropā sociālā statusa simbolus pakritušajiem viņi uzbrūk kā mušas brūcēs iedēj olas un tad berzēdami rokas gaida kāpura izšķilšanos pēcāk stāsta vei kāds izdzimums

 

 

 

mīlestība tā nav

nebaidies tā ir maģija godīga vecmodīga maģija un inkubs viņš arī nav vai zini kabalu kristietība tieši no kabalas pārmantojusi sīku garīgo būtņu iedalījumu kas visumā atbilst dalījumam kārtās feodālismā goetia viņa paņēma apputējušu grāmatu min šādu valdošo garu iedalījumu lejupejošā secībā

karaļi

    hercogi

        prinči un prelāti

              marķīzi

                 prezidenti

                     grāfi 

                                bruņinieki

ik gars var piederēt pat divām kārtām piemēram vains ir gan karalis gan grāfs pamatvārdam parasti pievieno apzīmētāju kas norāda piemēram eims tiek godāts par dižo spēcīgo hercogu bet 26 gars šai pašā hierarhijā bīns vai baims spēcīgais dižais varenais hercogs ņemot vērā šo tradīciju mēs varam secināt ka slaidais baltais hercogs domāts kā viens no hierarhijas vārds slaids nozīmē arī vājš dažādās nozīmēs slaids vai par gaisu gāzi retināts un iespējams attiecināms uz substanci es blāvu bez krāsas vārdu balts var attiecināt kā uz krāsu tā uz attieksmi pret maģiju proti labs katrā gadījumā tā ir astrālā plāna būtne kas pārvietojas domas ātrumā vienā maģiskā brīdī tāda ir viela no kā sapņi austi šautras kuras atgriezies sviež mīļoto acīs saprotamas kā astrālā plāna enerģijas izlāde domājams ka tekstā minētais loks ir maģiskais aplis ko mags apvelk sev apkārt lai pasargātu sevi no izsaukto ļauno garu pesteļiem jā teicu kad es zemapziņā pamanīju šo kaut ko un kad šis kaut kas simbolu un semiotisku zīmju valodā uzrunāja mani vēstīdams kaut ko man ļoti svarīgu un kad es baidījos to pielaist sev tuvāk es domās vilku ap sevi apli robežu līniju noteikdama telpu fantāzijām tik tālu tālāk nē iet tālāk par līniju nozīmēja kļūt atkarīgai taču es nevēlējos būt atkarīga bet līdz robežai varēja ļauties nedomājot par to kas notiks ļauties burvībai kas kā krāsains šifona lakats sedza realitāti un iemirdzināja apkārtni pirms uzsākt rituālu viņa turpināja magam ir jāņem noteikti maģiskie priekšmeti jākvēpina smaržas jāiesvaida sevi ar eļļu jānomazgājas vannā un pirms tās jāsaka tā kā dāvids teicis tev jāšķīsta mani ak kungs un man jātop tīram tev mani jānomazgā un man jākļūst baltākam par sniegu citādi elles suņi ķaukstēdami metīsies virsū pāris kodumi viņam jau ir ja viņš neiemācīsies sevi pasargāt viņš aizies bojā elles suņi noļukušam ausīm gaida pārmijās vienā maģiskā stiepienā no ketera līdz malkutam tas ir no a līdz z keters jeb ketars ir skaitļa 1 bet malkuts skaitļa 10 maģiskais nosaukums senos tekstos teikts ka keters ir malkutā un malkuts ir

keterā bet pavisam citā veidā kabalā ir deviņi termini

kas realizējas desmitajā valdniekā šie desmit termini saistībā ar dievību tiek saukti par sefīrotiem vai sefīriem un tie apzīmē dievības atribūtus kroni gudrību izpratni žēlsirdību iebiedēšanu vai taisno tiesu skaistumu un harmoniju uzvaru slavu un mūžību

iedibināšanu un iemiesošanu valstību un realizāciju

slaidais baltais hercogs pretendē cik noprotams uz izņēmuma stāvokli man bija jābūt tam izredzētajam uz valdnieciskumu norāda arī runājot par sevi lietotais daudzskaitļa pirmās personas vietniekvārds mēs še nu mēs esam vārdam dēmons pamatā min divas nozīmes dievība ļaunais gars tas var būt dēmons ir

ļaunais gars vai sātans  ļaunās kaislības apsēstības personifikācija

ļaunvēlīga pārdabiska būtne velns

spēcīgs vai prasmīgs izpildītājs piemēram tenisa korta dēmons

ļauns cilvēks iekšējais gars ģēnijs

radies no grieķu vārda daimōn kas nozīmē dievība norāda uz divējādību un dvēselisku sašķeltību oriģinālajā motivācijā teikts ka dziesma saistīta ar pārsēdu stacijām ņemot vērā to varētu pieņemt ka rinda kā dēmons tu drāz no stacijas stacijā ir domāta tieši tā to apliecina arī vilciena duna dziesmas ievadā jāpiezīmē ka maģiskajā praksē vārdam stacija ir vēl viena nozīme stāvoklis saistībā ar stacijām jeb stāvokļiem kurus kāds neofīts iziet iesvētīšanā grāmatā maģija teorijā un praksē kroulejs raksta labs piemērs pozīcijas maiņas izmantojumam ir izklāsts z(elta) b(lāzmas) neofītu rituālam kur kandidāts tiek vests caur dažādām stacijām templī katra stacijai ir simboliska nozīme pašai par sevi baltie plankumi ir atsauce uz tāda paša nosaukuma elistēra krouleja pornogrāfisko dzeju krājumu kas tulkojams kā spermas pleķi manuprāt ja vēlamies būt neķītri precīzi varonis plosīts starp diviem stāvokļiem reiz un tagad stāsts vienkāršs bija zudis turpinu meklēt un meklēt visai nekonkrētas lietas ticību mīlu laimi vairu un kautru un kādu kas sargās ir tevi ir mani meklējumi notiek garīgajā plānā minētais kokaīns un alhokols dzer dzer tukšo glāzi tukšu augstu cel ir viens no veidiem kā rast patiesību ielūkojoties citās realitātēs vai apziņas stāvokļos kā sevis spogulī stāvokļa konstatācija novēlojuma gadījumā ir vienalga vai mēs niknojamies uz likteni vai pateicamies tam tāpat mainīt vairs nevar neko augstākām būtnēm gariem turklāt niknums vai pateicība nepiedien paliek tukšums izredzētība kanons bet vientulība vairāk es nespēšu tev pateikt neko mākoņu mala viļņojās kā veļas mežģīne atiris caurspīdīgs iesārtens okeāns zvaigznes griezās ap mani un jūras krasts bija izgrauzts kā parasti kad es nometu savas kurpes un atslīgu smiltīs

 

 

 

 

---------------------*otrā nodaļa*

etjēns

ar sparu atrāvu vaļā kažoku viņš sēdēja tur starp senlietām un rožu pušķiem zalgojošu monokli acī spilgti melnā uzvalkā ar vienu roku atzvilis uz improvizēta pilona kamēr otra turēja klēpī kaķi kaķi ar uzmestu lūpu vārdā primadonna tikpat zalgām acīm gaisma mīksti krita no augšas piešķirot viņa stāvam un drānām iezaļganu sūbējumu garie baltie kā ūdenī mērcētie pirksti klaidīgi bužināja kaķa spalvu etjēns garlaikojās quel ennie viņš stenēja skūtais pakausis pat bija nolāsojis aiz intensīvās garlaicības stūrī aizmirsta mētājās merilina stāvot uz augstpapēdenēm istabas vidū es tiešām sāku skaisties visu pēcpusdienu vaiga sviedros biju pūlējusies viņu iekārdināt mainot veļu tērpus krāsojumu variējot aksesuārus līdz pat s&m plešot un kļaujot kājas un viss velti nekāda rezultāta ne dzirkstītes acis izblāvušas plivinoties garlaicības akvārijā un neskaidri murminot mmm es izģērbjos pār tevi jē izģērbjos atplet acis platāk redzi kā es pogājos vaļā cik jauki es esmu bezdomu radījums tāpēc ka vīrietis tāpēc ka man reizēm stāv es tāpēc vien esmu vīrietis es tāpēc vien esmu vīrietis ka man reizēm stāv šobrīd tur karājas čokuraina čūska es māku iebāzt nogrūsties nolaist un nokāpt esmu bezdomu radījums tāpēc ka vīrietis pēcpusdiena rādījās neglābjami samaitāta taču tā varēja būt daudz daudz savādāka un pats ļaunākais bija tas ka zēni arī garlaikojās tik maz darba cik viņiem pēdējā laikā bija un aizvien tas pats iekaustīt kādu mutes laidēju padauzīt logus vai pielaist guni kādai smirdošai gauneru bodītei pakutināt kādu mazuliet ar nazīti tas viss nebija brīnums ka zēni nu nāvīgi garlaikojās bet etjēns tik blisināja acis viņš neļāva tiem pat drusku pamaigoties pmēļoties pasūkāt divatā trijatā čupu čupām un tie aiz garlaicības sāka villoties savā starpā dobermaniski ņurdēdami un tad nāca pats ļaunākais blūzei notrūka poga patiesību sakot podziņa un krita lejup tā izripoja starp pirkstiem ripoja arvien zemāk un es izmisīgi pūlējos to savaldīt etjēns necieta nekārtību māksliniecisku jā taču ne prastu nekārtību taču tā spītīgi spruka laukā no piesvīdušās saujas ripoja arvien zemāk kažoks nokrita uz grīdas karstumā es biju galīgi piemirsusi ka pēc visiem nerakstītajiem likumiem man tas bija jānorauj no pleciem un jānomet ar graciozu žestu pirms apsviežoties uz papēža tā lai noplīvotu mati bet podziņa jau ritēja pāri svārkiem es piesēdu aizmirsusi saspiest kopā ceļus etjēns necieta neko tik neestētisku kā apmatojums bet nelietīgā podziņa ripoja palēkdamās kāda neiedomājama perversija pametu acis pāri plecam atņirdzu zobus smaidā etjēns garlaikoti rāva kaķim laukā spalvas kaķis knosījās itin kā vairīdams prom uzmācīgu blusu eskadronu etjēna baltās kā ūdenī speciāli mērcētās rokas marionetiski kustējās ei viņš plati nožāvājās piešaudams mutei priekšā plaukstu no aizplīvurotā redzokļa izsprāga liela asara zaldzīgais monoklis izkrita no acs un pakārās važiņā nu dievs ar viņu nodomāju un paslēju gaisā dibenu šmaugie svārki uzrāvās līdz viduklim ā tas jau ir interesanti piepeši noteica etjēns un nosvieda kaķi uz grīdas un pienāca man klāt rozi zobos un viss notika un zēni mūs abus aplaistīja no galvas līdz kājām ar šampanieti ko viņi bija sagatavojuši par godu tik īpašam notikumam 

 

 

lejā

grīns vējš dzenāja papīra pārpalikas un ar saviem pāri metropolei plestajiem spārniem uzvēdīja kanalizācijas smaku pamalē kā cinkā griezās katedrāles smaile cik nu varēja samanīt caur rūti uz kuras kāds izšņaukām bija mēģinājis notēlot jaunavas marijas debessbraukšanas ainu caur aiztrieptu rūti skatīta pasaule zaudē daudz skaudruma tāda sajūta it kā no zināma attāluma vērotu mēmās filmas kadrus pārspīlēti žesti un daudz kas nav skaidrs vienīgi tas ka kabrioletus nomainījušas mašīnas ka vairs nekursē zirgu tramvajs ka dāmām uz neatgriešanos pazudušas garās kleitas un spalvām rotātās cepures bet kungiem lornetes un spieķi pārējais viss vēl tāpat ugunīgie mati plakātos pakrēsla rūsēja no brāzmas plēstajām afišām mākoņiem biezējot rūsainums kļuva arvien piesātinātāks slinki zviegādami aizslampāja pāris skūtpakaļu zīme uz viņu apsaitēm atgādināja saspiestu zirnekli ērmīgi lauztām kājām viņā pusē ieruds runcis laizīja ķepu es pasniedzos pāri vaskadrānas apvilktajam galdam un paņēmu nosviesto avīzi apsmulēts partijas orgāns trieciens kāds tajā bija tinis kaut ko taukainu patiesībā šiem bija skūtas nevis pakaļas bet galvas taču kā mīlēja teikt tā zoss kas mums mācīja aritmētiku summa nekad nemainās no saskaitāmo kārtības zosij nenoliedzami bija taisnība skūti vai nu no viena vai arī no otra gala viņi bija vulgāri zēni vismaz galvas neskuva tas bija aplam liels pluss reizēm bija tik patīkami redzēt kādu ar matiem viens no viņiem pierāva pie sava apkniebtā ancuka istabeni kas bailīgi laipoja starp lāmām un uzgrieza valceri viņam kustējās mute cik noprotams viņš dungāja rādās kaut ko jauku piemēram kannst du schwimmen wie delphine delphine es tun un ar atvēzienu iesvieda meitu uz pakaļas plančkā meita jestri nospiedzās otrs aizsita ausis tēlodams mežonīgas dzirdes mokas gar stūri apdieba salīcis vīrietis pirmais izrāva nazīti un es gaidīju ka tūlīt ies vaļā baletisks čik čik pa glazzies taču nē šis kaut ko nobļāva un skūtpakaļas izstiepās kā maikstes šamējais cik varēja noprast atvainojās līdzēja notīrīt pakaļu meita kā rādās bija pareizajā krāsā vienīgi rociņu aizmirsa pabučot helden für einen tag  reiz kā gadījās kā ne rakstīja kāds patriotisks doktors šamā triecienā vai nu sestdienā vai svētdienā dienas otrajā pusē mēs iegājām uz pāris stundām slimnīcā lūk guļ cilvēks ar pārsistu galvu viņš atstājis partiju taču biedri viņu joprojām uzskata par līdzīgu pie viņa gultas stāv jauniņa sieva un kāds pusducis kaujinieku viņi tam atnesuši ziedus un augļus es apraudzīju citu viņš trīskārt ievainots rokā visi viņa ģimenē patrioti ir māte ir trīs dēli strādnieks students un konduktors taču mūs lamā par kapitālistu algotņiem kāda nekaunība šo cilvēku ievainojuši vēderā sešas dienas starp dzīvību un nāvi biedri par pēdējiem grašiem nopirkuši viņam ziedus viņš neko nedrīkst ēst lūk kādi viņi kaut arī ne visi bet ļoti daudzi viņu ir simti un tūkstoši viņi varoņi drosmes pārpilni un gatavi ziedoties viņiem nav ko zaudēt kā vien savu nožēlojamo dzīvīti un važas zelta plāksnītes ar iegravētiem maģiskajiem simboliem doktors nebūt nebija dakteris kafija krūzē bija zaudējusi krāsu tik daudz to kāds bija papildinājis ar pienu apķepušais loga stikls meta pelēkbālganu atblāzmu pārvelkot krūzes saturu it kā ar pelējuma kārtu nākamās nosaukums bija neiecietība viss skaidri un gaiši sākot no pēdējās lapas nekrologi dziļās sērās paziņojam reklāmas kā sāji jociņi mana cīņa pret vēdersāpēm sāji jociņi kā reklāmas epilācijas krēmā kājas ilgāk saglabājas svaigas autokatastrofas izstādes nelaimes gadījumi sīkas laupīšanas idejas vārdā krāpšana lielos apmēros tukši solījumi un tur jau arī bija nākamais solis diktatūra vēstīja burti virsrakstā pāri visai pirmajai lapai 1976 gads lielo ilūziju laikmets noslēdzas līdz pasaules galam atlikušas skaitītas dienas pa eiropu klīst rēgs kas pārvietojas domas ātrumā vienā maģiskā brīdī norieta stari iekrāso viņa matus liesmainus viņa elektrizējošā skatiena šautras ieurbjas ikvienā viņš ieskatās tev dvēselē roku liek tev uz sirds viņš saka padomā jel nesteidzies kādam augšā tīkams liekos es apmērcēju vienu no pāri palikušajiem cepumiem netīri pelēkajā kafijā šo rakstu es vēl nebiju lasījusi kaut kur netālu sanēdams kā mēslu muša nolaidās policijas helikopters vēl viens skats spogulī un prom no šejienes godīgi sakot sienas skapī ieslēgtā apteksne darīja mani nervozu cerēju ka viņa nenosmaks pirms būšu sasniegusi savu mērķi sev par attaisnojumu varu piebilst ka sākumā pūlējos viņu pierunāt viņa man savas drēbes un vietu uz šovakaru es viņai skanošo sūri un grūti nopelnītu šādā vai tādā veidā jā kungs nē kungs es domāju tāpat kā jūs kungs es nezinu bet jums noteikti ir taisnība kungs vīriešiem vienmēr taisnība kungs es pati izģērbšos kungs ko jūs mani tas nemaz neapgrūtinās kungs man glaimo jūsu uzmanība kungs man pat būs ļoti patīkami kungs šis sēdeklis ir ļoti ērts kungs man ir gadījies to darīt vēl sliktākās vietās kungs jā droši palauziet manas kājas kungs manai mugurai nekas nenotiks kungs man vienmēr tur ir tik sauss kungs ā ah āah es kliedzu tas ir aiz baudas kungs paldies jūs bijāt ļoti galants un brīnišķīgs kungs tās ir laimes asaras manās acīs kungs paldies ko jūs tāds darbs kungs mēs parasti par darbu naudu nesaņemam kungs tikai par labo gribu strādāt kungs tāds laiks līdz nākamai reizei kungs nu bija jau bija žēl grūst tādai kucei bet ko tu padarīsi ja šķiet ka citas izejas nav cita izeja radās kad viņa sāka kliegt un draudēja saukt policiju atradusi nu gan ar ko baidīt blah blah blah tagad nu viņa sēdēja skapī līdz ar lupatām birstēm un dažādiem spodrināšanas līdzekļiem nu man nāvīgi patīk izteiciens spodrināšanas līdzeklis tas ir tik jēgietilpīgs man jāiemieso dzīvē pārliecība ka mākslinieks arī ir medijs un vienīgais veids kā es cilvēciski varu būt šis spodrināšanas līdzeklis ir sasodīti atklāti un augstprātīgi paust savu viedokli un to es varu darīt vienīgi no sirds ticot savam viedoklim un es tam patiesi ticu es godīgi ticu visam ko esmu teicis es ticu ka rokenrols ir bīstams es patiešām vēlos pārvaldīt pasauli kas par čali mans vārds ir pērle es neesmu apaļa un nespīdu es nekad neesmu kritusi aristokrātiski nodzinkstēdama pret grīdu vienumēr atlekusi plastiska dvēsele vārdu sakot

 

 

 

klelija

tas bija kādu brīdi iepriekš es uzskrēju viņai virsū pavisam nejauši visu svēto dienas priekšvakarā pustukšu vodkas pudeli pret ietves malu atslējusi gurduma ēnas gari vagoja viņas ķirbi viņa benzīna šķiltavām sprikšķināja zaļos nagus aizdedzināja un pūta nost papriekš pierāvusi pilnu muti vodkas nagi svila švirkstēdami cik brīnišķīgi deg teica klelija izvemdama spirtotu uguns strūklu uz nejaušu garāmgājēju sprikst kā brīnumsvecīte labā roka kā boa čūska aplocījusies laternas stabam viņu sargāja no trauslā kritiena guļus vai jūs ticat brīnumiem viņa vērsās pie garāmgājēja kas šausmās viņu uzlūkoja es gan ticu tādiem brīnumiem kā netiklā cūciskā perversā ieņemšana tad viņa palaida vaļā laternas stabu un noskurinādamās ienira asfaltā re kā tā zeme pienāca man pavisam klāt ak kungs kā tā griežas viņa nočukstēja sliedamās augšā stāvi mierīgi mīļā viņa sacīja laternai ar kleliju nebija skaidrs kurš kuru balsta laterna keliju vai klelija laternu un tad viņa sāka raut nost nagus un meta tos prom tāds kabareja tips sallija boula milzīgām smagi pervētām acīm rokas neskaitāmas sprādzes klāja mākslinieciski trombētās vēnas burbuļgumija nepārtraukti plaukšķēja pret seju kā mušupletne viena no viņas mīļākajām nodarbēm ha bija spogulī skatoties zelēt kožamgumiju un valkāt bezgaumīgas drēbes līdzīgas tām ko nēsā madonna iznākdama no numura kur kruta pavadījusi laiku ar mafiozu kuru drīz vien izsviedīs pa logu cits mafiozs dārgu auskaru vienā ausī tas bija ilgi pirms tam kad viņa teica ne jau auskari dara cilvēku skaistu bet nauda tas bija pirms tam tīmekļa zeķbikses un balerīnu svārciņi mežģīnes un āda āda āda un dzelži un izspuruši mati klelija pilna ar pareģojumiem nostradama garā kā suns blusu vējš vēdī asiņainu slepkavību smārdu ož pēc protesta un nemazgātām zeķēm viņa kliedza uzmezdama gaisā skrejlapu žūksni svētīgi tie kas garā nabagi jo tiem debesu valstība pieder un tā tālāk vienīgi muļķi debesu valstību cenšas radīt jau zemes virsū paradīzi garā vājajiem naktspatversmi kur tev kāds pa onkulis vai tante garodama no dievvārdiem iegrūž šķīvi karstas zupas un maizes ņuku un ierāda vietu kopējā platībā ar špicsedziņām ar kafijkannu sildītājiem ar porcelāna nieciņiem mazie jaukie sirdij tuvie nieciņi ik dienas noslaucīt no tiem putekļus ik dienas ridāt traukus šrubīt bonierēt izrakstīt dvieļu galus ar krustdūrienu ik dienas vienoties kopīgā vakarēšanā kopīgā lūgsnā kopīgā dzimumaktā miera osta mājas jaukās mājas mans kaktiņš mans stūrītis mans paklājiņš nav svarīgi kā to nosauc svarīgs ir pats pastāvēšanas fakts vieta kur kājstarpē žmiegtu asti līdz asinīm skrubināt nagus pagātne ir tāda kādu to izdomājam izlaižot cauri zemapziņas cenzūras gaļasmašīnai jo tā rēgaināka jo neskaidrāka jo labāk mazāk ir tā ko negribas atcerēties ko nožēlot mazāk garām palaistā neizjustā nepaveiktā gaudas pēc pagātnes ir mazohistiskas garīgs mazohisms mazohistiska masturbācija apmēram tāpat būtu juties jēzus nerimtīgi skardams savas rētas kasīdams no tām kreves un liegdams tām aizdzīt it kā paššaustīšanās sāpes un žēlas būtu labākais apliecinājums tam ka esam dzīvi un jūtam viss izklausās ļoti gudri tā kā es visu iepriekš būtu izanalizējusi izsvērusi pa plauktiņiem salikusi kā godīga namamāte traukus ar ievārījumu un marinētiem gurķiem nekādu šaubu nekādu neskaidrību virsū šilte zemeņu zaptīte no tāda tur gada tas patiešām būtu jauki varbūt ne gluži tik jauki kā rādās absolūta skaidrība paralizē gribu tā čūska paralizē upura gribu nav iespējams cīnīties ja zini ka liktenis vienalga nav tavā pusē ja sakāve jau iepriekš apliecināta nav vērts un ir garlaicīgi viss absolūtais ir garlaicīgs tu loc to kā šito šņabi no kakliņa loc loc līdz vienbrīd kad tā būs par daudz jutīsi ka tev gribas vemt savā spoguļattēlā citam klēpī ģīmī vienalga kur lai tikai tas būtu publiski radot vismaz kaut kādas neskaidrības un nekārtības cilvēka labākais draugs ir paša egoisms mēs visi esam egoisti altruismu izdomājuši tie kam šī pasaka izdevīga tāpat kā anekdotē mīlestību izdomājuši krievi lai nebūtu jāmaksā visi nāvīgi baidās no vientulības tad nu atrod kādu kam saldi melot pilināt indi ausī kā hamleta tēvam es tevi mīlu tur jau kaķiem jāsmejas pakasi man aiz austiņas un es pakasīšu tev pēcāk bet vispirms tu man

 

 

patiesību sakot

klelija bija viena no manām lomām taču līdzīgu meiču es biju sastapusi kaut kad un kaut kur dienvidu kensingtonā un mani ārkārtīgi bija ietekmējis viņas izskats proti drēbes un niknums ko viņa ielika ik solī uz dejas grīdas niknums 1 2 3 niknums 1 2 3 liekas tas bija kāds no spāņu ritmiem ko izsita viņas kājas kad viņa metās uz priekšu ar skatienu aukstu un abpusgriezīgu kā nazis atiezusi zobus kā buldoga mātīte gatava bez kavēšanās klupt dzīvei pie rīkles un grīda bija caurspīdīga stikla un viņa nevalkāja apakšveļu o jā niknums un drēbes cik sevi atminos mani vienmēr veidojušas drēbes tās man mācījušas stāju noteikušas izturēšanos uzspiedušas runas veidu žestus smaržas fantāzijas un vienu drēbju fantāzijas nepiedienēja citām drānām piedienīgas fantāzijas netīras naftalīniskas nospurājušās fantāzijas un krāsa arī tā bija svarīgs tēla kopā lasīšanas moments balta krāsa mani ieskāva oreolā mēļā es biju jauka sarkanajā valgana mellajā vellata krāsa un drēbes mani sargāja labāk pa amuletiem turklāt arī fasonam bija nozīme ar vienu rokas mājienu es varēju sev piešķirt gribu vai laupīt to maiga gaisīga būtne garos plandrakos bezgribas amēba plisētā kleitiņā ar špicēm vidusšķiras kanons jaunām meitenēm auksta un praktiska taisnā garā melnā frencī zem kura paslēpts obrezs līdz ūkai pilns ar divpadsmitā kalibra lodēm samtaina matērija darīja mani maigu un pretimnākošu tvīds skarbu vārdi no manis atleca kā zirņi no plīts es zināju ko un kā un tad kādā vakarā es sastapu etjēnu viņš peldēja pa ielu spīdinādams gluži jaunas aproču pogas pasitis padusē mm tipa lellīti gorām gūžām viņa bija kaila mana piepūšamā draudzene viņš iepazīstināja piepūšamās draudzenes neliek vilties un nesagādā sāpes tā nu tas ir un ja saplīst var nopirkt jaunu tas bija ļoti pragmatiski un tas man patika šis pragmatisms nekāds slienāšanās ja draudzenei pakasīja klitoru tā patīkami iemurrājās un kā šī lellīte prata komandēt spiedzīgā feldfēbeļa balsī drrrrāāāāāāz grrrribu vēl vēl vēl ātrāk ātrāk tu ar pirkstu taisītais muļļa aāāāāāāāāāāāāāāāāā un viņai bija ātrumu pārslēgs kā mašīnai un iespēja izvēlēties grūtības pakāpi pēc spējām un pēc noskaņojuma jauns un feins puika jājas sava prieka pēc ģimenes cilvēks ko nomocījušas sievas prasības baksta miegaini un domā par nepatikšanām darbā vecpuisis dara šad un tad vecs ērglis ar kriku mugurā nespēj noliekties līdz atkritumu spainim un allaž apmīž poda brilli un vislakoniskākais uzraksts kas man patika vislabāk sava tiešuma dēļ trusītis bija arī iespējams izvēlēties lellītes pariktes atbildes reakciju jaunava ko nomocījis vaginīts mauka naudu uz priekšu veca kārumniece un tā tālāk taču etjēns garlaikojās viņš vēlējas kaut ko asāku idejiskāku manuprāt kaut ko tādu kas atbilstu viņa estētiskajai gaumei un alkām pēc stilizācijas dekadentisko divdesmito garā uz vecu čērkstošu kinolenšu fona āda āda āda

 

 

etjēns bija dīvains tips

viņš domāja dīvaini ģērbās dīvaini dīvaini kustējās divaini drāzās viņa domas bija kā sastatītas no kaleidoskopiskiem ideju stikliņiem pakratot fragmenti sabira katrreiz savādāk viņa leksika bija barbariska matus viņš atlaida nevis ataudzēja viņa vājības bija spilgtas kaklasaites un ādas cimdi viņam patika vīrišķīgas sievietes viņam bija nešķīsts paradums pacilātības vai niknuma mirkļos ielaist visu aptveri griestos un ieročus viņš dievināja īpaši kādu senlaicīgu pistoli šī pistole piederēja manam vecajam tēvam tā bija pie viņa uz pļevnas mūriem tu netici un sev neraksturīgā dedzībā metās aizstāvēt savus vārdus juceklīgām argumentu kārtām viņš tos bērtin bēra kā no ložmetēja iepazīstinot ar savu ciltskoku citējot vecas vēstules un mēģinādams visu sapīt kaut cik grožā stāsta vijumā bija mokoši klausīties šo tirādi strīdēties ar viņu bija bezcerīgi es par to pārliecinājos okei ticu atteicu nākošreiz viņš bija laimīgs cik gan maz cilvēkam vajag

 

 

 

etjēnam patika tas

kā es no vienas lomas pārlēcu nākamajā es varēju iesākt teikumu kā labi audzināta ģimenes māte prasmīgi nostādītā balsī skanīgi modulējot pacēlumu teikuma sākumā un skaidri artikulējot ik skaņu vai jūs lūdzu varētu pateikt piedienīgi izrunāta frāze ne ko pielikt ne ko atņemt un beigt kā grīļa maukule ku’ jūs rāv’ to baigi smuks veščiņu a visderdzīgākajā dienvidu priekšpilsētas akcentā vulgāri grozot rokas ar manikirētiem melniem nagiem ļautiņa acpriekšā cilvēciņš salīgojas kā dzēris viņš nezin kuram iespaidam ticēt kuram ne jāatzīstas es arī  bet mēs ar etjēnu smejamies kā kutināti nu moins kas par purnu kas par seju

 

 

dažreiz mēs spēlējāmies

kā tevi sauc kā mani sauc jā tevi tevi un kā tev šķiet man nekas nešķiet es nezinu nezini ko viņš atspieda zodu rokās kā mani sauc šodien esmu klikatiņa viena siksniņa atrisusi un es kliboju es lecu uz vienas kājas man likās ka es nejūtos pārliecināta par sevi tik

pārliecināta lai nevajadzētu balstīties uz svešiem priekšstatiem asociēties ar svešām lietām es spēju uztvert sevi tikai pastarpināti iemiesojoties ar jēdzienu saistītajās asociācijās es biju atspulgs tā nu tas bija mans vārds ir pērla langa es mainu vārdu atbilstoši tam kā es jūtos un mani vārdi ir tikpat svaidīgi kā es pati viendien es esmu rītavējš citu jau rītakleita vai jūs kādreiz esat sastapuši meiteni vārdā trauku mazgājamā mašīna rāvējslēdzējs vai pisuārs vārddošanas svētki katru dienu pieskaņošanās it visam taču pērla langa bija mans parastākais vārds tas nelika pārsteigumā noelsties nesacēla smieklu vētru ūdens glāzē ar liekajiem zobiem tas nopilēja kā tauku piliens uz vidējā intelekta līmeņa pielipa tam to pat nesaviļņojot pērla skan līdzīgi pērlei langa par godu fricam langam etjēna ideja un kādai amerikāņu dejotājai un horeogrāfei man ļoti patīk dejot dejojot es nekad neredzu kādi izskatās logi un logi no iekšpuses nekad neizskatās tādi kādi no ārpuses tad tie nolūkojas manī kā nu kurējie vieni priecīgi citi skumji pievēruši plakstus sabozušies kā lielas pūces nakts tumsā logi slīd man pretī kad es eju tiem cauri

 

 

 

atceros kā vilcieni toreiz vilkās projām

pārverzdamies par strāvām manās asinīs par vārdiem manos vējos no manis pie tevis aizejoši pāri birzušas apziņas sliekšņiem tie rāpoja pa zemi kā pieplakušas zaļas vardes līda kā sarkanbrūnas sliekas pāri krūšu galiem iemelni spīdīgi simtkāji klinda klanda maldījās kaunuma biežņā sapāroti savā starpā ar dūmiem māja sveikas iešķindas buferi nočīkst vilciena riteņi acīs aizņirb vagonu sienas aizkvēpuši logi pievemti piemīzti tamburi no kokiem lāsoja ūdens tas bija pārejošs laiks reizēm es dienām neizgāju no mājas vienaldzīgi klimtu pa istabām bezmērķīgi klīdu pa tukšo māju masturbēdama lai nomierinātos un dedzināju melnas sveces logi bija slēģoti un vēroju kā sodrējaina strūkliņa vīdama pelnainus lokus pamazām kāpj augšup līdz viss smaržoja pēc gliemēm upes kalmēm virs caurspīdīgā ūdens līmeņa uz kura sēžas spāres tās stingst gaisā mežonīgi ātri vicinādamas spārnus itin kā nekustīgas un spārveidīgas bija manas domas tās itin kā stāvēja uz vietas tai pašā laikā aumaļaini drāzdamās uz priekšu riņķiem vien riņķiem vien ap mani lietas priekšstati cilvēki arvien ciešākos apļos kamēr es biju vētras acs kur allaž valda miers taču tas ir mānīgs miers es maucu kājās vienu kurpi āvu vienu zeķi viena kurpe viena zeķe nozīmē vientulību un trakās mis hevišemas plīvurs vilkās nopakaļ  kamēr spoguļa priekšā pūlējos sevi samīļot un no spoguļa manī raudzījās pavisam cita persona un tā bija klelija kaisīju savas būtības fragmentus kā vārdus vējā skatījos kā tie lido līdzi gaisa strāvām un man no tā reiba galva patiesībā viss ir vienkārši vispirms kontūras izplūst tad kļūst ārkārtīgi asas un skaidras ausīs parādās džinkstoņa  tā arvien vairāk attālinās līdz izdziest pavisam un tad nāk pats šausmīgākais un neizturamākais vibrējošs klusums griežas apziņā kā svārpsts no tā nav iespējams paglābties no šī klusuma tas padara traku vienīgi var plosīties neprāta lēkmē var

kliegt vislielākās neķītrības un var ielaist visus nagus sejā dīrājot miesu līdz kaulam tā nu es klīdu domas izsvaidīdama kā drēbes pielaikodama un atkal nomezdama nejūtīga pret vārdiem jūtīga pret drēbēm kas berzās pret erogēnajām zonām cepure ar ziediem simbolizēja nākotni melnas drānas revolūciju es jutu ka man pietrūkst vienas krāsas biju to skatījusi savādajā sapnī kā savu asiņu krāsu uz kleitas mēģināju to sajaukt taču man nekas nesanāca mēģināju uzšvīkāt krāsas stāstu bet uz papīra lapas šī krāsa ko biju redzējusi vien sapnī izskatījās savādāka un tad jau pie durvīm zvanīja tas bija etjēns alors viņš sacīja mums ir padomā viens mazs un netīrs darbiņš nāksi

 

 

cigarete ceļoja no mutes uz muti

mazs smirdīgs smēķa gals gailēja kā vilka acs pērkons zilām zibeņu spriksnām /plaiksnām/ zīmējās uz pelēkbrūnajiem aizkariem un mēs skaitījām sekundes kas pagāja no uzliesmojuma līdz grandienam laiks viļņojās kā ūdens līmenis upē kurā nav iespējams iekāpt divas reizes ik mirklis skrēja tālāk uzplūdiem atplūdiem mēs dalījām cigareti kā sapņus starp ķermeņa garojumiem pievilgušiem palagiem ļaujoties notiekošajam lai viss iet savu gaitu ūdens zaļās brūnās tēraudzilās svēdras kļaujas ap tevi un tu saki ak tas jau tāpat aizritēs prom aizrit viss pusaidzijušām vātīm es biju atvērta glāstiem un blēņu stāstiem un zvērestu vārdiem un tā jau ir bijis tas bija laiks kad es plosīju sevi varbūt ka tā bija mīlestība viss var būt taču nu tā bija aizgājusi izbirzusi cauri pirkstiem sausa smalka jūrmalas smilts manas lūpas bija slēgtas es spēju vienīgi salīgi paraustīt plecus atceroties kādreiz nesātīgi vējā kaisītos vārdus kas nu virpuļoja prom mežonīgā ātrumā kā kokam atrautas lapas skarbā vējā dubļainām zemes pikām dobji krītot svaigi izkašātajā kapā es biju izturējusies kā ļauns cietsirdīgs bērns es pati biju to izpostījusi kāds tur brīnums es biju norāvusi tai spārnus lai pārliecinātos vai tā vēl spēs lidot tā nelidoja tā sīkdama rāpoja un tad es norāvu tai arī kājas jā kājas lai paskatītos vai tā vēl spēs līst būs jau labi teica etjēns tev vajadzīgs pūlis skatītāji kas to visu redz cilvēki reaģē tikai uz publiski paustām sāpēm no sāpēm klusumā nav nekādas jēgas tās tikai izkropļo domas bērniņ tās tikai gandē tavu dzīvotgribu tā saka nīcše etjēns glāstīja revolveri kā paiju vai kā bērnu vāri tikko skardamies klāt šitā mantiņa viņš sacīja ir mana dvēsele un ar to es saprotos labāk nekā ar savu māti bet ar māti es runāju mātes valodā tāpēc ka mana māte ir čūska bet tu rikošetē no vienas galējības otrā galējības valda pār tevi ne tu pār tām tas nav labi tā mēs runājām bēniņos no kurienes mūs pēcāk pūlējās izsvēpēt daži pogaini ķēmi spožām ķiverēm mīzalnieki bļāva etjēns steigšus raudams kājās bikses pasllējis gaisā rokas vidējo pirkstu nost ar mīzalniekiem lai dzīvo pasaules revolūcija manuprāt pogainajiem vienmēr liekas ka ar citiem kaut kas nav kārtībā un tad mēs metāmies projām cauri logam pāri jumtu korēm slīdot uz leju pa dakstiņiem un tad lejup pa ugunsdzēsēju kāpnēm uz ielas nokļuvuši mēs smējāmies lietus lija mašīnas aizgūtnēm nošķieda mūsu kājas ar ūdeni un dubļiem notekās šalca ūdens krītot zem zemes vai viss ūdens tek uz jūru droši vien viss tāpat kā visi ceļi ved uz romu mūžīgo romu tas bija nepārejošs laiks tolaik es domāju ka nekas nebūs mūžigāks par cigaretes ogles atspīdumu etjēna acīs

 

 

 

bet sāpes bija karuļi

lētmetāla karuļi un es uz nebēdu rotājos ar tiem vēru degunā un uzacīs un ausīs samaucu uz pirkstiem apmetu kā cilpu ap kaklu un tad es biju gatava mesties pie rīkles pirmajam garāmgājējam mocīt viņu ar savām iedomām saviem minīgajiem garastāvokļiem kamēr etjēns drudžaini klāstīja

 

 

 

mana māte bij pasaules naba

visu krāsu mellumiem apskretusi tējkanna un ar it visa dzīvā un nedzīvā radītāju viņu vienoja absolūtā paštaisnuma apziņa un pārliecība ka viņa ir visa sākums un gals vispirms bija tukšums dzemde bija tukša kā izskrāpēta un tad no prostituētās dzemdes sāka velties laukā it viss kam bija jānāk laukā visupirms naudas zīmes daudz naudas zīmju pēc tam mājas mašīnas kabeļtelevīzijas abonements bērni pa vidam ar taču jāteic tie viņu interesēja maz vismazāk un tad kad viss bija cauri pēdējās dzemdi pameta lunkanas čūskas tās laizīja man seju kad biju mazs es visu laiku gribēju bēgt prom līdz beidzot aizbēgu jāteic etjēna priekšstats par savu māti ne tuvu nebija oriģināls etjēna uztverē māte bija līdzīga milzīgai zobainai vagīnai triviāla fantāzija par dominējošu un ļaunvēlīgu sievieti etjēns par viņu runāja kā par mirušu vai vismaz tāltālu kas pātagu rokās dzenājas pakaļ vīriešiem par sievietēm viņš sacīja visas sievietes ir vai nu maukas vai arī cūkas vīrietis toties ir pērle proti priekšcūce manuprāt tās bija mūžīgās vīrieša bailes no sievietes kuru tas nesaprot vai negrib saprast reiz es satiku viņa māti un viņa izrādījās maza tīrīga večiņa viņa mēļoja bez stājas visvairāk viņa raizējās par to vai etjēns labi izguļas un pietiekami ēd nav jau mana darīšana viņa tam sacīja taču es domāju ka tu esi pārāk vājš tu esi pārāk vājš viņa apsēdās krēslā un nokliedzās pret vannas istabas durvīm kur etjēns bija iemucis tu esi pārāk vājš tad viņa mēģināja atvērt vannas istabas durvis ar spēku kad viņai tas neizdevās viņa atkal apsēdās krēslā tikli savīkša drēbju krokas un pavaicāja īpaši negriezdamās ne pie viena mīļā vai es varētu dabūt tasi tējas tēju kafiju vai mani ķērca etjēns vannas istabā mani tu nedabūsi viņš kliedza atspiedis muguru pret durvīm vairs ne vai jūs tikai neesat iebraucēja viņa smaidot pievērsās man pauze nē bet jūsu acu griezums ir maigi izsakoties īpatnējs un šie vaigu kauli un es mulsu mani vaigu kauli ne vienu reizi vien bija sagādājuši man problēmas nē ziniet es neesmu snobe viņa sacīja šķiebjot mataino galvu kā paplukusi pērļuvista veroties pērklī taču kārtībai jābūt ja vēl tie būtu daudzmaz kārtīgi un tīrīgi šie iebraucēji zem manis dzīvo sieviete kāda krāsainā ar diviem bērniem no karību salām un kāda viņa staigā tasni riebjas skatīties kāda viņai frizūra nu taisni riebjas tās esot tradīcijas ha tad nu gan tradīcijas un mūsu bērniem vēl taisās uzpotēt šīs tradīcijas ziniet skolās māca kādi ļautiņi staigā polinēzijā āfrikā un citur dievs esot viens visiem es gan tā nedomāju bet ja viņi būtu kaut drusciņu tīrīgāki es neteiktu neko un galu galā mūsu viesmīlīgā valsts daudz darījusi viņu labā tad kādēļ gan viņiem kailās pateicības vārdā nevākties taisnā ceļā ar savu kultūru ar savām tradīcijām ar saviem ieradumiem uz turieni no kurienes tie nākuši es domāju tā mīļā bet kā jūs viņa sak tik jauki smaidīdama kā viņa to sacītu kādā konditorejā maigi mēliski izgaršojot maizīti un gandrīz skūpstot tējas tasi pa vidu spriedelējumiem par dārzkopības paņēmieniem pelargoniju audzēšanā truškopībā un žēlās par podagras likstām kas piemetušās no pārkrietnas ginesa tempšanas tik netipiskas karību dāmām tik tipiskas albionas zemvidusšķiras lēdijām tas bija vienīgais kas šai dāmā bija man nesimpātisks es redzēju viņu vēl vienu reizi un tad viņa visu laiku atkārtoja mans nabaga zēns viņš tikai izpildīja savu pienākumu

 

 

tēja

kad man bija apmēram pieci gadi mana māte paņēma izbraukumā ar kuģīti pa temzu tēja tai kambīzē bija uzlieta pirms kādiem septiņiem gadiem tad nu tā tik bija tējiņa tā bija šausmīga bet mana māte tikai slavēja un dzēra krūžu krūzēm es vairāk nekad neesmu ņēmis mutē tēju

 

 

 

 

-------------------*trešā nodaļa*

teātris 

tas viss bija tikai teātris bērnišķība zīmēšanās melnas drēbes slepenas zīmes pieņemti vārdi pasaules graušana tas viss ir bijis teicu tu neko nesaproti bebīt es sapratu ļoti bālas figūras tērptas melnā viņi bija kā kraukļi starp paradīzes putniem uz mirdzošu spoguļbumbu un glaudena atlasa fona noslēpumaini un autoerotiski šie ļaudis zināja kā kniebties zēni mīlēja sevi tušu un lūpu zīmuli spoguļa priekšā zēni mīlēja zēnus arī tas nu nebija diez ko oriģināli ja ņem vērā to ka bija 1976 gads un pastarpām zēni mīlēja meitenes tuklāt tomēr visvairāk viņi mīlēja sevi aizplīvurotām acīm viņi bija gatavi vai visu nakti spriedelēt par kādu rindu rakstos kādu izteikumu metaforu vai epitetu par dzīves jēgu un bezjēgu un citām līdzīgām lietām lai pierādītu savu erudīciju pasaule iegājusi savā beigu fāzē lemta ilgai un mokošai agonijai un mums tai jāpalīdz nomirt man likās tā ir poza man tas nebija nekas jauns arī es allažiņ meklēju pozas noskaņas fragmentus kā aizsedz acis sieviete kurai kā liek cigareti pie mutes kā noraugās viens otrā kā bo pastiepj uz priekšu zodu un pozu nemainot izlaiž caur matiem pirkstus poza ir kustības segments kustība veidojas no neskaitāmām sīkdaļām poza ir tas nozīmīgais ko mēs vēlamies lai ieraudzītu citi tā labi lieliski atkārto vēlreiz tikai uz otru pusi es gribu lai redzētu kāju parādi muguru pagrieziens tā saņem lūdzu matus abām rokām pakausī pasmaidi lai smaids itin kā iznirst no dzīles un kā vilnis pārņem visu seju lieliski tagad piemiedz aci okei beidzam pat tad kad parādījās bo līdz laikam viss bija vienkārši un garlaicīgi lieku tevi kopā kā mozaīkmīklu lieku sevi tevi sevi fragmenti fragmenti no visa tikai fragmenti domu aizmetņi nerealizētas gribas manifestācijas sirdsapziņas tikko padīgušie asni nekā būtiska tikai virskārta matu un lūpu krāsa poza pirmējs spoguļa efekts zīmēju tevi atmiņā piemiegtām acīm kaktiņos sīki tīklojas grumbas lūpas sūkā cigareti sejas izteiksme paklīdeniska es varētu viņu sacīju jā ko tu varētu etjēns jautāja es varētu viņu nogalināt un nepazinu savu balsi vārdi cieti strēga rīklē taču tas nāca vēlāk tobrīd tas bija vienīgi neparasti un interesanti un es ļāvos tam tāpat kā laika plāsmai daži no viņiem rakstīja dzeju tā bija dīvaina un muļķīga es esmu onānists es esmu antikrists es nezinu ko gribu zinu kā to dabūt es gribu iznīcināt garāmgājēju jo es es gribu būt anarhija nevis suns hei puķit es gribu būt tavs suns atsauce uz igiju un nodeguļiem turpina anarhija karalistē nāk kādreiz un varbūt es esmu izraudzījies neīsto laiku lai svemptos priekšā mašīnām tavs nākotnes sapnis ir iepirkšanās jo es es vēlos būt anarhija šai pilsētā daudz veidu ir lai savu panāktu es izmantošu labāko es izmantošu pārējos es izmantošu nedraugu es izmantošu anarhiju jo es vēlos būt anarhija vienīgais veids kā pastāvēt vēlāk to mazliet pārveidotā versijā dzirdēju seksa pistolēm varbūt ka tā bija vienīgi nejaušība 18 gadsimtā sacīja pēc mums kaut vai ūdens plūdi mēs sakām nekas pēc mums nenāks nekas dekadence bija pārāk maigs vārds šī dīvainā rieta pasaule kas modās pie vakara sparu uzņēma ap krēslas stundu un tad pilnā gaitā plēsa līdz pirmajiem saules stariem bija pilna apokaliptisku noskaņu virziens harmagedons ja tu zinātu ka raķetes ir ceļā tu noteikti sacītu savai sievai to ko vienmēr esi vēlējies tai pateikt zini tu esi tikai resna derdzīga govs tā mēs rīkojāmies un bija dīvaini to skatīt savām acīm

 

 

cīņa par pilsētu

tā bija provokācija kādu metropole līdz šim vēl nebija pieredzējusi marksisms uzskata to par iedomību/pašpaļāvību ja cilvēks ar nacionālistiskām nosliecēm pauž tās strādnieku šķiras rajonā tas pieder proletariātam tā bijis desmitiem gadu un nevienam nav pieticis drosmes protestēt pret to tas bija atklāts kara pieteikums mēs tā to uztvērām un oponenti to saprata tāpat mūsu partijas biedri gavilēja viss bija likts uz vienas kārts metropoles nākotne jātop izšķirtai nekaunīgā un pārdrošā cīņā uzvara vai sakāve noliktā diena tuvojās mūsu pretinieku avīzēs  ņirbēja no asinskāriem draudiem mums būs jāstājas pretim sīkstai pretestībai un jāsaņem pēc nopielniem darba un palīdzības kantoros ļaudis atklāti runāja ka mēs tiksim sasisti lupatu lēveros taču mums tad vēl nebija ne jausmas par daraudiem kas vilkās pār mūsu galvām kā melni mākoņi es pats tad vēl neizpratu marksismu tik labi lai paredzētu iespējamās sekas es paraustīju tikai plecus lasot šo draudīgo prozu un neatlaidīgi gaidīju nolikto vakaru ap astoņiem vakrā vecā sagrabējušā mašīnā mēs braucām no pilsētas centra uz strādnieku rajonu salta pelēka dūmaka karājās zem bezzvaigžņainajām debesīm mūsu sirdis vai plīsa no nepacietības un gaidām braucot pa ielu jau kļuva skaidrs ka vakars reģojās nenoritēt bez starpgadījumiem tumšu figūru grupas stāvēja uz visiem ielu stūriem viņi acīmredzami plānoja pasniegt mūsu partijas biedriem asiņainu stundu pat iekams tie nonāks mītiņā melnas ļauzu masas stāvēja pie zāles pauzdami savu naidu un niknumu ar skaļiem un nekaunīgiem draudiem apsardzes priekšnieks attīrīja mums ceļu un īsi noziņoja ka zāle jau kopš setiņiem piecpadsmit ir bāztin piebāzta /pieslānīta pilna/ un ar policijas palīdzību slēgta apmēram divas trešdaļas no klausītājiem esot sarkanās frontes cīnītāji tas bija taisni tas ko mēs gribējām un mēs bijām gatavi dot pretsparu ieejot zālē mūs apņēma siltenā tvanīgā alus un tabakas dvaka zālē bija karsts to pildīja dzīva balsu dārdoņa ļaudis bija saspiesti kā siļķes mucā tikai ar lielām pūlēm mes sasniedzām paaugstinājumu tad mani atpazina un simtiem balsu pērkonīgi ar niknumu un atriebtkāri iedunējās manās ausīs asinssuns strādnieku slepkava tie bja paši maigākie izteicieni  ko viņi izkliedza taču partijas biedru un kaujinieku grupa mani kvēli sveica tas izklausījās pēc kaujas saucieniem un es tūliņ redzēju ka mēs esam mazākums taču mazākums kas nolēmis cīnīties un tālab uzvarēt pēc mūsu ieražām ikvienu partijas publisko mītiņu vadīja kaujinieku vadonis arī šeit  slaiks kā ozols viņš slējās priekšā un roku pacēlis prasīja ievērot klusumu ņirdzīgi smiekli bija atbilde lamas plūda no katra telpas stūra cilvēki ņurdēja un kliedza un draudēja tur bija izkliedēti pasaules revolucionāri kas nevarēja būt drosmīgi bez iedzeršanas bija neiespējami apklusināt zāli šķiras apzinošais proetariāts nebija nācis vis diskutēt bet gan cīnīties, sadauzīt ģīmjus, salauzt krēslus, piežmiegt rīkli fašisma rēgam ar savām tulznainajām strādnieku rokām tas bija skaidrs uzreiz taču bija skaidrs arī tas, ja pretinieks negūs panākumus so reizi kā bija mums draudējis kustības turpmākie panākumi bija nodrošināti piecpadsmit vai divdesmit kaujinieku stavēja platformas priekšā uniformās un apsaitēm ap roku nekaunīga un tiesa provokācija sarkanā frontes cīnītājiem  man aiz muguras izlasīta uzticamu ļaužu grupa, kas gatava kurā katrā mirklī ziedot savas dzīvības aizstāvot mani pret uzbrūkošajiem sarkanajiem ar brutāla spēka palīdzību komunisti bija pieļāvuši taktisku kļūdu viņi gan bija izkaisījuši mazas grupiņas savu ļaužu pa visu zāli, taču lielāko daļu saslānījuši zāles labajā spārnā es uzreiz samanīju ka tur atrodas nemiera centrs un ja kaut kas ir darāms tad  mums visupirms jātiek galā ar to nežēlīgi un bez liekām ceremonijām lai cik reižu priekšsēdētājs pūlējās atklāt mītiņu viņam tas neizdevās allažiņ kāds smulgs zellis uzrāpās uz krēsla un nokliedzās dienaskārtību simtiem balsu rēcot tam pievienojās ja kāds aizvāktu no masas tās vadoni un musinātāju tā kļūtu bezgalvaina un viegli kontrolējama tālab mūsu taktika bija apklusināt šo gļēvulīgo traucēkli par katru cenu savu biedru ieskauts viņš droši vien jutās drošibā mēs mēģinājām to izdarīt mierīgā ceļā vairākas reizes priekšsēdētājs pūlējās pārkliegt balsu rēkoņu pēcāk šeit būs diskusija bet mēs diktējam noteikumus taču tas bija velts mēģinājums kliedzējs vēlējās izjaukt mītiņu un ar savu bļaustīšanos novest lietas līdz kūsāšanās punktam un tad notika izšķirošā tuvcīņa tā kā visi mūsu mēģinājumi uzsākt mītiņu mierīgā ceļā izrādījās neefektīgi es paaicināju sāņus aizsargu priekšnieku un tūlīt pēc tam viņa ļaužu grupiņas ieslīdēja pērkondimdošajās komunistu masās iekams pārsteigtie un apstulbinātie sarkanās frontes cīnītāji atķērās kas notiek mūsu biedri bija norāvuši musinātāju no krēsla un izrāvuši cauri trakojošajām masām līdz paaugstinājumam tas bija negaidīti taču tas kas sekoja nebija pārsteigums alus glāze pāršņāca gaisu un ielauza paaugstin’juma grīdu  tas bija signāls pirmajam lielākajam zāles kautiņam krēsli tika salauzti, galdiem atrautas kājas nodauzītas glāzes un pudeles elle bija vaļā kauja liesmoja minūtes desmit gaisā pārmijus vīdēja glāzes pudeles kausi krēsli galdu kājs kurlinošais troksnis klapēja bungādiņas sarkanais zvērs bija izlauzies un alka asiņu no iesākuma izskatījās ka zaudēsim mēs komunistu uzbrukums bija pēkšņs un eksplozijai līdzīgs pilnīgi negaidīts bet drīz vien kaujinieki izlauzās cauri zālei līdz platformas priekšai atguvušies no pārsteiguma un devās pretuzbrukumā ar parvarīgu drosmi un drīz vien kļuva skaidrs ka alus iedvesmotā gļēvuļu saujiņa atkāpjas saskārusies ar disciplinētu un noteiktu pretinieku tie bēdza drīz vien viņu vairs nebija mūsu vidū dienas kārtība kas nebija izpelnījusies dieva žēlastību tika nostiprināta ar brutāla spēka palīdzību es joprojām skaidri atceros ainu ko neaizmirsīšu nekad uz paaugstinājuma stāvēja jauns kaujinieks kuru es nepazinu piepeši alus glāze no attāluma sviesta ķēra viņa galvu plata asins straume pārlija viņa sejai viņš saļima ar klusu iekliedzienu taču tūliņ pat pelēca kājās paķēra uz galda stāvosu pudeli un ietrieca pūlī kur tā atsitās ar troksni pret oponenta galvu ši jaunekļa seja kā iegravēta paliks mānā atmiņā šis zibensātrais mirklis nav aizmirstams šis smagi ievainotais kaujinieks drīz vien kļuva un protams uz visiem laikiem par manu uzticamāko biedru kad kaucošie elles suņi tika aizvākti gaudodami, rēcoši un lādošies no kaujas lauka ikviens varēja redzēt cik smaga un nopietna bijusi cīņa desmit gulēja asinīs uz platformas, vairums ar brūcēm galvās divi ar nopietniem satricinājumiem galds un kāpnes uz platformas asinīm slacītas visa zāle atgādināja gruvešu kaudzi un ši jucekļa pašā vidū slējās ozolam līdzīgais kaujinieku vadītājs no jauna ieņēmis savu posteni un tēraudcietā balsi paziņoja mītiņš turpināsies runātājs uz skatuves nekad vēl nebiju turējs runu tik drmatiskos apstākļos aiz manis vaidēdami no sāpēm un nosaiņodami gulēja smagi iebvainotie kaujinieki man apkārt krēslu lauzas druskās satriekti alus kausi u glāzes un asinis visi klusēja mums nebija medicīniskās palīdzības tad un tā kā mēs bijām strādnieku rajonā mums nācās nolīgt brīvprātīgos lai aizgādātu prom smagi ievainotos biedrus taču strādnieki drūzmējās aizdurvē un ļaunām mēlēm melsa vai tā cūka vēl nav nosprāgusi šādos apstākļos nebija iespējams teikt sakarīgu runu piesardzīgi es uzsāku runāt kad ienāca vēl viena nolīgto brīvprātīgo grupa kas ar nestuvēm aizgādāja prom ievainotos kaujiniekus  viens no viņiem sadūries ar brutālajiem žēlsirdības eņģeļiem aiz durvīm un dzirdēdams to skaļo un ruojo valodu sauca pēc manis izmisumā viņa balsi spēcīgu un nekļūdīgi atpazīstamu es saklausīju uz paaugstinājuma es pārtraucu runu un nokāpu zālē kur joprojām slaistījās sarkanie komandori jorojām pārsteigti par notikušo viņi stāvēja nomaļus klusi un kaunīgi es pamēju ardievas ievainotajiem kaujiniekiem savas runas nobeigumā es pirmoreizi runāju par nezināmo kaujinieku

 

 

 

klubs

bija novietojies pagrabā nu kad tu aiziesi līdz stūrim tad uzreiz redzēsi durvis gan nav īpaši iespaidīgas bet tur vienmēr čupojas baigi kaifīgie džeki nu moins džeki patiešām baigi uzkaifojušies ei caurumiņ kur šļūksi vai nav kāda cigaretīte viens bija daudzmaz skaidrā viņš parādīja ieeju kaķu un baigi kaifīgo džeku notecināto mīzalu smaka sadzīvoja lieliski un figurāli veidoja temperozu klājumu atgrūdu dzelzi apkaltas durvis un te nu tas bija troksnis kā peklē lipināja pie sienām un skrubināja krāsas plēksnes gaiss dūmu piezilināts priekšā balsnīja kaut kas gaišāks skatuve naglaini dēļi kastes kāds bļāva lēnām lēnītēm līdu sprīdi pa sprīdim ar augumu mēroju bezgalīgo telpu līdz podam lai vemtu cik gan tāls šķiet tāds pārlīdiens acīm mutei priekšā piešauta roka aizsprosts raujošām rīkles spazmām baigie džeki nostenējās viena čoža acis lēnām tuvinājās ausīm zilimelniem pleķiem ar pūlēm pazinu coža bija īstā apklupusi ap kaklu puisim saplēstā kreklā alus bundžu tā nav tā idejiskākā grupa viņš izmocīja alus viņā bija tik daudz ka guldzēja rīklē bet viņš tikai lēja un lēja klāt pagaidi kad viņš būs galīgi pilns tad viņš fontanēs čoža sajūsmināta klāstīja apkārtējie sarosījās domāju tālab lai pasargātu savās šmoras no tik grandiozas performances bet nē viņi apbrīnas pilnām spulgām acīm vērās fontanētājā paiešos tālāk teicu te kaut kā pa biezu paliek tālāk būs vēl štrengāk izguldzināja fontanētājs pa to laiku uz skatuves uzlīda cita grupa vilkdama līdzi apdauzītas ģitāras čoža iespiedzās nu nāk nu nāk solists puisis plēstās džinās iekampās miķī un atraugājās pūlis noelsās jūs abortu atliekas viņš izmocīja vai nav viens koncis tas ir baigi idejiskais čoža bakstīja man sānos kāds uzsvieda kaut ko uz skatuves palūk kā laiž kā laiž baigais kaifs vīns sarkanais tek pār abām gūžām vīns sarkanais mēs modīsimies lūžā viss viens dzīve ir smērēta gūža mēs modīsimies lūžā vīns sarkanais nakts puksti klusi kā sniegs marmelādes pieskāriens cukurs ausīs uz mēles šļupsts diena klusi projām kust viss viens viens piekļāviens naktij acis pa stūriem tās redz kur mīcās kur kunkst viss viens lielais viens dzīve ir smērēta gūža mēs modīsimies lūžā vīns sarkanais vīns sarkanais tek pār abām gūžām vīns sarkanais mēs modīsimies lūžā nedz atdodamies nedz brūkam viss viens dzīve tek pār gūžām mēs modīsimies lūžā viss viens viss viens viss viens kā dragā kā dragā fontanētājs iekliedzās vīīīns sarkanais un ar degunu atvēra alus bundžu baigais kaifs vai ne čoža apbrīnā orgasmiski stenēja mēesls norēcās viens kaulainis un laida ar bundžu pa skatuvi tu lops čoža ieklupa viņa pluskainajā frizūrā ko tu saproti tā ir dzīve un šņerk viens nags atstāja strīpu kaulainā vaigā viņš iekrāva čožai pa tirli o nu tik būs foršs tesiņš fontanētājs nepalika parādā un gāja vaļā kā elles keisajā priekškambarī kur dvēseles rindā kaujas pēc siltākas vietas soli šķēpelējās un kastes triecās pret galvām apdullušie kaifpilnām acīm lēnām slīdēja zemē kur tos izmīcija neskaitāmas kājas atgrūdu vienu un metos prom priekšā arī bija pilns izrāvu matu šķiesnu no kāda aidenieks kampiena uz ielas kaut kas sprāga gāja vaļā pa lielam iegaudojās sirēnas bēgam kāds nokliedza bars pašķīda skrēju un atdūros pret sienu sviedos uz citu pusi atkal siena sirēnas plēsa bēniņus tad kāds satvēra mani aiz rokas un izvilka starp akmeņu starpu ko es pirmajā karstumā nebiju pamanījusi cauri pagalmiem aizraujot līdzi veļas šņores līdz bezelpai arvien tālāk vairāk nevaru nostenēju un paskatījos uz viņu tas pats kurš kliedza vīns sarkanais tu izskaties stulbs tu arī viņš atbildēja cigareti gribi lai iet atteicu mēs sapīpējām bet drīz viss bija galā

 

 

es esmu mākslinieciski noskaņots revolucionārs

londona kā piramīda etjēns ātri kaut ko švīkāja uz grīdas ar ogli pilsēta kas plešas vairākos stāvos augšā staigā vējš stumdīdams debešu driskas lejāk lido putni vēl zemāk bazūnē mašīnu rīkles miglā var samanīt to neskaidros apveidus iznākam kā no mākoņiem bet pašā apakšā ņirdz manipulējamās sīkbūtnes ar savām sīkajām vajadzībām viss viņš nosvieda ogli manipulējamais cilvēciņš ir ideālais pilsonis etjēns skandēja puspievērtām acīm viņa domas veido spriedumi ko liek viņa mutē tas notiek tā sakiet kādu iespaidu uz jums atstāja korumpētās valdības netīrās mahinācijas vaicā leļļu meistars un parauj striķīti lai manipulējamajam cilvēciņam atdarītos mute hm par korumpētās valdības netīrajām mahinācijām man nav ko teikt taču ideja aizķeras un ieligzdojas kādā brīvā caurumā un ar citiem manipulējamajiem cilvēciņiem tas jau viszinīgi runās cik gan ilgi korumpētā valdība nodarbosies ar šīm netīrajām mahinācijām reiz tām jādara gals un tā tālāk uz priekšu tēvu zemes dēli jums atmirdzējis brīves rīts vakariņas pestīšanas armija dalīs par brīvu ir nepieciešama revolūcija citādi mums visiem piemetīsies pasažiera sindroms apturiet es gbribu izkāpt ir nodrāzts sauklis mēs esam netīri amorāli riebīgi lai notiek mēs tādi esam revolūcija ir rīcība sprungulis riteņos vai sazobē ir jārīkojas piettiek spriedelēt pietiek dīžāties mēs esam iecentrēti šais mūros ierakstīti ēkās un monumentos caur mums šī milzu pilsēta pieņemas spēkā trokšņi klaudzoņa ņirboņa ēnu un gaismas spēle kurā starp toņiem pabailīgi balansē pustoņi mēģinādami noturēties uz piedienības asmens /harmonijas/ morāle faktiski ir pūļa halucinācija viņš pabakstīja ar pirkstu griestos viss atkarīgs no tā kurā žoga pusē atrodies ir plēsoņu un ir plēšamo kodekss nav nekā viengabalaina mēs peramies pīļu dīķī netīri pelēkos pustoņos starp labo un ļauno pārtiekam no puspatiesībām pusgatavu spriedumu mērcē neesam nedz pārcilvēki nedz zemcilvēki tikai puscilvēki mums patīk papisties pamīlēties paspaidīt kādu mūsu valoda pilnum pilna šādu puspabeigtu darbību apzīmējumiem kas atspoguļo mūsu pusdzīvo mentalitāti vislabāk jūtamies pakrēslī strupceļā iedzīti izplūduši žēlās par draņķīgo dzīvīti līdzpilsoņu amoralitāti samaitātās jaunatnes nevērību pret īstenajām garamantām ņerkstoņu pūtību acis knābjošu skaudību

 

 

pazinu vienu čali

piemērs iz dzīves viņam mežonīgi veicās azartspēlēs vakars turpinājās pilnā sparā sveces slinki garoja uz šķīvjiem saliktas veidodamas pudiņveidīgus sakusumus viņš spēlēja kad nedzēra vēl vairāk spēlēja kad dzēra viņš vienkārši nezināja kur likt naudu tad nu viņš to notrieca ka nemetas nodzēra noostīja nodrātēja ar meitām ka put reiz viņš pat iesaistījās labdarības kampaņā vientuļo māšu atbalstam vai citas muļķības toreiz tas bija modē visi brīnījās kā viņam tā var veikties sēdēja klāt skatījās uz pirkstiem nekā tad visi ar šo domu samierinājās katrs cerēja ka viņš būs tas kas pieliks punktu šī čaļa veiksmju sērijai tas bija tāds kā goda jautājums taču tas čalis beidza pavisai prasti reiz viņš nošāvās ņēma un ielaida bēniņos lodi tā cēli pat asiņu gandrīz nebija pats redzēju viņš bija šāvis ar dāmu pistolīti tāds mazs caurumiņš un viss interesanti un kas notika ar viņa naudu viņš taču atstāja kaut ko vai ne ar naudu bija pats lielākais numurs iepriekšējā vakarā viņš mūs bija uzaicinājis uz brokastīm mēs atnākam bet viņš guļ jau gluži auksts uz grīdas mētājas tā mazā pistolīte galds klāts uz tā vēstule un testaments naudas taču viņam bija bez skaita kurā viss kušķis novēlēts klaiņojošu dzīvnieku patversmes iekārtošanai vestminsteras abatijā es pats esmu tāds klaiņojošs lopiņš viņš ierakstījis tai testamentā nu īstākais āksts jā neko teikt pašķidri es vēl toreiz nodomāju tu kuņas bērns tu tak varēji dzīvot ar asti putas kuldams bet nē kretīnam jāšaujas nost sasodīta ķēpa kamēr pierāda ka neesi to maitu pašrocīgi nokniebis un tas viss tik viena sūdabrāļa dēļ kam dzīve sākusi likties pārlieku salda

 

 

kādas jums nav

vai ne nauda neveiksmes darījumos vai mīlas frontē sliktas attiecības ar sievu nesaskaņas ar radiem vienkāršs dzīves apnikums vai kāda no tā attīstītākajām formām kas īsti ar jums atgadījies neatceros tik tiešām neatceros kopš mana mašīna uzsprāga viss kā izslaucīts mēģināsim rekonstruēt soli pa solim gan jau uziesim īsto iemeslu sāksim ar primitīvāko sieva jūs taču esat precējies vai ne jā jūs viņu mīlat vai ne ziniet tas ir ļoti delikāts jautājums uz to grūti viennozīmīgi atbildēt praktiski neiespējami atbildēt pateikšu priekšā jūs viņu kādu laiku mīlējāt tad viņa jums apnika jums bija kaudze mīļāko kuras vienmēr salīdzinājāt ar savu sievu beidzot jums arī tas apnika tagad jūs domājat ka sievietes nav to pūļu vērtas un metat acis uz jauniem zēniem zināmā mērā militāro tradīciju kopšana dēkas bez atbildības un sekām zēni neraud zēni nepaliek stāvoklī zēni nav histēriski nemēdz būt sievietes ir un ļaujas kaprīzēm histērijas seksuālā ietonētība no pašiem pirmsākumiem freids šai sakarā izcēlis zemapziņu saistot to ar organiski sakņotu psihisko mazvērtību kāds ķirurgs viņam teicis bet kolēģa kungs kā gan jūs varat runāt tādas muļķības hysteron taču nozīmē uterus kā gan vīrietis var būt histērisks var vīrietim tas vienkārši saistīts ar penis psihiskās mazvērtības gadījumā ķermenis pārvēršas par pašapliecinātāju caur seksuālo spēju pa ductus ejaculatorius es ejakulēju es esmu es pielīdzinos dievam augšupejošā līknē mana miesa dzied sievietes tādā pašā nolūkā maina matu krāsu lupatas katram vajadzīgs apliecinājums ka viņš kaut kam derīgs

 

 

 

kā jūs to zinājāt

precīzi vai ne nebrīnieties nekā noslēpumaina tur nav bet sakiet kādas ir jūsu attiecības jūs taču ķildojaties neliedzieties visi ķildojas tas ir cilvēka dabā meklēt kašķi lai nolaistu lieko tvaiku kaut kas līdzīgs pērkona negaisam tveicīgā dienā daba un dievs jā jā daba ir pirmajā vietā radīdami cilvēku parūpējušies par visu kas nepieciešams tā labsajūtai tāpēc neviens pat aci nepamirkšķina ja vīrs atnācis mājās pēc grūtas un saspringtas dienas ne no tā ne no šā grābj sievu aiz matiem un triec tās galvu pret sienu ar baudu un no visas pārpilnās sirds skaitīdams ak tu šāda ak tu tāda kāpēc manas zeķēs peld vakardienas zupā kādēļ putukrējumā par maz sāls man gan tā nemēdz būt ziniet mana sieva ir gudra un iejūtīga viņa mani pati sūtīja pie psihiatra ziniet tagad katram sabiedrības cilvēkam vajag savu psihiatru vai psihologu kas izurķē smadzenes tāpat kā skribentu taču tas neattiecas uz lietu jā tad kur es paliku mana sieva nopirka tapetes tādas pelēki brūnas elpu ņem ciet tādas kā zārka popējums aizeju pie psihiatra viņš saka klaustrofobija pavisam parasta klaustrofobija elpojiet dziļāk mazāk brauciet ar mašīnu vairāk staigājiet kājām un tā tālāk bet mana mašīna uzgāja gaisā saku teroristi to uzpirda gaisā un viss bet viņš tik vāvuļo savu klaustrofobija viņam varbūt tādas pašas tapetes it kā ar pamatīgiem tarakāniem nosētas pēlēki brūnas ka mells acpriekšā metas un tā vien žņaudz žņaudz tu saproti žņaudz tā nē ne tā tā ar nagiem rīklē un skrāpēt un plēst plēst bet tu jau nemāki no tevis nekad neiznāktu dezdemona tu kuce jobanā un nav ko īdēt nu padomā pati ja tevi žmiegtu kārtīgs otello tāds ar duku vai arī tad tu tāpat kā tagad plātītu muti kā pussprāgusi zivs sausumā un grozītu savas izmālētās acis itin kā censdamās piešaut kādu džeku un klusītēm kaut ko savā  nodabā īdētu tecinādama dažas nožēlojamas siekalu piles pār savu smukpurniņu tu taču plēstos balsenes kauliem krakšķot tu plēstos cik jaudas ak lūgšanas klusi pie sevis skaitītu sveicināta marija tādā garā tādas inteliģentas sarunas ļoti uzmundrina vai ne kad jūtos galīgi nomākts ārkārtīgi kāds cits džeks jutās visai atvieglots pēc tam kad viņš bija turējis savas sievas galvu piecpadsmit minūtes zem ūdens netīrā samazgu pilnā izlietnes ūdenī jo viņa dievinātā futbola komanda bija zaudējusi izšķirošo maču un viņa enerģija nedaudz noplaka tad kad viņš konstatēja ka sieva tikmēr kamēr viņš tai izskaidroja sava sarūgtinājuma iemeslus uzsverot tās neieinteresētību un neiejūtību sava vīra iekšējā pasaulē ir nolikusi karoti noslīkusi starp citu kā jūsu sieva reaģēja uz jūsu iebildumiem viņa nomainīja tapetes brīnišķīga iejūtiba tad kur es paliku jā atminējos taču šis vīrs atrada saprātīgu izeju kā tikt ar visu galā vēl vairāk nesamaitājot garastāvokli ja nav noslēpums kā nu ko jūs viņš vienkārši ieplēsa sev galvā ar divpadsmito kalibru ātri un ērti bez liekas klīrēšanās un narcisma mūsu dienas tas ir īsts retums manuprāt nav vērts nāvēties ja domā tikai par to kā pēc tam izskatīsies vai tavs sakodiens būs apburošs vai tev nekā netrūks un tādā garā īsāk vai tavs līķis atstās pieklājīga un labi audzināta līķa iespaidu man tas liekas nedzudz narcistiski tas ir atbalstāmi vienīgi tais gadījumos, kad pašnāvība iecerēta kā mākslas darbs tā sakot nāve mākslinieciskos nolūkos īpatnējs veids kā apliecināt savas mākslinieciskās tieksmes jā protams nedaudz īpatnējs tas ir taču tādas pašnāvības nav retums tā piemēram kādas kinozvaigznes sieva  kuru vīrs krāpa nolēma izdarīt pašnāvību visam vajadzēja būt nevainojami estētiskam varbūt jūs esat redzējis cik pretīga izskatījās merilina monro pēc nāves nu lūk tāpēc viņa uzfrišinājās skaisti erotiski saģērbās guļamistabā ap gultu iededza sveces un tā tālāk un daudz ziedu kalifornijā kā jūs zināt ir karsts un līķi sadalās ātri vispār meiča bija centusies taču šai gadījumā viegli pārcensties visu sagatavojusi viņa iedzēra tabletes pēc kāda brīža viņai palika nelabi un viņa devās uz vannasistabu izvemties nevar taču vemt krāšņā istabā kurai jāmodina vislabākās domas par aizgājēju bet ejot uz vannas istabu viņa uz sliekšņa nelaimīgi paklupa atsitās ar galvu pret poda malu un pagalam bija šķiet viņa vēl tagad ellē mēģina iztaisīt šo nožēlojamo pašnāvību kā pa notīm bet manuprāt viņai nekas nesanāk ir daži cilvēki kuriem nekas nesanāk mūsu seržants par tādiem teica неумееш срать немучай жопу cilvēka nāve it īpaši pašnāvība prasa ļoti metodisku pieeju viss rūpīgi jo rūpīgi jāizplāno jo otrās reizes var nebūt es šeit nerunāju par pašnāvības inscenēšanas gadījumiem ak nemaz nesakiet tas ir tik kaitinoši bezcerība iemaisījās etjēns to visu raksturojot viens mans čoms ļoti labi uzrakstījis šņāpēja dienasgrāmatā pirmdiena līst visu dienu klaiņāju meklēdams piemērotu bārdas nazi žiletes ne velnam neder vienreiz jau pamēģināju baigi neasas un vēl lokās ādu plēš un baigi sāp tik smalkam darbam nepieciešams labs instruments lai būtu ātri un ar garantiju trešdiena beidzot iegādājos piemērotu bārdas nazi leģētais tērauds veikalā nevarēju atrast piemērotu vannas sāli svētdiena nopirku piemērotu vannas sāli vannā ūdens brūns kaut kā negribas tādā līst pirmdiena mērkaķi nogriezuši elektrību un silto ūdeni rakstu sveces gaismā varbūt izlēkt pa logu sanāks lētāk ceturtdiena beidzot viss kā nākas gaisma atkal deg ūdens silts kā piens iebēru vannā sāli un aizmigu pirmo reizi pēc ilgiem laikiem sajutos kā cilvēks piektdiena tas pats aizmirsu bārdas nazi rakstāmgalda atvilknē sestdiena iepazinos parkā ar kādu meiteni apmēram tas pats maksimālisms kas sidam daru ar savu ķermeni ko gribu gribu šņāpju vēnas gribu apdzēšu pret to cigareti manas rētas ir mans esības pieraksts dzīvotgribas apliecinājums jums taisnība sacīja doktors apmēram tādu pašu mierinājumu sagraizīšanās sniedza ketrīnai herisonei viņa raksta kad man bija piecpadsmit gadu es turēju bārdasnazi sava rakstāmgalda augšējā atvilknē un izmantoju to lai graizītu ādu kreisās rokas iekšpusē sāpes kuras es jutu un rētas kuras ierakstīja izjustās sāpes un palika pēc tam kad iegriezumi aizdzija sagādāja perversu apmierinājumu kas mani satrauca tik ļoti ka es par šo paradumu neko nestāstīju ģimenei šo mazo pašsakropļošanās sagādāto apmierinājumu es kļūdaini uzskatīju par savveida mazohismu taču tas nebūt nebija tā sevis sarētošana mani neuzbudināja gluži otrādi tā mani nomierināja tolaik kad vairums ciešanu manā dzīvē bija visaptverošas un neizsakāmas šīs bija konkrētas sāpes kas atstāja acīm saredzamas pēdas gadu gaitā es esmu sastapusi dažas citas sievietes kas savai miesai ir nodarījušas to pašu ko es šīs rētas mums visām sniedza pierādījumus ka mēs varam dziedināties un izdzīvot kaut ko tādu ko mums bija nepieciešams uzzināt par sevi iepazīsties teica etjēns tas ir doktors brīvajā laikā pašnāvību speciālists viņš zin visu par tām es uzskatu ka tā ir māksla māksla pieder tautai un tauta pieder mākslai tauta rada pati savus mākslas darbus daudz patiesīgākus par jebkura meistara triepumiem mākslinieki tēlo idejas karnevāla drēbēs un piesprauž pie audekla kā dīvu taureni un taurenis kniepadatas caurdurts kaut joprojām skaists ir beigts ir lietas kas dedzina manus nervus kā lodlampa

 

 

es esmu māja

manas acis ir logi un laukā viss ir rēgains cilvēki reizēm izkļūst no sevis pamet savas mājas izslēdzot sevi laukā ar atslēgām kuras uzkarinātas uz nagliņas pie ieejas auskariem sprādzēm ar lieliem dimantiem griež logus manas acis lieli glāžaini logi caur kuriem lūkojamies stingu dīvaini stingu skatienu meklējot pazīstamus stāvus zvāras figūras kuras visu laiku slīd prom tāltālajā miglā savā nodabā klīstot tie miesojas gaisīgos tēlos tas notiek tad kad mēs guļam zaudējm samaņu vai filmu redzēju vienu meiču viņa bija pārlietojusies viņai palika slikti bālām lūpām viņa teica laikam es mirstu un tad viņa sāka celties sviedriem noplūdusi celties augšām kā dvesma kāpt kā migla saulei parādoties balta rasainajā zālē /saulē/ un brīva kā putns viņas zīlītes bija izplētušās uzvīdamās veļas zilumam līdzīgajā gaisā reizē nereāla un skaista sviedri plūda un plūda viņa saķēra vēderu un sāka vemt skaļi rīstīdamās pēc tam viņa teica man likās es kusu es biju gaisma

 

 

 

līnija

eleganti tiecās augšup un manas acis tai sekoja kustības virzienā pēda pacelta augstpapēžu kurpē nobrukusi zeķe slīdīgs kombinē uz priekšu plēsonīgi izvirzīts plecs atslēgas kauls ass kā naža asmens slaiks kakls spīvs zods viena roka aizlikta aiz muguras un satvērusi otru pie elkoņa fons figūras priekšpusē balts mugurpusē melna tumsa tāda ka varētu griezt ar nazi galva pavērsta pret tumšo pusi sejas nebija kāpēc man nav sejas un kādu tu vēlies pasaki un es uzzīmēšu zīmē mozaīku teicu smilšu pulksteni kas pārbirst galu galā zīmē tādu kāda esmu nogurušu ar lokiem zem acīm pie velna tādu kādu redzi melnu kvadrātu kaut kādu ģēometrisko figūru vai priekšmetu bet tā tur neesmu es tajā nav nekā no manis tajā etjēns bija izbrīnīts nu viņā sacīju tur viss ir meli nav gan etjēns iebilda viņāi ir tavas kājas tavas krūtis pat iedobe pie atslēgas kaula ir caurcaurēm tava nav vis viņā viss ir neīsts viss mākslots viss meli tā neesmu es un es sāku raudāt parasti es to nedaru viss ir meli viss etjēns saplēsa zīmējumu šis nav iznācis apsolu ka uzzīmēšu citu tādu kādu es tevi redzu un kādudien viņš man parādīja baltu lapu tā esi tu patīk akcenti nemaz nebija vajadzīgi tie tikai visu sabojātu

 

 

 

no mana loga iela mašīnām smagi pulsē kā aizžņaugta vēna nami šķiļas kā pūķa zobi klusuma laikmeta dēli klusē galvas nokāruši viņu acīm atveras visas pasaules vātis uz platformām stāv bāli un tāli bez biļetēm brauc apmetas pilsētu nesaules pusēs gultā guļ neiedziļinās problēmās soļiem mēro istabu cietuma ceļļu dimensijas ceļas uz gadu vai diviem tad karu sāk rūpīgi pārurda domas divpirkstu pierēs līdz izspriež nav veicams nekas pagrabstāva veikali kur lampas deg cauru dienu zem augšpusē smagi balkonotu fasāžu ēnām tomēr šeit reizumis ietiek saule otra istaba iziet uz aklo pagalmu saule tur nokāpj tikai karstākajās dienās nokāpj un pakaras pie griestiem iedzeļ acīs iemirdzas pie spoguļa uzkārtajās krellēs apdrupuši ģipša frontoni vijumiem un heraldiku vagoti viss rajons kā šis ielas izved uz ielām ar mājām kas līdzinās gāzelīgiem monumentāliem seifiem aizslēģotiem aizrežģotiem es esmu kamera pavērtām aizlaidnēm gluži pasīva ierakstoša nedomājoša fiksēju stāvus soļu švīkoņu ritmu nejaušus trokšņus vārdus uz citu pusi labirintojas pēc provinciālisma dvakojošas riebīgas šķērsieliņas aiz katras durvjspraugas glūnīgas acis un gara mēle piepacelti aizkaru stūri paplestas žalūziju ribas pavasaris ierāmē manu seju logā caurspīdīga iezaļgana migliņa retušē bruģi fascinējošas plaisas ietvē sprikst uz visām pusēm pusdienlaikā saule zenītā šķiļ starus kā zibspuldze paukšķēdami plīst pumpuri grīļas ēnas stiķē naudu vienam mazajam visiem nepietiek un iet vaļā lērums vai vienreiz liksities mierā nobļauj vecene no trešā stāva kliģerē vienumēr ar spieķīti melna mežģīņota smako pēc nevēdināta dzīvokļa un vecas miesas tas velna sievišķis nekādīgi negrib mirt i slīcināta i sista i zavēta nekādīgi mirt negrib sūdzas vecās māsa un paraujas ēnā kas asi robo pagalmu tikpat vecs un melns spoks pudeles lauskas uz bruģa zvīļo kā vizlas drumslas granītā pēcpusdiena piepampst svelmīga kā zilums zem acs tālumā plaiksnās rūsa un tad arī lietus ir klāt raibina māju sienas palodzes bruģi tecina krāsu no steidzīgas paklīdenes sejas es viņu pazīstu patiesībā viņa ir godīga kāja slīd kad nav naudas tā darot daudzas man teica kāds taksists kas atgādināja kovboju viņa lamājas ar kādu vīrieti vīrietis izgriež viņai roku vārdi noskan asāki nekā sīknaudas žvanksti kad viņš iemet prasīto tai sejā viņa lādēdamās lasa kopā monētas tiešām nezinu vai tās ir asaras vai lietuslāses bet tuša ir notecējusi novakare pilsēta atritinās kā lenta cilvēki plūst un es ļaujos lai šī nebeidzamā staraume rauj mani līdz bulvāri alejas parki pazemes pārejas rindas pēc pirmās nepieciešamības precēm skatlogi es tos parasti apķēpāju ar pirkstiem kas lipīgi no sviedriem un kūstoša saldējuma ko patuklas sievietes skarbās balsīs piedāvā uz stūriem kājas kuras pielaiko kurpes tās ir kājas kuras izkāpj no mašīnām pirmās gurni pašķir šauros svārkus un tās tiek laukā tālāk nāk torsi kuriem apvij kleitas blūzes peņuārus krūtis kuras iežņaudz krūšturos kaunumi kurus slēpj biksītēm kakli kurus apkrauj dārglietām ausis kuru gliemežnīcas pastiepj garākas rotas svars acis kuras aizsedz vizošām brillēm tas nav ķermenis tie ir atcirsti alkstoši gabali katram sava dzīve sava tvīksme kārē dreb nagi kad tie rakņājas apģērbu kaudzē pirksti vilgst burznīdami zīdus neilonus un kažokādas staipīdami zeķes es uzpūšu skatlogam elpu un piespiežos bodes jaunkundzes ir pārsteigtas droši vien mans deguns atgādina plāceni un pierē un vaigu galos vīd bālums kā iecepts palss mīklas pleķis un tad es apstādījumos smēķēju lēnām tumst pilsēta izverd deggāzes un dūmus no savām smoga saēstajām plaušām steidzaties kāds uzrunā mani pametu skatu uz viņa kurpēm tās ir jaunas un spožas atbildu nē man patiešām nav kur steigties garām diebj taksometri uz nebēdu tirkšķinādami zvanus aizdrāž trami miegaini aizšvīkst autobusi un tad jau ielu spuldzes lejupkrītošam gaismām pievelk debesis cieši klātu

 

gaismām ekspresionistiskajā kino

ir simboliska nozīme sacīja etjēns objekta apgaismojumam kadrā ir sēmas daba gaisma ne tikai rada attēlu bet arī jau izsenis tēlu tā traktē darbību iezīmē raksturu iemieso emocijas to ka gaismai kino ir semantiska loma mēs sevišķi skaidri redzam filmās kur sižets sliecas uz kosmiskām problēmām uz spirituālismu uz enerģētismu piemēram nībelungos zigfrīds vienmēr atrodas gaismas lokā viņš pats ir gaišs uz balta zirga arī daba un arhitektūra kas viņam veido fonu vienmēr ir gaismas pielijusi brunhilde ir baltā ģērbā spilgti izgaismota viņu atzīšanās mīlestībā parādīta uz spilgti balta rožu krūma fona turpretī nībelungi rādīti tumsā melnumā hāgens melnīgsnējs melnā ģērbā uz tumša fona ekspresionistiem kas pārvarējuši humānismu pirmsākumu un emociju vārdā gaisma un tumsa ir nozīmīgas kosmiskās stihijas gaisma dzīvības sākums tumsa nāve bojāeja un jo asāka ir ēna jo tā draudīgāka iedveš bailes un bezspēcību man patīk ļoti asas un garas ēnas tajās tik labi pazust

 

 

ķermeņi uz ekrāna

beidza asiņot un parādījās fotogrāfija un kāda balss aizkadrā sāka monotoni bērt vārdus nguens čangs sjao dzimis 1942 gada 16 septembrī dong hua ciemā mekongas upes grīvā vjetnamā tēvs zvejnieku arteļa īpašnieks māte kalpotāja rīsu pārstrādes uzņēmumā līdz ar ho ši mina režīma nodibināšanos ģimene tiek represēta tēvu kā sīkburžuju apcietina un nošauj māte ar dēlu bēg uz laosu iztika gadījuma ienākumi sjao pabeidz danangas pamatskolu 1959 gadā kopš 1961 gada strādā par trauku mazgātāju restorānā vjentjanā materiālo apstākļu dēļ iesaistās narkobiznesā tiek apcietināts un izdots vjetnamai vjetnamas tautas republikas tieslietu iestādes viņu atzīst par vainīgu un piespriež 20 gadus cietumsoda pēc karadarbības uzsākšanas dienvidaustrumāzijā sjao nožņaudzis sargu bēg no saigonas cietuma iesaistās cīņā pret režīmu 1966 gadā iestājas āzijas bataljonā sv jfk 76 desanta divīzijas 230 pulkā karadarbības gaitā sevi pierāda kā saprātīgi bezbailīgs izveicīgs un teicami fiziski sagatavots karavīrs 1968 gadā ar izcilību beidz reindžeru sagatavošanas nometni  haifonā 1970 gadā piešķirta dienesta pakāpe seržants instruktors rakstura trūkumi heroīns sievietes azartspēles pozitīvie aspekti zvērīgums biedriskums sevī noslēgts bezbēdīgums kā arī iedzimtas intuitīvi analītiskas spējas viegli pacieš sāpes ekstremālus apstākļus panes labi piedalījies soda akcijās raksturojums sastādīts iesniegšanai īspointas militārajā koledžā reindžera numurs ns096441h 230 pulka kapteinis donovans es visu biju izdomājusi līz sīkumiem stāstā viss bija reālistiski laivas šūpas tumšā nakts raķetes un šaušana gaisā klišejas ir universālas fotogrāfijā nguens čangs sjao stāvēja un ņirdza zobus netīrajā sejā balti bija tikai tie un acu baltumi blakus bariņš cilvēku kaili vai puskaili rokām aiz galvas tos laikam tūlīt nošaus uzņēmumā šīs figūras mazuliet izplūda jo fokuss bija iestatīta uz sjao ņirdzīgo viepli un es nespēju ieraudzīt nekādas emocijas to sejās ja tādas bija tā nu viņi bija sākuši plēnēt jau pirms nāves itin kā tīdamies vieglos dūmos un tā nu nguens čangs sjao tur stāvēja un smaidīja pirms kārtējās eksekūcijas

 

quel ennie

nomurmināja etjēns un apdzēsa cigareti pret dīvāna stūri gaisma vientulīgi un spulgi zibinājās viņa redzokļos kā pārmija un projekcijas aparāts šņāca zēni smējās rēkdami celieties celieties augšā jums patiešām tas lieliski sanāca svilpa hei hei un dauzīja kājas nu pietiks taču un tad piepeši uz filmlentes kāds iekliedzās klusumu pāršķēla juceklīgas skaņu un zilbju kārtas industriāla ņirboņa tra ta tra ta ta ta ta vārdi caursvilpa ausis triecās mutē nost nost nost tra ta tra ta ta ta ta aaaā āāāāā mēs pieprasām lai neviens netiks aizmirsts par katru zobu divus trīs par katru aci desmitas simtas tra ta tra ta ta ta ta aaaā āāāāā jo vairāk līķu jo kaismīgāka atriebšana jums kritušie lai mūžam slava mēs dzīvie ejam atriebt jūs svētīgi nogalinātie jo jūs attaisnojat arvien jaunus stindzeņu kalnus tra ta tra ta ta ta ta aaaā āāāāā nē kara kurinātājiem demonstrācijas kaut kur pret kaut kādu karu pret nez kādu diktatūru rokas žņaudzas dūrēs pirkstu kauliņi metas balti karš karš karš nebeidzama gatavošanās jaunam karam aiz loga ir tumšs un līst lietus saule ir kaut kur tālu kaut kur ir saule bilstu ritinādamās kamolā skaties saka etjēns grodā ierindā soļo kareivji kā statisti vai kordebaleta dalībnieki saskaņotām kustībām pastiepj rokas un met jete  ierindā laukumā gulst karogi ar saspiesto zirnekli vidū ba bah no lidmašīnām atdalās mazas melnas bumbas un krīt lejup sprāgstoņu džezs militārā leksika ieplūst civilrunā darba frontes ar militāru precizitāti plešas pār kartēm kurās iezīmē darba uzvaras top triecienceltnes darba trieciennieki maršē kopsolī transparenti karogi buramvārdiska lozungu rečitēšana sejas spēka un apņēmības pilnas uzvedumi moralitāšu garā gandrīz vai asinskaroga ceremonija visi cīnās pret visu iespējamo esi gatavs darbam un dzimtenes aizsardzībai pie velna šo kņadu vads līdzināties vads mierā aukstie ieroči stindzinātāji rīkļugriežamais bārdasnazis derīgs iekšu izgāšanai argumentācijai šķērsieliņā kad visi kaķi pelēki vai uz deju plača ķēdes stieņi lietojami tādā pašā nolūkā un karstie uzbudinošie un svelmējošie ieroči automāts korpuss grifs četras piecas sešas septiņas vai divpadsmit stīgas tālšāvība aptuveni 1000 metru atkarīga no pastiprinātāju jaudas un spēlētāja niknuma reālā sniedzamība 400 metru iespējamā sadzirdamība ap 3000 metru klavieru stīgas dedzinātu riepu stieples spēlējam militarizētas spēles un kādu brīdi visā nopietnībā karu uztveram kā rotaļu filmās un grāmatās viss ir tik vienkārši un skaisti ka atliktu vien pavaicāt vai tu jau pierakstījies liela balta lidmašīna lido atstādāma aiz sevis milzīgu liesmu asti kā putns putni nedeg putni apogļojušies krīt no nokveldušajām debesīm pirmie skati ko atminos saistīti ar vjetnamu kareivji no ugunsmetējiem dedzina šķiet bērnus varbūt ka tie ir pieaugušie es nezinu vjetnamieši visi ir tik līdzīgi un mazi zemestrīcē grūst mājas tilts lokās kā liela mēle artikulējot draudīgo pazemes spēku vēstījumu spārnotā raķete klusi slīd virs zemes ar nāvi un iznīcību zem sirds un vēl manā bērnībā ir nebeidzami kongresi kad ekrāns stundām paliek nemainīgs skan monotona balss nezinu vai tā kodē vai hipnotizē es skatos līdz sagaidu brīdi kad sāk skūpstīties vīrieši varbūt tādēļ šodien tas mani nešokē rokenrols ir velna mūzika fašistiska un sterila kas konsekventi ievemj savu propogandu ikviena masu saziņas līdzekļa pastieptajā plaukstā un dzejnieks raksta kāds troksnis dullinošs dun ritmos modernos līdz sāpei asi skaļš vairs ausīm nenosakāms draud samīt mūziku dzen ceļa grāvi to ģitāras kā ložmetēji kapā tradīcijas lielā jautrība elviss preslijs krampjaini rausta gurnus kā taisīdamies ejakulēt spēlītes beigušās morison pīts taunšends rodžers daltrijs dauza ģitāras kīts mūns bungas eds salivans no niknuma palecas gaisā un nobļaujas pietiek džegers ar kītu ričardsu slidina pa klavieru vāku pilnas vīna glāzes kīts saka mik jā atsaucas džegers tram pam pam pam pigoriņi hendrikss zobiem spēlē ģitāru pēc tam aizdedzina sašķēpelē tad rūpīgi līmē kopā deivids bovijs uz ceļiem pūlas orgasmēt mika ronsona soleni ģitāra paliek vienaldzīga presei un skatītājiem noiet to visu derdzīgie skatītāji tā igijs pops tie tevi dzen uz to paši nespēj pārspļaut pār vidējo iq un tad nu vampīrē no tevis trakas idejas bezkaunīgus jokus derdzīgus izgājienus preslijs pirka neskaitāmus kadīļus šaudīja uz visu un visiem bez savas jēgas tagad besījas savādāk tauki vairs netraucē modē kokaīniskā slaidā baltā līnija tagad viņiem vajag lai tu būtu novazāta lupata muzikālais ekstrēmisms ātri ātri nolieto sevi un izmet miskastē guli pārgrieztām acīm miks roks par igiju igijam piemīt mežonīgas pašsagrāves iezīmes un viņa uzstāšanās neskaitot dziedāšanu sastāv no visvisādas neķītras ķermeņa izraustīšanas kas piebārstīta ekscesiem viņš metas klausītājos vemj uz tiem tīši savaino seju ar mikrofona statīvu apsmērē ķermeni ar zemesriekstu sviestu un aicina klausītājus to nolaizīt meitenes šņāpj vārdus mm uz krūtīm un augšdelmiem lāso asinis

 

realitātes šovs

un tagad godīga pārraide par mūsu dzīvi noteica etjēns šova vadītājs vīrietis labākajos gados tauriņa kaklasaiti aizsējies viņš pūlējās vaiga sviedros aizkadrā skanēja džima morisona gals realitātes šovs izdzīvošana atkal ir klāt priekškars paceļas iznāk maza meitenīte un pīkstīgā bērna balstiņā skandē

narkomānu plīsušās zeķes liecina par narkomāniju rādītas tv ieurbsies tev spogulī

ja tu neesi narkomāns tad par ko liecina tavas plīsušās zeķes

no zobiem naudas trūkums pārvilcies uz zeķēm

narkomāni bojāti zobi plīsušas zeķes

narkomāniem nav naudas

naudas nav arī

bezdarbniekiem mātēm un invalīdiem

bezdarbnieki mātes un invalīdi

ir narkomānu paveids

valdības balstīts

ļoti bīstams

žmogu

kontingents

meitenīte pakniksē

skatītāji aplaudē

šova vadītājs kādā muļķīgā valodā žmogs nozīmējot cilvēks

skatītāji smejas j

ūs arī neticat ha ha ha ha jāteic es arī ne

meitenīte vēlreiz pakniksē un aizskrien

šova vadītājs uzvarētāju noskaidrošana loterija

uz ekrāna tā pati telpa sieviete vīrietis veca sieviete jauneklis programmas vadītājs saka gada laikā jūs piedalīsities mūsu eksperimentā un iztiksiet no pabalsta pensijas un tamlīdzīgi strādāsiet gadījuma darbus vai sēdēsiet vispār bez darba kā to dara daļa mūsu planētas iedzīvotāju mēs diskrēti jums sekosim kameras būs iemontētas visur sākot ar vannas istabu jauki tagad pavērosim kā viņiem veicies viņa apgalvoja ka realitāte nekož uz ekrāna garš kakls zilganām dzīslām kājas centimetrus 30 virs grīdas zīmīte es vairāk nevarēju izturēt piedodiet šī sieviete labi situēta trīsbērnu māte teica ka ilgstoši dzīvojot bez naudas un cerībām antisanitāros apstākļos iespējams saglabāt pašapziņu kā mēs redzējām iepriekšējos raidījumos viņa bija sākusi piepelnīties ar prostitūciju jo ar bērnu pabalstiem vien nepietika 5 mēnešiem un 6 dienām viens vecā sieviete ieleca upē viņa bija apgalvojusi ka svētku noskaņas radīšanai nav svarīgi vai tev ir nauda mantojumu saņems mopsis līdz uzvarai pietrūka 4 mēnešu 23 dienu divi jauneklis miris no narkotiku pārdozēšanas viņa teorija skanēja katrs pats savas laimes kalējs 4 mēnešus 3 dienas pirms uzvaras trīs vīrietis nosists ar mūra gabalu 12 dienas atpakaļ četri negadījums darba vietā kā mums teic darba devējs paša vainas dēļ atcerēsimies viņš teica cilvēki tikai muld ka nespēj atrast darbu viņi vienkārsi nevēlas strādāt bet uzvara viņiem visiem bija tik tuvu nu nekas varbūt nākošajiem paveiksies vairāk ir protams ļaudis kas šādos apstākļos dzīvo ik dienu un izdzīvo taču viņiem ceļš uz mūsu šovu slēgts jo viņiem tā nebūtu izņēmuma situācija satikšanās vaigu vaigā ar realitāti kad atklājas patiesības izdzīvojušajiem dota iespēja maksāt arvien paaugstinošos nodokļus no kuriem barojas mūsu pārraide un tagad mūsu loterija tam kurš uzminējis pareizi balva pašiesaldējošais zārks reklāmas pauze skatītāji aplaudē laimīgais uzvarētājs iznāk uz paaugstinājuma šova vadītājs paspiež tam roku uz ratiņiem izbrauc elegants zārks hromētās detaļas mirgo zibspuldžu gaismā nevēlaties pielaikot vaicā šova vadītājs mīļuprāt atbild uzvarētājs ar enerģiju un smaidu balsī viņš teatrāli pamāj pakaļpalicējiem un ielec zārkā it kā tas būtu kadiljaks nospiediet to sarkano podziņu saka šova vadītājs uzvarētājs nospiež vāks sāk vērties ciet viņš smaida līdz ausīm un māj ar roku vāks noslēdzas iegaismojas lampiņas zārka priekšpusē redziet tagad sāk strādāt uzvarētājs joprojām smaida iesaldēšanas sistēma smaids apdziest uzvarētājs sāk dauzīt zārku no iekšpuses nebaidieties tas ir ļoti izturīgs stikls šova vadītājs pasmaida uzvarētāja nozilējušais ģīmis pielīp pie stikla kāds ar vājākiem nerviem neiztur un atklāj uguni pa zārku stikls ir arī ložu necauršaujams piemetina šova vadītājs sievietes histērijā kliedz plēš drēbes un kaisa uz galvas melnu pūderi lampiņas apdziest viss nosaka šova vadītājs nu viņš ir iesaldēts līdz labākiem laikiem mēs nomirsim viņš saglabāsies un noteikti kaut kad tiks atsaldēts paldies par uzmanību dāmas un kungi līdz nākamajai nedēļai

 

 

 

atvēru acis bilde bija mainījusies es esmu savā ziņā laimīgs un bezrūpīgs čalis es tikai vēlos taisīt anglijā revolūciju tā bija tā krāsa rūsas rudens un dakstiņu krāsa matu krāsa spilgti rudi priekšpusē pie saknēm blonda strēle aplam jau dīvaini tie mani uzbudināja liegi kļaudamies klāt kā mīksta āda vai maigs zīds taču es nekad nemiršu es esmu roka dievs es esmu vienīgā persona kam sniegta šī neticami svarīgā informācija man jāizplata mācība ordām kas nāks un mani suminās es neticu vēstures lineārajai attīstībai es ticu individuālai izvēlei kas arī nosaka vēstures gaitu haoss ir galvenais vēstures stūrakmens ikviens veido savu personīgo kultūru mūsdienīgo filozofisko uzskatu gaismā jāapzinās ka marksismam piemīt pietiekoši cieta didaktiskā dimensija kuras nebija tai laikā kad markss prātoja par vēstures galu vai arī par gala ilūziju var attiecināt šo ilūziju sistēmu arī uz pagātni tagadni un nākotni tas ir ļoti budiski es biju budists piecpadsmit minūtes savā dzīvē no turienes es smēlos ideju ka dzīve noteiktajā brīdī ir tikai mūsu fantāziju summa par tagadni un nākotni ha ha ha frenkijs to zināja it labi idejas ir kā apakšveļa notraipās vai apnīk un ir jāmaina paklau es domāju tā es nolādēti labi pārvaldītu šo valsti padarītu to par maucīgi dižu nāciju es nespēju laimīgi eksistēt un taisīt plates un justies drošs jo cilvēk

tas ir nomācoši ikviens smilkst par pastāvošo kārtību tad ko man darīt vienkārši sēdēt un gaidīt kamēr kāds cits to visu izvētīs nekādā gadījumā masas ir muļķas tik paskaties uz šodienas kultūras vadoņiem reiz tie bija hamfrijs bogarts džeimss dīns un elviss preslijs nu tie ir roberts redfords un džons denvers un šitie vēl uzskatāmi par deģeneratīvajiem septiņdesmitajiem man ir kāds sapnis es gribētu vadīt satelītu televīzijas šovu un ielūgt visas dižākās grupas uz vienas skatuves tad es iznāktu laukā ar lielu ķerru pilnu mašīnpistolēm un vaicātu tiem nu cik daudzi no jums kaut ko darīs cik daudzi no jums izraudzīsies pistoli un cik daudzi turēsies pie savām ģitārām iemetu kaktā grāmatu vadonis un sekss olallā etjēns ieaurojās un uzlēca uz galda garlaicība bija atņemta kā ar roku un ielaida veselu aptveri griestos revolūcija atkārtosies la grève générale viņš bļāva fraternité maternité paternité tad kaļķa putekļi iekļuva viņam rīklē viņš sāka klepot ļāvos zemapziņas plūsmai neskaidra balss murmināsāna sāku izšķirt vārdus labas meitenes nevārtās pa gultu līdz pusdienlaikam nebāž makstī iegarenus priekšmetus gurķus burkānus baklažānus asos piparus cīsiņus celofānā zirņu pākstis un karotēm vārītu pupiņu un negarnē ar zaļumiem nepasniedz to visu krējuma mērcē ar piedevām tad ieraudzīju sievieti tauka valkana pika sieviete atplēta kājas viņas atvere bija pilna ļumošu tauku tie sūcās gar sašņorētās korsetes malām kā māli caur pirksstarpām tad viņa tusnīdama atbrīvojās no korsetes ik kustība sagādāja grūtības un nomazgāja virskārtu nolupināja sevi kā ola čaumalu līdz es viņu vairs nepazinu vienīgi balss ierakstā atkārtoja labas meitenes nevārtās pa gultu līdz pusdienai deivids joprojām runāja pāruzbudinātais skatiens lēkāja no kameras uz lietām rokām biksēm kreklu pretīm sēdētājas lūpukrāsu es varētu būt hitlers anglijā tas nenāktos grūti koncerti vieni paši jau ir tik ārkārtīgi biedējoši ka pat avīzes raksta tā nav rokmūzika tas ir draņķa hitlers kaut kas ir jādara un tām ir taisnība tas ir satriecoši manuprāt no manis iznāktu nāvīgi labs hitlers es būtu nevainojams diktators ļoti ekscentrisks un gluži traks un jā es ļoti stipri ticu fašismam vienīgais ceļš kā mēs varētu paatrināt liberālismu kas piesmirdina gaisu šobrīd ir labējo totāla tirānija un cik vien iespējams ātri ļautiņi parasti daudz efektīvāk reaģē uz organizētu vadonību liberāļi tērē laiku vaicādami nu kādas idejas jums ir tagad parādiet viņiem ko darīt dieva dēļ ja tas nenotiks nekas tā arī netiks izdarīts nevaru ciest ka ļautiņi tikai slaistās apkārt televīzija ir vislielākais fašists starp citu jānāk kādai politiskai figūrai ne pārāk tālā nākotnē kas pārslaucīs šo pasaules daļu kā agrīnais rokenrols man ir sapnis vienudien nopirkt kompānijas un televīzijas stacijas pārvaldīt un kontrolēt tās izlietot mūziku lai pārvaldītu pasauli rokenrols nav piepildījis savu sākotnējo mērķi rokenrola kad tas parādījās sākotnējais mērķis bija iedibināt mediju balsi ļaudīm kam nebija nedz varas nedz iespējas iefiltrēties kādā citā medijā vai panākt savu un pietiekami nikni ļaudīm patiešām vajadzēja rokenrolu lai paustu savus spēkpilnos argumentus pret apstākļiem kādos atrodamies un mainītu pašreizējo pasauli rokenrolam bija jākļūst par placdarmu taču tas kļuva par vēl vienu virpuļojošu dievību kas riņķo arvien šaurākos apļos un rokenrols ir beigts tas ir bezzobaina veca sievele šī valsts brēktin brēc pēc vadoņa diezin kas tiek meklēts ja meklējumi nebūs piesardzīgi mēs nonāksim pie hitlera vieta jau ir gatava lai to ieņemtu kāds kam ir pietiekami stingra roka kā tu domā vai cilvēkiem jāizvēlas tā mūzika ko viņi grib dzirdēt vai arī tā no kuras viņi var mācīties viņi uz to nav spējīgi tu nevari viņus mācīt ļaudis savos prātos izsapņo paši savas dzīves tu nevari neko izdarīt cita vietā tev jānodarbojas ar savām lietām un ja tu negūsti šo izpratni tad tu neesi no tiem ļaudīm kas spēj tikt ar savu dzīvi galā protams ja vien tu neesi tai stadijā kad priecājies par iespēju sekot citiem cilvēkiem tu nevari analizēt to mēs cenšamies to izskaidrot jau divus tūkstošus gadu vai tu to paud ar savām dziesmām šie cilvēki viņi ir tik apātiski tik letarģiski slinkākie ļautiņi ko savā dzīvē esmu saticis viņi nezin ko iesākt ar sevi visu laiku meklē cilvēkus kas varētu rādīt tiem ceļu viņi stīvē mugurā visu kas tiem ieteikts un klausās jebkādu mūziku kas tiem ieteikta tādi nu ir tie cilvēki roks kā līderis ir divdomīgā stāvoklī nedomāju ka mums jābūt morāli garīgi vai politiski korektiem manuprāt viss kas māksliniekam darāms ir sacelt labi lielu troksni troksni un kņadu man ir sapnis vienudien nopirkt kompānijas un televīzijas stacijas pārvaldīt un kontrolēt tās mediji deivid pastāsti kaut ko par masu medijiem o tie visi ir pilnīgs idiotisms jāiekļūst medijos un jāuzspridzina filmas televīzija un tamlīdzīgi lielāko daļa no tā jāveic iefiltrējoties un šķietami līdzdarbojoties konkrētā jautājumā un tad piepeši izmainot nostāju kad tev ir stāvoklis reputācija un prestižs lai to darītu faktiski es esmu vienas dziesmas persona tas ko es esmu gadiem teicis zem dažādiem maskām ir uzmanieties rietumi vēlas atpakaļ hitleru es esmu to teicis tūkstoš dažādos veidos jo mēs visi izjūtam vilinājumu ļaut citiem pieņemt lēmumus mūsu vietā vadīt mūs tāds bija zigijs tādi bija viņi visi visi tēli ko esmu radījis līderi vadoņi kas atbildēs uz sasāpējušiem jautājumiem esmu laimīgs ka mana mūzika devusies šai jaunajā virzienā tā ir atbildības pilna mūzika nu ir bijušas reizes ja godīgi kad es būtu varējis pavēlēt klausītājiem darīt jebko un tas ir biedējoši nu es esmu iemantojis atbildības izjūtu un tālab šai ziņā būšu ļoti piesardzīgs lautiņi nav diez cik gaiši tu zini viņi sakās vēlamies brīvību bet tad kad viņiem tiek dota tāda iespēja viņi paiet garām nīcšem un izvēlas hitleru tāpēc ka viņš iemaršē telpā runāt un stratēģiskos momentos tiek liktas lietā gaismas un mūzika tas bija visai līdzīgi rokkoncertam bērniņus pārsteidza meičas kļuva slapjas un sviedrainas un puiši vēlējās būt tur augšā tas man asociējas ar rokenrolu politiskā šovā pats galvenais ir pietiekami augstu mētāt kājas un vajadzības gadījumā neuzvilkt biksītes es vienmēr no pavisam jauniem gadiem zināju ka mans uzdevums dzīvē ir vest nevis sekot man no dabas ir nosliece uz tirāniju ādolfs hitlers bija viena no pirmajām rokzvaigznēm padomā par to paskaties kādas no viņa filmām un pavēro kā viņš kustas manuprāt viņš ir tikpat labs kā miks džegers tas ir satriecoši un čal kad viņš kāpa uz skatuves viņš tā apstrādāja auditoriju ak dievs viņš nebija politikānis viņš pats bija mediju mākslinieks viņš izlietoja politiku un teatralitāti un valdīja un kontrolēja šovu veselus 12 gadus viņam līdzīga vairs pasaule neredzēs viņš uzveda valsti kādas dienas atpakaļ es prātoju ka tad kad man apniks filmas un man būs bijušas daudzas jo daudzas gleznu un skulptūru izstādes mākslas galerijās man varbūt vajadzētu kļūt par anglijas premjerministru un kāpēc gan nekļūt arī par pirmo angļu izcelsmes savienoto valstu prezidentu es esmu pietiekoši labēji orientēts kā tev šķiet vai džerijs mainītos vietām ar mani es domāju ka tas no viņa puses būtu ļoti mīļi vai ne stīvens fords šķiet viņš pļāpāja kaut ko par zirgiem es teicu ka protu jāt ar zirgu angļu stilā viņš teica ka jājot rietumu stilā un ka viņš zinot jāt angļu stilā esot nesalīdzināmi grūtāk es viņam piekritu un teicu jā tam ir daudz vairāk sakara ar etiķeti un disciplīnu nekā ar jātnieka prasmi viņš man piekrita tas bija viss faktiski man viņš varen labi patika es viņam pavaicāju ko viņš domā par rokenrolu kā politisku ieroci un ko viņš atbildēja taisni tad mēs sākām runāt par zirgiem vai viņš tevi neuzaicināja tikties ar džeraldu nē es pats ielūdzu sevi sacīju ja es kaut kad būšu tai galā vai viņš negribētu mani uzaicināt viņš visai izvairīgi noteica jā nesaprotu par ko viņš tā satraucās es taču džentelmeniski nemaz nemēģināju viņam piecirst

 

 

force majeure

krūts bija maza iegūla plaukstā silts raudens plankums vīdēja cauri blūzei sitos pret tevi kā naktstauriņš pret lampu sapņoju ko ar tevi darīšu striptīzs ir spēle pavedināšanas uzvedināšanas spēle tu izģērbies tu koķetē tu radi iespaidu ka atklājies pilnīgi līdz kailumam taču tā ir ilūzija ka viss ir kā uz delnas ir kaut kas tāds ko mēs pat izģērbjoties nerādām un neatklājam tieksmes sliecības netīrās domas lēni noslidināju blūzi atliecu galvu atpakaļ lūkojos tevī kā taurenis nolūkojas liesmā tad ļāvu pirkstiem strādāt adrenalīniski plaiksnījās acis starpā bija kupols piepeši jau spogulis un tad jau ūdens tu pastiepi roku asi izcilniem delma kauliem tā iznira cauri ūdenim ap plaukstas pamatu mirguļoja divas sprādzes tvēru plaukstu un tad jau es izkāpu otrā pusē no baseina grīdā griestos vai sienā ūdens lāses atgādināja glicerīnu nebildis ne vārda tu noskūpstīji mani kaut kas eksplodēja piecstāvu mājas stūris kāpnes uz asfalta uzzīmēti ķiņķēziņi mēs lecam klasītes un piepeši gaisma stindzinoša gaisma un vairāk nekas pāri sijājās akmens putekļi kā manu bērnudienu ļaunākajā murgā kodos tev kaklā precīzām žokļu kustībām asām kā vogue dejotājai plosīju skūpsti atgādināja piranju kampienus zobi arvien ātrāk arvien negausīgāk urbās miesā  ham ham ham hammmmm hammmmmmm  līdz sajutu asiņu garšu tu atrāvi ķīli atkailināji plecus lai man būtu kur ielaist melni lakotos nagus atspiedis mani pret sienu vairāk neizģērbies uzlikies virsū  pamodos kliedzot no baudas itin kā man būtu izauguši spārni piecēlos sēdus neviena nebija aptvēru rokām ceļus ar galvu triecos te grīdā te griestos

 

 

sinatram rādās murgains sapnis

deividam bovijam allaž bijušas šīs savādās aizraujošās attiecības ar klausītājiem dīvaina pārmaiņu deja gar funhouse fantāziju spoguļiem viņš iedibina tēlus un iedveš cerības un žigli vien atsakās no tiem vai nodod tos tik tālab lai nekavējoties iemiesotu nākamo gluži jaunu tēlu ar tādu graciozitāti un autoritāti ka nekas vispār nešķiet noliegts vai nodots rādās ka tas ja ne kas cits līdzīgs kādai dīvainai transcendencei ir lietu kārtībā, nepārspējami perversā (camp) un ironiskā veidā pirmdienas vakars kolizejā bija jaunas bovija ziemeļamerikas tūres iesākums un pati dīvainākā visloģiskākā pārmaiņa jo deivids bovijs teatrālā zinātniski fantastiskā roka (vai sešdesmito poproka) meistars avangardistiskais plānprātīgais mūsdienu dekadences un seksuālās divdomības un slīpētas parodijas iemiesotājs nu ir frenks sinatra sinatra kas ir beyound the fringe bovija uzstāšanās ir bijušas leģendāras kā masīvi orķestrētas vizuāla un muzikāla sensacionālisma orģijas kas padara pašreizējo piedāvājumu par lielāko nešovu viņa karjerā un iespējams par pašu labāko tas ir absolūti spīdošs varbūt pateicoties tā acīmredzamajai pārdrošībai vairāk nekā kam citam spīdošs par spīti tam ģērbies melnās četrdesmito gadu stila biksēs un vestē baltā kreklā zilu gitanes markas cigarešu pakas mala izlīdusi no vestes kabatas pozēdams neslēpta (naked) elegance trausla un bravūrīga klaji izlasītas grupas no ģitārām keibordiem, bungām un basa priekšā uz kailas melnas skatuves in the bare glare of light tikai skatuve un prožektori izskatīdamies tikpat daudz savā ādā kā frenks varētu justies ieņemot svina cepeļa dziedātāja vietu un ir tad gūstot pilnīgu kontroli pār notiekošo bovijs vienmēr teicis ka uz skatuves viņš jūtas kā aktieris kas atveido rokzvaigznes lomu pašlaik viņš ķēries pie rokzvaigznes kas tēlo frenku sinatru kurš skata murgainu roka sapni iemiesošanas tādu uzvedumu neviens cits nespētu izvilkt pieņemot ka vēl kāds cits gribētu pamēģināt mūzika ar dažiem izņēmumiem koncentrēta uz bovija divu pēdējo albumu no stacijas stacijā un jaunie amerikāņi materiālu. un šī mūzika ko ar apdullinošu blīvumu un precizitāti spēlē steisijs heidons deniss deiviss džordžs marijs karloss alomārs un tonijs keijs un gandrīz visnevainojamākajā veidā izdzied bovijs bija tikpat skaidri definēta un iespaidīga kā paša šova iecere patiešām lieliska ironisks un camp un apbrīnojams teātris un roks un rolls asa un smagnēja un spriega bez jelkāda zigija stārdasta spožuma gaisā tikai oficiālas sarkanas rozes un neļķes kas uzsviestas uz skatuves un turpat sabradātas līdz ar retiem gitanes izsmēķiem jauks piesitiens bez šaubām kas noteikti satriecis kādu speciālo efektu nodaļā patiešām dīvainas pārmaiņas un tās iesignalizē absolūti mulsinoša ultrakičiska mēmā filma ar iespējams dalījisku iedvesmojumu kā franču titri varētu norādīt dīvaina divdesmito gadu melodrāma kas saucas un chien andalou vēstījums no bovija kas nevienam nav jāsaprot un galu galā ja jūs gribat boviju jūs varēsiet ar viņu runāt tikai viņa valodā un šā vai tā izpratnei tajā nekad nav bijusi atvēlēta liela vieta

vankūvera 1976 gada februāris

 

 

 

pasaule turas uz baumām sensācijām un mītiem

patiesība arvien ir kaut kur blakus mīti rodas vai tiek radīti noliedzot acīm redzamo un meklējot zemtekstus vienkāršojot un trivializējot

nogludinot pretrunas daudznozīmība kā smēķa dūmi cērt acīs un kož haosa čūska arvien ir kaut kur blakus paradīzes dārzā ieva plūca tiesības uz pasauluzskata viennozīmību spriedumu nepārsūdzamību neapstrīdamību ieņemti objektīvās  nepārprotamības grēkā paštaisnums arvien ir kaut kur blakus

plēsīsim sevi viengabalainu pjedestālam krustam vai kauna stabam

savā subjektivitātē es esmu prokrusta gulta objektivitāte allaž ir bijusi stereotipiskāko subjektīvo viedokļu summa

 

doktors

kabinets bija iekārtots pagrabstāvā šaurs kā krātiņš tapetes tādas pelēki brūnās tādas ka elpu ņem ciet itin kā trekniem tarakāniem nosētas ārstam bija gara un vienaldzīga seja viņš nopietni pārkārtoja savus locekļus atbilstoši manam nervu tikam ja es piepeši būtu atplētusi kājas viņš noteikti būtu līdzi plētis un pēc tam cieši saspiedis gūžas neierastā sievišķīgas kautrības lēkmē es monotonā balsī runāju kad sienas sāk kļauties kopā tās žņerkst un es ļoti baidos ka tās var sairt sienas ir mana veļa savās sienās es varu atļauties visu mīlēt nīst masturbēt un man nevienam

nav nekas jāskaidro kādas naktis atpakaļ sēdēju uz grīdas vilku ap sevi apli tikai tāda piesardzība tfu tfu tfu ka tik kaut kas nenotiek bet spļaut ir nekulturāli var trāpīt ģīmi sargeņģelim ja tāds ir un man likās ka aiz sienām granda okeāns un viens drūmi dungoja savā nodabā izklausīdamies absolūti pilns ha izrociet scenāriju bārs slēgts īpašnieks slauka grīdu atvēzienā uzmetot krēslus uz galdiņiem ar kājām gaisā kā nolietotus manekenus un tik tas mēsls stūrī nespēj beigt dziedāt līdzi galvā skanošajai meldijai riteņi klandījās tik pa taku blaku blaku no viena skaļruņa otrā dobja vibrējoša skaņa kā jums šķiet vai vibrators ir bezdvēselisks

atgriezies slaidais baltais hercogs

šautras mīļāko acīs sviež

še nu mēs esam vienā maģiskā brīdī tāda ir viela no kā sapņi austi

skaņu lokot sausinot okeānu zudis šai lokā še nu es blāvu bez krāsas

garš istabā šai vērstā pret okeānu

še nu mēs esam vienā maģiskā stiepienā no ketera līdz malkutam

še nu tu esi kā dēmons tu drāz no stacijas stacijā

atgriezies slaidais baltais hercogs

šautras mīļāko acīs sviež

atgriezies slaidais baltais hercogs

šautras mīļāko acīs sviež

atgriezies slaidais baltais hercogs

uzlaiza baltos plankumus

kokaīna plankumus no spoguļa man teica ka tā varētu būt sperma cits uzstāja ka tas ir kokaīns heroīns viņš pārtvēra domu galu galā pie kā mēs palikām nekādi nespēju saprast kas šai dziesmā tik dīvains tas it kā mani uzrunā no iekšienes manī mīt taurenis bet viņš netiek laukā spārni par vājiem jūs pievēršat pārāk lielu uzmanību vienam cilvēkam jums vajadzētu vairāk pievērst uzmanību sev varētu teikt ka jūs esat ekscentriska jums ir nobīdīts pasauluztveres centrs ko jūs centrs esmu es viņš ir mana dekorācija viņš ir mana kaklarota mani auskari smagi un gari līdz pleciem atmetot galvu tie atkrīt uz pleciem un glāsta mana aproce ar akmeņiem kas zilgst kā debesis rotaļīga zilgmes liesma visu skaroša visu pārņemoša viņas burvīgās rokas uz melnās zemes un viņas lokanais ķermenis izliekts mīlai un viņas maigās pēdas nesāpina sīkās puķītes atraitnītes neaizmirstulītes frēzijas kopš es esmu bezgalīgais visums un bezgalīgās zvaigznes seksualitāte ir solis uz sevis apzināšanos dziņa kas virza pasauli pāri vizošā zilgmē līst nutas kailuma dižums tā ceļos metas skūpstīt slepenās hadita kvēles spārnotā lode zvaigžņotā zilgme ir manas un solītā zīme būs mana ekstāze esmes nebeidzamības apzināšanās mana ķermeņa visuresamība un fantomizācja sekss visos iespējamos laikos un izteiksmēs visās iespējamajās formās un pozās ņemot vērā arī biseksuālos un homoseksuālos sakarus es gribu gulēt ar tevi tāds ir šīs paradigmas pats pats sākums tu gribi gulēt ar mani tāds turpinājums tālāk jau sarežģītāk un daudznozīmīgāk viņš grib gulēt ar mani un tevi viņa grib gulēt ar tevi un mani mēs gribam gulēt ar tevi jums viņiem viņām jūs gribat gulēt ar mums viņiem viņām viņi grib gulēt ar mums un jums pārgulēt es vēlos gulēt ar tevi metro vagonā matos pinas sikspārņi un pīkst tik tumšs tikai no jumta krīt dzirksteles rudas un smagas klusums vibrē no viena skaļruņa otrā sliedes ir paralēlas atšķirīgas katrā savi ierobījumi iecirtumi tiecas bezgalībā kā divas taisnes bet mēs tiekamies reizēm gribēšana ir tik liela ka es gribu lai visi redz es gribu cilvēkos es gribu es trinos gar stūri es berzēju galvu pret akmeņiem uz ielas starp cigarešu tirgotājiem pie ntās stacijas renstelēs mutuļo netīrs ūdens skudras kuģo uz placināta kaķa riebīgi bet man tā patīk es taču drīkstu to iztēloties es varu bēgt aizcērtot visas durvis sadedzinot visus tiltus aizdrazojot visas takas tomēr zinu ka vienmēr gribēšu tevi tur aizdurvē tur pelnos tur starp drazām jo es nevaru aizbēgt no sevis galu galā tā ir mana darīšana par ko es domāju ko iztēlojos labprāt nokrāsotu matus rudus ja zinātu ka šis gunskurs līdzēs tikt laukā manai dvēselei ziniet jūsu galvenā problēma ir sūkliskums viņš saka un smaida rutinizēts profesionālsms spīd cauri ieinteresētībai kā rūseni krūšu gali cauri baltai neilona blūzei piesegts pieklājības robežās bet ne apslēpts

 

 

 

kad monstrs rāda pasaulei zobus

man gribas nokrāsot matus melnus ietērpties viscaur melnā melnā veļā melnās zeķēs garā melnā kleitā uzvilkt melnas aspapēžu kurpes vai zābaciņus uzstiept melnus ādas cimdus piemeklēt melnu somiņu un visam pa virsu melnu garu mēteli tad aplikt melnu šalli un uzlikt melnu plīvuru aizklātu melnās atraitnes cepuri nobārstīt seju ar spilgti baltu rīsu pūderi nokrāsot lūpas ar bordo toņa lūpzīmuli un doties pastaigā uz kapiem brīnišķīga pastaigu vieta ap krustiem tīņājas blīvas kamoli daudz puķu maz cilvēku ļaunākajā gadījumā der marlēnas dītrihas stila kostīms spocīga balta geišas seja tušas iezīmētām porcelāna lelles acīm mutes vietā brūce un brūcē lancete vai cigarete kas nu kuro reizi džims morisons savu dēmonu vazāja līdzi saitītē piesietu un iepazīstināja ar izskatīgām meitenēm un dalīja ar to paliekas viskija pudelē kad dēmons pakrita zem galda morisons viņu vilcis laukā aiz krāģa ei celies vecais mums jāatrod nākošais viskija bārs ja ne mums jānosprāgst patiesi jānosprāgst viņš bija dzejnieks kas gan ir dzejnieks bez dēmona džegers dēmonu krāsoja uz krūtīm un pleca džona dēmonam pat bija vārds esot saucies joko ono jungs rakstīja dēmons ir no apziņas izspiestais ēna sastapšanās ar ēnu esot visļaunākā seksualitāte ir dēmoniska un dēmoni slēpjas erogēnajās zonās un knieš un reizēm es vēlos ielikt laikrakstā sludinājumu meklēju frankenšteinu vecumam un dzimumam nav nozīmes

 

 

 

neatceros kad tieši es sapratu

ka viņš ir mana ēna mans spoguļattēls

 

 

 

sehnsucht

suns bija melns zobi padzeltējuši kā no ziloņkaula slējās no smaganām lazurīta krāsas rīklē nikni ņurdēdams tas kaut ko meklēja cēlās pakaļkājās un tecināja slienas marmora baseinos kuros guldza ūdens nespēju iedomāties kā tas bija iekļuvis stacijā devos uz izeju un tad sapratu ka suns bija meklējis mani viņš atņirdzās spalva uz skausta slējās augšā acis mazas un ļaunas viņš gatavojās lēcienam man palika slikti bet cilvēki vienaldzīgi piepeši kāds pagāja man garām viņš sagrāba suni aiz rīkles un pārrāva uz pusēm un piepeši tā vairs nebija stacija es lidoju ieleja tālu lejā ezers spogulis otrā pusē kraujā auga liels koks gar tā saknēm ritēja dzidrs ūdens ezers lejā mirdzēja kā asara man pirkstos bija sarkani pavedieni virs pilsētas lejā ņirbinājās ugunis kā jāņtārpiņi nolaidos pie operas nama pieputējušas kulises visur pamestība un putekļi spirālkāpnes spogulis gribēju ieskatīties spogulī notrausu putekļus bet ieraudzīju savā vietā kleliju čau teica klelija šī nakts ir kā radīta lai slīpētu bruģi

 

 

uz ielas

auksta spuldžu gaisma cieši slīdēja kļāvusies zvīļajam bruģim kas atgādināja gļotainu milzu zivs muguru un kaut kur tālu augšā pāri slīdēja zalgains mākonis un krita zvaigžņu putekļi taču šeit lejā nakts bija caurspīdīga kā lāsmenis tādās naktīs no patiltēm izlien klīdavas tīstīdamās paburzītos lindrakos un kā kaijas skaļi sakliedzas ar vēju kas sviež acīs smiltis kad eju garām tās kliedz arī uz mani tās rauj lamu vārdus viena otrai no mutes bīdamās ka varu atsist peļņu un smagi smejas sevišķi nejauki bļaustās mazgadīgās tās kliedz atmetušas galvu rīkles vaļā līdz galam balsīs mežonīgs niknums bet es eju caur tumšo pilsētu tālāk līdz zalgainais mākonis mazliet pabālst klaudz papēži mirgo reklāmas kāds izlien no pavārtes melns un sanīcis bet es klīstu arvien tālāk tādās naktīs man nenāk miegs tas it kā bēg no maniem plakstiem kad pamalē debeši iekrāsojas vīstošu ceriņu krāsā es apstājos krastmalā un nolūkojos kā kaijas aizriņķo savās rīta gaitās jau rimušas jau nomierinājušās

 

 

 

es nemīlu dienu

tā dzēš visas krāsas manā sejā darot to pelēcīgu un blāvu ievelkot zem acīm dzeltenīgi zilganus puslokus kurus nespēj noslēpt pat pūderis es nīstu dienu tās rēgainās nosacītības un nebrīvības dēļ pat smiekli dienā skan māksloti un izklausās nepiedienīgi zem žilbinošas saules šķeltā debesu juma es ienīstu dienu jo tā nogurdina sludinādama ka ir tikai darbs pienākums atbildība naktī nav nekāda pienākuma un atbildības naktī visi ir brīvi nakts ir piesātinātības laiks krāsas top sulīgākas mūzika tembriem bagātāka nakts paver lielās durvis uz pilnību naktī iespējams viss pat tas kas nav iespējams neticu ka īpašais jebkad būtu saklausīts saredzēts dienā diena ir mašinēriska bez acu bez ausu bez valodas ekstraverta bez spējas saredzēt slēpto ieklausīties sevī dienai svarīga forma naktij saturs ir cilvēki kuri naktī it kā izšķīst molekulās viņu vienkārši nav ir šmotkas mašinas špaktelis karkass pašu nav un ir cilvēki kuri līdz ar nakts iestāšanos atdzīvojas tie ir nakts cilvēki es viņus samanu jau pa gabalu arī dienā

 

 

viņam bija simtiem seju

taču neviena no tām nebija viņējā visas iecerēto ideju vizualizācijas spilgtas bildītes iztēles rosināšanai amorāls perverss neestētisks viņš aukstasinīgi spēlējās ar labā un ļaunā klišejām pēc vajadzības uzrīdot tās no bezapziņas dzīlēm izlaistiem šausmu tēliem bezdievīgā priekā zīmēdams acu priekšā dievu mijkrēslī tītu apokaliptisku pasauli pa kuru klīda vācu ekspresionisma iedvesmotas groteskas neticības bezcerības un nemīlestības ēnas paranoidāli murgi par varas uzurpēšanu garastāvokļa uzlabotāju iekvēlināti nomoda sapņi un pārspilgti nākotnes redzējumi un pēcāk ironiski smīnot ieslēpa seju rokās caur pirkststarpām tēlotā naivā izbrīnā nolūkodamies uz skudru pūli kurā pats tikko bija iemetis akmeni it kā gribēdams teikt nu paskatīsimies kas no tā visa iznāks bērnišķīgas ziņkāres vadīts eksperiments nežēlīgs un vispirmām kārtām vērsts pret sevi naturāla pašuzšķēršanās kas esmu cik ilgi spēju peldēt pret straumi cik reizes spļaut pret vēju cik plašs ir mans pieļaujamības spēļlaukums cik tālu no manas personības centra atbīdīts ierobežojošais vispārpieņemtības rāmis rāmji ir visiem paši elegantākie un komplicētākie ir varoņu rāmji aszobaini tie līdzinās žurku slazdiem no tiem var atbrīvoties tikai nograužot kāju varonis ir vienas īpašības ekstrakts šīs konkrētās īpašības koncentrētības un pārmēra dēļ varonis top pārcilvēks tēls no moralitātes kuram nepiemīt nekā individuāla sejas emociju domu tas ir idejas slieksmes apmātības iemiesojums būt varonim nozīmē ārēji atšķirties šī jau pirmajā mirklī pamanāmā atšķirība tam vai nu dota no dabas vai arī mākslīgi ar nolūku radīta lai apslēpjot personību pielīdzinātos pirmtēlam nekā cilvēcīga tālab veins velnsviņuzinkāds dodoties varoņgaitās ielien sikspārņcilvēka gumijotā ādā tālab deivids bovijs nogrimējas nokrāso matus un galīgi pilns un apskaities uz janu hanteru nodzen uzacis spēlēsim paslēpes ziniet manis nav es esmu ilūzija sapņveides pamatā ir ceļojums pašerozijas fantastiskajā pasaulē varonim laikus jākļūst nemirstīgam deivids bovijs ko gan jūs viņam novēlētu iet bojā autokatastrofā rokzvaigznei pats svarīgākais ir laikā aiziet vai nomirt narkotiku pārdozēšana pārdzeršanās auto moto avio katastrofa smadzenes pa garāžas sienu kas būtu noticis par varoņiem būtu kļuvuši citi galu galā kas gan būtu noticis ja džimijs nebūtu laicīgi pārrijies ja džonu laicīgi nebūtu nošāvis ja dīns tālredzīgi nebūtu sadauzījis savu grabažu divdesmit četru gadu vecumā falko paguva pēdējā brīdī ja kērts veiksmīgi nebūtu izsmērējis tas pats vecais stāsts tā noticis visos laikos tādas pašas jūtas liek mūķenēm uzticēt savu nevainību un sirds degsmi jēzum mazliet misticisma un apspiestas seksualitātes nīcše pareizi atzīmējis lai būtu iespējama mīlestība dievam jābūt personificētam lai tā saskanētu ar zemākajiem instinktiem dievam jābūt jaunam priekšplānā jāizvirza skaists svētais sieviešu iekārdināšanai un marija vīriešiem mūžam jauns un skaists tāds kas neatgādina dzīves notrenktu suni noformējumam ērkšķu kronis ap galvu ar pāris asins pilītēm visbiežāk asinis ir mākslīgas un cietas kā sveķi iztēles iekvēlināšanai gurds daudzpieredzējuša jākļa skatiens skepses rievas lūpu kaktiņos ciniķa un pasaules liedzēja slava dumpinieks kurš sacēlies pret vispārpieņemtajām domāšanas un uzvedības normām neskaitāmas reizes sabiedriskā sašutuma šausts nosodījuma naglām sists pie publicitātes kauna staba miris un pēcāk augšāmcēlies ikreiz citādākā veidolā bez īpašas nožēlas vai kauna atklādams savas rētas par apliecinājumu jauniemantotajai gara brīvībai mūsu mērķi un pasaules uztvere ir atkarīgi no varoņiem kurus izvēlamies un no pašiedvesmas grūtākais ir iedvest sev ka izvēlētais ir īstais varonis

 

 

 

kā svētā govs es ieklamzāju pilsētā

nolādēts mūžam maisīties pa uzgaidāmajām telpām ielas atkvartālojas vai nu berlīnē vai ņujorkā aiz svēlā striptīza notumsušajai saulei starp divām elpām caur kvēpainu stiklu es veros debesīs cēli nākotnes dēmoni slīd un nesteidzīgs birdinu pelnus sev ausī es es esmu robins huds es iekožos cigaretē tārps graužas ābolā muša krīt pienā kāpēc tie ugunskrusti acu dzīlē vienumēr griežas pretējā virzienā pirms tu atnāci nakts bija silta un valga maldi dziedāja junkersu mēlēm rēcoši un spalgi par varoņu laikmetu aizgājušo par to kāds tūkstošgadu valstībai sakars ar tūkstošgadīgo reihu debesskrāpji zeltaini iegāja debesīs nu zelts tev uz lūpām un kakla mīļā ja man piepeši nāksies pārcelties uz citu hologrammisko telpu ar rokenrola pašnāvniekiem tā gadās kad domu naži jau pārlieku skarbi šķērž smadzenes izkrāso mani televizorā mēness sērdzīgs un melns  es klimtīšu pirmdienu naktīs pār mašīnu pamestiem ātrceļiem cerībā nopirkt dievu tumsas skauts vienīgi nevilšs smēķgala plaiksnījums elpu ievelkot rādīs ka esmu vēl dzīvs sarkans kā asins šļāce kas noteiktās dienās tev norit pār kājām palsi plandīgs kā dzīves nobrāzta frāze veltu cerību vējā dadžos ieķēries violets slēpšos gaidot vīziju uzdvesto mieru te lejā lai gan tiem kas nospļaujas uz vēsturisko patiesību allaž būs viens pīpis kādā krāsā viss bijis

 

 

sēdēju uz palodzes un kāri zīdu cigareti

vējš džinkstēja kā dzeloņstieple pīdamies nelegālajās antenās kas nokarājās no jumta tu smēķē cigaretes marlboro ja tā būs cilvēki kas apgalvos ka es akli atdarinu tevi tev ir rudi mati un arī man bo es protams atdarinu tevi reizēm jau sāk rēgoties ka manī nav nekā individuāla ka es esmu tikai tavs spoguļattēls šai neizprotamajā laikā un juceklīgajā kur šeit augša un kur apakša kopš tās reizes es vairs neko nesaprotu telpā kas es būtu bez tevis katram atspulgam nepieciešams spogulis pretējā gadījumā procesam nav jēgas taču vai iespējama tik akla atdarināšana ja tā patiesībā nav daļa no manis pašas ja tā ir akla kāpēc tā iznāk tik dabiska bērni spēlēdamies atdarina pieaugušos un atdarinot mācās rotaļa kā dzīves situāciju modelēšana realitātes imitācija vai bērni kas spēlē bandītus piedzērušos skandālistus un citus nekam nederīgus tipus šādi gatavojas dzīvei un kādēļ vilšanos šai rotaļā šai dzīves situāciju modelācijā sagādā iespēja būt par pozitīvo varoni

 

 

 

es sapratu

ka tu mani interesē tad kad es sāku tevi atdarināt es allaž esmu atdarinājusi vīriešus kas man patīk visbiežāk roku kustības un mīmiku šoreiz tas bija noticis neapzināti es pamanīju kustību spogulī es fiksēju to ka tā nebija mana taču tas kā es to pasniedzu liecināja ka tā jau ir asinīs par to vairs nav jādomā pārtinu filmlenti visi pēdējā laika vīrieši līdz atpazinu kam esmu to redzējusi vienmēr kopš bērnibas esmu atdarinājusi vīriešus esmu mācījusies no viņiem krāsoties ģērbties kustēties domāt sievietes domas man nav saprotamas no vienas puses es nejūtos sieviete taču bioloģiski es neesmu vīrietis es nesaprotu sieviešu runas viņu vērtību sistēma man ir sveša es smēķēju kā vīrietis es dzeru kā vīrietis es lamājos kā vīrietis

 

 

 

sieviete marionete sieviete cietumniece lelle grezns objet d’art

cik gan dažas sievietes ir gaišas un glodenas kā zīds zīda mēlēm zīda smaidiem zīda gaitu no ārpuses apgleznots zīds skaistā zīdā zīmēta seja no viņām staro rimts siltums un miers tā labestība kas ikvienam salušam sava ceļa gājējam silda sirdi manī šīs rimtās labestības nav esmu kā kokā drāzta spītīga nepakļāvīga vienos izlocījumos punos atskabargaina un  prom raidoša kad gribu būt viena viena grimt pati sevī savā purvā savā akacī laisties līdz dibenam dziļi lai atspērusies pret kaut kur esošo pamatu pamats atrodas vienmēr zibenīgi šautos augšup pretim saulei kas kā tāla blāzma vīd caur duļķaino ūdeni tas nekas ka gļotaina tas nekas ka dēlēm un lēpēm matos kamēr glodenes slīkst lejā zīdaino stingo smaidu sejā

 

 

 

lelle vārdā barbikjū

viņam nogrūsties ir tāpat kā uzvilkt cigareti pie galda pretim sēdošais čalis prātīgi kustināja žokļus mocīdams iekšā pārmērīgi lielu bifšteku brīnījos kā viņam nenāk atpakaļ jo katru kumosu viņš noskaloja ar krietnu malku aliņa tev ellīgi gribas vai ne viņš uzslaucīja mērci ar gaļas gabalu un iebāza mutē novizmoja galda piederumi ja tu tik traki gribi viņu satikt kāpēc tev nepamēģināt iešmaukt aizkulisēs tā dara daudzas varbūt ka viņš tev pasvilps viņš ar dakšiņu pabakstīja zobus ne visām sanāk bet mēģināt jau tu vari kaut kas bija riebīgi iesprūdis zobu starpā viņš to viļāja ar mēli vārdi izklausījās nu ļoti bifštekiski ņamm ņamm ņammm valoda puoazīstu voienu džoku kas to varētu nuokōrtot viņš piemiedza ar aci ja tu viņam iesi pie sirds tad viņš turpināja ņam ņam nodarbi pārliecināts ka atstājis vajadzīgo iespaidu pagrozīju pirkstos glāzi uz kuras bija palikušas treknas lūpu krāsa pēdas tu mani neesi sapratis man vajag viņu satikt un es nevēlos lai mani kāds traucētu nu hotelī viņš arī var nebūt viens tu zini visi tie ļautiņi kas barojas no viņa galda čalis mēģināja tēlot informēto nu vēl tā tur koko plakšķināju liekās skropstas cik jaudas smaidīju kā bārbija redzī ja es būšu viena no apkalpotājām tad problēmām nevajadzētu rasties bifšteks gandrīz ieskrēja viņam nepareizajā rīklē viņš norīstījās tu ko čaba gribi nožmiegt vai aptīrīt ne vienu ne otru atteicu es gribu parunāt vienkārši parunāties acu baltumi izvalbījās tu ko traka esi bet es naivais domāju ka tev vajag nokniebties un jauki pavadīt laiku nē nē to tik nē ar vienu rokas vēcienu viņš noslaucīja traukus no galda un šokā uzkāpis uz bifšteka paliekām iekaukdamies iztaisīja špagatu

 

 

aizkulises ir elle skatuve ir priekškambaris

sacīja etjēns pirmais elles loks sākas pie aizkulišu durvīm kur spaidās nabaga ļautiņi kas cer iekļūt apsolītajā valstībā neapzinoties šausmas kas viņus tur gaida otrajā lokā pulcēti vietējās raidstacijas zibenskonkursa uzvarētāji kas gaida autogrāfus viņi nedrīkst uzrunāt dižo zvaigzni trešajā lokā vietējie radio un plašu aizgrūdēju saraksti ievelk ģitāristus mūžīgajā mocībā kas saucas batonu spraušana ausīs heo puis es domāju ka heroīna maizītes ir hits ausis klapē tādā frekvencē kādu tu nespēj iedomāties viscaur lopiņu vīkendam roķēsim līdz grīdai un atsūkāsim tusiņā mēs rāvāmies mellās miesās priekš tevis ei kur tad džonijs puis ceturtajā lokā kā mājās jūtas rīļas plašākzināmi kā tehniķi tad nu tu gribi sastapt džoniju svied pekas pa labi puis piektajā lokā ar bundzinieku un viņa svītu spaidās vietējās grūpijas sestajā loks ir iekšējā svētvieta kur tikai paši tuvākie solistam var piekļūt menedžeris ierakstu kompānijas prezidents miesassargi un kompanjoni septītais elles loks ir grimētava kas paredzēta vienīgi dižajai zvaigznei un tikai viņš zin kas viņam jāpārcieš solists sēž spoguļa priekšā trīcošām rokām piekrāsodams vakarējā tusiņa pēdas un vārgi dveš ei čal kad tu pppēdējo reizi esi pppiesēdis un iebaudījis vienu rrriktīgu skočččču vviena glāze būtu pppašā laikā dddivas būtu labāk trīs ppavisam lieliski ah nolieksim ausis un paklusēsim līdz ar tiem kas kā pelītes klausās aiz durvīm kamēr solists ārdās trakuma lēkmē tttie cccūkas atkal viskija vietā man iesmērējuši minerālūdeni un kurš pppiesūcis manu šppprici

 

 

 

tā ir mana māte

un viņa ir pārģērbusies veca sieviete kaisīja drupačas un rīsus baložiem viņas vecā iebrūnā roka viegli drebēja un rīsi krita maigi kā lietus ei vecā draņķene piepeši iekliedzās etjēns izrāva bļodu viņai no rokām un pacēlis gaisā trieca pret zemi kuce baloži izbiedēti cēlās augšā spārni nošvīkstēja kā pūderslotiņa pa zīdpapīru sagrābu viņu piettiek es teicu pietiek es kliedzu dūjas piepeši bija kļuvušas melnas no spārnu galiem pa visu ķermeni nomelnējušas un dubultojās es atkal sajutu klusuma tuvošanos cilvēki skatījās uz mums cilvēki vienādiņ tikai noskatās etjēns kaut ko kliedza un plātījās ar rokām bet es vairs to nespēju saklausīt redzēju tikai mūsu atspulgus stiklā un tad etjēns apsvieda uz mutes palstmasas galdu ar traukiem izmetās laukā īpašnieks viņš sāka kliegt tad etjēns izrāva no kabatas revolveri un pacēla gaisā skatījos kā tas noraustās viņa rokā izšaudams baloži lidoja arvien augstāk citi putni izspurdza no apkārtējiem kokiem tas it kā nāca no tālienes caur vati rāvu etjēnu no visa spēka viņa roka noraustījās viņš apmeta vēl vienu galdu un tad mēs metāmies projām priekšā ņirbēja bruģis akmeņi tukšas bundžas cigarešu gali papīri mēs skrējām un es redzēju tikai kājas un mani pārsteidza notašķītās apbrāztās kurpes pēc tam etjēns man ilgi pūlējas izskaidrot kāpēc viņš tā darījis bet es nesapratu tu esi traks es teicu es tiešām tā domāju viņš izskatījās šokēts kad viņam pieleca vai nav vienalga viņš strupi atcirta apvainojās un visu nakti bija dīvaini kluss

 

 

 

pār zemi šonakt valdīs tumsa

un kailinātiem nerviem augstsprieguma vadiem dzirksteļos pret mājām un miroņmigla kāps pār namu korēm leinām kājām un tumsa tumsīs un akli palos kā mani klaidā laistie mati kuros pinas vēja gaudas un māņu zīmēm rakstīs vārdus kurus izdzied vējš pret rītu mazliet guris uzkaroties kādā zarā

 

 

 

demonstrācija

uz lieliem ekrāniem rādīja dokumentālus kadrus tikai kara filmas viena ļoti laba par bēgļu kuģi ko bombardē kaut kur vidusjūrā skatītāji ļoti jūsmoja par to kā apšaudīja lielu milzīgi resnu vīru kas mēģināja peldus glābties un kam sekoja helikopters sākumā viņš plunčājās pa ūdeni kā delfīns tad viņu varēja redzēt pa helikoptera mērķēkli tad viņu sašāva caurumainu kā sietu un ūdens viņam visapkārt metās sarkans un viņš nogrima dibenā tik pēkšņi kā kad viņš pa ložu caurumiem būtu pieplūdis ar ūdeni kaudzē krīt brīvības cīnītāji kaut kādos džungļos tautas pārstāvji stingrā solī garām tribīnei kurā stāvēja vadoņi un māja ar rokām plūda garām kliedza lai dzīvo un vicināja gaisā cepures un lakatiņus tur bija daudz un dažādu ļautiņu taisni greizi un līki un pavadītāji ar lāpām rokas atgriežas pa prospektu un caur arku iznāk laukumā gājiens tūlīt nonāk prožektoru apgaismotā lokā uz namu karnīzēm uz liesmo ugunis sāk spēlēt orķestris tas spēlēja nesaskanīgi to pašu brandenburgas maršu balss ruporā izkliedz galvenos lozungus kinoaparāti tos pašus lozungus raida uz milzīgiem ekrāniem lielgabala šāviens balss ruporā uzlido raķetes pa palašo eju caur arku virzās laukuma malās uzliesmo uguņošanas ugunskuri no blakusielas tumsas izbrāžas kavalērija un lāpām rokās aizjoņo pāri laukumam pēc tās rāpo bruņumašīnas un aizdārd artilērija vispārēja uguņošanarevolucionāros svētkos tiek izmntota intensīvi uguns un gaismas simbolika turklāt to izprot un lieto nevis metaforiskā nozīmē bet gan tieši savā naturālajā izpausmē vispasaules revolūcijas uguns vai plūdi nav vis salīdzinājums bet gan realit’te dzīvīgs simbols kuru uzlūko kā šķīstīšanos un priekšnoteikumu pārejai uz jaunu dzīvi aiz visiem nāca ķīniešu meitenes vienkāršos lindrakos vainadziņiem galvā gatavas zaudēt kā nevainību tā identitāti brauca kravas mašīnas nolaistiem bortiem fabriku un rūpnīcu mašīnas piedāvādamas skatieniem produkciju kuru nemanīsit veikalu skatlogos kam garām zvārojas pievilcies purns kā tikai visa tur nebija uz vienas no mašīnām eksponē nobarotu cūku to grezno plakāts ar uzrakstu es cūka sekmēju dzīves augšupeju bet jūs nepieticība greznojās vižņiem kas bija stiprināti pie riņķīem kas savukārt caurdurti visām ķermeņa daļām mēlnesība aiz ausīm pienaglota pie liela improvizēta atslēgas cauruma vainota visos vuajierisma grēkos vadoņu portreti apvīti sīpolu virtenēm ieziesti pret kašķi mērcēti medū apvārtīti spalvās lidoņi pāri vispasaules miera telpai visi kliedza vienā mutē gaisā cēlās pelēki baloži birdinādami spalvas un pilinādami mēslus un tašķīdami ar tiem rūpniecības preces uz fabriku mašīnām demonstrantu un vadoņu sejas demokrātiskā bezizšķirībā tad sekoja dažādi ieroču šķiru paraugdemonstrējumi cdemonstrantus apšļāca konfeti ejam prom teica etjēns noglabādams kabatā revolveri 

 

 

 

etjēns bija beigts

es pagriezos it kā nekas nebūtu noticis un gāju prom mīzalnieki kaut ko savā starpā tērgāja viens no viņiem pablenza uz mani aizgāju uz mansardu paņēmu šādus tādus krāmus sīkumus balto lapu uz kuras nebija attēlots nekas un uz tās var zīmēt vienalga ko tā man būs piemiņa no etjēna tik un tā drīz ieradīsies mīzalnieki spožām pogām un visu pievāks tad es paņēmu mazo brauniņu ko etjēns man bija uzdāvinājis un uzmetu vēlreiz skatu istabai kur biju pavadījusi tik daudz jauku brīžu un skrēju prom

 

 

poēma par līķatārpu

naktī pie manis pienāca klaidonis roberts viņš teica cimmermanis piebildu es viņš atgādināja dilanu cigarete vāri izgaismoja seju sprogaini mati pagarš deguns šaurām slaidām nāsīm pakakle lāsaina kā jenotsuņa akots paģindis labākas dzīves meklējumos kā putns no zara zarā sacīju vai tas kāds brīnums viņš attrauca un atmetis plandīgo mēteļa stērbeli piesēda man blakus katrs meklē kur labāk kur debesis augstākas kur saule siltāka kur naktspatversmēs mazāk blusu un utu un kur atļauj pārnakšņot parkā uz sola viņš izvilka no iekškabatas plakanu pudeli un ieklunkšķināja siltumam bija patiesi drēgns pavasaris arī kaut kur aizķēries noteikti iestrēdzis kādā pārsēdu stacijā aizturēts robežpunktā un nogādāts drošākā vietā bet gan jau viņš tiks laukā un būs klāt kā likts un pasaule pārvērtīsies vienā naktī

viņš runāja es viņu nepārtraucu viņam

patiesi vajadzēja izrunāties

uz robežas viņam konfiscējuši ģitāru

   pārāk jau atgādinājusi automātu klusinātāju

     viņš pacēla pudeli gan neesot pievākuši

tā nu viņš šļakstot

zalvi pēc zalves līdz mute klususi aizkritīšot ciet

kā laidara vārti

zalvi pēc zalves līdz visi lopi kūleniski gar zemi 

zalvi pēc zalves līdz visi gar zemi tenteriski apkritīšot

skāde vienīgi tamā ka lopu esot daudz

īpaši cūku un suņu

spārnotu cūku un zobainu suņu drīz klusinātājs savu būšot paveicis un viņš apklusīšot bet līdz tam viņš nodziedāšot vienu dziesmu poēmu lai es nesatraucoties ja nebūšot īpaši skanīgi balsi nobļāvis muitā

ģitāra bijusi pārlieku jau dārga klusinātāju gan atstājuši

reiz dzīvoja līķatārps badains un skaudīgs

šis līķatārps bij makten grauzīgs

tas dēdekļu miesās grauzās ik nakti

un gaismai svīstot šļūca pa dakti

bet dziesma jau nav par to viņš iesvieda klusinātāju krūmā līķa tārps vienmēr gribot iedzīvoties uz citu rēķina it īpaši tad ja mantojumā pagadījies treknumtrekns līķis

reiz dzīvoja līķatārps ģindeņu gravā

un tādam maitam jau nesēdēt badā

kad vēl dzīvos sāka galināt

līķatārpam bija ko pastrādāt

bet dziesma jau nav par to viņš pārlīka uz pusēm kā kabatas nazis līķatārpam nav morāles morāle līķatārpam ir gāzes kamera

karš līķtārpu baro miers posta

miera laikos tam ciešāk jāsavelk josta

tas kapračus slinkos bez gala lād

un lūdzas lai dzīvos bedrē met klāt

bet dziesma jau nav par to viņš beidzot izmocīja redzams rīkli dikti kaltēja sausums

un ģitāru es noteikti atdabūšu

kaut vai tāpēc lai uzstellētu vēl vienu klusinātāju

kā es tad kliegšu

 

 

 

atceros kā pēc tam klīdu pa ielām izmisīgi meklēdama kaut ko ieskatīdamās ik sejā cerībā ka etjēns nāks tūlīt tūlīt nāks man pretim viņš nenāca un tad es devos uz bāru pēc tam es mēģināju trāpīt vēnā bet spītīgi netrāpīju un apšķiedu ar asinīm visu iespējamo izlietni spoguļus baltās flīzētās sienas ienāca kad es domāju ka man tūlīt tūlīt sanāks iespērās kaut kāda fida un tūlīt sāka kliegt droši vien izskatījās kā lopkautuvē vai dzemdētavā ko es te darot ko es te darot aizmiglotu skatienu pavēros viņā un teicu šņāpju vēnas vai tas tik neskaidrs viņa kļuva tik bāla ka pazuda flīžu sienā tad sagrīļojās es negribu to redzēt es negribu to redzēt un saķērusi galvu metās prom bet bija mazuliet par vēlu viņa krietni izvēmās kamēr viņa tur atgrūda lēto barību es visu nodarīju un laidos

 

 

 

es viņu noķēru es viņu tomēr noķēru man veicās es noķēru doktoru pie viņa savrupmājas viņš gan nebija viens ar ka’du čali taču kad es izvilku stobru sapratu ka zēnam jau tā bikses slapjas un ka viņš nu nebūs tas kurš iejauksies tā kā spēle attiecās tikai uz mums diviem  sveiki es visupirms teicu sagrābusi doktoru aiz uzvalka piedurknes  jūs mani noteikti atceraties viņš mani nomērīja ar skatienu kaut kā neatceros vis viņš atbildēja kā nu ne mēs pāris rižu esam tikušies es biju ar etjēnu nepazīstu nekādu etjēnu viņu šodien nošāva man ļotri žēl viņš sacīja jūsu dēļ es nošņācu un tad es izvilku stobru laternas gaismā tērauds auksti mirdzēja droši vien vajadzēja izvēlēties tumšāku vietu taču baidījos netrāpīt tik ļoti man trīcēja rokas un jūsu smerdeļu dēļ un nospiedu gaili šāviens negāja vaļā nospiedu vēlreiz nekas nenotika un tad nezinu kas ar mani notika droši vien draņķis nebija pietiekami stiprs taču es sāku raudāt proti kaukt visā galvā un nosviedu pistoli doktors lēnām atgauva sejas krāsu viņš pacēla brauniņu apskatīja tas nav pielādēts viņš sacīja šai brīdī es manīju ka viņš ir mani pazinis un ja jums vajadzīga nauda vai palīdzība jūs varat pie manis griezties viņš izvilka kabatas portfeli un iegrūda dažas banknotes man saujā tad pagāja garām un iekšā mājā jutos kā lēta prostitūta kuru nopirkuši un krietni izdrāzuši  

 

 

siena

bija grubuļaini balta vietvietām netīriem pirkstiem nopleķota aplupusi un gabaliem izbirzusi smalkos cementa putekļos vēlāk es vairs nespēju pateikt vai tā patiešām bija taču tobrīd man likās ka turpat appelējušajā un nolāsojušajā stūrī aiz ieplaisājušā poda kāds zirneklis nemanāmi sien pelēku tīklu starp mani un netīro tualetes sienu un vēl man bija licies it kā es pati arī tikpat nemanāmi sprīdi pa sprīdim ieliptu grubuļaini baltajā sienā tāpat kā tajā bija ielipušas manas acis fiksējot ik plankumiņu izbirzumu ķēmu un švīku degunā sitās koncentrēta urīna un kaut kāda dezinfekcijas līdzekļa smaka nožagojos joprojām truli blenzdama sienā un norāvu ūdeni mute kalta ar pūlēm atrāvu mēli no aukslējām un pačamstināju lūpas laikam jūku prātā nodomāju pretējā siena acu priekšā līgojās un lēkāja it kā es brauktu uz traktora kāpšļiem pa saartu lauku vai arī viena pati zvārotos aizvēsturiska divdesmitčetrvietīga autobusa aizmugurējā sēdeklī pusaizmigusi nodauzīdama galvu pret griestiem balststieņiem un pietverekļiem balansēdama piegāju pie izlietnes un atgriezu krānu ūdens kas apšļāca rokas bija sveloši auksts es noskaloju seju tad pabāzu zem strūklas galvu noelsos izvilkusi galvu no krānapakšas es vairs nepazinu sevi spogulī sejas praktiski vairs nebija izskatījās it kā tā būtu bijusi uzzīmēta un pēc tam notīrīta ar kosmētisko līdzekli žēli nočīkstēdamas vērās apspārdītās tualetes durvis tās tikko turējās eņģēs pie puskrēslas pieradušajās acīs iegriezās gaisma ar rokām pār kurām pilēja ūdens es piesedzu acis durvju ailā kāds stāvēja taču es apjautu vienīgi aprises svešais ienāca iekšā pasperdams sāņus lielāku apmetuma gabalu pirmajā mirklī šķita ka arī ienācējam nav sejas nekā tāda kas liecinātu par individualitāti personību taču varbūt tur bija vainojama miglainā gaisma kas iedzeltena vēlās no mazās kaķacs pie griestiem vai varu kaut kā jums palīdzēt ienācējs vaicāja es no jauna palūkojās spogulī un tagad arī miglainajā kaķacs gaismā samanīju ka man atkal ir seja taču kāda nu bija šī seja tinies sacīju viņam bija nenosakāmas krāsas mati un dīvains skatiens tāds it kā viņš skatītos uz jums un tai pat laikā raudzītos jums garām tāds skatiens mēdz būt stjuartēm oficiantēm, pārdevējām kad tā uzsmaida jums vēlēdamās parādīt ka šai mirklī viņām eksistējat vienīgi jūs un jūsu vēlmes kaut gan patiesībā jūs viņas vispār neinteresējat un jūsu vēlmes ne tik viņš aizgāja nesteidzīgi sāku zīmēt seju nošodienas man būs jauna seja

 

 

 

visas cigaretes ir izsmēķētas

dūmi vēl kūp virmo ap mani gaisā kā zilpelēks vīraks zils un pelēks visas glāzes ir izdzertas spogulī skatoties lai nepiemestos spoguļslimība banāli toties ar klātesamības efektu pulkstenis iztikšķējis jau kuru tukšo stundu klusumā un caur logu redzu kā ataust jauns un pelēks rīts klātneesamība nogalina kā truls nazis riebīgi izvandot iekšas tā smird pēc nāves pēc vēmekļiem tualetes podā asaras ievilkušas sejā pelēkus skudru ceļus kurš gan bija tas muļķis kas teica ka šī tuša esot slapjumnoturīga un kliegšana nelīdz nu ne velna nelīdz

 

 

 

kāds pieklauvēja pie bēniņiem

paskatījos spogulī tā atkal bija klelija augstpapēžu kurpes notašķītas un greizas mati sajukuši sviedrainās šķipsnās blūze atrāvusies vaļā jaku es kaut kur biju pametusi seja bāla es raudzījos viņā un prātoju kas gan man ar viņu kopīgs man riebās pat tas kā viņa turēja cigareti tas man likās vulgāri un man bija grūti pamanīt to kas viņā agrāk bija licies ievērības cienīgs tas ir ironiski viņa teica vārds atbalsojās un kļuva par pateikto par jēdziena atspulgu par domas spoguļattēlu kurā mana kreisā roka ir labā un mana labā acs skata aklo pusi kas es esmu un kas es varētu būt zvanīja steidzos ielaist domu es esmu pašnāvība bet es tam neticu pašnāvība ir tikai vārds bet kurš gan teicis ka vārds nespēj nogalināt ironiski nogalinošāis vārds šķērž rīkles un vēnas un atver krūšu dobumu tas ir ironiski viņa noteica es stāvu mana mute veido vārdu bet mute ir arī klusums vārda izslēgšana vārda atvienošana no auss tu mani nedzirdi es klusēju klusums ir durvis uz pasauli labāk atver pasauli kālab tev jāatver suns zem logiem fabrikas mašīna saceļ putekļus un apstājas sunim labāk jāpierīko rāvējslēdzējs tad tas skries tev līdz bridīs smilšpilnām acīm un žēli kauks kad viss būs galā bet tas jau būs ironiski viņa aprāva mani pusvārdā kad klusuma vairs nav pat dūmi ir ironiski tie ironizē par cigareti kāda tu izplēnekle nāve ir pati lielākā ironiķe tu esi mirusi mani aiznesīs vējš līgani nesīs prom tu smaidīsi ak cik tas viss ir ironiski un tad jau viss būs par vēlu viss būs garām

 

 

 

----------------*septītā nodaļa*

apstādināju etjēna mašīnu

pretī hoteļa ieejai un izkāpu pie manis piemetās sveicars spožām pogām šeit nedrīkst stāvēt kundze šeit paredzēts vienīgi viesnīcas transportam gribēju viņu nošaut šoreiz brauniņu es biju pielādējusi bet laikā apķēros ka tā izgāztu visu pasākumu labi teicu kur šeit tuvākā stāvvieta viņš parādīja kad atgriezos iepretī ieejai slaistījās tīņu bariņš es nebūtu piegriezusi viņiem nekādu vērību ja vien viņiem visiem nebūtu rudi mati nosmīnēju un devos iekšā gāju tik apņēmīgi ka mani neaizturēja piegāju pie letes neviena nebija piezvanīju atskrēja mazs nopuņķojies portjē sanīcis un krokains kā murķelis sveiki teicu mans vārds ir pērle langa jums par mani zvanīja kaut arī viņš nebija neko dzirdējis par tādu pērlu langu notreiktais tonis nostrādāja viņš nosprieda ka kļūdījies viņš un cukuroti smaidīdams pasniedza atslēgas paņēmu uz cik ilgu laiku viņš vaicāja kaut ko atzīmēdams kā es biju iegājusi lomā vai tad jums nepateica tikai uz vienu vakaru vai dāma maksās tagad nē piesūtiet rēķinu firmai un pasniedzu bifštekrijēja vizītkarti

 

 

vakara portjē

portjē izrādījās kārumnieks ar viņu var visu sarunāt tikai nu tu jau pati saproti un kā jau kārumnieks viņš bija atklāts varonība minūtes piecas sešas varoņpoēma vesela stunda varoņeposs visa nakts bet mums atliek tikai apmierināties ar bijušās godības atliekām drūmi kurnot uz likteni un neķītri lamājoties par nekam nederīgo augšāmcēlāju no miroņiem ko bodes jaunkundze viegli pietvīkusi kā tējas roze bija par varītēm iegrūdusi jūsu drebošajās rokās sazvērnieciski čukstēdama ka taisni tāds pats rīks palīdzējis onkulim atgūt neglābjami zudušo jaunību ak jaunība tā nenāks vairs tā neatriezīsies spulgo actiņu valdzinājums blenžot publiskās tualetes spogulī atsit saules zaķīti saulīt paplet platāk kājiņas lai var paskatīties lācar nāc laukā vai jums ir kaut kas potences uzlabošanai ha pārkniebt pāris skuķus pusstundā kas gan tur liels cepuri atsist vairāk pakausī acis uz kātiņiem ik pēc trim soļiem skāņi tusnot pakaļ iespīlētajam dibentiņam ak neblenz uz mani tā sievietes dirsai ir jāļum kad pa to viegli uzšauj kā no rīta sāk tā vakarā beidz ļumēt man gan patīk tās ko visaugstākais galdnieks tā pavairāk apdrāzis toties rūpīgāk apvirpojis mīlīgāk atstājot vairāk vietas iztēlei ja es tevi labāk apģērbtu pabarotu ak mīļā kas tu bvūtu par pasaules kaifu katru sievieti vajag aplekt nevis hi hi hi neizdevies salīdzinājums varbūt siļķīti konjaciņš tā bišku nošņurcis nu tad uz tām sievietēm ak pakaļiņas vai jūs esat redzējis sievieti kas ar dirsu var izraut naglu no sienas neesat bet remarks ne tikai redzējis bet arī aprakstījis nu tad lai iet uz to remarka sievieti milosas venēra salīdzinājumā ar viņu bijusi kārnekle ā jums jau patīk tās kārnās man jau ar kur dievs licis vairāk piestrādāt ar prātu pafunktierēt kas un kā tur redz vajadzētu būt izcilnam tu tīkamam ieliekumam kur ar roku pabraukāt un ja tu piedodiet jūs uztaisīsi meičai pupus par savu šķiņķi viņa tā vien pie tevis tversies i pšam būs kur roku paķert es vei esu nadzīgs uz to pieķeršanu māte stāstīja kā no pupa nost tā citām pupos ik ik ik bet ko nupar to vei mans rakars trīs meitas apvaislojis tā ir nevīnu nenūprecēja tipiska tēviņa muldēšana varoņiem piecas minūtes neatvēl viņiem tās jāpaņem pašiem

 

 

 

atvēru čemodānu nometu dāmīgās šmotkas noņēmu blondo parūku mani mati liesmoja tas bija pārāk kliedzoši un iegaumējami un vēl šobrīd likās nedaudz muļķīgi paņēmu krāsu un pārkrāsoju matus uzkrāsoju seju ietērpos viscaur melnā melnā veļā melnās zeķēs īsā melnā kleitā uzvilku melnas aspapēžu kurpes piemeklēju melnu somiņu un uzstiepu melnus plānas ādas cimdus lai neatstātu pirkstu nospiedumus kaut gan man tas jau bija vienalga

 

 

 

ģimenes māte

ģimenes māte spēcīga liela auguma sieva smagnēja kā normāņu pīlārs sēdēja atzvilusi krēslā gandrīz augšpēdu kājas uz galda un kaut ko nikni adīja ak tad tomēr atsūtīja kādu viņa noņurdēja pacēlusi acis pār adīkli tak teicās ka brīvas neesot viena no tām kas lūr melodrāmas patērē lubenes šodien te iet kā pa elli un stulbas sentimentālas dziesmiņas spēju viņu iztēloties muskuļainām sarkanām rokām maisu audekla priekšautu ap vidu stampājamies šurp un turp starp baļļu un veļas auklu virknē žaujam daudzus baltus četrstūrainus drēbes gabalus neskaitāmu pēcnācēju autiņus ja vien mute viņai nebij aizknaģēta skaļā zemā balsī dziedam bij tas tik nelaimīgs sapnis gaistošs kā aprīļa diena bet tavus skatus un balsi kā toreiz sirds man vēl glabā arvienu meldiju kas metropoli bija apsēdusi kopš nedēļām kā buboņu mēris šo dziesmiņu tekstus cepa gluži bez kādas cilvēka līdzdalības ar ierīci ko tehniskajā dokumentācijā sauca par versifikatoru bet tautā mīļi dēvēja par veco ratiņu ģimenes mātēm bija domātas arī tā saucamās dzirksteles vai dzirkstelēni ko ik pēc noteikta laika šķīla tālrāde kādam jābūt intervālam starp uzsaukumu un fanfaru pirmajām skaņām cik sekundes būs nepieciešamas ģimenes mātei lai no virtuves atsteigtos pie tālrādes kādam intervālam jābūt starp fanfarām un pašu paziņojumu cik laika vajadzēs ģimenes mātei lai sapulcētu pie tālrādes tēvu un visus bērnus cik reižu jāieskanas fanfarām vienu divas vai trīs reizes cienājies viņa pagrūda uz manu pusi krūzi un cepumu šķīvi kafija pēc krāsas atgādināja peļķūdeni cepumi vienās sēnalās ļoti veselīgi viņa sacīja pamanījusi manu viebienu varēji jau uzstiept kaut ko pieklājīgāku lai petene nerēgojas un tās acis ak kungs viņa iemeta mutē cepumu plombes vien nokrakšķēja tfu atkal uzgrieznis viņa nosodījās izspļaudama cienājies cienājies nav ko žmurīties viņa atsāka adīt ariadne kas kamolu izmanto praktiskākiem mērķiem skata pēc pagrābājos traukā labi ka viņa nepamanīja melni lakotos nagus un iekrāvu viņai pa galvu ar gludekli griestu spuldze drausmās valbījās kā acs kurā šņāpjas iekšā bārdas naža asmens šoreiz dzirkstelē ņēma priekšā kaut kādu terēzi diktors mēs parādījām fragmentu dažādiem cilvēkiem un lūk viņu viedokļi terēza pacēlusi skatu no kleitas izgriezuma kur viņa slēpj deivida bovija fotogrāfijas taisni uz tik ilgu laiku lai pateiktu deivids bovijs ir patiešām jauks cilvēks pie velna kas notiek vai tev tiešām nav neviena drauga es satiku viņu reiz un viņš bija džentelmenis švauksts būtu vairāk gājis klāt vai tobrīd viņam gadījumā nebija mutē mika džegera debesu zvani tā bija īsa tikšanās bet viņš izrādījās sirsnīgs un ļoti patīkams no personīgās ikdienišķās pieredzes par darīšanām ar tūkstošiem jaunu dievinošu sieviešu kārtas pielūdzēju kuras metas man ap kaklu ik reizi kad es atstāju mājas varu teikt ka prātīgākais veids kā tikt galā ar tādām uzmākām ir būt pieklājīgam un cerēt ka viņas drīz atšūsies taisni tā vecais zēns deivijs apgājies ar tevi miesassargi allaž ir tik rupji un rada iespaidu ka pati slavenība ir rupeklis jē miesas sargi nedaudz saausās redzot apmātas mēness sērdzīgās ar erotomānes degošo skatienu nesamies viņu darba devēja virzienā nespēju viņus vainot tas ir viņu darbs pasargāt no tādiem idiņiem kā no tevis droši vien bovijs var būt raustīgs viņš prot arī raustīt  paprasi mikam kā deivids bovijs rausta savējo  galu galā viņš ir vīrietis nu zvērinātie tā arī nav nonākuši pie vienota secinājuma krunkains plikpauris pabāza galvu kur alise viņš vaicāja izkāpa cauri spogulim viņš izvalbīja acis viņa ieskrēja spogulī un sagrieza roku tik daudz asiņu ka bail aizejiet uz 502 tur viens atkal pielicis gultu

 

 

 

iepazīstieties mans dēmoniskais brālis

kaut kur tālāk pa gaiteni kāds skatījās filmu par karu smiekli diktora balss par ko gan smejas šī ebreju meitene šāvienu stacatto un lili marlen kad es iegāju viņš jau bija pārslēdzis kanālus piramīdā izkārtoti trīs balti punkti uz melna pamata baltmatains vīrs paceļ galvu un atver acis itin kā mostos augšā kadri tad sāk mētāties šurp un turp līdz ar vīra skatienu kas klejo pa istabu kurā viņš atrodas rādot lietas vai ļaudis ko viņš mana šai istabā kājas sakrustojušu figūru ar dunci divus puišus izlaidušos uz tahtas un tetovējumu kurš domājams atrodas uz viņa paša delma ieraudzījis to viņš paceļ stikla plāksnīti pie savas pieres karavīri lec laukā no helikoptera vīrieša seja tetovējums un ēģiptiešu acs pavīd grupa uz skatuves džegers un kompānija vai miks džegers ir ļauns miks ak dievs nē nē es nedomāju ka miks jel kādā ziņā būtu ļauns viņš pārstāv nekaitīgo buržuāzisko ļaunumu ko ikviens var pieņemt noskurinādamies tad atkal parādās kājas sakrustojušās figūras kas tur rokas uz ceļiem tas laikam bija kāds kodētais kanāls kamēr pārklāju gultu es dabūju redzēt visai daudz sieviete ar diviem čaļiem dalīdami vienu cigareti aizrautīgi smēķē marihuānu atkal grupa tad kāds lūr caur lapām iespējams uz smēķētājiem parādās mags ģērbies garā izrakstītā tērpā uguns straumē līst viņam pāri no debesīm mags paātrinājumā izpilda kādu rituālu uz skatuves dažas no rituālajām ainām daļēji pārklājas ar citām dažas ainas no ekrāna augšpuses spoguļojas uz leju vīrieša torss un rokas izkropļojumā atgādina astoņkāji no labierīcībām iznākušais vīrietis pārslēdza kanālus vīrieša vēders bija izblīdis bikses ap lieliem tīņājās pusmastā reportāža no stacijas pūlis auro pa gaisu vicina atritinātas lentes ar uzrakstu laipni lūdzam mājās ziņu cilvēks kliedz uz astotās platformas parādās melns mersedess ar nolaistu jumtu tie kas ieradušies pēdējie izdala kārtīgus spērienus lai tiktu priekšā fani rāpjas uz paaugstinājumiem nevēlēdamies palaist garām neko no priekšnesuma vīrietis atkal pārslēdza kanālus un no aizmugures rokām iekampās man sēžamvietā iepriekšējai bija pārāk kaulaina pakaļa viņš norukšķēja un nokraukājās atveras durvis un ienāk apmetnī tērpies ragains velns nesdams galvaskausu ko noliek uz grīdas elles eņģeļi uz motocikliem velns rituāls cits velns vijīgiem brūniem matiem kadri lēkā starp magu un otro velnu savstarpēji pārklādamies mīlēt kādu patiesi un no visas sirds un būt iemīlējušamies ir divi pavisam atšķirīgi stāvokļi slēpta neizpratne dinas sejā man ir plaša sirds bet tā vienīgā reize kad es pa īstam iemīlējos bija kā apmātība atkal tas kretīns vīrietis nosodījās tu uzliec mīlas objektu uz pjedestāla tas līdzinās tam kā ļaudis meklē dievu vīrietis vēlreiz pārslēdza kanālus fani rokkoncertā ēģiptiešu acs marihuānas smēķētāji kāpj lejup pa kāpnēm viņiem seko grupas dalībnieki vīrietis un sieviete ceļ rokas augšup savstarpēji pārklājoties vīrietis elsāja visai ātri es pārslēdzu kanālus viņam jau bija vienalga ko rāda vajadzēja pasteigties un gūt kādu labumu arī sev deru ka iekšdedzes dzinēja pamatā ir šīs kustības princips kāds kliegdams izgaršo manu mauku tenterē pa kāpnēm lejup tas nebija īstais kanāls sievietes fotogrāfijas balss man patīk mans kaķēns dažreiz kad esmu kaila lūkojos spogulī uz to un domāju kāds tas izskatītos tad ja uz tā nebūtu matu tāpat kā tas bija tad kad es vēl biju bērns dažreiz es apsēžos uz gultas malas un izplešu kājas es raugos spogulī un aplūkoju to ko citi redz šī nedēļa nopakaļ velkas tik lēni dienas gurušas ceļos krīt varbūt ka centīšos sevim ko līdzēt varbūt kādam nāksies man palīdzēt aplaizīju lūpas beidzot galvenais nav tas ko tu jūti galvenais ir tas par ko tu domā jo tu nekad nezini kad kāds grib kaut ko un tu ar vīrietis sēkāja tad asi noraustījis vēderu atkāpās viņš paņēma pulti un pārslēdza kanālus atkal kāpnes lejup kāpj smēķējoša mūmija ar kaklā uzkārtu plakātu kas vēsta hop tu esi stāvoklī tā ir maģija vīrietis parakājās spalvās zem vēdera uzblīduma muarē raksts projicējas uz vīrieša torsa viņš lēnām ceļ rokas pāri galvai līdz tās sastopas triumfālā žestā par pūlēm viņš noteica uzsviedis uz gultas papīra saņurku no padusēm lielām lāsēm pilēja sviedri trīs baltie punkti uz ekrāna šoreiz sakārtoti apvērstā piramīdā filma it kā pārplīst varēsi iedzert kādu piena kokteili švīkas pakniksēju un manījos prom

 

 

 

uzmanību uzmanību

ierējās radiomezgls kuru kāds bija pagriezis skaļāk no stacijas izlido melns zārks uzmanību uzmanību pa ielu lido melns zārks uzmanību uzmanību melnais zārks tuvojas skvēram uzmanību uzmanību melnais zārks nogriežas virzienā uzmanību uzmanību nomainiet tikai vārdu zārks pret mersedess un jums viss kļūs skaidrs lidot žargonā nozīmēja labi ātri braukt kad es ierados eiropā es iegādājos sev mersedesu ar ko braukāt apkārt tāpēc ka es tolaik vēl joprojām nelidoju un florians to redzēja viņš sacīja kāda brīnišķīga mašīna un es atbildēju jā tā piederēja kādam irāņu princim un viņš tika noslepkavots un mašīna nonāca tirgū un es to nopirku turnejai un florians noteica jā mašīnas allaž dzīvo ilgāk ārā pat caur aizvērta loga rūtīm pasaule izskatījās auksta ielā vēja sīpas grieza smilšu un papīru virpuļus krāsainību neredzēja nekur citur kā vien malu malās izliktajos plakātos atrāvu logu debesis klāja sulīgi satumsuši bronzas krāsas negaisa mākoņi debesis neaizelsdamās skrēja uz priekšu griezdamās kā putaina straume ap pakrastes akmeņiem detalizēti zīmēdamās un šķiezdamas zeltainas šļakatas te iebalsnīdamās te pietumsdamas auļojoša mākoņa mala uz manām kailajām kājām skatās nomaucu kurpes un apsēdos uz palodzes tālais torņotais siluets monumentāli cēlās pret pamali tumša vienlaidu siena paliecos ārā vējš pluinīja matus nagiem iekrampējusies aplodā pārliecos pāri malai lejā kāds dziedāja pilnā kaklā dziesmu es pazinu tā bija žaka brela dziesma mana nāve sēd kā spīgana uz vakts kamēr vien liesmo mūsu mīlas dakts mēs nedomāsim par aizejošo laiku smiltis griezās uz nebēdu virpuļodamas kāds norauts plakāts reizēm paplandījās vējā pārmaiņus atsedzot gan aizsedzot vienu un to pašu skaitli 1976 lietus sāka gāzties negaidot vienā mirklī es biju cauri slapja mati apģērbs lipa pie miesas īsts slapjais erotiskais šovs ak dievs tagad vai nekad nodomāju

 

 

 

epitāfija sbh

paklāju sedza nesimetriski izšķaidītu lausku raksts rādās ka džeks bija ar kaut ko smagu ielaidis pa spoguli ā viņš izlīda no pagultes lietus pret palodzi grabināja rokenrola pamatu uz sen neskaņotām klavierēm lielie logi bija līdz kājai vaļā aizkarus vējš bija izrāvis laukā tie plīkšķēja pret ārsienu kā slapjas lupatas kas tu esi varbūt ka tu man palīdzēsi ja vārdus viņš stiepa tā it kā viņam būtu milzīgi neērti kādu apgrūtināt un šņaukājās es meklēju savu spoguļattēlu tu man palīdzēsi ja es mēģināju atvērt durvis uz citu dimensiju neprasi kā bet es tur iekļuvu bet es nekādi nespēju atrast savu spoguļattēlu tu man palīdzēsi ja citādi es nezinu vai es vispār vairs eksistēju tu saproti ja neraudi viss būs labi attraucu es esmu tavs spoguļattēls čal kamēr tu vērsies manī tu allaž redzēsi sevi tas ir garantēts bezgalīgais stāsts redzi redzu viņš noteica un atkrita gultā miks reiz teica ja dievs tas kungs gribēs lai es kļūstu sieviete es par to kļūšu tu mani saproti miks to teica viņš taču baidās pat ieiet vienā istabā ar mani domājot par kādu jaunu ideju viņš zina ka es to tik un tā ,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,nocelšu,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,, fantastiski ,,,,,,,,,,,,,,,paklau ,,,,,,,,,,,,un es tiešām nezinu kā man tas izdevās un atslēdzās  iiiooooooooooooofpopppppp oooogggggdlopppppodlfpčcccccld  šņākāja televizors kļuvis daudz vecāks un zinādams par ko runāju politiskā ziņā atgriezies mājās es gribētu nodoties politikai man joprojām piemīt grand king komplekss nekad nesmu to zaudējis es esmu izteikts mežāzis politika ir viens no veidiem kas manuprāt palīdz izvairīties no klasifikācijas kā noteikta profila māksliniekam tas der lai atsvaidzinātu savu individualitāti vienīgais iemesls kālab kāds izlieto sinatru lai izskaidrotu ko es domāju runādams par personības saglabāšanu ir tas ka viņš ir gandrīz vienīgais cilvēks kurš to izdarījis viņš ir ne tikai aktieris un dziedātājs viņš neiekļaujas šajos rāmjos viņš drīzāk ir publiska personība es gribētu lai mani uztver tāpat tā ir doma par to ko tu vari izdarīt kā cilvēks cik tālu ārpus ķermeņa tu vari izplest savu ego es domāju mana mūzika nekad nav bijusi tikai mūzika vien jums jāveido sava attieksme pret deividu boviju tas viss ir ļoti maklahaniski vai ne es cenšos padarīt sevi par vēsti kas ir divdesmitā gadsimta komunikācijas paveids bet droši vien kāds iejautājas jābūt kādai mākslas jomai kas tuva bovija sirdij piemēram ko jūs gribētu redzēt uzrakstītu dziedātājs izpildītājs dziesmu sacerētājs aktieris zem sava vārda uz kapakmens kapakmens devids attrauc viegli izbrīnīts uzacis uzrauktas es gribētu memoriālu es nekad nebūšu mierā ar vienkāršu kapakmeni sakrustoju rokas viņam uz krūtīm džeks gulēja kā līķis pat nepakustējās paņēmu vāzi salauzīju puķes mākslinieciski izmētāju viņam pāri uzgāzu ūdeni kādu brīdi pārliku vai nevajadzētu iebāzt vienu rozi starp zobiem taču baidījos ka nesaplēš muti saujā iespiedu apakšbiksītes būs par ko padomāt kad modīsies uz sienas uzskrīpāju memoriāls

un devos laukā garām portjē lejup pa kāpnēm ar lielisko žestu kas likās iznīcinām veselu civilizāciju norāvu istabenes aubi izpurināju matus norāvu uzsvārci garām dežurantam garām garām visu pārsteigtajiem skatiem vienīgi kombinē zeķturī un zeķēs uz ielas pie ieejas hotelī bija apstājies klaiņojošais muzikants boba dilana tips rokās ģitāra uz muguras bungas pretī mutei nostiprinātas harmonikas viņš aurēja gabalu ko es biju dzirdējusi pa logu un nāve tvīkst starp tavām gūžām man tavi vēsie pirksti acis aizspiedīs nedomāsim neko par to un aizejošo laiku izspraucos starp ļaudīm paslīdēju viņam garām tālāk un tālāk pa ielu kad klaidonis uzsāka sirdi plosošo piedziedājumu lai kas ar atrastos aiz durvīm vairs laika palicis nav daudz pametu skatu atpakaļ aizkari plandīja no vaļā atrautajiem logiem čaboši gumzīti spārni vai eņģelis vai velns gaidīs durvjpriekšā tur būsi tu un turpināju iet arvien uz priekšu ik pa brīdim atskatīdamās uz priekšu uz priekšu uz priekšu

 

 

 

--------------------------*epilogs*

boviju gaidot un atrodot ģēniju kas uzstāj ka patiesībā esot klauns

šovbiznesam viņš ir superplanēta rokam mesija faniem dievs pensionētajai mātei no bekenhamas nepateicīgs mazs sūdabrālis kas pat nesūta viņai pastkartes no kalifornijas nervozajiem bovijs šķiet ļaunuma iemiesojums vadonis jaunatnes ordām kas valkā viņa trīsdesmito gadu stila uzvalkus un atpakaļ pielaizītos matus kā uniformas vistuvākajā laikā pasaule nonāks pie ceturtā reiha visļaunākais ir viņu gaidīt tas liek jums svīst itin kā viņš būtu godo un viņa melnās ādas biksēs tērpto miesassargu trieciennieciskais izskats maz ko līdz fiziskā ziņā bovijs neliek vilties viņš izskatās smagi slims vājš kā nūjinieks un līķa bāls itin kā visas viņa dzīvās asinis būtu sakrējušas liesmainajos matos vai bovijs tiešām teicis ka britānijai vajadzētu fašistisku premjerministru un ka divdesmit deviņu gadu vecumā viņš būtu tas kurš iederētos šai lomā viņam vajadzētu sarkt ja vien viņam atrastos tik daudz asiņu ja es to esmu teicis un man ir tāda šausmīga nojausma ka es tiešam esmu teicis kaut ko tamlīdzīgu vienam stokholmas žurnālistam kurš uzmācās man ar politiskiem jautājumiem es esmu pārsteigts ka visi tam varēja noticēt man tas jāizlasa savām acīm lai noticētu pats sev es neesmu ļauns es neesmu dižs vismaz ne tādā nozīmē es neceļos kājās mašīnās un nemāju cilvēkiem iedomājies ka es esmu hitlers es piecēlos kājās lai pamātu faniem es nerakstu parakstus zem bildēm kopš tas ir publiskots vai tas krīt svarā jā gan tas mani sarūgtina es varu būt spēcīgs iedomīgs es varu būt ļauns es neesmu tad kāpēc tas tā izskatās kā tieši es izskatos kā drakula berenike zombijs vai izvārdzis marlons brando kas tēlo hitleru jaunībā nē nē nē viņa joprojām viegli brikstoniskā balss aizlūst un kad viņš uzsit sev pa gurnu tik tievu kā jūsu plaukstas locītava jūs saraujaties no domas kas būs tālāk es esmu pjero es esmu vispārcilvēcisks un es tikai spēlēju teātri un tas ir tikai teātris un visa tā muldēšana par manām spējām sacelt kājās septiņus tūkstošus sekotāju ar vienu rokas mājienu ir pilnīgas blēņas pirmkārt jau tie ir britu klausītāji un kopš kura laika briti to cietīs tas ko tu redzi uz skatuves nav nekas ļauns tas ir tikai klauniski es lietoju sevi kā audeklu un cenšos uz tā attēlot mūsu laiku patiesību ši baltā seja kulainās bikses tas viss ir pjero mūžīgais klauns kas uzlikts pār lielo 1976 gada skumību džounss ir reāls bovijs nav nav nekā reāla stāvēt septiņu tūkstošu priekšā manuprāt var jau būt ka tas ir mazliet nelāgi ja tu padomā par to bet ja tas tā ir vienīgā persona kam es skaloju smadzenes un pārbaidu līdz nāvei esmu es pats

 

daily express 5 maijs 1976

 

 

nakts laukā viss ir tumšs tukšs kluss vējš sniegainiem pirkstiem noķēpā palodzi bāls un noslienājies rīts griežas ap tuvīno stūri viņš velk aiz sevis iepirkumu tīkliņu lielas zivs aste spiežas cauri pinumam kurpju šņores plandās drēgnajā vējā viņš iedziedas lekdams uz vienas kājas tad atspiežas pret stūri sagumst nokar galvu vēl ir pārāk agrs neviens nesaklausa viņa dziesmu šis laikam ir pats melnākais brīdis visā naktī kad bezcerība aug pāri cieta un smaga kā pretējā nama ēna dīvains stingums traucas pa vēnām pulss svārstās kā metronoms tik tak šūpojas kā pulksteņa pendele deniņos pirkstu galos ausu ļipiņās es atgādinu kuģi kas sļukušām burām dreifē zirgu platuma grādos ar vienvirziena biļeti uz paradīzi kabatā un nezinu tieši ko izmest no sevis lai man taptu vieglāk ja tādā brīdī es zīmēju ik līnija ir kliedziens augsta spalga sirreālisma skaņa ja es rakstu teksts slāņojas kā kaļķiezis un lobās kā āda no sprēgājušām lūpām es plēšu to nikni līdz sajūtu asiņu garšu burti kā ūdenzāles vijas ap kaklu un rauj dziļumā kur saskaņā ar jungu dažādu tēlu jūklī mīt manis pašas ēna tas laikam ir tas pats brīdis kad tuvojoties rītam slimie baidās nomirt viņi tāpat ieklausās savu asiņu pukstos un skaita mirkļus kā lūgšanu līdz ausma kā bāla lāpa nedrošu roku ievelk debesīs vāru svītru garām aizstaigā agrs vilciens es sēžu smēķēju kājas izšķobījusi iksā un klausos kā mana labā kurpe ačgārnajā kājā klusi sarunājas ar kreiso