Paint It Black IV.

(Ideoloģiskā Prokrusta gultā)

Laikam pirmo reizi par tāda leģendāra personāža - Robina Huda, kā arī viņa pretpola - Gaja Gisborna - esamību es uzzināju no "Toma Soijera", ko mana māte man lasīja priekšā. Un varu mierīgi atzīties, ka pirmā padomju laikos skatītā filma "Robina Huda bultas" man ir paslīdējusi garām un bez pēdām pagaisusi no atmiņas. (Un tas nozīmē, ka nekas dižs - vismaz manās acīs - tas nav bijis, jo "The Vikings"/"Vikingus",  kurus es ieslēdzu pie beigām ("Film4" kārtējo reizi izcēlās. :D) un kurus nebiju redzējusi gadus trīsdesmit, atpazinu pēc pāris ainām un muzona taktīm.) Tālab vienīgais (1) Robins Huds, kuru es varu izmantot par atsauci, ir astoņdesmito gadu vidū līdzīgā formātā uzņemtais Ričarda Kārpentera "Robin of Sherwood"/"Šērvudas Robins". Savdabīgi, ka to tikai ar nelielu laika nobīdi parādīja PSRS. (Ok, es pieņemu, ka tā bija 1985. gada vasara, un, lai visi nesapriecātos, cik tajos laikos bija jauka dzīve, piebildīšu, ka pirmajā reizē parādīja tikai pilotu, t.i., tikai divas pirmās sērijas.) Mans puisis bija visai izbrīnīts par šo faktu - "dzelzs priekškars" un tā tālāk. Es viņam miermīlīgi paskaidroju, jo nevar vienkāršs rietumu cilvēks, kas pats nav izbaudījis to farsu, izprast padomju specifiku - ja mākslas darba (Pieturēšos pie padomju terminoloģijas, ne-mākslas darbus toreiz nerādīja, vismaz tā tika apgalvots, un es atzīstos, ka es jūtos maz zaudējusi, ka līdz noteiktam vecumam man nebija iespēju ievērtēt visādas tupas "Emanuelas", "Zāģus" u.c. samazgas, taču seriālu nosaukt par mākslas darbu man šķiet a tad too much.) saturs atbilda visām ideoloģijas prasībām (2) - un Robins Huds, protams, ieliksies arī paša striktākā padomju Prokrusta gultā: cīnās pret apspiedējiem, aizstāv nabadzīgos, turklāt viņa šķiriskā piederība arī šķīsta un neaptraipīta, - tad to rādīja, bubinot, ka starp kapitālistiem arī ir cilvēki, kas atbalsta padomju cilvēkam tuvas idejas. Ātrumā nepateikšu, vai viņi tajos laikos parādīja arī divu pirmo sezonu pielikumu/P.S. ar Hentingtonas grāfu, taču arī tam nevajadzētu radīt problēmas pagriezt storiju pēc labākajām padomju tradīcijām - darbaļaudīm naidīgas šķiras elements pieslienas varonīgajiem cīnītājiem par vienlīdzību.
______________________

(1) Keivina Kostnera versiju es atstāju aiz borta, kaut arī esmu nesen noskatījusies vēlreiz, jo amerikāņiem piemīt pavisam cits skatījums uz lietām. Es mūždien ironizēju, ka amerikāņi savas lielummānijas dēļ spējīgi jebkuru projektu uztaisīt par parodiju - milzīga reklāma, nožēlojams rezultāts. Jaunais "Robins Huds" droši vien ir tāda pati karikatūra kā "Troja". Vērienīgas batāliju ainas, kuru aizmidzinošo plūdumu pāršķeļ dialogi "Istendas iedzīvotāju" līmenī. Holivuda ir kalns, kas pa lielākai daļai publiski dzemdē peli.

(2) Īsa pamācība, kā aiz ausīm pievilkt ideoloģiju. Tālajos astoņdesmitajos diskotēkās ārzemju skaņdarbu fragmentus atļāva atskaņot tikai pēc tulkota dziesmas teksta iesniegšanas izskatīšanai attiecīgajām instancēm. Anotācijā par izpildītāju vislabāk bija rakstīt: kvēls imperiālisma pretinieks un nenogurstošs cīnītājs par mieru visā pasaulē un tā tālāk. Zem šīs birkas savā laikā varēja pabāzt kaut vai "Culture Club". Piemēram, "Karma Chameleon"/"Mainīgā veiksme" - raidījuma vadītājs piesaka dziesmu/videoklipu, kurā parādīta pilsoņu sociāli aktīva rīcība - kopīgiem spēkiem tiek atmaskots un izpeldināts zaglis, kas aplaupījis godīgus ļautiņus, bet mēs pa to laiku varam izbaudīt šo braucienu jautras dziesmiņas pavadījumā. Vai arī "The War Song" - pirms klipa palaišanas ēterā raidījuma vadītājs pārtulko nosaukumu "Kara dziesma" un iepazīstina ar sociāli aktuālo tekstu, kurā teikts, ka karš ir muļķīgs, un ļautiņi ir muļķīgi, un mīla ir tukšs vārds dažos dīvainos štābos. Un kvēlo aicinājumu: "Mēs cīnāmies sirdīs, cīnāmies uz ielām, vai ir kāds, kurš vēlas pievienoties?" Abi varianti ņemti iz dzīves. Reizēm es apbrīnoju savu atmiņu...

Paint It Black III.

(Tumsas pieradināšana)

Angļu literatūra, kā arī dižo daiļdarbu ekranizācijas, nekad nav bijis mans saldais ēdiens. Droši vien bērnībā es esmu pārāk ātri pagrābusi no vecāku grāmatplaukta Dikensu. Kaut arī tā nebūt nav bijusi vienīgā neatbilstošā grāmata, ko es izlasīju tajā vecumā. Es to uztvēru kā klīrīguma cauraustu gotisku šaušalu stāstu. Tikpat nomācošu iespaidu uz mani atstāja S. Eizenšteina filma "Aleksandrs Ņevskis". To gan es redzēju brīdi agrāk, kad man varēja būt kādi pieci gadi. Taču es brīnos, kāpēc tā, jo bērniem domātās pasaku ekranizācijas Padomju Savienībā tā vien vilka uz šausmeņu pusi - man šķiet, pirmkārt un galvenokārt, tas bija izmantotās melnbaltās krāsu gammas dēļ. Tagad es domāju, ka pie vainas bija teitoņu stilizētās bruņucepures/vācu stila kaskas un pārspīlētā vaibstīšanās. Kā arī metodiskais zvēriskums, ar kādu krievu spēkavīrs, šķaidīdams pa labi, pa kreisi ar kara cirvi,  nogalina pretiniekus. Un spocīgais klusums pēc kaujas.

"Aleksandrs Ņevskis": Ļaunais teitoņu izdzimums gatavojas kaujai. Viņa sejas koncentrētība pauž draudus. Cīņas laikā viņš zaudē vienu no saviem ragiem un tiek aizvilkts prom ar virvi ap kaklu.

"Aleksandrs Ņevskis": Stilizētās vācu kaskas. Nepārprotami norāda. kurā virzienā meklējams ienaidnieks.

"Aleksandrs Ņevskis": Centīgais krievu spēkavīrs darbā. Sorry, skatījos bez skaņas, ar teitoņu industriāla paraugu "ausīs", tāpēc man nav ne mazākās nojausmas, kas tas īsti par putnu. Lai padarītu viņa figūru vizuāli varenāku un mītiski spēcīgāku, viņš tiek filmēts no apakšas.

Drūmums, tumsa, migla, lietus un ēnas ir atslēgas vārdi, kas raksturo šī Dikensa romāna gaisotni. Katrs gaismas stars, kas izlaužas cauri šim grūti caursitamajam klājam, šķiet ievērības cienīgs un unikāls, kā no citas, tālas pasaules nācis. Darba nami, katordznieki, piekvēpušie mājokļi, aizmirstībā grimušie tīreļi, nerealitātē mītošā miss Hevišema manās smadzenēs tēlojās tikpat savērpti un spocīgi kā pasaule R. Vīnes filmā "Das Kabinett des Dr. Caligari"/"Doktora Kaligari kabinets". Starp citu, ironiskā kārtā šī bezcerības cauraustā grāmata saucās "Lielās cerības". (Tagad es, protams, spēju novērtēt izsmalcināto sarkasmu, kas izdaiļo viņa stilu. Tā ir arī viena no manām labākajām īpašībām. Aiztaupa nervus un palīdz izvairīties no patētikas.)

Otrkārt, tā ir Anglijas vēstures izteiktā brutalitāte, kas jauki iemūžināta Robina Huda leģendās. Šis seriāls nav izņēmums. Cilvēku sakropļošana un nogalināšana pirmajā sezonā parādīta kā kaut kas gluži dabisks. Kaut arī šīs ainas mērķauditorijas dēļ nav grafiskas, kaut arī tajā laikā vardarbība tika uzskatīta par nepieciešamību, lai "iebaidītu zemniekus strādāšanai", cilvēkam ar spilgtu iztēli tas var garantēt zināmus murgus. Visai pretrrunīgi vērtētais K. Tarantino "Kill Bill""Nogalināt Bilu" man turpretī šķiet kaut kas sirreāls, tāpēc tas uz psihi neiedarbojas. (1) "The Tudors"/"Tjūdori" ir krietni izteiktāks vardarbības mikslis, kas daiļrunīgi raksturo tā brīža valdīšanas stilu un tradīcijas. (2) Ja jums nav īpašas intereses, jūs, protams, nemeklēsiet populārāko viduslaiku nāves sodu aprakstus, taču, skatoties ziepeni ar nosacītu vēsturisku piegaršu, jums var nākties tos gribot negribot ievērtēt. Pakāršanas, galvu nociršanas, šmorēšanu eļļā, nāvi uz sārta, sadalīšanu gabalos. Šādā varas virsotņu  inspirētā izklaižu  virpulī ierauti, mēs "Tjūdoru" trešajā sezonā varam pievērt acis uz kaut kādu nožēlojamu masveida izrēķināšanos ar dumpiniekiem. Kur cirvis cērt, tur skaidas lec. Galu galā, kas gan cits ir parastie ļautiņi varas vīru spēlēs.

Viens no labākajiem skatiem, kas ir gandrīz neiztrūkstoša katra pseido-vēsturiska seriāla sastāvdaļa un kas galvenokārt iedvesmo morālajām un uzsit šķērmumu, ir asinskārais pūlis, lēkājošs un uzgavilējošs uz ešafota notiekošajam. Nav brīnums, ka šerifs vienmēr sanākušajiem sirsnīgi saka: "Enjoy!"/ "Baudiet izklaidi!". (Kaut arī viens no maniem sākotnējiem šīs frāzes traktējumiem bija: "Baudiet to, ka [vēl] esat dzīvi!"  Šerifs ir izsmalcināti cinisks.) To, ka aktīva procesa "izbaudīšana" bija neatņemama notiekošā sastāvdaļa, spilgti apliecina seriāla "The Pillars of the Earth"/"Zemes pīlāri", kur pirmajā sērijā tiek demonstrēta publiska nāves soda izpilde. Starp eksekūcijām publiku izklaidē speciāli uzaicināti ļautiņi, un visi, šķiet, apmierināti ar brīvdabas izrādes norisi; arī tie, kas atrodas pašā priekšā un tiek apšļakstīti ar asinīm.

_____________________________

(1) Vienīgais moments, kas mani Tarantino vardarbīgajās filmās ir nošķebinājis, bija deja ap un ar ausi no "Reservoir Dogs". Un šādas tādas ainas "Pāna labirintā". Bet ārpus tā es šķietami esmu visai bezjūtīga.

(2) Šķiet, kaut ko grafiskumā līdzvērtīgu iespējams lasīt vien "Tilā Pūcesspieģelī".:D

Aci piesaistošais ļaunums

(Kā līdz riebumam nodrāzt savu iecienīto dziesmu)

Pēdējā laikā biju nodevusies video eksperimentiem. Tas saucas - no Adobe Photoshop līdz Sony Vegas vai - no statiskām līdz kustīgām bildēm. Godīgi sakot, man vienreiz piegriezās YouTube skatāmās kanoniskās Gisborna/Merionas sopļas, kuras es skatos tāpēc, lai man nevajadzētu traumēt savu psihi ar galveno opusa varoni, un es nolēmu uztaisīt kaut ko nedaudz apokrifiskāku. Vai tas ir labāks - nezinu. Jo savējo es nespēju adekvāti novērtēt. Tāpēc pat nemēģināšu. (Vienīgais, ko varu teikt, šobrīd ir tas, ka vietām es droši vien mainītu bildei pāri klājošos tekstu. Un arī dažas vietas klipā ciestu no mana pedantisma un piekasības. Taču, ņemot vērā, ka procesā es divas reizes gandrīz vai pazaudēju visu, jo Vegasa, prasti sakot, nojūdzās, es esmu pieticīgi apmierināta ar rezultātu.)

Klipa ideju es palienēju no kāda foruma, kur ļautiņi strīdējās par to, vai Sarkangalvītes/Merionas gājieni ar Vilku/Gisbornu ir attaisnojami. (1) (Es reizēm garlaicības atgaiņāšanai mēdzu lasīt visādu drazu, "Doctor Who", "Spooks", "Robin Hood" forumus ieskaitot.) Tur paspīdēja tāda doma - ja Sarkangalvīte būtu pretošanās kustības dalībniece un Vilks būtu nacists, - viss iegultos savās vietās. Tā sakot, makiavellisma domas - mērķis attaisno līdzekļus - apdvesta ideja arī vārnu nomazgās baltu. Man tā vien ieniezējās nagi, taču līdz nesenam laikam ideja palika nerealizēta. Kaut arī jāpiezīmē, ka Pretošanās kustības vēsture iesniedzas krietni senā pagātnē, mēs pat vulgarizējot varētu teikt, ka Jēzus arī bija PK dalībnieks, jo, likdams saviem sekotājiem nest krustu, kas bija tajā laikā izplatīta priekšspēle dumpinieku un dažādu citu salašņu sodīšanai, viņš atbalstīja vienu no tām - sikorijus, mūslaiku apziņā tā galvenokārt saistās ar Otro. pasaules karu.

Anahronismu dēļ "Robinā Hudā" ir visai grūti noteikt laikmetu, to var uzdot par jebkuru laika sprīdi no Kristus dzimšanas līdz pat mūsdienām. Principā, ja klipā ignorē zināmas vēsturiskas butaforijas, zirgu vilktu karieti, zobenus, āvas, dīvaini ģērbtos sargus un visuresošās lāpas un sveces, to mierīgu sirdi var iesmērēt par pagājušā gadsimta četrdesmitajiem gadiem. Un Gisborna ādas ietērps tā arī tiek pasniegts krievu mēlē bez liekas kautrības - "шыкарный эсэсовский прикид/плащик". Šī asociācija man izvilināja smīniņu, jo diezgan spilgti no bērnības atmiņā saglabājies, ka filmās viskrutāk ģērbtie džeki bija Waffen SS oficieri, nevis Sarkanās Armijas nošņurkušie zaldāteļi. (Ne tikai viņu izskats un formu krāsa man šobrīd asociējas ar robinhudismu, bet arī līkie, zaglīgie pirkstiņi, kuru spējas grābt visu, kas ir un nav piesiets, viņi pilnā mērā pierādīja, pēc atmiņas citējot iecienītu padomju preses klišeju, savā ilgajā un smagajā atbrīvošanas ceļā.)

Idejiskā ziņā klipā viss ir vienkārši: burvīgais šerifs, likdams lietā savu neatkārtojamo un samaitāto iztēli, ir uzmargojis radošo projektu ar nosaukumu "Festival of Pain"/"Sāpju festivāls". Un zemnieku iesaistīšanās tajā ir izturēta labākajās totalitāro režīmu tradīcijās - brīvprātīgi obligāta. Turklāt šerifam ir radušās pamatotas aizdomas, ka ne viss viena brunču stērbeles apmāta muļķa un veiklas manipulatores starpā ir tā, kā tas no pirmā acu uzmetiena šķiet.

Patiesībā man jāatzīst, ka šajā video nav neviena pozitīva personāža. Ja neskaita apspiestās tautas masas simbolizējošo Maču. Vai arī bērneli, kas pāris sekundes pavīd pagrabā. Zināms ļaunums izpaužas visu personāžu rīcībā un; savstarpējās attieksmēs. Taču atšķirīga ir katram personāžam piemītošā ļaunuma gradācija.

Šerifa ļaunums ir apzināts, draudīgs un grafisks. Tas kā mākonis ieskauj Notingemu. Pie vārtiem, kur saskaņā ar šerifa norādījumiem droši vien karājas uzraksts - "Laipni lūdzam Notingemā. Brīvākajā no vietām uz zemes," vējā šūpojas pakārtie; tāds tradicionāls viduslaiku pilsētu noformējuma elements. (Ja ticēt padomju gados skatītajām filmām, tas bija raksturīgs arī Trešā reiha ieņemtajās teritorijās.) Goda vietā, kā jau visās viduslaiku pilsētās, ir ešafots. Vieta, kur vajadzētu triumfēt likumībai un taisnībai, ko visai groteski iemieso no tautas balādēm palienētais neliešu pāris. Klipā šerifs lepojas ar savu uzlaboto cietumu un modernizētajiem moku rīkiem. Viņam tas piedāvā izklaides un psihes stabilizācijas iespējas. Ik reizi, kad "Robinā Hudā" kaut kas ir nogājis greizi, šerifs uzlabo garastāvokli kādu spīdzinot vai pakarot. Ja tuvumā nav neviena piemērota eksemplāra, ciest no šerifa riebeklībām dabū viņa rokapuisis.

Vienmēr esmu domājusi, ka šī Pig dziesma ārkārtīgi piestāvētu mūžīgajam cietējam Gisbornam un izmeklēti atklātu viņa iekšējo monologu. Dziesmas ideja par ļauno pasauli, kas sākumā vijas līdztekus video attēlam, kā vienkārša un negrozāma fakta konstatācija no Gisborna puses, beigās izslīd no sazobes un sāk jūtami kontrastēt. Ļaunums ir viņiem cieši blakus, un nekādas mūžīgās mīlestības deklarācijas to nespēs izdzēst. Atšķirībā no šerifa, kurš iemieso savas idejas dzīvē, Gisborns tikai izpilda viņa pavēles. Taču, kā mēs zinām no Nirnbergas, tas nav nekāds attaisnojums.

Lēdijas Merionas ļaunums izpaužas kā apbrīnojama spēja rīkoties cietsirdīgi cēlas idejas ietvaros, slājot visam pāri Nensijas Sinatras dzelzs "zābaciņos". ("These boots are made for walking,/ and that's just what they'll do/ one of these days these boots are gonna walk all over you.") Idejas vārdā viņai nav problēmu vajadzības gadījumā sprauni drasēt pāri līķiem. Tā kā tā nav tikai Gisborna mērķtiecīgā karjerisma izraudzīta virzības trajektorija. Attiecībā uz Gisbornu es speciāli lietoju vārdu "asset", ar ko spiegu žargonā apzīmē 'informantu, kurš tiek izmantots', lai iezīmētu abu attiecības ar sarkanu krāsu. Tas kaut kā neož pēc laimīgajām beigām, ko visai izteikti viņu storijai cenšas piekabināt sentimentālu pastāstu cienītājas, vai ne?

Klipam gan piemīt zināms happy endisms, taču ļaunums nav uzvarēts, tas tikai ir pārgrupējies.

PIG "SWEET CHILD"

I see evil...
I hear... evil
I see evil...
I hear... evil
My child... my love... my child
I wanna be more than I am
I wanna give more than I can
I wanna let you live your life
Though day is over and it is night
Through trial, temptation
You're the one, my redemption
People talk of wrong or right
The gods have flown, they've taken fright
Left you little one alone
To fend and die on your own
I'm gonna love you now and ever
I'm gonna hold myself together
Wrap my soul around you
Hold you tightly through the night
I'm gonna love you now and ever
Hold you all the days I have
We're gonna be together now
But I'll love you forever

_________________________________________

1) Par pasaku sižetu sagrozījumiem sk. šeit.

āzītis

(amorāla postpadomju pasaka tarantino garā)


reiz dzīvoja vecs vīrs vārdā kozjols draugi viņu mīļi sauca par āzīti paša vecene par kozlu jo āzītim bija dikti nešpetna daba dzimis un audzis sibīrejā strādājis te par santehniķi te par kurinātāju āzītim bija zelta rokas un tikai viena kaislība viņš mīlēja dziedāt un uzņemt uz krūts lai dziesmas labāk raisītos kad viņš dziesmu pilns atgriezās mājās večiņa viņu klapēja ar krāsns kruķi un rūca divkārt nikni šāds un tāds ko vazājies apkārt kā mērkaķis kāds reiz atkal sanāca tā ka āzītis nodzēra večiņas pensiju ko večiņa slēpa starp caurām zeķēm vai zem atkritumu spaņņa paslieksnē kur sameta gružas nu dikti jau dziedamā rīkle bija aikaltusi bet mājās bail rādīties gāja gāja āzītis līdz ieklīda tumšā un lielā mežā iet un iet ne gala mežam ne malas bija ziemas laiks ātri tumsa āzītis uzdūrās stabam pie staba naglots tāds kā dēļa gals uzrāva pēdīgo sērkociņu lai zinātu kur nonācis brālīšu kapi nu kapu nu kroņu nu krustu ka biezs bet āzītis bija tā noguris ka ielīda skuju kaudzē nogulēties sak rīts gudrāks par vakaru rītam allaž pilna mute zelta zobu vai nu tas vien redzēts pašā nakts mellumā āzītis pamodās no negantas bļaurošanas skatās starp kokiem un krustiem tenterē seši stāvi mellās frakās baltās krūtežās ar ozolkoka šķirstu uz pleciem rakstā šķeterēdami kājas divi soļi uz priekšu trīs atpakaļ un nebalsīs gaudo mans brālītis karā kritis bet naktī es dzirdu tas jāj ar mersedesu baltu un durvju priekšā stāj āzītis lūr caur skujām kā nekā uzkūlies uz pašu nelabo nu gan gals klāt atkārtot nobļāvās viens aplam nikns redzams bija atamans mellie velk atkal un ak tu negals kā šķībi tā šķībi atamans izrauj stobru un blaukš nolaiž vienu no kājas zārks nokrīt zemē un atsprāgst vaļā aplam jau smags bija un kā nu ne no tīra ozola koka inkrustētām rūtīm un ar nošu atslēgām virsū turklāt palikušie uzveļ to plecos nošauto iekšā pirms iesviezdami un dzied atkal un atkal neskan atamans atkal izvelk stroķi bet te kur gadījies kur ne no zaru kaudzes izlien āzītis pižiks nošļūcis uz vienas auss pag pag viņš nosaka jūs ne tajā oktāvā dziedat bračiņas kamdēļ jūs meitiešu reģistros braucat iekšā tā nu āzītis nodzied priekšā atamans ar brālīšiem pakaļ visi apmierināti dziedādami zārku godam kapā ar dvieļgaliem ielaiž un iekaisa nopakaļ trīs saujas smilšu āzītis visiem par priekšdziedātāju tad nu atamans saka tencinu brāl no sirds tencinu cik daudz spirgtu un spraunu dzīvību pasargāji no pazudināšanas ar mākslu savu ja tu nebūtu uzradies visus brāļus savus es muļķa prātā būtu aizlaidis pie tēviem bet nu mudīgi sviedīsim bedri ciet un tad visi varēsim iemest tad nu aizbēra viņi bedri uzstutēja krustu un aizbrauca uz atamana namu ēda dzēra un dziedāja trejas dienas un trejas naktis ceturtās rītā atamans nomutēja āzīti uz abiem vaigiem un saka prasi brāl ko vien gribēsi par palidzēšanu lakotu sešisimto mersi virvju pinēju lūku plēsēju jumta biznesu glāžu namu ek atsita āzītis pižiku pakausi kāju plāna vidū piecirzdams sak daudz gan man nevajag rasi ja prasi brālīti tik to vienu jau kopš mazām dienām sibīrejā gribēju būt par dārzniecibas priekšnieku i darbs kaulus nelauž tik pašķin tomātiņus gurķus no krūmiņa i vitamins i ko uzkost pie stopa i miers un labklājiba visapkārt i pats sev dievs tas kungs nekā cita man nevajag atamans bija pārsteigts taču izpildija āzīša gribu uzvalku mersi sešsimto un māju ar baseinu piemeta klāt brālīšam tas nākoties veco uzvalku brāīigi izsvieda krūmainē lai tiek kādam bomžam no svētibām braucot tad nu vecene pret pavasari atpazina sava vīra mantas kā pacelšanas protokolā rakstīts pižiks kaķādas viens gabals (vēl labs diezgan) cauru zābaku pāris (viens pēc skaita) skrandaina pufaika viens gabals (puslabā stavoklī) apšņurkušas apakšbikses viens gabals un elkoņos ielāpains krekls viens gabals ilgi vaimanādama tā skaraidija apkārt ar apģērba gabaliem taujādama vai kāds nav manijis tādu un tādu un kliedza visā galvā nogrIza nogrIza āzīti monu palika vien ragi un nagi bet āzitis kopš tās dienas dzīvoja cepuri kuldams vadīja priekšzīmīgāko dārzniecību apgabalā svarā kā runāja bija ņēmies it brangi bet tas jau cits stāsts   

(C) teufelin 2002 - 2011

Still wanna take you home

(Par ko "Arctic Monkeys" nedziedāja)

Reizumis es izklaidējos, garlaikodamās ar citu ļautiņu blogiem. Šodien, ko es savējam pieteicu kā Starptautisko Tulpju dienu, ir ko palasīties. Piemēram, viens nevainīgs Delfos apcer. ka, lai atrastu ceļu uz kolēģes sirdi, nepieciešamas "pāris glāzes šampanieša" un "šokolāde", un "kāds, kurš darba pasākumā vienmēr skatās, lai glāze būtu pilna un piesakās ar mašīnu aizvest mājās".

Izlasīju un nosmīnēju. Kārtējā birku piekāršana, jo ne visām tas der. Piemēram, man pirmos divus var mierīgi nepiedāvāt. Taču trešais vienmēr ir noderīga lieta, gan bez tā vakara beigšanas kopā, kā tur minēts; es allaž mēdzu izmantot kā simpātiskus, tā nesimpātiskus džekus, lai nokļūtu mājās. Turklāt, ja akurāt runājam par dzeramajiem, jebkurš liķieris (lasīt - "līme", no kuras žoklis salīp tik briesmīgi, ka ir problēmas uzsmaidīt iztapīgajam pretējā dzimuma pārstāvim), burbuļūdens (par kuru visiem sieviešiem nez kāpēc jābūt stāvā sajūsmā) vai kāds cits vīnveidīgais ir īsākais ceļš uz galvassāpju paradīzi nākamajā dienā. Proletārietes, kurām par godu šie svētki tapa, iespējams, dzēra šņabi no graņonkas (1) vai proletāriski smalki klunkšķināja no kakliņa. Ar šampanieti, uzkožot šokolādi, garlaicību aizdzenāja buržuāzijas izlutušās madāmiņas.

Nepretendējot uz morāles orākula lomu, man tomēr jāpiezīmē, ka, ja kāda pēc pāris glāzēm šampanieša ir spējīga pakrist apakšā simpātskajam vai ne tik simpātiskajam vīrietim, kas viņai visu vakaru iztapīgi piepildījis glāzi un pasniedzis šokolādi (2), tad droši vien viņa ir no pseido-proletāriskās ofisa žurku sugas, kas ņem iekšā tikai 1. janvārī (glāzi šampanieša pēc pusnakts), 23. februārī (par mūsu brašajiem zēniem), 8. martā (kulturāli pāris glāzes šampanieša darba kolektīvā pie apļukušām tulpēm rotāta galda), 22. aprīlī (kokteilis "Bērzu sulas uzlabotās": bāzes elements "Stoļičnaja" uz mūžam dzīvā vadoņa kārtējo jubileju), 1. maijā (lai, maršējot kolonnā, starp urrā bļāvieniem sirds nenosaltu) un 9. maijā (vienu šļuciņu, atminoties frontes devu), 7. oktobrī (nostaļģisks karstvīns ar krustnagliņām konstitūcijas dienas atskaņās), 7. novembrī (mazliet šņabīša) un 31. decembrī (balzāmiņu ar upeņu sulu, jo ko gan citu lai līdz pusnaktij sadara).

Bet, ja godīgi, es tikai ironizēju...
______________________________
(1) Kaut arī šis padomiskais alkoholisma simbols tika radīts 20. gs. 40. gados, tātad krietni vien pēc lielās dienas pasludināšanas. Viena no leģendām, kāpēc šī sešskaldņu glāze bija tik populāra, vēstīja, ka proletāriešu rokas ir pieradušas pie objektiem ar skaldnēm.
(2) Sorry, kaut arī raksta autoram nav iemesla pārmest neloģiku, proti, ja divi pieauguši cilvēki vēlas vārtīties vienā gultā - uz priekšu, taču vārdu savienojumi "iemīlētā kolēģe" un "neķītrās vēlmes" manā skatījumā kaut kā kopā neiet.

Paint It Black II.

(Ne vienmēr nepieciešams izmest kaut ko pa logu)

Tie, kas mani pazīst, iespējams, uzskatīs, ka esmu zemu kritusi, nodarbojoties titulvaroņa paradoksa analīzi kaut kādā apšaubāmas kvalitātes seriālā. Kam es, godīgi sakot, varētu mierīgu sirdi piekrist, jo tas, izņemot dažus personāžus un atsevišķas sižeta līnijas, ir absolūta draza. Taču, jāpiezīmē, ka mans riebums pret šo tautas iecienīto laika nosišanas veidu nav iedzimts. Tas ir iemantots. Ja kādam tīk, šī persona var mierīgu sirdi uzskatīt, ka tā ir jaunības trauma. Man vēl tumšā piemiņā acu priekšā kā Rašmora kalnā cirstas, uz dziestošās saules staros ieskauto jauno krastu lūkodamās, stāv "Verdzene e-Zaura", "Prosķitutka Marija" un "Ģikaja Roza". Un pāri visam kā mežģīņotas mākoņpluskas plandās bagāto piešņukurētie mutautiņi. Kad es ierados Anglijā, es paziņoju: "Nekādu seriālu!" Tas nozīmē, nekādu "Īstendas iedzīvotāju" vai nekādas "Koronācijas ielas" (1), nekādu "Draugu". Vienīgais izņēmums bija "Kāds doktors?", ko es sāku skatīties tīri ingliša pēc. Un pa vidu kāds šķīsts Erkils Puaro un tikumīga Miss Mārpla.

But here we are, jo kādā piektdienā 13. datumā es veiksmīgi pārlaidu kādu spaini ūdens pāri vannas malai, tai aizvēsturei nebija noteces cauruma, un appludināju virtuvi pirmajā stāvā. Ģībeklīgi skaisti izskatījās, kā gar degošu griestu spuldzi, kurā gaisma raustās kā lampas cilvēka galvā "Garbage" videoklipā "Push It", drebuļojot līst ūdens. Nezinu, ko padomāja misters Amounts. Iespējams, viņš bija neizpratnē, kā tas gadījies, ka viņš mājās izbridis zem klajas debess un kāpēc viņam nav uzvilkts viņa skaistais pastaigu mētelītis. Tā būtu gluži apokaliptiska fotogrāfija; tas, ka es biju par psihu, lai aizvilktos pēc fotoaparāta, šķiet, ir vienīgais, ko es nožēloju, kaut arī tobrīd man nebija līdz tam, jo izspēra korķus. Droši vien tieši tāpēc pāris mēnešus vēlāk nogļukoja mans monitors (Žēl, ka es nepaguvu tam izdomāt zīmīgu vārdu, piemēram, veļas mašīna manā interpretācijā saucās "Titāniks", jo parasti palika puspilna ar ūdeni mazgāšanas cikla beigās. "Hotpoint First Edition" vispār ir kraps.)  Un mēs palikām bez TV. Kas sākotnēji priecēja ar to, ka kādu brīdi varēs atvilkt elpu no tā, ko rāda pa "Film4" (Cik es noprotu, viņi ir iegādājušies pārraides tiesības noteiktam skaitam filmu, kas sastāda pamatrepertuāru, "Memoirs of An Invisible Man", "Notting Hill", "The Day After Tomorrow", "Flight of The Phoenix" un tad nu drillē to līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Kaut ko normālu, piemēram, "Trainspotting" vai "Natural Born Killers", tur rāda nakts vidū. Brīnums, ka vienreiz parādīja "Pan's Labyrinth" tūlīt pēc deviņiem vakarā.), taču automātiski reducēja izvēles iespējas līdz BBC interneta versijai. (Pārējie kanāli internetā ar visu platjoslas pieslēgumu mēmi rāpoja.)

Principā to muļķību sāka skatīties mans puisis trešās sezonas sākumā. Ir tik patīkami apzināties, ka iespējams atrast kādu vainīgo un saglābt savu strauji notekošo snobisma masku. Es nejutos aizgrābta. Es nebiju garastāvoklī. Es atbildēju, labi, skatīsimies. Pie sevis, kā tavu futbolu, regbiju, kriketu, dievs viņu zin ko vēl ne. Vienas sērijas laikā es nenosprāgšu. Aiz garlaicības. Es biju redzējusi pirmās sezonas pašu pirmo un ceturto sēriju, ar to man pietika. Tad vēl otrās sezonas pašu pēdējo sēriju, šķiet, no tās vietas, kur ar labā karaļa Ričarda ziņu Robins Huds tiek izlikts kaltēties tuksnesī, līdz tam brīdim, kad scenāristi veiksmīgi tiek vaļā no Merionas. "Visu šo laiku es esmu cīnījusies par Angliju. Un tagad tu iedomājies, ka es tev ļaušu nogalināt Angliju?" Paldies, es toreiz teicu, tik patētiski teksti nav priekš manis, man labāk patīk Tarantino. Viņam piemīt vismaz manā izpratnē veselīga dzīves uztvere. Vai gan citādi viņš būtu ielicis kāda varoņa mutē šādu tekstu: "Redzi, šī profesija ir līdz malām pieslānīta ar realitātes apziņu zaudējušiem kuces bērniem. Kuces bērniem, kuri domā, ka viņu pakaļas noveco līdzīgi vīnam. Ja tu ar to domā, ka tas saskābst etiķī, viss kārtībā. Ja tu uzskati, ka tā, laikam ejot, kļūst labāka, tu maldies." Kaut arī, atzīšos grēkā, pirmo reizi skatoties "Reservoir Dogs", to vietu, kur ieroču brāļi, pirms darbiņa ieturēdamies kafejnīcā, spriedelēja, ko Madonna gribējusi pateikt ar dziesmu "Like a Virgin", man uznāca tīri spontāna vēlme izsviest kaut ko pa logu.
_________________________
(1) Ko es saucu par "Kronēšanas cāli" jebšu - oriģinālā - "Coronation Chicken", ir tāds angļu ēdiens, kas sastāv no aukstas cāļa gaļas, kura sajaukta ar garšaugiem, garšvielām, karija pulveri un krēmīgas majonēzes mērci. Var ēst kā salātus un var smērēt starp divām maizes šķēlēm sendvičā. Pirmo reizi esot pagatavots karalienes Elizabetes II kronēšanas ceremonijas banketam.

Paint It Black I.

(Titulvaroņa paradokss)

Mēs visi zinām, vai nu no tautas, vai arī no urbāno teiku ekranizācijām, ka skatāmgabala nosaukumā bieži ietverts tās personas vārds, ap ko tas viss grozīsies. Tā sakot, īss paskaidrojums, uz kuru tieši būtu jāskatās un, kādiem iespējamiem sižeta pavērsieniem saskaņā ar tradīciju, ja tāda ir iedibināta, jābūt gataviem. Kaut arī jaunākajās interpretācijās, kas uzpeld dažādos medijos, zināmas novirzes no kanona ir uzskatāmas par normu. Tāpēc nav jābrīnās, ka Sniegbaltīte un septiņi rūķīši jau gadu desmitiem daudzsološi iedvesmo samaitātus prātus. Pelnrušķītes izdedžiem kaisītie sāpju ceļi pierāda, ka ne tikai ar "Dolce & Gabana" kurpēm kājās var doties iekarot augstāko sabiedrību. Sarkangalvītes aizkadrā palikušie piedzīvojumi ar vilku pa ceļam pie vecmāmiņas ir iejūsminājuši Freidu nodoties visai detalizētām spekulācijām, kāpēc šī naivā meitene konkrētajai dienai ir izvēlējusies sarkano, nevis melno cepurīti.

Tomēr visos šajos gadījumos, lai arī kādas nebūtu novirzes no sākotnējā kursa, tās joprojām ir variācijas par galveno varoni. Kam gan būtu jānotiek, lai ļautiņi visā nopietnībā sāktu apspriest, piemēram, ar ko izskaidrojama ļaunās karalienes zināma rakstura cietsirdība un emocionāla nelīdzsvarotība, sajūsminātos par to, cik mātes meitas izskatās neatvairāmas, kad tās dusmās klapē Pelnrušķīti ar krāsns kruķi, un aizstāvētu melnā un plēsonīgā vilka tiesības aprīt Sarkangalvīti, jo pati tik stulbi uzprasījās, sak, vecmāmiņ, kāpēc tev tik liela mute?

Taču punkts punktā šis melnais humors attiecas uz BBC "Robinu Hudu". "Visi zin, ka Velnam ir labākās meldijas (1), taču "Robina Huda" pirmā sezona ir pierādījums tam, ka Belcebulam tiek arīdzan asprātīgākās replikas, labākās ainas, nemaz jau nerunājot par labākajiem kostīmiem," rakstīja "Radio Times" 2007. gada oktobra otrās nedēļas ceļvedī pa britu TV un radio programmu džungļiem, piebilstot, ka "sliktā kompānija", -- Notingemas šerifs, Kīts Allens, starp citu, Lilijas Allenas delverīgais tētiņš, un viņa zemiskais rokaspuisis, sers Gajs Gisborns, ko tēlo Ričards Ārmitidžs, -- otrajai sezonai sākoties, ir pilnīgi aizēnojuši labsirdīgo un nesavtīgo laupītāju tēlus. (2) Tas visai pamatīgi atšķiras no optimistiskajām prognozēm, kas tika izteiktas pirmās sezonas sākumā un solīja vēl nebijušu "Robinu Hudu". Proti, ticamu  un šodienīgu supervaroni, kam skatītāji no visas sirds varēšot just līdzi.

Tomēr tas viss ir bijis tikai māņi un parpalas, jo, otrajai sezonai progresējot, kļūst pilnīgi skaidrs, ka tas, kas iezīmējies jau gadu iepriekš, nav tikai šķietamība vai nejaušība, un ka prožektora stars šādu vai tādu iemeslu dēļ tiešām ir nepielūdzami novirzījies no titulvaroņa uz viņa nesamierināmo sāncensi melnā. Leģenda, kas mīt Anglijas sirdī, vienkārši izkūp gaisā. Robins Huds, gan joprojām sveiks un vesels, grozās acu priekšā, aizrautīgi vicina zobenu un ar bērnišķīgu jūsmu spēlējas ar loku un bultām, taču neviļus skatītāju nepamet sajūta, ka SIA "Robins & Co" ir kļuvusi par fonu citai storijai. "The Redemption of Guy of Gisborne", "The Gisbornes", "The Gisborne Show", "Robin Who". (3)

Šis fakts nav paslīdējis garām nepamanīts arī dižās Leģendas pielūdzējiem. Kāda karojoša Robina Huda fane atzīst, ka visas šīs runas par to, ka Ričarda Ārmitidža atveidotais varonis ir sanācis spēcīgāks un aizēnojis Džonasa [Ārmstronga] tēloto Robinu Hudu, ir "nenoliedzama patiesība" un ka "šis fakts neizmērojami sanikno [viņu] un Džonasa sekotājus". "Tam vajadzēja būt "Robinam Hudam", bet scenāristi to pārtaisīja par "Seru Gaju Gisbornu"".

Likumsakarīgi, ka pār biedra, kurš tēloja Gisbornu, galvu gāžas pārmetumu straume, ka "viņš radījis iespaidu, ka VIŅŠ ir vienīgā zvaigzne, par spīti faktam, ka viņš tēlo nelieti, kam jāsaņem pienācīgs sods par noziegumiem, kurus viņš ir izdarījis". (4) Sava daļa tiek arī seriāla veidotājiem: tas, ka viņi šādējādi izvēlējušies izcelt "ļauno" pār "labo", daudzus ļautiņus vedina uz domām, ka kaut kas nav kārtībā ar sabiedrību kopumā, ja tā labprātāk nostājas slepkavnieciska nelieša pusē, nevis pieslienas kādam, kurš vēlas ziedot visu, lai uzlabotu sabiedrību. (5)

_________________________________
(1) Šis teiciens tiek pierakstīts angļu evaņģēlistam Roulandam Hilam (Rowland Hill), kuram bija tas gods dzīvot astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta mijā. Kā stāsta, tās esot bijušas viņa parastās žēlabas, ka laicīgajām dziesmām esot labākas melodijas. Velna piesaukšana, protams, ticīgajiem netraucēja tās palienēt.
(2) Zīmīgi, ka arī 2007. gadā labdarības programmā "Children In Need" klipā nav Robina Huda, atlido tikai viņa bulta, taču pats dižais varonis paliek aizkadrā.
(3) "Gaja Gisborna grēku izpirkšana", "Gisborni" (3. sezona), "Gisborna šovs", "Kāds Robins?". Par pēdējo man nav dikti svētas pārliecības, jo precīzi no ingliša tas būtu "Robins. Kā [lūdzu]?". Taču problēma ir morfoloģijā, angļu valodā "who" tiek lietots tikai vienā gadījumā, proti, taujājot pēc personas vārda, cita iespējama varianta nav.
(4)  Ja avots nav minēts, tad citāts ņemts no interneta. Un, rēķinoties ar to, ka ne man, ne arī kādam citam autora lietotājvārds neizteiks neko, to neminēšu.
(5) Mēs atšķirībā no Rietumu produktiem zinām, ka šādas frāzes par centieniem "uzlabot sabiedrību" nav pat sarkana graša vērtas. Pārliecinātie katoļu inkvizitori pasaules uzlabošanas vārdā mauca nagus, mežoņi šmorēja misionārus, lai pielāpītu savu sašķobīto pasaules uzskatu, amerikāņi supernācijas radīšanas vārdā izstrādāja eigēniku, kas iedvesmoja blondās āriešu bestijas, kurus vadīja apšaubāmas izcelsmes/ģenētiskā materiāla vīrelis, jau šajā saulē šķirot pelavas no graudiem, komunisti no ceļa noklīdušu pilsoņu apziņu taisnoja gulagos. Un tā tālāk.

Paint It Black / Izkrāso pats

(BBC Robins Huds)

Mana astainā asistenta piemiņai (1997. gada 25. februāris - 2011. gada 4. februāris)

Priekšvārds

Šis sacerējums pamatā tapa to pāris nedēļu laikā aizpagājušā gada augustā, kamēr tika remontēta virtuve un vannas istaba (dažādas nianses gan pievienotas vēlāk), un man bija pietiekoši daudz laika nodoties saviem netikumiem. Angļu valodā tas niansēts daudz smalkāk un daudz precīzāk, norādot uz diametrāli pretēju emociju sadursmi - "guilty pleasures", proti, tās ir ikdienišķas lietas, kā jau es teicu, kuras tev patīk darīt, taču to darīšana raisa zināmas sirdsapziņas ēdas. Kā šis spārnotais teiciens būtu tulkojams latviešu valodā, man nav ne mazākās jausmas, taču es sāku nosliekties par labu vārdu savienojumam "slepenās baudas". Kaut arī tas ir tālu no jēdzieniskās pilnības. .

Mana mīlestība pret remontiem ir bezizmēra. Katrs, kurš pazīst mani, varētu to pateikt. Taču šoreiz es centos savākties, neviens cits to neizdarītu manā vietā, un apvienot patīkamo ar nenovēršamo. Jo man nācās visu laiku būt mājās, pieciešot derdzīgo jezgu un nekārtību, piestrādāt par šveicaru strādniekiem, kas bradāja iekšā un ārā, kad nu vien ienāca prātā, aiz sevis, protams, aiztaisot durvis, kuras atslēgas konstrukcijas dēļ ir atveramas tikai no iekšpuses, un paskaidrot viņiem, ka es neko nejēdzu no kanalizācijas, elektrības vadiem vai boileriem, tāpēc man ir veltīgi kaut ko prasīt vienalga kurā valodā. (Gāzinieki un elektriķi, šķiet, vienīgie bija angļi. Pārējie - no Austrumeiropas tālēm zilajām. Un varianti bija diezgan savdabīgi. Ģeniālākais gadījums bija, kad man kā angļu, tā krievu valodā centās ieskaidrot, ka boileri nekādā gadījumā nedrīkst slēgt iekšā. Ja radiatori noņemti un trubas noplombētas.) Tā vien liekas, ka visas anglietes nokārto eksāmenu šajās lietās, iekams pirmo reizi dodas pie ginekologa, dievgalda vai altāra. (Lai tā vien nerastos iespaids, ka es tikai aizmuguriski cenšos būt asprātīga, piebildīšu, ka mans puisis to uzzināja no manas mutes uz sitiena, tikko pārradies mājās, un tieši tādā pašā kārtībā.)

Es vienmēr esmu apgalvojusi, ka dīks prāts tevī iecērt kārus, skaistus zobus un izsūc tavu dzīvības spēku kā vampīrs. Ja tam vēl pievieno fizisku nīkšanu četrās sienās, stīvi blenžot vienā vai divos punktos, par pirmo fokusa punktu pieņemot bildi uz sienas (pārmaiņas pēc šoreiz uz tās greznojas mans feiss), par otro - laptopu, līdzīgs variants man ir labā piemiņā no pēdējās darba vietas Latvijā, tikai toreiz tas bija visprastākais kompis ar 95 Logiem un pie sienas karājās banāls Latvju āru kalendārs, tas spēj atgādināt, cik gan daudz putnu ligzdo manā galvā.

Taču es nevarētu teikt, ka strādāšanas imitācija manā pēdējā Latvijas darbavietā bija gluži zemē nomests laiks. Kā jau es teicu, man bija iespēja apzināt daudzus čivinātājus savā galvā. No tā laika, kad es apgrozījos kādā interneta vietnē, kur aktivitātes perioda beigās, kad visi normālie personāži pa lielākai daļai jau bija noplaukuši, nejauši satiku puisi, ar kuru es esmu šobrīd kopā, ir saglabājušās dažādas atklāsmes, mazas garlaikotu domu pērles, kas man šobrīd, distancējoties no tā visa vietā un laikā, liek palūkoties uz sevi pavisam no citas puses. Piemēram, šī: "Nē, gobli, tāpēc, ka es jūtos erotiski depresīvi noskaņota, vērojot kaktusu uz palodzes. Bez skaidri saredzama iemesla. Šķiet, šis varētu būt īstais brīdis, lai dzemdinātu nāciju un noteiktu fetišismu un sadomazohiskas izpriecas par katra pilsoņa pienākumu." Vai arī šis: "Es zinu, ka Luiss ir sarežģītāks par automātu. Un ne tik ērti lietojams."

Tā gan nebija vienīgā garlaicības iedvesmotā izklaide. Lai nenojūgtos no dienasgaismas lampu sīkoņas, es rakstīju dažādas muļķības, iemūžinādama savas preferences - "Götterdämmerung: The Book of The Duke"/"Dievu mijkrēslis: Hercoga grāmata", par Deivida Bovija aizraušanos ar Trešā Reiha estētiku septiņdesmito gadu vidū. Es zinu, zinu, ka man ir visai nelāga maniere nosaukumus likt svešvalodās pat tad, ja tas tiek rakstīts latviešu valodā. Un "Fuck me!"/"Izdrāz mani!", nelielu apcerējumu par senākās profesijas un mūzikas biznesa saskarsmes punktiem. Par pēdējo varu piebilst, ka šī tendence, ko viens otrs sakās pamanījis nesen, nav kļuvusi aktuāla tikai pēdējo gadu laikā. Deivids Bovijs, kura vārdus es savulaik izmantoju par otrā gabala moto, to postulēja šādi: “[Es sacīju], ka rokam jāprostituējas. Un es pie tā palikšu. Ja tu esi nolēmis strādāt bordelī, tev vēlams būt vislabākajai priekameitai tajā.”

Kaut arī šobrīd ir skaidrs, ka es mēdzu nodoties šādām afērām tikai divos gadījumos - vai nu man nepieciešams kaut ko izrakstīt laukā no sevis, vai arī es mēģinu salikt savu bildi no pa grīdu pašķīdušas puzles gabaliem. Esmu piedzīvojusi ne reizi vien, kad piepešs klikšķis uz kaut ko izrādās tieši tas, ko man tajā brīdī ir vajadzējis. Preferences nav nejaušība. Turklāt manas preferences mēdz būt visai savdabīgas. Kā tagad atminos, ka, tikko iznākusi no dzemdību nama, es nopirku Merilina Mensona "Mechanical Animals". Lai atgūtu garīgo līdzsvaru. (Citi, klausoties kaut ko tamlīdzīgu, kā stāsta, to zaudē.)

Nosaukuma izvēle arī šoreiz nav dikti oriģināla (1), jo attiecībā uz šo puisi, tas izmantots ne reizi vien. Tam nav arī dziļāka sakara ar manu mīlestību pret melno krāsu. Vienīgi ar to, ka ļautiņi, spēlējot emocionālu un manipulatīvu peintbolu, savu pretinieku mēdz izmālēt spēcīgās un izteiksmīgās krāsās. Un parasti šim nolūkam tiek izmantota melnā krāsa.

Manam asistentam Montijam veicās, ka viņš varēja būt ar mani šo divu vai trīs nedēļu garumā un rūpēties par manu labsajūtu. Palīdzot ar asti notraukt putekļus no monitora, nospiežot vajadzīgo taustiņu kombināciju, lai visu uzkārtu, uzstājīgi pieprasot tiesības degustēt ēdienus un skaļi liekot saprast, ka visa māja ir pilna lieku personu. (Mazais skaistums dažbrīd spēja būt neiedomājama ņūsanse.)

Nenoliedzami mans nīgrums par faktu, ka pie durvīm nav durvju zvana, kas šajā gadījumā nozīmēja tik to, ka man augšstāvā aiz aizvērtām durvīm (asistenta dēļ) jāieklausās katrā troksnītī, ietekmēja kā stilu, tā domu gājienu. Tāpēc nav jābrīnās, par brīžiem pavīdošo sarkasmu vai pat cinismu. Turklāt visu sacīto nevajag uztvert pārāk nopietni.
_______________________________
(1) Es parasti nepūlos būt superoriģināla, postmodernisma ietvaros, es atvainojos, ja mēs jau esam no minētā vēstures perioda izrāpušies, ir diezgan normāli piešķirt jaunu nozīmi pagātnē izmantotajām reālijām: Götterdämmerung ir atsauce uz Riharda Vāgnera operu ciklu, ko bija iecienījuši Reiha centīgie un pedantiskie darboņi, The Book of The Duke, savukārt ir pārfrāzejums no Čosera. Fuck me! ir biedra ar segvārdu Cūka/Pig dziesmas nosaukums. Paint It Black, protams, pieder dažiem āpšiem no The Rolling Stones.

Ēnu marionetes III.

(Rekviēms augstceltnes jumtam)

"Gisborns ir agresīvs ārēji, taču iekšēji jūtīgs, kurpretī Lūkass ir pilnīgs pretstats - ārēji labdabīgs, taču nolobiet virskārtu, un viņš spēs iedvest bailes," Ričards Ārmitidžs izteicies kādā intervijā, salīdzinot abus tā brīža tēlojamos varoņus. Tomēr es riskēšu apgalvot, ka spēju saskatīt Lūkasā Nortā zināmu līdzību ar Gaju Gisbornu. Mezglu punkti abiem ir līdzīgi. Atšķiras vien pavediena tālākais izvirpinājums. Savā ziņā Lūkass Norts rādās esam daudz amorālāka un bezsirdīgāka Gisborna variācija.

Kā viens, tā otrs ir dzīves iedragāts, emocionāli nestabils, bez draugiem, ģimenes un citām socializējošām saiknēm, ar salīdzinoši zemu pašvērtējumu un atgādina apkārt staigājošu praktizējoša psihiatra sapni. Abos gadījumos tas ir stāsts par personu, kas sākotnēji savu ambīciju, egoisma, un - Lūkasa gadījumā - alkatības dēļ sasējusies ar kādu spēcīgāku indivīdu, kurš zin šīs personas vājuma un sāpju punktus un kurš, uzspiežot uz tiem, spēj ar šo personu manipulēt kā vien viņam tīk. Gisborna gadījumā tas ir šerifs, Lūkasa gadījumā - Vons. Tomēr atšķirīga ir pakļāvības gradācija - ja Gisborns, iekams izraujas no šerifa ietekmes, lai teju tai pat mirklī nonāktu zem kāda cita morāles tupeles, ir spējīgs vismaz dažos gadījumos atvērt muti un dabūt pār lūpām iebilstošu: "Milord...", tad apzināti pieņemto ideālu iegrožotais Lūkass līdz noteiktam laikam Vona veiklajos pirkstos atgādina mīkstu mālu: "Saki, ko tu gribi, un es to izdarīšu." Tikai lēnām sākot pakļauties savai apslēptajai tumšajai pusei, ko vispirmām kārtām, ja ticēt seriāla veidotājiem, motivē pašlabuma meklējumi un kaislības, viņš nogalina Vonu un uzsāk kaķa un peles spēlītes pats savā smilšu kastē par visu banku. Taču - diemžēl - man ir ļoti nelāga aizdoma, ka šīs spēlītes joprojām režisē nevis Lūkass pats, bet gan viņu "atmodinājušais" Vons no mākoņu maliņas.

"Spoki", 9. sezona, 8. sērija.Iznīcības Grāls, kas modificē kādas rases/etniskās grupas ģenētisko informāciju, lai iznīcinātu to, pēc kura tīko ķīnieši un ir dzinies Lūkass, beidzot nonāk viņa rokās. Harijs Pīrss kapitulē un iemaina failu ar kodēto nosaukumu "Albānija" pret kādu viņam ļoti nozīmīgu dzīvību. (Lai to panāktu, Lūkass izmanto tikpat "atbaidoši primitīvas" metodes kā tās, kuru izmantošanu viņš pārmeta Vonam iepriekšējā sērijā, kad runa bija par Maju - viņš nolaupa Rutu - Harija sirdsāķīti. Taču viņš atšķirībā no "ļaunā" Vona iet vēl tālāk - viņš viņu sazāļo un tad atstāj sasietu, bezpalīdzīgu, pieslēgtu pilošai sistēmai dzīvības briesmās.) Tā ir valsts nodevība, un Lūkass ir neizpratnes pilns, kāpēc Harijs tik lēti to atdod. Vēlāk uz jumta Harijs viņam teiks, ka viņš saprot, ka daudzas no lielākajām nelietībām ir pastrādātas mīlestības vārdā, un ka viņš pats gluži tīrs no tā nav. Lūkass piezīmēs, ka viņi abi divi tad nu ir vienādās pozīcijās. Taču tie būs kārtējie Lūkasa maldi. Harija gadījumā, kaut arī situācija ir visai kutelīga, tā nav tik ļauna. "Albānijas" fails nekad nav bijis kaut kas reāls, šis zinātniskais projekts nekad nav ticis tālāk par izstrādes pirmo stadiju, tas vienkārši ir kalpojis par iebiedēšanas līdzekli aukstā kara (?) laikā. Taču Lūkass, stāvot uz tilta, to vēl nezin. Viņam šķiet, ka viņš diktē noteikumus. Ķīniešu apsolītā jaunā identitāte viņam un Majai, iespēja bez briesmām nokļūt valstī, kurai nav noziedznieku izdošanas līguma ar AK, 20 miljoni mārciņu un jauna dzīve kopā ar sievieti, kuru viņš mīl, ir viņu krietni apstulbinājuši.

Abi visai naivi domā, ka tīra sievietes mīlestība spētu viņus samierināt ar pagātnes rēgiem. Gisborns uzskata, ka svētās laulības saites viņu spēs nomazgāt no noziegumiem, kuru šausmīgumu viņš, manuprāt, smagi pārspīlē. Lūkass Norts cer, ka rodot atpakaļ ceļu pie sievietes, kuru viņš ir atstājis, iekams kļuva par to, kas viņš ir tagad, viņam būs iespēja atgriezties nevainības laikmetā, ko viņš ir zaudējis, šmugulējot marihuānu, nododot un melojot, nogalinot par naudu un caur slepkavību pieņemot svešu identitāti, lai izbēgtu no savu nodarījumu sekām. Un abos gadījumos tā izrādās ilūzija. Lūkasa sievietei pat ir visai zīmīgs vārds Maja, kā uzsvērums, ka pat tas, ko viņš iedomājies pastāvam starp viņiem, nav reāls, ka tas eksistē tikai viņa prātā, viņa pašapmānā sakņoto vēlmju līmenī. Ieraudzījusi, kas patiesībā slēpjas zem Lūkasa/Džona pievilcīgās ārienes, viņa novēršas un nodod viņu. Šo nodevību, protams, var traktēt kā pilsoniskās varonības aktu. Taču man rādās, ka viņa vairāk atgādina stūrī iedzītu personu, kurai kāds galvu mednieks samulsinājis prātu, un viņa nedomājot pakļāvusies tam. Un abos gadījumos viņi izrādās esam iemesls šo sieviešu nāvei. Gisborns pašrocīgi sagrauj savu kāršu namiņu, Lūkass ievelk Maju mašīnā, kur viņas dzīvība izdziest no vajātāju lodēm. Majas nāves ainā Lūkasa prātā uzmācīgi materializējas viņa moku un murgu tēli kā atgādinājums par tiem elles lokiem, kurus viņš jau ir izstaigājis. Kauciens, kas viņam izlaužas, atskāršot, ka viņa ir mirusi, ir sirdi plosošs un priekšnojautām caurstrāvots.

"Spoki", 9.sezona, 8. sērija. Maja, brīdi palauzusies, pieņem Lūkasu atpakaļ, neskatoties uz to, ka tobrīd viņai jau ir boifrends - Vons. Tiesa, viņa gan viņu pazīst ar citu vārdu. Taču vārdiem, kā rādās, šajā storijā nav īpašas nozīmes. Galu galā Maja izvēlas Lūkasu un bez liekiem jautājumiem ir gatava viņam sekot kaut vai uz pasaules malu. Taču laimīgo beigu: "Un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi..." nav. Pirms Lūkass pagūst ierasties viesnīcā, pie Majas uzrodas persona, kas specializējusies nodevēju tvarstīšanā, un izstāsta gan par Lūkasa darījumiem ar ķīniešiem, gan par to, ka viņš ir "slepkava", kas nogalinājis nevainīgus ļautiņus Āfrikā...  "Pēc tam, kad viņš man bija pateicis visu, vai tu zini, kā es zināju, ka tā bija patiesība? Tāpēc, ka pirmo reizi es tevi izpratu."

Pagātnē pastrādāto šausmīgo noziegumu dēļ  abi ir ceļā uz elles centru. Un abiem uz pēdām min bijušie sabiedrotie, iztēlē pārtapuši elles suņos zvērojošām, sarkanām ogļu acīm, gatavi nogrābt par katru cenu. Taču Gisborna gadījumā tiek radīts iespaids, ka pēdējā brīdī viņš nomaina elli pret šķīstītavu. Lūkasam Nortam šāda iespēja netiek dota. Stāvot aci pret aci ar savu bijušo šefu uz augstceltnes jumta, viņš nonāk tieši devītajā elles lokā. Un tas, kas viņu iznīcina, manuprāt, ir visu slepkavību un nodevību veltīguma apziņa, Gisbornam vismaz tiek iebarota apšaubāma ilūzija, ka viņš atdod savu dzīvību par kaut ko cīņas vērtu. Lūkasa Nortam moralizējošu, bērniem domātu TV sēriju noteikumi nestrādā. Viņš ir atjēdzies pie saasistas siles. Mēģinājums uzmest šefu nav izdevies. Viņa mīlestība ir mirusi viņa vainas dēļ. Arī viņa lojalitāte, vēlme izpirkt sākotnējos noziegumus, ja vien tā ir bijusi patiesa, un ciešanas ir bijušas veltīgas, jo tas viss galu galā neko nemaina. Vienīgais, uz ko viņš var cerēt šajā situācijā, ir kārtējā iespēja nolūkoties uz pasauli caur restēm. Viņš ir iznīcināts, sakauts, salauzts. Visa aina tiek nospēlēta bez liekiem žestiem, Ārmitidžs ticamību panāk tikai ar balsi. tā ir aizlauzta un dziestoša. Šķiet, ka ar katru vārdu, ar katru atskārsmi izplēn viņa dzīvotgriba. Brīdī, kad pamats izšļūc viņam no kāju apakšas, viņam ir vieglāk pieņemt, ka viņš ir bijis nekas, nekā censties pierādīt pretējo.

Ēnu marionetes II.

(Par daudzsejainības aspektiem)

Protams, pastāv vēl kāda iespēja, kāpēc viņš neatļaujas jūteļoties ar sievieti, ko sakās mīlam. Spiegi ir ēnas, kas izslīd caur pirkstiem, trenētas mašīnas, kas apmācītas iemiesoties citu ādās un biogrāfijās, vajadzības gadījumā spēj apmānīt ikvienu un nogalināt. Un tāpēc viņiem nepieciešams lieliski apgūt distancēšanos no savām emocijām (1), jo kaislība kā rīcības motivācija ir slikts padomdevējs cilvēkam ar spiega kvalifikāciju. Tas nenozīmē, ka emociju nav, tas nozīmē tikai to, ka tās netiek izstādītas, ka tās tiek kontrolētas. (2) Tāpēc brīžam man šķiet, ka persona, ar kuras identitāti viņi ierakstīti MI-5 annālēs, ir tikai vizuāla, atsvešināta čaula (3) jo mūžam mainīgā iekšējā substance ir pārāk netverama, un personīgie pārdzīvojumi - sekundāri. Visu nosaka sabiedrības intereses. (4) Iespējams, ka tas viņam liek slēpt - es nezinu, apzināti vai neapzināti - no visām savām sievietēm to, kas viņš patiesībā ir.

Taču ne tas vien ir slēpjams. Lūkasa gadījumā tas ir daudz sarežģītāk, jo Ričards Ārmitidžs tēlo kādu, kas savukārt tēlo Lūkasu Nortu. Proti, patiesībā viņš ir Džons Beitmens. (Interesanti, tas ir tāpat vien, vai arī tā ir atsauce uz Patriku Beitmenu no "Amerikāņu psiha"?) Un viņa privātā identitāte ir rūpīgi veidota ilūzija, kas balansē uz melu un patiesības asmens. Divsejains kā Jānuss - ar vienu feisu raugās pagātnē, ar otru - nākotnē, turklāt melīgajai sejai viņa izpildījumā nav nākotnes, bet otrai - pagātnes. Kaut arī šai sižeta līnijai ir grūti noticēt pārāk dzejiskā scenārija dēļ. (Manējais gan mēģināja iestāstīt, ka teorētiski tas būtu iespējams, jo viņi pārbaudot vienreiz kārtīgi visās niansēs. Un pēc tam skatoties tikai klātnākušos apstākļus. Taču viņš nav MI-5.)

Viņam arī būtu grūti savietot abu savu seju vaibstus, jo viņa pirmais pagātnes alter ego - Džons Beitmens - vieglprātīgs, egoistisks, bez mērķa un ideāla, turpretī tagadējais alter ego - Lūkass Norts kā par brīnumu ir lojāls, savaldīgs, bez atklātām pretenzijām uz romantiskā šņukstētāja statusu. Skarbums piezemē emocijas. Skarbie puiši arī pret nāvi izturas čomiski, pieraduši vienmēr just tās stingo elpu uz skausta. Romantiskajiem varoņiem ir daudz izsmalcinātākas attiecības ar nāvi. Atvadoties no dzīves, viņi vēl var pagūt izmest kādu patētisku frāzi a la Gisborns: "Es esmu dzīvojis kaunā. Tevis dēļ mirstu lepns un brīvs," un aiziet skaisti. Taču šādā seriālā tas nav scenāristu interesēs samuļļāt vēstījumu ar patētiskām ainām un asarainām frāzēm. Kaut arī Vona, kas Lūkasu/Džonu šantažēja, beigu frāzēs pavīd zināms patētiskums: "Tu esi slepkava, Džon, kas iemiga un nosapņoja, ka viņš ir varonis, un [nu] slepkava ir atmodies."

"Spoki", 9. sezona, 6. sērija. Šķiet, ka tas ir lūzuma un izvēles brīdis, kad viņa pieņemtā un reālā identitāte beidzot nonāk skarbā pretrunā. Lūkass Norts rīkojas kā saprātīgs MI-5 aģents, un, atskārtis, ka tā ir provokācija, atsakās nogalināt kriptogrāfi, kuru viņam uzdots sveiku un veselu nogādāt galapunktā, taču viņai pietiek tikai pateikt vienu lieku vārdu, un Lūkasā pamostas viņa personīgais, kaislības vadītais misters Haids, kas apzināti un aukstasinīgi ļauj viņai noasiņot līdz nāvei. Šerminošākais ir tas, ka viņš to izdara, izrādot zināmu cilvēcību un iejūtību, sacīdams, ka ar viņu viss būs kārtībā un ka viņš dzird ātrās palīdzības tuvošanos, tai pašā laikā atlaizdams nospiesto kakla vēnu. Asinis skaisti noburbuļo tuvplānā pār viņa pirkstiem. Viņa atkrīt atpakaļ kā aizšauts putns. Viņš mazgā rokas nevainībā. Principā, tā pat nav slepkavība. Kā teikts kādā sarkasma pilnā Viktorijas laikmeta dzejolī par desmit baušļu interpretācijas iespējām: "Nav atļauts nonāvēt, tak aizliegts nav/ Pie dzīvības to neuzturēt." (Pārmaiņas pēc krievu valoda šeit izklausās pēc krievu valodas.)

Tas kritiens gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ir zems - no varoņa, (5) kas karalieni (Ok, visas oficiālās vēstules pienāk ar uzrakstu "On Her Majesty Service".) un pienākumu pret valsti stāda pāri pliekanām kaislībām, par marioneti, kas mentālā agonijā raustās striķīšos Vona, kurš zin viņa pagātni, rokās. Viņš ir zaudējis kontroli pār savu dzīvi un rīcību. Viņa vārdos, ko viņš iekliedz sejā Harijam Pīrsam, kurš viņam iedzeļ, ka tādiem ļautiņiem ar divām sejām sirdsapziņa ir greznība, izskan apzināta un paššaustoša mazohisma kvintesence, kas liecina, ka sirdsapziņu viņš vēl gluži zaudējis nav: "Es to zinu! Kā tev šķiet, kā tu spēj izturēt astoņus gadus krievu cietumā? Astoņus gadus piekaušanu, moku, pazemojumu. Kāpēc tu paciet vienkāršas, fiziskas sāpes? Tu paciet tās tāpēc, ka tu esi tās pelnījis!"
___________________________

(1) Visprecīzāk to izsaka Harijs Pīrss, D nodaļas šefs: ".. neviens no mums nav emocionāli atklāts." Galu galā, kurš vislabāk pārzin drēbi?
(2)  "Mums nav iespējas gadiem sērot par saviem mīļotajiem," viņš saka, bīdamies, ka viņa dzīves mīlestība (Šeit es esmu patētiska, taču, kopumā ņemot, viņu romāns tā no malas izskatās.) Ruta joprojām varētu vainot viņu sava partnera un viņa dēliņa zaudējumā, jo Harijs Pīrss, stādīdams valsts intereses pāri savām personīgajām, atteicās izdot  krieviem informāciju  par urāna atrašanās vietu, un viņi tika nogalināti viņu abu acu priekšā. (Skat. 8. sezonas 1. sēriju.)
(3) Ko Harija Pīrss pretstata mīkstajiem, parastajiem ļautiņiem, kas, izlejot kāda asinis, var nonākt līdz nervu sabrukumam. Viņš uzsver, ka "daudz labāk ir būt tādiem, kā mēs, [mentāli] stipriem un stabiliem, bet iekšēji mirušiem". (Skat. 9. sezonas 7. sēriju.)
(4) Viņš saka Rutai par (2) minēto situāciju: "Es domāju, ka tu uzskati, ja gadījumā tas būtu nonācis līdz izvēlei, es būtu ļāvis arī tev aiziet bojā."
(5) Stīvens Garets, The Sunday Times, 21.01.2010. rakstā "Kāpēc mēs mīlam TV antivaroņus?", pirms pāriet pie galvenā jautājuma iztirzāsānas, kā pozitīvo varoņu piemērus piemin Dž. Klūnija atveidoto "neatkarīgi domājošo" ārstu kaut kādā "ER", M. Šīna tēloto "atklāto" prezidentu no "The West Wing", R. Ārmitidža "dedzīgo un neparedzamo" Lūkasu Nortu no "Spooks", piebilstot: "Viņi visi ir lielā mērā enģeļu pusē".