Paint It Black I.

(Titulvaroņa paradokss)

Mēs visi zinām, vai nu no tautas, vai arī no urbāno teiku ekranizācijām, ka skatāmgabala nosaukumā bieži ietverts tās personas vārds, ap ko tas viss grozīsies. Tā sakot, īss paskaidrojums, uz kuru tieši būtu jāskatās un, kādiem iespējamiem sižeta pavērsieniem saskaņā ar tradīciju, ja tāda ir iedibināta, jābūt gataviem. Kaut arī jaunākajās interpretācijās, kas uzpeld dažādos medijos, zināmas novirzes no kanona ir uzskatāmas par normu. Tāpēc nav jābrīnās, ka Sniegbaltīte un septiņi rūķīši jau gadu desmitiem daudzsološi iedvesmo samaitātus prātus. Pelnrušķītes izdedžiem kaisītie sāpju ceļi pierāda, ka ne tikai ar "Dolce & Gabana" kurpēm kājās var doties iekarot augstāko sabiedrību. Sarkangalvītes aizkadrā palikušie piedzīvojumi ar vilku pa ceļam pie vecmāmiņas ir iejūsminājuši Freidu nodoties visai detalizētām spekulācijām, kāpēc šī naivā meitene konkrētajai dienai ir izvēlējusies sarkano, nevis melno cepurīti.

Tomēr visos šajos gadījumos, lai arī kādas nebūtu novirzes no sākotnējā kursa, tās joprojām ir variācijas par galveno varoni. Kam gan būtu jānotiek, lai ļautiņi visā nopietnībā sāktu apspriest, piemēram, ar ko izskaidrojama ļaunās karalienes zināma rakstura cietsirdība un emocionāla nelīdzsvarotība, sajūsminātos par to, cik mātes meitas izskatās neatvairāmas, kad tās dusmās klapē Pelnrušķīti ar krāsns kruķi, un aizstāvētu melnā un plēsonīgā vilka tiesības aprīt Sarkangalvīti, jo pati tik stulbi uzprasījās, sak, vecmāmiņ, kāpēc tev tik liela mute?

Taču punkts punktā šis melnais humors attiecas uz BBC "Robinu Hudu". "Visi zin, ka Velnam ir labākās meldijas (1), taču "Robina Huda" pirmā sezona ir pierādījums tam, ka Belcebulam tiek arīdzan asprātīgākās replikas, labākās ainas, nemaz jau nerunājot par labākajiem kostīmiem," rakstīja "Radio Times" 2007. gada oktobra otrās nedēļas ceļvedī pa britu TV un radio programmu džungļiem, piebilstot, ka "sliktā kompānija", -- Notingemas šerifs, Kīts Allens, starp citu, Lilijas Allenas delverīgais tētiņš, un viņa zemiskais rokaspuisis, sers Gajs Gisborns, ko tēlo Ričards Ārmitidžs, -- otrajai sezonai sākoties, ir pilnīgi aizēnojuši labsirdīgo un nesavtīgo laupītāju tēlus. (2) Tas visai pamatīgi atšķiras no optimistiskajām prognozēm, kas tika izteiktas pirmās sezonas sākumā un solīja vēl nebijušu "Robinu Hudu". Proti, ticamu  un šodienīgu supervaroni, kam skatītāji no visas sirds varēšot just līdzi.

Tomēr tas viss ir bijis tikai māņi un parpalas, jo, otrajai sezonai progresējot, kļūst pilnīgi skaidrs, ka tas, kas iezīmējies jau gadu iepriekš, nav tikai šķietamība vai nejaušība, un ka prožektora stars šādu vai tādu iemeslu dēļ tiešām ir nepielūdzami novirzījies no titulvaroņa uz viņa nesamierināmo sāncensi melnā. Leģenda, kas mīt Anglijas sirdī, vienkārši izkūp gaisā. Robins Huds, gan joprojām sveiks un vesels, grozās acu priekšā, aizrautīgi vicina zobenu un ar bērnišķīgu jūsmu spēlējas ar loku un bultām, taču neviļus skatītāju nepamet sajūta, ka SIA "Robins & Co" ir kļuvusi par fonu citai storijai. "The Redemption of Guy of Gisborne", "The Gisbornes", "The Gisborne Show", "Robin Who". (3)

Šis fakts nav paslīdējis garām nepamanīts arī dižās Leģendas pielūdzējiem. Kāda karojoša Robina Huda fane atzīst, ka visas šīs runas par to, ka Ričarda Ārmitidža atveidotais varonis ir sanācis spēcīgāks un aizēnojis Džonasa [Ārmstronga] tēloto Robinu Hudu, ir "nenoliedzama patiesība" un ka "šis fakts neizmērojami sanikno [viņu] un Džonasa sekotājus". "Tam vajadzēja būt "Robinam Hudam", bet scenāristi to pārtaisīja par "Seru Gaju Gisbornu"".

Likumsakarīgi, ka pār biedra, kurš tēloja Gisbornu, galvu gāžas pārmetumu straume, ka "viņš radījis iespaidu, ka VIŅŠ ir vienīgā zvaigzne, par spīti faktam, ka viņš tēlo nelieti, kam jāsaņem pienācīgs sods par noziegumiem, kurus viņš ir izdarījis". (4) Sava daļa tiek arī seriāla veidotājiem: tas, ka viņi šādējādi izvēlējušies izcelt "ļauno" pār "labo", daudzus ļautiņus vedina uz domām, ka kaut kas nav kārtībā ar sabiedrību kopumā, ja tā labprātāk nostājas slepkavnieciska nelieša pusē, nevis pieslienas kādam, kurš vēlas ziedot visu, lai uzlabotu sabiedrību. (5)

_________________________________
(1) Šis teiciens tiek pierakstīts angļu evaņģēlistam Roulandam Hilam (Rowland Hill), kuram bija tas gods dzīvot astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta mijā. Kā stāsta, tās esot bijušas viņa parastās žēlabas, ka laicīgajām dziesmām esot labākas melodijas. Velna piesaukšana, protams, ticīgajiem netraucēja tās palienēt.
(2) Zīmīgi, ka arī 2007. gadā labdarības programmā "Children In Need" klipā nav Robina Huda, atlido tikai viņa bulta, taču pats dižais varonis paliek aizkadrā.
(3) "Gaja Gisborna grēku izpirkšana", "Gisborni" (3. sezona), "Gisborna šovs", "Kāds Robins?". Par pēdējo man nav dikti svētas pārliecības, jo precīzi no ingliša tas būtu "Robins. Kā [lūdzu]?". Taču problēma ir morfoloģijā, angļu valodā "who" tiek lietots tikai vienā gadījumā, proti, taujājot pēc personas vārda, cita iespējama varianta nav.
(4)  Ja avots nav minēts, tad citāts ņemts no interneta. Un, rēķinoties ar to, ka ne man, ne arī kādam citam autora lietotājvārds neizteiks neko, to neminēšu.
(5) Mēs atšķirībā no Rietumu produktiem zinām, ka šādas frāzes par centieniem "uzlabot sabiedrību" nav pat sarkana graša vērtas. Pārliecinātie katoļu inkvizitori pasaules uzlabošanas vārdā mauca nagus, mežoņi šmorēja misionārus, lai pielāpītu savu sašķobīto pasaules uzskatu, amerikāņi supernācijas radīšanas vārdā izstrādāja eigēniku, kas iedvesmoja blondās āriešu bestijas, kurus vadīja apšaubāmas izcelsmes/ģenētiskā materiāla vīrelis, jau šajā saulē šķirot pelavas no graudiem, komunisti no ceļa noklīdušu pilsoņu apziņu taisnoja gulagos. Un tā tālāk.