(BBC Robins Huds)
Mana astainā asistenta piemiņai (1997. gada 25. februāris - 2011. gada 4. februāris)
Priekšvārds
Šis sacerējums pamatā tapa to pāris nedēļu laikā aizpagājušā gada augustā, kamēr tika remontēta virtuve un vannas istaba (dažādas nianses gan pievienotas vēlāk), un man bija pietiekoši daudz laika nodoties saviem netikumiem. Angļu valodā tas niansēts daudz smalkāk un daudz precīzāk, norādot uz diametrāli pretēju emociju sadursmi - "guilty pleasures", proti, tās ir ikdienišķas lietas, kā jau es teicu, kuras tev patīk darīt, taču to darīšana raisa zināmas sirdsapziņas ēdas. Kā šis spārnotais teiciens būtu tulkojams latviešu valodā, man nav ne mazākās jausmas, taču es sāku nosliekties par labu vārdu savienojumam "slepenās baudas". Kaut arī tas ir tālu no jēdzieniskās pilnības. .
Mana mīlestība pret remontiem ir bezizmēra. Katrs, kurš pazīst mani, varētu to pateikt. Taču šoreiz es centos savākties, neviens cits to neizdarītu manā vietā, un apvienot patīkamo ar nenovēršamo. Jo man nācās visu laiku būt mājās, pieciešot derdzīgo jezgu un nekārtību, piestrādāt par šveicaru strādniekiem, kas bradāja iekšā un ārā, kad nu vien ienāca prātā, aiz sevis, protams, aiztaisot durvis, kuras atslēgas konstrukcijas dēļ ir atveramas tikai no iekšpuses, un paskaidrot viņiem, ka es neko nejēdzu no kanalizācijas, elektrības vadiem vai boileriem, tāpēc man ir veltīgi kaut ko prasīt vienalga kurā valodā. (Gāzinieki un elektriķi, šķiet, vienīgie bija angļi. Pārējie - no Austrumeiropas tālēm zilajām. Un varianti bija diezgan savdabīgi. Ģeniālākais gadījums bija, kad man kā angļu, tā krievu valodā centās ieskaidrot, ka boileri nekādā gadījumā nedrīkst slēgt iekšā. Ja radiatori noņemti un trubas noplombētas.) Tā vien liekas, ka visas anglietes nokārto eksāmenu šajās lietās, iekams pirmo reizi dodas pie ginekologa, dievgalda vai altāra. (Lai tā vien nerastos iespaids, ka es tikai aizmuguriski cenšos būt asprātīga, piebildīšu, ka mans puisis to uzzināja no manas mutes uz sitiena, tikko pārradies mājās, un tieši tādā pašā kārtībā.)
Es vienmēr esmu apgalvojusi, ka dīks prāts tevī iecērt kārus, skaistus zobus un izsūc tavu dzīvības spēku kā vampīrs. Ja tam vēl pievieno fizisku nīkšanu četrās sienās, stīvi blenžot vienā vai divos punktos, par pirmo fokusa punktu pieņemot bildi uz sienas (pārmaiņas pēc šoreiz uz tās greznojas mans feiss), par otro - laptopu, līdzīgs variants man ir labā piemiņā no pēdējās darba vietas Latvijā, tikai toreiz tas bija visprastākais kompis ar 95 Logiem un pie sienas karājās banāls Latvju āru kalendārs, tas spēj atgādināt, cik gan daudz putnu ligzdo manā galvā.
Taču es nevarētu teikt, ka strādāšanas imitācija manā pēdējā Latvijas darbavietā bija gluži zemē nomests laiks. Kā jau es teicu, man bija iespēja apzināt daudzus čivinātājus savā galvā. No tā laika, kad es apgrozījos kādā interneta vietnē, kur aktivitātes perioda beigās, kad visi normālie personāži pa lielākai daļai jau bija noplaukuši, nejauši satiku puisi, ar kuru es esmu šobrīd kopā, ir saglabājušās dažādas atklāsmes, mazas garlaikotu domu pērles, kas man šobrīd, distancējoties no tā visa vietā un laikā, liek palūkoties uz sevi pavisam no citas puses. Piemēram, šī: "Nē, gobli, tāpēc, ka es jūtos erotiski depresīvi noskaņota, vērojot kaktusu uz palodzes. Bez skaidri saredzama iemesla. Šķiet, šis varētu būt īstais brīdis, lai dzemdinātu nāciju un noteiktu fetišismu un sadomazohiskas izpriecas par katra pilsoņa pienākumu." Vai arī šis: "Es zinu, ka Luiss ir sarežģītāks par automātu. Un ne tik ērti lietojams."
Tā gan nebija vienīgā garlaicības iedvesmotā izklaide. Lai nenojūgtos no dienasgaismas lampu sīkoņas, es rakstīju dažādas muļķības, iemūžinādama savas preferences - "Götterdämmerung: The Book of The Duke"/"Dievu mijkrēslis: Hercoga grāmata", par Deivida Bovija aizraušanos ar Trešā Reiha estētiku septiņdesmito gadu vidū. Es zinu, zinu, ka man ir visai nelāga maniere nosaukumus likt svešvalodās pat tad, ja tas tiek rakstīts latviešu valodā. Un "Fuck me!"/"Izdrāz mani!", nelielu apcerējumu par senākās profesijas un mūzikas biznesa saskarsmes punktiem. Par pēdējo varu piebilst, ka šī tendence, ko viens otrs sakās pamanījis nesen, nav kļuvusi aktuāla tikai pēdējo gadu laikā. Deivids Bovijs, kura vārdus es savulaik izmantoju par otrā gabala moto, to postulēja šādi: “[Es sacīju], ka rokam jāprostituējas. Un es pie tā palikšu. Ja tu esi nolēmis strādāt bordelī, tev vēlams būt vislabākajai priekameitai tajā.”
Kaut arī šobrīd ir skaidrs, ka es mēdzu nodoties šādām afērām tikai divos gadījumos - vai nu man nepieciešams kaut ko izrakstīt laukā no sevis, vai arī es mēģinu salikt savu bildi no pa grīdu pašķīdušas puzles gabaliem. Esmu piedzīvojusi ne reizi vien, kad piepešs klikšķis uz kaut ko izrādās tieši tas, ko man tajā brīdī ir vajadzējis. Preferences nav nejaušība. Turklāt manas preferences mēdz būt visai savdabīgas. Kā tagad atminos, ka, tikko iznākusi no dzemdību nama, es nopirku Merilina Mensona "Mechanical Animals". Lai atgūtu garīgo līdzsvaru. (Citi, klausoties kaut ko tamlīdzīgu, kā stāsta, to zaudē.)
Nosaukuma izvēle arī šoreiz nav dikti oriģināla (1), jo attiecībā uz šo puisi, tas izmantots ne reizi vien. Tam nav arī dziļāka sakara ar manu mīlestību pret melno krāsu. Vienīgi ar to, ka ļautiņi, spēlējot emocionālu un manipulatīvu peintbolu, savu pretinieku mēdz izmālēt spēcīgās un izteiksmīgās krāsās. Un parasti šim nolūkam tiek izmantota melnā krāsa.
Manam asistentam Montijam veicās, ka viņš varēja būt ar mani šo divu vai trīs nedēļu garumā un rūpēties par manu labsajūtu. Palīdzot ar asti notraukt putekļus no monitora, nospiežot vajadzīgo taustiņu kombināciju, lai visu uzkārtu, uzstājīgi pieprasot tiesības degustēt ēdienus un skaļi liekot saprast, ka visa māja ir pilna lieku personu. (Mazais skaistums dažbrīd spēja būt neiedomājama ņūsanse.)
Nenoliedzami mans nīgrums par faktu, ka pie durvīm nav durvju zvana, kas šajā gadījumā nozīmēja tik to, ka man augšstāvā aiz aizvērtām durvīm (asistenta dēļ) jāieklausās katrā troksnītī, ietekmēja kā stilu, tā domu gājienu. Tāpēc nav jābrīnās, par brīžiem pavīdošo sarkasmu vai pat cinismu. Turklāt visu sacīto nevajag uztvert pārāk nopietni.
_______________________________
(1) Es parasti nepūlos būt superoriģināla, postmodernisma ietvaros, es atvainojos, ja mēs jau esam no minētā vēstures perioda izrāpušies, ir diezgan normāli piešķirt jaunu nozīmi pagātnē izmantotajām reālijām: Götterdämmerung ir atsauce uz Riharda Vāgnera operu ciklu, ko bija iecienījuši Reiha centīgie un pedantiskie darboņi, The Book of The Duke, savukārt ir pārfrāzejums no Čosera. Fuck me! ir biedra ar segvārdu Cūka/Pig dziesmas nosaukums. Paint It Black, protams, pieder dažiem āpšiem no The Rolling Stones.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru