Bija ļautiņi, kas uzskatīja, ka noņemšanās ar datorgrafiku mani nekur nenovedīs un ka faktiski tas ir zemē nomests laiks. Taču tieši datorgrafika netieši kļuva par iemeslu, lai es aizbrauktu uz Angliju: Puisis bija ieņēmis galvā, ka tieši māksla ir mana sūtība, tāpēc bija uzaicinājis mani dziļi ievilkt plaušās Londonas gaisu, uz pusēm jauktu ar sarkanā Malboro dūmiem, un sākt kaut ko darīt mākslas labā. Tas man šķita dīvaini, jo tobrīd man nebija skaidra priekšstata, KO es varētu darīt.

Atminos, ka 2001. gadā, kad es pēdējo reizi redzēju savu draudzeni, profesionālu grafiķi, viņa, paskatoties uz maniem pirmajiem kuslajiem slīcēniem, kas piekniepadoti pie sienas spirinājās savā nodabā, ieteica pievērsties mākslai. Es tikai rezervēti nosmaidīju, jo man ir dikti melna humora izjūta. Vēlāk, kad mēs runājām viņas darbnīcā, kur es viņai pozēju, es pavaicāju, kāpēc viņa tā domā, viņa atbildēja tāpēc, ka man esot savs skatījums uz lietām. (Tas vienmēr ir sagādājis man galvassāpes, jo savs skatījums konformisma laikmetā ir kā suņa nagla, kā es parasti, cenzdamās būt pieklājīga, izsakos angļu valodā, tajā ķermeņa daļā, kas katram tuvāka.) Taču vēlāk nospriedu - kādēļ gan ne?

Mūsdienu māksla vispirmām kārtām ir attieksme, kur "smukumam", pareizām proporcijām un perspektīvai netiek atvēlēta galvenā loma. Tā vairs nav arī dabas imitācija, kā uzskatīja Aristoteļa laikos, kur liekais tiek atskaldīts, bet pārējais - izmantots pēc autora vajadzības, bet gan divu slāņu - iekšējā un ārējā - sintēze, kur ārējais slānis jeb čaula ir nosacīta realitāte, ko zinām un pazīstam mēs visi, kurā iekūņojies iekšējais, citējot Kandinski, - mākslinieka dvēseles izjūtas, kam piemīt spējas modināt līdzīgas izjūtas skatītājā. Tāpēc pati svarīgākā lieta KĀPĒC bilde tiek radīta, jo mākslas darbs realizē vizuālo komunikāciju, tāpēc kūniņā jābūt kādam mesidžam). KĀ tu vari to realizēt tehniski (Manā gadījumā, ko es varu panākt ar konkrēto datorprogrammu. Jāatzīst, ka cilvēkam, kurš prot arī zīmēt, ir lielākas priekšrocības.). Un KAM tu to adresē. (Mājsaimnieces droši vien vairāk interesēs jaunākā Ariel mazgājamā līdzekļa reklāmas stila datorgrafika, nevis divas nebūtībā krītošas slazdā iesistas grafiskas peles.)

No šī viedokļa raugoties, nav svarīgi, vai mākslas darbs iekļaujas tradicionālās mākslas rāmītī. (Kā es paskaidroju savam puisim, arī izlietotu tampaksu iespējams pasniegt kā mākslu, ja tas vien ir atbilstoši noformēts.) Atcerēsimies kaut vai Joko Ono sešdesmitajos gados radītās konceptuālās "Instrukciju gleznas", kas nojauca robežas starp mākslinieku un auditoriju, jo rosināja ikvienu izstādes apmeklētāju pielikt savu roku galīgā tēla radīšanā (Kā vēsta leģenda, vienā no tām viņa iepazinās ar Džonu Lenonu, kurš pakāpās uz kāpnītēm, lai izlasītu instrukciju: "Iedzen naglu!". Kad Lenons vēlējās to izdarīt, Joko viņam to neatļāva, jo izstāde vēl nebija atklāta.), vai arī Demjena Hērsta formaldehīda vannu fantāzijas . Daži ļautiņi uzskata, ka viņa māksla ir "mēsls", un, kā kāds zobgalis izteicies London Lite, nākamais mākslas darbs būšot viņš pats formaldehīdā. Taču kamēr suņi trin garas mēles, Hērsts ir optimistiski noskaņots: "Es domāju, ka tirgus ir lielāks, nekā kāds apzinājās. Es mīlu mākslu, un tas apliecina, ka es neesmu viens. Nākotne rādās cerīga ikvienam."

Kāpēc vēlēties vajag ar prātu

Kad piecus gadus atpakaļ Latvija iestājās ES, kāds biedrs no Portugāles, man ieteica sapakot parpalas un laisties. Viņš pats 5 gadu vecumā ticis aizvests uz AK, un nodzīvojis tur apmēram 20 gadus, studējis Angļu literatūru. Domāju, ka tobrīd izredzes atrast darbu būtu labākas. Taču to, kas ir palaists garām nevajadzētu uzskatīt par tanti, ko, apgriežot ar kājām gaisā, var iegūt ērti izmantojamu krājkasīti. Labāk domāt, ka viss vienmēr nāk īstajā laikā.

Pirms kāda laika internetā lasīju par filmu The Secret/Noslēpums, un tur bija runa par vēlmju vizualizāciju. Īsumā, ja jūs kaut ko cītīgi un detalizēti iedomājaties, tas piepildīsies. Mazliet no savas jautrās pieredzes. Ap 2001. gadu man bija nešpetna depresija, un, lai no tās „izkāptu”,es rakstīju grāmatu visai brīvā stilā, kuru es tā arī nepabeidzu; iespējams, process bija galvenais, nevis rezultāts. Interesanti ir tas, ka es rakstīju par Londonu (vismaz tā es tobrīd domāju savā prātā). O, nē, tur nebija nekā par arhitektūru (Big Bens mani reāli neaizgrāba, drīzāk pieminētu tās skulptūras, kas atrodas, šķiet, Aizsardzības ministrijas priekšā, no Dauningstrītas puses un kuru pozas, manuprāt, tīri subjektīvi, simbolizē zināmu britu impērijas ierēdņu un militārpersonu uzpūtību, ieplestās kājeles drīzāk piedienētu kādam riebīgam seržantam, piemēram, no Kubrika filmas Full Metal Jacket/ Patronu pilna aptvere), multinacionālo kultūrvidi (kaut kas pieminēts garāmejot un par galvenā tēla izcelšanos, kas galvenajos vilcienos būtu man atbilstoša) , jo tas šā vai tā būtu jāņem/jāadaptē no citu stāstījumiem (un tas man netīk, jo ļautiņi mēdz būt subjektīvi, un, piemēram, par iepriekšminētajām skulptūrām varētu izteikties, ka tās iemieso britu impērijas militārpersonu varonīgo garu). Tas varētu būt rakstīts par jebkuru citu vietu uz pasaules. Vienkārši man toreiz galvā bija ieligzdojusi uzmācīga doma, ka tai jābūt Londonai. Tas nonāca tik tālu, ka centos latviešu valodā panākt efektu līdzīgu Present Continuous Tense. Un visā tekstā nebija ne burta angļu valodā, itin kā tas būtu tapis tajā. Cik jaukas paslēpes ar realitāti. Ja man kāds būtu teicis, ka es tur kādreiz varētu dzīvot, es neticētu ne skaidrā, ne pilnā prātā. Jo pēc Č. Dikensa Lielo cerību izlasīšanas padsmit gadu vecumā, es biju sirsnīgi pārliecināta, ka visi angļi ir ķerti. Taču, godīgi sakot, skatoties uz to visu no šodienas skatpunkta, domāju, ka es ekscentriskumā spētu ielikt kloķi miss Hevišemai.

Par aitām

Tikko atkal piezvanīja no The Business Development Academy Ltd, adrese, 4 Frederick's Place, lai ejot mācīties par hipotekāro kredītu speciālistu. "Mani sauc [blah blah] Un es esmu no [blah blah]. Vai Jūs joprojām meklējat darbu?" Apstiprinošas atbildes gadījumā seko: "Es ieraudzīju Jūsu CV internetā, un nolēmu, ka man Jums jāpiezvana. Darbs būs saistīts ar hipotekārajiem kredītiem..." (Un šeit man jāsaka, ka viņi visi runā vienu tekstu kā no grāmatas.) Šoreiz viņa tālāk netika, jo es pateicu "Paldies!" Protams, tas viss ir fufelis. Nezinu, vai kāds kaut ko tur māca, taču naudu gan slauc. (Lapā gan bija rakstīts "par brīvu" un kaut kādā sakarā pieminēta valdības ieinteresētība šajā procesā. Tagad viņi ir metušies uz IT speciālistu sagatavošanu. "Tas nav tikai darbs, ko mēs cenšamies jums sagādāt, drīzāk mēs vēlamies sagatavot jūs karjerai IT industrijā. Ipaši izvēlēta kursu uzbūve nodrošina, lai visi kandidāti pabeigtu Akadēmiju ar daudzveidīgām prasmēm un zināšanām," no Akadēmijas mājas lapas. Iepriekš, februāra sākumā, tikpat cildinošas runas tika veltītas hipotekārajiem kredītiem.) Mans puisis mani pierunāja aiziet, un vēlāk es biju dikti sapīkusi par nešķīstu mana laika tērēšanu. Todien līņāja lietus, un mašīnas šķieda no peļķēm augšup pelēka ūdens šaltis. Un tieši tad man piedzima Valentīna dienas kartiņas ideja, par peļķi, no kuras šļakato sirdis; mans puisis tik ļoti sargāja manu balto kažoķeli. Cik liela būtu maksa par desmit dienu vai divu nedēļu kursiem, es tā arī neuzzināju, droši vien Tas Kungs mani pasargāja no sirdstriekas, jo intervētājai pietika ar to, ka es atteicos vispār kaut ko maksāt. ("Ah, un Jūs neesat strādājusi X gadus!" *izteiksmīgi novicinot rokas, itin kā manas problēmas viņai dikti ķertos pie sirds* "Nekas! Tūlīt mēs aizpildīsim šo aptauju, un noskaidrosim, kādu darbu Jums labāk piemeklēt." Un pirmais jautājums bija, vai es maksāšot par kursiem. Tas, protams, ļauj adekvāti piemeklēt darbu.) Dīvaini ļautiņi tur bija novākušies, daži to visu uztvēra nu šausmīgi nopietniem ģīmjiem. Piecas minūtes, kamēr es tur padirnēju gaidot, vairākums uzaicināto izklausījās pēc ārzemniekiem. Droši vien tāpēc man arī piezvanīja. Taču laikam es postsovjetisma gados esmu kļuvusi drausmīgi ciniska. Un labi atceros, ka pēc sekretāru kursiem man arī 'piedāvāja' darbu. Tas ir, iedeva divu darbā iekārtošanas firmu koordinātes. Tas gan bija 1996. gadā. Šobrīd mani uzjautrina tas, ka sekretāru kursu beigšanas apliecībā rakstīts, ka es esmu apguvusi grāmatvedību un nokārtojusi visus mācību plānā paredzētās ieskaites un eksāmenus.

Es neatminos tieši kā viss toreiz bija, taču, kā rakstīts populārā fabulā, viendien lapsa devās pastaigāties un ieraudzīja skaistu vīnogu ķekaru pašā vīnogulāja virsotnē. Tas bija tik kārdinošs un saules piezīdies, ka lapsai saskrēja mutē siekalas. Viņa lūkoja to sasniegt, taču - ak vai! - vīnogas karājās pārāk augstu. Vispirms tā makarēja ar ķepu, tad izslējās uz pakaļkājām, līdz beidzot sāka izmisīgi lēkāt. Velti izlēkājusies, lapsa devās projām. Pēcāk tā visiem ļaunatminīgi klāstīja, ka vīnogas bijušas pārlieku jau skābas.Tā tas tika iemūžināts.

Tas gan nav gluži precīzs fabulas atstāstījums; tas ir tā, kā es to iedomājos. Es lieliski spēju iztēloties, kā pārlaimīgā tvīksmē iegailējās lapsas acis, ieraugot vīnogas; es izjūtu lapsas apmulsumu, kad pēc ilgas lēkāšanas tā joprojām palika bešā, vilšanos, kas, saulei aizgriežoties projām, ar katru mirkli auga pāri lielāka un cietāka kā vīnogulāja ēna, apdzēšot acīs pēdējās zaķīšu paliekas; es saklausu tās soļu švīkstus, kad tā apkaunota devās projām, ik pa brīdim zaglīgi pamezdama skatu atpakaļ, lai pārliecinātos, vai vīnogas joprojām karājas turpat; nav brīnums, ka pēcāk tā ļauni mēļoja, neviens nekad nenoliedz nevajadzīgo, un lapsai vīnogas bija ārkārtīgi svarīgas.

Mēs, protams, varētu jautāt, kāpēc tā neapmierinājās ar kādu ķekaru, kas atradās zemāk; droši vien tā nezināja, ka cilvēku valodā to sauc par nepieticību un ka par to pēc viduvējības likuma parasti ir jāsaņem apkaunojuma alga: tiem, kas rāpo, nebūs lemts lidot.

Es to mēģinu iztēloties proporcionāli. Es zīmēju sevi lapas apakšmalā, sīks cilvēciņš apaļu galvu, strupu ķermeni, dzērves kājām un vēdeklī izplestiem roku pirkstiem; tā zīmē bērni vai pieaugušie, kuri nav iemācījušies zīmēt; lapas augšmalā es uzvelku vīnogu ķekaru un lielas spīdīgas ogas; tālāk jau lapas ārpusē es perspektīvā zīmēju sauli, kuras stari caurauž lapas augšmalu un noslīgst līdz lejai; pa to varētu uzrāpties augšā, taču kurš kaut reizi ir pieķēries pie saules stara?

Tas ir likumsakarīgi, ka mums ir vajadzīgas tieši tās grūtāk sasniedzamās, tās pašā virsotnē, tās, kuras mēs savos nomoda sapņos apveltām ar spējām dāvāt maģisku pieredzi, nepievēršot uzmanību ogām deguna priekšā, kas būtu tikpat saldas, vienīgi saules tajās varētu izrādīties mazāk.

Un nekur jau nav teikts, ka lapsa vīnogas nebūtu dabūjusi, kaut arī ne uz karstām pēdām; jūs jau nezināt, kā sakarst pēdas, lēkājot saulē, bet fabulas lapsai šķiet par visu svarīgāks bija kurnēšanas, nevis aizsniegšanas prieks; principā neaizniedzamas vīnogas ir ne tikai saldākas par citām, tās paceļ ikviena latiņu noteiktā augstumā, tās nosprauž mērķi, pēc kā tiekties; pasule ievērptos garlaicības miglā, ja viss būtu sasniedzams ar roku.

Turklāt nekad nav zināms, vai šīs vīnogas ir tā vērtas, lai pēc tām tiektos; tas ir jautājums, par kuru es nemitīgi lauzu galvu. Brīžiem es jūtos kā lapsa, kas, dzīvniecisku instinktu vadīta, mēģina sasniegt vīnogas. Es apzinos, ka tas izskatās smieklīgi. Bet, lai arī kā tur nebūtu, es parasti koncentrējos uz ogām pašā virsotnē, tieši saulē...

Rāmis, nevis intelekts, ir tas, kas mūs nošķir no dzīvniekiem, mēs velti nelēkājam, ir taču grūti palēkāt ar tādu kokgabalu apkārt, turklāt tas izskatās smieklīgi, mēs izturam pozu, tikām lapsa palecas un atkrīt atpakaļ; mēs pašapmierināti smaidām, ko tas zvēriņš saprot no vīnogām, mēs pagrābjamies tepat no pazarēm, re kā tās pašas kūst mutē.

Savilkt muti šņukurā

Šorīt mans puisis mani iepriecēja ar visai savdabīgu jautājumu. Pirmajā brīdī es padomāju, ka viņš saka, ka šodien jauks laiks, dižķibeles modinātājpulkstenis ar asti un ausīm jau bija ieradies, deguns ģīmī, ķepas apakšā, ņemas elsdams, tāds piepildīts rīta kasīšanas mirklis, un miega pusaizdrīvētiem plakstiem atbildēju, ka laiks tiešām jauks un saulains kā jau pirmdienas dienā. Pusis paskatījās uz mani tā un atkārtoja jautājumu; izrādījās, tas bijis savādāks, vai man sāpot kakls. Atteicu, šobrīd vairs nē. Viņš palika vēl jocīgāks. "Varbūt man drošības pēc piezvanīt uz to telefonu?" viņš nopietni vaicāja. "Uz kādu telefonu?" mans bija nesaprašanā. "Nu to par "cūku gripu". Uz to var zvanīt, ja parādās gripai līdzīgi simptomi."

Cūkas šņukurs un ausis līdzīgas tiem daleku vivisekcijas skartajiem cilvēku ģīmīšiem no Doctor Who sērijas Daleks In Manhattan/Daleki Manhatenā. Nezinu, kāpēc šeit to joprojām dēvē par "swine flu" nevis par "pigs flu". Varbūt "swine" ir nedaudz poētiskāks vārds par parastām "cūkām"? (Miks Džegers reiz dziedāja: "You heart is like a diamond/You throw your pearls at swine..") Nekā, kā rakstīts Readers Digest Oxford vārdnīcā, "swine" ir amerikāņu angļu valodā normāls un britu angļu valodā formāli lietots cūkas nosaukums. Kāda vilšanās...

"Varbūt viņi vienkārši teiks, ka viss ir kārtībā. Taču vajadzētu piezvanīt." Mans puisis ir jauks un apzinīgs, viņš uzskata, ka slimam skriet uz darbu un ar varonīgas pašaizliedzības žestu aplipināt visus, ko satiek ceļā, ir nejēdzība. Viņš to var atļauties, jo viņa algu tas neietekmē. Patiesību sakot, slimot nav izdevīgi, slimošana krietni sit pa kabatu. Slimības lapu šeit sāk apmaksāt no ceturtās slimības dienas, un maksā tikai par darbdienām. No šā gada 6. aprīļa nedēļas likme bruto ir 79.15 britu mārciņas (Salīdzināšanai - minimālā alga 40 stundu darba nedēļai šobrīd ir 229.20 mārciņas uz papīra.), tas ir, 15.83 mārciņas dienā, ja jūs strādājat 5 dienu darba nedēļu. Piemēram, ja jūs saslimstat svētdienā un esat slims līdz nākamajai piektdienai, tad jūs saņemsiet tikai 31.36 par ceturtdienu un piektdienu. Turklāt no šīs summas veic visus atvilkumus (ja tādi ir), un to izmaksā tikai tiem, kas nedēļā uz papīra nopelna vismaz 95.00 britu naudiņas.

Lai novērstu gripas tālāku izplatību, sākta nacionāla kampaņa iedzīvotāju izglītošanai, informējot par slimības simptomiem (augsta temperatūra, kaullauzis vulgaris, sāpošs kakls, šņukurs, klepus utt) un izsargāšanās veidiem (personīgās higiēnas ievērošana un vēlreiz personīgās higiēnas ievērošana) kā brošūrās, tā arī ar interneta starpniecību. Mans puisis ir šīs izglītošanas piemērs, personīgi man neienāktu prātā skaldīt matus par nelielu neveselību. Ir slēgtas vairākas skolas un pārcelti eksāmeni. Privātskolās ieteikts izveidot karantīnas istabas, kurās izolējami skolnieki, kas varētu būt inficējušies ar "cūku" gripu. Vecākiem uzlikts par pienākumu ziņot skolotājiem par bērnu veselības stāvokli. 12 gadus vecā Sofija Deselisa (Sophie De Salis), kas nesen pārslimojusi "cūku" gripu, ko bija atvedusi no Lieldienu brīvdienām Amerikā, viņas atklāsmes lasāmas avīzēs, apgalvo, ka tā izpaužas gluži tāpat kā vienkārša saaukstēšanās. "Es nedomāju, ka par to būtu jāraizējas."

Pavirši pārskatot izglītojošo brošūriņu, ko darīt "cūku" gripas gadījumā, rādās, ka tās izplatība būtu zeltainas pļaujas laiks ne tikai Tamilflu un Relenza, bet arī salvešu un ziepju ražotājiem: "Vienmēr nēsājiet līdzi salvetes. Izmantojiet tīras salvetes, lai, klepojot vai šķaudot, aizklātu muti un degunu. Izmetiet salvetes pēc vienas lietošanas reizes. Bieži mazgājiet rokas."

Ar ko tas beidzās? Puisis aizgāja uz norādīto interneta adresi, izlasīja visu par simptomiem, nosprieda, ka viņam piemetusies parasta, nožēlojama saaukstēšanās, par kuru avīzēs nerakstīs, un nolēma iet uz darbu.

Kad manī ierunājas Skrūdžs Makdaks

Šķiet, tas varēja būt ap Ziemassvētkiem, jo ap to laiku visas dienas saplūst vienveidīgā mirgā, es pamanīju kaut ko dīvainu. Saku "šķiet", jo goda vārds man ir alerģija pret šiem svētkiem: apkārt tik daudz lieku reklāmu, kuras, piedraņķējot galvu un ausis, lipeklīgās balstiņās vēsta par ievērojamām atlaidēm Tesco, un cik daudz jauku našķu svētku galdam par neticami draudzīgām cenām jūs varēsit iegādāties M&S, 8 - 10 minūtes filmas, un tikpat sīrupainības, un kur nu vēl Wham! brīnišķīgā dziesma Last Christmas, kas roku rokā ar Slade klasiku Merry Xmas Everybody kā uzmācīga muša sīc ikvienā mūzikas kanālā, ko pirksti uzslēdz. Nemaz nevajag divus bāzt rīklē. Ja nemaldos, tā varēja būt Somerfield's vai Sainsbury's veikalu ķēdes reklāma, vārgs saprāta pīkstiens par pārpalikumu izmantošanu vispārējā "Pērc to un tad vēl šito!" svētku kampaņā. Es vēl pabrīnījos. Neraksturīgi.

Līdz tam man šķita, ka izmest ārā pārpalikušo ēdienu vai produktus, kas nav tik svaigi, ir normāli. Mazliet iepelējusi maizes šķēle - visu iepakojumu ārā! Appelējis siers - viss gabals ārā! Cūkas karbonāde neizskatās labi un viegli apglumējusi - ārā! (Kaut arī es teicu, ka var izņemt tikai to šķēli, izgriezt pelējumu sieram, gaļu nomazgāt etiķūdenī un lietot. Ne to vien esmu ēdusi, taču dzīva un vesela. Droši vien manī ierunājās iepriekš minētā pīļkunga taupība. "Jā, tev jau latviešu kuņģis!" sekoja atbilde.)

Visērtākais risinājums pārpalikumu izmantošanai būtu suns. Pēc tam var, apvienojot patīkamo ar derīgo, fizkultūras pēc palocīties dārzā, lasot no zāles to, kas no pārpalikumiem palicis pāri. Taču suns nevar ēst - jēlu gaļu, žāvgaļu, cūkgaļu, kaulus. Asus ēdienus viņam neviens pat nepiedāvātu. Ieraugot sieru, suns atceras, ka kaut kur tālos senčos, varbūt vecvecvecvec...māmiņa, viņam bijusi pele, un sāk lūdzoši pīkstēt. Bet siers ir sāļš, daudz nedrīkst. Maizi viņš neēdīs ne sitams. Varbūt nedaudz ar sviestu kompānijas pēc. Suņam patīk sabiedrība. Un vislabāk viņam tīk ēdamais tieši no šķīvja. Tas nepārpalikušais.