Par aitām

Tikko atkal piezvanīja no The Business Development Academy Ltd, adrese, 4 Frederick's Place, lai ejot mācīties par hipotekāro kredītu speciālistu. "Mani sauc [blah blah] Un es esmu no [blah blah]. Vai Jūs joprojām meklējat darbu?" Apstiprinošas atbildes gadījumā seko: "Es ieraudzīju Jūsu CV internetā, un nolēmu, ka man Jums jāpiezvana. Darbs būs saistīts ar hipotekārajiem kredītiem..." (Un šeit man jāsaka, ka viņi visi runā vienu tekstu kā no grāmatas.) Šoreiz viņa tālāk netika, jo es pateicu "Paldies!" Protams, tas viss ir fufelis. Nezinu, vai kāds kaut ko tur māca, taču naudu gan slauc. (Lapā gan bija rakstīts "par brīvu" un kaut kādā sakarā pieminēta valdības ieinteresētība šajā procesā. Tagad viņi ir metušies uz IT speciālistu sagatavošanu. "Tas nav tikai darbs, ko mēs cenšamies jums sagādāt, drīzāk mēs vēlamies sagatavot jūs karjerai IT industrijā. Ipaši izvēlēta kursu uzbūve nodrošina, lai visi kandidāti pabeigtu Akadēmiju ar daudzveidīgām prasmēm un zināšanām," no Akadēmijas mājas lapas. Iepriekš, februāra sākumā, tikpat cildinošas runas tika veltītas hipotekārajiem kredītiem.) Mans puisis mani pierunāja aiziet, un vēlāk es biju dikti sapīkusi par nešķīstu mana laika tērēšanu. Todien līņāja lietus, un mašīnas šķieda no peļķēm augšup pelēka ūdens šaltis. Un tieši tad man piedzima Valentīna dienas kartiņas ideja, par peļķi, no kuras šļakato sirdis; mans puisis tik ļoti sargāja manu balto kažoķeli. Cik liela būtu maksa par desmit dienu vai divu nedēļu kursiem, es tā arī neuzzināju, droši vien Tas Kungs mani pasargāja no sirdstriekas, jo intervētājai pietika ar to, ka es atteicos vispār kaut ko maksāt. ("Ah, un Jūs neesat strādājusi X gadus!" *izteiksmīgi novicinot rokas, itin kā manas problēmas viņai dikti ķertos pie sirds* "Nekas! Tūlīt mēs aizpildīsim šo aptauju, un noskaidrosim, kādu darbu Jums labāk piemeklēt." Un pirmais jautājums bija, vai es maksāšot par kursiem. Tas, protams, ļauj adekvāti piemeklēt darbu.) Dīvaini ļautiņi tur bija novākušies, daži to visu uztvēra nu šausmīgi nopietniem ģīmjiem. Piecas minūtes, kamēr es tur padirnēju gaidot, vairākums uzaicināto izklausījās pēc ārzemniekiem. Droši vien tāpēc man arī piezvanīja. Taču laikam es postsovjetisma gados esmu kļuvusi drausmīgi ciniska. Un labi atceros, ka pēc sekretāru kursiem man arī 'piedāvāja' darbu. Tas ir, iedeva divu darbā iekārtošanas firmu koordinātes. Tas gan bija 1996. gadā. Šobrīd mani uzjautrina tas, ka sekretāru kursu beigšanas apliecībā rakstīts, ka es esmu apguvusi grāmatvedību un nokārtojusi visus mācību plānā paredzētās ieskaites un eksāmenus.