Paint It Black XVIII.

(Egalitārisma ilūzija)

Tomēr, iekams klapēt plaukstiņas par kādu, kas, kā jau minēts sajūsmas pilnajās atsauksmēs, nesavtīgi atsakoties no pēdējā krekla, šai vietā es atļaušos liekulīgi apraudāties aiz aizkustinājuma, vēlas uzlabot sabiedrību, derētu atcerēties, ka ļautiņiem, kuri kā Robins Huds nākuši no pārtikušām aprindām un kuriem ir tendence zīmēties, sludinot demokrātiskas/sociālisma sistēmas priekšrocības, viņu skaļi paustais egalitārisms/visu ļautiņu vienlīdzības ideja ir vairāk verbāls, nekā īsts.

Cilvēki, kuri Robina centienos tradicionāli mēdz saskatīt pozitīvo, izlaiž no acīm tās dažas piles darvas, kas peld pa virsu viņa medaino runu mucā. Zemnieki pēc Leģendas domām ir kā mazi bērni, kuri jāpabaro, jāaizstāv, jāpamāca. Un tā nav tikai zemes īpašnieka turēšanās pie sentēvu patriarhālajām ierašām. Droši vien viņam šķiet tīkama ideja, ka citi ir atkarīgi no viņa, tas ļauj viņam justies īpašam. Mesijam līdzīgam. Šāda attieksme nes augļus, jo zemnieki tiešām pierāda, ka viņi paši nav spējīgi ne uz ko - nedz domāt, nedz cīnīties. Vils [Skārlets] saka vienam no konkurējošās bandas locekļiem: "Ja Robins iet bojā, visi Lokslijas zemnieki būs tādi paši, kā tu. Viņiem nebūs nekā, kālab dzīvot. Viņi būs mirušie." Tieši tas ir tas negatīvais aspekts, ko es pieminēju iepriekš - šī atkarība no vienas personas eksistences peripetijām un pseido-varoņdarbiem ir vien iluzora labklājības imitācija. Atņemot ļautiņiem tiesības pašiem spriest un lemt, kas ir kas, viņš tos padara par savu interešu marionetēm, kas - godīgi atzīstoties - ir gatavi akli kalpot viņa mērķiem, pat neiedziļinoties, kāpēc.

Taču ir vēl viens iemesls, kāpēc visas viņa kvēlās pļāpas izklausās kā klaja ņirgāšanās. Nez, vai scenāristi par to ir iedomājušies? Proti, Robins Huds šajā versijā patiesībā aizstāv noteikta mantīgo slāņa intereses. Viņu nebūt nesāpina tas, ka tauta tiek aplaupīta ar nodokļiem un ka šo politiku uz vietas palikušie realizē ārzemēs kariņu spēlējošā karaļa Ričarda vārdā. Tas, ka viņš aptīra šerifu un co gala iznākumā neko pozitīvu nedod: nodokļi tāpat tika un tiks iekasēti. Vienīgi iekasēšanas riņķa dancis būs ilgāks un daudz bezjēdzīgāks. Turklāt ar savu iejaukšanos viņš tikai sekmē šerifa teroru, taču tas tiek noklusēts, jo kārtējās sērijas notikumi parasti noslēdzas ar Robina Huda triumfu; zemnieki, kas vēlāk pēc pārkaitinātā šerifa pavēles tiek uzrauti karātavās, protams, netiek parādīti. Viņa dziļajai nepatikai pret šerifu, ņemot vērā Leģendas raksturu, ir tikai viens reāls iemesls - viņš jūtas aizskarts vārīgā vietā, jo šerifs nepieņēma viņa skatījumu uz politisko spēku samēru un to kā visam, pēc Robina Huda domām, jābūt karaļa prombūtnē.

Kaut arī viņš tēlots it kā izglītots un daudz ko zinošs, man jāpiezīmē, ka viņa izpratnei par lietu kārtību piemīt naivuma piegarša. Īss ieskats Robina Huda politekonomijas zināšanās. "Ja cilvēks var saražot vairāk nekā viņam tas vajadzīgs, lai pabarotu ģimeni, viņš pāri palikušo var vest uz tirgu. Viņš var tirgoties. Un grāfistei kaut kas atleks no tā," tik tālu viņa politekonomija ir pareiza. Taču tālāk seko kaut kas pat mūsu laikiem neiedomājams: "Bet līdz tam [brīdim] mums [grāfistei, valstij] jāpalīdz katram cilvēkam, katram zemniekam, katram pīrāgu cepējam, katrai mājsaimniecei [sorry, dzejisks tulkojums, kas, pie astainā un ragainā neradījuma, ir "pinner"] nodrošināt ģimeni. Panākt tirdzniecības atdzimšanu!" Nezinu, kā viņš/scenāristi tieši to bija domājis/-juši, taču es, pat nezīlējot kafijas biezumos, mierīgu sirdi varu teikt, ka, pieturoties pie šīs politikas, līdz tam nezināmajam brīdim gaišajā nākotnē kā šerifs, tā Gisborns būtu kļuvuši par pilnvērtīgu vārnu barību. Un tas jau būtu absolūts sadisms pret skatītāju.

Iemesls, kāpēc Robins Huds balstās uz vienkāršajiem ļautiņiem, ir tāds, ka viņa gadījumā tie sniedz viņam varu, precīzāk - varas ilūziju. Bez viņiem viens pret šerifu viņš ir vienkārši tukša vieta. Visu zaudējis. Šerifs tēlo viņa pašreizējo stāvokli šādi: "No cienījama zemes īpašnieka par nicināmu kriminālistu. No dižcilša par plebeju. No cilvēka ar stāvokli par neģēli. No varoņa par nulli visu acīs..." Viņš uzstājas kā nabago ļaužu pārstāvis, taču tikai tāpēc, ka viņa tā brīža intereses pa daļai sakrīt ar nabago ļaužu interesēm. Kad karalis Ričards atgriezīsies, Hentingtonas grāfu, kurš uz to mirkli būs dabūjis atpakaļ savus īpašumus, nabago ļaužu liktenis diez vai vairs interesēs. Viņš taču nenostāsies pret savu elku.

Šajā ziņā viņa ieskati diezko vis neatšķiras no visu nicinātā zābaklaižas Gisborna pārliecības: nabagie ļautiņi ir vientieši, kas neko lāgā nesajēdz no augstās politikas un nespēj kartē atrast Svēto Zemi, kur cīnās un nodokļu naudu šķiež Robina Huda dieveklis, tāpēc tie, viņaprāt, ir domāti vienīgi tam, lai mutes atplētuši klausītos skanīgas frāzes a la "Fraternite, Maternite, Paternite!", ar starpsaucieniem pierādot Robina Huda izraudzītajiem apspiedējiem, ka apakšslāņi nevēlas dzīvot pa vecam, un lai lielgabalu gaļas statusā palīdzētu ieņemt Bastīliju/Ziemas Pili/Notingemu, pie reizes izglāzējot logus tuvīnajai šņabja bodei.

He's a scumbag, don't you know?

(Sapnis vasaras naktī)

Tā jau saka, ja ļautiņam pašam nav smadzeņu, tās neuzdāvināsi. Nu, mūsu meitenes, protams, ir gudrākas par Rietumos mucā augušajām, kas līdzīgiem, sirdi plosošiem idiotismiem notic. "Sapņot ir skaisti," lēdijas Merionas tētis mirstot saka Robinam Hudam, tas bija pirmais citāts, kas šajā sakarā iešāvās man prātā. Taču es piebildīšu - nevajag pieļaut, lai skaistie sapņi pārvēršas murgā.

Cik es noprotu, latviešu bāliņi pārsvarā izmanto iespēju iepazīties internetā, lai apliecinātu savu varēšanu un aplaimotu pēc iespējas vairāk zelteņu ar savu ģenētisko materiālu. Par naudas izkrāpšanas gadījumiem tā kā nav bieži dzirdēts, taču ārzemju potenciālajiem līgavaiņiem, tiem, kas paši jums karas kaklā, ir pavisam citi mērķi. Viņus interesē vai nu iespēja iebraukt ES, vai arī - tas gan izklausās pavisam ne-romantiski, es zinu - jūsu nauda...

Indiešu prinči, kas tīko pēc laulībām ar ES pilsoni, man jau bija trāpījušies, un tos atšūt nav problēmu, vajag tikai uzsākt sarunu par vēsturiskajiem iemesliem, kāpēc viņiem nākas grābāties ap citu nāciju sievietēm un izvarot, tā viņiem, fui, cik nepieklājīgi, atrodas kaut kas svarīgāks, ko darīt, taču kaut kā līdz šim visi izslavētie Nigēriešu prinči man bija gājuši apkārt ar līkumu. Taču pietika Feisbukā nomainīt savu attiecību statusu uz "single", kad ilgi gaidītais kaķītis atnāca un ieslapināja manā smilšu kastītē. Patiesību sakot, to kaķīšu bija vesels bars, un tagad mana mīļā kastīte nejauki pludo.

Viss sākās pavisam nevainīgi. Pāris nedēļas atpakaļ man Feisbukā uzrakstīja viens "amerikānis": "Sveika, mīļā, Tavs profils piesaistīja manu uzmanību. Faktiski, mana sirds uz sekundi pārstāja sisties, kad es ieraudzīju Tavu fotogrāfiju, un kopš tā mirkļa es nespēju pārstāt domāt par Tevi un par to, ka būtu lieliski iepazīties ar Tevi. Vai Tu patiešām eksistē?"

Manas acis burtiski izlīda uz kātiņiem. Šitādas salkanas rīmes man jau sen nebija nācies lasīt. Leksiski viņš mani nepārsteidza, jo tas ir tipiski angliskais "pliekanā romantisma" stils. No kura, pēc viņu domām, man vajadzētu kust. Mans izbijušais arī rakstīja līdzīgus tekstus: "Kad viss nokārtosies, Tev jābrauc pie manis, un nedomā, ka es uzskatīšu "nē" par atbildi. Es vēlos būt kopā ar Tevi, lai man būtu iespēja parādīt, cik ļoti es Tevi mīlu un cik ļoti daudz Tu man nozīmē."

Es "amerikānim" atbildēju visai vēsi, kā man to saprast, jo galu galā ne man viņa pliekanības interesē, taču neko tik drausmīgu viņš nebija uzrakstījis, lai izturētos gluži nepieklājīgi. Viņš atrakstīja atpakaļ savu dzīves stāstu - tur figurēja pansionātā ievietotā pusjukusī māte, māsa - neglābjama narkomāne, agri mirušais tēvs, ko viņš pat lāgā neatceras, un dzērājs patēvs, kas terorizējis visu ģimeni, arī tagad jau miris. Nekā tāda, kas šķistu neiespējams vai nereāls, vai ārpus rāmjiem esošs, kaut arī es neatzīstu tūlītēju uzbāšanos ar gaudu stāstiem. Taču bija arī rinda, kas mani darīja uzmanīgu: "Tu patiešām esi apburoša, es mīlu tavas acis un sirsnīgo smaidu..." Diemžēl manā Feisbuka profilā nav fotogrāfiju, kurās es smaidu. Es vēl padomāju - visticamāk - tā ir vēstule, kas ar nelielām izmaiņām tiek sūtīta visām pēc kārtas. Nu, kā standarta motivācijas vēstule.

Es atbildēju, ka šobrīd es neesmu ieinteresēta attiecībās. Viņš, jāteic, kļuva vēl uzstājīgāks: "Es saprotu, ka attālums un valodas barjera varētu būt tas, kas liktu Tev [mūsu attiecības] nopietni pārdomāt, taču, kā jau es teicu, attālumam starp mani un manas dzīves mīlestību nav nozīmes, es [neskatoties uz to] došos pie viņas, lai pierādītu, ka kopā ar mani viņa būs drošās rokās." Jāatzīstas, ka uz līdzīgiem tekstiem es reaģēju galīgi bez emocijām. Tas jau ir par daudz. Ja vīrietis, kuru es nepazīstu un kurš nezin manu šerpo raksturu, nosauc mani par "savas dzīves mīlestību", man tas izvilina vien, maigākajā gadījumā, sāju smīniņu. No vienas puses tas apliecina, cik angļu valoda popsas, lubeņu un seriālu ietekmē ir kļuvusi lēta. No otras puses es šādiem brīnumiem tādā kontekstā ne visai ticu. Bez tam es viņam biju pateikusi, ka man aiz muguras ir kādi gadi nodzīvoti Anglijā pilnīgi angliskā vidē, tā kā valoda man nekādā gadījumā nevarētu sagādāt problēmas. Biedrs uz manu skeptisko iebildi, ka viņš dauza pa vēl neuzkarsušu dzelzi atbildēja: "Nekas nav par ātru. Tajā nav nekā neiespējama."

Saruna kļuva vēl savdabīgāka, kad mēs pārgājām uz Skaipu viņš vēlējās, lai es braucu pie viņa uz Floridu, kad būs pienācis īstais laiks (Mani tā angliskā makaronu karināšanas versija besī, jo tas īstais laiks praktiski nekad nepienāk, bet viņiem pašiem nez kāpēc tas šķiet gluži normāls izteikums...), viņš gribēja runāt ar manu māti, lai darītu viņai zināmas savas jūtas pret mani un pavēstītu, ka viņš vēlas savu dzīvi pavadīt kopā ar mani. Jo es viņa dzīvē esmu atgriezusi prieku pēc sievas nāves. Tajā mirklī es pavisam nopietni padomāju, ka viņš vai nu vienkārši ir kaut ko salietojies, vai arī sagājis sviestā.

Es vienmēr esmu teikusi, ka Dievs ir detaļās un niansēs. Sīkumos. Tagad paskatīsimies uz to visu mierīgi un ciniski, aizmirstot par visiem blah, blah, blah. Vai jūs spējat iztēloties kādu dzīvojam dupleksā ar interneta ātrumu kā Āfrikā, tas nozīmē - bez platjoslas pieslēguma, kad apmēram 100 kb apjoma bilde tiek pārsūtīta minūtes sešas? Un ar esošo pieslēgumu kā seksā - in/out. Es ne. Un kompi, kuram nedarbojas vebkamera. Ja es runātu ar savu tābrīža vienīgo mīlestību un man tādā atbildīgā mirklī atteiktu kompis, mana skaistā un iekārojamā feisa vietā demonstrējot vien melnu skrīnu, es to grabažu momentā izmestu pa logu.

Un kur nu vēl tie teksti. Viņam esot jānoslēdz tikai viens kontrakts un tad viņš varēšot braukt pie manis. Uz jautājumu, kāds kontrakts tas ir, sekoja izsmeļoša atbilde: "Es pats to vēl nezinu." Tātad tu centīgi gatavo prezentāciju un pat nezini - par ko un kāpēc? Khm, un tā bizness tiek taisīts Amerikā? Es vēl saprastu, ja tas tā notiktu Krievijā. Viņa meita mani dievinot no pirmā acu uzmetiena un sapņojot par to dienu, kad varēšot nosaukt mani par mammu, un viņš ņemšot visu manu ģimeni pie sevis, viņš vēloties tikai mani un neko vairāk, pēc sievas nāves Dievs beidzot esot uzklausījis viņa lūgšanas un sūtījis viņam tādu eņģeli kā mani. Viņš uzrunāja mani par savu sievu un parakstījās "Tavs vīrs". Sūtīja mīlestības vēstules pagrābātas no interneta krājumiem. Teica, ka es nedrīkstot sazināties ar nevienu citu, tikai viņu, jo tas viņu ļoti sāpināšot. LOL Ļoti "reāli" un aizkustinoši... Naivāks radījums no tāda triecienarsenāla jau sen būtu pārvērties par peļķīti.

Interesanti, ka vēstulēs viens teikums/rindkopa var būt rakstīts/-a labā angļu valodā, nākamais/-ā - ar tādām kļūdām kā palīgskolas teicamniekam. Un, kā jau teicu, tas, ko viņi atbild nekādā veidā nav saistīts ar to, ko jūs esat rakstījusi savā iepriekšējā vēstulē. Neizskatās, ka kāda vēstule vispār būtu izlasīta. Tikai grabēts tālāk uz nebēdu par mūžīgo, nezūdošo mīlestību, Dieva neizdibināmajiem ceļiem, sākot atkal un atkal ar bezpersonisko "Sveika, mīļā!", "Mana vienīgā!", "Manu saldumiņ!". Sarakstē mans vārds netika lietots ne reizes, un, manuprāt, tā ir pārāk blāva uzruna tādam pārdabīgas mīlas un liesmainas kaisles objektam kā man. Turklāt viņiem ir tendence nezināt elementāras lietas, kas jebkuram vietējam būtu klāras. Viens no varoņiem bija atsūtījis kāda Britu Konservatīvās partijas darboņa bildes un teicās esam liels futbola fans no Mančesteras: kad es tā nevainīgi viņam apvaicājos, kuru tad no divām vietējām futbola komandām viņš suportē, atbildes nebija. Varbūt, ka viņš aiz pārskatīšanās būtu zinājis kaut ko par "Manchester United", taču lieku galvu ķīlā, ka par "Manchester City" viņš pavisam noteikti nebija dzirdējis. Ja es, kurai futbols vienmēr bijis dikti vienaldzīgs, to zinu, mmm, ko man vajadzētu padomāt...

Pirmais, ko viņi cenšas panākt, ir radīt emocionālu saikni ar jums, bombardējot jūs ar verbāliem uzmanības pierādījumiem - jūs esat "skaista", "unikāla", "eņģelim līdzīga", "ar iejūtīgu sirdi apveltīta", lai vēlāk jums nebūtu vēlēšanās vai/un drosmes viņiem atteikt. Viņi mēdz būt ļoti uzstājīgi, taču ar varen saldu mēli; kā jau rakstīju, tas pieder pie angļu "romantiskā" izteiksmes veida, tāpēc pārāk nelec acīs. Par saviem upuriem viņi parasti izvēlas vientuļas sievietes atkarībā no maka biezuma - atraitnes, šķirtenes, ziloņmātes ar lieko svaru, invalīdes, kuras dzīvo privātmājā, kurām nav bērnu un kuras sakās esam romantiskas būtnes. Fotogrāfijā var rēgoties galīgs kroksis, galvenais, ko krāpnieks vērtēs būs - īpašums, dārzs, apģērbs, rotaslietas. Un iebaros sievietei pasaciņu par izskatīgu un pārtikušu vīrieti, kas viņā samīlējies līdz ausīm, un viņa uzķersies. Simplz.

Pārsvarā šie biedri pozē kā materiāli nodrošināti dažādu līgumdarbu veicēji (contractors), mākslas priekšmetu tirgotāji, galeriju īpašnieki, celtniecības objektu pārraugi, inženieri, jūrnieki, armijnieki, visi, kuru dzīvesveids pieprasa un attaisno pārvietošanos pa pasauli - "here today, gone tomorrow". Viņi parasti ir atraitņi - sieva mirusi vai gājusi bojā kaut kādā baismīgā katastrofā, aug viens ļoti lutināts un lolots bērns, - kuri jūsos bezprātīgi iemīlējušies tikai ieraugot jūsu fotogrāfiju un uz karstām pēdām nolēmuši ar jums veidot ģimeni. Mmm, tas izklausās "ļoti" ticami, vai ne? Kaut kas tāds varētu notikt kādā nožēlojamā meksikāņu vai latviešu seriālā, taču dzīvē - diezin vai. Ne velti mana pirmā doma bija, ka biedrs tā pamatīgāk ir ielicies ar galvu kādā sienā...

Par ko runā cilvēki, kas tikko iepazinušies un mēģina veidot attiecības? Da par jebko. Sākotnēji tā ir taustīšanās apkārt kā ezītim miglā, cenšoties uziet īsto taku vienam pie otra. Taču biedru nekas absolūti neaizrāva: murratori - pē, laiks - nu, kaut kāds jau tas ir, kukings - ah, mīļā, kad mēs būsim kopā, es gatavošu tev, mūzika - Maria Carrier un Janifer Lopez... Vienīgais, kas viņu interesēja, bija atkal un atkal atkārtot savus lipīgos mīlestības apliecinājumus, pie melnā un ragainā - es neesmu nekāda muša, kas ielīp tik cukurotā sviestā, - un muļķīgos mīļvārdiņus - mana karaliene, manu sirdsmīļumiņ, manu saldo kartupelīt, un apvaicāties, vai man būs pietiekoši daudz naudas bankā, lai es varētu dabūt vīzu uz ASV. Tas tika pajautāts tonī, ko sadomājusies būtne varētu iztulkot kā rūpes. Uzticības solījumi, kas mijās ar līdzīgiem jautājumiem, bija visas mūsu sarunas. Sasodīti garlaicīgi. Es tomēr domāju, ka arī ākstam ir jābūt profesionālim, citādi neviens nesmiesies...

Rēcīgākais, ko viņš ir pateicis: "Kamēr tu atpūties [precīzāk - skatījies apdauzītu šausmeni, kas pat bija daudz jēdzīgāka laika nosišana, nekā vāvulēt ar tādu uzmācīgu idiņu] es sadabūju drugs/narkotikas uz ielas/off the street." Vismaz es tā to sapratu. Neesmu saskārusies, ka tādā stilā kāds runātu par pretsāpju zāļu pirkšanu, nu, labi, kaut vai tajā pašā amerikāņu "drug store"/"aptiekā". Ja es kļūdos, nekautrējieties mani palabot. Es biju beigta un pagalam.

Tas, protams, nevarēja vilkties mūžīgi. Viņš iedeva man savu telefona numuru, lai es viņam varētu piezvanīt. Es uz karstām pēdām pārbaudīju internetā - tas patiešām bija Floridas telefona numurs, taču pavisam no citurienes, apmēram 300 vai 400 km attālumā no tās vietas, kur viņš teicās dzīvojam. Kad es uzstāju, lai viņš pats man piezvana, viņam gan izdevās mani sazvanīt, bet es nespēju saprast ne vārda no tā, ko viņš man teica. Arī akcents nebija kā baltajam. Un fonā - čērkstošs troksnis. Mja, bebīt, tas ir mans ofiss, kas ar mani tā izdarās. Es atbildēju - dievinu vīriešus, kam atkarībā no fona mainās piederība rasei. Vai tu gadījumā man nevarētu izmaksāt to Amerikas braucienu, tu, zini, es esmu nonākusi šādās tādās grūtībās... Kā jūs domājat, kur palika mans "iepuvušais kartupelis"?

Paint It Black XVII.

(Slavinājums lumpenproletariātam)

Ja šī seriāla mērķauditorija pārsvarā bija bērni un pusaudži, savu virsuzdevumu, proti, parādīt viennozīmīgu "labā"/"baltā" uzvaru pār "ļauno"/"melno", tas nav izpildījis, tajā vecumā "pārejas"/"pelēkos" toņus uztver vāji. Turklāt, lai arī cik dedzīgi vecas pasakas jaunās skaņās daiņotāji nevēlētos mums iesmērēt pretējo, Gisborns nomaina puses ne jau cēlu mērķu vārdā. Lai neparakstītos uz kaut ko tamlīdzīgu, viņam ir pietiekoši daudz veselā saprāta un egoisma. Uz priekšu viņu dzen nevis vēlēšanās kalpot Anglijai ("Ko gan tā Anglija manā labā ir darījusi?") un/vai izkalpoties (1) karalim Ričardam, uz ko dikti nasks, pat neņemot vērā jaukos pierādījumus otrās sezonas beigās, ir Robins Huds, bet gan rūgtas mieles, nešpetnas dusmas un atriebības alkas, sak, mana māšele un sizerēns mani tā uzmeta, ka man pieriebās. Godīgi sakot, nespēju saskatīt nekādus citus motīvus, ja pat īpaši pūlētos, tur vienkārši tā nav, viņa piepešajā vēlmē nogalināt "meli, viltvārdi un krāpnieku", kas likumīgā monarha prombūtnes laikā ar apmānu vēlas kāpt tronī. No malas šis negaidītais sižeta pavērsiens izskatās muļķīgi. Distortētās sirdsapziņas pamošanās ("Un kā būtu ... ar valsts nozīmes bērēm?") varētu būt iespējama šerifa iedomās radītajā un tradicionāli visai aprobežotajā personā - Gisborns Vientiesīgais, ignorējot gan savus mērķus, gan patiesos uzskatus. Reālais [seriāla] Gisborns droši vien apjaustu savu alošanos un atskārstu, ka tas dod priekšrocības viņa bijušajiem politiskajiem pretiniekiem. Kā cilvēkam, kurš, ja mēs ticam Šērvudas propogandas mašīnai, savā neremdināmajā varaskārē mērķtiecīgi gājis pāri kā nenozīmīgu zemnieku, tā sava sabiedrotā un pielūgsmes objekta līķiem, šādas nepārdomātas izklaides ar sērkociņiem muļķīgu un apšaubāmu ideālu vārdā nepiedien.

Bet mēs jau pārliecinājāmies, ka "Robina Huda" scenārijs pieļauj pašus neiedomājamākos pavērsienus. Visticamāk, sacerētāji vēlējās, lai mēs pieņemam, ka viņam, sirdsapziņas dēmonu nogurdinātam un pārvarētam, ir atdarījušās iepriekš aklās acis, un viņš piepeši pamanījis, cik visa sistēma, ko viņš pārstāv, satrunējusi, netaisnīga, korumpēta. Un, iznācis no tumsas gaismā, uzmanīgi piesegdams acis ar plaukstu, lai neapžilbtu no spožās saules, kas apspīd Anglijas zemi, nesdama likumību un taisnību, viņš nostājas pret saviem bijušajiem sabiedrotajiem, lai palīdzētu izgaisināt vecās ēnas gaišākas nākotnes vārdā.

Tas nelāgi atgādina padomju pamācošos pastāstus par idealizētajai sabiedrībai naidīga elementa "pārkaldināšanu" vai "pāraudzināšanu", vardarbīgi un bez īpašas izvēles iespējām iekļaujot viņu jaunās sabiedrības cēlāju kolektīvā. Un šādā pagriezienā "labais" un "ļaunais" šajā seriālā zīmējas vairāk kā šķiriska, nevis ētiska kategorija, kādai tai principā vajadzētu būt, ja mēs noticam seriāla mērķauditorijas pozicionējumam medijos. Jo "ļaunie" saskaņā ar Robina Huda politisko mācību ir "izlutināti parazīti, kas barojas no nabago sviedriem unsēž nabagajiem uz kakla".

Nenoliedzami, mēs to jau esam kaut kur dzirdējuši, vai ne? Tas gan nebūtu nekāds brīnums. Jo stāsts par Robinu Hudu, atmetot visas saldās pļāpas par draudzību, uzupurēšanos, mīlestību, ir visai brutāls stāsts par materiālo vērtību pārdalīšanu, kurā galvenais varonis attēlots kā protosociālists un uzskatāmi pierāda, ka ekspropriācija kā šķiru cīņas metode ir tikpat veca kā pasaule. Taču šis vēstījums, kas īpaši aktuāls kļūst ekonomiskās lejupslīdes laikos, nekādā gadījumā nav uzskatāms par pozitīvu, jo tas bezpalīdzīgajiem un cerības zaudējušajiem iedveš ideju, ka nav jau vērts piepūlēties un cīnīties par sevi, ka gan jau atradīsies kāds, kas par viņiem parūpēsies. Persona Deus Ex Machina, kas bezizejas gadījumā atrisinās viņu problēmas un apmierinās vajadzības. Un zemes virsū laimīgas apstākļu sakritības rezultātā iestāsies pārpilnības un vienlīdzības laikmets visiem apspiestajiem un pazemotajiem.

_______________

(1) Domājams, ka tas ir tieši tas, kas Gisbornu attur no "pareizās rīcības" otrās sezonas beigās. Viņš karalī Ričardā nespēj ievērtēt karali. Taču princī Džonā viņš, protams, spēj ievērtēt padonku.

Paint It Black XVI.

(Varoņa ģenēze)

Pozitīvajam varonim jābūt tādam, lai katra meitene vēlētos viņa plakātu virs savas gultas. T.i., viņam jābūt aci piesaistošam, sportiskam, pa visām vīlēm jāizstaro seksualitāte un pārliecinātība. Maikls Praids no "Šērvudas Robina" vēl šobrīd tiek uzskatīts par vizuāli izteiksmīgāko Robinu ever. Ja man tobrīd nebūtu citas intereses, es nezinu, kā tas būtu iespaidojis mani. :)

Robins Huds angļiem ir sensitīvs temats. Un šis tautas balāžu varonis ir pacelts uz tāda paša neapstrīdama ētiskās pilnības pjedestāla kā padomju laikos Pavļiks Morozovs, kurš ar savām asinīm uz lūpām  (Ja nemaldos mazo ziņu pienesēju kāds nogrieza.) aizstāvēja padomju ideālus, vai mazais Volodja, kurš nekad nemeloja, vai arī jau pieaugušais Ļeņins, kurš nespēja medībās nošaut lapseli, jo tā bijusi tik skaista, sob, kas protams, estētikas mīļotājam netraucēja parakstīt čupām dekrētu par cilvēku nošaušanu. Sorry, tie bija pirmie piemēri, kas ienāca man prātā. Un ir tikpat apšaubāmi. Es laikam, kā jau teicu, esmu pārāk veca, lai sajūsminātos par visu, ko pozitīvais varonis dara. Es uzskatu, ka arī ideālu un skaļu saukļu vārdā izdarīta slepkavība ir tikai slepkavība. Jo abos gadījumos iznākums ir viens, proti, LĪĶIS.

Šajā versijā Robins Huds ir pozicionēts kā "supervaronis, par ko var kļūt [ikviens]." Jebkurš agresīvs mūsdienu interneta nolīdzinātājs, kam treknās banku žurkas no galvas nograuzušas teju vai visus matus ar viņa paša ziņu, jebkurš semočku grauzējs un trennūzenēs staigājošs cīnītājs par mātes valodu, lai varētu savu trīskrāsaino Jura krusta lenti plivināt ar pilnu dvašu ne tikai 9. maijā, jebkurš kaismīgais virtuves purpinātājs, kas reālajā dzīvē baidās pats no savas ēnas.

Taču it viena būtiska nianse. Leģendas apjūsmotāji "uzskata", ka šajā seriālā attēlotais Robins Huds ir pielīdzināts prastam zaglim, kura aktivitātes atbalsta vien žēlabainie, par sevi pastāvēt nespējīgie zemnieki. Kuriem no tā tiek savs grasis. savs labums. Un liela daļa nepatikšanu. Un tāpēc, šī ir faktiski ļoti atšķirīga versija no 80to gadu "Robina Huda", kurā tomēr - ok, seriāla specifikas ietvaros - bija ieliktas vismaz kaut kādas cēlākas idejas. Kur galvenais uzsvars bija likts uz darbību, nevis uz mutes dzesēšanu galvenā varoņa ambīciju vārdā.

Ričarda Kārpentera "Šērvudas Robinā" cīņas ideja sakņojas pagātnē - tā ir cīņa par normāņu okupācijas rezultātā zaudēto anglosaksisko patību un Anglijas brīvo garu. Turklāt tā ieslīd mistikā un savijas ar gaismas un tumsas spēku cīņu par sudraba bultu, kas ir zudušās Anglijas simbols. Notingemas šerifs Roberts de Reno stāsta savam brālim abatam, ka šī bulta ir kulta objekts un vismaz 500 gadus veca. Pēdējais tās glabātājs bijis Robina tēvs, kurš gājis bojā no Roberta de Reno nodevīgās rokas 15 gadus atpakaļ sakšu sacelšanās laikā. Taču šerifs nezin tās kulta nozīmi. Viņaprāt, to varētu zināt tikai gaismas vai tumsas spēku pārstāvis - Robins vai barons de Belems.

Šērvudas Robins ir Herna "izraudzīts" un "atmodināts" un pa daļai pretstatīts visiem pārējiem, kas ir "pārāk ilgi gulējuši". Uz viņu gaida "aklie, vīri ieslēgti smirdošā tumsā, bērni uztūkušiem vēderiem, kas slēpjas grāvjos, nabagie, mantu zaudējušie..." Viņš saka: "Ir pienācis laiks mosties no jauna. Laiks pārstāt bēgt. Neviens nebēga no Heistingsas Viņi mira cīnoties." "Kur palicis angļu gars?" viņš vaicā saviem cīņu biedriem. "Neuzprasies uz nepatikšanām, dari, ko tev liek, un viņi tevi liks mierā, vai tas ir slavenais Anglijas gars?" Viņš tēlo acu priekšā izpostītās un izlaupītās Anglijas ainas - ciemi sagrauti, izpostīti, lai prinči varētu tur medīt, vienkāršie ļautiņi maksā par kariem ārzemēs, nav taisnības, nav Anglijas. Viņš ir gatavs cīnīties par savām idejām un celt ļaudis cīņai pret ļaunumu, kas, kā to pārnestā nozīmē raksturo Herns, kā tumsa pārmāc viņa zemi.

Taču šis Robins Džonasa Ārmstronga piekritēju vidū tiek tulkots kā pasīvs. Tāds, kurš pats nav izvēlējies savu ceļu. Nevis pats aktīvi un apzināti lēmis savu likteni. Tas gan nav nekas jauns: pasivitāte allaž tiek piesaukta gadījumā, ja kādam nav talanta vai vēlēšanās imitēt vētrainu darbošanos un par katru sīkumu kladzināt kā vistai, kas nupat sūri lamādamās izspiedusi milzu olu pēc vētraina vienas nakts sakara ar strausu. 

Bet tikmēr cilvēki cenšas no seriāla izlobīt kaut kādu jēgu. Tikai daži citāti no atsauksmēm. "[Seriāls] māca mīlēt, cīnīties pret netaisnību un būt patriotam! Protams, man patīk Robins un viņa rīcība. Ne katrs ir gatavs citiem ziedot pēdējo kreklu." "Pateicoties seriālam, es no jauna noticēju labajam un tam, ka par savu laimi ir jācīnās. Pat tad, ja tu esi viens pret tūkstoti, tev ir iespēja." "Man šis seriāls palīdzēja gūt pārliecību par sevi, pārliecināties par savas izvēles pareizumu attiecībā uz pretējo dzimumu. Pateicoties šai filmai [es sapratu], ka man ir svarīgs ne tikai cilvēka ārējais izskats, bet arī viņa dvēseliskās īpašības." "[Palīdzēja] atkal noticēt labajam un saprast to, ka mīlestība dara kā brīnumus, tā [pieļauj] šausmīgas kļūdas." "[Seriāls vēsta] par netveramo un augsto, par iznīcību un cerību, par pēdējo cīņu un nemirstīgu mīlestību." "Es saprotu, ka Robins Huds - tā nav tikai konkrēta persona, bet gan visi cilvēki, kas saprot viņa idejas."

Laikraksta "The Times" kritiķis Pols Hogarts, pareģodams seriāla popularitāti 2006. gada septembrī rakstīja, ka arī Džonasa Ārmstronga atveidotais Robins Huds varētu rast vietu uz dažu simtu tūkstošu pubertitātes vecuma meiteņu guļamistabu sienām. Manuprāt, viņš nežēlīgi alojās.