He's a scumbag, don't you know?

(Sapnis vasaras naktī)

Tā jau saka, ja ļautiņam pašam nav smadzeņu, tās neuzdāvināsi. Nu, mūsu meitenes, protams, ir gudrākas par Rietumos mucā augušajām, kas līdzīgiem, sirdi plosošiem idiotismiem notic. "Sapņot ir skaisti," lēdijas Merionas tētis mirstot saka Robinam Hudam, tas bija pirmais citāts, kas šajā sakarā iešāvās man prātā. Taču es piebildīšu - nevajag pieļaut, lai skaistie sapņi pārvēršas murgā.

Cik es noprotu, latviešu bāliņi pārsvarā izmanto iespēju iepazīties internetā, lai apliecinātu savu varēšanu un aplaimotu pēc iespējas vairāk zelteņu ar savu ģenētisko materiālu. Par naudas izkrāpšanas gadījumiem tā kā nav bieži dzirdēts, taču ārzemju potenciālajiem līgavaiņiem, tiem, kas paši jums karas kaklā, ir pavisam citi mērķi. Viņus interesē vai nu iespēja iebraukt ES, vai arī - tas gan izklausās pavisam ne-romantiski, es zinu - jūsu nauda...

Indiešu prinči, kas tīko pēc laulībām ar ES pilsoni, man jau bija trāpījušies, un tos atšūt nav problēmu, vajag tikai uzsākt sarunu par vēsturiskajiem iemesliem, kāpēc viņiem nākas grābāties ap citu nāciju sievietēm un izvarot, tā viņiem, fui, cik nepieklājīgi, atrodas kaut kas svarīgāks, ko darīt, taču kaut kā līdz šim visi izslavētie Nigēriešu prinči man bija gājuši apkārt ar līkumu. Taču pietika Feisbukā nomainīt savu attiecību statusu uz "single", kad ilgi gaidītais kaķītis atnāca un ieslapināja manā smilšu kastītē. Patiesību sakot, to kaķīšu bija vesels bars, un tagad mana mīļā kastīte nejauki pludo.

Viss sākās pavisam nevainīgi. Pāris nedēļas atpakaļ man Feisbukā uzrakstīja viens "amerikānis": "Sveika, mīļā, Tavs profils piesaistīja manu uzmanību. Faktiski, mana sirds uz sekundi pārstāja sisties, kad es ieraudzīju Tavu fotogrāfiju, un kopš tā mirkļa es nespēju pārstāt domāt par Tevi un par to, ka būtu lieliski iepazīties ar Tevi. Vai Tu patiešām eksistē?"

Manas acis burtiski izlīda uz kātiņiem. Šitādas salkanas rīmes man jau sen nebija nācies lasīt. Leksiski viņš mani nepārsteidza, jo tas ir tipiski angliskais "pliekanā romantisma" stils. No kura, pēc viņu domām, man vajadzētu kust. Mans izbijušais arī rakstīja līdzīgus tekstus: "Kad viss nokārtosies, Tev jābrauc pie manis, un nedomā, ka es uzskatīšu "nē" par atbildi. Es vēlos būt kopā ar Tevi, lai man būtu iespēja parādīt, cik ļoti es Tevi mīlu un cik ļoti daudz Tu man nozīmē."

Es "amerikānim" atbildēju visai vēsi, kā man to saprast, jo galu galā ne man viņa pliekanības interesē, taču neko tik drausmīgu viņš nebija uzrakstījis, lai izturētos gluži nepieklājīgi. Viņš atrakstīja atpakaļ savu dzīves stāstu - tur figurēja pansionātā ievietotā pusjukusī māte, māsa - neglābjama narkomāne, agri mirušais tēvs, ko viņš pat lāgā neatceras, un dzērājs patēvs, kas terorizējis visu ģimeni, arī tagad jau miris. Nekā tāda, kas šķistu neiespējams vai nereāls, vai ārpus rāmjiem esošs, kaut arī es neatzīstu tūlītēju uzbāšanos ar gaudu stāstiem. Taču bija arī rinda, kas mani darīja uzmanīgu: "Tu patiešām esi apburoša, es mīlu tavas acis un sirsnīgo smaidu..." Diemžēl manā Feisbuka profilā nav fotogrāfiju, kurās es smaidu. Es vēl padomāju - visticamāk - tā ir vēstule, kas ar nelielām izmaiņām tiek sūtīta visām pēc kārtas. Nu, kā standarta motivācijas vēstule.

Es atbildēju, ka šobrīd es neesmu ieinteresēta attiecībās. Viņš, jāteic, kļuva vēl uzstājīgāks: "Es saprotu, ka attālums un valodas barjera varētu būt tas, kas liktu Tev [mūsu attiecības] nopietni pārdomāt, taču, kā jau es teicu, attālumam starp mani un manas dzīves mīlestību nav nozīmes, es [neskatoties uz to] došos pie viņas, lai pierādītu, ka kopā ar mani viņa būs drošās rokās." Jāatzīstas, ka uz līdzīgiem tekstiem es reaģēju galīgi bez emocijām. Tas jau ir par daudz. Ja vīrietis, kuru es nepazīstu un kurš nezin manu šerpo raksturu, nosauc mani par "savas dzīves mīlestību", man tas izvilina vien, maigākajā gadījumā, sāju smīniņu. No vienas puses tas apliecina, cik angļu valoda popsas, lubeņu un seriālu ietekmē ir kļuvusi lēta. No otras puses es šādiem brīnumiem tādā kontekstā ne visai ticu. Bez tam es viņam biju pateikusi, ka man aiz muguras ir kādi gadi nodzīvoti Anglijā pilnīgi angliskā vidē, tā kā valoda man nekādā gadījumā nevarētu sagādāt problēmas. Biedrs uz manu skeptisko iebildi, ka viņš dauza pa vēl neuzkarsušu dzelzi atbildēja: "Nekas nav par ātru. Tajā nav nekā neiespējama."

Saruna kļuva vēl savdabīgāka, kad mēs pārgājām uz Skaipu viņš vēlējās, lai es braucu pie viņa uz Floridu, kad būs pienācis īstais laiks (Mani tā angliskā makaronu karināšanas versija besī, jo tas īstais laiks praktiski nekad nepienāk, bet viņiem pašiem nez kāpēc tas šķiet gluži normāls izteikums...), viņš gribēja runāt ar manu māti, lai darītu viņai zināmas savas jūtas pret mani un pavēstītu, ka viņš vēlas savu dzīvi pavadīt kopā ar mani. Jo es viņa dzīvē esmu atgriezusi prieku pēc sievas nāves. Tajā mirklī es pavisam nopietni padomāju, ka viņš vai nu vienkārši ir kaut ko salietojies, vai arī sagājis sviestā.

Es vienmēr esmu teikusi, ka Dievs ir detaļās un niansēs. Sīkumos. Tagad paskatīsimies uz to visu mierīgi un ciniski, aizmirstot par visiem blah, blah, blah. Vai jūs spējat iztēloties kādu dzīvojam dupleksā ar interneta ātrumu kā Āfrikā, tas nozīmē - bez platjoslas pieslēguma, kad apmēram 100 kb apjoma bilde tiek pārsūtīta minūtes sešas? Un ar esošo pieslēgumu kā seksā - in/out. Es ne. Un kompi, kuram nedarbojas vebkamera. Ja es runātu ar savu tābrīža vienīgo mīlestību un man tādā atbildīgā mirklī atteiktu kompis, mana skaistā un iekārojamā feisa vietā demonstrējot vien melnu skrīnu, es to grabažu momentā izmestu pa logu.

Un kur nu vēl tie teksti. Viņam esot jānoslēdz tikai viens kontrakts un tad viņš varēšot braukt pie manis. Uz jautājumu, kāds kontrakts tas ir, sekoja izsmeļoša atbilde: "Es pats to vēl nezinu." Tātad tu centīgi gatavo prezentāciju un pat nezini - par ko un kāpēc? Khm, un tā bizness tiek taisīts Amerikā? Es vēl saprastu, ja tas tā notiktu Krievijā. Viņa meita mani dievinot no pirmā acu uzmetiena un sapņojot par to dienu, kad varēšot nosaukt mani par mammu, un viņš ņemšot visu manu ģimeni pie sevis, viņš vēloties tikai mani un neko vairāk, pēc sievas nāves Dievs beidzot esot uzklausījis viņa lūgšanas un sūtījis viņam tādu eņģeli kā mani. Viņš uzrunāja mani par savu sievu un parakstījās "Tavs vīrs". Sūtīja mīlestības vēstules pagrābātas no interneta krājumiem. Teica, ka es nedrīkstot sazināties ar nevienu citu, tikai viņu, jo tas viņu ļoti sāpināšot. LOL Ļoti "reāli" un aizkustinoši... Naivāks radījums no tāda triecienarsenāla jau sen būtu pārvērties par peļķīti.

Interesanti, ka vēstulēs viens teikums/rindkopa var būt rakstīts/-a labā angļu valodā, nākamais/-ā - ar tādām kļūdām kā palīgskolas teicamniekam. Un, kā jau teicu, tas, ko viņi atbild nekādā veidā nav saistīts ar to, ko jūs esat rakstījusi savā iepriekšējā vēstulē. Neizskatās, ka kāda vēstule vispār būtu izlasīta. Tikai grabēts tālāk uz nebēdu par mūžīgo, nezūdošo mīlestību, Dieva neizdibināmajiem ceļiem, sākot atkal un atkal ar bezpersonisko "Sveika, mīļā!", "Mana vienīgā!", "Manu saldumiņ!". Sarakstē mans vārds netika lietots ne reizes, un, manuprāt, tā ir pārāk blāva uzruna tādam pārdabīgas mīlas un liesmainas kaisles objektam kā man. Turklāt viņiem ir tendence nezināt elementāras lietas, kas jebkuram vietējam būtu klāras. Viens no varoņiem bija atsūtījis kāda Britu Konservatīvās partijas darboņa bildes un teicās esam liels futbola fans no Mančesteras: kad es tā nevainīgi viņam apvaicājos, kuru tad no divām vietējām futbola komandām viņš suportē, atbildes nebija. Varbūt, ka viņš aiz pārskatīšanās būtu zinājis kaut ko par "Manchester United", taču lieku galvu ķīlā, ka par "Manchester City" viņš pavisam noteikti nebija dzirdējis. Ja es, kurai futbols vienmēr bijis dikti vienaldzīgs, to zinu, mmm, ko man vajadzētu padomāt...

Pirmais, ko viņi cenšas panākt, ir radīt emocionālu saikni ar jums, bombardējot jūs ar verbāliem uzmanības pierādījumiem - jūs esat "skaista", "unikāla", "eņģelim līdzīga", "ar iejūtīgu sirdi apveltīta", lai vēlāk jums nebūtu vēlēšanās vai/un drosmes viņiem atteikt. Viņi mēdz būt ļoti uzstājīgi, taču ar varen saldu mēli; kā jau rakstīju, tas pieder pie angļu "romantiskā" izteiksmes veida, tāpēc pārāk nelec acīs. Par saviem upuriem viņi parasti izvēlas vientuļas sievietes atkarībā no maka biezuma - atraitnes, šķirtenes, ziloņmātes ar lieko svaru, invalīdes, kuras dzīvo privātmājā, kurām nav bērnu un kuras sakās esam romantiskas būtnes. Fotogrāfijā var rēgoties galīgs kroksis, galvenais, ko krāpnieks vērtēs būs - īpašums, dārzs, apģērbs, rotaslietas. Un iebaros sievietei pasaciņu par izskatīgu un pārtikušu vīrieti, kas viņā samīlējies līdz ausīm, un viņa uzķersies. Simplz.

Pārsvarā šie biedri pozē kā materiāli nodrošināti dažādu līgumdarbu veicēji (contractors), mākslas priekšmetu tirgotāji, galeriju īpašnieki, celtniecības objektu pārraugi, inženieri, jūrnieki, armijnieki, visi, kuru dzīvesveids pieprasa un attaisno pārvietošanos pa pasauli - "here today, gone tomorrow". Viņi parasti ir atraitņi - sieva mirusi vai gājusi bojā kaut kādā baismīgā katastrofā, aug viens ļoti lutināts un lolots bērns, - kuri jūsos bezprātīgi iemīlējušies tikai ieraugot jūsu fotogrāfiju un uz karstām pēdām nolēmuši ar jums veidot ģimeni. Mmm, tas izklausās "ļoti" ticami, vai ne? Kaut kas tāds varētu notikt kādā nožēlojamā meksikāņu vai latviešu seriālā, taču dzīvē - diezin vai. Ne velti mana pirmā doma bija, ka biedrs tā pamatīgāk ir ielicies ar galvu kādā sienā...

Par ko runā cilvēki, kas tikko iepazinušies un mēģina veidot attiecības? Da par jebko. Sākotnēji tā ir taustīšanās apkārt kā ezītim miglā, cenšoties uziet īsto taku vienam pie otra. Taču biedru nekas absolūti neaizrāva: murratori - pē, laiks - nu, kaut kāds jau tas ir, kukings - ah, mīļā, kad mēs būsim kopā, es gatavošu tev, mūzika - Maria Carrier un Janifer Lopez... Vienīgais, kas viņu interesēja, bija atkal un atkal atkārtot savus lipīgos mīlestības apliecinājumus, pie melnā un ragainā - es neesmu nekāda muša, kas ielīp tik cukurotā sviestā, - un muļķīgos mīļvārdiņus - mana karaliene, manu sirdsmīļumiņ, manu saldo kartupelīt, un apvaicāties, vai man būs pietiekoši daudz naudas bankā, lai es varētu dabūt vīzu uz ASV. Tas tika pajautāts tonī, ko sadomājusies būtne varētu iztulkot kā rūpes. Uzticības solījumi, kas mijās ar līdzīgiem jautājumiem, bija visas mūsu sarunas. Sasodīti garlaicīgi. Es tomēr domāju, ka arī ākstam ir jābūt profesionālim, citādi neviens nesmiesies...

Rēcīgākais, ko viņš ir pateicis: "Kamēr tu atpūties [precīzāk - skatījies apdauzītu šausmeni, kas pat bija daudz jēdzīgāka laika nosišana, nekā vāvulēt ar tādu uzmācīgu idiņu] es sadabūju drugs/narkotikas uz ielas/off the street." Vismaz es tā to sapratu. Neesmu saskārusies, ka tādā stilā kāds runātu par pretsāpju zāļu pirkšanu, nu, labi, kaut vai tajā pašā amerikāņu "drug store"/"aptiekā". Ja es kļūdos, nekautrējieties mani palabot. Es biju beigta un pagalam.

Tas, protams, nevarēja vilkties mūžīgi. Viņš iedeva man savu telefona numuru, lai es viņam varētu piezvanīt. Es uz karstām pēdām pārbaudīju internetā - tas patiešām bija Floridas telefona numurs, taču pavisam no citurienes, apmēram 300 vai 400 km attālumā no tās vietas, kur viņš teicās dzīvojam. Kad es uzstāju, lai viņš pats man piezvana, viņam gan izdevās mani sazvanīt, bet es nespēju saprast ne vārda no tā, ko viņš man teica. Arī akcents nebija kā baltajam. Un fonā - čērkstošs troksnis. Mja, bebīt, tas ir mans ofiss, kas ar mani tā izdarās. Es atbildēju - dievinu vīriešus, kam atkarībā no fona mainās piederība rasei. Vai tu gadījumā man nevarētu izmaksāt to Amerikas braucienu, tu, zini, es esmu nonākusi šādās tādās grūtībās... Kā jūs domājat, kur palika mans "iepuvušais kartupelis"?