āzītis

(amorāla postpadomju pasaka tarantino garā)


reiz dzīvoja vecs vīrs vārdā kozjols draugi viņu mīļi sauca par āzīti paša vecene par kozlu jo āzītim bija dikti nešpetna daba dzimis un audzis sibīrejā strādājis te par santehniķi te par kurinātāju āzītim bija zelta rokas un tikai viena kaislība viņš mīlēja dziedāt un uzņemt uz krūts lai dziesmas labāk raisītos kad viņš dziesmu pilns atgriezās mājās večiņa viņu klapēja ar krāsns kruķi un rūca divkārt nikni šāds un tāds ko vazājies apkārt kā mērkaķis kāds reiz atkal sanāca tā ka āzītis nodzēra večiņas pensiju ko večiņa slēpa starp caurām zeķēm vai zem atkritumu spaņņa paslieksnē kur sameta gružas nu dikti jau dziedamā rīkle bija aikaltusi bet mājās bail rādīties gāja gāja āzītis līdz ieklīda tumšā un lielā mežā iet un iet ne gala mežam ne malas bija ziemas laiks ātri tumsa āzītis uzdūrās stabam pie staba naglots tāds kā dēļa gals uzrāva pēdīgo sērkociņu lai zinātu kur nonācis brālīšu kapi nu kapu nu kroņu nu krustu ka biezs bet āzītis bija tā noguris ka ielīda skuju kaudzē nogulēties sak rīts gudrāks par vakaru rītam allaž pilna mute zelta zobu vai nu tas vien redzēts pašā nakts mellumā āzītis pamodās no negantas bļaurošanas skatās starp kokiem un krustiem tenterē seši stāvi mellās frakās baltās krūtežās ar ozolkoka šķirstu uz pleciem rakstā šķeterēdami kājas divi soļi uz priekšu trīs atpakaļ un nebalsīs gaudo mans brālītis karā kritis bet naktī es dzirdu tas jāj ar mersedesu baltu un durvju priekšā stāj āzītis lūr caur skujām kā nekā uzkūlies uz pašu nelabo nu gan gals klāt atkārtot nobļāvās viens aplam nikns redzams bija atamans mellie velk atkal un ak tu negals kā šķībi tā šķībi atamans izrauj stobru un blaukš nolaiž vienu no kājas zārks nokrīt zemē un atsprāgst vaļā aplam jau smags bija un kā nu ne no tīra ozola koka inkrustētām rūtīm un ar nošu atslēgām virsū turklāt palikušie uzveļ to plecos nošauto iekšā pirms iesviezdami un dzied atkal un atkal neskan atamans atkal izvelk stroķi bet te kur gadījies kur ne no zaru kaudzes izlien āzītis pižiks nošļūcis uz vienas auss pag pag viņš nosaka jūs ne tajā oktāvā dziedat bračiņas kamdēļ jūs meitiešu reģistros braucat iekšā tā nu āzītis nodzied priekšā atamans ar brālīšiem pakaļ visi apmierināti dziedādami zārku godam kapā ar dvieļgaliem ielaiž un iekaisa nopakaļ trīs saujas smilšu āzītis visiem par priekšdziedātāju tad nu atamans saka tencinu brāl no sirds tencinu cik daudz spirgtu un spraunu dzīvību pasargāji no pazudināšanas ar mākslu savu ja tu nebūtu uzradies visus brāļus savus es muļķa prātā būtu aizlaidis pie tēviem bet nu mudīgi sviedīsim bedri ciet un tad visi varēsim iemest tad nu aizbēra viņi bedri uzstutēja krustu un aizbrauca uz atamana namu ēda dzēra un dziedāja trejas dienas un trejas naktis ceturtās rītā atamans nomutēja āzīti uz abiem vaigiem un saka prasi brāl ko vien gribēsi par palidzēšanu lakotu sešisimto mersi virvju pinēju lūku plēsēju jumta biznesu glāžu namu ek atsita āzītis pižiku pakausi kāju plāna vidū piecirzdams sak daudz gan man nevajag rasi ja prasi brālīti tik to vienu jau kopš mazām dienām sibīrejā gribēju būt par dārzniecibas priekšnieku i darbs kaulus nelauž tik pašķin tomātiņus gurķus no krūmiņa i vitamins i ko uzkost pie stopa i miers un labklājiba visapkārt i pats sev dievs tas kungs nekā cita man nevajag atamans bija pārsteigts taču izpildija āzīša gribu uzvalku mersi sešsimto un māju ar baseinu piemeta klāt brālīšam tas nākoties veco uzvalku brāīigi izsvieda krūmainē lai tiek kādam bomžam no svētibām braucot tad nu vecene pret pavasari atpazina sava vīra mantas kā pacelšanas protokolā rakstīts pižiks kaķādas viens gabals (vēl labs diezgan) cauru zābaku pāris (viens pēc skaita) skrandaina pufaika viens gabals (puslabā stavoklī) apšņurkušas apakšbikses viens gabals un elkoņos ielāpains krekls viens gabals ilgi vaimanādama tā skaraidija apkārt ar apģērba gabaliem taujādama vai kāds nav manijis tādu un tādu un kliedza visā galvā nogrIza nogrIza āzīti monu palika vien ragi un nagi bet āzitis kopš tās dienas dzīvoja cepuri kuldams vadīja priekšzīmīgāko dārzniecību apgabalā svarā kā runāja bija ņēmies it brangi bet tas jau cits stāsts   

(C) teufelin 2002 - 2011

Still wanna take you home

(Par ko "Arctic Monkeys" nedziedāja)

Reizumis es izklaidējos, garlaikodamās ar citu ļautiņu blogiem. Šodien, ko es savējam pieteicu kā Starptautisko Tulpju dienu, ir ko palasīties. Piemēram, viens nevainīgs Delfos apcer. ka, lai atrastu ceļu uz kolēģes sirdi, nepieciešamas "pāris glāzes šampanieša" un "šokolāde", un "kāds, kurš darba pasākumā vienmēr skatās, lai glāze būtu pilna un piesakās ar mašīnu aizvest mājās".

Izlasīju un nosmīnēju. Kārtējā birku piekāršana, jo ne visām tas der. Piemēram, man pirmos divus var mierīgi nepiedāvāt. Taču trešais vienmēr ir noderīga lieta, gan bez tā vakara beigšanas kopā, kā tur minēts; es allaž mēdzu izmantot kā simpātiskus, tā nesimpātiskus džekus, lai nokļūtu mājās. Turklāt, ja akurāt runājam par dzeramajiem, jebkurš liķieris (lasīt - "līme", no kuras žoklis salīp tik briesmīgi, ka ir problēmas uzsmaidīt iztapīgajam pretējā dzimuma pārstāvim), burbuļūdens (par kuru visiem sieviešiem nez kāpēc jābūt stāvā sajūsmā) vai kāds cits vīnveidīgais ir īsākais ceļš uz galvassāpju paradīzi nākamajā dienā. Proletārietes, kurām par godu šie svētki tapa, iespējams, dzēra šņabi no graņonkas (1) vai proletāriski smalki klunkšķināja no kakliņa. Ar šampanieti, uzkožot šokolādi, garlaicību aizdzenāja buržuāzijas izlutušās madāmiņas.

Nepretendējot uz morāles orākula lomu, man tomēr jāpiezīmē, ka, ja kāda pēc pāris glāzēm šampanieša ir spējīga pakrist apakšā simpātskajam vai ne tik simpātiskajam vīrietim, kas viņai visu vakaru iztapīgi piepildījis glāzi un pasniedzis šokolādi (2), tad droši vien viņa ir no pseido-proletāriskās ofisa žurku sugas, kas ņem iekšā tikai 1. janvārī (glāzi šampanieša pēc pusnakts), 23. februārī (par mūsu brašajiem zēniem), 8. martā (kulturāli pāris glāzes šampanieša darba kolektīvā pie apļukušām tulpēm rotāta galda), 22. aprīlī (kokteilis "Bērzu sulas uzlabotās": bāzes elements "Stoļičnaja" uz mūžam dzīvā vadoņa kārtējo jubileju), 1. maijā (lai, maršējot kolonnā, starp urrā bļāvieniem sirds nenosaltu) un 9. maijā (vienu šļuciņu, atminoties frontes devu), 7. oktobrī (nostaļģisks karstvīns ar krustnagliņām konstitūcijas dienas atskaņās), 7. novembrī (mazliet šņabīša) un 31. decembrī (balzāmiņu ar upeņu sulu, jo ko gan citu lai līdz pusnaktij sadara).

Bet, ja godīgi, es tikai ironizēju...
______________________________
(1) Kaut arī šis padomiskais alkoholisma simbols tika radīts 20. gs. 40. gados, tātad krietni vien pēc lielās dienas pasludināšanas. Viena no leģendām, kāpēc šī sešskaldņu glāze bija tik populāra, vēstīja, ka proletāriešu rokas ir pieradušas pie objektiem ar skaldnēm.
(2) Sorry, kaut arī raksta autoram nav iemesla pārmest neloģiku, proti, ja divi pieauguši cilvēki vēlas vārtīties vienā gultā - uz priekšu, taču vārdu savienojumi "iemīlētā kolēģe" un "neķītrās vēlmes" manā skatījumā kaut kā kopā neiet.