Still wanna take you home

(Par ko "Arctic Monkeys" nedziedāja)

Reizumis es izklaidējos, garlaikodamās ar citu ļautiņu blogiem. Šodien, ko es savējam pieteicu kā Starptautisko Tulpju dienu, ir ko palasīties. Piemēram, viens nevainīgs Delfos apcer. ka, lai atrastu ceļu uz kolēģes sirdi, nepieciešamas "pāris glāzes šampanieša" un "šokolāde", un "kāds, kurš darba pasākumā vienmēr skatās, lai glāze būtu pilna un piesakās ar mašīnu aizvest mājās".

Izlasīju un nosmīnēju. Kārtējā birku piekāršana, jo ne visām tas der. Piemēram, man pirmos divus var mierīgi nepiedāvāt. Taču trešais vienmēr ir noderīga lieta, gan bez tā vakara beigšanas kopā, kā tur minēts; es allaž mēdzu izmantot kā simpātiskus, tā nesimpātiskus džekus, lai nokļūtu mājās. Turklāt, ja akurāt runājam par dzeramajiem, jebkurš liķieris (lasīt - "līme", no kuras žoklis salīp tik briesmīgi, ka ir problēmas uzsmaidīt iztapīgajam pretējā dzimuma pārstāvim), burbuļūdens (par kuru visiem sieviešiem nez kāpēc jābūt stāvā sajūsmā) vai kāds cits vīnveidīgais ir īsākais ceļš uz galvassāpju paradīzi nākamajā dienā. Proletārietes, kurām par godu šie svētki tapa, iespējams, dzēra šņabi no graņonkas (1) vai proletāriski smalki klunkšķināja no kakliņa. Ar šampanieti, uzkožot šokolādi, garlaicību aizdzenāja buržuāzijas izlutušās madāmiņas.

Nepretendējot uz morāles orākula lomu, man tomēr jāpiezīmē, ka, ja kāda pēc pāris glāzēm šampanieša ir spējīga pakrist apakšā simpātskajam vai ne tik simpātiskajam vīrietim, kas viņai visu vakaru iztapīgi piepildījis glāzi un pasniedzis šokolādi (2), tad droši vien viņa ir no pseido-proletāriskās ofisa žurku sugas, kas ņem iekšā tikai 1. janvārī (glāzi šampanieša pēc pusnakts), 23. februārī (par mūsu brašajiem zēniem), 8. martā (kulturāli pāris glāzes šampanieša darba kolektīvā pie apļukušām tulpēm rotāta galda), 22. aprīlī (kokteilis "Bērzu sulas uzlabotās": bāzes elements "Stoļičnaja" uz mūžam dzīvā vadoņa kārtējo jubileju), 1. maijā (lai, maršējot kolonnā, starp urrā bļāvieniem sirds nenosaltu) un 9. maijā (vienu šļuciņu, atminoties frontes devu), 7. oktobrī (nostaļģisks karstvīns ar krustnagliņām konstitūcijas dienas atskaņās), 7. novembrī (mazliet šņabīša) un 31. decembrī (balzāmiņu ar upeņu sulu, jo ko gan citu lai līdz pusnaktij sadara).

Bet, ja godīgi, es tikai ironizēju...
______________________________
(1) Kaut arī šis padomiskais alkoholisma simbols tika radīts 20. gs. 40. gados, tātad krietni vien pēc lielās dienas pasludināšanas. Viena no leģendām, kāpēc šī sešskaldņu glāze bija tik populāra, vēstīja, ka proletāriešu rokas ir pieradušas pie objektiem ar skaldnēm.
(2) Sorry, kaut arī raksta autoram nav iemesla pārmest neloģiku, proti, ja divi pieauguši cilvēki vēlas vārtīties vienā gultā - uz priekšu, taču vārdu savienojumi "iemīlētā kolēģe" un "neķītrās vēlmes" manā skatījumā kaut kā kopā neiet.