āzītis

(amorāla postpadomju pasaka tarantino garā)


reiz dzīvoja vecs vīrs vārdā kozjols draugi viņu mīļi sauca par āzīti paša vecene par kozlu jo āzītim bija dikti nešpetna daba dzimis un audzis sibīrejā strādājis te par santehniķi te par kurinātāju āzītim bija zelta rokas un tikai viena kaislība viņš mīlēja dziedāt un uzņemt uz krūts lai dziesmas labāk raisītos kad viņš dziesmu pilns atgriezās mājās večiņa viņu klapēja ar krāsns kruķi un rūca divkārt nikni šāds un tāds ko vazājies apkārt kā mērkaķis kāds reiz atkal sanāca tā ka āzītis nodzēra večiņas pensiju ko večiņa slēpa starp caurām zeķēm vai zem atkritumu spaņņa paslieksnē kur sameta gružas nu dikti jau dziedamā rīkle bija aikaltusi bet mājās bail rādīties gāja gāja āzītis līdz ieklīda tumšā un lielā mežā iet un iet ne gala mežam ne malas bija ziemas laiks ātri tumsa āzītis uzdūrās stabam pie staba naglots tāds kā dēļa gals uzrāva pēdīgo sērkociņu lai zinātu kur nonācis brālīšu kapi nu kapu nu kroņu nu krustu ka biezs bet āzītis bija tā noguris ka ielīda skuju kaudzē nogulēties sak rīts gudrāks par vakaru rītam allaž pilna mute zelta zobu vai nu tas vien redzēts pašā nakts mellumā āzītis pamodās no negantas bļaurošanas skatās starp kokiem un krustiem tenterē seši stāvi mellās frakās baltās krūtežās ar ozolkoka šķirstu uz pleciem rakstā šķeterēdami kājas divi soļi uz priekšu trīs atpakaļ un nebalsīs gaudo mans brālītis karā kritis bet naktī es dzirdu tas jāj ar mersedesu baltu un durvju priekšā stāj āzītis lūr caur skujām kā nekā uzkūlies uz pašu nelabo nu gan gals klāt atkārtot nobļāvās viens aplam nikns redzams bija atamans mellie velk atkal un ak tu negals kā šķībi tā šķībi atamans izrauj stobru un blaukš nolaiž vienu no kājas zārks nokrīt zemē un atsprāgst vaļā aplam jau smags bija un kā nu ne no tīra ozola koka inkrustētām rūtīm un ar nošu atslēgām virsū turklāt palikušie uzveļ to plecos nošauto iekšā pirms iesviezdami un dzied atkal un atkal neskan atamans atkal izvelk stroķi bet te kur gadījies kur ne no zaru kaudzes izlien āzītis pižiks nošļūcis uz vienas auss pag pag viņš nosaka jūs ne tajā oktāvā dziedat bračiņas kamdēļ jūs meitiešu reģistros braucat iekšā tā nu āzītis nodzied priekšā atamans ar brālīšiem pakaļ visi apmierināti dziedādami zārku godam kapā ar dvieļgaliem ielaiž un iekaisa nopakaļ trīs saujas smilšu āzītis visiem par priekšdziedātāju tad nu atamans saka tencinu brāl no sirds tencinu cik daudz spirgtu un spraunu dzīvību pasargāji no pazudināšanas ar mākslu savu ja tu nebūtu uzradies visus brāļus savus es muļķa prātā būtu aizlaidis pie tēviem bet nu mudīgi sviedīsim bedri ciet un tad visi varēsim iemest tad nu aizbēra viņi bedri uzstutēja krustu un aizbrauca uz atamana namu ēda dzēra un dziedāja trejas dienas un trejas naktis ceturtās rītā atamans nomutēja āzīti uz abiem vaigiem un saka prasi brāl ko vien gribēsi par palidzēšanu lakotu sešisimto mersi virvju pinēju lūku plēsēju jumta biznesu glāžu namu ek atsita āzītis pižiku pakausi kāju plāna vidū piecirzdams sak daudz gan man nevajag rasi ja prasi brālīti tik to vienu jau kopš mazām dienām sibīrejā gribēju būt par dārzniecibas priekšnieku i darbs kaulus nelauž tik pašķin tomātiņus gurķus no krūmiņa i vitamins i ko uzkost pie stopa i miers un labklājiba visapkārt i pats sev dievs tas kungs nekā cita man nevajag atamans bija pārsteigts taču izpildija āzīša gribu uzvalku mersi sešsimto un māju ar baseinu piemeta klāt brālīšam tas nākoties veco uzvalku brāīigi izsvieda krūmainē lai tiek kādam bomžam no svētibām braucot tad nu vecene pret pavasari atpazina sava vīra mantas kā pacelšanas protokolā rakstīts pižiks kaķādas viens gabals (vēl labs diezgan) cauru zābaku pāris (viens pēc skaita) skrandaina pufaika viens gabals (puslabā stavoklī) apšņurkušas apakšbikses viens gabals un elkoņos ielāpains krekls viens gabals ilgi vaimanādama tā skaraidija apkārt ar apģērba gabaliem taujādama vai kāds nav manijis tādu un tādu un kliedza visā galvā nogrIza nogrIza āzīti monu palika vien ragi un nagi bet āzitis kopš tās dienas dzīvoja cepuri kuldams vadīja priekšzīmīgāko dārzniecību apgabalā svarā kā runāja bija ņēmies it brangi bet tas jau cits stāsts   

(C) teufelin 2002 - 2011