(Pārdomas par vēstures grozāmību)
Sāku skatīties seriālu "The White Queen"/"Baltā
karaliene" par Sarkanās un Baltās rozes karu, kas veidots pēc Filipas
Gregorijas (Philippa Gregory) vēsturisko fantāziju (1) cikla "The
Cousins' War"/"Brālēnu karš", un nonācu pie domas, ka šādos
TV vajadzībām izskaistinātos seriālos, protams, patiesību nav ko meklēt. Kaut
arī darbu autore ir citās domās, proti, viņa uzskata, ka labi uzrakstītu
vēsturisku romānu [un - iespējams - arī seriālu] priekšrocība ir tā, ka cilvēki
apgūst tematu bez piespiešanās un viņiem nav nepieciešamības to studēt. Par ko
man ir liels brīnums, jo es uzskatu, ka vēsturiska darba uzdevums vispirms ir
ieinteresēt, lai pēcāk cilvēks pats pētītu vēstures liecības un izdarītu
secinājumus par vienu vai otru personu un/vai notikumu. Ja būtu tā, kā
fantāziju meistare ieskata, tad, piemēram, Francijas vēsturi mēs itin mierīgi
varētu apgūt no dažiem virspusīgiem A. Dimā un V. Igo darbiem.
Nav jau nekāds īpašais noslēpums, ka jebkurā gadījumā vēstures
interpretācija vienmēr ir vairāk vai mazāk tendencioza. Turklāt tā
pamatā atspoguļo valdošo aprindu vai uzvarētāju pieprasījumu. Allaž esmu
teikusi, ka, ja Vāgners īpašos gaišredzības uzplūdos "Nībelungu
gredzena" ciklā pēc "Götterdämmerung" būtu vēlējies
iekļaut piekto noslēdzošo operu, tad tā būtu opera buffa un sauktos "Nuremberg".
Ka tie nav tikai tukši vārdi, to mēs itin mierīgi varam izlobīt no savas
empīriskās pieredzes. Kad vairāk nekā divdesmit gadus atpakaļ nomainījās valsts
iekārta, viena vēsturiskā objektivitāte tika aizstāta ar citu, un vienā jaukā
rītā mēs visi atmodāmies pavisam citā jēdzieniskajā pasaulē. Goda
vārds, tas ir pārāk liels stress, un es kaut ko tādu vairāk negribu piedzīvot.
Runa šoreiz būs nevis par Elizabeti Vudvilu, seriāla galveno varoni, bet gan par Ričardu III,
tobrīd gan vēl Glosteras hercogu. Es saprotu, ka "The Tudors"/"Tjūdoros"
viņiem nebija iekāriena rādīt kā Henrijs VIII pārvēršas par resnu, vecējošu,
pēc puvekļiem dvakojošu miesas kaudzi. Kurš gan muti pavēris sekotu tāda
neiekārojama ķēma neskaitāmajām laulībām un gultas dēkām? Taču ar Ričardu III,
kuru ģeniālais Šekspīrs iemūžinājis tāda paša nosaukuma lugā kā vienu no
lielākajiem neliešiem un slepkavniekiem Anglijas vēsturē, kam saskaņā ar
viduslaikos izplatītu ticējumu noziegumi un ļaunās domas deformējušas kā
ķermeni, tā prātu, ir savādāk. Kaut arī pietiekoši glīts no vaiga, ņemot vērā,
cik plakani un stilizēti ir tā laika gleznojumi, viņš bija ar skoliozes
izlocītu muguru. Cik ļoti šī kroplība ietekmēja viņa izskatu un dzīvesveidu,
var tikai minēt: par to šobrīd vārda tiešā nozīmē strīdas zinātnieki. Taču viens
ir skaidrs, ja viņš būtu tik kusls, kādu viņu aprakstīja Šekspīrs, viņš nebūtu
varējis cilāt zobenu un piedalīties kaujās. Viņa pīšļi pagājušā gada augustā
tika uzieti zem kādas Lesteras autostāvvietas tikai dažas collas atstatu no
publiskās tualetes agrākajā Pelēko brāļu klostera baznīcas atrašanās vietā. Šis
vēstures piemineklis, starp citu, ir ticis izpostīts un sagrauts ar Henrija
VIII ziņu.
Anairins Bernards (Aneurin Barnard), kas tēlo jauno Ričardu seriālā, bja
nolēmis viņu atveidot ar nesaliektu muguru, jo uzskatījis, ka kupris ir bijis
"Šekspīra izdomājums". "Viņš rakstīja priekš Tjūdoriem, kas bija
atņēmuši Ričardam kroni, un viņa portretējumā bija daudz citu sagrozījumu un
melu." Arī Filipa Gregorija min, ka pirms Lesteras izrakumiem visiem, kuri
rakstīja par Ričardu III silti tika ieteikts neminēt viņa kroplo muguru, jo tam
nebija nekādu taustāmu pierādījumu: tā bija tikai daļa no ar viņu saistītās
mitoloģijas, ko nav iepējams uzdot par reālu vēsturisku faktu.
Taču, ja par viņa muguras liekumu šobrīd viss ir daudzmaz skaidrs,
iespējams, ka apģērbtam monarham vizuāli tikai viens plecs bijis augstāks par
otru, paliek atklāts cits jautājums, proti - kā interpretēt Ričarda III
personību? Ir pārāk maz ticamu vēsturisko
avotu, uz kuriem varētu droši paļauties. Džons Rouss (John Rous), Nevilu
ģimenes hronists, aprakstījis Ričardu skaļos vārdos viņa divu gadu ilgās
valdīšanas laikā "Rous Roll"/"Rousa hronikā". Viņš
ir "labs lords", kas aizstāv vienkāršos ļautiņus un soda to
apspiedējus. Henrijam Tjūdoram nākot pie varas, Rouss steigšus apmet kažoku uz
otru pusi un "Historia Regum Angliae"/"Anglijas karaļu
vēsturē" tēlo Ričardu kā monstru, kas, šķībs savērpies un kroplīgs,
sabijis mātes vēderā divus gadus un piedzimis jau ar visiem zobiem, skaistu, brangu
kupri un līdz pleciem gariem matiem.
Šāda zīmīga pasaulē nākšana liecina, ka darīšana var būt tikai ar velna
bērnu. Šekspīrs šīs ļaunuma iemiesojuma pazīmes, kuras droši vien viņš smēlies
no 16. gadsimta Tjūdoru ēras hronistu darbiem, sabiezinājis vēl vairāk:
Glosters ir priekšlaikus dzimis, viņam neveicas mīlā, jo viņš ir neglīts un
klibs, ikkatrs suns uzskata par savu pienākumu apriet viņu, viņa mīļākā nodarbe
ir aplūkot savu ēnu saulē un vīt intrigas, lai varētu zem zemes dabūt savus
abus brāļus un pārējos troņa pretendentus. Viņš velta Ričardam III skanīgus
epitetus - vīra kauna traips, pekles nezvērs, sātans, kam pekles gari
paklausīgi, slepenkodis suns, kas zobus cērt, glauzdamies klāt, cilvēks bez
sirdsapziņas un līdzcietības, ko grēks, posts un nāve iezīmējuši... Viņš
darbojies kā līgts slepkavnieks, lai novāktu karalim nevēlamus ļautiņus, un
Tauerā pašrocīgi ticis vaļā arī no abiem prinčiem. Arī citādā ziņā viņš esot
bijis samaitāts līdz kaulam, jo viņš ne tikai nolūkojis savu nākamo sievu pie
svaigi nogalinātā vīra kapa, kādas gotiskas šausmas, bet arī vērsis savus
ļaunīgos skatus uz savu brāļameitu Jorkas Elizabeti, ko iekārojis tā, ka acis
vai laukā sprāgst, un tāpēc noindējis tobrīd jau apnikušo lauleni.
Pēdējā epizode atspoguļota diezgan daudzās Ričardam III veltītajās
grāmatās. Arī Filipas Gregorijas "The White Princess"/"Baltā
princese". Dāmai ir nosliece savās fantāzijās iepīt dažādas
nepārbaudītus skandalozus notikumus, kas droši vien patecināja "Starz"
darboņu siekalu garum garu un sagādāja viņai kontraktu par TV seriāla
uzņemšanu. Kā nu tur ar Ričardu III ir bijis patiesībā, neviens tāpat neuzzinās, jo klāt nav
bijis un sveci turējis. Skaidrs ir tas, ka viņš 1485. gada pavasarī
publiski noliedza ļaužu mutēs cirkulējošos apvainojumus sievas noindēšanā, lai
varētu apprecēt Elizabeti. Apgalvo gan, ka pastāv ar Elizabetes roku rakstīta
vēstule, kas vedina uz domām, ka viņa kvēli vēlējusies apprecēties ar savu
tēvoci. Šo vēstuli viņa esot rakstījusi Norfolkas hercogam, izsakot cerību, ka
karalienes Annas slimība ir nāvējoša un ka viņa drīz varēs apprecēt Ričardu un
kļūt par karalieni. Par Ričardu viņa izsakās kā par "savu vienīgo prieku
un Radītāju šajā pasaulē" un apgalvo, ka viņa tam pieder "ar savu
sirdi, ar domām, ar miesu un visu pārējo", kas apstiprina domu, ka viņa ir
iekārojusi ne tikai kroni, bet arī pašu kroņa nēsātāju. Taču tikpat labi tas
varētu būt vēlākos gadsimtos radies romantizējums ar asinsgrēka iezīmēm.
Nākošā gada maijā Ričarda III pīšļi tikšot apbedīti Lesteras Anglikāņu katedrālē. Taču ceremonijas norisi un veidu noteiks
valdība, jo cilvēki joprojām ir pret to, ka vienam no Anglijas pēdējiem
katoliskajiem monarhiem parāda karalisku godu. Tjūdoru vēstures pētnieks
doktors Deivids Stārkijs uzskata, ka Ričarda III pīšļus guldīt blakus citu
monarhu atliekām būtu nepieņemami: "Ja vien Vestminsteras Abatijā
neieviesīs neģēļu stūri, kur viņš varētu tikt guldīts, manuprāt, Lestera ir
pilnīgi pieņemama izvēle. Godīgi sakot, viņš smagi izgāzās." Tāpat viņš
uzskata, šajā gadījumā ir viens pamatots iemesls, kāpēc viņš beidzis šādā veidā
- autostāvvietā. Viņš esot bijis
draušalīgs monarhs, kurš iznīcinājis pats savu dinastiju, Jorku dinastiju. Šāds
joprojām ir oficiālais viedoklis, pie kura, ja es nemaldos, pieturas arī
Karaliskā ģimene.
Droši vien velns nav tik melns, kā viņu mālē. Mēs šo to zinām par
nosunīšanas kampaņām, vai ne? Un 15. gadsimta tikumi bija daudz skarbāki un krietni atšķirās no 21. gadsimta tikumiem. Taču es joprojām apšaubu jebkādas oficiālas
reabilitācijas iespējamību, jo saskaņā ar britu likumdošanu tikai piecus gadus
pēc kāda nāves iespējams iebilst pret aizgājēja vārda izvazāšanu pa mediju
dubļiem. Tas ir, pret sagrozītu dzīves gājuma atspoguļojumu TV un radio. Starp
citu, šis papildinājums likumam par plašsaziņas līdzekļiem (Broadcasting Bill)
tika pieņemts 1980. gadā, un amizanti, ka tā brīža BBC šefs to nosauca par
Ričarda III klauzulu. Pasmaidīsim. Jo kā arguments tika minēts: "A, kas
notiktu, ja Ričarda III pēcteči piepeši iedomātos iebilst pret to, kāds viņš ir
attēlots Šekspīra lugā."
Tomēr, neraugoties uz Tjūdoristu centību, vienkāršā tauta varētu būt citos
ieskatos. Šajā sakarā man ievērības cienīgs šķiet fakts, ka Ričards Ārmitidžs,
kurš ir no Lesteras un dzimis Bosvortas kaujas dienā, savu vārdu dabūjis tieši
par godu šim asiņainajam monarham. Kurš gan vecāks, pie pilna prāta un skaidrā
esot, savam bērnam izraudzīsies paša mežonīgākā slepkavnieka vārdu?
___________________
(1) Ok, ja latviešu valodā viņas grāmatas izdod "Kontinents",
es tās kautrētos nosaukt par "vēsturiskiem romāniem".
Fantāzijas par vēstures tēmu būtu precīzāks termins. "Rakstot vēsturisku
romānu, jums nākas iztēloties varbūtējās sarunas, taču visam jābūt balstītam uz
vēsturiskiem faktiem," viņa saka.