"Ēd mani," sacīja mazā nāriņa

Ja jūs piektdienās ēdat zivi, jūs esat vai nu ticīgs katolis, kas izkopj "disciplīnu un gribas spēku", vai arī jums zivis vienkārši garšo.

Varavīksnes forele, vesela, iztīrīta
1.5 tk ingvera pulvera
1.5 tk dilles (man gan personīgi labāk patīk svaigās dilles)
1/4 citrona sulas
2.5 ēk tumšās sojas mērces
1 liela ēk sviesta

Foreli uzliek uz folijas gabala. Iekšpusi ieberž ar ingvera pulvera un kaltētu diļļu maisījumu, ja lieto svaigas dilles, ņem kārtīgu bunti, ieliek sviesta piku, iespiež citrona sulu, un pārlej ar sojas mērci. Cep 20 - 25 min vidējā karstumā. Pasniedz ar vārītiem kartupeļiem un lapu salātiem ar olīveļļu un balzamiko etiķi.

Graudi akmeņstarpā

(Par interpretācijas mākslu)

Bez tās ļautiņš sajūtas bezpalīdzīgs un kails. Un viņam var rasties problēmas
iekļauties sabiedrībā, kurā ciena ikvienu, kas galvu līgani un vienlaikus ar citiem pagriež jaunu vārtu virzienā. Pareizi interpretējot šā pagrieziena neizbēgamību un sinhronizācijas nepieciešamību. Tāpēc ir svarīgi šo mākslu apgūt jau no bērna kājas. Sākumā - neuzbāzīgi - skatoties jaukas filmas, lasot mīļas bērnu grāmatiņas, par kurām kaut kas jāpastāsta māmulei vai bērnudārza audzinātājai pēc vienkāršotas formulas: "Vilks bija slikts, jo viņš gribēja apēst trīs sivēntiņus." (Atbildes no sērijas: "Vilks bija labs, viņš tikai nebija veģetārietis," automātiski tiks uzskatītas par nepareizām. Jo veiksmīgai interpretācijai ir jāiekļaujas noteiktos kultūras/tradīcijas rāmjos, lai to bez pūlēm varētu uztvert un pieņemt zināšanai citi šīs sabiedrības locekļi. Un vilkam tradicionāli tiek piedēvētas negatīvas īpašības. Piemēram, J. Kursīte apgalvo, ka "pelēkais vilks savu panāk ar ļaunumu un uz citu rēķina". Arī ideoloģijas nomaiņa ne par kapeiku nav mainījusi vilka statusu. Manas bērnības multseriālā "Nu pagaidi!" vilks tiek tēlots kā loderis un huligāns un pretstatīts likumpaklausīgajiem un strādīgajiem padomju ļaudīm citu zvēru ādās.) Vēlāk smadzenes pareizajā virzienā tiek grozītas, uztiepjot vispārpieņemtas patiesības literatūras klasiķu darbu analīzē pēc priekšā pateiktā literatūras grāmatā. (Katrs tēls tur ir pamatīgi izķidāts, lai pat apdauzītajam būtu skaidrs, kas kurš ir.) Un pieprasot pamatot savu domu ar piemērotiem citātiem pareizajās vietās. Un izmantojamie citāti lielākoties ir atrodami tajā pašā grāmatā.

Arī es savulaik esmu rakstījusi pareizus sacerējumus. Man pat sirdsapziņa nepārkrustījusies pieļāva krievu valodas gala eksāmenā pateikt, ka "Ļeņins bija cilvēks ar Danko [liesmojošo] sirdi". Dēļ tādiem sīkumiem nav vērts izbērt uz galvas "Malboro" suņastu* trauku.  (Ja es kaut ko tamlīdzīgu teiktu tagad, droši vien ļautiņi saskatītu manis sacītajā vien sarkasmu. Toreiz tās bija apzinātas nodevas laikam - man vajadzēja teicamu atzīmi.) Tomēr mana melnā daba jau tad brīžiem izrādījās spēcīgāka par konjunktūru.(Man ir nelāgs ieradums  domāt ar savu galvu, nevis līgani to pagriezt vairākuma apstiprinātajā virzienā.)  Es nebiju tik akla, lai nesaskatītu, ka sīkajā ikdienas laimē slīgstošā Likteņa pielemtā mājsaimniece Lāčplēsi nevis ceļ, bet gremdē, tāpēc fiziski spēcīgajam, bet garīgi kuslajam varonim pēdējā piestātne izrādās Daugava. (Lai uzvarētu pretinieku zobenu cīņā nepietiek ar spēku vien.) Ka daugavieša kategoriskais imperatīvs: "Man netīk, kad pati nāk!" signalizē vienīgi par acu priekšā kārdinoši paņirbējušo svaigāko eksemplāru un par sekojošo intereses zudumu par mātes meitu. (Ja tā netikusī meita viņam būtu pie sirds, viņam būtu "po" visas J. Raiņa apspēlētās ētikas parpalas. Dažiem iztēlē dikti patīk apcerēt šķīstību. Tas, laikam, enerģētiskajam līdzsvaram.) Es gan pieklājības pēc noklusēju savu ģeniālo domu, ka visām latvju meičām jāmācās no Baibiņas. Kā tik kas, tā uz galvas tuvākajā dīķī iekšā. Tas izdziedē visas smalkās kaites dažu mirkļu laikā. (Pašnāvības glorifikācija jebkādu motīvu dēļ man šķiet diezgan riskants solis. Taču tradīcija to kodē kā pieņemamu risinājumu.)

Daudzi ļautiņi arī vēlāk nespēj atteikties no šī smadzenes saudzējošā papagailisma modeļa, kur interpretācijas iespējas ir striktas un kādas augstākas instances iezīmētas. Nav jāuzņemas atbildība par savām domām. Nav jāslapina kājas personīgajā izvēlē, lemjot, kurā pusē nostāties. Ilustrācijai fragments no internetā uzieta apcerējuma, kas visai uzskatāmi atklāj iepriekšminētās tendences. Tas izķidā kāda labi zināma un tradicionāli negatīva tēla rīcības motivāciju neviennozīmīgā angļu TV opusa epizodē. (Sākuši ar tēliem, mēs pie tiem arī paliksim. Un piebildīšu, ka tēla traktējums šajā versijā atšķiras no tās, ko mēs esam raduši redzēt kanonā.) "Es domāju, ka tas, ko [negatīvā tēla vārds nominatīvā] izdarīja, atgriezdamies [apdzīvotas vietas nosaukums lokatīvā], lai nomirtu kopā ar [angļu rozes vārds akuzatīvā], nebija patiesi varonīgi," raksta analizētkārā persona. Es speciāli neminu tēla vārdu, lai viņas rakstītais izceltos pāri tradicionālās interpretācijas žņaugiem. Jo tieši vārds ir tas, kas šo personāžu brandē.

Šaubos, vai šis opuss Latvijā ir rādīts, tāpēc īsumā pakavēšos pie notikumiem, kas autorei likuši izdarīt šādus secinājumus. Tumšo spēku armija ir aplenkusi apdzīvoto vietu, un, ja par parakstu atbildīgā persona neatradīsies līdz saulrietam, apdzīvotā vieta tiks pārvērsta par pelniem un krāsmatām, bet visi iedzīvotāji - nogalināti. Ikviens, kas spēj nest ieročus, gatavojas aizstāvēšanai. Angļu roze, ignorējot saprāta balsi, pavisam noteikti atsakās pamest pilsētniekus likteņa varā. Negatīvais personāžs, apjēdzis stāvokļa bezcerību, izmantojot savus sakarus ar tumsas spēkiem, pa galvu pa kaklu mūk, lai glābtu savu ādu. Taču, asinssarkanā saulrietā izjājis uz tilta, viņš pārdomā. (Droši vien, raugoties iebrukumam gatavā shēmotāja pašapmierinātajā feisā **, viņš piedzīvoja "epifāniju" (sk. "The Simpsons Movie"): "Un bez viņas... arī mana pasaule varētu sabirzt pīšļos.") Un griežas atpakaļ. "Un, ja man lemts mirt, es miršu tev pie sāniem," viņš kaismi un apņēmīgi saka angļu rozei. Angļu roze apgarota staro. Un tad viņš iesaucas: "Pie ieročiem!" gatavs cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam. Taču jau dažas mirkļus vēlāk ainas patētiskums pagaist kā dūmi. Pulkstenis nosit divpadsmit, sorry, atradusies par parakstu atbildīgā persona piesaka sevi, skaļi izbrēcot negatīvā personāža vārdu, un - viss kā uz burvju mājienu atgriežas sākotnējā status quo: kariete pārvēršas par ķirbi, zirgi - par pelēm, varonis - par... khm, antivaroni.

Rādās, ka, iztirzājot šos notikumus, apcerējuma autore rīkojas saskaņā ar principu: ja jums ir zināmas vadlīnijas kāda tēla raksturošanā, neļaujiet nekam citam izsist sevi no līdzsvara, piemēram, ja notikumi neattīstās saskaņā ar Tā Kunga/kanona noteikto plānu, atrodiet, kur piesieties. Tas lieliski tiek izspēlēts citējamā fragmenta turpinājumā. "Pa daļai tas bija egoistiski - viņš bija atskārtis, ka dzīve bez [angļu rozes vārds ģenitīvā] nebūs dzīvošanas vērta, un tāpēc vienīgā saprātīgā iespēja bija atgriezties un mirt kopā. Tā bija iecerēta kā bezgala varonīga rīcība, bet tā tāda nebija. Viņam pavisam noteikti nerūpēja [apdzīvotas vietas nosaukums ģenitīvā] ļautiņi - [apdzīvotas vietas nosaukums nominatīvā] viņam bija tikai atbalsta punkts, un viņš nevēlējās, lai tā tiktu sagrauta. Bez tās viņš nebūtu nekas."

Tas liek man pavīpsnāt. Bieži vien tēla rīcības patiesā motivācija ir jāizloba,  interpretējot to, ko mēs konkrētajā gadījumā redzam, nevis no epitetiem***, kas tam veltīti grāmatās un kanonam atvēlētās zinātniskās publikācijās. Kas automātiski noved pie spriedumu ķēdes. I. Pavlovs justos iepriecināts par savu pētījumu pamatotību ne tikai pie suņiem. Cilvēkveidīgajiem ir vēl izteiktāka tendence saistīt kopā divus nosacījumus, šajā gadījumā, vārds - reakcija. Pretstats pozitīvajam tēlam/tā mūžsenais ienaidnieks/melns, piesaistot populārākos nelietības atribūtus - egoismu, alkatību, varaskāri. Un "egoistiski" šajā gadījumā ir "atgriezties un mirt kopā", kā arī nevēlēties, "lai [apdzīvotā vieta] tiktu sagrauta". (Ņemot vērā šos nosacījumus, pozitīvā varoņa cienīgi būtu ņemt kājas pār pleciem, nospļaujoties uz visiem sentimentiem, un skaļā balsī pieprasīt apdzīvotās vietas nekavējošu nolīdzināšanu līdz zemei.) Turklāt - ja apspriešanas objekts būtu topošais pozitīvais varonis, šī piepešā atgriešanās bez liekiem blakus nosacījumiem tiktu interpretēta kā gatavība ziedoties. Un piešķirtu varonim papildus punktus.

Manuprāt, negatīvajam tēlam atpakaļ griezties liek pretrunīgu izjūtu sadursme: no vienas puses tās ir dzīves alkas un pašsaglabāšanās instinkts, izjūtas, par kurām viņu tīri cilvēcīgi nevar nosodīt, kas viņam liek doties prom, no otras puses - mīlestība pret angļu rozi, pienākuma apziņa un zināma lojalitāte pret apdzīvotās vietas iedzīvotājiem (Viņš saka shēmotājam, mēģinot vienoties par saprātīgu risinājumu, pirms armija ir ieradusies: "Nu, šajā gadījumā runa nav par mani, bet gan par [apdzīvotās vietas nosaukums ģenitīvā] iedzīvotājiem."), taču visskaudrāk viņam dzeļ kauns pašam par sevi, ka situācijā, kurā viņam vajadzētu izturēties kā kapteinim, viņu piemeklējis no grimstoša kuģa knaši bēgošas žurkas sindroms, kauns par savu mazdūšību, ko viņš pats ar mazohistisku baudu iemet sev sejā. (Kad shēmotājs viņam apvaicājas, vai angļu roze nāks ar viņu, un viņš atbild: "Viņa nepametīs [apdzīvotās vietas nosaukums akuzatīvā]." Saprotot, cik ļoti uzkrītoši viņa personīgā rīcība kontrastē ar to. Uz ko shēmotājs nicinoši piezīmē: "Plānprātiņa!") Konfrontācijā ar shēmotāju viņš izskatās pēc nopērta suņa. Taču šoreiz viņš pats ir izpēris sevi. Un nav neviena cita, ko vainot par savu rīcību.

Man reizēm šķiet, ka viņa kroņa frāze: "Un bez viņas..." ir pa daļai aizbildinājums, lai attaisnotos Tumsas spēku acīs. Viņš patstāvīgi ir izdarījis secinājumu - mukt ir negods. Un vārds "gods" viņam izsaka krietni vairāk nekā opusa pozitīvajam tēlam. Viņš izmanto angļu rozi  kā gaismas vairogu pret tumsas spēku pasauli, kurā šis vārds ir tukša skaņa. Ņemot vērā savu statusu un sazvērestības, kurās viņš ir iemaisīts, viņš nevar tā vienkārši pateikt: "Es rīkojos kā gļēvulis. Nu es esmu to atskārtis. Es zinu, ka mana vieta ir tur. Un dodos atpakaļ." Lai nezaudētu reputāciju un netiktu izsmiets, lai netiktu pie izdevības vainots sakaros ar gaismas spēkiem, viņam ir vieglāk pateikt to, ko viņš pasaka. Jo tas ir vispārzināms fakts, ka viņš ir iemīlējies kā muļķis. To vismaz ir iespējams kaut kā attaisnot viņa priekšniecības acīs.

Ļautiņiem, kas tajā visā saskata "egoismu" un tieksmi "pazīmēties", man jāatgādina, ka cilvēks pēc savas būtības ir ne tikai sociāla (kas kā vēlamais izvirzīts citātā), bet arī egocentriska būtne (par ko ir piemirsts). Turklāt ego ir tas, kas vispirmām kārtām nosaka mūsu izturēšanos. Un ir pilnīga taisnība, ka mūsu pasaules centrā atrodas lietas un personas, kuras mums kaut ko nozīmē un kuru zaudējums var - maigākajā gadījumā - mūs izsist no līdzsvara uz kādu laiku, bet - ļaunākajā - pavisam sagraut.

Negatīvais puisis nekādā gadījumā nav misters pati nesavtība. Normāli viņš tā nerīkotos. Parasti viņš klausa saprāta balsij un instinktiem, kas automātiski nozīmē, ka ikdienišķā līmenī viņa rīcība ir savtīga. Šajā gadījumā viņa rīcība ir "neprātīga", kā jau to signalizēja shēmotājs ar savu repliku. Tātad - pilnīgs pretstats saprātam. Tā gan ir apzināta izvēle, taču tai nav ne mazākā sakara ar "saprātu" tai pragmatiskajā nozīmē, kādā mēs parasti saprotam šo vārdu. Ļautiņš, izdarot šādu izvēli, rīkojas pretēji kaudzei nosacījumu, kas nodrošina indivīda ilgtspējīgu eksistenci - veselajam saprātam, vēlmei izdzīvot par katru cenu, un - ko tur noliegt - egoismam.

Taču no vēlmes skaisti piekārtot savas spalvas arī viņš nav pasargāts. Jo spožā liesma acīs atgriešanās brīdī liecina, ka viņa personīgais narratīvs - vēlme aizliegt sevi un mirt pie savas iemīļotās sāniem - ir uzpūtis viņa ego dziestošās ogles un ņēmis virsroku pār visu pārējo. Un tajā brīdī, īstas vai iedomātas varonības un cēluma oreola ietvertam, viņam paša dzīvība, ko viņš brīvprātīgi noliek viņai pie kājām, šķiet pati vērtīgākā. Skatienam pavēries nāves bezdibenis zvīļo fantastiskās krāsās. Tāpēc mirklī, kad kā pestīšanas bazūne atskan viņa tiešā priekšnieka balss, viņa sejā atainojas nevis atvieglojums, bet gan kaut kas līdzīgs izmisumam. Tā kā viņš ir sapratis, ka dažos gadījumos miris lauva kotējas augstāk, perspektīva būt par dzīvu suni vairs nešķiet vilinoša.

Nobeigumā daži vārdi par būtiskām vēlējuma izteiksmes atšķirībām no īstenības izteiksmes. Jau iepriekšminētais SD partijas biedrs Rainis rakstīja: "Es - pasaul's daļa/ Atbildīgs par visu." **** Šis apgalvojums, protams, nav ticis tālāk par jūtelību, kas ļoti līdzinās tai, ko viņš pats tik skaisti notēlojis kādā manos laikos obligāti citējamā dzejolī. Gan nedaudz savādākā griezumā, taču ierastais žests kā dzejoļa varonim, tā dzejniekam varētu būt stipri vien līdzīgs. Saskaroties ar pasaules netaisnībām, arī viņš droši vien tūlīt atcerējās par savu draugu "nēzdodziņu". Viņa dienasgrāmatas uzkrītoši ņirb no piezīmēm: "Es apraudājos." Kā cilvēks viņš, protams, ne tuvu nav bijis ideāls. Taču viņš vismaz nav bijis tik cēli liekulīgs un paģērošs, kā vārdā nesauktā citēto domu autore. "Iedomu jaukie ideāli,/ Vecākie principi, tikla mīla -/ Dienas allažības priekšā/ Šķīst kā graudi akmeņstarpā." Vienmēr esmu brīnījusies, kāpēc daži cilvēki savus "iedomu jaukos ideālus" uztiepj citiem. (Tieši toņa paštaisnums un paģērīgums minētajā fragmentāā uzkūdīja manu vēlmi piesieties. Ne vienmēr rīcības motīvi un rīcība pati laulības ir slēguši debesīs.) Vēloties, lai visi pārējie būtu iedomātie nesauši, kam pirmā vietā ir savas kailās dzīvības atdošana par citiem vienas vienīgās pareizās patiesības/motivācijas vārdā. No malas tas vairāk izskatās pēc klasiskā scenārija, - vispirms ziedosim tavu (šajā gadījumā - dzīvību), es paskatīšos, un tad turēsimies katrs pie savas - zobiem un nagiem.


_____________

* Dog ends.  Cilvēku valodā - 'končiki'.
** Shēmotājs jau gara acīm skaita naudu, kas iebirs viņa kabatā no apdzīvotās vietas atjaunošanas, kura uzticēta viņa brālēnam.
*** Piemēram, Džona Stīvena un Robina Makkalama grāmatā "Retelling Stories, Framing Culture: Traditional Story and Metanarratives in Children's Literature" viņš pagodināts ar epitetiem "the arch-villain and arch-enemy".
**** Kaut arī mana atmiņa mani patīkami iepriecina, jo šobrīd man nav nevienas literatūras grāmatas, es nepiekrītu P. Bankovska "Delfos" publicētajam viedoklim, ka skolās vajadzētu atgriezties pie pārbaudītām vērtībām. Proti, klasiķu citātu iekalšanas. Atmiņu tas nostiprina gan, taču interpretācijai svētīgāk būtu atļaut izmantot interpretējamo autoru darbus.