(Par dažiem vārddarināšanas un ticības aspektiem)
Latviešu valodā vārds, kas apzīmē ticību Dievam un tā varenībai ir "dievbijība". Tas ir saliktenis, kura pirmā daļa ir "dievs", bet otrā daļa "bijība" vārddarināšanās rezultātā radusies no vārda "bīties" - 'pārdzīvot bailes; baidīties' un 'just rūpes, nemieru; baiļoties'. (Tieši tāds pats vārdu savienojums ir angļu valodā -"fear of God".)
Šo pieņēmumu apstiprina arī Bībele. Īpaši jau Vecā Derība, kas ir pilna draudu un pavēļu. Un tāpēc šeit grūti runāt par ticību kā par brīvas gribas aktu, kas būtu cilvēka, kurš saprot, ko viņš dara un kāpēc, daļa, pretstatā aklai, autoritāšu atbalstītai kaut kā darīšanai/pakļāvībai kaut kam aiz dzīvnieciskām bailēm. Psalmu 111. nodaļas 4. rindā teikts: "... žēlīgs un žēlsirdīgs ir Tas Kungs." Taču jau nākamajā rindā (111 : 5) tas tiek apgāzts: "Viņš dod barību tiem, kas Viņu bīstas..." Mozus 19:14 mēs varam uzzināt, ka "bīties savu Dievu" ir ikviena ticīgā tikums. Tāpēc, paskaidrots Mozus 6:24 - "..ka Viņš mūs paturētu dzīvus, kā tas šodien ir". Jo Vecās Derības Dievs ir "stiprs un dusmīgs" un var visus izdeldēt no zemes virsas. (turpat 6:15) Arī Jēzus Lūkas evaņģēlijā (12:5) saka: "bīstieties no tā, kam ir vara nonāvēt un pēc tam iemest ellē".
"Bijība" savukārt nozīmē 'dziļa cieņa, apbrīna'. Kaut kā neesmu manījusi, ka cieņu vai apbrīnu iespējams izpelnīties ar draudiem un pavēlēm. Salamana pamācību 8. nodaļas 13. rindā mēs varam uzzināt, ka "bijība Tā Kunga priekšā ienīst" - "nelāgo", "tukšu iedomību", "augstprātību", "ikvienu ļaunu ceļu", netaisnas un neīstas runas. Manuprāt, naids nekad nav bijis slavējams tikums, taču tiem, kas sarakstīja šo grāmatu grāmatu tas varētu būt bijis zināms labāk. 22. nodaļas 4. rindā teikts, ka "pazemības, proti, Dieva bijības alga ir bagātība, gods un dzīvība". Mēģinājums uzpirkt?
