Paint It Black II.

(Ne vienmēr nepieciešams izmest kaut ko pa logu)

Tie, kas mani pazīst, iespējams, uzskatīs, ka esmu zemu kritusi, nodarbojoties titulvaroņa paradoksa analīzi kaut kādā apšaubāmas kvalitātes seriālā. Kam es, godīgi sakot, varētu mierīgu sirdi piekrist, jo tas, izņemot dažus personāžus un atsevišķas sižeta līnijas, ir absolūta draza. Taču, jāpiezīmē, ka mans riebums pret šo tautas iecienīto laika nosišanas veidu nav iedzimts. Tas ir iemantots. Ja kādam tīk, šī persona var mierīgu sirdi uzskatīt, ka tā ir jaunības trauma. Man vēl tumšā piemiņā acu priekšā kā Rašmora kalnā cirstas, uz dziestošās saules staros ieskauto jauno krastu lūkodamās, stāv "Verdzene e-Zaura", "Prosķitutka Marija" un "Ģikaja Roza". Un pāri visam kā mežģīņotas mākoņpluskas plandās bagāto piešņukurētie mutautiņi. Kad es ierados Anglijā, es paziņoju: "Nekādu seriālu!" Tas nozīmē, nekādu "Īstendas iedzīvotāju" vai nekādas "Koronācijas ielas" (1), nekādu "Draugu". Vienīgais izņēmums bija "Kāds doktors?", ko es sāku skatīties tīri ingliša pēc. Un pa vidu kāds šķīsts Erkils Puaro un tikumīga Miss Mārpla.

But here we are, jo kādā piektdienā 13. datumā es veiksmīgi pārlaidu kādu spaini ūdens pāri vannas malai, tai aizvēsturei nebija noteces cauruma, un appludināju virtuvi pirmajā stāvā. Ģībeklīgi skaisti izskatījās, kā gar degošu griestu spuldzi, kurā gaisma raustās kā lampas cilvēka galvā "Garbage" videoklipā "Push It", drebuļojot līst ūdens. Nezinu, ko padomāja misters Amounts. Iespējams, viņš bija neizpratnē, kā tas gadījies, ka viņš mājās izbridis zem klajas debess un kāpēc viņam nav uzvilkts viņa skaistais pastaigu mētelītis. Tā būtu gluži apokaliptiska fotogrāfija; tas, ka es biju par psihu, lai aizvilktos pēc fotoaparāta, šķiet, ir vienīgais, ko es nožēloju, kaut arī tobrīd man nebija līdz tam, jo izspēra korķus. Droši vien tieši tāpēc pāris mēnešus vēlāk nogļukoja mans monitors (Žēl, ka es nepaguvu tam izdomāt zīmīgu vārdu, piemēram, veļas mašīna manā interpretācijā saucās "Titāniks", jo parasti palika puspilna ar ūdeni mazgāšanas cikla beigās. "Hotpoint First Edition" vispār ir kraps.)  Un mēs palikām bez TV. Kas sākotnēji priecēja ar to, ka kādu brīdi varēs atvilkt elpu no tā, ko rāda pa "Film4" (Cik es noprotu, viņi ir iegādājušies pārraides tiesības noteiktam skaitam filmu, kas sastāda pamatrepertuāru, "Memoirs of An Invisible Man", "Notting Hill", "The Day After Tomorrow", "Flight of The Phoenix" un tad nu drillē to līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Kaut ko normālu, piemēram, "Trainspotting" vai "Natural Born Killers", tur rāda nakts vidū. Brīnums, ka vienreiz parādīja "Pan's Labyrinth" tūlīt pēc deviņiem vakarā.), taču automātiski reducēja izvēles iespējas līdz BBC interneta versijai. (Pārējie kanāli internetā ar visu platjoslas pieslēgumu mēmi rāpoja.)

Principā to muļķību sāka skatīties mans puisis trešās sezonas sākumā. Ir tik patīkami apzināties, ka iespējams atrast kādu vainīgo un saglābt savu strauji notekošo snobisma masku. Es nejutos aizgrābta. Es nebiju garastāvoklī. Es atbildēju, labi, skatīsimies. Pie sevis, kā tavu futbolu, regbiju, kriketu, dievs viņu zin ko vēl ne. Vienas sērijas laikā es nenosprāgšu. Aiz garlaicības. Es biju redzējusi pirmās sezonas pašu pirmo un ceturto sēriju, ar to man pietika. Tad vēl otrās sezonas pašu pēdējo sēriju, šķiet, no tās vietas, kur ar labā karaļa Ričarda ziņu Robins Huds tiek izlikts kaltēties tuksnesī, līdz tam brīdim, kad scenāristi veiksmīgi tiek vaļā no Merionas. "Visu šo laiku es esmu cīnījusies par Angliju. Un tagad tu iedomājies, ka es tev ļaušu nogalināt Angliju?" Paldies, es toreiz teicu, tik patētiski teksti nav priekš manis, man labāk patīk Tarantino. Viņam piemīt vismaz manā izpratnē veselīga dzīves uztvere. Vai gan citādi viņš būtu ielicis kāda varoņa mutē šādu tekstu: "Redzi, šī profesija ir līdz malām pieslānīta ar realitātes apziņu zaudējušiem kuces bērniem. Kuces bērniem, kuri domā, ka viņu pakaļas noveco līdzīgi vīnam. Ja tu ar to domā, ka tas saskābst etiķī, viss kārtībā. Ja tu uzskati, ka tā, laikam ejot, kļūst labāka, tu maldies." Kaut arī, atzīšos grēkā, pirmo reizi skatoties "Reservoir Dogs", to vietu, kur ieroču brāļi, pirms darbiņa ieturēdamies kafejnīcā, spriedelēja, ko Madonna gribējusi pateikt ar dziesmu "Like a Virgin", man uznāca tīri spontāna vēlme izsviest kaut ko pa logu.
_________________________
(1) Ko es saucu par "Kronēšanas cāli" jebšu - oriģinālā - "Coronation Chicken", ir tāds angļu ēdiens, kas sastāv no aukstas cāļa gaļas, kura sajaukta ar garšaugiem, garšvielām, karija pulveri un krēmīgas majonēzes mērci. Var ēst kā salātus un var smērēt starp divām maizes šķēlēm sendvičā. Pirmo reizi esot pagatavots karalienes Elizabetes II kronēšanas ceremonijas banketam.

Paint It Black I.

(Titulvaroņa paradokss)

Mēs visi zinām, vai nu no tautas, vai arī no urbāno teiku ekranizācijām, ka skatāmgabala nosaukumā bieži ietverts tās personas vārds, ap ko tas viss grozīsies. Tā sakot, īss paskaidrojums, uz kuru tieši būtu jāskatās un, kādiem iespējamiem sižeta pavērsieniem saskaņā ar tradīciju, ja tāda ir iedibināta, jābūt gataviem. Kaut arī jaunākajās interpretācijās, kas uzpeld dažādos medijos, zināmas novirzes no kanona ir uzskatāmas par normu. Tāpēc nav jābrīnās, ka Sniegbaltīte un septiņi rūķīši jau gadu desmitiem daudzsološi iedvesmo samaitātus prātus. Pelnrušķītes izdedžiem kaisītie sāpju ceļi pierāda, ka ne tikai ar "Dolce & Gabana" kurpēm kājās var doties iekarot augstāko sabiedrību. Sarkangalvītes aizkadrā palikušie piedzīvojumi ar vilku pa ceļam pie vecmāmiņas ir iejūsminājuši Freidu nodoties visai detalizētām spekulācijām, kāpēc šī naivā meitene konkrētajai dienai ir izvēlējusies sarkano, nevis melno cepurīti.

Tomēr visos šajos gadījumos, lai arī kādas nebūtu novirzes no sākotnējā kursa, tās joprojām ir variācijas par galveno varoni. Kam gan būtu jānotiek, lai ļautiņi visā nopietnībā sāktu apspriest, piemēram, ar ko izskaidrojama ļaunās karalienes zināma rakstura cietsirdība un emocionāla nelīdzsvarotība, sajūsminātos par to, cik mātes meitas izskatās neatvairāmas, kad tās dusmās klapē Pelnrušķīti ar krāsns kruķi, un aizstāvētu melnā un plēsonīgā vilka tiesības aprīt Sarkangalvīti, jo pati tik stulbi uzprasījās, sak, vecmāmiņ, kāpēc tev tik liela mute?

Taču punkts punktā šis melnais humors attiecas uz BBC "Robinu Hudu". "Visi zin, ka Velnam ir labākās meldijas (1), taču "Robina Huda" pirmā sezona ir pierādījums tam, ka Belcebulam tiek arīdzan asprātīgākās replikas, labākās ainas, nemaz jau nerunājot par labākajiem kostīmiem," rakstīja "Radio Times" 2007. gada oktobra otrās nedēļas ceļvedī pa britu TV un radio programmu džungļiem, piebilstot, ka "sliktā kompānija", -- Notingemas šerifs, Kīts Allens, starp citu, Lilijas Allenas delverīgais tētiņš, un viņa zemiskais rokaspuisis, sers Gajs Gisborns, ko tēlo Ričards Ārmitidžs, -- otrajai sezonai sākoties, ir pilnīgi aizēnojuši labsirdīgo un nesavtīgo laupītāju tēlus. (2) Tas visai pamatīgi atšķiras no optimistiskajām prognozēm, kas tika izteiktas pirmās sezonas sākumā un solīja vēl nebijušu "Robinu Hudu". Proti, ticamu  un šodienīgu supervaroni, kam skatītāji no visas sirds varēšot just līdzi.

Tomēr tas viss ir bijis tikai māņi un parpalas, jo, otrajai sezonai progresējot, kļūst pilnīgi skaidrs, ka tas, kas iezīmējies jau gadu iepriekš, nav tikai šķietamība vai nejaušība, un ka prožektora stars šādu vai tādu iemeslu dēļ tiešām ir nepielūdzami novirzījies no titulvaroņa uz viņa nesamierināmo sāncensi melnā. Leģenda, kas mīt Anglijas sirdī, vienkārši izkūp gaisā. Robins Huds, gan joprojām sveiks un vesels, grozās acu priekšā, aizrautīgi vicina zobenu un ar bērnišķīgu jūsmu spēlējas ar loku un bultām, taču neviļus skatītāju nepamet sajūta, ka SIA "Robins & Co" ir kļuvusi par fonu citai storijai. "The Redemption of Guy of Gisborne", "The Gisbornes", "The Gisborne Show", "Robin Who". (3)

Šis fakts nav paslīdējis garām nepamanīts arī dižās Leģendas pielūdzējiem. Kāda karojoša Robina Huda fane atzīst, ka visas šīs runas par to, ka Ričarda Ārmitidža atveidotais varonis ir sanācis spēcīgāks un aizēnojis Džonasa [Ārmstronga] tēloto Robinu Hudu, ir "nenoliedzama patiesība" un ka "šis fakts neizmērojami sanikno [viņu] un Džonasa sekotājus". "Tam vajadzēja būt "Robinam Hudam", bet scenāristi to pārtaisīja par "Seru Gaju Gisbornu"".

Likumsakarīgi, ka pār biedra, kurš tēloja Gisbornu, galvu gāžas pārmetumu straume, ka "viņš radījis iespaidu, ka VIŅŠ ir vienīgā zvaigzne, par spīti faktam, ka viņš tēlo nelieti, kam jāsaņem pienācīgs sods par noziegumiem, kurus viņš ir izdarījis". (4) Sava daļa tiek arī seriāla veidotājiem: tas, ka viņi šādējādi izvēlējušies izcelt "ļauno" pār "labo", daudzus ļautiņus vedina uz domām, ka kaut kas nav kārtībā ar sabiedrību kopumā, ja tā labprātāk nostājas slepkavnieciska nelieša pusē, nevis pieslienas kādam, kurš vēlas ziedot visu, lai uzlabotu sabiedrību. (5)

_________________________________
(1) Šis teiciens tiek pierakstīts angļu evaņģēlistam Roulandam Hilam (Rowland Hill), kuram bija tas gods dzīvot astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta mijā. Kā stāsta, tās esot bijušas viņa parastās žēlabas, ka laicīgajām dziesmām esot labākas melodijas. Velna piesaukšana, protams, ticīgajiem netraucēja tās palienēt.
(2) Zīmīgi, ka arī 2007. gadā labdarības programmā "Children In Need" klipā nav Robina Huda, atlido tikai viņa bulta, taču pats dižais varonis paliek aizkadrā.
(3) "Gaja Gisborna grēku izpirkšana", "Gisborni" (3. sezona), "Gisborna šovs", "Kāds Robins?". Par pēdējo man nav dikti svētas pārliecības, jo precīzi no ingliša tas būtu "Robins. Kā [lūdzu]?". Taču problēma ir morfoloģijā, angļu valodā "who" tiek lietots tikai vienā gadījumā, proti, taujājot pēc personas vārda, cita iespējama varianta nav.
(4)  Ja avots nav minēts, tad citāts ņemts no interneta. Un, rēķinoties ar to, ka ne man, ne arī kādam citam autora lietotājvārds neizteiks neko, to neminēšu.
(5) Mēs atšķirībā no Rietumu produktiem zinām, ka šādas frāzes par centieniem "uzlabot sabiedrību" nav pat sarkana graša vērtas. Pārliecinātie katoļu inkvizitori pasaules uzlabošanas vārdā mauca nagus, mežoņi šmorēja misionārus, lai pielāpītu savu sašķobīto pasaules uzskatu, amerikāņi supernācijas radīšanas vārdā izstrādāja eigēniku, kas iedvesmoja blondās āriešu bestijas, kurus vadīja apšaubāmas izcelsmes/ģenētiskā materiāla vīrelis, jau šajā saulē šķirot pelavas no graudiem, komunisti no ceļa noklīdušu pilsoņu apziņu taisnoja gulagos. Un tā tālāk.

Paint It Black / Izkrāso pats

(BBC Robins Huds)

Mana astainā asistenta piemiņai (1997. gada 25. februāris - 2011. gada 4. februāris)

Priekšvārds

Šis sacerējums pamatā tapa to pāris nedēļu laikā aizpagājušā gada augustā, kamēr tika remontēta virtuve un vannas istaba (dažādas nianses gan pievienotas vēlāk), un man bija pietiekoši daudz laika nodoties saviem netikumiem. Angļu valodā tas niansēts daudz smalkāk un daudz precīzāk, norādot uz diametrāli pretēju emociju sadursmi - "guilty pleasures", proti, tās ir ikdienišķas lietas, kā jau es teicu, kuras tev patīk darīt, taču to darīšana raisa zināmas sirdsapziņas ēdas. Kā šis spārnotais teiciens būtu tulkojams latviešu valodā, man nav ne mazākās jausmas, taču es sāku nosliekties par labu vārdu savienojumam "slepenās baudas". Kaut arī tas ir tālu no jēdzieniskās pilnības. .

Mana mīlestība pret remontiem ir bezizmēra. Katrs, kurš pazīst mani, varētu to pateikt. Taču šoreiz es centos savākties, neviens cits to neizdarītu manā vietā, un apvienot patīkamo ar nenovēršamo. Jo man nācās visu laiku būt mājās, pieciešot derdzīgo jezgu un nekārtību, piestrādāt par šveicaru strādniekiem, kas bradāja iekšā un ārā, kad nu vien ienāca prātā, aiz sevis, protams, aiztaisot durvis, kuras atslēgas konstrukcijas dēļ ir atveramas tikai no iekšpuses, un paskaidrot viņiem, ka es neko nejēdzu no kanalizācijas, elektrības vadiem vai boileriem, tāpēc man ir veltīgi kaut ko prasīt vienalga kurā valodā. (Gāzinieki un elektriķi, šķiet, vienīgie bija angļi. Pārējie - no Austrumeiropas tālēm zilajām. Un varianti bija diezgan savdabīgi. Ģeniālākais gadījums bija, kad man kā angļu, tā krievu valodā centās ieskaidrot, ka boileri nekādā gadījumā nedrīkst slēgt iekšā. Ja radiatori noņemti un trubas noplombētas.) Tā vien liekas, ka visas anglietes nokārto eksāmenu šajās lietās, iekams pirmo reizi dodas pie ginekologa, dievgalda vai altāra. (Lai tā vien nerastos iespaids, ka es tikai aizmuguriski cenšos būt asprātīga, piebildīšu, ka mans puisis to uzzināja no manas mutes uz sitiena, tikko pārradies mājās, un tieši tādā pašā kārtībā.)

Es vienmēr esmu apgalvojusi, ka dīks prāts tevī iecērt kārus, skaistus zobus un izsūc tavu dzīvības spēku kā vampīrs. Ja tam vēl pievieno fizisku nīkšanu četrās sienās, stīvi blenžot vienā vai divos punktos, par pirmo fokusa punktu pieņemot bildi uz sienas (pārmaiņas pēc šoreiz uz tās greznojas mans feiss), par otro - laptopu, līdzīgs variants man ir labā piemiņā no pēdējās darba vietas Latvijā, tikai toreiz tas bija visprastākais kompis ar 95 Logiem un pie sienas karājās banāls Latvju āru kalendārs, tas spēj atgādināt, cik gan daudz putnu ligzdo manā galvā.

Taču es nevarētu teikt, ka strādāšanas imitācija manā pēdējā Latvijas darbavietā bija gluži zemē nomests laiks. Kā jau es teicu, man bija iespēja apzināt daudzus čivinātājus savā galvā. No tā laika, kad es apgrozījos kādā interneta vietnē, kur aktivitātes perioda beigās, kad visi normālie personāži pa lielākai daļai jau bija noplaukuši, nejauši satiku puisi, ar kuru es esmu šobrīd kopā, ir saglabājušās dažādas atklāsmes, mazas garlaikotu domu pērles, kas man šobrīd, distancējoties no tā visa vietā un laikā, liek palūkoties uz sevi pavisam no citas puses. Piemēram, šī: "Nē, gobli, tāpēc, ka es jūtos erotiski depresīvi noskaņota, vērojot kaktusu uz palodzes. Bez skaidri saredzama iemesla. Šķiet, šis varētu būt īstais brīdis, lai dzemdinātu nāciju un noteiktu fetišismu un sadomazohiskas izpriecas par katra pilsoņa pienākumu." Vai arī šis: "Es zinu, ka Luiss ir sarežģītāks par automātu. Un ne tik ērti lietojams."

Tā gan nebija vienīgā garlaicības iedvesmotā izklaide. Lai nenojūgtos no dienasgaismas lampu sīkoņas, es rakstīju dažādas muļķības, iemūžinādama savas preferences - "Götterdämmerung: The Book of The Duke"/"Dievu mijkrēslis: Hercoga grāmata", par Deivida Bovija aizraušanos ar Trešā Reiha estētiku septiņdesmito gadu vidū. Es zinu, zinu, ka man ir visai nelāga maniere nosaukumus likt svešvalodās pat tad, ja tas tiek rakstīts latviešu valodā. Un "Fuck me!"/"Izdrāz mani!", nelielu apcerējumu par senākās profesijas un mūzikas biznesa saskarsmes punktiem. Par pēdējo varu piebilst, ka šī tendence, ko viens otrs sakās pamanījis nesen, nav kļuvusi aktuāla tikai pēdējo gadu laikā. Deivids Bovijs, kura vārdus es savulaik izmantoju par otrā gabala moto, to postulēja šādi: “[Es sacīju], ka rokam jāprostituējas. Un es pie tā palikšu. Ja tu esi nolēmis strādāt bordelī, tev vēlams būt vislabākajai priekameitai tajā.”

Kaut arī šobrīd ir skaidrs, ka es mēdzu nodoties šādām afērām tikai divos gadījumos - vai nu man nepieciešams kaut ko izrakstīt laukā no sevis, vai arī es mēģinu salikt savu bildi no pa grīdu pašķīdušas puzles gabaliem. Esmu piedzīvojusi ne reizi vien, kad piepešs klikšķis uz kaut ko izrādās tieši tas, ko man tajā brīdī ir vajadzējis. Preferences nav nejaušība. Turklāt manas preferences mēdz būt visai savdabīgas. Kā tagad atminos, ka, tikko iznākusi no dzemdību nama, es nopirku Merilina Mensona "Mechanical Animals". Lai atgūtu garīgo līdzsvaru. (Citi, klausoties kaut ko tamlīdzīgu, kā stāsta, to zaudē.)

Nosaukuma izvēle arī šoreiz nav dikti oriģināla (1), jo attiecībā uz šo puisi, tas izmantots ne reizi vien. Tam nav arī dziļāka sakara ar manu mīlestību pret melno krāsu. Vienīgi ar to, ka ļautiņi, spēlējot emocionālu un manipulatīvu peintbolu, savu pretinieku mēdz izmālēt spēcīgās un izteiksmīgās krāsās. Un parasti šim nolūkam tiek izmantota melnā krāsa.

Manam asistentam Montijam veicās, ka viņš varēja būt ar mani šo divu vai trīs nedēļu garumā un rūpēties par manu labsajūtu. Palīdzot ar asti notraukt putekļus no monitora, nospiežot vajadzīgo taustiņu kombināciju, lai visu uzkārtu, uzstājīgi pieprasot tiesības degustēt ēdienus un skaļi liekot saprast, ka visa māja ir pilna lieku personu. (Mazais skaistums dažbrīd spēja būt neiedomājama ņūsanse.)

Nenoliedzami mans nīgrums par faktu, ka pie durvīm nav durvju zvana, kas šajā gadījumā nozīmēja tik to, ka man augšstāvā aiz aizvērtām durvīm (asistenta dēļ) jāieklausās katrā troksnītī, ietekmēja kā stilu, tā domu gājienu. Tāpēc nav jābrīnās, par brīžiem pavīdošo sarkasmu vai pat cinismu. Turklāt visu sacīto nevajag uztvert pārāk nopietni.
_______________________________
(1) Es parasti nepūlos būt superoriģināla, postmodernisma ietvaros, es atvainojos, ja mēs jau esam no minētā vēstures perioda izrāpušies, ir diezgan normāli piešķirt jaunu nozīmi pagātnē izmantotajām reālijām: Götterdämmerung ir atsauce uz Riharda Vāgnera operu ciklu, ko bija iecienījuši Reiha centīgie un pedantiskie darboņi, The Book of The Duke, savukārt ir pārfrāzejums no Čosera. Fuck me! ir biedra ar segvārdu Cūka/Pig dziesmas nosaukums. Paint It Black, protams, pieder dažiem āpšiem no The Rolling Stones.