svētdiena, 2012. gada 29. aprīlis

Jau atkal līst

(Par Anglijas laika apstākļiem)



Cik labi, ka mēs neaizbraucām aprīļa vidū brīvdienās uz Devonu un Kornvolu, kā iepriekš bijām plānojuši. Jaunā BBC "Sherlock" ietekmē vēlējos apskatīt vietas, pa kurām paskraidījies Bāskervilu krancis un aizbraukt līdz galējam Rietumu punktam Anglijas kartē.

Laiks ir vienkārši neaprakstāms un kaut kas Anglijai netipisks, vismaz šajā gadalaikā. Parasti ir skaists, saulains marts, aprīlis, maijs, kam seko pelēka, lietaina, nomākusies vasara. Vienīgais izņēmums bija 2006. gada vasara. To, ka tās nav tikai manas iedomas, apliecina "Visage" dziesmā "Fade To Grey" atrodamie vārdi: "Feel the rain like an English summer...", ko brutalizēti varētu tulkot "izbaudi lietu kā angļu vasaru".

Šoreiz līst jau divas dienas bez pārtraukuma, vējš asās brāzmās rausta telekomunikāciju vadus loga priekšā, atgādinot, ka Mērijas Popinsas stāsts nav sadomājums. Iet kaut kur ārā ar lietussargu vienkārši nav iespējams - to vai nu izgriezīs uz āru, vai nu izraus no rokām, vai arī salauzīs, tāpēc skaisto sapni par omāru no vietējā fish stall, kas tirgo tikai sestdienās un svētdienās, ar skābu ģīmi nāksies atlikt uz nākošo nedēļu.

Pateikšu vienu neba jau nezināmu lietu: Anglijā ļoti daudz tiek runāts par laika apstākļiem, un es neviļus esmu sākusi darīt to pašu. Kāpēc, atbilde ir primitīva - laika apstākļi ir tik grozīgi, ka pateikt dienas sākumā, kādas būs tās beigas, ir diezgan neiespējami. Mana reakcija uz krasām laika maiņām ir riebīga miegainība. Taču, ja, piemēram, stundu spīd saule, tad nomācas un galu galā 20 minūtes līst, un tā kādas četras, piecas reizes dienā, tas ir gluži neizturami. Sajūta, ka tu no viena stāvokļa negribot tiec pārsviests citā. Ar sērkociņiem balstītiem plakstiem.

Kaut arī mēs bijām norunājuši iet uz tālāko veikalu kopā, puisis vējā un gāzmainā lietū aizgāja uz tuvīno viens pats. Es viņam sacīju: "Tu būsi slapjš kā žurka." Uz to viņš atbildēja, ka viņš to "pārcietīšot". Vēl viena nacionālā iezīme, par kuru angļi var būt pateicīgi salas neaprēķināmajiem laika apstākļiem - zināms stoicisms. Kaut kad šādu pašu domu izlasīju "Daily Mirror". Tās izklāsts īsumā bija šāds - kad mēs augām, mūsu raksturi tika rūdīti, dodoties pārgājienos ar nakšņošanu teltīs vienalga kādos laika apstākļos, tas viss deva mums dzīvei tik nepieciešamo gara stingrību un anglisko spēju nepakļauties apstākļiem, ko jau izsenis apzīmē ar vārdiem "stiff upper lip".

Ironiski, ja Latvijā saka, ka līst kā pa Jāņiem, tad Anglijā tieši tas pats tiek attiecināts uz Vimbldonas tenisa turnīra laiku, kas notiek aptuveni tajos pašos datumos. Ja mani atmiņa neviļ, kaut ko tamlīdzīgu es dzirdēju no komentētāja mutes kādus gadus atpakaļ: viņa balsī es saklausīju neviltota pārsteiguma notis, jo togad, par spīti tradīcijai, nelija.

Kad es pirmo reizi dzirdēju "Here Comes The Rain Again", BTW, viena no manām mīļākajām "Eurhythmic" dziesmām, kad man bija pāri 20, es biju pārliecināta, ka lietus šajā gadījumā ir domāts tikai kā metafora kaut kam ar spēku pārmācošam, kas atgriežas atkal un atkal kā konkrēta uzmācīga ideja, no kuras nav iespējams atbrīvoties: "Falling on my head like a memory Falling on my head like a new emotion..."  Šobrīd es domāju, ka tā ir spilgta reālitāte, kam var pierakstīt jebko.

ceturtdiena, 2012. gada 26. aprīlis

Viens, divi - gatavs

(Ja jums jāsteidzas)



Es atzīstu, ka pēdējā laikā esmu kļuvusi paslinka. Ja Latvijā es pamatā gatavoju šmormērces, kur tomēr beigu stadijā laba daļa laika jāpavada maisot, lai viss nepiedegtu, tad tagad es izvēlos vai nu to visu gatavot cepammaisā (irbītes, cūkgaļas veltņi, liellopa šmorsteiki, lielāki un mazāki cūkas un jēra gaļas gabali, vistas sastāvdaļas savā sulā ar daudziem E pa virsu un tamlīdzīgi), vai arī folijā ietītu iestūrēt krāsnī uz kādu stundu (cūkgaļas karbonādes ar piedevām). Diezgan reti kaut kas savādāks tiek gatavots krāsnī - vien čikens svētdienās un lasis - piektdienās, un reizumis, kā, piemēram, vakar, top falšais zaķis, itāļu mēlē smalki saukts par polpettone ar omletes un spinātu pildījumu. Pārējos gadījumos - jēra, liellopa steiku, cūkas karbonāžu, kotlešu, desiņu cepšanai - tiek izmantota parastā panna, kas nav veselīgi, jep, bet vismaz uz pusi samazina gatavošanas laiku. Kas ir būtiski, ja vakariņas sāk gatavot pēc pulksten sešiem vakarā. Kaut es tā rupji rēķinu, ka tāpat vakariņu taisīšanai nobeiguma stadijā aiziet turpat vai stunda.

Angļu mūslaiku ēst gatavošanas tradīcijas ir atšķirīgas. Es gan nespriežu par visiem, mans puisis prot gatavot un dara to labprāt, taču viens no aizvēsturiskiem "Metro" (viena no vietējām avīzēm, kas rītos dabūjama par brīvu vilcienu stacijā) apgalvo, ka vidusmēra brits maltītes pagatavošanai atvēlot mazāk nekā 40 minūtes dienā, toties vairāk kā četras stundas pavadot pie TV. Droši vien viņiem tas labāk zināms, kaut arī es teiktu, ka atsevišķi īpatņi pie televizora spēj dirnēt cauru dienu. Man tā vien nelāgi šķiet, ka rakstā minētais laiks tiek patērēts atsildot supermārketos nopērkamos gatavos ēdienus cepeškrāsnī vai mikroviļņos. Daļai, kā atzīst mans puisis, tā skaitās augstākā kulinārā pilotāža, ja neņem vērā spējas uzcept olu ar bekonu un apziest maizi ar sviestu. (Gadās vēl traģiskāki īpatņi. Mans puisis man to pārstāstīja, kad mēs aprunājām britu gatavošanas talantus. Īsumā, kādam viņa pazīstamam nomira sieva, tas tiešā vārda nozīmē esot lauzījis rokas - ko nu es tagad darīšu, kas man gatavos ēst. Sievai esot beigu stadijā, pie viņiem nākusi apteksne, khm, lai uzsildītu sievai zivju pirkstiņus mikroviļņu krāsnī...)

Tāpēc mani neizbrīna, ka Lauras Santīni (Laura Santtini)  grāmata "Flash Cooking, Fit Fast Flavours for Busy People" saņēmusi labas atsauksmes. (Es gan to vēl neesmu nopirkusi, taču rīt to pasūtīšu no Amazon.co.uk, jo mani interesē kaut kas netradicionāls brīžiem, kad nav pārāk daudz laika vai gribēšanas ķimerēties ap ēdienu.) Pa pusei itāliete, restorāna īpašnieka meita, savas pieejas dēļ "Metro" rakstā saukta par "mājas alķīmiķi" un "ēdiena aptiekāru", Laura Santīni piedāvā veselīgu, "revolucionāru" un pilnīgi jaunu koncepciju ēdiena gatavošanai "mūžam steidzīgajam Londonas iedzīvotājam". Proti, "berzenādes" (oriģinālā - "rubinades"), kas ir kaut kas vidējs starp gaļā ieberzējamo sauso garšvielu maisījumu un marinādi, kuras viņa ir sagrupējusi pa četriem, viņasprāt, galvenajiem gastronomiskajiem reģioniem. Rietumu, Tuvo Austrumu, Indijas, Tālo Austrumu. Un katram no tiem viņa piedāvā raksturīgāko  garšvielu un garšaugu maisījumus. "Marināde vedina uz domām par ilgstošu procesu, taču es vēlējos ātrumu." Viņa sola, ka šī metode "viens un divi atdzīvinās jūsu ēdienu".

Man šķiet, ka tā ir visai interesanta pieeja. Cik tā ir oriģināla, es tiešām nezinu, parasti tas ir mans puisis, kurš skatās visādus pavārmākslas raidījumus. Tuvākajā laikā grasos izmēģināt šo "Zvejnieka drauga" recepti. (Nosaukums manā versijā ir nedaudz crazy, es atzīstu. Atceros tas tapa, kad es meklēju, kāda ir atšķirība starp "cottage pie" un "shepherds pie", manam puisim par to nebija ne jausmas, kaut arī ir vienkārši atcerēties, ka viens gatavots no liellopa, otrs no jēra gaļas, kāds asprātis internetā bija uzrakstījis, ka pirmajā jūs varat atrast dakstiņu gabalus, otrajā aitu gana labākā drauga ganu suņa sastāvdaļas un spalvas. Un zivis, protams, ir zvejnieka draugi. Viegli uztverama analoģija, es ceru. Nedaudz melnais humors O. Vailda tradīcijās - īsts draugs tev atdos pēdējo.)

Berzenādes lieto, lai piešķirtu garšu krāsnī ceptai gaļai vai zivij. Visu berzenāžu pamatu veido blenderēts sīpols, 3 daiviņas ķiploku, jūras sāls un tikko malti melnie pipari, un olīveļļa kam tiek pievienots jau minētais specifiskais garšvielu/garšaugu maisījums. Rietumu reģionam tas būs kumšķis rozmarīna lapu un tāds pats salvijas lapu, Tuvo Austrumu - sauja piparmētras lapu, konservēti citroni un harisa mērce, Indijas - sauja koriandra, atsēklots zaļais čili, tamarinda un karija pastas, nedaudz laima sulas, Tālo Austrumu - sauja zaļo lociņu, 5 cm ingvera saknes, atsēklots sarkanais čili, kļavu sīrupu, zivju un sojas mērci.

Kad izmēģināšu, iespējams, uzrakstīšu vairāk par solītā "garšu sprādziena" efektīgumu. :)