Cik labi, ka mēs neaizbraucām aprīļa vidū brīvdienās uz Devonu un Kornvolu, kā iepriekš bijām plānojuši. Jaunā BBC "Sherlock" ietekmē vēlējos apskatīt vietas, pa kurām paskraidījies Bāskervilu krancis un aizbraukt līdz galējam Rietumu punktam Anglijas kartē.
Laiks ir vienkārši neaprakstāms un kaut kas Anglijai netipisks, vismaz šajā gadalaikā. Parasti ir skaists, saulains marts, aprīlis, maijs, kam seko pelēka, lietaina, nomākusies vasara. Vienīgais izņēmums bija 2006. gada vasara. To, ka tās nav tikai manas iedomas, apliecina "Visage" dziesmā "Fade To Grey" atrodamie vārdi: "Feel the rain like an English summer...", ko brutalizēti varētu tulkot "izbaudi lietu kā angļu vasaru".
Šoreiz līst jau divas dienas bez pārtraukuma, vējš asās brāzmās rausta telekomunikāciju vadus loga priekšā, atgādinot, ka Mērijas Popinsas stāsts nav sadomājums. Iet kaut kur ārā ar lietussargu vienkārši nav iespējams - to vai nu izgriezīs uz āru, vai nu izraus no rokām, vai arī salauzīs, tāpēc skaisto sapni par omāru no vietējā fish stall, kas tirgo tikai sestdienās un svētdienās, ar skābu ģīmi nāksies atlikt uz nākošo nedēļu.
Pateikšu vienu neba jau nezināmu lietu: Anglijā ļoti daudz tiek runāts par laika apstākļiem, un es neviļus esmu sākusi darīt to pašu. Kāpēc, atbilde ir primitīva - laika apstākļi ir tik grozīgi, ka pateikt dienas sākumā, kādas būs tās beigas, ir diezgan neiespējami. Mana reakcija uz krasām laika maiņām ir riebīga miegainība. Taču, ja, piemēram, stundu spīd saule, tad nomācas un galu galā 20 minūtes līst, un tā kādas četras, piecas reizes dienā, tas ir gluži neizturami. Sajūta, ka tu no viena stāvokļa negribot tiec pārsviests citā. Ar sērkociņiem balstītiem plakstiem.
Kaut arī mēs bijām norunājuši iet uz tālāko veikalu kopā, puisis vējā un gāzmainā lietū aizgāja uz tuvīno viens pats. Es viņam sacīju: "Tu būsi slapjš kā žurka." Uz to viņš atbildēja, ka viņš to "pārcietīšot". Vēl viena nacionālā iezīme, par kuru angļi var būt pateicīgi salas neaprēķināmajiem laika apstākļiem - zināms stoicisms. Kaut kad šādu pašu domu izlasīju "Daily Mirror". Tās izklāsts īsumā bija šāds - kad mēs augām, mūsu raksturi tika rūdīti, dodoties pārgājienos ar nakšņošanu teltīs vienalga kādos laika apstākļos, tas viss deva mums dzīvei tik nepieciešamo gara stingrību un anglisko spēju nepakļauties apstākļiem, ko jau izsenis apzīmē ar vārdiem "stiff upper lip".
Ironiski, ja Latvijā saka, ka līst kā pa Jāņiem, tad Anglijā tieši tas pats tiek attiecināts uz Vimbldonas tenisa turnīra laiku, kas notiek aptuveni tajos pašos datumos. Ja mani atmiņa neviļ, kaut ko tamlīdzīgu es dzirdēju no komentētāja mutes kādus gadus atpakaļ: viņa balsī es saklausīju neviltota pārsteiguma notis, jo togad, par spīti tradīcijai, nelija.
Kad es pirmo reizi dzirdēju "Here Comes The Rain Again", BTW, viena no manām mīļākajām "Eurhythmic" dziesmām, kad man bija pāri 20, es biju pārliecināta, ka lietus šajā gadījumā ir domāts tikai kā metafora kaut kam ar spēku pārmācošam, kas atgriežas atkal un atkal kā konkrēta uzmācīga ideja, no kuras nav iespējams atbrīvoties: "Falling on my head like a memory Falling on my head like a new emotion..." Šobrīd es domāju, ka tā ir spilgta reālitāte, kam var pierakstīt jebko.
