(Par
miesas objektivizāciju un pretenzijām uz “lielo” mākslu)
Man
jāatzīstas, ka vēl pirms nedēļas pēdējā laika
lielākā video mēsla tituls pienācās "Snap
Out Of It" (“Arctic Monkeys”). Es
esmu bez-galīgi laipna, es zinu. Pret
Tērneru vienmēr. Taču es
izceļu viņu klipu tikai tāpēc, ka es neesmu visai
labi informēta par pārējo piedāvājumu, kas varētu
būt vēl bezgaumīgāks, jo to žāvas
uzdzenošo produkciju es beidzu skatīties jau
krietnu brīdi iepriekš. Pieriebās tā vienveidība. Un tuvu
nepieklājības robežai atkailinātas beibes mūžīgās
sievišķības vai iekāres objektu lomās. Kā nu
kuram labāk tīk. Nez, kāpēc vīrieši, kuri uzņem
klipus, iedomājas, ka puspliks vai trūcīgi apģērbts
meitietis, kas bezkaislīgi izrāda savus
labumus, visiem šķiet kaut kas nāvīgi seksīgs?
Nē,
mani nemoka vecas čāčas kompleksi - es pati esmu nodarbojusies ar
līdzīgām lietām pirms vairāk nekā 20 gadiem. Mani
kaila miesa nešokē, mani tikai ellīgi izbrīna fakts, ka
cilvēki vieglu roku liek vienādības zīmi starp
jēdzieniem "atkailināts" un "seksīgs".
Ja man patīk kāds čalis, tad arī pilnīgi apģērbts viņš man
šķitīs kā smagā gala pornogrāfija. Sekss un iekāre
dzimst galvā - plikumi ir otršķirīgi. Bet
var jau būt, ka vīriešiem nepieciešama mērķtiecīga
iztēles stimulācija brutālā un nepārprotamā
veidā. Patiesībā plikumos nekā jau briesmīga
nav - dažas uzņēmīgas un caurcaurēm materiālas meitenes ar
miesas, nevis dvēseles atsegšanu un robežu pārkāpšanu ir
panākušas daudz, piemēram, Madonna, Lady
Gaga, Ryhanna... Mailija Sairusa noteikti ies vēl tālāk, taču "Coum Transmission" performances viņa diez vai pārspēs...
Vispār
runa ir par “Mini Mansions” jauno
klipu “Vertigo”, kurā norēgojas
arī Tērners. Klips pēc grupas līdera Maikla Šūmana vārdiem esot
sanācis “ļoti nerātns” un “sirreāls”. Un
šeit nu manas acis neticīgi ieplešas kā
Sarkangalvītei, satiekot Vilku pirmajā randiņā. Ne gluži
tas, kas cerēts. Un tāds kā kraupains un bezzobains. Un
no solītās nerātnības ne vēsts. "NME" to pielīdzina "Blurred
Lines". (Viņi gan raksta "Alex
Turner does "Blurred Lines"?", lai izspiestu
no tās vienas rindiņas pēc iespējas lielāku sensāciju.) Tā ir
visai divdomīga dziesma, kas, kā daži gudri cilvēki
stāsta, esot par izvarošanu ("I hate these blurred
lines/ I know you want it/...But you're a good girl..."). Nu,
ko, ja tas patiešām ir tā, tad tas ir gandrīz vai tas pats padomju laikos izplatītais
teiciens: “Viņas visas grib, bet viņas visas sākumā
laužas.” Man šī dziesma vienmēr ir
riebusies, tāpēc man nav bijis ne mazākās nojausmas,
par ko tad tā faktiski ir. Līdz pat šim
brīdim. Taču, manuprāt, vienīgā līdzība abos klipos ir sieviešu miesas izmantojums uzvalkotu
vīriešu fona noformējumam. Kļūdīties ir
cilvēcīgi, es ticu.
Divdesmit
gadu vecumā es varbūt to klipu būtu blenzusi ar paplestu
un aiz naivuma noslienātu mutīti, taču tagad
mani tas garlaiko. Jēzus, es to visu esmu
redzējusi jau iepriekš. Maskotus BDSM ķēmus, spilgti
garnētām dzimšanas dienas kūkām
līdzīgus slepkavnieciskus izdzimumus dzeltenos
lietusmēteļos, degošas puķītes rozītes un
citus samudrījumus. Tikai es neatceros –
kur. Tāds zīdains de javu. Nedaudz velk uz
80to gadu klasisko video bezgaumību (Sk. kaut vai "Heat
Of The Moment" ("Asia"),
kad, lai raksturotu izrunāto vārdu, tiek izmantots precīzs
vizuālais tēls. Šajā gadījumā "mirkļa
karstumā" tiek raksturots ar kaut ko liesmojošu,
degošu - fotogrāfijas, ziedi, vēstules, kas nu tur vēl...), kas
vairāk koncentrējas uz detaļām un objektiem, nekā
uz klipa attīstību. (Vispār jau visos "Mini
Mansion" klipos ir vērojama 80to gadu sākuma
video ietekme - izmantota tam laikam raksturīgā priekšmetvide,
gaisotne, video stilistika un efekti. Nenoliedzama iezīme ir
cilvēku un priekšmetu vizuālā objektivizācija, kā arī vardarbības
un seksualizācijas motīvi - "Freakout!", "Death
Is A Girl", "Heart Of Glass".)
Cilvēkiem,
kas atšķirībā no manis kaut ko saprot no "lielās" mākslas,
tas rādās esam ļoti gaumīgs video ar daudziem caurviju
tēlos iemargotiem zemtekstiem. Sākot jau ar to, ka
dziesma saucas "Vertigo", kas it
kā apliecinot cieņu A. Hičkoka filmai ar tādu pašu
nosaukumu. Droši vien es esmu galīgi apdauzīta, jo
Hičkoka ietekmi es tur samanīt nespēju pat ar
lupu. Kā vizuālās iedvesmas avoti tiek minētas 70to gadu
šausmu (“Alice, Sweet Alice”, Dario Ardžento) un
zinātniskās fantastikas filmas. Stenlijs Kubriks,
piemēram. Vienīgais, ko šī pseido-sirreālā
gaisotne man atsauc atmiņā, ir Stīvena
Mofata uzlabotais "Dr Who", kas pēc
manām idiotes domām ir tikpat
juceklīgs balagāns, caurcaurēm piebāzts ar kaudzēm
alūziju un atsauču uz citām filmām un populāriem kultūrtekstiem.
Un Alekss ir stipri
paburzīts. Pietiek uz viņu paskatīties, lai jautājumu
vairs nebūtu. Incanti, vai tu pēdējā laikā
kaut kad arī mēdz būt skaidrā? Cilvēkos, es domāju. Un
kas tev tajā glāzē, bebīt, ko tu esi aptvēris tikpat
jutekliski kā slīkstošais glābšanas riņķi –
kola un viskijs vai kāds cits draņķis? Es esmu
pārliecināta, ka tas ir reāls alko, nevis butaforiski
iekrāsots šķidrums, jo tu pārāk nemāksloti
viebies. (Ričardam es pirmajā mirklī par šo
punktu izteicos nedaudz skarbāk: “...AT is
pissed as fuck and looks like a scruffy piece of
shit after that all-nighter. Judging from this video I would
never take a risk of saying that he's actually hot.”)
Viņš
gan tur tāds nav vienīgais. Manuprāt. Maikls
Šūmans šo ārkārtīgi kreatīvo stadiju, kādā šis
teju vai ģeniālais video ir ticis radīts, apzīmē ar
vienkāršo un visiem labi
saprotamo jēdzienu "paģiras". Un viņš rādās esam
patiesi sajūsmināts un gandarīts par negaidīto dievišķās
dzirksts pieskārienu šādā pavulgārā veidā: “Iepriekšējā vakarā
pirms filmēšanas mēs spēlējām [kādā dīvainā privātajā
ballītē] kopā ar "Bleached" un
"Sky Ferreira”, katrs pa 15 minūtēm. Tā kā mums bija
pietiekoši daudz laika, lai pēcāk nodotos uzdzīvei. Mēs ar
Aleksu [kaut kā] pamanījāmies ievelties filmēšanas
laukumā, kur jau kāds pusducis kailu
dāmu gaidīja uzņemšanas sākumu, ap deviņiem no
rīta. Es teiktu, ka tas bija visai ideāls
uzstādījums šim video.”
Atšķirībā
no sašutušajiem cilvēkiem, kas jūtas
aizskarti, ka šajā video sieviešu miesa atkal ir
tikusi erotiski paverdzināta, "Vertigo" man
nešķiet pagalam seksistisks klips, ko salikuši
kopā “zvērināti sieviešnīdēji”. Tas
vienkārši ir nožēlojams un lēts. Kā parasti lielas
ambīcijas un neskaitāmu aizplīvurotu zemtekstu
ietveršana ir novedušas pie nekāda rezultāta. Un
es pie labākās gribas nespēju ieraudzīt
tajā neko "māksliniecisku". Pat
ne pliekani māksliniecisku, kas manā uztverē būtu kaut kas
līdzvērtīgs, piemēram, amatieru fotogrāfijās bieži
apzelētajiem sižetiem - kails meitietis uz
motocikla, kails meitietis piesedzies ar puķi, kails
meitietis ar sveci, u. c. debilizācijas.
Savā "Instagram" lapā
režisors raksta: “...šis video ir dažādu savā
starpā nesaistītu kadru (oriģinālā - "non sequitur")
amalgama, kas apliecina savu cieņu itāļu “džallo” filmu
žanram vai ir iedvesmojušies
no tā un 60to un 70to
gadu plakātiskās tēlainības ar nelielu veco šausmu
filmu piesitienu. Ja arī šajā klipā ir redzama
atkailināta miesa, tad tā tur netiek ekspluatēta. Tās
izmantojumam nav nekāda zemteksta, izņemot vēlmi radīt
pievilcīgu tēlu, kamēr video apliecina cieņu aizgājušo
gadu kino.”
Viņš
gan piekrīt, ka sieviešu ķermeņi klipā ir pielīdzināti
objektiem. Un tas ir tas, par ko publika cepas. Taču viņš
uzstāj, ka "objektivizācija" esot
daudz maigāka ķermeņa seksuālās kontroles
forma, nekā jebkura
cita dominantāka seksualizācijas izpausme, jo
tā esot pasīva. Turklāt viņš esot centies
uzņemt “gaisā pasistu, nenopietnu, phihodēlisku
mēslu” un neesot bijis ieinteresēts “paust
nekādus politiskus vai sociālus paziņojumus”.
Šos pašus
spēles noteikumus viņš būtu gatavs attiecināt arī uz
sevi. "...ja es uzņemtu video ar homoerotisku
zemtekstu, es ar prieku paņemtu locekli mutē mākslas
vārdā, un es esmu hetero.” Tas, protams, vieš
cerības, ka viņš ir gatavs iet līdz galam. Ko
es savukārt gribētu redzēt, jo ir manīts pietiekami
daudz mutes varoņu, kas vajadzības gadījumā spēj
mētāties ar skaļiem vārdiem, bet uzņemt tikai kaut
ko pamperu reklāmām līdzīgu uz baltojoša
fona "jaukā, fotogrāfiskā manierē". Kaut
arī es šaubos, ka tas būtu tas, ko vairākums cilvēku
vēlētos vērot savos plakanekrāna TV. Diemžēl ... tas
nemaina to, ko mēs redzam. Proti, tas
nepadara šo psihodēlisko miksli ne par gramu
labāku. (Un vispār es režisoru neapskaužu, jo strādāt
ar visu nakti plostojušu stāru kompāniju,
kas "ieveļas" filmēšanas
laukumā, varētu būt visai pagrūti.)
Es
nebūšu oriģināla, ja teikšu, ka objektivizācija, proti, cilvēka
personības nivelēšana līdz ārējā apvalka līmenim, vispār
ir mūslaiku tendence. Tu esi tas, kā tu izskaties. Mēs
taču visi pērkam preces, kuras TV kastē piedāvā izskatīgas
meitenes, ne jau izkaltušas un dzīvesgudras večas. Kaut
arī šī biznesa guru apgalvo
pretējo, anorektiskam drēbju pakaramajam smadzenes ir nevēlams
bonuss... Ar kosmētikas tirgotājiem ir vēl ļaunāk, jo viņu
produkciju reklamē speciāli šim nolūkam izraudzīta "seja".
Nosaukums vien ir ko vērts. Nez, kā saucas
kāda "Always" reklamējoša būtne
- "otra seja"?
Feministes, kas
protestē pret tendenci uztvert sievietes kā objektus, vairumā
gadījumu mērojas spēkiem ar vējdzirnavām. Es neesmu
feministe, es zvēru - es nikni nešķilšu ar
rokassomiņu starp acīm vīrietim, kas
pieteiksies man palīdzēt uznest augšā pa trepēm
čemodānu, taču kaut kas
šajā maskulīnajā siekalnieka attieksmē arī mani
smagi besī. Taču publika, kas priekšplānā
izbīda vēlmi izskatīties un justies seksīgi, jo mūsu laikos visi
dara tā, jo sabiedrība to ir atzinusi par pieņemamu,
šos objektivizācijas standartus lepni plivina
vējā kā paceltu karogu. Tantiņas, kas padomju
laikos sabiedriskā kārtā bija uzņēmušās morāles normu
pārraudzību un sauca nopakaļ: "Meitiņ,
tu izskaties pēc pēdējās slampas!", vai arī
kaut ko tamlīdzīgu, ja kāda uzvilka tādu īsāku
brunci un plikāku, mazāk cici piesedzošu blūzīti, jātzīstas,
ka mani arī tādas ir aplamājušas, laikam ir aizbirušas
aiz horizonta līdz ar attiecīgā laikmeta nogrimšanu nebūtībā. Un, paskatoties uz
kūpinātajām "vistiņām" ("chicks"/"birds")
Rīgā, kuru pavirši uztrieptajam mākslīgajam iedegumam neviena acs nespēs saredzēt cauri, mani sāk mocīt nelāga nostaļģija pēc cilvēkiem, kas
par visām varītēm necenšas izskatīties "seksīgi".
No otras
puses, kāpēc lieki bojāt nervus dēļ tā,
ka nejaušs garāmgājējs, ar savu skatienu nobraukdams pāri
tavai pēcpusei vai krūtīm, padara tevi par objektu? Rūgts ir
ne tikai analgīns, bet arī dzīve, ziniet, un sievietēm
ir tieši tādas pašas tiesības kā vīriešiem. Ja
mēs runājam par Tērneru, viņš būs
visbezpersoniskākais piemērs, tad es viņu bieži
vien objektivizēju, uzspļaujot viņa liriskajai dvēselei, jo tas puisis nenoliedzami sevi
pārdod. (Kāda dāma dalās atmiņās par viņu uzstāšanos
Klīvlendā: “[Alekss] lēnām atglauda matus atpakaļ,
ejot nost no skatuves, atsegdams savu seksīgo žokļa līniju. Un,
ziniet, [es domāju], ka viņš to darīja ar nodomu.” Tas varētu būt šis žests.) Viņš gan par šo
zīmēšanos saņem krietni vairāk, nekā meičas no
klipa, un viņam nenākas obligāti izģērbties. Angliski
citētajā fragmentā es galvenokārt neesmu apmierināta ar to,
ka he was fucking not hot enough... Galu galā meitenes arī grib papriecāties... sorry... noslienāt klaviatūru...
Faktiski
gala produkts ir klips,
kurā visdīvainākie un vanckariskākie tēli ir samesti kopā vienuviet
kā raganas burekļu podā. Tas ir ceļš, ko ir
gājuši daudzi pirms viņa
- uztaisīt kontrastējošu ideju kokteili, un šoreiz tās ir
intelektuāļiem domātas atsauces uz šausmu filmām plus seksīgas meitenes kulturālā lūriķa vajadzību apmierināšanai
un atslodzei, un tad apgalvot, ka parastie ļautiņi nespēj
uztvert dziļo domu. Par savu
ģenialitāti nešaubīgi pārliecinātais S.
Mofats kādā intervijā īgņojas par pelēkās
masas nevēlmi aktīvi iesaistīties viņa spožajā intelekta
uguņošanā. “...mani kaitina tas, ka cilvēki
tvīto [par “Dr Who”]: "Tas ir pārāk sarežģīti, es
nespēju tam izsekot." Nu, varbūt tad vajadzētu nolikt malā
telefonu un skatīties."
Bet,
meklējot telefonu, ko nolikt malā, lai spētu netraucēti
noskatīties šo klipu līdz galam, es atcerējos,
kādu Konfūcija citātu no ļoti populārā padomju
seriāla “Место встречи изменить
нельзя”: “Очень трудно найти
в тёмной комнате чёрную кошку, особенно,
если её там нет.” Tas nozīmē, ka nav nepieciešams meklēt kaut ko īpašu tur, kur tā nav. Un, šoreiz, runa ir par mākslu.
Pag, kā tad tur bija: "That rock’n’roll, eh?”