Pagājušās nedēļas sākumā parādījās dati, ka Harris Interactive sadarbībā ar Financial Times aptaujājuši 6,538 pieaugušos (nav teikts - strādājošos vai bezdarbniekus, kas šajā situācijā, manuprāt, ir būtiski) piecās lielākajās ES valstīs. Vairāk nekā 3/4 britu uzskata, ka imigrantiem, kuriem nav darba, jāpamet valsts. Viņi arī nostājas pret pārējo ES valstu pilsoņu tiesībām strādāt Lielbritānijā. Imigrācijas ministrs Fils Vuless piezīmēja: "Aptaujas dati rada bažas. Sabiedrība netic, ka valdība kontrolē procesu." Aptauja atspoguļojot leiboristu izgāšanos imigrācijas jautājumā.

Šobrīd bez darba esot vairāk kā 2 miljoni AK rezidentu, un uz vienu vakanci piesakoties vidēji 10 darba kārotāji (uz vienu grāmatveža vietu parasti ir 100 līdz 200 pieteikumu). Prognozes 2010. gadam nav iepriecinošas, bezdarbnieku skaits varētu pārsniegt 3.2 miljonus. Taču ir arī kaut kas uzmundrinošs, proti, bezdarbs neesot tik ātraudzīgs kā pēdējās recesijas laikā deviņdesmito gadu sākumā (tas varētu būt kaut kad ap 1992. gadu). Visvairāk bezdarbnieku, lai arī cik tas nebūtu dīvaini, ir Londonā. 7.5 % jeb 307,000 ļautiņu, un tie ir tikai reģistrētie bezdarbnieki, kam ir tiesības saņemt pabalstus. Tos, kuriem tādu tiesību nav, piemēram, man, vispār nereģistrē. Saskaņā ar prognozēm Londona un valsts dienvidaustrumu daļa varētu atgūties piecu gadu laikā.

Par to, kāds izmisums (Tieši šis vārds bija lietots rakstā, no kura ņemtos faktus es izmantoju, tā kā man var nepiesiet mēģinājumus pārspīlēt situāciju; britiem droši vien šī situācija uzdzen šermuļus.) valda valda Londonas darba tirgū, daiļrunīgi liecina fakts, ka kāds restorāns Londonas centrā, kas bija izsludinājis bārmeņa asistenta vakanci, saņēma vairāk nekā divsimt darba pieteikumu. Veiksminieka darba pienākumos ietilptu bāra apgādāšana ar ledu un glāzēm - un tas par minimālo atalgojumu 5.73 mārciņas stundā + neliels procents no dzeramnaudām. Restorāna vecākais menedžeris Kriss Hils saka, ka viņš strādājot restorānos jau sesto gadu, taču kaut ko tādu redzot pirmo reizi.

Vispār jau daļa parasto ļautiņu (tie, kuriem joprojām ir darbs) nesaskata pārāk lielu problēmu, no kurienes darba rokas nāk, ja vien tās neaug no pakaļgala un "spēj padarīt darbu saskaņā ar visaugstākajiem standartiem", un kopumā tas ir rentabli. (Ko britu strādnieki iespējams nespēj, jo viņiem nav atbilstošo darba prasmju, kuras tik aizgrābīgi Ņūhemas mērs aicina apgūt.) Jo, piemēram, tuneļa izbūvē zem Lamanša kanāla vienīgā prasība esot bijusi, lai vienam no sešiem strādniekiem angļu valoda būtu dzimtā.

Daudz tiek runāts arī par dempingu, jo imigranti nositot darba cenas līdz tādām, par kurām neviens "vietējais" nestrādāšot. Runājot par rakstā minēto gadījumu, viss ir vienkārši. "Nav brīnums, ka Olimpisko spēļu bosi izmaksu dēļ centīsies nolīgt iespējami daudz aizjūras ("Overseas" - kā man patīk šis vārds! Nozīmē arī 'ārzemju'. Ja nemaldos, tas bija X Factor, kur kādam asprātim, piesakot zēnu no Īrijas, ienāca prātā pateikt, ka viņš ir "no salas". Man uznāca smieklu lēkme.) strādnieku. 2012. gada spēļu budžets jau ir krietni pārsniegts, un šis ir viens no veidiem kā menedžeri var samzināt izmaksas būves vietā Stretfordā," Eliots Hols no Ņū Bārnetas. Puisim, kas to saka, šķiet, ir tipiski anglisks vārds.

Nezinu, kā tas ir citos sektoros, taču grāmatvedības sektorā nav mazums darba piedāvājumu, kur samaksas ailē (šeit parasti norāda, cik saņems par darbu. lai ļautiņš zin, vai vispār vērts laiku tērēt) ierakstīts, ka atalgojums "atbilst nacionālās minimālās stundu likmes apmēram". T.i., 5.73 mārciņām stundā. Turklāt tiek meklēts zinošs un vispusīgs speciālists ar pieredzi. Pat "podu mēzējam", latviešu jaunlaiku nacionālajā folklorā pārstāvētajam tipiskā ekonomiskā migranta tēlam, atalgojums varētu būt augstāks. Piemērs: "Tiek meklēts praktikants darbam rosīgā grāmatvedības nodaļā (kaut kur Linkonšīrā). Ideālajam kandidātam jābūt pieredzei līdzīgā amatā. /blah blah/ Stundu likme atkarībā no pieredzes varējas no minimālās līdz 6.71 par 37 stundu darba nedēļu."

To, ka darba tirgus rūk un saasinās konkurence, labi raksturo piebilde, kuru es pamanīju vairākos darba sludinājumos : "Pieteikšanās amatam, kuram jūs nederat, atstās sliktu iespaidu uz jūsu pieteikumiem nākotnē."

Šobrīd iet uz darba biržu ir visai bezjēdzīgi, jo tur neviens tevi uzskaitē neņem (vismaz radot sajūtu, ka kāds kaut ko dara), tikai parāda, kur atrodas automāti, uz kuriem tu vari hobija pēc paspaidīt podziņas un pameklēt vakances. (To pašu var izdarīt arī sēžot mājās un sērfojot internetā.)

Kaut arī prasība, ka tev obligāti CV ir jāuzrāda sava tautība, dzimšanas dati un ģimenes stāvoklis, skaitās novecojusi, es personīgi esmu saskārusies ar to, ka piemēram, interneta vietnes fish4jobs viens no obligāti aizpildāmajiem logiem, lai varētu nosūtīt savu CV, ir "Nacionalitāte". Ej nu saproti, vai tas ir tā tīri nevainīgi, vai arī mājiens ar koku.

Cik var noprast, briti vairs nav diezko priecīgi par ārzemnieku pieplūdumu, un darba devēji prasa pierādījumus darba ņēmēju īstenai "britiskai" izcelsmei. Ilustrācijai kāds London Lite virsrakstiņš: "Dodiet 2012 [gada - domāts Olimpisko spēļu vajadzībām jaunizveidotās darba vietas] darbus "īstiem britu vietējiem"." Rakstā teikts, ka pārāk maz vietējo (no piecām Olimpiskajām piepilsētām - Ņūhemas, Grīnvičas, Tauerhamletas, Heknejas un Velthamforestas) iesaistīti projektā. Stāsta varonis ir 22 gadus vecais lietuviešu betonētājs Arturas Normančs, kurš strādā Stretfordas (Stratford) stadiona būvē un saņem 50 mārciņas dienā (tas būtu apmēram 6.25 stundā). Viņš darbu sameklējis internetā un dzīvo pansijā (bed & breakfast), taču, neskatoties uz to, skaitās "vietējais" darba rūķis. Ņūhemas municipalitāte lēš, ka tikai 23% no 3046 jeb 688 celtniecībā nodarbinātajiem strādniekiem ir "vietējie", un pārējie 56% ir no visas plašās Londonas. Ņūhemas mērs satraucas par to, ka imigrantu darbaspēks varētu skaitliski pārsniegt vietējo, un tāpēc mudina britus pašiem apgūt darbam nepieciešamās prasmes. Tomēr tiem, kam darbu ir izdevies dabūt, varbūt nevajadzētu straukties, jo AK Fizisko personu datu aizsardzības likums (Data Protection Act) aizliedz izmantot personiskos datus, piemēram, vārdus un pilnas adreses, darbaspēka īpašību analīzei, kā arī izpaust tos trešajām personām.

Taču ne visi sajūsmā sita plaukstas. Džons Ričardss, kuģa pasažieris: "Viņi saka tev, tā ir tava tēvija, jūs tiekat no sirds gaidīti, jūs visi esat briti. Kad tu atbrauc, tu sproti, ka tu esi ārzemnieks ar visām no tā izrietošajām sekām. Parastais cilvēks uz tevi skatās kā uz vienu no koloniju iedzīvotājiem. Tu cērt cukurniedres vai iznēsā banānus, viņaprāt. Katrs vēlas tevi apkrāpt. Viņi saka, es tikko nokāpu no banānu kuģa, un tamlīdzīgi."

Kamēr kuģis atradās ceļā uz Lielbritāniju, Parlamenta locekļi debatēja, vai kuģa pasažieriem ir tiesības šeit izkāpt krastā. Daži uzskatīja, ka kuģis tūlīt pēc ierašanās ir jāgriež atpakaļ. Par labu atbraucējiem runāja tas fakts, ka viņi visi skaitījās Britu sadraudzības pilsoņi un vairums bija kalpojuši karalim un tēvijai kara laikā. Turklāt karu pārcietušajā Lielbritānijā trūka darba roku. Osvalds Denisons, tas pats biedrs, kas pirmais dabūja darbu: "Tas apmierināja abas puses: gan Lielbritāniju, kam bija nepieciešammi strādnieki, gan cilvēkus, kas vēlējās atrast darbu."

Kaut arī sabiedrības reakcija bija tālu no sirsnīgas sagaidīšanas, 202 no pasažieriem atrada darbu uz karstām pēdām. Sems Kings, viens no kuģa pasažieriem: ".. otrajā dienā Anglijā es devos uz Bolhamas darba biržu un tur man piedāvāja 5 darbus. Šodien jauniešiem, ja vien viņi nav tehniski sagatavoti un akadēmiski skoloti, izredzes atrast darbu ir ļoti sliktas."

Velsas princis Čārlzs lepojas ar to, ka viņam ir iespēja dzīvot multikulturālā vidē, ar vārdu "multikulturāls" saprotot "nevis Britāniju, kur dažādas kultūras pastāv līdztekus aizzīmogotos nodalījumos, bet gan tādu, ko apdzīvo indivīdi, kuru pašu kultūra ir bagātinājusies kontaktos ar cilvēkiem ar atšķirīgu etnisko izcelsmi un reliģisko pārliecību." Nav noliedzams, ka britu nācijas paštēls ir ticis pārradīts visai īsā laika sprīdī. No valsts, kuras durvis ir aizslēgtas un durvju atslēga ir nolauzta, tā ir kļuvusi par atvērtu valsti. Briti Eiropas valstu vidū izceļas kā paraugnācija, kas spēj komfortabli sadzīvot ar jauno un sūklim līdzīgo pilsonības koncepciju.

Britu vēsturnieki uzskata, ka sākums masu migrācijai [uz AK] bija kuģa Empire Windrush ierašanās 1948. gadā. Tas pietauvojās Tilberijas dokos 22. jūnijā, vezdams uz klāja 492 jaunas dzīves meklētājus no Karību jūras salām. Rakstītajos avotos viņu ierašanās tēlota kā dziļi simboliska zeltainas mitoloģiskās gaismas apdvesta. Kā jau kanoniskā tekstā parasts, notikuma izklāsts detaļās neatšķiras: tiek minēts nemainīgs pasažieru kopskaits (patiesībā imigrantu bija vairāk, pavisam 531 personas, kas izskaidrojams ar to, ka kuģa rullī tika ierakstītas tikai 12 gadu vecumu pārsniegušas personas), lai izceltu masas viendabīgumu, tiek uzsvērts, ka visi kuģa pasažieri bija vīriešu dzimuma (piemirstot, ka uz kuģa atradās arī 3 sievietes). Turklāt netiek minēts, ka uz klāja atradās diezgan daudz "zaķu" jeb bezbiļetnieku.

Lielākā daļa no uz klāja esošajiem plānoja uzturēties valstī gadus piecus, lai kaut ko nopelnītu, iegūtu labāku izglītību, un varbūt kaut ko iekrātu. No mājām viņus bija izdzinuši parastie ekonomisko bēgļu iemesli - bezdarbs dzimtajās salās un zemās algas. Par iebraucēju mājvietu kļuva galvenokārt Brikstonas apkaime, kas atrodas Londonas dienvidu daļā. Vairāk nekā 240 Jamaikiešiem tika ierādīta pagaidu mājvieta metro stacijā Clapham Common, kas kara laikā bija kalpojusi par bumbu patvertni un pēcāk par karagūstekņu nometinājuma vietu. Brikstonas mērs viņus sirsnīgi apsveica ar ierašanos. Daily Express raksta 23, jūnijā: "Viņi visi kērušies pie savas pirmās maltītes uz Anglijas zemes: liellopa cepetis, kartupeļi, Jorkšīras pudiņš, saldais ar jāņogām un olu krēmu. Gultas vieta un trīs siltas maltītes viņiem izmaksās 32.5 pensi dienā. Vairumam jamaikiešu ir apmēram 5 mārciņas izdzīvošanai, kamēr atradīs darbu. Osvalds Denisons, 35 gadus vecais zīmju krāsotājs, dabūja darbu, tikko kā pabeidzis pateicības runu valdības amtpersonām. Viņš uzsauca trīs urravas Labklājības ministrijai un pacēla savu cepuri. Pārējie applaudēja. Panamas, zilas, sārtas un gaišbrūnas filca platmales un viens katliņš tika vicināti."