(Zābaka spēriena nepieciešamība)
Nenoliedzami, scenārija kvalitāte ir viens no primārajiem faktoriem, kas nosaka visa seriāla kvalitāti. Otrs ir aktieru sastāva izvēle. Man patika
"Doctor Who", kamēr to orķestrēja Rasels T. Deiviss. Un galvenajā lomā bija Deivids Tenants. Tas ietvēra pamatelementus, kas nepieciešami labam un izklaidējošam seriālam - intriģējoša sižeta līnija, veikli izveidots stāsts, pietiekoši spilgti un atmiņā paliekoši varoņi un niansētas varoņu emocijas. Taču nekas nav mūžīgs - R. T. Deivisu nomainīja Stīvens Mofats, kas, manuprāt, ir to
sadraņķējis. (Ar
"Šerloku" viņam tas pagaidām nav izdevies, kaut arī zināmi
"doktorismi" tajā ir vērojami.) Viņš atgriezies pie arhetipiskā
"ķertā Doktora" tēla, turklāt padarot to daudz vairāk atsvešinātam citplanētietim līdzīgu un laupot tam D. Tenanta šarmanto cilvēcību. Kaut viņam tiek dziedātas slavas dziesmas, ka viņš esot pacēlis seriālu
"Kurta Vonnegūta līmenī", man tas viss šķiet nežēlīgi savārstīts. (Piemēram, Rivera, ar ko Doktoram ir kaut kādas attiecības, lai gan šajā versijā viņš ir pietiekoši aseksuāls, un kas šķietas esam vecāka un vairāk nobriedusi nekā viņa pašreizējā bērnišķīgā kompanjone, kura katrā izdevīgā gadījumā karas Doktoram kaklā, galu galā izrādās šīs kaitinošās, sarkanmatainās personas Emijas Pondas meita. Manā skatījumā tam piemīt daudz izteiktāka
"ziepju" piegarša nekā visiem R. T. Deivisa radītajiem un producētajiem asaru izvilinātājiem. Bet daži šajā juceklī saskata izspēlētus slavenā psihoanalīzes onkuļa Freida motīvus.) Jau iepriekš viņa ģēnijs bija radījis visgarlaicīgākās sērijas šī atjaunojuma vēsturē. Mans personīgais favorīts šajā ziņā ir
"Blink". Droši vien es esmu pieskaitāma pie tās prātā pavājo ļautiņu grupas, kas viņa
pārmudrītos gara lolojumus nesaprot. "Tie ir [ne tikai] ļoti gudri seriāli, bet tie arī fetišizē gudrību. Gudrība ir superspēks. Tāpēc mani kaitina tas, ka cilvēki tvīto: "Tas ir pārāk sarežģīti, es nespēju tam izsekot." Nu, varbūt tad vajadzētu nolikt malā telefonu un skatīties." Iespējams, vienīgā nelaime ir tā, ka man nav, ko tajā brīdī nolikt malā?
Kā jau teicu iepriekš,
"Robina Huda" veidotāju pieeja nenoliedzami vieš cerības, taču līdzko mēs nonākam līdz gala produktam, tā viss izčākst kā putas alus glāzē. Jo scenārijs tā vien rādās vājākais posms ražošanas ķēdē. Viena no problēmām varētu būt tā, ka viss tika savirpināts kopā ļoti īsā laika sprīdī. Dominiks Mingela bija strādājis pie idejas kādu laiku. Viņi bija pasvieduši šo ideju par Robina Huda sērijām
BBC, taču sākotnēji TV neizrādīja interesi par šo projektu. Tikai tad, kad
BBC One nomainījās vadība, preses konferencē paspīdēja ziņa, ka kanāls būtu gatavs uzņemt vecmodīgas piedzīvojumu filmas sērijas, piemēram,
"Robinu Hudu". Tad kāds atcerējās šo ideju, un piepeši viss notika. Kaut arī bija diezgan liels risks sākt ar 13 epizodēm pirmajā sezonā, to atzīst pat Dominiks Mingela. Parastā britu televīzijas prakse esot uzņemt sešas epizodes pirmajai sezonai un tad, kad visi jau ir iepazinuši atmosfēru, vidi, pasauli, kurā tēli darbojas, astoņas otrajai. Tas gan ne vienmēr ir taisnība, taču šobrīd es tajā neiedziļināšos. Šoreiz viņi tīri tehniski sāka ar scenāriju vienai/divām epizodei un vīziju par pārējām prātā.
Un - būsim godīgi,
IMHO, tieši tāpēc scenārijs atgādina amerikāņu kalniņus, kuri turklāt būvēti no idejiskas humānās palīdzības sliedēm. Vietām aloģikas rūsas zoba saēstas, pa posmam izgāzušās, tās zvalstīgas karājas bezdibeņa malā; reizēm nav saprotams, kā šī konstrukcija vispār turas kopā, taču braucamais iet svilpdams pāri robiem, un ļautiņi joprojām sit plaukstas un sajūsmā spiedz. Galu galā būsim iecietīgi, jo šī tipa seriāli tiek cepti pēc dikti vienkāršas shēmas: iedvesmotājs un galvenais scenārists, šoreiz Mingela, gan tikai pirmajām divām sezonām, -
kas uzbūris jau minēto vīziju prātā, saraksta sezonas pirmo un pēdējo epizodi/segmentu, pārējo sacer no malas pieaicināti ļautiņi. Cik iespējams mazāk zinot par epizodēm, pie kurām strādā pārējie, kā atzīst S. Mofats. Un tieši
tāpēc katram no viņiem ir
sava pieeja un
savs skatījums uz notikumiem. Ja
"Doktorā" katra epizode vai segments ir vairāk vai mazāk atsevišķs stāsts, kas iekļauts vienotā sezonas rāmī, tad
"Robinā Hudā" tomēr būtu vēlams, jo
storijs attīstās lineāri, lai ne tikai
rāmji (Šērvudas mežs, Notingemas pils, daži tuvīnie ciemi) un
darbojošās personas (Robins Huds, šerifs,
un tā tālāk), bet arī to
attiecības un
rīcības motivācija paliktu veselā saprāta robežās no vienas sērijas otrā.
Citādi brīžiem tas ir kaut kas vidējs starp slima suņa murgiem un izbadušas Londonas lapsas halucinācijām. Piemēram, princis Džons ir apsolījis, ja šerifs mirs nedabīgā nāvē, Notingemas grāfiste tiks iznīcināta: visi ciemi un pilsētas - nodedzināti līdz pamatiem, visi iedzīvotāji, ieskaitot mazus bērnus un zīdaiņus - pakārti. Šajā gadījumā, ņemot vērā Robina Huda glābēja un pestītāja misiju, viņam vajadzētu raudzīties, lai šerifam bez prinča ziņas nenokrīt ne mats. Taču otrajā sezonā Robins, apkāries ar nažiem kā spridzinātājs pašnāvnieks (jā, jā, vēl viens anahronisms), dodas likvidēt sazvērnieku odžu midzeni, nolēmis visus neliešus un dzimtenes nodevējus, ieskaitot šerifu, nogalināt. Līdzīgas prāta aptumsuma pazīmes parāda Meriona, uzzinājusi, ka šerifs ar Gisbornu dodas slepenā komandējumā. Un abi viņi labi zin, ka šādā gadījumā visas tautas mīlētais princis Džons, aci nepamirkšķinot, nosvilinās Notingemu līdz zemei kopā ar visiem ļautiņiem, kuri viņiem tā rūp. Taču nožēlojamu
skaidu liktenis, protams, nav metams vienos svaru kausos ar visas Anglijas un karaļa likteni. Tajā pašā sezonā Gisborns Jaunuvei
patētiski pavēsta, ka viņš turas pie šerifa tikai tāpēc, ka... viņam neviena cita nav. Droši vien tāpēc, lai izvilinātu jūtīgām sirdīm līdzcietības asaras. Taču trešās sezonas vidū viņam uzrodas māšele, un Gisbornu famīlijas skeletiem tiek pārskaitītas ribas tik dedzīgi, ka man jāatzīst - pat mošķīgās Adamsu ģimenes locekļi bija mīlīgāki viens pret otru. Tāpat izrādās, ka viņam ir arī pārītis kopīgu skeletu ar Robinu Hudu, kas no skapja izkrīt vien trešās sezonas beigās, lai padarītu iespējamu manā skatījumā baltiem diegiem šūto un apšaubāmo
"grēku izpirkšanas" scenāriju.
Vairumā gadījumu gan scenāristi atzīst, ka mūsdienu skatītājs ir vairāk lietas kursā par izklaidei radīto produkciju nekā viņa priekšgājēji. Ja Šekspīra laikos augstākais, citējot S. Mofatu, uz ko vidusmēra ļautiņš varēja cerēt, bija noskatīties vienu vai divas lugas savā mūžā, tad mūsdienās dažādu pārraižu pārpilnība nosaka to, ka scenāristam ir grūti vai pat neiespējami allaž būt par soli priekšā skatītājam un pārsteigt viņu ar kaut ko nebijušu. Kaut arī es neesmu īpaša seriālu cienītāja, reizēm man tā vien niez mēle pavaicāt, vai tiešām scenāristi uzskata skatītājus par tādiem muļkiem, ka tiem mierīgu prātu var iesmērēt jebko? Man šķiet, viens trāpīgs spēriens pa dažu pašapmierinātu scenāristu aizmugurējiem mīkstumiem situāciju spētu kaut nedaudz uzlabot. :-D
"Mana visdārgākā Merion, es baidos, ka mēs varētu vairs nekad nesatikties... šajā dzīvē. Vinčesters mūs abus ir nodevis. Es nevaru pieļaut, ka tas notiek. Kopā sanāks visi Melnie bruņinieki: Vinčesters, Darems, Roterems un pārējie šerifa nodevīgās bandas locekļi. Šāda izdevība var neatkārtoties. Un es nevaru šo izdevību palaist garām. Man viņi ir jānogalina. Es tikai ceru, ka tu mani pieminēsi ar labu vārdu un piedosi man varas darbu, ko es grasos pastrādāt. Ja Anglijai ir jādzīvo, viņiem ir jāmirst. Un, es baidos, arī man. Dodies mežā un turpini cīņu. Kopā ar maniem puišiem. Mēs satiksimies debesīs. Paliec sveika, mana mīla." --- terorists Robins Huds par izvēles neizbēgamību.
