Paint It Black V.

(Tradicionalitātes žņaugos)

Patiesību sakot, Gisborns nebūt nebija pirmais, kas piesaistīja manu aci. Pirmais, ko es piefiksēju viņa tēlojuma un velnišķīgā šarma dēļ, bija Kīts Allens, kurš tur jutās kā zivs ūdenī. (1) Tāpēc viņš joprojām ir "burvīgais", "apburošais", "debešķīgais" šerifs, neskatoties uz savu nelietīgo dabu. Un tieši tāpēc, es pēc pašas pirmās sērijas noskatīšanās, jutos mežonīgi vīlusies, jo es biju gaidījusi kaut ko līdzīgu tam, ko es biju redzējusi astoņdesmitajos gados - vīrišķīgu, dedzīgu, apgarotu līderi, kas spēj aizraut ar savu pārliecību ne vien sekotājus, bet arī skatītājus, kas spēj saviļņot ne vien prātu, bet arī jutekļus, tā vietā es ieraudzīju lecīgu hobita izmēra hļupiku, kas, cenšoties mācīt šerifu dzīvot, nodevās paštīksmes grēkam, īsāk - es, Robins Huds, tiešā ceļā ieradies no karaļa Ričarda, esmu taisnības un likumības alfa un omega. Kaut arī viņš tika izspēlēts kā daudzpieredzējis kara veterāns, kas dienējis specvienībā, spriežot pēc viņa vārajām miesām, viņš visticamāk 5 gadus bija iepriecējis kronēto personu tā gultā. Stāsta, ka karalim Ričardam tieši tāpēc vīriešu brālība un karagājieni šķituši tik valdzinoši.

Uztveres tradicionalitāte, ja mēs runājam par leģendu adaptācijām atbilstoši laikmeta garam, kā rādās ir visai liela problēma. Klupšanas akmens, pie kura ne viens vien nodauzījis degunu. Mana nostāja tika formulēta kodolīgi - kurš gan skatās "Robinu Hudu" Notingemas šerifa dēļ? Pēc idejas jau Robinam Hudam būtu jābūt tam harizmātiskajam personāžam, kurš modina simpātijas. (Nikolasa Greisa atveidotais Roberts de Reno mani uz tādu varoņdarbu nekad nebūtu pamudinājis. Viņa šerifs nenoliedzami ir gudrs un inčīgs, taču viņam pietrūkst Kīta Allana šerifa dzēlīgā sarkasma un dzīvesgudrības.No raganas miesām nākušais Alans Rikmans ir velnišķīgs diezgan, taču tikpat iepriekšparedzams.) Jo mēs jau principā iesūcam ar mātes pienu, kura ir mums pieņemamā - tradīcijas, kultūras, valsts iekārtas noteiktā apjūsmojamā patiesība. Šajā gadījumā - Robinam Hudam neapstrīdami jāiestājas par labo, un šerifs un Gisborns gala rezultātā - pelnījuši šo labo puišu organizētu izklaides ceļojumu uz pekli. Man bija visai grūti sākumā pieņemt, ka daudz kas šajā seriālā ir savādāk. Ka Robins Huds nav tas varonīgais eksemplārs, kādu mēs viņu esam raduši redzēt saskaņā ar tradīcijas ieskicēto plānu. Nav runa par to, ka šoreiz veidotāji bija nedaudz atkāpušies no kanona un izvēlējušies rādīt viņu ar trūkumiem un nebūt ne ideālu - plātīgs, iedomīgs, lecīgs, bez iemesla uzbrauc savam uzticamajam kalpam un tā tālāk. Tam ar to nav nekāda sakara. Pat šerifam viņi bija piedēvējuši tikko jaušamu cilvēcību, atļaujot viņam skaitītas sekundes sērot par savas māsas nāvi. Mani iebildumi, galvenokārt, ir vērsti pret galvenā personāža apšaubāmo morāli, kurai ar kaut kādu rakstura cēlumu, ok, galu galā - viņš ir Robins Huds, izņemot lietoto leksiku, ir visai maz sakara. Viņa sprediķu un darbu hronisko nesaderību. Taču mani tas nepārsteidz, jo pat Robina Huda PR persona atzīst, ka vārdi, precīzāk, nostāsti, kuros iemūžināts dižais varonis, ir daudz nozīmīgāki par darbiem. Nezinu, vai tāds ir bijis veidotāju mērķis, taču šoreiz tas vairāk atgādina Kaupēna varoņdarbu opusu, pārstāstītu no viņam glaimojoša skatpunkta. Domājams, es vairs neesmu tajā vecumā, kad viss, ko dara pozitīvais tēls, ir nekritiskas sajūsmas vērts. Un kad katrs nelāgais tēls grāmatā tiek izķēmots vai sašvīkots.

Vispār jau veids, kā mēs attiecamies pret kaut ko, šķetinām kādu problēmu, interpretējam kādu stāstu, kā arī tas, kas izraisa mūsos empātiju, ko mēs ļaunākajā gadījumā, ja pašam galvas nav, uzskatām par atdarināšanas cienīgu paraugu, savā ziņā nosaka mūsu ētikas kodeksa siluets. Tas, cik tas ir ass vai izplūdis, kā arī tas,cik tālu mēs varam atļauties novirzīties uz vienu vai otru pusi no tā, ko mēs uzskatām par pieņemamu vai atbalstāmu. Pieļaujamības robežas pastāv ne tikai seksā. (Piemēram, man parāva matus gaisā mūsdienās visai plaši izplatītais uzskats, ka, ja vienam no pāra ir problēmas gultā vai arī ja viens nevēlas tik bieži un tādā veidā, kā otrs to iedomājies, tad apdalītajam, ir tiesības laist pa kreisi, un tā nav krāpšana.) Turklāt ir būtiski, vai tas, ko mēs skandinām kā pārliecību, balstās tikai uz sveša teksta plūdsmilts ("Robina Huda" kontekstā tā ir spriedelēšana par izslavētā "pēdējā krekla" atdošanu citiem. Tā parasti ir tikai tukšvāvulība ar apziņu, ka nekas tamlīdzīgs ar mums nevar notikt un kas vislabāk burbuļo pār lūpām ar siltām čībām kājās. Ja kādam vajadzīgs šāda tekstu bīdītāja klīnisks portretējums, viņš var nešaubīgi iemest aci O. Vailda sacerējumā "The Devoted Friend"/"Uzticīgais draugs".), vai arī tam ir kaut kāds cits personīgajā kontekstā un pieredzē sakņots segums. (Mana subjektīvā pieredze saka, ka pareizi domājošie ļautiņi, tie, kas pa dzīvi lēkšo bez neviena redzama melnumiņa, allaž būs tie, kas pie pirmajām problēmām tevi visticamāk uzmetīs. Jo viņiem vienkārši nav attiecīgās pieredzes. Ne reizi dzīvē neizvārtījušies mēslos un neizvazāti caur dubļiem, viņi, altruistiski domājot par savām krāšņajām spalvām, ievēro principu no augstākminētās pasakas "...kad cilvēkiem ir raizes, viņi jāatstāj vienatnē..." Vaildam, kā rādās, ir bijis visai daudz darīšanu ar tādiem. Tie ļautiņi nu nekādīgi nespēs saprast, ka citiem var nākties dzīvot un rīkoties savādāk.) Un tāpēc nav brīnums, ka mans lasījums ir tieši tāds, kāds tas ir.

Izvairoties no liekvārdības. Kad butaforiskā Notingemas pils sagāzās gruvešos, aprokot kā šerifu, tā Gisbornu, es vienkārši atslēdzu BBC iPlayer. Man tā storija bija beigusies. No pārstāstiem es zinu, ka Robins Huds halucinējot iznākumā nevaronīgi agonēja pie kāda koka. Man nebija ne mazākās intereses to skatīties. Nākamajā dienā es izkāpu no gultas tik nelāgā noskaņojumā, ka gandrīz vai tūlīt ķēros pie pārbaudītā līdzekļa, kas lieti noder riebīga garastāvokļa un morālo paģiru likvidēšanas gadījumos. Pēc tam es aizvilku savējo puisi uz tuvīno kapsētu. Miss Hevišema par tādu ekscentrisma izpausmi uzgavilētu. Lai apskatītos, vai tur ir ko fotografēt. Jauks aizbildinājums. Atceros, ka laukā bija mežonīgi karsts, un soļi lipa pie asfalta. Pēc tam es uzliku "Arcade Fire" disku "Funeral". Pēdējais piliens. Es biju šausmīgi nikna uz sevi. Tas nebija normāli, ka es jutos tik reāli iztukšota kaut kādas uz ekrāna pavīdējušas sviestainas ilūzijas pēc. Kaut kas līdzīgs atkārtojās ar "Spooks". Tikai tajā gadījumā es pāris stundu laikā izriju teju vai veselu paku "Malboro Red". Abos gadījumos gan nelāgais gals bija paredzams un nāca brēkdams. Bet vēl vairāk es biju sašauta, kad piepeši tika "norakstīta" Hermiones Norisas tēlotā varone. (Ok, "Spooks" specifika ir tāda, ka lielākā daļa "norakstīto" varoņu no seriāla tiek izvadīti ar kājām pa priekšu: 1) nošauta un pirms tam ar galvu iemērkta verdošas eļļas katlā, 2) aizmukusi no valsts, jo savārījusi ziepes, 3) priekšlaicīgi pensionējies, jo gandrīz "izgāzis" svarīgu operāciju, 4) nošauts, 5) paglābta no soda un aizsūtīta uz Čīli, 6) nošauta, 7) pakārts, 8) piebeigts Afganistānā, 9) uzsprādzis automašīnā, 10) nodurts, 11) uzsprāgusi, mēģinot likvidēt bumbu, 12) pensionējies, 13) nošauta, 14) gājusi bojā bumbas sprādzienā, 15) nokasīts no asfalta pēc lēciena no daudzstāvu mājas jumta...)

Pēc kādām pāris nedēļām es iedomājos apskatīties, kā sauc tēlu melnā. Kā sauc šerifu, es tobrīd zināju it labi, neba velti viņš ir popzvaigznes autors no vienas puses.

______________________
(1) Kaut kā nespēju noticēt, ka tam elles pulverim sākumā dūša bijusi sašļukusi papēžos, jo, viņaprāt, atveidot Notingemas šerifu ir bijusi milzīga atbildība. Ko nevar teikt par biedru Ārmitidžu - viņa pietāti pret K. Allenu var sajust pa gabalu. Tur, kur šerifs iesmīkņā par Gisbornu, sak, kā gan tas nācās, ka tu - ģeķi - atstāji Loksliju Robinam Hudam, ja tev bija 24 bruņoti ļautiņi, bet viņam - tikai viens, R. Ārmitidžs izturas kā kautrīga jaunkundze. Vēl nedaudz, un viņš sāktu sarkt.