Sākumā viss bija jauki un cerīgi. "Šī grāmata jums ļaus vēlreiz gluži fiziski pārdzīvot šaubas, cerības, sabrukumu un sapņus, ko jutāt pirmo reizi iemīloties..." Tā vārds vārdā rakstīts Stefānijas Meijeres fenomena "Krēslas" anotācijā, ko es izraku internetā. Turklāt frāze "pilnīgi nevainīgs mīlas stāsts" vedināja uz domām, ka visi stenieniem pārsātinātie bestselleru gultas prieku tēlojumi izpaliks. Jēziņ, ja man kaut kas īpaši riebjas, tad tās ir kopošanās ainas lubenēs. Kā nepārspētu draņķību es atceros Šērlijas Konranas dižpārdokli "Mežģīnes". Tam gan nav sakara ar manu prāta šķīstību. Vien to, ka, manuprāt, daiļliteratūrā diez vai iederas pamācoši skūpstu apraksti, ievadkurss sievietes un vīrieša anatomijā, un ieskats ideāla dzimumakta norisē - dāmu romānos dikti skaisti aprakstīts, citēju no kāda portāla, "kā krūtis piebrieda un galiņi palika tik jūtīgi, kā vīrietis veica orālo un sievietē notika sprādziens", - vai arī izvarošanā. (1)
Protams, arī no šīs grāmatas es šedevru negaidīju, tomēr domāju, ka šis darbs būs lasāms. Taču jau tā aina, kur autore pirmo reizi Bellas acīm skata Kalenus, sašķobīja manu muti: "I stared because their faces, so different, so similar, were all devastatingly, inhumanly beautiful. They were faces you never expected to see except perharps on the airbrushed pages of a fashion magazine. Or painted by an old master as the face of an angel."(2) Pāra teikumos tik daudz no visām vietām sagrābstītu klišeju, ka nevajag bāzt pat divus pirkstus rīklē, lai apšķebinātos dūša. Ja autores biogrāfija atbilst īstenībai, tad viņai vajadzētu zināt, ka ārējais izskats ir tikai viens no tēla raksturošanas paņēmieniem. Pat ne tas būtiskākais, jo tēls atklājas ne tik daudz caur feisu, kā caur rīcību, valodu un attiecībās ar citiem tēliem. Tas bija senajos padomju laikos, ko man joprojām nākas visai bieži piesaukt, kad negatīvajiem tēliem piemita visai izteikts vizuālo pazīmju kopums. Ja autors sāka kaut ko pesteļot par pilsoni ar glūnīgu vai drūmu skatienu, ačtelēm, kas šaudās uz visām pusēm, paretiem matiem vai šķidrām ūsiņām, mūžīgi svīstošām roķelēm, plecu uzkumpumā ieslēptu galvu, jūs tūlīt pat ar mierīgu sirdi varējāt sev pateikt, ka pa stāstījuma durvīm ir ievēlies tas subjekts, kas galvenajam varonim radīs kaudzi problēmu.
Umberto Eko grāmatā "Rozes vārds", ko es sāku lasīt tūlīt pēc tam, kad aizsitu ciet "Krēslu", skaidri un gaiši pasaka: "In the pages to follow I shall not indulge in descriptions of persons - except when a facial expression or a gesture, appears as a sign of mute but eloquent language - because, as Boethius says, nothing is more fleeting than external form..." (3) Tas, protams, viņam netraucē pēc dažām lappusēm pāriet pie Salvatores apraksta, taču viņš to izdara spoži; neaprobežodamies tikai ar izskata īpatnību uzskaitījumu, - viņš noplēš virsslāni, raksturodams Salvatores pretrunu un dziņu apmulsināto personu arī caur valodu. Salvatore runā "...all languages, and no language. Or, rather, he had invented for himself a language which used the sinews of the languages to which he had been exposed - and once I thought his was, not the Adamic language that a happy mankind had spoken, all united by a single tongue from the origin of the world to the Tower of Babel, or one of the languages that arose after the dire event of their division, but precisely the Babelish language of the first day after the divine chastisment, the language of primeval confusion. /../ His speech was somehow like his face, put together with pieces from other people's faces, or like some precious reliquaries I have seen, fabricated from the shards of other holy objects. At the moment, when I met him for the fiorst time, Salvatore seemed to me, because of both his face and his way of speaking, a creature not unlike the hairy and hoofed hybrids I had just seen under the portal." (4)
Stefānija Meiere iet citu ceļu. Viņa, prasti sakot, vēstījumu balsta uz viscauri apspēlēto Edvarda vizuālo pievilcību. Tāpēc visa romāna konstrukcija atgādina spīdīgu konfekšu papīrīti. Tas gan kārdinoši smaržo un čaukst, taču nebrīnieties, ka atverot, tas izrādās tukšs, un smarža bijusi vien šķietamība. "His white shirt was sleeveless, and he wore it unbuttoned, so that the smooth white skin of his throat flowed uninterrupted over the marble contours of his chest, his perfect musculature no longer merely hinted at behind concealing clothes. /../ He was too perfect, I realized with a piercing stab of despair. There was no way this godlike creature could be meant for me./../ His skin ...literally sparkled, like thousands of tiny diamonds were embedded on in the surface... /../ ...his shirt open over his sculpted, incandescent chest... /../A perfect statue, carved in some unknown stone, smooth like marble, glittering like crystal. /../ ...too beautiful to be real..." (5)
Edvards Bellas skatījumā ir perfekts. Nevainojams, Pilnīgs. Un, manuprāt, tas ir ļaunākais, ko par kādu radību var pateikt. Nav brīnums, ka šāds komiksu grāmateles garīga plakanuma cienīgs dailulis, mani nebija spējīgs "aizgrābt". Viņam ir muzikāla balss, un viņš zibina mirdzošus zobus. Viņš ir dikti talantīgs: ..and the room filled with a composition so complex, so luxuriant, it was impossible to believe only one set of hands played." (6) Pat viņa "vecāki" perfekti iederas interjerā: "They [the Cullen] were both dressed casually, in light colors that matched the inside of the house." (7) Tad piepulcēsim šeit vēl visas "zīdainās balsis", "Adonīsa statujas", "smaidu, kas lauž sirdis" ("heartbreaking smile"), lai pat nesaprašam būtu skaidrs, ka S. Meijere ir ieguvusi bakalaura grādu studiju programmā Lubenes. (8) Nevis beigusi studijas angļu valodā kā nenopietnos avotos tiek apgalvots.
Es nebrīnos, ka ļautiņi internetā atzīst oriģinālā teksta pārākumu pār tulkojumu latviešu valodā. No pieredzes jāteic, ka leksiski šādi klišejiski darbi ir grūti tulkojami. Kādus padsmit gadus atpakaļ es, veiksmīgi pametusi mācības augstskolā, mēģināju pārtulkot Karenas Roudsas diždarbu "Shining Tide", ko reducēju par "Mirdzošā straume", lai nosaukums būtu pietiekoši skanīgs un atmiņā paliekošs. Un - pamatīgi izgāzos. Problēmas bija divas - mana izcilā prasme drukāt ar rakstāmmašīnu; nebija lappuses, kurā nebija kļūdu, un būdama dikti prasīga pret sevi, es tās pārdrukāju. Tagad es droši vien par to nospļautos. Otrā problēma bija nedaudz nopietnāka. Tovasar, neņemot vērā manu filoloģisko pagātni, man nekādi neizdevās piemeklēt pareizos vārdus, lai latviskais teksts kaut nedaudz tuvinātos literatūrai un nebūtu tik šķebinoši pliekans. Es to norakstīju uz savu angļu valodas neprasmi. Kaut arī viss ir daudz, daudz vienkāršāk - no makulatūras nav iespējams iztaisīt literatūru. Šī tulkošanas afēra bija galīgi garām. Taču man pieleca tas, ka, latviskojot šādus šedevrus, var pavisam vienkārši sabojāt stilu. Sauksim to par pozitīvo pieredzi.
_____________________________________
(1) Šērlija Konrana "Mežģīnes". Kāda veida sekss [aprakstīts grāmatā]: - skūpstīšanās apraksts - anatomijas apraksts - laizīšana - apaugļošana/dzemdības - hetereo seksa apraksts - sievietes anatomijas apraksts (dižie P.) - sievietes anatomijas apraksts (dižā V.) - kailu vīriešu apraksti (dižie P.) - izvarošana/uzmācība. Tāds ir "reālas sievietes", kā rakstnieci nosaucis kāds apjūsmotājs, specifiski sievišķīgais skatījums uz kaislību un tuvību.
(2) "Es nespēju novērst acu, jo viņu sejas, tik atšķirīgas, tik līdzīgas, bija iznīcinoši, necilvēcīgi skaistas. Tās bija sejas, kādas jūs cerētu ieraudzīt vien kāda modes žurnāla retušētajās lapās. Vai veca meistara gleznotas kā enģeļu sejas."
(3) "Lappusēs, kas sekos, es neizplūdīšu personu aprakstos - izņemot gadījumus, kad sejas izteiksme vai žests kalpo kā mēmas, bet daiļrunīgas valodas zīme, - jo, kā raksta Boētijs, nekas nav tik ātri gaistošs kā ārējā forma..."
(4) "...visas valodas, un nevienu. Jebšu drīzāk viņš bija radījis paša valodu, kurā izlietāja sastāvdaļas no valodām, ar kurām viņam bija gadījies sakarties - un tūliņ pat es nodomāju, ka viņējā nebija nedz Adamiskā valoda, ko bija runājusi laimīga cilvēce, vienas valodas vienota, no pasaules rašanās brīža līdz Bābeles tornim, nedz arī viena no tām, kas radās pēc šausminošā dalīšanās iznākuma, bet akurāt bābeles valoda, ko runāja pirmajā dienā pēc dievišķā soda, pirmatnējā sajukuma valoda. /../ Viņa runa kaut kā līdzinājās viņa sejai, salikta kopā no citu cilvēku sejām, vai līdzīgi dažām vērtīgām relikvijām, kuras es biju redzējis, veidota no citu svētu objektu lauskām. Mūsu pirmajā tikšanās brīdī Salvatore kā izskata, tā runasveida dēļ man šķita radība ne tik atšķirīga no matiem klātajiem hibrīdiem ar zirga kājām, ko tikko biju skatījis zem ieejas."
(5) ""Viņa baltajam kreklam nebija piedurkņu, un pogas nebija aizpogātas, tā ka gludā, baltā kakla āda nepārtraukta saplūda ar viņa krūšu marmora kontūrām, viņa nevainojamā muskulatūra vairs nebija tikai viegli iezīmēta zem slēpjošajām drēbēm. Viņš bija pārāk nevainojams, es atskārtu, sajūtot izmisuma caururbjošo dūrienu. Nebija nekādas iespējas, ka šī dievam līdzīgā radība būtu domāta man." /../ "Viņa āda ... burtiski mirguļoja, itin kā tūkstošiem sīksīku dimantu būtu iestrādāti tās virsmā." /../ "...krekls vaļā pār viņa akmenī cirstajām, spožajām krūtīm..." /../ "Nevainojama statuja, nepazīstamā akmenī cirsta, gluda kā marmors, vizoša kā kristāls." /../ "...pārāk daiļš lai būtu reāls..."
(6) "...un istaba piepildījās ar tik sarežģītu un izsmalcinātu skaņdarbu, ka gandrīz bija neiespējami noticēt tam, ka spēlēja tikai viens roku pāris."
(7) "Viņi [Kaleni] abi bija ģērbušies ikdienišķi un gaišās krāsās, kas harmonēja ar mājas iekšieni."
(8) Lai arī cik ekstravaganta šī doma nešķiet pirmajā acu uzmetienā, tajā nav nekā neiespējama. Tieši tāpat kā Lielbritānijā ļautiņi var iegūt bakalaura grādu studiju novirzienos The Beatles vai Deivids Bovijs.
