Paint It Black XII.

(Disnejlendā ieslodzītie - atkāpes vietā)

Patiesību sakot, šī tendence pasargāt bērnus no visa satraucošā mani biedē. Es domāju, ka saudzēšanas pasākumi izdara tiem lāča pakalpojumu. Šaubos, ka cilvēks, kas savā dzīvē pārticis tikai no V. Disneja studijas produkcijas, būs spējīgs adekvāti reaģēt uz dzīves situācijām, kuras bieži vien prasa rīkoties nevis saskaņā ar kādu iepriekš apstiprinātu Tā Kunga pasaku scenāriju, asistējot viedai sirmmāmiņai, bet gan pieņemt arī smagus un nepopulārus lēmumus un izšķirties arī par ne tik lāgu lietu darīšanu.

Un tā nav tikai teorija. Ja man nebūtu reālas pieredzes saskarsmē ar jaunu sievieti, kuras personības briedums 26 gadu vecumā ir smagi iestrēdzis skaistajā bērnībā, es tik īpaši neceptos. Es saprotu, ka Vinnijs Pūks, Alise, Pelnrušķīte, 101 dalmācietis un tamlīdzīgi var būt tuvs jebkurā vecumā. Pati par sevi tā nav problēma. Taču, ja tā ir vienīgā garīgā barība? Katru gadu vasarā doties svētceļojumā uz Amerikas Disnejlendu. Un, ja ir iespējams, tad ziemā - uz Parīzes Disnejlendu. Tas, kas viņu neskar tieši, viņu neinteresē un nekrīt viņai acīs. Viņa pamanīja, ka suņam ir slikti tikai tad, kad tas vairs nespēja pats tikt augšā pa kāpnēm. Tagad viņa grib sev mīļsunīti, taču kurš viņu vāks pēc tam, kad šunelis būs izaudzis no vecuma "cute"? Un attieksme - visu manā vietā izdara un pabeidz citi, piemēram, es gribu remontu, bet esmu tā pārgurusi pēc vienas durvju virsmas nokrāsošanas, ka divas nākamās dienas to vien spēju, kā elst un pūst - liek maniem nagiem nolaisties. Un reizēm es nevilšus domāju, ka manai 13 gadīgajai meitai noteikti ir daudz vairāk prāta un saprašanas. Jo eksistence iedomātā ziepju burbulī, kas ar namdurvīm norobežots no pārējās "ļaunās pasaules" - pasaules, kurā ir jādomā un jāuzņemas atbildība par saviem darbiem, neveicina nedz emocionālo, nedz intelektuālo attīstību.

Taču - no otras puses - teiksim tā, es nemaz nebrīnos par to, jo zināms infantīlisms un atbildības trūkums ir vispārēja patērētāju sabiedrības iezīme. Cilvēki absolūti neapzinās, ka viņu lēmumiem var būt sekas. Tās ir valsts institūcijas, kas mūždien brīdinoši krata pirkstu. Vai gan citādi būtu jāskandina par "ēšanu ar atbildības sajūtu", "alkohola patērēšanu ar atbildības sajūtu", "tērēšanu ar atbildības sajūtu"?

Protams, no malas tas var šķist jauki, ja sabiedrība ir tā sakārtota, ka cilvēki tajā var eksistēt bez īpašas smadzeņu piepūles. Kad valsts pa daļai indivīda vietā uzņemas lēmējfunkciju par to, kas ir labs un kas ir slikts. Tomēr personīgi es dodu priekšroku domāšanai. Vēsture ne reizi vien ir pierādījusi, ka, attīstoties konkrētiem apstākļiem, šī tendence nedomāt ar savu galvu var kļūt riskanta.

Sabiedrības modelis, ko pārstāvēja Nacionālsociālistu partijas biedrs Hitlers, saucās totalitārisms. (Man ir slinkums nodarboties ar komunisma kritiku.) Tas, kā jebkura cita līdzīga valsts sistēma, savā tēvišķajā izpausmē ietverot privilēģijas uz nenobriedušo prātu pārraudzības realizāciju un pārmācību par atkāpšanos no normām, paturēja sev tiesības uz vienīgo pareizo pasaules skatījumu un brīvību pārveidot pasauli partijas ideālu virzienā. Viss pārējais bija iznīcības vērts: sliktās grāmatas tika sadedzinātas, "izvirtušās" mākslas darbi, šķiet, iznīcināti vai pārdoti uz ārzemēm, lai sagādātu naudu zibenskariem, izredzētās rases ģenētiskajiem, fiziskajiem vai garīgajiem parametriem neatbilstošie ļautiņi - sterilizēti, izolēti no sabiedrības vai/un iznīcināti. Tādējādi sabiedrības locekļi, pasargāti no kaitīgajām ietekmēm, precīzāk padarīti par lemt nespējīgiem Trešā Reiha Disnejlendā ieslēgtiem bērniem, dzīvoja kā dieva ausī, kamēr viss notiekošais viņus personiski neskāra, neko neredzoši, neko nedzirdoši, jūsmodami par Gebelsa trāpīgajiem rakstiem un masu sarīkojumu grandiozumu un estētiku. (1) Un pēc kara viņi pavēstīja, mēs neko nezinājām par to, kas notiek mums apkārt. C'est la vie!
____________________________
(1) Par to runā Traudla Junge savā atmiņu grāmatā "Līdz pēdējai stundai".

Tas čikens ir iesmirdis

(Par tradīcijām ar saviebtu ģīmi...)

Paldies Dievam, Ziemassvētki ir pagājuši! Ne mazākās sajūsmas.  Man nekad nav bijis skaidrs, kāds Kristus dzimšanai sakars ar to komerciālo ārprātu, kas ieskauj šos, khm, "pašus ģimeniskākos svētkus".  Žēl, ka es esmu izmetusi laukā katalogus, kas neejošas grabažas mēģināja iesmērēt par "jaukām svētku dāvanām". Ko jūs teiktu par plānprātīgi ķiķinošu Homeru Simpsonu, kas manējā puiša pieaugušajiem bērniem tika uzdāvināts kādus gadus atpakaļ? Noteikti sajūsmā vārtītos pa grīdu un no smiekliem kostu paklājā un galda kājās...

Droši vien nākošgad mēģināsim aizbraukt kaut kur prom no mājas, lai tas vismaz nebūtu tik jūtams. Un nenāktos ēst tradicionālo Ziemassvētku tītaru.

Godīgi sakot, gribas skurināties no domas vien. Tas, kodēti saukts par "road runner"/"skrējējvistu" dēļ sviedrainās piegaršas, ir nešķīsti dārgs. Manuprāt, tāpēc, ka tradīcija. Un tradīciju ievērošana ir luksuss.

Kaut arī šogad tas vēl bija ciešams. Pāris gadus atpakaļ tā specifiskā garša bija tik izteikta, ka to neēda pat suns. Viņš to lopu savā bļodā visai nicīgi apostīja, itin kā sacīdams: "Tas cālis ir iesmirdis..." Un uzgrieza asti.

Kaķis, ar kura garšas uztveri eksperimentējām svētdien, gan jutās visai apmierināts. Taču pēc tam vairāk nav rādījies. Varbūt, ka kaķītis vienkārši mēģināja būt pieklājīgs pa savai modei. Rīt būs viņai jāsameklē godīgs čikens. Kājeles, krūtiņas, vai kaut kas tamlīdzīgs.

Un vēl viens neliels iebildums ir mūžīgā TV blenšana. Skatījāmies "Jingle All The Way" ar Švarcu. Ņemot vērā džina un tonika nopelnus, tas izcilais amerikāņu "kultūras" paraugs nekrita uz nerviem. Teicu puisim, ka kaut kad ponta pēc vajadzēs noskatīties "Captain America", taču pirms tam droši vien vajadzēs sirsnīgi pievilkties, jo skaidrā es to "šedevru" nebūšu spējīga pārciest.

Paint It Black XI.

(Kā izdabūt kamieli caur adatas aci - 5)

Kādā 2007. gada intervijā Fozs Alans, seriāla līdzproducents, saka: "Es esmu pārsteigts, cik [tas] ir sanācis seksīgs..." Taču man kaut kā neškiet, ka no erotiska/seksuāla konteksta iekļaušanas tā saucamajā "bērnu programmā" viņi bija nolēmuši atteikties.  Ietvertais diapazons ir visai plašs - no nevainīgas maigošanās un muļķīgas vīriešu torsu atkailināšanas līdz mājieniem par visai tumšās krāsās ietonētu seksualitāti, kas balansē jau gandrīz uz tabuizācijas robežas.

Tā kā naivā un pūkainā variācija, godīgi sakot, man ir paslīdējusi garām, jo es neko īpašu no tā visa neatceros, šķīsti domāju, ka nekā pieminēšanas vērta tajā nebija. Viss ir tik lipīgi saldi kā žļembājot "Mars" batoniņu, kas šķebīgi pieķep pie augstslējām. Vienīgais, kas man aizķēries prātā, ir mazajiem skatītājiem pasniegtā dzimtās valodas mācībstunda Mača izpildījumā. Kā viņš skaidro - "eifēmisms" - tie nav meli, kā, starp citu, domā Mazais Džons, tas ir jauks, nevainīgs vārds (1), ko tu lieto, domājot pavisam ko citu. Piemēram, "iet pēc medus"- 'nodoties [visa veida] divvientulībai'.  Un viņš ir gandrīz sirsnīgi pārliecināts, ka "apglabāt līķi mežā" Robina Huda leksikonā nozīmē tieši to pašu. (Par ko es nemaz nebrīnītos - skarbā laupītāju ikdiena на лицо.) Un viens Džaks teiciens, par kuru es smējos ilgi: "Vīrieši mēdz melot par savu izmēru." (2)

Viss mainās, kad mēs nonākam līdz grēkā kritušajiem, pavedinātajiem un pavedināmajiem neliešiem. Ļoti interesanta šajā sakarā ir šerifa loma. Viņš pats tiek tēlots aseksuāls. Tāds, kurš savu miesas kārību sublimējis varas kārē. Nespēju iedomāties viņu nobeidzam kaut vai kulakā. Taču viņa izturēšanās pret Gisbornu no pirmā acu uzmetiena var šķist, maigi sakot, dīvaina un divdomīga. Viņš mēdz nostādīt savu apakšnieku situācijās, kad viņa signālus - uzkrītošos pieskārienus un gandrīz neslēpto fizisko tieksmi pēc saplūšanas vienā - viegli varētu pārprast. Tā sakot, bērnu programmā tiek izteikti mājieni, ka starp tiem diviem kaut kas varētu būt.

Nez, ko jūt trusītis, redzot pitonu atplešam rīkli? Saldkairas trīsas? Gisbornam ir tāds skatiens, it kā šerifs taisītos viņu aprīt.

Taču, manuprāt, un man ir diezgan samaitāta fantāzija, šerifs vienkārši izmanto pseido-seksuālu attieksmi, pārkāpjot intimitātes robežas un ielaužoties ļautiņu privātajā telpā, kā līdzekli, lai liktu viņiem justies nelāgi un tādējādi iegūtu kontroli pār tiem. Piemēram, kad šerifs visā savā vīrišķajā krāšņumā izslienas vannā Gisborna priekšā, viņš nebūt necenšas saistīt to ar savām paplūdušajām ķermeņa formām un neatkārtojamo rotaļu lācīša grāciju, viņš vienkārši ļoti primitīvā veidā demonstrē varu - kurš tur ir noteicējs un, ja vēlas, var patirināt krāniņu citiem acu priekšā. Gisborna viebiens bez vārdiem liecina, ko viņš domā par iesirmo spalvu ieskauto lepnumu tur lejā.

 

  

 

Šerifs. Tas nekas, ka es mazgājos reizi pusgadā. Vai tev šķiet, ka izkāpis no vannas es smirdu sliktāk?!

Tieši tāpat interpretējama šerifa izturēšanās pret Merionu, kad viņa lūdz šerifam parakstīt viņai caurlaidi, lai viņa varētu "izlīgt" ar Gisbornu, - viņš paceļ viņas apmetni, lai ievērtētu tērpu, un ieinteresēts viņu aposta. Izmestās frāzes, kas pavada viņa rīcību, liek ļoti skaidri iztēloties, kādu tālāko notikumu norisi paredz viņa morāli izverkšķītais prāts - tik vēlā stundā un tērpusies savos labākajos zīdos - viņa varētu vēlēties tikai vienu, sorry, paplest kājas. "Es [Gaja vietā] tev iešautu gan pa svaidīgo pakaļu, gan pa mainīgo ģīmi," viņš beidzot nosaka, nostādot viņu vieglas uzvedības sievietes lomā.

Šerifs sašutis. Audzināšanas sekas. Mūsdienu izlaistā jaunatne. Meriona pat nezin, ka tik vēlu vakarā apmeklēt vīrieti nav pieklājīgi. Ja nu viņš ir vannā, ko tad?

Ar šādu pašu nolūku - samulsināt, atbruņot, pakļaut - šerifa leksikonā iekļautas dzēlīgas un divdomīgas frāzes. Piemēram, šerifs iepazīstina Gisbornu ar slepkavu, ko tas nolīdzis, lai tiktu galā ar Robinu Hudu, slepkavnieks nometas šerifa priekšā uz viena ceļa un noskūpsta viņa roku, tad šerifs pagriežas pret Gisbornu un saka: "Respekts, Gisborn. Man tas patīk," un tad, visai nicīgi noskatīdams savu rokaspuisi no galvas līdz kājām, izsmējīgi piemetina: "Why do you never kiss my ring?" It kā nevainīga frāze, ko inspirējusi tikpat nevainīga darbība, taču šiem vārdiem šerifa netīrajā mutē, ko māmiņa bērnībā nav pietiekoši mazgājusi ar ziepēm, ir pavisam cita garša. "Kāpēc gan tu nekad nebučo man pakaļu?" Citā gadījumā viņš Jaunuvei dzēlīgi vaicā, vai viņas dedzīgā iestāšanās par zemnieku labklājību ir nerealizētā sievietes potenciāla rosināta. Piemetinot, tik veca un vēl jaunava. Domājot, ka viņai savu enerģiju vajadzētu veltīt kaut kam tīkamākam. Tik nekaunīga līšana zem brunčiem viņai laupa valodu. Ko, domājams, šerifs arī bija gribējis panākt.

Un tas nebūt nav viss. Jau minētais lords Vinčesters, apciemodams Jaunuves tēvu pazemes apartamentos, izšķīries par labu princim Džonam, daudznozīmīgi izmet: "Tā ir tava meita. Protams. Izlieta māte. Labi sanācis, Edvard. Mēs taču nebūtu vēlējušies, lai viņa būtu atsitusies tevī, vai ne? ... Ja es nevarēju dabūt māti..." Šis paziņojums, nenoliedzami, nebūt nenozīmē vēlēšanos šķīsti un godbijīgi vest viņu pie altāra, bet gan vecā, likteņa un prāta apdalītā āža lēmumu paņemt viņu ar varu. Atriebjoties par vecu pārestību. Ne gluži bērnu programmā iekļaujama situācija, vai ne?

Interesanta šai pašā sakarā ir spēlēšanās ar vārdu "gribēt" - kur viena nozīme līgani pāriet otrā - Vinčesters grib Saseksu un daļu no Sarejas. Ne gluži seksuālo vēlmju konotācija. Un viņš grib Merionu. Kā seksa objektu, es domāju. Tieši tie paši vārdi ar vēl zīmīgāku nokrāsu atskan no Gisborna mutes, kad viņš bez klauvēšanas iebrāžas Merionas kambarī: "Vinčesters grib tevi." Ir pilnīgi skaidrs, ko viņš domā un cik viņš ir satriekts. Viņa balss gandrīz aizlūst, acu priekšā iztēlojoties to, kas ar Merionu varētu notikt vecā izvirtuļa gultā. (Ja lordam akurāt nav nepieciešams skals, lai dabūtu to augšā.) Jaunuves atbilde, par ko es parasti iesmīkņāju, izstaro reizē neaprakstāmu naivumu un apskaužamu briedumu: "Pasaki viņam, ka viņš nevar mani dabūt." (Arī citos gadījumos viņa parāda apbrīnojamu konsituācijas izpratni, neņemot vērā izcili infantīlo scenāriju. Piemēram, Gisborns nespēj noticēt, ka viņa varētu būt dāvājusi sevi Dievam. "Es neesmu dāvājusi sevi nevienam," viņa atbild "Vēl ne." :D ) Rādās, ka viņa spilgti apzinās savu spēļmantiņas statusu.

 

Gajs Gisborns. Krupja aprīšanas tehnika. Paņemt aiz kājelēm, lai nespirinās, un ar galvu pa priekšu, zobus griežot, mocīt nost. Labāk sanāks, ja viens no radītājiem ir bijis franču izcelsmes.

Arī Gisborna māsa piemet pagali šajā ugunskurā. Trešajā sezonā Izabella, aizbēgusi no sava vīra, kuram Gisborns viņu 13 gadu vecumā pārdevis, jo tas piedāvājis "skaidru naudu" par šo darījumu, uzrodas teju vai no zilām debesīm. Un vīrs, pēc viņas apgalvojuma, ar viņu darījis negantas lietas. Kādas tās bijušas, mēs tā arī neuzzinām. Taču no dažiem vārdiem un saspēles elementiem izriet, ka šīs attiecības droši vien ir bijušas vardarbīgas un perversas. Uz vīru iedarbojas padevības pilnas pozas un šņaukāšanās. Un, Dievs vien zina, ko nozīmē viņa vārdi: "Ik reizi, kad tu mani nodod, vai nu ar vārdiem, vai ar rīcību, to padari to visu ļaunāku priekš sevis, kad mēs satiksimies viens pret vienu kādā mazā, tumšā istabā."  Es ceru, ka tā nav bijusi gluži 101. istaba. (Dž. Orvels "1984")

"Pasaki viņam, ka viņš nevar mani dabūt!" Ne jau velti lēdija Meriona ir "visgrūtāk iekarojamā sieviete Anglijā". Mr Patētika to zina it labi.

________________________________
(1) Šeit uzskatāmi iezīmējas bērnu programmas standarts, jo viņš jau nesaka, ka tas ir vārds vai izteiciens, ko izmanto kāda rupja, piedauzīga, intīma vai arī tabu nosaukuma aizstāšanai.
(2) Tas tiek attiecināts uz Mazo Džonu, kam puišelis, pateicoties tautas valodās notikušajai mitoloģizācijai, piedēvējis teju vai milža augumu.

Paint It Black X.

(Kā izdabūt kamieli caur adatas aci - 4)

 

"Robina Huda" trešā sezona. Dižais varonis sūcas ar, ak vai, Gaja Gisborna māsu. Starp citu, vienīgā sieviete, ar kuru viņam bija kaut kādas "dzirksteles"...

Rādās, ka vardarbība nav galvenā problēma. Tobrīd deviņus gadus vecais Viljams Barklajs-Klārks, pārliecināts Notingemas šerifa piekritējs ("...tāpēc, ka viņš ir ļauns un rīkojas tā, kā no viņa sagaida."), jutās ne pa jokam pikts, kad viņa iecienīto "bērnu" programmu "Robins Huds" ik nedēļu sagandēja "bučošanās". "Iepriekšējā sezonā jaunava Meriona nomira, un tagad Robins pinas ar katru meiču [kas pagadās pa rokai]," viņš, erotisko izpušķojumu saērcināts, rakstīja vēstulē kanāla BBC vadībai. Tas ir reāls stāsts un tika publicēts visai daudzos medijos, arī laikraksta "The Daily Mail" 2009. gada 24. maija numurā. Kā es toreiz smējos.

Sex sex sex and don't forget the "violence"... -- Marilyn Manson

(Par libido un tanatosa neizdibināmajiem kopus ceļiem )

Atceros, vairāk kā gadu atpakaļ pa visu Londonu (un ne tikai) bija izlīmēti plakāti. Tobrīd es rakstīju: "Katru reizi, kad es eju uz "Tesco" vai kad mēs braucam uz "Sainsbury's", man ir jādomā, kā savākt feisu. Runa ir par milzīgiem posteriem izmeklētā žults krāsā. Pa vidu novietota nodzīta gladiatora fotogrāfija. Abās pusēs balto burti. "Kareivis pieņem lēmumus, cilvēkam ar tiem jāsadzīvo." Figūra šo teikumu sadala divās daļās kā cezūra. Manējais ik reizi piebilst: "Look, your boyfriend!" Taču domājams, ka greizsirdīgs viņš nav..."

Ja "Strike Back"/"Pretsitiens", neskatoties uz visiem trūkumiem un piebāztību ar klišejām, piemēram, teroristi straumē interneta video, kurā TV reportierei, kas vienmēr (kāda jauka verbāla muļķība, mēs visi zinām, ka tas ir relatīvi :D) runā taisnību, nocērt plaukstu, galvenie varoņi bēg automašīnā, kurai neviens no vajātājiem nespēj trāpīt, tādā garā, pirmajā sezonā tas tomēr bija, kā raksta "Digital Spy", un es tam piekrītu - "unikāls britu produkts", atbilde amerikāņu seriālam "24", kur brutāli un atklāti tika atspoguļota karavīru dzīve, tad otrā sezona... To niansi starp britu un amerikāņu ražojumu var noteikt neminstinoties - ne tikai kartupelis mutē/akcents/izruna atšķiras - Britānijā tādu jēdzienu kā "inteliģence" iespējams attiecināt arī uz masu kultūras produkciju, ASV - tāda fenomena, vismaz manā subjektīvajā skatījumā, nav. (Spriežot pēc tā, kādas izcilas vērtības cilvēki saskata infantīlās komiksu ekranizācijās. Man pietrūktu talanta kaut ko tādu secināt. Taču, cik es zinu, arī Amerikā dzīvo normāli, domājoši cilvēki.)

Otrā sezona "Strike Back: Project Dawn"/"Pretsitiens: Projekts Lēkts", kas Amerikā tiek piedāvāts kā pilnīgi svaigs un oriģināls "Cinemax" produkts, ir, kā recenzijā raksta "Unpopcult": "...sliktas kvalitātes, uz nerviem krītošs, par spīti ieguldītajiem miljoniem, ļoti, ļoti lēts." Pirmās divas sērijas es noskatījos pāris dienas pēc tam, kad to bija sākuši demonstrēt ASV. Vardarbība, lamas, sekss - cik noprotams, tas ir labākais, ko spēj piedāvāt maksas kanāls otrpus okeānam.  Ne viens, ne otrs, ne trešais mani, protams, nespēj raustīt - tik psiholoģiski vārīga es neesmu. Taču mani mazliet tracina fakts, ka Britānijā, starp citu, šur tur, piemēram, "Radio Times", tas tika reklamēts ar R. Ārmitidža vārdu. Kas, manuprāt, bija diezgan bezkaunīgi un maldinoši pret potenciālo skatītāju. Burtiski pāris minūšu un divu teroristu prasību deklamāciju dēļ. (Labi, neņemsim vērā to, ka, skatoties tās dažas minūtes, mani neatstāja apbrīnojami uzmācīga vēlēšanās kādu nosist vai laist kaut ko pret sienu tā, ka šķīst. Laptops, uz kā es to skatījos, šim nolūkam, protams, nederēja. Tik daudz prāta man bija saglabājies. :D) "Mēs prasām atbrīvot mūsu brāļus, izpildīt mūsu prasības. Bla. Bla. Bla. Un, ja ne, mēs runāsim vienīgajā valodā, kuru rietumnieki saprot. Asinis."

Skatiens. Šāviens.

Ja mēs ignorējam manu jūtelību pret R. Ārmitidža varoņa pārāk grafisko galu (Šķīdiens tiešām bija ievērības cienīgs, un tur viņam tiešām ir taisnība - viens ir zināt, kā tu mirsti, otrs ir redzēt, kā tas izskatās uz ekrāna. Kaut arī man šķiet, ka no E. Linkolna kakla guldzošās asinis pagājušās sezonas "Strike Back" finālā izskatījās vēl grafiskāk.), šis seriāls kā līmeņa, tā izpildījuma ziņā tā aizdomīgi velk uz amerikāņu melno komēdiju "Die Hard"/"Cietais rieksts" un dažām Kloda van Dammes 80. gadu beigu filmām. Turklāt tajā ir atsauce  uz "Spooks"/"Spoki" piektajā sezonā redzamo ķīlnieku sagrābšanas epizodi Saudi Arābijas vēstniecībā. Vizuāli tas ir gandrīz vai precīzs plaģiāts ar amerikāniskas parodijas piegaršu. Tikai līķu skaits šajā gadījumā ir lielāks. Turklāt galvenais sagrābējs nelāgi atgādina "ļauno doktoru" no Ostina Pauersa sērijas filmām. Tas tam visam piešķir nedaudz pajolīgu šarmu, dēļ kura to var arī skatīties. Piemēram, šī nelielā ainiņa no ķīlnieku atbrīvošanas operācijas izskatās perversi debīli.

 

"Dr. Evil" draud uzspridzināt hoteli ar visiem ķīlniekiem.

 

"Dr. Evil" ķeras pie lietas. Tie ir vadi, kas piestiprināti pie sprāgstošā objekta, kas pacelts pie griestiem. Iespējams, ka tas varētu būt artilērijas šāviņš.

 

Maikls Stounbridžs (Filips Vinčesters) pamana bīstamo objektu un to kritienā notver. Es tiešām smējos par šo varonības aktu.

Vienu gan es nesaprotu, kāpēc seriālā, kas domāts mačo auditorijai, tik daudz un uzmācīgi tiek rādīti vīrieši bez biksēm? Vai tiešām daiļā dzimuma piesaistīšanai? "Pupu faktors" - 'boobage' tur ir nobālējis "pakaļu faktora" - 'bummage', 'buttage', kā jums labāk tīk - priekšā. Smadzenes, citējot "IndieLondon" satek vai nu biksēs, vai arī izšļācas no Džona Portera (Ričards Ārmitdžs) galvas. Ļaunāk pat es nevarētu pateikt. :D

 
Demjens Skots (Salivans Stepltons) dara visu iespējamo, lai pēc iespējas mazāk paturētu bikses kājās. No intervijas laikrakstam "Metro": "Man bija daudz iespēju praktizēties [izģērbties] šajā seriālā un šobrīd jau es esmu pieradis. Tu vienmēr mazliet nervozē, nēsājoties apkārt bez drēbēm vismaz 50 cilvēku priekšā. Seksa ainas parasti tika filmētas kopā ar aktrisi, kuru es tik tikko esmu saticis, tad nu tas notiek apmēram šādi: "Sveiki. Es esmu Salivans, un tāds es izskatos kails." Tas sākumā dod pa nerviem, taču tu centies saskatīt tajā visā kaut ko jautru. Viņš atzīstas kā pie bikts, ka arī iepriekš ir filmējies tādās ainās, taču nekad tās neesot bijušas tik "pikantas". Tā kā turpinājumā skatītājus gaidot "vēl vairāk kailas miesas", un dažas no seksa ainām esot "ļoti enerģiskas".


Šī nav enerģiska seksa aina, šeit viņš cīnās ar "sliktajiem" puišiem. Par to jau es esmu rakstījusi. Forumos es esmu lasījusi, kā sievietes (vairumā amerikānietes) no nedēļas nedēļā arvien vairāk atmaigst pret šo "meitu ģēģeri ar zelta sirdi". Nez, vai viņas par līdzīgu eksemplāru tik saldi vīterotu arī dabā?

Spriežot pēc visa, kas lasīts pēdējās nedēļās, ja R. Ārmitidžs tomēr būtu palicis šajā britu (stipri nosacīti) un amerikāņu visnotaļ sviestainajā projektā, viņam nāktos ielīst Filipa Vinčestera varoņa ādā, tikai ar savu seriāla identitāti, jo tautu draudzības vārdā ir pilnīgi skaidrs, ka viens tāpat kā tagad būtu amerikānis, otrs - brits. (Lai arī viens no producentiem, Frenks Spotnics, intervijā ir izteicies, ka šīs kardinālās izmaiņas garā un saturā izdarītas tikai pēc pagājušās sezonas galvenā varoņa zaudējuma cita projekta dēļ, es tam kaut kā nespēju noticēt. HBO/Cinemax, kas ir atbildīgi par šo revampējumu, amerikāņu tautā tiek mīlīgi saukti par "Skin-e-max" tieši šīs pupu un pakaļu propogandas dēļ. Nakts laikā viņi tautu izklaidējot ar porno.) Un mēs, iespējams, varētu redzēt viņa pēcpusi šajos kadros.

 
Filipa Vinčestera pakaļa tuvplānā. Par ko gan viņš tobrīd domāja? Piemēram, Deivids Tenants esot juties nelāgi, tēlojot orgasmu, un pēc tam viņu vienmēr esot mocījusi vēlme apvaicāties citiem, vai arī viņi dabā to dara tā. Droši vien puisis bija sajuties nedaudz smieklīgs.

Es zinu, ka pa daļai mana nīgruma iemesls ir īsuma piegarša. Tāda reakcija mēdz būt ne tikai alkoholiķiem. No otras puses, ja man vaicātu, vai es gribētu redzēt Ārmitidžu ar nolaistām biksēm, es - laikam - atbildētu, nē. Tā nav mana prioritāte. Viņš sevi ir pietiekoši daudz demonstrējis. Laikam visneslēptākā demonstrācija ir "Between The Sheets"/"Starp palagiem".  Es neesmu redzējusi "atklātās ainas", taču man nav ne mazākās vēlēšanās maksāt 13 mārciņas, lai apskatītu kādu viņa ķermeņa daļu visos sīkumos un tuvplānā. Ja kādam interesē viņa pēcpuse no ne tik seniem laikiem, to var ievērtēt "Spooks" astotās sezonas ceturtajā sērijā. Viņš pārģērbjas, lai būtu garantija, ka viņš ir, runājot spiegu žargonā, "tīrs". Nez, kāpēc šādā pašā situācijā mums nedeva iespēju aplūkot Hariju Pīrsu? Tauta vēlas zināt savus varoņus arī no tās puses.

Katrā gadījumā man jāatzīst, ka R. Ārmitidža ekrāna nāvju bilance ir krietni iespaidīgāka par viņa seksa ainu bilanci. "Ultimate Force"/"Elites specvienība" (Nošauts, jo ielīdis gultā ar dienesta biedra sievu. Līķis, starp citu, pēc tam tiek nobēdzināts saldētavā un pa virsu sakrautas gāzēto padzērienu pudeles.), "Robins Huds" (Pati pliekanākā un patētiskākā nāve.), "Spooks"/"Spoki" (Kā jau esmu rakstījusi iepriekš - nokasīts no asfalta pēc lēciena no daudzstāvu mājas jumta.), "Captain America: The First Avenger"/"Kapteinis Amerika: Pirmais atriebējs" (Pārliecināta nacista nāve Evas Braunas stilā - "Heil HYDRA!" un ciankālijs, droši vien pati stilīgākā nāve.), "Strike Back" (Varoņa nāve, kaut velns parautu to draņķa varonību, nododot kodētu ziņojumu, ko spējīgs atšifrēt vien ērzeliskais amerikānis - lode smadzenēs un skaists šļāciens.)."The Hobbit"/"Hobitu" mēs atstāsim saldajam ēdienam, jo filma vēl nav pabeigta,  taču arī tur viņa varoni gaida nāve Piecu armiju kaujā. Taču Šonu Bīnu, kas ir pamanījies tikt nogalināts vismaz 21 filmā, viņam vis tik drīz nepārspēt.

Paint It Black IX.

(Kā izdabūt kamieli caur adatas aci - 3)

"Diemžēl šim noslēpumam ir jāpaliek mežā." Slepkava un upuris tuvplānā. Vēl mirklis, un duncis ietrieksies ribās.

Sākot ar otro sezonu, vardarbība vairs nav tik spilgta un acīs krītoša. Kaut arī mēs joprojām redzam atsevišķus tās uzplaiksnījumus - piemēram, Gisborns, atriebjoties par iepriekšējās sezonas finālā piedzīvoto pazemojumu, nosvilina Naitonu un aizved Merionu un viņas tēvu uz Notingemas pili "mājas arestā", burvestībās apvainotā zinšu sieva tiek pārbaudīta ar ūdeni, šerifs Robina Huda apslēpto bagātību meklējumos spīdzina Maču ar nokaitētu dzelzi, abās pēdējās sezonās vardarbība vairāk ir psiholoģiska, nekā fiziska.

Varas demonstrācija, it īpaši no Gisborna puses, izpaužas caur balsi, pozu un žestu. Toni nosaka šerifs, kuram patīk šāda veida izklaides. Ko viņš ir pierādījis jau pirmajā sezonā. Sitieni zem jostas vietas neko nenojaušošajam upurim. Un, kā allaž, viņš tiecas būt izdomas bagāts un izsmalcināts. Kad Jaunuve "sagadīšanās pēc" izglābj Robina Huda ādu, nevis viņa pati, kā tam būtu jānotiek pēc tiesas un taisnības, jo viņa ir tā, kas aizbaida bruņu kalēju un pārvelk svītru šerifa plāniem ietērpt Melno bruņinieku armiju bultu necauršaujamās bruņās, - bet gan viņas tēvs nonāk "labiekārtotajā" pazemes cietumā, līdz viņa būs iemācījusies uzvesties. Arī Gisborns vairs nav manāms fiziski iespaidojam savus upurus tik dedzīgi kā līdz šim. Tā vietā viņš brīžiem izvēlas uzticēt melno darbu citiem. Pēcāk viņš iejūtas salīdzinoši "labā" varas pārstāvja lomā un tad, manipulējot ar stūrī iedzītā ļautiņa vājībām, pacenšas gūt sev labumu visnotaļ civilizētā veidā.

Šerifs: "Pielieto spēku jebkurā gadījumā." Gisborns nosvilina Naitonu. Vēlāk viņš, protams, kodīs pirkstos par savu ātrsirdību.

Zobens pie rīkles - arguments Gaja Gisborna stilā. "Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks..." Maz ticams, ka viņš būtu lasījis Veidenbaumu.:D

Es domāju, ka patiesais iemesls, kāpēc pieaugušajiem skatītājiem otrā un trešā sezona šķiet daudz nomācošākas par pirmo, ir tas, ka tieši Robins Huds parūpējas par procentuālu vardarbības pieaugumu. Otrajā sezonā viņš nomaina savu pacifista moto: "Mēs nenogalinām!" pret: "Mēs nogalinām karaļa vārdā!" Slikti apmācītie Notingemas pils sargi krīt pa labi un pa kreisi. Nodevēji saņem sodu pēc nopelniem. Bērniņi droši vien ir sajūsmā par jaunā pakāpē pacelto action hero, virs kura galvas rotājas spožs uzvaras nimbs, taču Robina Huda, nabago ļaužu glābējeņģeļa, kā viņš sevi bija pieteicis pirmajā sezonā, morālais triumfs izčākst kā sniegs saulē. Tas kļūst šķietams un apšaubāms, jo viņa uzvaru gadījumā par sekām nereti nākas maksāt citiem. Robins Huds zīmējas, cieš malējie, kas šādu vai tādu iemeslu dēļ patrāpās pa rokai šerifam un viņa drūmajai, melnajai ēnai. Zinšu sieva, vārdos neminēti zemnieki, strādnieki, kuri uzcēluši šerifam nocietināto istabu - ir tikai daži no tiem, kuriem tiek piestādīts dzēšanai čeks par Robina Huda 15 minūtēm slavas. Turklāt, manuprāt, nejaušo cietēju skaitu palielina Robina Huda nepārdomātā rīcība. Parasti viņam galvā ir vien "puse no plāna". Otra puse liderējas kaut kur smalkajā pasaulē. Visi viņa stratēģiskie apsvērumi balstās uz viņa personīgo lojalitāti un paklausību karalim . Nosūtīt ziņu par dzīves apstākļiem Anglijā, atsaukt karali mājās, sakaut šerifu - tās ir viņa galvenās prioritātes.

Tas nosaka arī to, kāpēc viņš izrādās nekam nederīgs vadonis, jo viņu interesē tikai paša fanātisma uzkurinātās fantāziju spēlītes. Viņš nerēķinās ar bandas locekļu vajadzībām un mērķiem, jo automātiski uzskata, ka pārējie domā un jūt tieši tāpat, kā viņš, un ir gatavi nedomājot ziedoties uz karaļa Ričarda pielūgsmes altāra. Rezultātā svārstīgākais un pragmatiskākais no bandas Gisborna pēcspīdzināšanas manipulāciju dēļ kļūst par ziņotāju. Un Robins Huds sāk ievākt savas draņķīgās vadonības augļus. Ziņnesis, kuru viņš nosūta pie karaļa ar vēsti par sazvērestību, ko perina šerifs un Melnie bruņinieki, tiek nogalināts. Lords Vinčesters, kas sākotnēji apsola savu atbalstu Robinam, uzzinājis, ka ziņnesis ir novākts un ka viņam vairs briesmas no tās puses nedraud, uzmet Leģendu un noslēdz darījumu ar šerifu, piedevās dabūjot Merionu. Taču vecais slienalnieks nav rēķinājies ar faktu, ka šerifam ir vajadzīgs tikai viņa paraksts uz Lielā Notingemas pakta, nevis viņa nožēlojamā persona par sabiedroto. Tāpēc šerifs pārskata vienošanos - Gisborns kārtējo reizi liek lietā dunci un ar šerifa svētību atbrīvo Merionu no lorda Vinčestera netīrajiem nagiem.

Otrajā sezonā tēlu attiecības kļūst komplicētākas, un arvien vairāk priekšplānā izvirzās mirstīguma tēma. Neviens nav pasargāts no nāves. Arī centrālie tēli ne. Merionas tēvs ir pirmais, kas samaksā ar savu dzīvību Robina Huda uzkurināto un personīgās meitiņas atbalstīto pasaules lāpīšanas ambīciju dēļ. Apogeju šī tendence sasniegs trešās sezonas finālā.

Paint It Black VIII.

(Kā izdabūt kamieli caur adatas aci - 2)

Pirmā sezona acu priekšā uzbur drūma rurāla pseido-naturālisma gaisotnes caurstrāvotas ainas. Kamēr karalis bezrūpīgi spēlē kara spēlītes Svētajā Zemē, Anglijā zeļ un plaukst viņa paša dzemdināts terors. Valsts ieilgušā kara dēļ ir izlaupīta. Šerifistes ir pārdotas tiem, kuri bijuši spējīgi vairāk samaksāt, nevis tiem, kuri reāli būtu spējīgi tās pārvaldīt. Zemnieki pārmērīga nodokļu sloga dēļ novesti līdz ubaga spieķim. Lauksaimniecība praktiski - iznīcināta. Rūpniecība un tirdzniecība - sagrautas. Vadmalas vēlējs ir spiests strādāt šerifam par brīvu, lai samaksātu nodokļus, jo nevienam nav tik daudz naudas, lai viņa ražojumus iegādātos. Kur vien pārlaid acis - skrandas un parpalas, izkāmējuši ģīmji, ietramdīti skatieni. Uzņēmīgākie nodarbojas ar labības pārstrādes produktu izlaupīšanu un malumedniecību. Pasīvākie, cik nu var noprast no skopajiem dialogiem, ķepiņas uz krūtīm sakrustojuši, bez liekas kurnēšanas pārceļas uz labākiem medību laukiem. (Starp citu, gandrīz neviens no zemniekiem visa seriāla laikā nav manāms strādājam.) Pāri visam kā melns krauklis spārnus pleš karātavu ēna, jo sodi ir kļuvuši daudz bargāki - nodarījums, par kuru iepriekš draudēja publisks pēriens vai sieksta, nu kļuvis nāves soda vērts. Dižciltīgie čukstot konsolidējas pa kaktiem, jo apzinās, ka, palaižot muti publiski, var nākties atvadīties ne tikai no tituliem un īpašumiem, bet arī no galvas. Šajos nemierīgajos laikos, kā Jaunuvei paskaidro Gisborns, šerifs ir izdevis speciālu pavēli, ar kuru musinātāji, laupītāji un viņiem līdzīgie tiek klasificēti kā ienaidnieka piektā kolonna un sodīti bez tiesas.

Vardarbības ir pārpilnām - kā vizuālas, tā audiālas. (Manuprāt, kaut kas tamlīdzīgs ne pārāk atbilst definīcijai "pabaidīšana pie tējas tases", un es brīnos, kāpēc daži ļautiņi uzskata, ka pirmā sezona ir salīdzinoši gaiša un saulaina.) Skatām kāršanu ainas, pakārtos griežamies vējā, vērojam mēļu ekstrakcijas procedūru, notverto laupītāju atbalstītāju mocīšanas paraugdemonstrējumus, dzirdam spīdzināto kliedzienus atbalsojamies pagrabu velvēs un pils galerijās. Gisborns pašrocīgi pēc šerifa norādījumiem aizraida uz viņpasauli vairākus "grēciniekus". Tas ir brutāli un šokējoši (Ne man, bet, domājams, bērniem.), kaut arī asinis netiek rādītas, jo nāve iestājas tieša fiziska kontakta rezultātā. Distance - rokas stiepiena attālums. Sekojot kustībai, kamera koncentrējas uz dūriena momentu un brīdi vēlāk pievēršas upura sejai, kurā visbiežāk lasāms izbrīns. Taču, ja mēs uz to visu skatāmies caur pirkstiem, pēc epizožu struktūras, tas ir tieši tas, kas bērniem varētu patikt.  Katras epizodes beigās uzvar labais, un ļaunais saņem pelnīto atmaksu. Tāpat arī visa sezona noslēdzas ar pilnīgu Robina Huda triumfu. Gisborns visai pelnīti dabū pa ģīmi un paliek pie sasistas siles. Šerifs bērniem par prieku tiek piekārts aiz kājām pie griestiem Notingemas pils lielajā zāle, kur paliek spirināmies kā sikspārnis. Nenoliedzami, tas jau ir sadisms.

Dažas ilustrācijas no bukleta "Laipni lūdzam Notingemā".

Paint It Black VII.

(Kā izdabūt kamieli caur adatas aci - 1)

Es uzskatu, ka kategorijas "labie" un "ļaunie" ir pārāk nosacītas un ka dzīvē šī robeža ir ļoti trausla. Ņemot vērā šo nenoteiktību, tas patiešām ir daudz "divdomīgāks" un reālistiskāks "Robins Huds", jo stāstījums ir ieturēts pārsvarā pelēkos toņos, un tas nozīmē, ka nav izteikti morāli nevainojamu varoņu, ok, ir pāris tradicionālu melnbaltu "ļauno" - šerifs un princis Džons. Taču tas drīzāk ir grotesks, kariķēts ļaunums. Tas ir arī daudz drosmīgāks "Robins Huds", jo otrās sezonas finālā cēlās romantikas taurenim eksperimenta pēc tiek brutāli norauti spārni. Sak, paskatīsimies, vai tas vēl spēs lidot.

Nav noslēpums, ka autoriem, kuri piedāvā seriālu jaunajai paaudzei, ir jāiekļaujas noteiktos rāmjos. Kādi tie ir, es jau aptuveni ieskicēju iepriekšējā publikācijā par šo tematu. BBC definē bērnus kā personas, kas jaunākas par 15 gadiem. Taču es britu likumdošanas valodu neesmu spējīga adekvāti pārtulkot, jo man nav ne jausmas par atbilstošo terminoloģiju latviešu valodā. Un tur jebkurā gadījumā par to tiek runāts riņķī un apkārt. Šie rāmji daudz precīzāk tika novilkti laikrakstā "Diena", stāstot par likumu bērnu aizsardzībai, ko pieņēmuši lietuvieši. (Droši vien palienējuši no kādām attīstītākām valstīm.) "Pie negatīvās informācijas, kas kaitīgi ietekmē bērnu veselību un attīstību, pieskaitīta vardarbības attēlošana (Tādā gadījumā liela daļa no tradicionālajām pasaku grāmatām ir tūlīt pat iznīcināmas vai pārrakstāmas. Piemēram, Ansītim un Grietiņai vajadzēs sadomāt citu nobeigumu, jo raganu izcept krāsnī ir nešpetni vardarbīgi.) Turpmāk nedrīkstēs attēlot arī ļaunprātīgu īpašuma iznīcināšanu, aizliegts idealizēt noziedzniekus (Par šito es smējos pamatīgi. Vismaz kāds/-a ir piefiksējusi pareizo redzējumu. Proti, cēlais un godprātīgais Notingemas šerifs cenšas pasargāt līdzpilsoņus no laupītkārā un patieso politisko situāciju neizprotošā fanātiķa Robina Huda.) Nedrīkst izplatīt informāciju, kas bērniem var izraisīt šausmas un bailes. (Piemēram, nedrīkst baidīt ar nākamās dienas kontroldarbiem.) /../ Par bērniem kaitīgu informāciju uzskatāma arī mirstoša cilvēka atainošana, /../ kā arī erotika." 

Kā mēs redzam, ierobežojumi vispirmām kārtām attiecas uz pieļaujamo vardarbības līmeni piedāvātajā produktā. Taču Robina Huda stāstā, diemžēl, nav iespējams iztikt bez vardarbības vispār. Jo tajā ir runa par divu spēku sadursmi, kas jebkurā atainojumā būs vardarbīga. No vienas vai no otras puses. Šajā gadījumā audzinošos nolūkos (Un tas arī ir vienīgais, ko pieļauj BBC politika.) ir, jāatrod, kā atzīst seriāla galvenais varmāka, "saprātīgs līdzsvars starp bērniem pieņemamu pabaidīšanu pie pēcpusdienas tējas tases un pārmērīgu varmācības attēlošanu".

Un klasiskais risinājums varētu būt tikai viens - varmācība ir pieļaujama no "ļauno" puses [lasīt - šerifs & Co], ar pirkstiņu norādot mazprātiņiem, ka tas ir slikti. Taču šoreiz šis daudzapzelētais piegājiens netiek izmantots. Šis seriāls ir patīkami atšķirīgs, jo netiek pietušēts, ka arī Robins Huds spēj būt varmācīgs. Kad viņš par varītēm cenšas izspiest no Gisborna patiesību, viņš ir gatavs ķerties pie visai brutālām metodēm. Lai nesamaitātu kopējo pacilājošo noskaņu (un neļautu viņam mākslinieciski izskaistināt Gisborna feisu ar dažām rētām), bandas locekļi viņu tikpat brutāli cenšas no tā atturēt un novēršas no viņa. Mačs to viņam formulē šādi: "Es sekoju tev kaujā. Es sekoju tev mežā. Taču es atsakos piedalīties spīdzināšanā." Arī citos gadījumos, kad Robinam Hudam nav taisnība, tas tiek izcelts un iebāzts viņam degunā. Kad viņš vēlas nogalināt nodevēju, kurš ieradies Notingemā, lai atklātu šerifam, kur tieši karalis, atgriežoties no Svētās Zemes, gatavojas izcelties krastā, vai arī - maigākajā variantā - izgriezt tam mēli, zinšu sieva viņam saka, ka nodevēju var apklusināt arī savādāk - nedz nogalinot, nedz kropļojot.

Man šķiet, ka man beidzot ir pielecis, kas Robinam Hudam ir par vainu. Uz viņu attiecina apzīmējumu "cute", godīgi sakot, man nav šim vārdam precīza tulkojuma latviešu valodā, kas parasti tiek lietots sieviešu starpā (Raksturīgāks AE kā BE.), runājot par kādu potenciālu paijiņu vai spēļmantiņu, kas, savukārt, nozīmē, ka džeks netiek uztverts visai nopietni. (Salīdzinājumam. Šerifs nekādā gadījumā nav "cute", par viņu visbiežāk lieto izteicienu "deliciously evil"- 'apburoši ļauns'. Un Gisborns visbiežāk ir, khm, "smoking hot" - 'satriecoši seksīgs'.) Es tā domāju, ka sākotnēji Robina Huda lomā bija ietverts pamatīgs potenciāls. Ja patiešām tiktu atklātas viņa apziņas dzīles - post-traumatiskā stresa ierosinātie dusmu uzliesmojumi, garastāvokļa maiņas, sevis izcelšana, zīmēšanās kāre, netaisnīgums pret bandas locekļiem, īsāk - parādīts tas, ka viņš nav nekāda "svētā govs", kā pierasts uzskatīt, kopš 19. gs. parādījās pirmās romantizētās muļķības par dižo Leģendu, tad tas patiešām būtu solītais "Robins Huds", kādu jūs vēl nekad neesat redzējuši. Taču tam būtu nepieciešams spēcīgāks aktieris, kam bez virspusējās "cuteness" būtu vēl kaut kas vairāk iekšā. Džonass Ārmstrongs to nespēja pavilkt. Viņa šķelmīgums, gražīgas uķi-puķi čiavavas gājieni, lecīgums - kas producentiem pie viņa tik ļoti patika aktieru atlasē, bija vienīgais, ko viņš varēja piedāvāt režisoriem no sava arsenāla bez jebkāda dziļāka, pieaugušajiem uztverama seguma. Ja Gisborns pēc analoģijas būtu tikai aurojošs un katrā izdevīgā gadījumā kulakus vicinošs psihopātisks kuces bērns, khm, starp citu, mans pirmais iespaids par viņu bija tieši tāds, tad, laikam, es par viņu aizmirstu tūlīt pēc seriāla beigām.

Glaciers melting in the dead of night...

(Oda britu lumpenproletariāta jaunajai paaudzei)


Vakar vakarā pārņēma dīvaina nerealitātes sajūta. It kā tā nemaz nebūtu Londona. Itin kā augusta vidū būtu uzkritis piepešs sniegs. Spoku pilsēta. Praktiski nav satiksmes. Krietni sarucis ielu malās novietoto mašīnu skaits. Vietējās bodes aizslēgtas, aizslēģotas. Izņemot to pašu "Euro Supermarket" lauku gastronoma izmēros, kas ar nolaistiem slēģiem ap pulksten 6iem vakarā tomēr turpināja tirgoties. Kaut kur tuvumā cep BBQ. Spēcīga dūmu smarža. Ģenerālmēģinājums? Manējais apvaicājas, vai man neesot bail. Es viņam, honey, lai mani nobaidītu, jābūt vai nu pilnīgi "reālam", vai arī, ņemot vērā manas psihes īpatnības, absolūti "sirreālam" iemeslam.

Ja es kaut ko nejaucu, kaut arī šādam satraukumam nebūtu iemesla, jo pēdējo gadu notikumi par to liecina jo spilgti, tad jebkura pseido-revolucionārās situācijas nekontrolēta izplatība vispirmām kārtām balstās uz t.s. lumpenu aktivitātēm. Viņi kā badainu siseņu bari nāk pa pēdām publiskai "apzinīgākās" neapmierināto daļas mierīgai uzskatu demonstrācijai un, iejaukušies daudzgalvainajā pūlī, iesaistās sadursmēs ar policijas spēkiem. Sekojošajos nekārtību provocētajos grautiņos viņi saskata iespēju nesodīti tikt pie viegla laupījuma, šādi cenšoties izlīdzināt sociālo nevienlīdzību, ko pie varas esošie tiem esot uzspieduši. Celt savu dzīves līmeni varmācīgas īpašumu pārdales rezultātā.

Vēsturiski "lumpens" ir jēdziens, ko K. Markss attiecināja uz amatniekiem un sīktirgotājiem, kuri konkurences rezultātā zaudējuši savu rūpalu, un cer kaut kad iekļauties fabriku strādnieku jūrā. Šobrīd par lumpenu būtu uzskatāms tāds, kas zaudējis savu pārdotiesspēju, kuram nav izglītības, darba, mērķu un kurš parazitē uz sociālajiem pabalstiem. Diez ko iespaidīgi gan tie nav. Un diez vai no tiem pietiek alko un narko. Un skaistām lietiņām un grabuļiem. Taču viņi ir tie, kas apcer, ka pastāv tāda muļķu suga, kas strādā. (Ne jau velti viena britu sitkoma nosaukums ir "Only Fools And Horses", kam pamatā teiciens: "Strādā tikai muļķi un zirgi".)

Jauno vandāļu mērķis esot dārgas rotaļlietas, raksta portāls "Apollo". "Te nav politiska iemesla. Tie ir sociāli nemieri, kas diemžēl turpināsies," saka britu dzīves veida speciālists Jānis Kapustāns, Vidzemes augstskolas pasniedzējs. Luišemas "Primark" (Tur var dabūt džinsus par vidēji 8 mārciņām, kleitas par 10 un blūzītes par 12.), piemēram, tādā gadījumā nu nekādi nav īstā vieta, kur paust savu "sociālo" protestu un sagrābties dārgas rotaļlietas: dārglietas, spēļu konsoles, mobilos telefonus, plazmas TV, sporta tērpus un kurpes. (Pēdējie no uzskaitītajiem netieši norāda, ar kādu ļautiņu sugu mums, kas pārdzīvojuši pirmos post-padomju gadus, ir darīšana.) "Argos", "Currys", "Comet", "PC World", "Bang & Olufsen", smaržu bode vai Laiema Galahera butīks kaut kā varētu būt tuvāk patiesībai.

Vidējā alga Londonā vienam cilvēkam, ar kuru varot sākt dzīvot, ir 28,000 mārciņu gadā bruto. Atzīšos, ka nav gadījies šo teoriju pārbaudīt uz savas ādas, manējais saņem mazāk, taču rēķinu nomaksai un dzīvei pietiek. Taču man nav ienākusi doma, ka tad, ja man nav iespēju uz sitienu nopirkt LCD TV, ko uzbāzīgi reklamē pa TV (Drausmīga problēma patiešām... :) ), kā rakstīja kāda latviešu portāla komentāros, man tagad vajadzētu iet un laupīt veikalus. Vienkārši tāpēc, ka man NAV lumpenam raksturīgās domāšanas.

Viņu lozungs skan: "Laupi salaupīto!" To, kas viņiem rādās esam atņemts. Un par laupīšanu, kā ikviena kapitāla uzkrāšanas pamatveidu,  lumpens runā tāpēc, ka viņam nav citādas pieredzes, kā tikt pie kārotajām mantām, kas viņu pasauli nošķir no "biezo" pasaules. Fakts, ka esksistē "the fed"/"paēdušie", viņaprāt, ir galvenais iemesls viņa zemajam stāvoklim sabiedrībā. Runas par to, ka padibenes kaut kādu mistisku iemeslu dēļ nespēj integrēties sabiedrībā valstī, kurā viņi ir piedzimuši, man šķiet galīgi garām. Viņi vienkārši to nevēlas.

Pēdējās dienās lasīts visai daudz minējumu, kāpēc tas tā ir noticis. Sākot ar Londonas mēra Borisa Džonsona apgalvojumiem, ka to radījusi "jaunatnes atsvešināšanās" (tā pati nespēja integrēties, citiem vārdiem), manuprāt, no pienākumiem, un beidzot ar dažu vārdos neminētu personu spriedelējumiem, ka vandāļi neredzot "citu alternatīvu".

Jājautā, kam?

Es neesmu tik naiva, un man šķiet, ka šoreiz patiesība nav jāmeklē kaut kur laukā. Viss ir vienkārši - bērniņi sapratuši, ka var darīt, ko grib, un sodu viņi nesaņems, jo to viņi redzot TV katru dienu, kā laikrakstam  "The Evening Standart" paudis kāds 14 gadīgs cīnītājs pret nabadzību un par cilvēktiesībām, tas esot "aizraujoši", turklāt skolā šobrīd neesot jāmācoties, un "visiem ir daudz brīva laika".

Man ir ieteikums, ņemot vērā sabiedrības augošo politkorektumu, turpmāk katru zagli un vandāli saukt par "nemiernieku, kas protestē/cīnās pret sociālo nevienlīdzību".

Pāri visai Londonai skaidras debesis

 
(Par noteikta apģērba valkāšanas un izdarību kopsakaru)

Laikam vienreiz es priecājos, ka dzīvoju rajonā, kur apkārtnē nav nekādu jēdzīgu veikalu. Es gan vēl pagājušo sestdienu ņurdēju par to. Ka nav nevienas puslīdz ciešamas pārtikas preču bodes, kuras sortiments būtu iepriekšparedzams. Tur, kur es dzīvoju, reiz bija viena vienīga nožēlojama Somerfield's bode, tieši iepretim vilcienu stacijai, kur pārdeva pārtikas preces un šādus tādus mājkopības štruntus. Tagad tā pāris gadus jau kā aizklapēta ciet, un neviens cits vēl līdz šim tur nav ievācies. Blakus atrodas DUS, kurā ir pavisam sīciņš Tesco.

Ir pāris aptiekveidīgās bodes, kur var iegādāties visu - no prezervatīviem līdz matu krāsām, sukām un gumijām. Kurpnieka un atslēgu pievīlēšanas pakalpojumu kantoris - kā es saku - 2 in 1. Apbedīšanas birojs, reizēm pie tā var manīt ļoti skaistus, melnus katafalkus. Lietuviešu un austrumeiropiešu bodes mīlīgi blakus viena otrai. Pāris Take Away, Kebabs, Fish&Chips iestādījumi. Perfect Fried Chicken jebšu "suņaprieks". Kaulveidīgos suvenīrus no šīs bodītes var biezā slānī atrast zem dzīvžoga. Nezinātu, ja nebūtu bijis viens skaists spēles "Collect A Bone"/"Atrodi kaulu!" cienītājs. Pāris indiešu restorāni. Euro Supermarket, sīks šķūnelis ar dižu nosaukumu, kas tirgo arī dienās, kad neviena cita bode nestrādā, piemēram, Ziemassvētkos un Lieldienās, droši vien īpašnieks nav kristietis. Vai arī viņam bizness un reliģija ir divas dažādas lietas. Nedaudz labāks veikals ir lejāk pa ceļu, kura nosaukumā ietverta tik Britānijā iecienīta izskaņa "-ham" (latviešu valodā manā leksikonā "šķiņķis"), kas vietvārdu darināšanā ir bijusi ļoti produktīva. East Ham, West Ham, Downham, Bellingham, Tottenham, Nottingham... (Ok, patiesībā, tas droši vien ir noīsinājums no "hamlet" - 'ciemats, kurā nav baznīcas'. Slinkums pārbaudīt, vai šī teorija atbilst patiesībai. Tad nu nāksies vien iztikt ar šo tautas etimoloģijas cienīgo pieņēmumu.) Un tas ir viss. Un nevienas jēdzīgas rūpniecības preču bodes. Augstākais, ko var nopirkt apkārtējos veikalos ir zeķes un zeķubikses. Ak, jā, laikam bija viens charity shop, kaut kas līdzīgs second hand veikalam. Mellais pakaļas caurums. Lauku miests septiņdesmito gadu beigās. Ja nebraukātu divstāvīgie autobusi varētu aizmirsties pa dienasvidu, kad mašīnas neplūst nepārtrauktā straumē, kā tas ir ap pieciem sešiem vakarā.

Iespējams, ka veikalu trūkums ir iemesls, kāpēc viss ir mierīgi. Toties apkārtnē ir kādas 3 baznīcas. Taču laikam jau dienas varoņi nealkst Dieva. Sajūta ir tāda, ka nekas jau nenotiek. Tikko izkāru laukā drēbes. Sutīga miegainība, mušu sīkšana, pāri galvai lidmašīnas slinki slīd uz Getviku, pat kaķis nevēlas izlaisties saulē. Dārzā visai mežonīgi zied rozes un spurojas dzīvžogs mājas priekšā. Kaut kāda bļaurošana par iešanu kaut kur bija dzirdama pāris naktis atpakaļ. Bet ej nu zini, kāpēc. Britiem skaļi uzvesties uz ielas skaitās normāli. Manā skatījumā ir tā: jo tumšāka apkaklīte, jo skaļāka rīkle.

Tas, kas notiek tagad nav nekas unikāls vai pārsteidzošs. Tā ir bijis ne vienu reizi vien, tikai visi to nez kāpēc tagad izliekas esam piemirsuši. Klapēšanās ir notikušas gan pošajā Notinghilā, gan ne pārāk ziedošajā Brikstonā, kurai 70. gadu beigās bija tik nelāga slava, ka baltajiem diennakts tumšajā laikā nebija vēlams tur apgrozīties. Vismaz manējais man to tā stāstīja. Viņš dzīvojis netālajā Norbury un bijis dab mūzikas cienītājs.

Šoreiz nav nekādu protestu, demonstrācija, ja tāda tur bija, jau sen ir beigusies. Tas, kas notiek šobrīd, ir prasta veikalu izlaupīšana un dedzināšana, un lielākā daļa no marodieriem un vandāļiem ir pusaudži, kas, bruņojušies ar "beisbola nūjām", "samuraju zobeniem", "mačetēm", nažiem sekojuši "kramplaužu, zagļu un huligānu" aicinājumiem šādā veidā iedzīvoties. Jaunākais redzētais "protestētājs" esot ap 8 gadi vecs. Un vēl kāda nianse. Iecienīts apģērbs šo zaglēnu vidū ir jaka ar kapuci, t.s., "hoodie", kas, krītot uz acīm, lieliski palīdz apslēpt kā skatienu, tā identitāti. Droši vien viņi jūtas kā robini hudi, kas aplaupa bagātos, lai iebāztu paši savās kabatās. Tradīcijas tik viegli nemirst, vai ne? Kaut arī gars ir pavisam cits.

Novelc kreklu!

(Vīrieša ķermeņa ekspluatēšana filmās)

Iemesls, kāpēc es sāku rakstīt šo bija kāda Ričarda Ārmitidža frāze: "Es vēlos būt pietiekoši labā fiziskā formā, lai spētu tikt galā ar lomu, taču es nevēlos tikt izraudzīts lomai kā puisis, kurš novelk kreklu." Taču domājusi par to es biju jau agrāk. Neatceros, kur tieši es lasīju, ka britu aktieri ir diezgan pieprasīti Amerikā, jo viņi neatsakās tēlot "ļaunos". Un, kā stāsta, viņiem esot mazāk aizspriedumu pret izģērbšanos kameras priekšā. Šis laikam nebūtu tas gadījums.

Man gan nav nekādu aizspriedumu pret kaila ķermeņa atainojumu jebkādā medijā, taču pēdējā laika tendences ir visai daiļrunīgas. Ideju piesvieda vampīrsāgas "Twilight: New Moon"/"Krēsla: Jauns mēness" recenzija, kurā, manuprāt, tika apskatīti pamatprincipi, kā jebkuru nožēlojamu garlaicību padarīt skatāmāku un sieviešu slienainas sajūsmas apdziedātu. Sadabūt bariņu izskatīgu (Angļu valodā tas vārds būtu "hot".) vīriešu un likt viņiem bizenēt apkārt teju bez drēbes gabala mugurā. Šī ideja ir kļuvusi visai populāra un plaši pielietota mūsu laikos. Iespējams, tam ir kaut kāds sakars ar dzimumu vienlīdzību. Kā dziedāja Sindija Lopere – “Girls just wanna have fun”.

Vīrieša ķermenis mūsdienās tiek ekspluatēts tikpat dedzīgi kā sievietes miesa. Un ir divas būtiskas jomas, kurā tas tiek piedāvāts - izmeklēts ērzelisms Prinsa stilā un vizuāli uzsvērta vardarbība. Šādā gadījumā skaistumkopšanas salona apmeklējums, lejasgala spalvu vaksācija, manikīrs, pedikīrs tiek uzskatīts par normu. Un pat par obligātu nosacījumu, lai iekvēlinātu pretējā (un ne tikai) dzimuma interesi. (Ja palasa, ko raksta ļautiņi, es ar savu "zvērādu"/"fur" esmu galīgi atpalikusi no dzīves. Un nekopta, jo Bārbijai tāda atavisma nav. Bet, godīgi sakot, mani nevilina tas ekshibicionisms un mazohisms, ko apvieno vienā vārdā "vaksācija".)

Gatavojies kļūt par "publisku personību" kā, piemēram, norvēģu "slepkavnieks" (Interesanta tendence aktualizēt vecvārdus, kas droši vien bija lietojumā Kaupēna tvarstīšanas laikā.), neaizmirsti sakopties, lai varētu policijai sevi demonstrēt no metroseksuāļa šarmantākās puses. (Diemžēl, un tas visai daudz pasaka par sabiedrību kopumā, viņam ir izrādījusies taisnība. Ja viņš būtu nošņurcis bomža tipa psihs a la Hitlers, gan spriežot pēc padomju aprakstiem, šķidrām ūsiņām, taukainiem matiem, un mūždien blaugznām nobirušu apkakli, neviens par viņa apskaidrojošām idejām neinteresētos. Liekulība, vai ne?) Bet nacisti, vismaz daļa no viņiem, dažu iemeslu dēļ izskatījās pēc sava laika metroseksuāļiem.

Taču mūsu laikos mēģinājums piesaistīt skatītājus ar kailumu un vardarbību ir visai lielā cieņā. (Procentuāli nemācēšu apgalvot, cik daudz populārās produkcijas ASV un Britlandē turas uz šiem diviem vaļiem, man rādās, ka diezgan daudz, jo "BBC" ir ieplānojis apcirst finansējumu klasikas inscenējumiem.) Piemēram, "Strike Back [2]: Project Dawn". To sāka uzņemt angļu TV haizivs "Sky" ar nosaukumu "Chris Ryan's Strike Back", pēc kāda izbijuša SAS kaujinieka, vārds izlasāms nosaukumā, pašslavinošiem un pliekani seksualizētiem sadomājumiem, teiksim godīgi diezgan liels literārs kraps, kurš gan ir redzējis SAS zelli bez filologa izglītības, kas kaut ko sakarīgu spētu uzrakstīt. Mēģinot radīt līdzvērtīgu seriālu amerikāņu "24". (No pēdējā es esmu redzējusi tikai vienu epizodi, un mans vērtējums ir - es gandrīz aizmigu.)

Skatījos es ļoti triviāla iemesla dēļ - aktieris, ah, jā, tas pats, R. Ārmitidžs galvenajā lomā. Taču šābrīža ražojums ir krietni mainījies uz slikto pusi. “Pateicoties "HBO" investīcijām, mums bija krietni vairāk naudas, ar ko paspēlēties..." saka smīkņājošs seriāla producēšanā iesaistīts biedrs, pirms demonstrēt jauno "Sky1" piedāvājumu. "Tāpēc mēs uztaisījām vairāk līķu un pievērsām vairāk uzmanības pupu faktoram." "Boobage", būsim godīgi, izsaka visu, un nav gluži tas, ko es vēlētos redzēt action seriālā.

Pirmajās divās epizodēs esot veselas "četras atklātas (par ko es ļoti šaubos) seksa ainas". Ņemot vērā, ka viena epizode ir 45 minūtes gara, vieglam, mačo vai pašpasludinātu mačo auditorijai domātam pseido-porņukam tas piedienētu. Kas, manuprāt, pārspēj "Tjūdorus". Jo "Tjūdoros" nekā atklāta nav. Tā ir tikai seksa imitācijas horeogrāfija. Var, piemēram, iesmīkņāt, cik dedzīgi Džonatans Rejs Meijerss trennē pakaļas muskulatūru. Ja runājam par "Strike Back: Project Dawn", pirmā no minētajām samākslotajām seksa ainām, domājams, būs tā, ko viens no galvenajiem amerikāņu versijas varoņiem, Salivans Stepltons, ja nemaldos, aprakstīja apmēram šādi: viņš drātē (Vārda izvēle, kas apraksta darbību, gan šajā gadījumā ir manējā. Taču, manuprāt, pie "boobage" šis termins piestāv it labi. Tā sakot, vienotā stilā. Kā jau rakstīju iepriekš, spriedzes seriālos loves nav.) meitieti. Piepeši ielaužas sliktie, un viņš ir spiests cīnīties ar tiem pilnīgi kails, šūpojot savu mantību. Kas viņā radījis neveiklības sajūtu.

Britu variantā nekā tamlīdzīga nav. Ir ļoti īsa sūkšanās imitācija. Atmiņu uzplaiksnījums. Ar sievišķi, ja es pareizi atceros kaut kur lasīto, jo pati tādu makulatūru ievērtēt nemēdzu, kas pēc grāmatas varianta, piedāvājot galvenajam varonim seksa pakalpojumus kā priekšniecības atbalstītu varoņgara stimulācijas formu.

Mani pārsteidza, ka visvairāk iebildumus izraisījusi aina, kurā biedrs bez krekla ir piešņorēts pie X veida krusta. Daudziem tā likusies lieka, jo tai neesot nekādas saistības ar sižeta attīstību. Viens mazs, jauks citātiņš: "Stāsta, ka šāda poza, saspringti ievērtējot redzamos labumus, kas vedina uz nelāgām domām, varētu šķist uzbudinoša vidējam homoseksuālam vīriešu dzimuma sadistam, spriežot pēc tā, ko es esmu dzirdējusi.”

Ja mēs liekam mierā vispārējās tendences un pievēršamies tikāi R. Ārmitidžam, es viņam piekrītu bez vārda runas, ka aktierim nav obligāti jāizģērbjas, lai panāktu pamiklu sievietes skatienu. Jāsāk žēloties par atmiņu vai arī par latviešu avotu neesamību, es esmu piemirsusi, kurš teica, ka cilvēka galvenā erogēnā zona ir IZTĒLE. Taču es saprotu arī to, ka... pēc desmit gadiem viņam diez vai kāds lūgs novilkt kreklu.

Paint It Black VI.

(Spēles noteikumi)

Pēc idejas tam vajadzēja ierakstīties tajā pašā TV nišā, kurā ir "Merlins" un "Kāds doktors?". Proti, visai ģimenei paredzēts seriāls, ko raksturo spraigas darbības piesātināts sižets, asprātīgs humors un miglaini ieskicētas romantiskas attiecības, un kurā gan māmiņa, gan meitiņa, gan kleitiņa var atrast kaut ko savai gaumei piemērotu. Robins Huds, citēju BBC pieteikumu, izmantojot viltību un atjautību, satriecošu loka šaušanas prasmi un iespaidīgu zobenu cīņas māku, sakauj lupatu lēveros ļauno Notingemas šerifu.

Fozs Alans vēstījumu nosauc par "inteliģentu, kas neizturas augstprātīgi nedz pret vecākiem, nedz - bērniem". Tas ir daudz "nepiegludinātāks un divdomīgāks "Robins Huds", kas jaunajiem skatītājiem piedāvā "zobenu cīņas un kaskadieru trikus", bet viņu vecākiem - "kaut ko apsmadzeņojamāku, pat - ar [aktuālu] politisku zemtekstu". Pēc autoru ieceres, tas varētu kalpot arī kā ģimenes vienojošs faktors. Seriāls, ko skatīties kopā ar bērniem, iekams vecāki dodas uz pabu.

Vēlme izpatikt abām skatītāju auditorijām, kaut arī izmantojot atšķirīgus psiholoģiskos kairinātājus, radījusi zināmas problēmas. Tūlīt paskaidrošu, kāpēc. Vispirmām kārtām katrai auditorijai ir sava vārdnīca, katra no tām sagaida, ka tiks spēlēts pēc tās noteikumiem. Ir jau visai pagrūti izpatikt mātei un meitai. Taču par apģērba gabala preferencēm ir vēl grūtāk spriest.

Bērnu līmenim stāstījums parasti tiek ieturēts cik iespējami melnbaltos toņos. Un - jo jaunākai auditorijai tas paredzēts, jo vairāk nepārprotamu klišeju iekļauts. 

Lai "labie" un "ļaunie" būtu nošķirami ar pirmo acu uzmetienu, izmanto krasi kontrastējošus kostīmus un/vai matu/acu krāsu idejiski pretišķajiem varoņiem. ("Linu mati" un "zilas vizbulītes" parasti tiek pretstatītas "ogļu" melniem matiem un acīm. Kaut arī tas darbojas ne vienmēr - V. Disneja adaptācijā Pelnrušķītei ir gaiši mati, bet Sniegbaltītei - melni. Ja nemaldos, lai izceltu ādas baltumu.)

Verbālajā līmenī pozitīvo tēlu vārdi vai nu jau izsenis asociējas ar kaut ko cēlu vai ētisku - "princese", "ķēniņdēls", "pameita", - vai arī vārddarināšanas rezultātā vārdos iekļauta mīlināmā nozīme - Sniegbaltīte, Pelnrušķīte, ruksīši, kaķītis, tētiņš. Arī tad, ja pirmējā vārda nozīme ir negatīva, izskaņas pievienošana mazina pamatvārda vērtējuma kategorismu ("muļķītis") vai sākotnējo ļaunumu pārvērš vienkārši spridzīgā delverībā ("raganiņa", "velniņi", "trollītis"). Ja vārdi lietoti neitrālā nozīmē, tiem pievienoti apzīmētāji, kas saliek visus punktus uz "i" - "baltais tēvs", "melnais princis", "ļaunā pamāte".

Negatīvo tēlu raksturošanā parasti tiek izmantota vizuāla hiperbolizācija jeb pārspīlējums. "Ļauno" ģērbšanās maniere ir uzkrītoša un liecina par viņu apslēpto dabu. Viņi nav draugos pozitīvajiem varoņiem raksturīgo mērenā stila izjūtu. 

Kruella de Vila (Viņas vārds tulkojumā nozīmē "nežēlīgā velnene".) no filmas "101 Dalmācietis" tiek piespēlēta kā nekro-fetišiste, kura aizraujas ar "mirušu" dzīvnieku dažādu ķermeņa daļu izmantošanu savos kostīmos. Dabīgās kažokādas un reptiļu ādas, dažas no viņas galvassegām papildinātas ar stilizētiem ragiem, kaklarotas savērtas no dzīvnieku zobiem, bet cimdus grezno plēsīgo putnu nagi. (Varbūt tie ir viņas pašas?) Un viņas skaistais, rožainais sapnītis, kas tā arī paliek nepiepildīts, ir stilīgs mētelis no dalmāciešu ādām. Izskatās pēc "PETA" pasūtījuma, vai ne?

Kruellas tērpi ir ekstravaganti, grims pavulgārs un spilgts, frizūras - atgādina uzkasītu vārnu ligzdu, un pati aktrise atzīst, ka tieši kostīmi un aksesuāri definējuši Kruellas tēlu. Lai uzsvērtu viņas nežēlību, viņas kurpju papēži ir spici un arī cimdu pirkstu galos vīd asi nagi.

Arī žestos un emocijās viņi pārspīlēti un groteski.

Kruellas smiekli ir pārlieku skaļi un nedaudz dēmoniski. Izliektā kruasāna poza padara šo ainu patētisku. Turklāt jāņem vērā, ka klasisks nelietis vienmēr smejas tad, kad viņam padomā kāds ļauns darbs. Ja kaut kas notiek uz labu, nelietis lej gaužas asaras.

Viņiem piemīt īpašas pazīmes, kas viņos atļauj nekļūdīgi atpazīt "ļaunos". Kā jau esmu rakstījusi iepriekš, tas var būt glūnīgs un izvairīgs acu skatiens, dažādi fiziski defekti, kādu nav un nevar būt pozitīvajam tēlam. Vai jūs spējat iedomāties Pelnrušķīti ar svīstošām delnām un retiem taukainiem matiem? Bieži vien negatrīvo tēlu sejas izvago asi vaibsti, proporcijas izkropļo līki deguni un tamlīdzīgas muļķības. 

Sākotnējā multiplikācijas filmā Kruellas asie, izcilnie vaigu kauli piešķir viņas sejai līdzību ar skeletu.

Viņi "eksistē" ("dzīvo" pozitīvie tēli) mākslīgos interjeros, un viņu apkārtnē nav nekā dzīva, kas liecina par to, ka šajos varoņos nav palicis nekā daudz no cilvēcības. Un viņi jau ar vienu kāju atrodas tajā pasaulē.

Pozitīvais varonis parasti nav tik vizuāls un atmiņā paliekošs, labi, es pārspīlēju, bet tomēr, jo pārsvarā iecerēts kā "labā" idejiskā manifestācija. Bērni tiek mudināti darīt labu, nebaidīties no briesmoņiem un ļaundariem, palīdzēt vajākajiem un nelaimē nonākušajiem. "Dari kā mēs, dari kopā ar mums, dari labāk kā mēs!" ir parastais šo ekranizāciju vadmotīvs. (Filmā par dalmāciešiem, režisora uzstādījums ir tieši tāds: ja jau kucēntiņi to varēja, jūs arī to varat. Iemācīties tikt galā ar ļaunumu, izdzīvojot notikumu ar Kuellu de Vilu.) Pozitīvais varonis iemieso vēlamo īpašību kopumu (Kas atkarīgs no radītāja ticības un pārliecības.), taču visbiežāk viņu raksturo skaistums, pieticība, čaklums un tamlīdzīgi. Tēli psiholoģiski neizvērsti. Nav atsegta varoņu motivācija, viņos nav pretrunu. "Labie" ir labi vienkārši tāpēc, ka viņi tādi ir. Tas, manuprāt, bez izņēmuma attiecas uz visām sniegbaltītēm, pelnrušķītēm, bārenītēm, trešajiem tēva dēliem. Viņus nenomoka eksistences pamatjautājumi, jo tos bieži vien atrisina kāds cits - labās fejas, sirmmāmiņas un tamlīdzīgi pasaku pasaules iemītnieki, kas grūtā brīdī ierodas palīgā. Viņi nešaubās, jo viņi vienkārši ir "pareizi" un piepilda pozitīvo programmu kādas augstākas dogmas vārdā. (Pārsniedzot infantīlo vecumu, šī īpašība aizdomīgi sāk krist uz nerviem.) Viņus nevada Māte Daba. Mīlas stāsts, ja tāds vispār iekļauts, ir skaists un šķīsts. Augstākais, ko pozitīvais varonis atļaujas, ir nozagt kautru skūpstu no iemīļotās lūpām filmas beigās. Vai arī vispār iztiek bez tik lētiem žestiem - ja runa ir par pieaugušiem varoņiem - bērni rodas no sadošanās rociņās. Nav asiņu, grafiskas vardarbības, spēcīgas valodas. Nenotiek nekas tāds, ko nevar padarīt par nebijušu vai nu filmas beigās, vai arī - seriālos - nākamajā nedēļā vai tās pašas epizodes beigās. Satraucoša materiāla iekļaušana programmās pieļaujama tikai audzinošos nolūkos. Piemēram, nogalināt atļauts, atmaskojot "ļauno" zemiskumu un nodevīgos nodomus vai parādot "labā" uzvaru pār "ļauno" triumfējošas mūzikas pavadījumā. Uz ekrāna "ļaunie" allaž tiek pazemoti un/vai sakauti. Un pats būtiskākais - galvenie varoņi neiet bojā.

Paint It Black V.

(Tradicionalitātes žņaugos)

Patiesību sakot, Gisborns nebūt nebija pirmais, kas piesaistīja manu aci. Pirmais, ko es piefiksēju viņa tēlojuma un velnišķīgā šarma dēļ, bija Kīts Allens, kurš tur jutās kā zivs ūdenī. (1) Tāpēc viņš joprojām ir "burvīgais", "apburošais", "debešķīgais" šerifs, neskatoties uz savu nelietīgo dabu. Un tieši tāpēc, es pēc pašas pirmās sērijas noskatīšanās, jutos mežonīgi vīlusies, jo es biju gaidījusi kaut ko līdzīgu tam, ko es biju redzējusi astoņdesmitajos gados - vīrišķīgu, dedzīgu, apgarotu līderi, kas spēj aizraut ar savu pārliecību ne vien sekotājus, bet arī skatītājus, kas spēj saviļņot ne vien prātu, bet arī jutekļus, tā vietā es ieraudzīju lecīgu hobita izmēra hļupiku, kas, cenšoties mācīt šerifu dzīvot, nodevās paštīksmes grēkam, īsāk - es, Robins Huds, tiešā ceļā ieradies no karaļa Ričarda, esmu taisnības un likumības alfa un omega. Kaut arī viņš tika izspēlēts kā daudzpieredzējis kara veterāns, kas dienējis specvienībā, spriežot pēc viņa vārajām miesām, viņš visticamāk 5 gadus bija iepriecējis kronēto personu tā gultā. Stāsta, ka karalim Ričardam tieši tāpēc vīriešu brālība un karagājieni šķituši tik valdzinoši.

Uztveres tradicionalitāte, ja mēs runājam par leģendu adaptācijām atbilstoši laikmeta garam, kā rādās ir visai liela problēma. Klupšanas akmens, pie kura ne viens vien nodauzījis degunu. Mana nostāja tika formulēta kodolīgi - kurš gan skatās "Robinu Hudu" Notingemas šerifa dēļ? Pēc idejas jau Robinam Hudam būtu jābūt tam harizmātiskajam personāžam, kurš modina simpātijas. (Nikolasa Greisa atveidotais Roberts de Reno mani uz tādu varoņdarbu nekad nebūtu pamudinājis. Viņa šerifs nenoliedzami ir gudrs un inčīgs, taču viņam pietrūkst Kīta Allana šerifa dzēlīgā sarkasma un dzīvesgudrības.No raganas miesām nākušais Alans Rikmans ir velnišķīgs diezgan, taču tikpat iepriekšparedzams.) Jo mēs jau principā iesūcam ar mātes pienu, kura ir mums pieņemamā - tradīcijas, kultūras, valsts iekārtas noteiktā apjūsmojamā patiesība. Šajā gadījumā - Robinam Hudam neapstrīdami jāiestājas par labo, un šerifs un Gisborns gala rezultātā - pelnījuši šo labo puišu organizētu izklaides ceļojumu uz pekli. Man bija visai grūti sākumā pieņemt, ka daudz kas šajā seriālā ir savādāk. Ka Robins Huds nav tas varonīgais eksemplārs, kādu mēs viņu esam raduši redzēt saskaņā ar tradīcijas ieskicēto plānu. Nav runa par to, ka šoreiz veidotāji bija nedaudz atkāpušies no kanona un izvēlējušies rādīt viņu ar trūkumiem un nebūt ne ideālu - plātīgs, iedomīgs, lecīgs, bez iemesla uzbrauc savam uzticamajam kalpam un tā tālāk. Tam ar to nav nekāda sakara. Pat šerifam viņi bija piedēvējuši tikko jaušamu cilvēcību, atļaujot viņam skaitītas sekundes sērot par savas māsas nāvi. Mani iebildumi, galvenokārt, ir vērsti pret galvenā personāža apšaubāmo morāli, kurai ar kaut kādu rakstura cēlumu, ok, galu galā - viņš ir Robins Huds, izņemot lietoto leksiku, ir visai maz sakara. Viņa sprediķu un darbu hronisko nesaderību. Taču mani tas nepārsteidz, jo pat Robina Huda PR persona atzīst, ka vārdi, precīzāk, nostāsti, kuros iemūžināts dižais varonis, ir daudz nozīmīgāki par darbiem. Nezinu, vai tāds ir bijis veidotāju mērķis, taču šoreiz tas vairāk atgādina Kaupēna varoņdarbu opusu, pārstāstītu no viņam glaimojoša skatpunkta. Domājams, es vairs neesmu tajā vecumā, kad viss, ko dara pozitīvais tēls, ir nekritiskas sajūsmas vērts. Un kad katrs nelāgais tēls grāmatā tiek izķēmots vai sašvīkots.

Vispār jau veids, kā mēs attiecamies pret kaut ko, šķetinām kādu problēmu, interpretējam kādu stāstu, kā arī tas, kas izraisa mūsos empātiju, ko mēs ļaunākajā gadījumā, ja pašam galvas nav, uzskatām par atdarināšanas cienīgu paraugu, savā ziņā nosaka mūsu ētikas kodeksa siluets. Tas, cik tas ir ass vai izplūdis, kā arī tas,cik tālu mēs varam atļauties novirzīties uz vienu vai otru pusi no tā, ko mēs uzskatām par pieņemamu vai atbalstāmu. Pieļaujamības robežas pastāv ne tikai seksā. (Piemēram, man parāva matus gaisā mūsdienās visai plaši izplatītais uzskats, ka, ja vienam no pāra ir problēmas gultā vai arī ja viens nevēlas tik bieži un tādā veidā, kā otrs to iedomājies, tad apdalītajam, ir tiesības laist pa kreisi, un tā nav krāpšana.) Turklāt ir būtiski, vai tas, ko mēs skandinām kā pārliecību, balstās tikai uz sveša teksta plūdsmilts ("Robina Huda" kontekstā tā ir spriedelēšana par izslavētā "pēdējā krekla" atdošanu citiem. Tā parasti ir tikai tukšvāvulība ar apziņu, ka nekas tamlīdzīgs ar mums nevar notikt un kas vislabāk burbuļo pār lūpām ar siltām čībām kājās. Ja kādam vajadzīgs šāda tekstu bīdītāja klīnisks portretējums, viņš var nešaubīgi iemest aci O. Vailda sacerējumā "The Devoted Friend"/"Uzticīgais draugs".), vai arī tam ir kaut kāds cits personīgajā kontekstā un pieredzē sakņots segums. (Mana subjektīvā pieredze saka, ka pareizi domājošie ļautiņi, tie, kas pa dzīvi lēkšo bez neviena redzama melnumiņa, allaž būs tie, kas pie pirmajām problēmām tevi visticamāk uzmetīs. Jo viņiem vienkārši nav attiecīgās pieredzes. Ne reizi dzīvē neizvārtījušies mēslos un neizvazāti caur dubļiem, viņi, altruistiski domājot par savām krāšņajām spalvām, ievēro principu no augstākminētās pasakas "...kad cilvēkiem ir raizes, viņi jāatstāj vienatnē..." Vaildam, kā rādās, ir bijis visai daudz darīšanu ar tādiem. Tie ļautiņi nu nekādīgi nespēs saprast, ka citiem var nākties dzīvot un rīkoties savādāk.) Un tāpēc nav brīnums, ka mans lasījums ir tieši tāds, kāds tas ir.

Izvairoties no liekvārdības. Kad butaforiskā Notingemas pils sagāzās gruvešos, aprokot kā šerifu, tā Gisbornu, es vienkārši atslēdzu BBC iPlayer. Man tā storija bija beigusies. No pārstāstiem es zinu, ka Robins Huds halucinējot iznākumā nevaronīgi agonēja pie kāda koka. Man nebija ne mazākās intereses to skatīties. Nākamajā dienā es izkāpu no gultas tik nelāgā noskaņojumā, ka gandrīz vai tūlīt ķēros pie pārbaudītā līdzekļa, kas lieti noder riebīga garastāvokļa un morālo paģiru likvidēšanas gadījumos. Pēc tam es aizvilku savējo puisi uz tuvīno kapsētu. Miss Hevišema par tādu ekscentrisma izpausmi uzgavilētu. Lai apskatītos, vai tur ir ko fotografēt. Jauks aizbildinājums. Atceros, ka laukā bija mežonīgi karsts, un soļi lipa pie asfalta. Pēc tam es uzliku "Arcade Fire" disku "Funeral". Pēdējais piliens. Es biju šausmīgi nikna uz sevi. Tas nebija normāli, ka es jutos tik reāli iztukšota kaut kādas uz ekrāna pavīdējušas sviestainas ilūzijas pēc. Kaut kas līdzīgs atkārtojās ar "Spooks". Tikai tajā gadījumā es pāris stundu laikā izriju teju vai veselu paku "Malboro Red". Abos gadījumos gan nelāgais gals bija paredzams un nāca brēkdams. Bet vēl vairāk es biju sašauta, kad piepeši tika "norakstīta" Hermiones Norisas tēlotā varone. (Ok, "Spooks" specifika ir tāda, ka lielākā daļa "norakstīto" varoņu no seriāla tiek izvadīti ar kājām pa priekšu: 1) nošauta un pirms tam ar galvu iemērkta verdošas eļļas katlā, 2) aizmukusi no valsts, jo savārījusi ziepes, 3) priekšlaicīgi pensionējies, jo gandrīz "izgāzis" svarīgu operāciju, 4) nošauts, 5) paglābta no soda un aizsūtīta uz Čīli, 6) nošauta, 7) pakārts, 8) piebeigts Afganistānā, 9) uzsprādzis automašīnā, 10) nodurts, 11) uzsprāgusi, mēģinot likvidēt bumbu, 12) pensionējies, 13) nošauta, 14) gājusi bojā bumbas sprādzienā, 15) nokasīts no asfalta pēc lēciena no daudzstāvu mājas jumta...)

Pēc kādām pāris nedēļām es iedomājos apskatīties, kā sauc tēlu melnā. Kā sauc šerifu, es tobrīd zināju it labi, neba velti viņš ir popzvaigznes autors no vienas puses.

______________________
(1) Kaut kā nespēju noticēt, ka tam elles pulverim sākumā dūša bijusi sašļukusi papēžos, jo, viņaprāt, atveidot Notingemas šerifu ir bijusi milzīga atbildība. Ko nevar teikt par biedru Ārmitidžu - viņa pietāti pret K. Allenu var sajust pa gabalu. Tur, kur šerifs iesmīkņā par Gisbornu, sak, kā gan tas nācās, ka tu - ģeķi - atstāji Loksliju Robinam Hudam, ja tev bija 24 bruņoti ļautiņi, bet viņam - tikai viens, R. Ārmitidžs izturas kā kautrīga jaunkundze. Vēl nedaudz, un viņš sāktu sarkt.