(Vīrieša ķermeņa ekspluatēšana filmās)
Iemesls, kāpēc es sāku rakstīt šo bija kāda Ričarda Ārmitidža frāze: "Es vēlos būt pietiekoši labā fiziskā formā, lai spētu tikt galā ar lomu, taču es nevēlos tikt izraudzīts lomai kā puisis, kurš novelk kreklu." Taču domājusi par to es biju jau agrāk. Neatceros, kur tieši es lasīju, ka britu aktieri ir diezgan pieprasīti Amerikā, jo viņi neatsakās tēlot "ļaunos". Un, kā stāsta, viņiem esot mazāk aizspriedumu pret izģērbšanos kameras priekšā. Šis laikam nebūtu tas gadījums.
Man gan nav nekādu aizspriedumu pret kaila ķermeņa atainojumu jebkādā medijā, taču pēdējā laika tendences ir visai daiļrunīgas. Ideju piesvieda vampīrsāgas "Twilight: New Moon"/"Krēsla: Jauns mēness" recenzija, kurā, manuprāt, tika apskatīti pamatprincipi, kā jebkuru nožēlojamu garlaicību padarīt skatāmāku un sieviešu slienainas sajūsmas apdziedātu. Sadabūt bariņu izskatīgu (Angļu valodā tas vārds būtu "hot".) vīriešu un likt viņiem bizenēt apkārt teju bez drēbes gabala mugurā. Šī ideja ir kļuvusi visai populāra un plaši pielietota mūsu laikos. Iespējams, tam ir kaut kāds sakars ar dzimumu vienlīdzību. Kā dziedāja Sindija Lopere – “Girls just wanna have fun”.
Vīrieša ķermenis mūsdienās tiek ekspluatēts tikpat dedzīgi kā sievietes miesa. Un ir divas būtiskas jomas, kurā tas tiek piedāvāts - izmeklēts ērzelisms Prinsa stilā un vizuāli uzsvērta vardarbība. Šādā gadījumā skaistumkopšanas salona apmeklējums, lejasgala spalvu vaksācija, manikīrs, pedikīrs tiek uzskatīts par normu. Un pat par obligātu nosacījumu, lai iekvēlinātu pretējā (un ne tikai) dzimuma interesi. (Ja palasa, ko raksta ļautiņi, es ar savu "zvērādu"/"fur" esmu galīgi atpalikusi no dzīves. Un nekopta, jo Bārbijai tāda atavisma nav. Bet, godīgi sakot, mani nevilina tas ekshibicionisms un mazohisms, ko apvieno vienā vārdā "vaksācija".)
Gatavojies kļūt par "publisku personību" kā, piemēram, norvēģu "slepkavnieks" (Interesanta tendence aktualizēt vecvārdus, kas droši vien bija lietojumā Kaupēna tvarstīšanas laikā.), neaizmirsti sakopties, lai varētu policijai sevi demonstrēt no metroseksuāļa šarmantākās puses. (Diemžēl, un tas visai daudz pasaka par sabiedrību kopumā, viņam ir izrādījusies taisnība. Ja viņš būtu nošņurcis bomža tipa psihs a la Hitlers, gan spriežot pēc padomju aprakstiem, šķidrām ūsiņām, taukainiem matiem, un mūždien blaugznām nobirušu apkakli, neviens par viņa apskaidrojošām idejām neinteresētos. Liekulība, vai ne?) Bet nacisti, vismaz daļa no viņiem, dažu iemeslu dēļ izskatījās pēc sava laika metroseksuāļiem.
Taču mūsu laikos mēģinājums piesaistīt skatītājus ar kailumu un vardarbību ir visai lielā cieņā. (Procentuāli nemācēšu apgalvot, cik daudz populārās produkcijas ASV un Britlandē turas uz šiem diviem vaļiem, man rādās, ka diezgan daudz, jo "BBC" ir ieplānojis apcirst finansējumu klasikas inscenējumiem.) Piemēram, "Strike Back [2]: Project Dawn". To sāka uzņemt angļu TV haizivs "Sky" ar nosaukumu "Chris Ryan's Strike Back", pēc kāda izbijuša SAS kaujinieka, vārds izlasāms nosaukumā, pašslavinošiem un pliekani seksualizētiem sadomājumiem, teiksim godīgi diezgan liels literārs kraps, kurš gan ir redzējis SAS zelli bez filologa izglītības, kas kaut ko sakarīgu spētu uzrakstīt. Mēģinot radīt līdzvērtīgu seriālu amerikāņu "24". (No pēdējā es esmu redzējusi tikai vienu epizodi, un mans vērtējums ir - es gandrīz aizmigu.)
Skatījos es ļoti triviāla iemesla dēļ - aktieris, ah, jā, tas pats, R. Ārmitidžs galvenajā lomā. Taču šābrīža ražojums ir krietni mainījies uz slikto pusi. “Pateicoties "HBO" investīcijām, mums bija krietni vairāk naudas, ar ko paspēlēties..." saka smīkņājošs seriāla producēšanā iesaistīts biedrs, pirms demonstrēt jauno "Sky1" piedāvājumu. "Tāpēc mēs uztaisījām vairāk līķu un pievērsām vairāk uzmanības pupu faktoram." "Boobage", būsim godīgi, izsaka visu, un nav gluži tas, ko es vēlētos redzēt action seriālā.
Pirmajās divās epizodēs esot veselas "četras atklātas (par ko es ļoti šaubos) seksa ainas". Ņemot vērā, ka viena epizode ir 45 minūtes gara, vieglam, mačo vai pašpasludinātu mačo auditorijai domātam pseido-porņukam tas piedienētu. Kas, manuprāt, pārspēj "Tjūdorus". Jo "Tjūdoros" nekā atklāta nav. Tā ir tikai seksa imitācijas horeogrāfija. Var, piemēram, iesmīkņāt, cik dedzīgi Džonatans Rejs Meijerss trennē pakaļas muskulatūru. Ja runājam par "Strike Back: Project Dawn", pirmā no minētajām samākslotajām seksa ainām, domājams, būs tā, ko viens no galvenajiem amerikāņu versijas varoņiem, Salivans Stepltons, ja nemaldos, aprakstīja apmēram šādi: viņš drātē (Vārda izvēle, kas apraksta darbību, gan šajā gadījumā ir manējā. Taču, manuprāt, pie "boobage" šis termins piestāv it labi. Tā sakot, vienotā stilā. Kā jau rakstīju iepriekš, spriedzes seriālos loves nav.) meitieti. Piepeši ielaužas sliktie, un viņš ir spiests cīnīties ar tiem pilnīgi kails, šūpojot savu mantību. Kas viņā radījis neveiklības sajūtu.
 |
Britu variantā nekā tamlīdzīga nav. Ir ļoti īsa sūkšanās imitācija. Atmiņu uzplaiksnījums. Ar sievišķi, ja es pareizi atceros kaut kur lasīto, jo pati tādu makulatūru ievērtēt nemēdzu, kas pēc grāmatas varianta, piedāvājot galvenajam varonim seksa pakalpojumus kā priekšniecības atbalstītu varoņgara stimulācijas formu.
|
 |
Mani pārsteidza, ka visvairāk iebildumus izraisījusi aina, kurā biedrs bez krekla ir piešņorēts pie X veida krusta. Daudziem tā likusies lieka, jo tai neesot nekādas saistības ar sižeta attīstību. Viens mazs, jauks citātiņš: "Stāsta, ka šāda poza, saspringti ievērtējot redzamos labumus, kas vedina uz nelāgām domām, varētu šķist uzbudinoša vidējam homoseksuālam vīriešu dzimuma sadistam, spriežot pēc tā, ko es esmu dzirdējusi.”
|
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru