I.
Dažas domas dzimst tad, kad tās vismazāk gaida. Protams, ir savdabīgi apcerēt kaut ko tamlīdzīgu, kad viens ļautiņš preparē otru ar nazi, taču ar mani reizēm tā gadās. Ja doma ir kaut cik domāšanas vērta, mana uzmanība mēdz aizpeldēt. Es joprojām fiksēju to, kas notiek uz ekrāna, bet manas domas klīst kaut kur citur. Vai viņš tikpat veiksmīgi spētu atvērt konservu kārbu, es domāju, tik krutam puisim, kurš intervijā atzinies, ka vajadzības gadījumā, ņemot vērā viņa pēdējā laika lomu specifiku, viņš spētu apgriezt kādam kaklu, taču vajadzētu to prast. Ja mēs runājam par mani, kādu brīdi atpakaļ pārliecinājos, ka es to joprojām māku. Padomju rūdījums.
"Spoki", 9. sezona, 7. sērija. "Labais" puisis satiekas ar "slikto", kurš viņu šantažē, lai noskaidrotu, kur meklēt savu ilgu objektu, ko "sliktais" nolaupījis. "Sliktais" parāda kaudzi erotisku fotogrāfiju un pavēsta, ka ķīnieši interesējoties par viņiem abiem. "Labais" puisis saka: "Tu vienmēr esi pratis manipulēt ar cilvēkiem, Von. Taču ir kaut kas, ko tu nekad neesi ņēmis vērā." "Un kas tas ir?" "sliktais" puisis vaicā. "Kaislība," atbild "labais" un iecērt nazi "sliktajam" kājā. Pēdiņas nozīmē, ka īpašības vārdi lietoti nosacīti un neko nenozīmē. "Labais" un "sliktais" ir vien ilūzija.
Es neesmu izcili romantiski noskaņots radījums un spēju visus patētismus un citas tamlīdzīgas jūtelību uzjundošas muļķības vēsu prātu laist pār galvu. Tas moments, kad es biju jauka un naiva un kad man ļoti patika "Pretty Woman" un "Bodyguard", ir sen palicis pagātnē. Droši vien manas biogrāfijas, kā arī manas VD dēļ, es divreiz padomāšu, vai ir vērts vispār satraukties, jo gan pozitīva, gan negatīva satraukuma rezultāts būs viens, taču fakts, ka ļautiņi slaucījuši asaras kriptogrāfes nāves ainā, par kuru runa būs nākošajā daļā, liek man domāt, ka es esmu kļuvusi jau pārāk ciniska un cieta.
Puisis, par kura spējām brutāli atvērt konservu kārbu es neesmu pārliecināta (Rietumniekiem ir cita domāšana, spriežu pēc savējā. Un salūzis konservu kārbu attaisāmais viņus drīzāk pamudina piesaukt visus svētos, nevis ķerties pie tā, kas atrodas pa rokai. Viņi pārliecināti rīkojas vien situācijā, kad viņi zin, kā rīkoties. Kakla apgriešana, IMO, pieder tieši pie tādām.), ir Ričards Ārmitidžs. Es viņu uzskatu par smalku un niansētu aktieri, kurš ar skatienu vien var pateikt vairāk nekā Marlons Brando ar pusstundu manierīgas šķobīšanās. Viņš arī ir iemesls, kāpēc es sāku skatīties "Spokus".
Ar vārdu "spoki" sarunvalodā apzīmē spiegus, kas mitinās MI-5 paspārnē. Terorisma, spiegošanas, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas draudu novēršana ir tas, ar ko viņi nodarbojas. Take it easy, es neesmu žanra cienītāja, "Bonds", kas skaitās žanra klasika, mani brīžam garlaiko līdz nāvei, un nosaukums "Royale" man vispirmām kārtām asociējas nevis ar kazino, bet gan ar spirtu litra pudelēs. Bija tāds postpadomju "ready to use" uzdzīves komplekts: "Spirķik, sigareti, belaši..."
Ārmitidža tēlotais Lūkass Norts ir salts, kā jau vēsta viņa vārds, pastīvs, ļautiņi pat raksta "kokains", bet tā jau ir klaja alošanās, noslēgts, pagātnes vizuāli un mentāli iezīmēts, viņš man rādās. Tumšs, kluss, melnējošs, rēgiem pilns dziļūdens lāsmenis, ko pārvilkusi mānīga miera kārtiņa. Tam vajadzēja būt kaut kam, jo viņa kā aktiera galvenais pluss ir izteikta iekšējā dinamika, taču šis viņa varonis ļoti ilgi mani atstāja vienaldzīgu. 7. un 8. sezonā man labāk patika Roza Meijersa/Hermione Norisa.
Kāpēc gan viņš zaudē romantiskajiem tēliem tā paša aktiera izpildījumā? (Viņš ir tēlojis kokvilnas vērptuves īpašnieku Džonu Torntonu Elizabetes Gaskellas romāna "North & South"/"Ziemeļi un dienvidi" TV adaptācijā, un viņa kontā ir arī neapvaldītais un brīžiem līdz riebumam patētiskais Gajs Gisborns BBC Robina Huda leģendas pārlikumā.)
Es nojaušu, ka viens no iemesliem varētu būt tas, ka spiegu seriālā primārais ir sižeta attīstība, kas raitā solī jānoved līdz kulminācijai. Tas ir kā ātrais sekss bez īpašas maigošanās. Sižeta izvērses princips ir pietiekoši rupjš un tiešs - te tev būs šaujamais, pelēks BMW ar nolaižamu jumtu, sorry, apskrambāts, melns Mersedess, un vālē uz priekšu.
Otrs iemesls varētu būt tas, ka spiegu seriālā varonis pārsvarā ir salīdzinoši plakans un neizstrādāts: tēls tiek izzīmēts ātriem, aprautiem švīkojumiem. Es zinu, tas skan nodrāzti, taču šeit mēs varam runāt par Hemingveja aisberga efektu - tagadne atklājas straujā darbībā, pagātne - ainās un dialogos, kas pārāk īsi un fragmentāri, lai ļautu apjaust to, kas apzināti noklusēts. Tas drīzāk atgādina idejas uzmetumu, kurā, ja labi piedomā, var nojaust, pēc kā tas varētu izskatīties, ja aisberga zemūdens daļu atklājošajai saspēlei būtu atvēlēts vairāk laika.
Laiks ir trešais un pats galvenais iemesls, kāpēc tēli rādās nepabeigti. Vienas stundas ietvaros ir jāspēj ietilpināt gan sērijas sižets, gan tas jāsavij ar visas sezonas galveno sižeta līniju. Piemēram, Lūkasam un Majai pirmajā tikšanās reizē režisors piešķīris veselas 48 sekundes attiecību noskaidrošanai. Ko iespējams pagūt tik īsā laika sprīdī? Pārmīt pāris skatienus, pateikt pāris teikumus un pasvītrot ar vienu vai diviem izvēles žestiem. Tas ir limits. Maja vispirms pārsteigti vaicā: "Tu esi dzīvs?" un pēc tam ar pirkstu galiem vilcinoties pieskaras viņam. Sapratusi, ka viņas priekšā nav rēgs, viņa iecērt tam pļauku. Pirmais žests liecina par neticību un nedrošību pēc ilgās atšķirtības, otrais pauž - dusmas. Viss ir vietā, taču šī satikšanās notiek itin kā garāmskrienot un rada iespaidu, ka kopējā vēstījumā tai būtiskas nozīmes nav.
Taču ironiskā kārtā kaislība ir tieši tas, kas šoreiz motivē varoņa rīcību. Kaut arī nekādu reālu pierādījumu, tātad - arī ticamības - nav. Fragmentā, kad Lūkass apgalvo Vonam, ka sieviete, kuru viņš mīl, viņam nozīmē vairāk nekā viņa darbs un reputācija, es tam nespēju noticēt. (Kur palicis varoņpantiņš: "Es esmu MI-5. Es vienmēr esmu bijis MI-5."?) Kaut arī viņa balsī dzirdami apslēpti draudi, bažas un kaisme, mīlas stāsts laika trūkuma dēļ nav reāls, nazis, kas grozās kājā, ir. Mazajā ekrānā Vons raustās un pārgriež acis, un es saprotu, ka nazis nav tikai moku rīks, lai piespiestu viņu runāt. Nazim ir neatkarīga loma un teksts - nazis kalpo kā šīs kaislības manifestācija.
"Ziemeļi un dienvidi" viena no beigu ainām. Romantiskajiem varoņiem ir iespēja un laiks izspēlēt stāstu kā slinki vienā veselumā saplūstošu emociju akvareli maigiem pieskārieniem, ilgpilniem skatieniem, pastaigām pa lauku apvidu ar dzeltenos rozes ziedos iebāztu degunu un izjustiem skūpstiem. BTW, Dona Frenča (Dawn French) ir atzinusi, ka viņš labi skūpstoties. Iespējams, ka to viņš varētu piedāvāt kā alternatīvu konservu kārbas atvēršanai...
