Patiesību sakot, šī tendence pasargāt bērnus no visa satraucošā mani biedē. Es domāju, ka saudzēšanas pasākumi izdara tiem lāča pakalpojumu. Šaubos, ka cilvēks, kas savā dzīvē pārticis tikai no V. Disneja studijas produkcijas, būs spējīgs adekvāti reaģēt uz dzīves situācijām, kuras bieži vien prasa rīkoties nevis saskaņā ar kādu iepriekš apstiprinātu Tā Kunga pasaku scenāriju, asistējot viedai sirmmāmiņai, bet gan pieņemt arī smagus un nepopulārus lēmumus un izšķirties arī par ne tik lāgu lietu darīšanu.
Un tā nav tikai teorija. Ja man nebūtu reālas pieredzes saskarsmē ar jaunu sievieti, kuras personības briedums 26 gadu vecumā ir smagi iestrēdzis skaistajā bērnībā, es tik īpaši neceptos. Es saprotu, ka Vinnijs Pūks, Alise, Pelnrušķīte, 101 dalmācietis un tamlīdzīgi var būt tuvs jebkurā vecumā. Pati par sevi tā nav problēma. Taču, ja tā ir vienīgā garīgā barība? Katru gadu vasarā doties svētceļojumā uz Amerikas Disnejlendu. Un, ja ir iespējams, tad ziemā - uz Parīzes Disnejlendu. Tas, kas viņu neskar tieši, viņu neinteresē un nekrīt viņai acīs. Viņa pamanīja, ka suņam ir slikti tikai tad, kad tas vairs nespēja pats tikt augšā pa kāpnēm. Tagad viņa grib sev mīļsunīti, taču kurš viņu vāks pēc tam, kad šunelis būs izaudzis no vecuma "cute"? Un attieksme - visu manā vietā izdara un pabeidz citi, piemēram, es gribu remontu, bet esmu tā pārgurusi pēc vienas durvju virsmas nokrāsošanas, ka divas nākamās dienas to vien spēju, kā elst un pūst - liek maniem nagiem nolaisties. Un reizēm es nevilšus domāju, ka manai 13 gadīgajai meitai noteikti ir daudz vairāk prāta un saprašanas. Jo eksistence iedomātā ziepju burbulī, kas ar namdurvīm norobežots no pārējās "ļaunās pasaules" - pasaules, kurā ir jādomā un jāuzņemas atbildība par saviem darbiem, neveicina nedz emocionālo, nedz intelektuālo attīstību.
Taču - no otras puses - teiksim tā, es nemaz nebrīnos par to, jo zināms infantīlisms un atbildības trūkums ir vispārēja patērētāju sabiedrības iezīme. Cilvēki absolūti neapzinās, ka viņu lēmumiem var būt sekas. Tās ir valsts institūcijas, kas mūždien brīdinoši krata pirkstu. Vai gan citādi būtu jāskandina par "ēšanu ar atbildības sajūtu", "alkohola patērēšanu ar atbildības sajūtu", "tērēšanu ar atbildības sajūtu"?
Protams, no malas tas var šķist jauki, ja sabiedrība ir tā sakārtota, ka cilvēki tajā var eksistēt bez īpašas smadzeņu piepūles. Kad valsts pa daļai indivīda vietā uzņemas lēmējfunkciju par to, kas ir labs un kas ir slikts. Tomēr personīgi es dodu priekšroku domāšanai. Vēsture ne reizi vien ir pierādījusi, ka, attīstoties konkrētiem apstākļiem, šī tendence nedomāt ar savu galvu var kļūt riskanta.
Sabiedrības modelis, ko pārstāvēja Nacionālsociālistu partijas biedrs Hitlers, saucās totalitārisms. (Man ir slinkums nodarboties ar komunisma kritiku.) Tas, kā jebkura cita līdzīga valsts sistēma, savā tēvišķajā izpausmē ietverot privilēģijas uz nenobriedušo prātu pārraudzības realizāciju un pārmācību par atkāpšanos no normām, paturēja sev tiesības uz vienīgo pareizo pasaules skatījumu un brīvību pārveidot pasauli partijas ideālu virzienā. Viss pārējais bija iznīcības vērts: sliktās grāmatas tika sadedzinātas, "izvirtušās" mākslas darbi, šķiet, iznīcināti vai pārdoti uz ārzemēm, lai sagādātu naudu zibenskariem, izredzētās rases ģenētiskajiem, fiziskajiem vai garīgajiem parametriem neatbilstošie ļautiņi - sterilizēti, izolēti no sabiedrības vai/un iznīcināti. Tādējādi sabiedrības locekļi, pasargāti no kaitīgajām ietekmēm, precīzāk padarīti par lemt nespējīgiem Trešā Reiha Disnejlendā ieslēgtiem bērniem, dzīvoja kā dieva ausī, kamēr viss notiekošais viņus personiski neskāra, neko neredzoši, neko nedzirdoši, jūsmodami par Gebelsa trāpīgajiem rakstiem un masu sarīkojumu grandiozumu un estētiku. (1) Un pēc kara viņi pavēstīja, mēs neko nezinājām par to, kas notiek mums apkārt. C'est la vie!
____________________________
(1) Par to runā Traudla Junge savā atmiņu grāmatā "Līdz pēdējai stundai".
