Par tauku uzkrāšanas kultūru

Savā savdabīgajā prātā es domāju, ka aptaucībai ir visai tiešs sakars ar ēšanas tradīcijām konkrētajā valstī. Vai jūs zinājāt, ka vidējais britu svieviešu apģērbu izmērs ir 16? Ēdot ārpus mājas, ir visai neiespējami atrast kaut ko dikti veselīgu un bez pamatīgām kalorijām, jo gandrīz visur, kur es esmu bijusi, ir godā celta zivs/cālis/burgers/jebkas cits ar kartupeļiem frī. (Nekad neesmu sapratusi, kāds tiem kartupeļiem sakars ar brīvību.) Makdonalda komplekts maksā tikai £1.99.

Reiz, kad mēs bijām Heistingsā (Nē! Tā pavisam noteikti nav vieta, kur Erkila Puaro kolēģis Heistingss ir dzimis.), man bija bija problēmas atrast kaut ko ēdamu. Vietējās zivtiņas, krabjus vai omārus kā no laivas nākušus tūlīt uz šķīvja. Veselu stundu mēs klaiņājām turp un atpakaļ pa galveno ielu, tam vajadzēja būt ļoti jautram skatam, aplūkojot logos vai pie durvīm izliktās ēdienkartes un dzīvi diskutējot, un es nebrīnītos, sevi no malas jau neredz, ja man būtu bijis tik izmisis ģīmis kā meklējot tualeti Rīgas centrā nakts vidū. Mans pusis teica, ka es vienkārši esot izlepusi. (Dabā tas izklausījās labāk - Oh, you fussy Latvian! - pārbolot acis. Bet tas ir tikai teiciens. Viņš to saka arī tad, ja es stundu nevaru izvēlēties kurpes. Esmu audzināta tā, ka man ir tikai dažas lietas, bet man labas diezgan, un es nekad nepirkšu kaut ko tikai mīļā miera labad.) Galu galā mēs uzgājām vienu itāliešu restorānu, kuram vairākas reizes jau bijām noskrējuši garām, kurā bija dabonams vietējais omārs. Kopš tās reizes mans puisis mēdz jokot, ka kartupeļi frī ir mans mīļākais ēdiens.

Ko nezināja miss Pigija

Kaut kad kaut kur (visprecīzākā norāde pasaulē :) ) bija rakstīts, ka Rīgā kāda kundzīte papūlējusies iestrēgt starp tualetes durvju ailēm. Latvijas iedzīvotāji sašutumā noskurinājās, tā ir bezkaunība krīzes laikos tādu speķi uzaudzēt. Taču viņiem ne prātā nevarētu ienākt, ka, kā nesenās aplēses rāda, Londonas ugunsdzēsēji pēdējo piecu gadu laikā ir iztērējuši 292,992 mārciņas, lai glābtu ļautiņus, kas ievērojamo apmēru dēļ pret savu gribu kļuvuši par krēslu, gultu, vannu gūstekņiem. London Lite raksta, ka dienā ir nepieciešama vismaz viena ugunsdzēsēju mašīna, jo paramediķi nav spējīgi pārvietot taukos slīkstošus pacientus. Nacionālais Veselības dienests (National Health Service), cīnoties ar šo problēmu, ir iztērējis apmēram 44 miljonus britu mārciņu, paplašinot durvju ailes, nostiprinot liftus un operāciju galdus. Londonas ātrās palīdzības mašīnu parks (brīvs pārcēlums no The London Ambulance Service) arī ir investējis līdzekļus ar speciāliem nostiprinājumiem apgādātu transporta līdzekļu iegādei. Pēdējo piecu gadu laikā kopējie izdevumi aptukušu ļautiņu pārvietošanai sasnieguši 4 miljonus britu mārciņu. Konservatīvo partija, kas guvusi pieeju šiem datiem, saka, ka skaitļi atspoguļo nastu, ko aptaukošanās epidēmija uzkrāvusi uz ārkārtas palīdzības dienestu pleciem. Ēnu kabineta veselības ministrs, bijušais ugunsdzēsējs, Maiks Penings uzskata, ka Leiboristu partijas pieteiktais karš liekajam svaram ir ar troksni izgāzies.

Atminos, kā 2006. gada oktobrī London Lite rakstīja: "Valdība ir darījusi zināmu, ka vēlētos, lai supermārketi pasniegtu pārāk smagiem britiem stundas kā ēst augļus un dārzeņus. Veselības ministre Kerolīna Flinta izteicās, ka daži sabiedrības locekļi atsakās ēst veselīgi, jo viņi pietiekoši nav informēti par to. Viņa citēja kādu māti, kas pēdējā seminārā, ko noturēja Veselības Ministrija, ir sacījusi, ka baidās no "šermuļus uzdzenošajiem produktiem". K. Flinta sacīja: "Izrādījās, viņa runāja par dārzeņiem, kurus viņa nekad savā dzīvē nebija redzējusi... Ko jūs ar to darāt? Vai jūs to mizojat? Vai jūs to vārāt? Vai jūs to sagriežat?""

Bez šaubām tas viss izklausās ļoti jauki: valdības rūpes par sabiedrību un viss pārējais blah blah blah. Un idiotiski tikpat lielā mērā. KĀPĒC? Atcerēsimies jaukos padomju laikus (nostaļģiskas atmiņas, kas raksturīgas manai paaudzei, vai ne?), kad 12 gadus vecas meitenes mājturības stundās mācīja, kā pareizi apziest maizes šķēli ar sviestu. Man šķiet, ka jau tad tas izskatījās pēc kretīnisma. Varbūt, ka tas sasaucās ar tobrīd valdošo sviesta trūkumu dižajā PSRS, jo uz vienu šņukuru tobrīd vienā stāvēšanas reizē pienācās 200gr sviesta paciņa. Taču tikpat labi ir iespējams, ka tas atspoguļoja latvieša knauzerīgo dabu. Neba velti pirms neatkarības atgūšanas/ap vizītkaršu laiku bija tāds konkurss "Latvijas zeltene", kur kronis pienācās tai, kura kartupelim nomizos visplānāko miziņu.

Dzīvojot Anglijā, es ne reizi vien esmu bijusi šajos supermārketos, kuri noziedzīgā kārtā nenodarbojas ar ļautiņu izglītošanu veselīgas ēšanas jomā, un varu bez vilcināšanās, liekot roku uz sirds, apzvērēt, ka augļu un dārzeņu tajos ir pa pilnam. Pat pieņemot, ka viņa nekad nav bijusi nekur tālāk par tuvīno lēto ierītuvi a la Makdonalds, Burgerkings vai Perfekti Izceptais Cālis, man kaut kā neticas, ka ļautiņš nekad savā dzīvē nav redzējis "šermuļus uzdzenošos" pārtikas produktus. Ar tādām pašām sekmēm viņa varētu šņukurēt, ka nekad dzīvē nav bijusi zoodārzā un redzējusi mērkaķi, un es no sirds ticu, ka valdība uz karstām pēdām iazrautu viņu tur. Tas būtu vēl viens savdabīgs veids, kā tērēt budžeta naudu.

T. Blērs (tobrīd vēl pie varas ruļļiem): "Vairums cilvēku vēlas piekopt veselīgu dzīves veidu... taču bieži vien tas ir praktiski neiespējami." Taisnība? Diemžēl nē. Jo pat tajos sasodītajos supermārketos vairums piedāvāto fasēto dārzeņu ir gatavi lietošanai, proti, nomizoti, sagriezti un tā tālāk. Un, ja pat tie nav sagatavoti mājturības stundām, uz pakas vienmēr ir iespējams atrast lietošanas pamācību. Piemēram, pamācībā uz Balto britu kartupeļu pakas jūs varat izlasīt visu par to vārīšanu, cepšanu, pagatavošanu biezenī un sagriešanu, līdz pat galējam idiotismam, manuprāt, "nomazgāt un nomizot". Un tas norāda uz jaunu samilzušu problēmu, ko risināt nāksies tagadējai valdībai, proti, jo apaļīgāks ļautiņš, jo sliktāk tas prot lasīt. Citādi varētu aiziet, piemēram, uz to pašu Foyles vai VHSmith, un iegādāties labu pavārgrāmatu.

Recesija būšot ilga un sāpīga. Smeldzošs zobs galvā bubina mazāk. Vai jūs nojautāt, ka nauda runā. Vienīgā problēma, ka banknošu čaukstoņa šobrīd šizofrēniski spēj izmocīt austiņās vienu vienīgu vārdu - sveiki. Vai arī uzdevums prāta asināšanai. Jautājums: "Kāda atšķirība ir starp investīciju baņķieri un balodi?" Atbilde: "Balodis var atstāt depozītu uz Ferrari." Tādas ir jaunākās tendences.

Taču uz visu var palūkoties no optimistiskās puspilnas glāzes puses. Noels Galahers pareģo, ka pašreizējā ekonomiskā krīze, bezdarbs, depresija un bezcerība nacionālā mērogā atstās pozitīvu ietekmi uz moderno mūziku. "Es ceru, ka finansiālā krīze vēl mazliet padziļināsies; vismaz mēs [briti] tāpēc izspiedīsim dažus labus albumus. Kad mēs sākām 90to gadu sākumā, tas bija diezgan drūms laiks, kad konservatīvo partija joprojām bija pie varas. Krīze izvelk laukā labāko mūzikā un modē, un politikā."

Pankroks savu uzvaras gājienu sāka laikā, kad britu mārciņai klājās tik slikti, ka nācās no SVF aizņemties 3.2 miljonus baksu, lai stabilizētu ekonomiku. Ja ASV šī subkultūra vairāk kalpoja par pusaudžu dusmu izlietni, tad 70to gadu vidus Anglijā tā kļuva par modes lietu, kurai piemita bezdarba ģīmja brutālās iezīmes. Dominēja sociālā tematika, kas Štatos nebija būtiska. Panki bija acīs lecoši un agresīvi. Viņi dēvēja sevi par "antikristiem" un "anarhistiem", nēsājās apkārt ar savu "naplama pilno sirdi", gatavi izgāzt niknumu uz pirmo garāmgājēju, gānijās par karalienes "fašistisko režīmu" un pilnā kaklā kliedza, ka viņiem "nav nākotnes". (Ļoti interesantu remarku es pamanīju vakardienas laikrakstā London Lite. Kāds lasītājs raksta: "Apmēram 30 gadus atpakaļ Džonijs Rotens dziedāja par anarhiju AK. Trešdienas nožēlojamie notikumi (Runa ir par G20 protestiem Londonas centrā.) vedina uz domām, ka, ja viņam tas būtu jādzied šodien, nosaukums būtu "Apātija AK".") Kad pankroka vilnis noplaka, vietā nāca goti un izveidoja savu subkultūru. Daudzas no klasiskajām gotiskajām grupām - Siouxie & The Banshees, Joy Division, Bauhaus (kuru pirmo singlu Bela Lugosi's Dead daži ļautiņi uzskata par gotiskās kustības himnu) - sākotnēji bija panku grupas. Viņus iedvesmoja Sex Pistol piemērs - māki vai nemāki, ņem instrumentu un spēlē.

M. Tečere astoņdesmitajos izdarīja daudz, lai "uzlabotu ekonomisko stāvokli", iznīcinot ražotnes, piemēram, kalnrūpniecību ziemeļos. (Latvijas valdība, likvidējot rūpniecību, iespējams domāja tāpat.) Ļautiņi, kas to laiku pārdzīvojuši, uzskata, ka spilgtais astoņdesmito gadu pops, uzkasīti mati un spilgti garbuļi bija atbilde visapkārtvaldošajam rūpniecības pagrimumam un bezcerībai. (Špaktelis un tamlīdzīgi puišiem ir pilnīgi normāla britu kultūras iezīme. Miks Džegers: "..čaļi ģērbušies sieviešu drēbēs nav nekas īpaši jauns.”) Pols no Halifaksas atceras astoņdesmitos: "Drūma un depresīva desmitgade, kas līdzinājās trīsdesmitajiem, īpaši ziemeļos 80to sākumā, fabriku slēgšanas, izmaksu apcirpšanas, investīciju nogriešanas, masu bezdarbs. Īss uzplaukums, ko uzkurināja alkatība, tad atkal kritums, šoreiz jau visā valstī. Domas, ka dažas valsts daļas nekad vairs neatkopsies, iespējams, ka nostāsies uz kājām, taču tā paliks daudziem cilvēkiem kā trauma." Plaisa starp pārtikušajiem diemvidiem un nabadzīgajiem ziemeļiem iezīmējās visai sajūtama. Liza no Londonas atminas braucienus uz garām sirreālām pamestām fabrikām un ogļraktuvēm Jorkšīrā un Vidusanglijā, un kā pretstatu gar logu aizslīdošām smalkām, tikko celtām mājām un ofisiem dzimtajās dienvidu grāfistēs. Par to laiku diezgan izteiksmīgi runā daži TV seriāli Minder, Auf Viedersehen, Pet!, Only Fools and Horses.

Runājot par sākumā minēto pareģi Galaheru, jāatzīst, ka viņa vecākiem nenoliedzami ir bijusi savdabīga humora izjūta, kad tie puiku nosauca Ziemassvētku vārdā - Noels. Puisis atzinies, ka ir šņaucis kokaīnu karalienes tualetē Premjerministra rezidencē, Dauningstrītā 10, kad viņš 1997. gadā bija uzaicināts uz tikšanos ar Toniju Blēru. "Kā es atminos, tā bija visai jauka. Ar samtu pārvilkts sēdeklis un tā tālāk. Taču tās bija dienas revolūcijas laikā. Kāds pavaicāja: "Vai tu negribētu iemest aci Karalienes tualetē?" Un es sacīju: "Kāda runa!"" Pārējais jau ir vēsture.