Vienvakar nejaušības pēc, jo mani ne pārāk vilināja perspektīva kārtējo reizi vērot kā Mels Gibsons "Drošsirdī" mokās ar skotu akcentu, uzslēdzu "Chanel 4", kur rādīja TV programmu "Ramsay's Kitchen Nightmares". Tajā Čipa un Deila lomās vienlaikus skatāms Gordons Ramsajs. Viņš kopā ar savu komandu ceļo pa AK un ASV, glābdams restorānus, kas ir uz biznesa nojukšanas robežas.

Labi padomājot, iemeslus tam mēs varam izsmadzeņot paši. 1) sušķīga virtuve, kuras vizuālās pazīmes ir melnumu slānis visās iespējamās vietās un kur par telpas specifisko aromātu gādā iebojājušos pārtikas produktu pārpalikumi. Lai būtu iespējams pārraides laikā paņerkstēt par to, pirms filmēšanas telpas aizliegts sakopt. 2) vīzdegunīgs šefpavārs, kas vienmēr visu zina par citiem labāk un kura ēdienu gatavošanas prasmes ir iestrēgušas pagājušā gadsimta 60jos gados. 3) nošņurcis zāles pārzinis uzkumpušiem pleciem, kas vairāk atgādina lūdzēju nekā noteicēju. 4) saldētu produktu izmantošana svaigu vietējo produktu vietā. 5) nepārdomāta cenu politika, piemēram, "buy one and get one free"/vienu porciju nopērc, otru dabū par brīvu. 6) noplucis zāles paskats. Variācijas ir visdažādākās.

Tas viss būtu ļoti skaisti un pamācoši, sak, skatieties un mācieties, kā nenolaist uzņēmumu uz grunti, ja vien godājamā šefpavāra runāto vārdu brīžam visai biezā kultūrslānī nerotātu klasisks angļu četrburtisms ar visiem saviem atvasinājumiem, kas nezinātāju tā vien vedina uz domām, ka Č. Dikensa vai T. Hārdija valoda izteiksmes līdzekļu ziņā ir krietni noplicinātāka nekā J. Raiņa vai A. Upīša valoda. Ikdienā tā droši vien arī ir, jo vidusmēra runātājs, kas neinteresējas par literatūru, diezin vai lieto vairāk par 3000 leksiskajām vienībām. Tāpēc angļiem tik daudzas lietas var būt "jaukas". Piemēram, laiks ir "jauks", ielas galā atrodas "jauks" (varētu teikt "omulīgs") restorāns, tā meitene izskatās "jauka" (latvietis, iespējams, sacītu "piemīlīga"), un arī viņas drānas ir "jaukas", ir iespējams "jaukā" kompānijā "jauki" pavadīt laiku, un tā tālāk. Tipiska valodas noplicinātība.

Taču zinātājiem ir pilnīgi skaidrs, ka nešpetnais četrburtis ir viens no interesantākajiem nenormētās angļu leksikas vārdiem, un vienīgais no visiem vārdiem, kas sākas ar "f", tas tiek izcelts un mīļi saukts par "F-vārdu". Tā sākuma skaņa, atkarībā no runātāja nolūka, var paust sāpes, prieku, mīlestību, naidu. Kaut arī "Oxford English Dictionary" rakstīts, ka izcelsme nav skaidra, visticamākā teorija ir tā, ka tas aizgūts no vecvācu valodas vārda "Frichen", kas nozīmējot "kopā berzēties". Savdabīgi, ka dienvidvācu izloksnēs tas nozīmējot "precēties" (Sie hon gefrichd/Viņi apprecējās.).

Mazais, klasiskais vārdiņš, pārstāvēts daudzās gramatiskajās kategorijās, ir gauži produktīvs. To var lietot gan lietvārda, gan darbības vārda, gan īpašības vārda, gan apstākļa vārda vai tā daļas, gan partikulas vietā, Tomēr tā pielietojums salīdzinājumā ar slāvu valodām ir salīdzinoši ierobežots. "Krietnā kareivja Šveika" tulkotājs angļu izdevuma priekšvārdā saka: "Tāpat kā citas slāvu valodas un vācu valoda, arī čehu valoda var lepoties ar plašu lamuvārdu klāstu visdažādākās intensitātes nokrāsās. Mēs, Lielbritānijā, nevaram mēroties ar to, jo - bez šaubām puritānisma ietekmē - vairums mūsu lamuvārdu ir pārāk maigi, un mūsu stiprie izteicieni aprobežojas ar vienu vai divām nodrāztām rupjībām. Čehu lamuvārdi pamatā ir saistīti ar mājlopiem, ekskrementiem vai ķermeņa daļām, kas ar tiem saistītas. Angļu rupjības pārsvarā attiecināmas uz seksuālajām funkcijām un perversijām."

Runā, ka Gordons Ramsajs ceļu uz slavu un atzīšanu izlauzis ar lamām un uzvedību, kas robežojas ar huligānismu. Ēdienu gatavošanas šovā Melburnā viņš demonstrē attēlu, kurā redzama sieviete ar cūkas šņukuru: "Tā ir Treisija Grimšova (austrāliešu TV seja). Viņa mani vakardien intervēja. Viņai vajag pieteikt vizīti pie ārsta, kas špricē botoksu Saimonam Kouelam." Par viņa tuvajām attiecībām ar šo vārdu liecina TV raidījums "F Word", kura divdomīgais nosaukums no vienas puses atgādina par šefpavāra leksikas īpatnībām, no otras puses - nu nevajag visur meklēt zemtekstus - angļu valodā vārds "ēdiens" arī sākas ar burtu "f".

Taču bezkaunība un sulīga lamāšanās vien neatslēdz visas durvis. Pagājušā gada nogalē varenie un bagātie pa galvu pa kaklu nemetās nosolīt vakariņas ar Gordonu. Kad sākotnējā 1000 mārciņu likme jau bija noslīdējusi līdz 500 mārciņām, viesnīcnieks sers Roko Forte paslēja augšup roku: "Es solīšu 500, ja man nebūs jāvakariņo ar Gordonu Ramsaju." "Ramsajs ir viens no tiem šausmīgajiem ļaudīm, kas mani garlaiko līdz nāvei," pēc izsoles teica lords Pīrsons. "Viņš ir tikai šefpavārs - kāpēc gan viņam neturpināt gatavot ēdienu un neaizvērties?" Tomēr viens no viesiem - viņa identitāte netika atklāta - galu galā nosolīja 500 mārciņu vērtās pusdienas, kas normāli izmaksātu 850 sešiem cilvēkiem.

"Jūs pārkāpjat mūsu vienošanos par štatu saglabāšanu un algu nepiefrizēšanu!" iebļāvās Bobs Krovs, RMT (Lielbritānijas Dzelzceļa, jūras un transporta strādnieku arodbiedrību) vadītājs, uzzinājis, ka divi RMT biedri atlaisti par nopietniem darba disciplīnas pārkāpumiem. Viens no viņiem izmests par durvju atvēršanu nepareizajā pusē kādā no Viktorijas līnijas stacijām, ko vainīgais piesedza ar neveiksmīgiem meliem par drošības pārbaudes veikšanu. Otrs - par zādzību no darba brīvajā laikā. Un pieprasīja to atjaunošanu darbā. "Ja ne, mēs streikosim!"

Par to, ka šai "plānprātībai", kā to nosauca sašutušais Londonas mērs, Boriss Džonsons, sekotāji atradīsies, bija skaidrs tāpat. Kāpēc? Jo neviens nevēlas būt streiklauzis - ļautiņš, ko kas neatbalsta kopīgo aktivitāti vai uzņemas darbu streikojošo strādnieku vietā. To dēvē neglītā vārdā par "scab" un "...tas ir drausmīgs noniecinājums", atzīst Jubilee Line TVnetā. "Mums bija tā, ka pēc streika, tos, kas nestreikoja, ignorēja, pargāja ielas otrā pusē; kad ieraudzīja, ka ienāca "crew room", tā neviens ar viņiem nerunāja, kliedza pakaļ "scab"! Pamēģini nu nestreikot, ja vairākums izvēlas!"

Šoreiz streiku atbalstīja tikai 14% arodbiedrības biedru. Džeimss Vongs - Maksvīnijs, 24 gadus vecs arodbiedrības biedrs, streikam pievienojies "ar prieku un no brīvas gribas". Viņa izvēlei neesot nekāda sakara ar Bobu Krovu, ko viņš nekad neesot saticis. Lai tad, "kad pienāks tā diena, kad man vajadzēs palīdzības - un tā [nešaubīgi] pienāks - viņi [arodbiedrības biedri] būs šeit, lai mani aizstāvētu". "Spēks caur vienību" esot tas galvenais iegansts, kāpēc arodbiedrības dibinātas.

Par to, kas notika 48 stundās, kad centrā satiksme tika paralizēta, varēja lasīt avīzēs. Nevienam no tiem, ko es pazīstu, par laimi nenācās to izbaudīt uz savas ādas. Miljonu pilsētā, kāda ir Londona, notiekošais bija līdzvērtīgs dabas stihijas nodarītajam postam, taču tas tikai esot sējis cilvēkos "apņēmību". "Smaids apstaroja manu seju, kad es redzēju cilvēkus ejam ar sporta kurpēm kājās, velosipēdistus līkumojam satiksmē, līdz malām piestūķētus autobusus, katrs nolēmis nepieļaut metro darbinieku streikam atturēt viņu no darba," raksta Vendija. Cilvēki esot pierādījuši "grūtgalvjiem, kas organizēja streiku", ka darbā iepējams nokļūt arī neizmantojot metro. Šķiet, viņi runā par cita veida vienību.

Iespējams, ka tā izrādīsies nesalaužamāka. "Tiem, kas streiko, neizdosies nospiest šīs lielpilsētas iedzīvotājus, un viņi nesaņems vispār nekādu līdzjūtību no sabiedrības." Un, uz kādu līdzjūtību var cerēt ļautiņi, kas visus pasažierus padara par "ķīlniekiem" savu prasību vārdā. "Tāpat kā policisti, metro vadītāji ir daļa no mūsu sabiedrības mašinērijas - viņi to zināja, kad pieteicās darbam," uzskata Patrīcija. Vērā jāņem arī tas, ka streikotāji liek uz spēles līdzcilvēku dzīvības; pārpildītajās ielās "pat paramediķiem uz motocikliem bija grūtības tikt cauri [satiksmei]".

Cauri it kā pamatotajām prasībām turpmāko divu gadu laikā saglabāt esošās darba vietas un pacelt algu par 5%, lai tā tiktu līdzi šā brīža inflācijai, kā adata no siena spiežas "neviltota alkatība". Rašela Lādža raksta: "Ja cilvēki zinātu, cik metro vadītāji saņem algās un kādi viņiem ir bonusi, viņi varbūt domātu nedaudz savādāk par vadītāju prasībām." Sākuma alga esot 38 000 mārciņu gadā, kas nebūt neesot slikti, ņemot vērā to, ka vienīgais viņu darbs esot nospiest pogu pēc tam, kad aizvērušās durvis. Viņiem pienākoties arī 8 nedēļu apmaksāts atvaļinājums, kā arī iespēja bez maksas izmantot transporta pakalpojumus, kas ietaupa 6000 mārciņu gadā. Ja vēl pieskaitot virsstundas, tad esot grūti atrast metro vadītāju, kas mājās pārnestu mazāk par 50 000 mārciņām gadā. Un tas ir krietni virs vidējā pat Londonā. Ņemot vērā to, ka daudz londoniešu strādā garas stundas bez izredzēm uz līdzvērtīgiem bonusiem vai algas paaugstinājumiem un ka minimālā stundu likme 5.73 gadā velk apmēram uz 12 000 mārciņu, šis streiks ir kā "pliķis sejā" visiem, kas izmanto metro pakalpojumus.

Droši vien A. Kronins, ja tas būtu noticis viņa laikā, būtu priecīgs piešķirt kādam no savu romānu varoņiem Boba Krova ģīmi un līdzību.

Cik svarīgi reizumis būt nemērķtiecīgam

Psiholoģe Nora Kalnmale, Starptautiskais Reiki centrs, Delfos raksta par mērķtiecību jeb piedāvāto iespēju izmantošanu. Par to, ka tā nav iedzimta īpašība un par to, ka tā diendienā jāattīsta un jākopj. Tas, protams, ir skaisti un brīnišķīgi. Es tikai ar tādu reālu pastāstiņu vēlos parādīt, ka ne vienmēr ir jēga par katru cenu lauzties logā, ja durvis ir ciet.

Tas ir stāstiņš par to, kā brazīlietis Žoao Marselo Kalass tikai pie reisa AF 447 reģistrācijas galda Riodežaneiro lidostā 31. maija vakarā uzzināja, ka viņa pasei beidzies termiņš. (Lai tālāko būtu iespējams lasīt bez problēmām, paskaidroju, iekavās es tēlošu mērķtiecības mīli, kuram visai tuva varētu būt H. Ibsena cēlo vārdu: "Tev piedots tiks, ja neiespēji, bet it nekad - ja negribēji..." kā deķītis uz visām pusēm staipāmā pamatdoma. Nav brīnums, ka es Brandu uzskatu par egoistisku, pašapmierinātu un amorālu manipulatoru. Ir tik ērti pateikt: "Tu taču - pauze lentas maiņai/jo ilgāka pauze, jo dižāks artists - NEGRIBĒJI!" Aiz niknuma un pietātes pret mērķtiecību dreb dubultzods. Acis pārbolītas.)

Tālākā notikumu attīstība droši vien liktu iedomātajam pasaku tēlam nicinājumā novērsties. Biedrs Kalass jau gatavojās "mērķtiecīgi" aprunāties ar Air France personālu (Ticēsim, ka būtu iespējams "sarunāt", par ko liecina latvju TV galvas piemērs, kurš viens un divi nokārtoja savu vecāku ceļojumu uz Amsterdamu ar vecā parauga pasēm. Neņemsim aubē faktu, ka kādam franču pārim pat ar drauga, holandiešu konsula, palīdzību neizdevās iekļūt pārpildītajā Air France lidmašīnā. Tas gan ir saprotami, jo viņiem nebija biļešu uz konkrēto reisu.), un tai pašā brīdī viņš nodomāja, ka droši vien ir kaut kāds iemesls (Sic! Ko tikai ļautiņi neizdomā, lai attaisnotu savu neizdarību! Sak, man ods iekoda, un sunītis uzrasināja uz kājas, noturējis mani par reklāmstabu, jo visas drēbes man zīmolotas.),kāpēc viņam jāpaliek Brazīlijā. Viņa neizlēmīgais draugs nevēlējās ceļot viens, tāpēc arī palika. (Kā cimds ar roku! Varen nemērķtiecīgi ļautiņi.) Bloga autors/-e, kur es sagrabināju šo faktu minimumu, jo īsto rakstu interneta juceklī nespēju atrast, sorry, man nav ne mazākās vēlēšanās dauzīt ar galvu ķieģeļu sienu, (Re, re, kāda nemērķtiecīga, pat sīku rakstiņu grūti atrast.) vaicā: "Vai tā ir nāves nodošana (a betrayal to the death), vai arī tā ir jauna iespēja, ko dzīve viņiem dāvā?" Dikti patētiski, vai ne?

Ja Žoao Marselo Kalass būtu strikts un izlēmīgs cilvēks, viņš laikus būtu sagatavojis savus dokumentus, mēs tomēr katru dienu nedodamies ceļojumos uz Portugāli un Spāniju. Un arī savam draugam būtu skaidri un gaiši pateicis: "Dārgais, tev noteikti ir jālido!". Saskaņā ar N. Kalnmales rakstu, iespējas tiek dotas, lai tās izmantotu, ja ne tās pa logu aizmūk prom. Un šoreiz puisis, prasti sakot, palaida garām savu unikālo iepēju uzdejot dance macabre zem tumšiem mākoņiem klātajām debesīm. Romantiska mēnesnīca starus stīgoja kaut kur augstāk, bet to varētu piedomāt klāt. Droši vien liktenis grūši nopūlējās, lai savāktu kopā labus ģimenes tēvus, gudrus bērnus, talantīgas un mērķtiecīgas topošās ārstes, un tamlīdzīgi. Tādam nesavāktam un neizdarīgam āpsim viņu vidū nebija vietas.

Tāpēc, pametot acis atpakaļ uz savu projektu cūkājumu un garām palaisto iespēju klāstu, es īsti nezinu, vai tās tiešām ir bijušas ne-veiksmes, jo vēlāk šī ne-veiksmība ir izrādījusies savā ziņā veiksme. Lielākas problēmas ir bijušas tad, ja es, saprotot, ka piedāvātais variants ir galīgi garām, esmu turpinājusi mest akmeņus logā, jo iesākto taču nevarot pamest pusratā. Muļķības! Un kā vēl var. Un tieši šeit ir paslēpts tas manipulatīvais striķītis, ko esmu pieminējusi augstāk. Ja tu neuzvedies mērķtiecīgi, ļautiņiem ir iespējas tevi nolīdzināt ar zemi, radot vainas apziņu, kas ir pats taisnākais ceļš uz visu veidu neirozēm. Tātad, patiesību sakot, nevis iespēja tiek palaista gaisā un aizlido projām kā gaisa balons, bet gan ir tikai uzvedinoša, iespējas realizācijai vēl nav pienācis īstais laiks.