Manā skatījumā ir trīs ļautiņu grupas, kas dodas uz ārzemēm. Pirmā, tie, kas par visām varēm pēc tā salkuši un dzinušies, jo uzskata, ka ārzemēs dzīvot ir smalki; ja tu esi no ārzemēm, vai arī ja tev ir draugs no turienes, tu allaž būsi uzmanības centrā, un visi citi tevī klausīsies muti paplētuši. Stereotips, kas, šķiet, saglabājies no tiem laikiem, kad ārzemju radi vai ārzemju latvieši tika celti dieva vietā un viss, ko tie teica bija pareizumu pareizums (šai lietai es pati esmu gājusi cauri, tāpēc nepārspīlēju). Citos laikos šī tipa ļautiņi uzskatītu, ka ir smalki dzert tēju, atšaujot mazo pirkstiņu (skat. A. Kronins "Zvaigznes raugās lejup").

Otrie uz turieni dodas pragmatisku mērķu vadīti: nopelnīt naudu (šobrīd šī pasākuma jēga varētu būt zem jautājuma zīmes) vai iegūt izglītību. Un visas pļāpas par aizbraucējiem kā bezmugurkaula lopiņiem ar vergu dvēselēm ir smieklīgas. Vai jūs kādreiz esat paņēmuši vienu nelielu čemodānu un aizbraukuši kaut kur svešumā? Aizslēdzot durvis uz iepriekš nodzīvoto dzīvi, izbārstot pa malām fotogrāfijas; atmiņu drumslas kā dauzīti stikli takas malās, ne visi atspīd saulē, jāuzmanās, lai nejauši neuzkāptu virsū. Savam puisim es reiz drūmi pajokoju, ka tas ir apmēram tāpat kā dzīvam līst kapā, jo neko daudz tu nevari paņemt līdzi.

Trešie ir tie, kas nekad neko nav plānojuši un kam tas vienkārši tā ir sanācis. Nu ko tu padarīsi, ja dzīve raiba kā dzeņa vēders. Kaut arī pēdējā laikā šis "raibums" man asociējas ar pasta balodi vārdā Raibais Džims/ Speckled Jim no pavieglās filmas Blackadder.

Nekad nebiju domājusi pievērsties bloga rakstīšanai, esmu tam par vecu un slinku, taču pamanīju, ka sāku rakstīt dzimtajā valodā ar kviecošām kļūdām, un šausmās novērsos no tās cūku fermas. Es varētu sev piedot stila skruļļastes; kā nekā pēdējo divu ar pus gadu laikā latviešu valodā es esmu runājusies tikai ar Montiju, suņa gabalu, ja runa būs par cāli, viņš sapratīs visu, arī latviski, un, acīs skatīdamies, luncinās asti, - un nodevusies garum garām sarunām ar ceriņkrāsas sienām istabā, tomēr histēriski lauzīt galvu par to, vai pareizi būtu rakstīt, piemēram, "jābrīnas", vai arī "jābrīnās" (šķiet, ka būtu ar -ās, galu galā tā ir III konjugācija), man šķita tā kā drusku par daudz.

Turklāt, lasot Apollo publicētos vispārinājumus par Angliju, man acis kļuva lielas jo lielas, jo ainas paspilgtinājumam kā pērles cūkām priekšā tika kaisīti citāti no Džordža Maiksa grāmatas "Kā būt ārzemniekam" (George Mikes. How to be an Alien), kas pirmizdevumu piedzīvojusi 1946. gadā (!). Piemēram: "Kriminālists var laboties un kļūt par godīgu sabiedrības locekli. Ārzemnieks nevar laboties. Ja viņš reiz ir ārzemnieks, viņš vienmēr paliek ārzemnieks. Nekādu citu iespēju. Var kļūt par britu, bet viņš nekad nevar kļūt par angli." Īsi sakot, grāmata ir asprātīga, tāpēc var būt lieliska lasāmviela, taču sniedz hiperbolizētu un novecojušu priekšstatu par Angliju un angļiem. Un tad man ienāca prātā visai ķecerīga ideja, ka būtu savdabīgi pierakstīt, kā es, būdama ārzemniece, kura dīvainas likteņa ironijas pēc dzīvo kopā ar britu un kurai, ņemot vērā zināmas mentalitātes atšķirības, nav nodoma kļūt par angli, redzu Angliju. Jo iespaidiem ir tā nelāgā kaite pabālēt daudz ātrāk nekā fotogrāfijām.

Visbeidzot saņēmu mailu no pazīstama puiša, ar kuru mēs neesam tikušies gadus 13, un tajā bija rindas: "Nu tagad jau moderni dzīvot ārzemēs." Mani kaut kā mulsina šis pielīdzinājums, itin kā šis fenomens būtu kaut kas apmēram tāds, ka vienu gadu ļautiņi valkā banānbikses, bet jau nākamajā gadā visi kā viens sajūsminās par melnām tīkliņzeķubiksēm. Bet katram jau ir tiesības uz savu viedokli.

Pati pirmā bilde, ko es uzņēmu Londonā ar mobilo telefonu. Svētā Pāvila katedrāle tumsā zvīļo no pretējā Temzas krasta. 2005. gada 23. decembris. Ceturtā diena, kopš es Hītrovā spēru savu kāju uz Anglijas zemes. Dažus mēnešus atpakaļ mani tirpināja sakarā ar sociālās apdrošināšanas numuru. Kad intervētājs man pavaicāja, kopš kura laika es dzīvoju Apvienotajā Karalistē, atbildēju nekavējoties un precīzi - kopš 2005. gada 19. decembra.