Pati pirmā bilde, ko es uzņēmu Londonā ar mobilo telefonu. Svētā Pāvila katedrāle tumsā zvīļo no pretējā Temzas krasta. 2005. gada 23. decembris. Ceturtā diena, kopš es Hītrovā spēru savu kāju uz Anglijas zemes. Dažus mēnešus atpakaļ mani tirpināja sakarā ar sociālās apdrošināšanas numuru. Kad intervētājs man pavaicāja, kopš kura laika es dzīvoju Apvienotajā Karalistē, atbildēju nekavējoties un precīzi - kopš 2005. gada 19. decembra.


Todien, kad tika uzņemtas šīs paplūdušās bildes, mēs ar puisi aizklīdām līdz Teita galerijai. Es esmu draņķīga tūriste, un mani ne pārāk aizrauj vietas, kur cilvēki spieto un vienprātīgi fotografējas. Trafalgāra skvērā, kurā tūristu brīžiem ir tikpat daudz kā baložu, viņi izceļas ar putniem raksturīgām haotiskām riņķošanas trajektorijām. Apņēmīgi viņi uzspurdz spārnos, lai čalodami dotos viņiem vien zināmā virzienā, tad mazliet apjukuši drūzmēdamies nolaižas zemāk, jo ielu nosaukumi Londonā ir izlasāmi tikai uz stūriem, un atkal skatās savos ceļvežos, kas centrā nopērkami teju vai katrā vietā, kur pārdod laikrakstus, pastmarkas, aploksnes. Jā, arī skatu kartes ar Parlamenta ēku un Big Benu, Vestminsteras abatiju, Tauera tiltu un "Londonas aci". Un es brīnos, ka tās tur tirgo joprojām, jo mūsu laikos katram sevi cienošam tūristam ir fotoaparāts un piemīt atzīmēties kāra suņa sindroms. Droši vien manī ir kaut kas no snoba, jo, būdama Deivida Bovija fane, es tā arī neesmu devusies svētceļojumā uz telefona būdu Hedonstrītā 23 (Heddon Street), kur viņš fotografējās Zigija albuma vākam. Man pilnīgi pietiek ar to, ka es dzīvoju gandrīz turpat, kur viņš, iekams kļuva slavens, un reizēm dodos iepirkties uz Luišemu (Lewisham), nu akurāt tāpat kā viņš. Dzīve reizēm mēdz būt nešpetni ironiska.