(Par valodas un identitātes problēmām)
Es piekrītu idejai, ka patība ir tikai ilūzija. Un tas kļūst ar neapbruņotu aci redzams, ja uz šo fenomenu paskatās no lingvistiskas viedokļa.
Es esmu pamanījusi, ka man ir kāda problēma ar angļu valodu. (Viena no daudzām, man jāatzīst, ņemot vērā manas gadiem ilgstošās mīlas un vienlaikus naida pilnās attiecības ar to. Un atzīstot to, ka manu saskari ar angļu valodu raksturo izmeklēta panikas lēkmju vēsture, ko rosinājusi draņķīgā pieredze universitātē.) Tas notiek ik reizi, kad oriģināls tiek rakstīts tajā, reizēm es tā daru, tas atkarīgs no tā, kura valoda piedāvā interesantākas iespējas spēlēties ar tēliem, un pēc tam man uzrakstīto nākas pārtulkot savā mēlē.
Zināmā mērā šis pārrakstīšanas un pārkodēšanas process dzimtajā valodā atgādina depersonalizāciju, ko es esmu izjutusi vairākas reizes, neapjēdzot, kas notiek. Dažos vārdos - depersonalizācija ir subjektīva personības nerealitātes izjūta. Šajā gadījumā tas nozīmē to, ka tavs domāšanas gājiens šķiet svešs (abās nozīmēs :D).
Un es saprotu, kāpēc tas ir tā - rakstīto tekstu nosaka tēli, idejas, realitātes, teikuma struktūras, kas raksturīgas angļu valodai. Un valoda, ko mēs lietojam, savukārt nosaka mūsu mentalitāti. Tāpēc man rodas problēmas uztvert sevi kā latvieti.
Kaut arī es nekad neesmu jutusies kā tāda.
svētdiena, 2010. gada 26. septembris
trešdiena, 2010. gada 15. septembris
Par suņiem, kaķiem un Notinghilu
(Kāpēc no manis sanāktu štrumtīga tūriste)
Nieki un krāmi juku jukām ar antikvāru, modes precēm, pārtiku, ziedu letēm starp cilvēkiem. Iepazīstieties, tas ir Portobello ielas tirgus. Ļautiņi dažādos ceļvežos to nosaukuši par "leģendāru" un uzsvēruši, ka tas jāapmeklē katram tūristam. (Pārējās obligātās atzīmēšanās vietas varētu būt Vestminsteras abatija, Tauers, Trafalgāra skvērs, panorāmas rats, vaska figūru muzejs un tamlīdzīgas vietas, kurām cilvēkam, kam rūp viņa nervi un laiks, vajadzētu iet ar līkumu.) Stāsta, ka tirdzniecība uz ielas ar dārzeņiem un augļiem esot aizsākusies ap 1860. gadu, jo ceļš vedis uz Porto Bello fermu. Pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados uz turieni pārvākušies antikvāra tirgotāji. (Kad man pāris nedēļas atpakaļ noplīsa laptopa adapters, es drūmi pajokoju par faktu, ka, ja tas izrādīsies "vintage" lieta, mums nāksies tur atgriezties.)
Protams, par antikvāru nevar nosaukt mājas numuru zīmes ar Portobello ielai piederīgiem atribūtiem, dažādu citu firmu brīnumi un grabuļiem līdzīgas krelles, kas ir pirmais, ko jūs ieraugāt. Tad acis pārslīd veciem traukiem un tējas piederumiem, kartiņām un kartēm, akurāti papīra rāmī ielīmētiem "autentiskiem" žurnālu izgriezumiem un tamlīdzīgi. (Autentiskā ir pārāk daudz, lai tas būtu īsts. Interesanti, kāds gan noiets būtu autentiskiem padomju makulatūras izgriezumiem?) Varbūt tāds pats kā gāzmaskām, krievu armijas cepurēm un robežsargu ausainēm ar sarkano zvaigzni un sirpi un āmuru virsū? Bezgaumības un bezjēdzības kalngals. Nez, cik autentiskas tās varētu būt? Padomju laiki ir sen beigušies. Un man šķiet, ka tās darinātas kaut kur citur, a la made in China vai Poland, jo arī padomju armijas noliktavu krājumi nevarētu būt neizsmeļami. (Nepastāvīgo laika apstākļu dēļ man nebija līdzi fotoaparāta, bet telefonam nosēdās baterija.)
Rajons, kurā atrodas Portobello ielas tirgus saucas Notinghila. Skaitās pošs, bet, manuprāt, nekas īpašs. Slavens vēl arī ar to, ka tur tapusi kāda nāvīgi garlaicīga romantiskā komēdija ar Džūliju Robertsu un Hjū Grāntu galvenajās lomās. Jāpiebilst, ka Hjū Grānts ir manā īpašajā "mīluļu" sarakstā. Viņš mūždien tēlo to pašu jauko, mazliet kautrīgo angļu puisi, ar ko, šķiet, sāka savu karjeru, tāpēc droši var uzskatīt, ka viņam bijusi tikai viena loma. "Notinghila" ir viens no tā tipa šedevriem, ko tikai kādā piektajā reizē noskatījos līdz beigām, pārējās - es vienkārši aizmigu. Ja Īstenda salīdzinājumā ar šo galu izskatās visai noplukusi - platas ielas un māju bloki vizuāli nedaudz atgādina Kijevas nomales vai kadrus no padomju filmām "Ja Šagaju Po Moskve"/"Es soļoju pa Maskavu", daudz mašīnu lielāku par Kamaziem tāpat kā pie vietējās stacijas, tie joprojām man liek justies neomulīgi, taču ielas BEZ bedrēm un risēm, daudz veikalu, kur pārdod drēbes, kas pēc stila tuvas tām, ko velk uz ielas, strādājot naktsmaiņā (mana puiša komentārs), tad rajons aiz Vestendas šķiet emocionāli atsvešināts un nemīlīgs. Viena kvadrātpēda [dzīvokļa] saskaņā ar "The Evening Standart" datiem rajonā ap Kensingtonu un Čelsiju maksā 1.214 mārciņas. Kas ir daudz salīdzinājumā ar Londonas vidējo - 450 mārciņām.
Valodu ziņā Bābele. Ļautiņi klīst apkārušies ar fotoaparātiem. Tikt laukā no metro ir murgs. Sasvīdušas miesas smaka. Bezjutekliska berzēšanās miesai gar miesu. Pie izejas stāv puisietis formas tērpā un regulē ļautiņu plūsmu. Vērdamies acīs, viņš man uzauro, ka otra izeja izved tieši tajā pašā ielas pusē tikai 200 m tālāk, izskatīdamies visai stresains un bezpalīdzīgs. Suņa darbs, suņa dzīve. Es atcērtu, kā viņš atļaujas uz mani bļaut. Un tad jau mans puisis līdz ar gājēju straumi aizmēž mani tālāk.
Notinghilā mēs esam ieradušies, lai satiktos ar holandiešu draudzeni un viņas meitu. Tās ir viņas, kas vēlas apskatīt Portobello ielas tirgu. Mans puisis ir nodzīvojis Londonā 44 gadus un ne reizi nav bijis tur. Tūristu ceļveži iesaka tur iet no rīta puses, kamēr ļaužu masas nav novākušās.
Droši vien viņiem ir taisnība, jo mēs bijām ap 2 dienā, un tur valdīja neaprakstāms haoss. Nebeidzama ļautiņu straume, kas zosu gājienā ar aitu bara ietiepību mēro šo ceļu. Un cenšas nopirkt kādu no iepriekšminētajiem nieciņiem. Vai arī kaut ko jēdzīgāku, taču pat nepūlējos iedziļināties, kas tur tāds ir. Vietām virzīšanās ātrums uz priekšu varētu sasniegt 10 metrus 2 minūtēs. Tas ir daudz par lēnu, lai varētu justies komfortabli šajā burzmā. Laikam mans 'private space' (es nezinu un šobrīd nespēju iedomāties, kā tas saucas latviešu valodā) prasa lielāku plašumu un norobežošanos. Es zinu, ka es ņerkstu, taču ar "anxiety disorder" tādas lietas dod pa nerviem. Par ko mēs pārliecinājāmies nākamajā dienā.
Un pats labākais, kas mani aizgrāba līdz ģībienam. Turpat uz ielas tirgo paellu. Un turpat uz ielas, nākdami pretim, spiezdamies virsū, ēd atvērtos papīra traukos. Ļautiņi, kas to nobaudījuši, apgalvo, ka paella esot lie-lis-ka. Taču es uzskatu, ka ēst uz ielas tādā burzmā ir neprāts. Tikpat ģeniāla ideja, kā smēķēt ļaužu barā. Principā var taču nolīst kaut kur malā.
Taču ir arī kaut kas labs. Es, iespējams, tagad saprotu, kāpēc angļi saka: "It's raining cats and dogs". Lietusmākonis no lejas šķiet tik draudīgs, jo tas veidots no ņudzošiem debesu suņiem un kaķiem, kuru akota krāsa tuva manai iecienītajai melnajai krāsai. Kamēr suņi mierīgi un cēli planē uz leju, kaķi šņāc un sprauslo. Un, jo vairāk sprauslojošu kaķu, jo negantāk līst.
Nieki un krāmi juku jukām ar antikvāru, modes precēm, pārtiku, ziedu letēm starp cilvēkiem. Iepazīstieties, tas ir Portobello ielas tirgus. Ļautiņi dažādos ceļvežos to nosaukuši par "leģendāru" un uzsvēruši, ka tas jāapmeklē katram tūristam. (Pārējās obligātās atzīmēšanās vietas varētu būt Vestminsteras abatija, Tauers, Trafalgāra skvērs, panorāmas rats, vaska figūru muzejs un tamlīdzīgas vietas, kurām cilvēkam, kam rūp viņa nervi un laiks, vajadzētu iet ar līkumu.) Stāsta, ka tirdzniecība uz ielas ar dārzeņiem un augļiem esot aizsākusies ap 1860. gadu, jo ceļš vedis uz Porto Bello fermu. Pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados uz turieni pārvākušies antikvāra tirgotāji. (Kad man pāris nedēļas atpakaļ noplīsa laptopa adapters, es drūmi pajokoju par faktu, ka, ja tas izrādīsies "vintage" lieta, mums nāksies tur atgriezties.)
Protams, par antikvāru nevar nosaukt mājas numuru zīmes ar Portobello ielai piederīgiem atribūtiem, dažādu citu firmu brīnumi un grabuļiem līdzīgas krelles, kas ir pirmais, ko jūs ieraugāt. Tad acis pārslīd veciem traukiem un tējas piederumiem, kartiņām un kartēm, akurāti papīra rāmī ielīmētiem "autentiskiem" žurnālu izgriezumiem un tamlīdzīgi. (Autentiskā ir pārāk daudz, lai tas būtu īsts. Interesanti, kāds gan noiets būtu autentiskiem padomju makulatūras izgriezumiem?) Varbūt tāds pats kā gāzmaskām, krievu armijas cepurēm un robežsargu ausainēm ar sarkano zvaigzni un sirpi un āmuru virsū? Bezgaumības un bezjēdzības kalngals. Nez, cik autentiskas tās varētu būt? Padomju laiki ir sen beigušies. Un man šķiet, ka tās darinātas kaut kur citur, a la made in China vai Poland, jo arī padomju armijas noliktavu krājumi nevarētu būt neizsmeļami. (Nepastāvīgo laika apstākļu dēļ man nebija līdzi fotoaparāta, bet telefonam nosēdās baterija.)
Ļautiņi uz ielas.
Antikvāras šujmašīnas.
Rajons, kurā atrodas Portobello ielas tirgus saucas Notinghila. Skaitās pošs, bet, manuprāt, nekas īpašs. Slavens vēl arī ar to, ka tur tapusi kāda nāvīgi garlaicīga romantiskā komēdija ar Džūliju Robertsu un Hjū Grāntu galvenajās lomās. Jāpiebilst, ka Hjū Grānts ir manā īpašajā "mīluļu" sarakstā. Viņš mūždien tēlo to pašu jauko, mazliet kautrīgo angļu puisi, ar ko, šķiet, sāka savu karjeru, tāpēc droši var uzskatīt, ka viņam bijusi tikai viena loma. "Notinghila" ir viens no tā tipa šedevriem, ko tikai kādā piektajā reizē noskatījos līdz beigām, pārējās - es vienkārši aizmigu. Ja Īstenda salīdzinājumā ar šo galu izskatās visai noplukusi - platas ielas un māju bloki vizuāli nedaudz atgādina Kijevas nomales vai kadrus no padomju filmām "Ja Šagaju Po Moskve"/"Es soļoju pa Maskavu", daudz mašīnu lielāku par Kamaziem tāpat kā pie vietējās stacijas, tie joprojām man liek justies neomulīgi, taču ielas BEZ bedrēm un risēm, daudz veikalu, kur pārdod drēbes, kas pēc stila tuvas tām, ko velk uz ielas, strādājot naktsmaiņā (mana puiša komentārs), tad rajons aiz Vestendas šķiet emocionāli atsvešināts un nemīlīgs. Viena kvadrātpēda [dzīvokļa] saskaņā ar "The Evening Standart" datiem rajonā ap Kensingtonu un Čelsiju maksā 1.214 mārciņas. Kas ir daudz salīdzinājumā ar Londonas vidējo - 450 mārciņām.
Valodu ziņā Bābele. Ļautiņi klīst apkārušies ar fotoaparātiem. Tikt laukā no metro ir murgs. Sasvīdušas miesas smaka. Bezjutekliska berzēšanās miesai gar miesu. Pie izejas stāv puisietis formas tērpā un regulē ļautiņu plūsmu. Vērdamies acīs, viņš man uzauro, ka otra izeja izved tieši tajā pašā ielas pusē tikai 200 m tālāk, izskatīdamies visai stresains un bezpalīdzīgs. Suņa darbs, suņa dzīve. Es atcērtu, kā viņš atļaujas uz mani bļaut. Un tad jau mans puisis līdz ar gājēju straumi aizmēž mani tālāk.
Notinghilā mēs esam ieradušies, lai satiktos ar holandiešu draudzeni un viņas meitu. Tās ir viņas, kas vēlas apskatīt Portobello ielas tirgu. Mans puisis ir nodzīvojis Londonā 44 gadus un ne reizi nav bijis tur. Tūristu ceļveži iesaka tur iet no rīta puses, kamēr ļaužu masas nav novākušās.
Droši vien viņiem ir taisnība, jo mēs bijām ap 2 dienā, un tur valdīja neaprakstāms haoss. Nebeidzama ļautiņu straume, kas zosu gājienā ar aitu bara ietiepību mēro šo ceļu. Un cenšas nopirkt kādu no iepriekšminētajiem nieciņiem. Vai arī kaut ko jēdzīgāku, taču pat nepūlējos iedziļināties, kas tur tāds ir. Vietām virzīšanās ātrums uz priekšu varētu sasniegt 10 metrus 2 minūtēs. Tas ir daudz par lēnu, lai varētu justies komfortabli šajā burzmā. Laikam mans 'private space' (es nezinu un šobrīd nespēju iedomāties, kā tas saucas latviešu valodā) prasa lielāku plašumu un norobežošanos. Es zinu, ka es ņerkstu, taču ar "anxiety disorder" tādas lietas dod pa nerviem. Par ko mēs pārliecinājāmies nākamajā dienā.
Un pats labākais, kas mani aizgrāba līdz ģībienam. Turpat uz ielas tirgo paellu. Un turpat uz ielas, nākdami pretim, spiezdamies virsū, ēd atvērtos papīra traukos. Ļautiņi, kas to nobaudījuši, apgalvo, ka paella esot lie-lis-ka. Taču es uzskatu, ka ēst uz ielas tādā burzmā ir neprāts. Tikpat ģeniāla ideja, kā smēķēt ļaužu barā. Principā var taču nolīst kaut kur malā.
Taču ir arī kaut kas labs. Es, iespējams, tagad saprotu, kāpēc angļi saka: "It's raining cats and dogs". Lietusmākonis no lejas šķiet tik draudīgs, jo tas veidots no ņudzošiem debesu suņiem un kaķiem, kuru akota krāsa tuva manai iecienītajai melnajai krāsai. Kamēr suņi mierīgi un cēli planē uz leju, kaķi šņāc un sprauslo. Un, jo vairāk sprauslojošu kaķu, jo negantāk līst.
Abonēt:
Ziņas (Atom)