(Par valodas un identitātes problēmām)
Es piekrītu idejai, ka patība ir tikai ilūzija. Un tas kļūst ar neapbruņotu aci redzams, ja uz šo fenomenu paskatās no lingvistiskas viedokļa.
Es esmu pamanījusi, ka man ir kāda problēma ar angļu valodu. (Viena no daudzām, man jāatzīst, ņemot vērā manas gadiem ilgstošās mīlas un vienlaikus naida pilnās attiecības ar to. Un atzīstot to, ka manu saskari ar angļu valodu raksturo izmeklēta panikas lēkmju vēsture, ko rosinājusi draņķīgā pieredze universitātē.) Tas notiek ik reizi, kad oriģināls tiek rakstīts tajā, reizēm es tā daru, tas atkarīgs no tā, kura valoda piedāvā interesantākas iespējas spēlēties ar tēliem, un pēc tam man uzrakstīto nākas pārtulkot savā mēlē.
Zināmā mērā šis pārrakstīšanas un pārkodēšanas process dzimtajā valodā atgādina depersonalizāciju, ko es esmu izjutusi vairākas reizes, neapjēdzot, kas notiek. Dažos vārdos - depersonalizācija ir subjektīva personības nerealitātes izjūta. Šajā gadījumā tas nozīmē to, ka tavs domāšanas gājiens šķiet svešs (abās nozīmēs :D).
Un es saprotu, kāpēc tas ir tā - rakstīto tekstu nosaka tēli, idejas, realitātes, teikuma struktūras, kas raksturīgas angļu valodai. Un valoda, ko mēs lietojam, savukārt nosaka mūsu mentalitāti. Tāpēc man rodas problēmas uztvert sevi kā latvieti.
Kaut arī es nekad neesmu jutusies kā tāda.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru