ceturtdiena, 2010. gada 16. decembris

Ēnu marionetes III.

(Rekviēms augstceltnes jumtam)

"Gisborns ir agresīvs ārēji, taču iekšēji jūtīgs, kurpretī Lūkass ir pilnīgs pretstats - ārēji labdabīgs, taču nolobiet virskārtu, un viņš spēs iedvest bailes," Ričards Ārmitidžs izteicies kādā intervijā, salīdzinot abus tā brīža tēlojamos varoņus. Tomēr es riskēšu apgalvot, ka spēju saskatīt Lūkasā Nortā zināmu līdzību ar Gaju Gisbornu. Mezglu punkti abiem ir līdzīgi. Atšķiras vien pavediena tālākais izvirpinājums. Savā ziņā Lūkass Norts rādās esam daudz amorālāka un bezsirdīgāka Gisborna variācija.

Kā viens, tā otrs ir dzīves iedragāts, emocionāli nestabils, bez draugiem, ģimenes un citām socializējošām saiknēm, ar salīdzinoši zemu pašvērtējumu un atgādina apkārt staigājošu praktizējoša psihiatra sapni. Abos gadījumos tas ir stāsts par personu, kas sākotnēji savu ambīciju, egoisma, un - Lūkasa gadījumā - alkatības dēļ sasējusies ar kādu spēcīgāku indivīdu, kurš zin šīs personas vājuma un sāpju punktus un kurš, uzspiežot uz tiem, spēj ar šo personu manipulēt kā vien viņam tīk. Gisborna gadījumā tas ir šerifs, Lūkasa gadījumā - Vons. Tomēr atšķirīga ir pakļāvības gradācija - ja Gisborns, iekams izraujas no šerifa ietekmes, lai teju tai pat mirklī nonāktu zem kāda cita morāles tupeles, ir spējīgs vismaz dažos gadījumos atvērt muti un dabūt pār lūpām iebilstošu: "Milord...", tad apzināti pieņemto ideālu iegrožotais Lūkass līdz noteiktam laikam Vona veiklajos pirkstos atgādina mīkstu mālu: "Saki, ko tu gribi, un es to izdarīšu." Tikai lēnām sākot pakļauties savai apslēptajai tumšajai pusei, ko vispirmām kārtām, ja ticēt seriāla veidotājiem, motivē pašlabuma meklējumi un kaislības, viņš nogalina Vonu un uzsāk kaķa un peles spēlītes pats savā smilšu kastē par visu banku. Taču - diemžēl - man ir ļoti nelāga aizdoma, ka šīs spēlītes joprojām režisē nevis Lūkass pats, bet gan viņu "atmodinājušais" Vons no mākoņu maliņas.


"Spoki", 9. sezona, 8. sērija.Iznīcības Grāls, kas modificē kādas rases/etniskās grupas ģenētisko informāciju, lai iznīcinātu to, pēc kura tīko ķīnieši un ir dzinies Lūkass, beidzot nonāk viņa rokās. Harijs Pīrss kapitulē un iemaina failu ar kodēto nosaukumu "Albānija" pret kādu viņam ļoti nozīmīgu dzīvību. (Lai to panāktu, Lūkass izmanto tikpat "atbaidoši primitīvas" metodes kā tās, kuru izmantošanu viņš pārmeta Vonam iepriekšējā sērijā, kad runa bija par Maju - viņš nolaupa Rutu - Harija sirdsāķīti. Taču viņš atšķirībā no "ļaunā" Vona iet vēl tālāk - viņš viņu sazāļo un tad atstāj sasietu, bezpalīdzīgu, pieslēgtu pilošai sistēmai dzīvības briesmās.) Tā ir valsts nodevība, un Lūkass ir neizpratnes pilns, kāpēc Harijs tik lēti to atdod. Vēlāk uz jumta Harijs viņam teiks, ka viņš saprot, ka daudzas no lielākajām nelietībām ir pastrādātas mīlestības vārdā, un ka viņš pats gluži tīrs no tā nav. Lūkass piezīmēs, ka viņi abi divi tad nu ir vienādās pozīcijās. Taču tie būs kārtējie Lūkasa maldi. Harija gadījumā, kaut arī situācija ir visai kutelīga, tā nav tik ļauna. "Albānijas" fails nekad nav bijis kaut kas reāls, šis zinātniskais projekts nekad nav ticis tālāk par izstrādes pirmo stadiju, tas vienkārši ir kalpojis par iebiedēšanas līdzekli aukstā kara (?) laikā. Taču Lūkass, stāvot uz tilta, to vēl nezin. Viņam šķiet, ka viņš diktē noteikumus. Ķīniešu apsolītā jaunā identitāte viņam un Majai, iespēja bez briesmām nokļūt valstī, kurai nav noziedznieku izdošanas līguma ar AK, 20 miljoni mārciņu un jauna dzīve kopā ar sievieti, kuru viņš mīl, ir viņu krietni apstulbinājuši.

Abi visai naivi domā, ka tīra sievietes mīlestība spētu viņus samierināt ar pagātnes rēgiem. Gisborns uzskata, ka svētās laulības saites viņu spēs nomazgāt no noziegumiem, kuru šausmīgumu viņš, manuprāt, smagi pārspīlē. Lūkass Norts cer, ka rodot atpakaļ ceļu pie sievietes, kuru viņš ir atstājis, iekams kļuva par to, kas viņš ir tagad, viņam būs iespēja atgriezties nevainības laikmetā, ko viņš ir zaudējis, šmugulējot marihuānu, nododot un melojot, nogalinot par naudu un caur slepkavību pieņemot svešu identitāti, lai izbēgtu no savu nodarījumu sekām. Un abos gadījumos tā izrādās ilūzija. Lūkasa sievietei pat ir visai zīmīgs vārds Maja, kā uzsvērums, ka pat tas, ko viņš iedomājies pastāvam starp viņiem, nav reāls, ka tas eksistē tikai viņa prātā, viņa pašapmānā sakņoto vēlmju līmenī. Ieraudzījusi, kas patiesībā slēpjas zem Lūkasa/Džona pievilcīgās ārienes, viņa novēršas un nodod viņu. Šo nodevību, protams, var traktēt kā pilsoniskās varonības aktu. Taču man rādās, ka viņa vairāk atgādina stūrī iedzītu personu, kurai kāds galvu mednieks samulsinājis prātu, un viņa nedomājot pakļāvusies tam. Un abos gadījumos viņi izrādās esam iemesls šo sieviešu nāvei. Gisborns pašrocīgi sagrauj savu kāršu namiņu, Lūkass ievelk Maju mašīnā, kur viņas dzīvība izdziest no vajātāju lodēm. Majas nāves ainā Lūkasa prātā uzmācīgi materializējas viņa moku un murgu tēli kā atgādinājums par tiem elles lokiem, kurus viņš jau ir izstaigājis. Kauciens, kas viņam izlaužas, atskāršot, ka viņa ir mirusi, ir sirdi plosošs un priekšnojautām caurstrāvots.


"Spoki", 9.sezona, 8. sērija. Maja, brīdi palauzusies, pieņem Lūkasu atpakaļ, neskatoties uz to, ka tobrīd viņai jau ir boifrends - Vons. Tiesa, viņa gan viņu pazīst ar citu vārdu. Taču vārdiem, kā rādās, šajā storijā nav īpašas nozīmes. Galu galā Maja izvēlas Lūkasu un bez liekiem jautājumiem ir gatava viņam sekot kaut vai uz pasaules malu. Taču laimīgo beigu: "Un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi..." nav. Pirms Lūkass pagūst ierasties viesnīcā, pie Majas uzrodas persona, kas specializējusies nodevēju tvarstīšanā, un izstāsta gan par Lūkasa darījumiem ar ķīniešiem, gan par to, ka viņš ir "slepkava", kas nogalinājis nevainīgus ļautiņus Āfrikā...  "Pēc tam, kad viņš man bija pateicis visu, vai tu zini, kā es zināju, ka tā bija patiesība? Tāpēc, ka pirmo reizi es tevi izpratu."

Pagātnē pastrādāto šausmīgo noziegumu dēļ  abi ir ceļā uz elles centru. Un abiem uz pēdām min bijušie sabiedrotie, iztēlē pārtapuši elles suņos zvērojošām, sarkanām ogļu acīm, gatavi nogrābt par katru cenu. Taču Gisborna gadījumā tiek radīts iespaids, ka pēdējā brīdī viņš nomaina elli pret šķīstītavu. Lūkasam Nortam šāda iespēja netiek dota. Stāvot aci pret aci ar savu bijušo šefu uz augstceltnes jumta, viņš nonāk tieši devītajā elles lokā. Un tas, kas viņu iznīcina, manuprāt, ir visu slepkavību un nodevību veltīguma apziņa, Gisbornam vismaz tiek iebarota apšaubāma ilūzija, ka viņš atdod savu dzīvību par kaut ko cīņas vērtu. Lūkasa Nortam moralizējošu, bērniem domātu TV sēriju noteikumi nestrādā. Viņš ir atjēdzies pie saasistas siles. Mēģinājums uzmest šefu nav izdevies. Viņa mīlestība ir mirusi viņa vainas dēļ. Arī viņa lojalitāte, vēlme izpirkt sākotnējos noziegumus, ja vien tā ir bijusi patiesa, un ciešanas ir bijušas veltīgas, jo tas viss galu galā neko nemaina. Vienīgais, uz ko viņš var cerēt šajā situācijā, ir kārtējā iespēja nolūkoties uz pasauli caur restēm. Viņš ir iznīcināts, sakauts, salauzts. Visa aina tiek nospēlēta bez liekiem žestiem, Ārmitidžs ticamību panāk tikai ar balsi. tā ir aizlauzta un dziestoša. Šķiet, ka ar katru vārdu, ar katru atskārsmi izplēn viņa dzīvotgriba. Brīdī, kad pamats izšļūc viņam no kāju apakšas, viņam ir vieglāk pieņemt, ka viņš ir bijis nekas, nekā censties pierādīt pretējo.

ceturtdiena, 2010. gada 9. decembris

Ēnu marionetes II.

(Par daudzsejainības aspektiem)

Protams, pastāv vēl kāda iespēja, kāpēc viņš neatļaujas jūteļoties ar sievieti, ko sakās mīlam. Spiegi ir ēnas, kas izslīd caur pirkstiem, trenētas mašīnas, kas apmācītas iemiesoties citu ādās un biogrāfijās, vajadzības gadījumā spēj apmānīt ikvienu un nogalināt. Un tāpēc viņiem nepieciešams lieliski apgūt distancēšanos no savām emocijām (1), jo kaislība kā rīcības motivācija ir slikts padomdevējs cilvēkam ar spiega kvalifikāciju. Tas nenozīmē, ka emociju nav, tas nozīmē tikai to, ka tās netiek izstādītas, ka tās tiek kontrolētas. (2) Tāpēc brīžam man šķiet, ka persona, ar kuras identitāti viņi ierakstīti MI-5 annālēs, ir tikai vizuāla, atsvešināta čaula (3) jo mūžam mainīgā iekšējā substance ir pārāk netverama, un personīgie pārdzīvojumi - sekundāri. Visu nosaka sabiedrības intereses. (4) Iespējams, ka tas viņam liek slēpt - es nezinu, apzināti vai neapzināti - no visām savām sievietēm to, kas viņš patiesībā ir.

Taču ne tas vien ir slēpjams. Lūkasa gadījumā tas ir daudz sarežģītāk, jo Ričards Ārmitidžs tēlo kādu, kas savukārt tēlo Lūkasu Nortu. Proti, patiesībā viņš ir Džons Beitmens. (Interesanti, tas ir tāpat vien, vai arī tā ir atsauce uz Patriku Beitmenu no "Amerikāņu psiha"?) Un viņa privātā identitāte ir rūpīgi veidota ilūzija, kas balansē uz melu un patiesības asmens. Divsejains kā Jānuss - ar vienu feisu raugās pagātnē, ar otru - nākotnē, turklāt melīgajai sejai viņa izpildījumā nav nākotnes, bet otrai - pagātnes. Kaut arī šai sižeta līnijai ir grūti noticēt pārāk dzejiskā scenārija dēļ. (Manējais gan mēģināja iestāstīt, ka teorētiski tas būtu iespējams, jo viņi pārbaudot vienreiz kārtīgi visās niansēs. Un pēc tam skatoties tikai klātnākušos apstākļus. Taču viņš nav MI-5.)

Viņam arī būtu grūti savietot abu savu seju vaibstus, jo viņa pirmais pagātnes alter ego - Džons Beitmens - vieglprātīgs, egoistisks, bez mērķa un ideāla, turpretī tagadējais alter ego - Lūkass Norts kā par brīnumu ir lojāls, savaldīgs, bez atklātām pretenzijām uz romantiskā šņukstētāja statusu. Skarbums piezemē emocijas. Skarbie puiši arī pret nāvi izturas čomiski, pieraduši vienmēr just tās stingo elpu uz skausta. Romantiskajiem varoņiem ir daudz izsmalcinātākas attiecības ar nāvi. Atvadoties no dzīves, viņi vēl var pagūt izmest kādu patētisku frāzi a la Gisborns: "Es esmu dzīvojis kaunā. Tevis dēļ mirstu lepns un brīvs," un aiziet skaisti. Taču šādā seriālā tas nav scenāristu interesēs samuļļāt vēstījumu ar patētiskām ainām un asarainām frāzēm. Kaut arī Vona, kas Lūkasu/Džonu šantažēja, beigu frāzēs pavīd zināms patētiskums: "Tu esi slepkava, Džon, kas iemiga un nosapņoja, ka viņš ir varonis, un [nu] slepkava ir atmodies."


"Spoki", 9. sezona, 6. sērija. Šķiet, ka tas ir lūzuma un izvēles brīdis, kad viņa pieņemtā un reālā identitāte beidzot nonāk skarbā pretrunā. Lūkass Norts rīkojas kā saprātīgs MI-5 aģents, un, atskārtis, ka tā ir provokācija, atsakās nogalināt kriptogrāfi, kuru viņam uzdots sveiku un veselu nogādāt galapunktā, taču viņai pietiek tikai pateikt vienu lieku vārdu, un Lūkasā pamostas viņa personīgais, kaislības vadītais misters Haids, kas apzināti un aukstasinīgi ļauj viņai noasiņot līdz nāvei. Šerminošākais ir tas, ka viņš to izdara, izrādot zināmu cilvēcību un iejūtību, sacīdams, ka ar viņu viss būs kārtībā un ka viņš dzird ātrās palīdzības tuvošanos, tai pašā laikā atlaizdams nospiesto kakla vēnu. Asinis skaisti noburbuļo tuvplānā pār viņa pirkstiem. Viņa atkrīt atpakaļ kā aizšauts putns. Viņš mazgā rokas nevainībā. Principā, tā pat nav slepkavība. Kā teikts kādā sarkasma pilnā Viktorijas laikmeta dzejolī par desmit baušļu interpretācijas iespējām: "Nav atļauts nonāvēt, tak aizliegts nav/ Pie dzīvības to neuzturēt." (Pārmaiņas pēc krievu valoda šeit izklausās pēc krievu valodas.)

Tas kritiens gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ir zems - no varoņa, (5) kas karalieni (Ok, visas oficiālās vēstules pienāk ar uzrakstu "On Her Majesty Service".) un pienākumu pret valsti stāda pāri pliekanām kaislībām, par marioneti, kas mentālā agonijā raustās striķīšos Vona, kurš zin viņa pagātni, rokās. Viņš ir zaudējis kontroli pār savu dzīvi un rīcību. Viņa vārdos, ko viņš iekliedz sejā Harijam Pīrsam, kurš viņam iedzeļ, ka tādiem ļautiņiem ar divām sejām sirdsapziņa ir greznība, izskan apzināta un paššaustoša mazohisma kvintesence, kas liecina, ka sirdsapziņu viņš vēl gluži zaudējis nav: "Es to zinu! Kā tev šķiet, kā tu spēj izturēt astoņus gadus krievu cietumā? Astoņus gadus piekaušanu, moku, pazemojumu. Kāpēc tu paciet vienkāršas, fiziskas sāpes? Tu paciet tās tāpēc, ka tu esi tās pelnījis!"
___________________________

(1) Visprecīzāk to izsaka Harijs Pīrss, D nodaļas šefs: ".. neviens no mums nav emocionāli atklāts." Galu galā, kurš vislabāk pārzin drēbi?
(2)  "Mums nav iespējas gadiem sērot par saviem mīļotajiem," viņš saka, bīdamies, ka viņa dzīves mīlestība (Šeit es esmu patētiska, taču, kopumā ņemot, viņu romāns tā no malas izskatās.) Ruta joprojām varētu vainot viņu sava partnera un viņa dēliņa zaudējumā, jo Harijs Pīrss, stādīdams valsts intereses pāri savām personīgajām, atteicās izdot  krieviem informāciju  par urāna atrašanās vietu, un viņi tika nogalināti viņu abu acu priekšā. (Skat. 8. sezonas 1. sēriju.)
(3) Ko Harija Pīrss pretstata mīkstajiem, parastajiem ļautiņiem, kas, izlejot kāda asinis, var nonākt līdz nervu sabrukumam. Viņš uzsver, ka "daudz labāk ir būt tādiem, kā mēs, [mentāli] stipriem un stabiliem, bet iekšēji mirušiem". (Skat. 9. sezonas 7. sēriju.)
(4) Viņš saka Rutai par (2) minēto situāciju: "Es domāju, ka tu uzskati, ja gadījumā tas būtu nonācis līdz izvēlei, es būtu ļāvis arī tev aiziet bojā."
(5) Stīvens Garets, The Sunday Times, 21.01.2010. rakstā "Kāpēc mēs mīlam TV antivaroņus?", pirms pāriet pie galvenā jautājuma iztirzāsānas, kā pozitīvo varoņu piemērus piemin Dž. Klūnija atveidoto "neatkarīgi domājošo" ārstu kaut kādā "ER", M. Šīna tēloto "atklāto" prezidentu no "The West Wing", R. Ārmitidža "dedzīgo un neparedzamo" Lūkasu Nortu no "Spooks", piebilstot: "Viņi visi ir lielā mērā enģeļu pusē".

ceturtdiena, 2010. gada 18. novembris

Ēnu marionetes

("Spooks"/"Spoki")

I.

Dažas domas dzimst tad, kad tās vismazāk gaida. Protams, ir savdabīgi apcerēt kaut ko tamlīdzīgu, kad viens ļautiņš preparē otru ar nazi, taču ar mani reizēm tā gadās. Ja doma ir kaut cik domāšanas vērta, mana uzmanība mēdz aizpeldēt. Es joprojām fiksēju to, kas notiek uz ekrāna, bet manas domas klīst kaut kur citur. Vai viņš tikpat veiksmīgi spētu atvērt konservu kārbu, es domāju, tik krutam puisim, kurš intervijā atzinies, ka vajadzības gadījumā, ņemot vērā viņa pēdējā laika lomu specifiku, viņš spētu apgriezt kādam kaklu, taču vajadzētu to prast. Ja mēs runājam par mani, kādu brīdi atpakaļ pārliecinājos, ka es to joprojām māku. Padomju rūdījums.


"Spoki", 9. sezona, 7. sērija. "Labais" puisis satiekas ar "slikto", kurš viņu šantažē, lai noskaidrotu, kur meklēt savu ilgu objektu, ko "sliktais" nolaupījis. "Sliktais" parāda kaudzi erotisku fotogrāfiju un pavēsta, ka ķīnieši interesējoties par viņiem abiem. "Labais" puisis saka: "Tu vienmēr esi pratis manipulēt ar cilvēkiem, Von. Taču ir kaut kas, ko tu nekad neesi ņēmis vērā." "Un kas tas ir?" "sliktais" puisis vaicā. "Kaislība," atbild "labais" un iecērt nazi "sliktajam" kājā. Pēdiņas nozīmē, ka īpašības vārdi lietoti nosacīti un neko nenozīmē. "Labais" un "sliktais" ir vien ilūzija.

Es neesmu izcili romantiski noskaņots radījums un spēju visus patētismus un citas tamlīdzīgas jūtelību uzjundošas muļķības vēsu prātu laist pār galvu. Tas moments, kad es biju jauka un naiva un kad man ļoti patika "Pretty Woman" un "Bodyguard", ir sen palicis pagātnē. Droši vien manas biogrāfijas, kā arī manas VD dēļ, es divreiz padomāšu, vai ir vērts vispār satraukties, jo gan pozitīva, gan negatīva satraukuma rezultāts būs viens, taču fakts, ka ļautiņi slaucījuši asaras kriptogrāfes nāves ainā, par kuru runa būs nākošajā daļā, liek man domāt, ka es esmu kļuvusi jau pārāk ciniska un cieta.

Puisis, par kura spējām brutāli atvērt konservu kārbu es neesmu pārliecināta (Rietumniekiem ir cita domāšana, spriežu pēc savējā. Un salūzis konservu kārbu attaisāmais viņus drīzāk pamudina piesaukt visus svētos, nevis ķerties pie tā, kas atrodas pa rokai. Viņi pārliecināti rīkojas vien situācijā, kad viņi zin, rīkoties. Kakla apgriešana, IMO, pieder tieši pie tādām.), ir Ričards Ārmitidžs. Es viņu uzskatu par smalku un niansētu aktieri, kurš ar skatienu vien var pateikt vairāk nekā Marlons Brando ar pusstundu manierīgas šķobīšanās. Viņš arī ir iemesls, kāpēc es sāku skatīties "Spokus".

Ar vārdu "spoki" sarunvalodā apzīmē spiegus, kas mitinās MI-5 paspārnē. Terorisma, spiegošanas, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas draudu novēršana ir tas, ar ko viņi nodarbojas. Take it easy, es neesmu žanra cienītāja, "Bonds", kas skaitās žanra klasika, mani brīžam garlaiko līdz nāvei, un nosaukums "Royale" man vispirmām kārtām asociējas nevis ar kazino, bet gan ar spirtu litra pudelēs.  Bija tāds postpadomju "ready to use" uzdzīves komplekts: "Spirķik, sigareti, belaši..."

Ārmitidža tēlotais Lūkass Norts ir salts, kā jau vēsta viņa vārds, pastīvs, ļautiņi pat raksta "kokains", bet tā jau ir klaja alošanās, noslēgts, pagātnes vizuāli un mentāli iezīmēts, viņš man rādās. Tumšs, kluss, melnējošs, rēgiem pilns dziļūdens lāsmenis, ko pārvilkusi mānīga miera kārtiņa. Tam vajadzēja būt kaut kam, jo viņa kā aktiera galvenais pluss ir izteikta iekšējā dinamika, taču šis viņa varonis ļoti ilgi mani atstāja vienaldzīgu. 7. un 8. sezonā man labāk patika Roza Meijersa/Hermione Norisa.

Kāpēc gan viņš zaudē romantiskajiem tēliem tā paša aktiera izpildījumā? (Viņš ir tēlojis kokvilnas vērptuves īpašnieku Džonu Torntonu Elizabetes Gaskellas romāna "North & South"/"Ziemeļi un dienvidi" TV adaptācijā, un viņa kontā ir arī neapvaldītais un brīžiem līdz riebumam patētiskais Gajs Gisborns BBC Robina Huda leģendas pārlikumā.)

Es nojaušu, ka viens no iemesliem varētu būt tas, ka spiegu seriālā primārais ir sižeta attīstība, kas raitā solī jānoved līdz kulminācijai. Tas ir kā ātrais sekss bez īpašas maigošanās. Sižeta izvērses princips ir pietiekoši rupjš un tiešs - te tev būs šaujamais, pelēks BMW ar nolaižamu jumtu, sorry,  apskrambāts, melns Mersedess, un vālē uz priekšu.

Otrs iemesls varētu būt tas, ka spiegu seriālā varonis pārsvarā ir salīdzinoši plakans un neizstrādāts: tēls tiek izzīmēts ātriem, aprautiem švīkojumiem. Es zinu, tas skan nodrāzti, taču šeit mēs varam runāt par Hemingveja aisberga efektu - tagadne atklājas straujā darbībā, pagātne - ainās un dialogos, kas pārāk īsi un fragmentāri, lai ļautu apjaust to, kas apzināti noklusēts. Tas drīzāk atgādina idejas uzmetumu, kurā, ja labi piedomā, var nojaust, pēc kā tas varētu izskatīties, ja aisberga zemūdens daļu atklājošajai saspēlei būtu atvēlēts vairāk laika.

Laiks ir trešais un pats galvenais iemesls, kāpēc tēli rādās nepabeigti. Vienas stundas ietvaros ir jāspēj ietilpināt gan sērijas sižets, gan tas jāsavij ar visas sezonas galveno sižeta līniju. Piemēram, Lūkasam un Majai pirmajā tikšanās reizē režisors piešķīris veselas 48 sekundes attiecību noskaidrošanai. Ko iespējams pagūt tik īsā laika sprīdī? Pārmīt pāris skatienus, pateikt pāris teikumus un pasvītrot ar vienu vai diviem izvēles žestiem. Tas ir limits. Maja vispirms pārsteigti vaicā: "Tu esi dzīvs?" un pēc tam ar pirkstu galiem vilcinoties pieskaras viņam. Sapratusi, ka viņas priekšā nav rēgs, viņa iecērt tam pļauku. Pirmais žests liecina par neticību un nedrošību pēc ilgās atšķirtības, otrais pauž - dusmas. Viss ir vietā, taču šī satikšanās notiek itin kā garāmskrienot un rada iespaidu, ka kopējā vēstījumā tai būtiskas nozīmes nav. 

Taču ironiskā kārtā kaislība ir tieši tas, kas šoreiz motivē varoņa rīcību. Kaut arī nekādu reālu pierādījumu, tātad - arī ticamības - nav. Fragmentā, kad Lūkass apgalvo Vonam, ka sieviete, kuru viņš mīl, viņam nozīmē vairāk nekā viņa darbs un reputācija, es tam nespēju noticēt. (Kur palicis varoņpantiņš: "Es esmu MI-5. Es vienmēr esmu bijis MI-5."?) Kaut arī viņa balsī dzirdami apslēpti draudi, bažas un kaisme, mīlas stāsts laika trūkuma dēļ nav reāls, nazis, kas grozās kājā, ir.  Mazajā ekrānā Vons raustās un pārgriež acis, un es saprotu, ka nazis nav tikai moku rīks, lai piespiestu viņu runāt. Nazim ir neatkarīga loma un teksts - nazis kalpo kā šīs kaislības manifestācija.


"Ziemeļi un dienvidi" viena no beigu ainām. Romantiskajiem varoņiem ir iespēja un laiks izspēlēt stāstu kā slinki vienā veselumā saplūstošu emociju akvareli maigiem pieskārieniem, ilgpilniem skatieniem, pastaigām pa lauku apvidu ar dzeltenos rozes ziedos iebāztu degunu un izjustiem skūpstiem. BTW, Dona Frenča (Dawn French) ir atzinusi, ka viņš labi skūpstoties. Iespējams, ka to viņš varētu piedāvāt kā alternatīvu konservu kārbas atvēršanai...

piektdiena, 2010. gada 15. oktobris

Objektivitātes subjektīvisma teorija

(Vēlreiz par interpretācijas smalko mākslu)

Šodien speciāli sameklēju datorā. Lasot diskusiju, kur ļautiņi ar putām uz lūpām cīnījās par to, ka kritikai jābūt objektīvai. Apmēram gadus 10 vecs pantiņš.

pasaule turas uz tērgām sensācijām un mītiem
patiesība arvien ir kaut kur blakus
mīti rodas vai tiek radīti
noliedzot acīm redzamo un meklējot zemtekstus
vienkāršojot un trivializējot
nogludinot pretrunas
daudznozīmība kā smēķa dūmi cērt acīs un kož
haosa čūska arvien ir kaut kur blakus
paradīzes dārzā Ieva plūca
tiesības uz pasauluzskata viennozīmību
spriedumu nepārsūdzamību
neapstrīdamību
ieņemti objektīvās nepārprotamības grēkā
paštaisnums arvien ir kaut kur blakus
plēsīsim sevi viengabalainu
pjedestālam krustam vai kauna stabam
savā subjektivitātē es esmu
prokrusta gulta
objektivitāte allaž ir bijusi stereotipiskāko
subjektīvo viedokļu
summa

(c) teufelin 2010

sestdiena, 2010. gada 9. oktobris

Kaunpilnās baudas

(Par to, cik viegli ir apmaldīties tulkojumos)

Mani nebeidz sajūsmināt tulkotāji. Kā īpašas un sirdij tuvas pērles es atceros vien nedaudzus šķībtulkojumus, piemēram, "Body of Evidence" - "Ķermenis kā pierādījums", "I Can't Stand The Rain" - "Es nevaru stāvēt lietū", "Sex On The Phone" - "Sekss uz telefona", tagad šim sarakstam pievienojas "kaunpilnās baudas", kas oriģinālvalodā ir "guilty pleasures".

Pirmo reizi izlasot, es nospriedu, ka tur runa būs par kaut ko īpašu. Par kādu no daudzajām -fīlijām vai par SMBD. Pēdējais droši vien tiek piekopts visai plaši, ja ņem vērā lietpratīgos izteikumus un plašās zināšanas par konkrēta pieprasījuma video pirmajā ģimenes portālā. Pie kaunpilnajām baudām varētu pieskaitīt arī dažas citas, kuras es, rēķinoties ar lasītāju iespējamo vecumu, nepieminēšu.

Ja es vēl varētu piekrist tam, ka "pleasures" nozīmē 'baudas', tad nekādā gadījumā "guilty" nenozīmē "kaunpilns", t.i., "shameful". Sinonīmu rindā, kas minēta angļu valodas vārdnīcā, prevalē vārdi ar nozīmi "nožēla" - attieksme, kam raksturīga žēluma izjūta un ko izraisa neapmierinātība (par ko izdarītu, notikušu), kam seko savas vainas atzīšana un tās izraisītie sirdsapziņas pārmetumi. "Kauns" turpretī saistās ar morālajām jūtām, kas saistītas ar nepatīkamu pārdzīvojumu, piemēram, par kādu nodarījumu; šis nodarījums, atšķirībā no iepriekš minētā, visticamāk būs amorāls, nepieklājīgs, situācijai neatbilstošs.

Vēsturiski "guilty pleasures" teiciens ir saistīts ar absolūti normālu, nevainīgu, ikdienišķu lietu, kas pēc savas būtības nav nedz amorāla, nedz nepieklājīga. Tam gadījumam "shameful/deadly sins" būtu labāks izteiciens. Izvirtības, laulības pārkāpšana, slepkavības. Īsāk sakot, "guilty pleasures" - tas ir tas, kas neatbilst viņa/-as esošajam vai iedomātajam statusam (Es nekad neskatos "Striptease" vai "Big Brother", vai arī "I am a celebrity. Get me out of there". Nelasu lubenes un tenku žurnālus. Neskatos seriālus. OK, pēc "Kāds doktors?", "Robins Huds", "Merlins" mani pārstāja kratīt līdzīga filozofija.) Otrkārt, tas ir gadījums, kad cilvēks rīkojas pretēji saviem iepriekš uzstādītajiem ierobežojumiem (Diētas laikā apēst šokolādes kūku.) Treškārt, dara kaut ko, kas tajā momentā nebūtu jādara. (Piemēram, sērfo internetā tad, kad būtu jāstrādā.)

Es nevaru ieteikt neko vietā, jo nekas neder, šobrīd, taču es ceru, ka kāds būs spējīgs to izdarīt. Ļoti iespējams, ka latviešu valodā jau ir kāds izteiciens, kas izsaka tieši to pašu. 

trešdiena, 2010. gada 6. oktobris

Я ёжик из Чернобыля..

(Par krievu valodas īpatnībām kādā britu seriālā)

Aizvakardienas "Spokos"/"Spooks" (BBC One spiegu seriāls) scenāristi izcēlās -  krievu FSB slepkavnieks, un to var dzirdēt un redzēt pirmā fragmenta beigās, saka angļu MI-5 čalim: "Še, iedzer šņabi. Tā ir īsta manta, nevis tā draņķība, ko ražo tavā valstī." (Godīgi sakot, viņam ir taisnība par visiem 100 punktiem. Angļu šņabis ir pamatīgs pārbaudījums garšas kārpiņām; tas ir rūgtens un ass, šī buķete īpaši labi izceļas, ja tas ir silts.)



"Spoki", 9. sezona, 3.sērija. Intro - labie puiši neitralizē nervu reaģenta pārpalikumus mistiskā Nekadnekur zemē Krievijas dienvidos. Pagājušo gadu tā bija Tazbekstāna, šogad - Azakstāna. Kaut arī skaitās viens no labākajiem seriāliem angļu izpratnē, tas sāk pārvērsties par debilizējošu muļķību labākajās kapitālistiskā reālisma tradīcijās.

Šoreiz gan apcerējums nebūs par angļu vodkas kvalitāti vai garšas īpatnībām, bet gan par to, ka krievu valodas akcents mani izbesīja. Es zinu šo valodu pietiekami labi, taču pat man nācās lasīt angļu subtitrus, lai saprastu, par ko tur tiek runāts. Kaut arī spēles noteikumus tāpat nav grūti izprast - krievi un dažādi ex-padomijas eksemplāri (kā arī amerikāņi )parasti ir sliktie vai - vismaz - divkosīgi tipi, kas allaž vazā kādu akmeni kabatā. Tāpēc nebūtu īpaši svarīgi saprast, ko tie vervelē.  Svarīgi ir prast saskatīt lamatas un reaģēt - pietiekami ātri skriet un fiksi izraut šaujamo. Tāda ir šo seriālu specifika.

Taču tas neattaisno faktu, ka krievu valoda, kas pārsvarā lietota šajā seriālā, tuva fantāzijas lidojuma inspirētiem darinājumiem. Visa valodas fonētiskā struktūra ir mākslinieciski izļurkāta un atgādina instalāciju, kas veidota no lelles, kurai, vispirms norautie locekļi, piestiprināti atpakaļ ar tievām stieplītēm. Ja mācīts filologs būtu ķēries pie šī krievu valodas varianta izveides īpaši britu seriālu vajadzībām, viņš nebūtu aprobežojies tikai ar uzsvara nobīdi un vārdlauzumu visneiedomājamākajās vietās. Viņš vispirmām kārtām būtu izravējis visus palatalizācijai/mīkstinājumam pakļautos līdzskaņus, jo tas, manuprāt, ir galvenais britu aktieru klupšanas akmens.



"Spoki", 9. sezona, 3.sērija. Azakstānas galvenais terorists-disidents tiek sūtīts pēc tāda paša nervu reaģenta pārpalikuma Londonā. Un kārtējā MI-5 pasaules glābšanas operācija var sākties. :D Skatījos un, kaudamās ar miegu, savā nodabā brīnijos, nez, kādu gan apdraudējumu šie teroristi varētu radīt MI-5, ja pat nevar iemācīties kaut cik pareizi izlauzīt savu "dzimto" valodu?

Šī tendence runāt apbrīnojamā fantāzijas valodā ir tuva ne tikai britiem. ("Spoki" vēl nav tas ļaunākais gadījums.) Viens no "labākajiem" piemēriem - vai nu tas tiešām pārspēja visas manas cerības, vai arī todien es vienkārši biju izkāpusi no gultas ar nepareizo kāju pa priekšu - bija Natālija Vuda 1979. gada amarikāņu filmā "Meteors", kur viņa tēlo krievu tautības tulku no/uz angļu valodu. Filmā viņas tēlotās varones māmule bija uzsvērusi, ka viņai noteikti jāapgūst angļu valoda, taču par krievu valodu, IMHO, to ir piemirsusi pieteikt. Viņas izruna bija, maigi sakot, wooden, atvasinot no viņas uzvārda, kokaina. Brīžiem tā kļuva pat fosila. Un ticamības moments bija nulle. Droši vien angļiem un amerikāņiem iztēles ierosināšanai pietiek ar to, ka pāris skaņas teikumā izklausās pēc apspriežamās valodas. Kā, piemēram, šeit.

"Spoki", 7. sezona, 1. sērija. Divi MI-5 ērgļi dodas glābt ķīlnieku, ko nolaupījis kaut kāds islamistu grupējums. Puisis, kurš mokās krievu mēlē, ir anglis. Un kurš - pēc scenārija - pavadījis krievu maizē astoņus gadus. Krievu valodu viņš - arī pēc scenārija - prot un mēģina radīt iespaidu, ka ir viens no viņiem. Jo čečenu teroristu sabiedrotajiem vajadzētu atpazīt krievu valodas skanējumu. (Galvu griešanas ainas džihada gaumē ir pārstāvētas praktiski visās filmās, kur runa ir par islamticīgiem teroristiem un Irāku, un aizmidzinoši līdzīgas.)
Teksts, ko viņš runā, ir no vecas anekdotes. (Piemirsis, ka viņš nav uzaicināts piedalīties humora pievakarē.)
Там на рынке старушка, у неё табличка "Продаю чернобыльские грибы". (Tirgū sēž večiņa, priekšā uzraksts: "Pārdodu Černobiļas sēnes".)
Мужик подошёл: "Ты что делаешь, кто купит чернобыльские грибы?" (Pienāca vīrišķis: "Tu ko dari, kurš gan pirks Černobiļas sēnes?")
Pazudis nobeigums, ka sēnītes ir domātas sievasmātēm...
Tālāk seko: "Ты знаешь, кто я? Ты узнаёшь? (Vai tu zini, kas es esmu? Tu [mani] pazīsti? "Yважаешь" gan būtu vairāk vietā...)
Ja viņš būtu vēlējies izrādīties īpaši oriģināls, viņš varētu pastāstīt šo.
Arī par Černobiļas tēmu.
Катиться колобок по лесу, а навстречу ему лиса: (Ripo rausītis pa mežu un satiek lapsu:)
-- Колобок, колобок, куда катишя? (Rausīti, rausīti, uz kurieni tu?)
-- Я не колобок, я ёжик из Чернобыля... (Es neesmu rausītis, es esmu ezītis no Černobiļas...)
Puisim cenas nebūtu.

svētdiena, 2010. gada 26. septembris

Patības gaisīgais vieglums

(Par valodas un identitātes problēmām)

Es piekrītu idejai, ka patība ir tikai ilūzija. Un tas kļūst ar neapbruņotu aci redzams, ja uz šo fenomenu paskatās no lingvistiskas viedokļa.

Es esmu pamanījusi, ka man ir kāda problēma ar angļu valodu. (Viena no daudzām, man jāatzīst, ņemot vērā manas gadiem ilgstošās mīlas un vienlaikus naida pilnās attiecības ar to. Un atzīstot to, ka manu saskari ar angļu valodu raksturo izmeklēta panikas lēkmju vēsture, ko rosinājusi draņķīgā pieredze universitātē.) Tas notiek ik reizi, kad oriģināls tiek rakstīts tajā, reizēm es tā daru, tas atkarīgs no tā, kura valoda piedāvā interesantākas iespējas spēlēties ar tēliem, un pēc tam man uzrakstīto nākas pārtulkot savā mēlē.

Zināmā mērā šis pārrakstīšanas un pārkodēšanas process dzimtajā valodā atgādina depersonalizāciju, ko es esmu izjutusi vairākas reizes, neapjēdzot, kas notiek. Dažos vārdos - depersonalizācija ir subjektīva personības nerealitātes izjūta. Šajā gadījumā tas nozīmē to, ka tavs domāšanas gājiens šķiet svešs (abās nozīmēs :D).

Un es saprotu, kāpēc tas ir tā - rakstīto tekstu nosaka tēli, idejas, realitātes, teikuma struktūras, kas raksturīgas angļu valodai. Un valoda, ko mēs lietojam, savukārt nosaka mūsu mentalitāti. Tāpēc man rodas problēmas uztvert sevi kā latvieti.

Kaut arī es nekad neesmu jutusies kā tāda.

trešdiena, 2010. gada 15. septembris

Par suņiem, kaķiem un Notinghilu

(Kāpēc no manis sanāktu štrumtīga tūriste)

Nieki un krāmi juku jukām ar antikvāru, modes precēm, pārtiku, ziedu letēm starp cilvēkiem. Iepazīstieties, tas ir Portobello ielas tirgus. Ļautiņi dažādos ceļvežos to nosaukuši par "leģendāru" un uzsvēruši, ka tas jāapmeklē katram tūristam. (Pārējās obligātās atzīmēšanās vietas varētu būt Vestminsteras abatija, Tauers, Trafalgāra skvērs, panorāmas rats, vaska figūru muzejs un tamlīdzīgas vietas, kurām cilvēkam, kam rūp viņa nervi un laiks, vajadzētu iet ar līkumu.) Stāsta, ka tirdzniecība uz ielas ar dārzeņiem un augļiem esot aizsākusies ap 1860. gadu, jo ceļš vedis uz Porto Bello fermu. Pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados uz turieni pārvākušies antikvāra tirgotāji. (Kad man pāris nedēļas atpakaļ noplīsa laptopa adapters, es drūmi pajokoju par faktu, ka, ja tas izrādīsies "vintage" lieta, mums nāksies tur atgriezties.)

Protams, par antikvāru nevar nosaukt mājas numuru zīmes ar Portobello ielai piederīgiem atribūtiem, dažādu citu firmu brīnumi un grabuļiem līdzīgas krelles, kas ir pirmais, ko jūs ieraugāt. Tad acis pārslīd veciem traukiem un tējas piederumiem, kartiņām un kartēm, akurāti papīra rāmī ielīmētiem "autentiskiem" žurnālu izgriezumiem un tamlīdzīgi. (Autentiskā ir pārāk daudz, lai tas būtu īsts. Interesanti, kāds gan noiets būtu autentiskiem padomju makulatūras izgriezumiem?) Varbūt tāds pats kā gāzmaskām, krievu armijas cepurēm un robežsargu ausainēm ar sarkano zvaigzni un sirpi un āmuru virsū? Bezgaumības un bezjēdzības kalngals. Nez, cik autentiskas tās varētu būt? Padomju laiki ir sen beigušies. Un man šķiet, ka tās darinātas kaut kur citur, a la made in China vai Poland, jo arī padomju armijas noliktavu krājumi nevarētu būt neizsmeļami. (Nepastāvīgo laika apstākļu dēļ man nebija līdzi fotoaparāta, bet telefonam nosēdās baterija.)



Ļautiņi uz ielas.


Antikvāras šujmašīnas.

Rajons, kurā atrodas Portobello ielas tirgus saucas Notinghila. Skaitās pošs, bet, manuprāt, nekas īpašs. Slavens vēl arī ar to, ka tur tapusi kāda nāvīgi garlaicīga romantiskā komēdija ar Džūliju Robertsu un Hjū Grāntu galvenajās lomās. Jāpiebilst, ka Hjū Grānts ir manā īpašajā "mīluļu"  sarakstā. Viņš mūždien tēlo to pašu jauko, mazliet kautrīgo angļu puisi, ar ko, šķiet, sāka savu karjeru, tāpēc droši var uzskatīt, ka viņam bijusi tikai viena loma. "Notinghila" ir viens no tā tipa šedevriem, ko tikai kādā piektajā reizē noskatījos līdz beigām, pārējās - es vienkārši aizmigu. Ja Īstenda salīdzinājumā ar šo galu izskatās visai noplukusi - platas ielas un māju bloki vizuāli nedaudz atgādina Kijevas nomales vai kadrus no padomju filmām "Ja Šagaju Po Moskve"/"Es soļoju pa Maskavu", daudz mašīnu lielāku par Kamaziem tāpat kā pie vietējās stacijas, tie joprojām man liek justies neomulīgi, taču ielas BEZ bedrēm un risēm, daudz veikalu, kur pārdod drēbes, kas pēc stila tuvas tām, ko velk uz ielas, strādājot naktsmaiņā (mana puiša komentārs), tad rajons aiz Vestendas šķiet emocionāli atsvešināts un nemīlīgs. Viena kvadrātpēda [dzīvokļa] saskaņā ar "The Evening Standart" datiem rajonā ap Kensingtonu un Čelsiju maksā 1.214 mārciņas. Kas ir daudz salīdzinājumā ar Londonas vidējo - 450 mārciņām.

Valodu ziņā Bābele. Ļautiņi klīst apkārušies ar fotoaparātiem. Tikt laukā no metro ir murgs. Sasvīdušas miesas smaka. Bezjutekliska berzēšanās miesai gar miesu. Pie izejas stāv puisietis formas tērpā un regulē ļautiņu plūsmu. Vērdamies acīs, viņš man uzauro, ka otra izeja izved tieši tajā pašā ielas pusē tikai 200 m tālāk, izskatīdamies visai stresains un bezpalīdzīgs. Suņa darbs, suņa dzīve. Es atcērtu, kā viņš atļaujas uz mani bļaut. Un tad jau mans puisis līdz ar gājēju straumi aizmēž mani tālāk.

Notinghilā mēs esam ieradušies, lai satiktos ar holandiešu draudzeni un viņas meitu. Tās ir viņas, kas vēlas apskatīt Portobello ielas tirgu. Mans puisis ir nodzīvojis Londonā 44 gadus un ne reizi nav bijis tur. Tūristu ceļveži iesaka tur iet no rīta puses, kamēr ļaužu masas nav novākušās.
Droši vien viņiem ir taisnība, jo mēs bijām ap 2 dienā, un tur valdīja neaprakstāms haoss. Nebeidzama ļautiņu straume, kas zosu gājienā ar aitu bara ietiepību mēro šo ceļu. Un cenšas nopirkt kādu no iepriekšminētajiem nieciņiem. Vai arī kaut ko jēdzīgāku, taču pat nepūlējos iedziļināties, kas tur tāds ir. Vietām virzīšanās ātrums uz priekšu varētu sasniegt 10 metrus 2 minūtēs. Tas ir daudz par lēnu, lai varētu justies komfortabli šajā burzmā. Laikam mans 'private space' (es nezinu un šobrīd nespēju iedomāties, kā tas saucas latviešu valodā) prasa lielāku plašumu un norobežošanos. Es zinu, ka es ņerkstu, taču ar "anxiety disorder" tādas lietas dod pa nerviem. Par ko mēs pārliecinājāmies nākamajā dienā.

Un pats labākais, kas mani aizgrāba līdz ģībienam. Turpat uz ielas tirgo paellu. Un turpat uz ielas, nākdami pretim, spiezdamies virsū, ēd atvērtos papīra traukos. Ļautiņi, kas to nobaudījuši, apgalvo, ka paella esot lie-lis-ka. Taču es uzskatu, ka ēst uz ielas tādā burzmā ir neprāts. Tikpat ģeniāla ideja, kā smēķēt ļaužu barā. Principā var taču nolīst kaut kur malā.

Taču ir arī kaut kas labs. Es, iespējams, tagad saprotu, kāpēc angļi saka: "It's raining cats and dogs". Lietusmākonis no lejas šķiet tik draudīgs, jo tas veidots no ņudzošiem debesu suņiem un kaķiem, kuru akota krāsa tuva manai iecienītajai melnajai krāsai. Kamēr suņi mierīgi un cēli planē uz leju, kaķi šņāc un sprauslo. Un, jo vairāk sprauslojošu kaķu, jo negantāk līst.

trešdiena, 2010. gada 18. augusts

Kas nebīstas, tiks pazudināts

(Par dažiem vārddarināšanas un ticības aspektiem)

Latviešu valodā vārds, kas apzīmē ticību Dievam un tā varenībai ir "dievbijība". Tas ir saliktenis, kura pirmā daļa ir "dievs", bet otrā daļa "bijība" vārddarināšanās rezultātā radusies no vārda "bīties" - 'pārdzīvot bailes; baidīties' un 'just rūpes, nemieru; baiļoties'. (Tieši tāds pats vārdu savienojums ir angļu valodā -"fear of God".)

Šo pieņēmumu apstiprina arī Bībele. Īpaši jau Vecā Derība, kas ir pilna draudu un pavēļu. Un tāpēc šeit grūti runāt par ticību kā par brīvas gribas aktu, kas būtu cilvēka, kurš saprot, ko viņš dara un kāpēc, daļa, pretstatā aklai, autoritāšu atbalstītai kaut kā darīšanai/pakļāvībai kaut kam aiz dzīvnieciskām bailēm. Psalmu 111. nodaļas 4. rindā teikts: "... žēlīgs un žēlsirdīgs ir Tas Kungs." Taču jau nākamajā rindā (111 : 5) tas tiek apgāzts: "Viņš dod barību tiem, kas Viņu bīstas..." Mozus 19:14 mēs varam uzzināt, ka "bīties savu Dievu" ir ikviena ticīgā tikums. Tāpēc, paskaidrots Mozus 6:24 - "..ka Viņš mūs paturētu dzīvus, kā tas šodien ir". Jo Vecās Derības Dievs ir "stiprs un dusmīgs" un var visus izdeldēt no zemes virsas. (turpat 6:15) Arī Jēzus Lūkas evaņģēlijā (12:5) saka: "bīstieties no tā, kam ir vara nonāvēt un pēc tam iemest ellē".
   
"Bijība" savukārt nozīmē 'dziļa cieņa, apbrīna'. Kaut kā neesmu manījusi, ka cieņu vai apbrīnu iespējams izpelnīties ar draudiem un pavēlēm. Salamana pamācību 8. nodaļas 13. rindā mēs varam uzzināt, ka "bijība Tā Kunga priekšā ienīst"  - "nelāgo", "tukšu iedomību", "augstprātību", "ikvienu ļaunu ceļu", netaisnas un neīstas runas.  Manuprāt, naids nekad nav bijis slavējams tikums, taču tiem, kas sarakstīja šo grāmatu grāmatu tas varētu būt bijis zināms labāk. 22. nodaļas 4. rindā teikts, ka "pazemības, proti, Dieva bijības alga ir bagātība, gods un dzīvība".  Mēģinājums uzpirkt?

svētdiena, 2010. gada 25. jūlijs

"Ēd mani," sacīja mazā nāriņa

Ja jūs piektdienās ēdat zivi, jūs esat vai nu ticīgs katolis, kas izkopj "disciplīnu un gribas spēku", vai arī jums zivis vienkārši garšo.

Varavīksnes forele, vesela, iztīrīta
1.5 tk ingvera pulvera
1.5 tk dilles (man gan personīgi labāk patīk svaigās dilles)
1/4 citrona sulas
2.5 ēk tumšās sojas mērces
1 liela ēk sviesta

Foreli uzliek uz folijas gabala. Iekšpusi ieberž ar ingvera pulvera un kaltētu diļļu maisījumu, ja lieto svaigas dilles, ņem kārtīgu bunti, ieliek sviesta piku, iespiež citrona sulu, un pārlej ar sojas mērci. Cep 20 - 25 min vidējā karstumā. Pasniedz ar vārītiem kartupeļiem un lapu salātiem ar olīveļļu un balzamiko etiķi.

otrdiena, 2010. gada 13. jūlijs

Graudi akmeņstarpā

(Par interpretācijas mākslu)

Bez tās ļautiņš sajūtas bezpalīdzīgs un kails. Un viņam var rasties problēmas
iekļauties sabiedrībā, kurā ciena ikvienu, kas galvu līgani un vienlaikus ar citiem pagriež jaunu vārtu virzienā. Pareizi interpretējot šā pagrieziena neizbēgamību un sinhronizācijas nepieciešamību. Tāpēc ir svarīgi šo mākslu apgūt jau no bērna kājas. Sākumā - neuzbāzīgi - skatoties jaukas filmas, lasot mīļas bērnu grāmatiņas, par kurām kaut kas jāpastāsta māmulei vai bērnudārza audzinātājai pēc vienkāršotas formulas: "Vilks bija slikts, jo viņš gribēja apēst trīs sivēntiņus." (Atbildes no sērijas: "Vilks bija labs, viņš tikai nebija veģetārietis," automātiski tiks uzskatītas par nepareizām. Jo veiksmīgai interpretācijai ir jāiekļaujas noteiktos kultūras/tradīcijas rāmjos, lai to bez pūlēm varētu uztvert un pieņemt zināšanai citi šīs sabiedrības locekļi. Un vilkam tradicionāli tiek piedēvētas negatīvas īpašības. Piemēram, J. Kursīte apgalvo, ka "pelēkais vilks savu panāk ar ļaunumu un uz citu rēķina". Arī ideoloģijas nomaiņa ne par kapeiku nav mainījusi vilka statusu. Manas bērnības multseriālā "Nu pagaidi!" vilks tiek tēlots kā loderis un huligāns un pretstatīts likumpaklausīgajiem un strādīgajiem padomju ļaudīm citu zvēru ādās.) Vēlāk smadzenes pareizajā virzienā tiek grozītas, uztiepjot vispārpieņemtas patiesības literatūras klasiķu darbu analīzē pēc priekšā pateiktā literatūras grāmatā. (Katrs tēls tur ir pamatīgi izķidāts, lai pat apdauzītajam būtu skaidrs, kas kurš ir.) Un pieprasot pamatot savu domu ar piemērotiem citātiem pareizajās vietās. Un izmantojamie citāti lielākoties ir atrodami tajā pašā grāmatā.

Arī es savulaik esmu rakstījusi pareizus sacerējumus. Man pat sirdsapziņa nepārkrustījusies pieļāva krievu valodas gala eksāmenā pateikt, ka "Ļeņins bija cilvēks ar Danko [liesmojošo] sirdi". Dēļ tādiem sīkumiem nav vērts izbērt uz galvas "Malboro" suņastu* trauku.  (Ja es kaut ko tamlīdzīgu teiktu tagad, droši vien ļautiņi saskatītu manis sacītajā vien sarkasmu. Toreiz tās bija apzinātas nodevas laikam - man vajadzēja teicamu atzīmi.) Tomēr mana melnā daba jau tad brīžiem izrādījās spēcīgāka par konjunktūru.(Man ir nelāgs ieradums  domāt ar savu galvu, nevis līgani to pagriezt vairākuma apstiprinātajā virzienā.)  Es nebiju tik akla, lai nesaskatītu, ka sīkajā ikdienas laimē slīgstošā Likteņa pielemtā mājsaimniece Lāčplēsi nevis ceļ, bet gremdē, tāpēc fiziski spēcīgajam, bet garīgi kuslajam varonim pēdējā piestātne izrādās Daugava. (Lai uzvarētu pretinieku zobenu cīņā nepietiek ar spēku vien.) Ka daugavieša kategoriskais imperatīvs: "Man netīk, kad pati nāk!" signalizē vienīgi par acu priekšā kārdinoši paņirbējušo svaigāko eksemplāru un par sekojošo intereses zudumu par mātes meitu. (Ja tā netikusī meita viņam būtu pie sirds, viņam būtu "po" visas J. Raiņa apspēlētās ētikas parpalas. Dažiem iztēlē dikti patīk apcerēt šķīstību. Tas, laikam, enerģētiskajam līdzsvaram.) Es gan pieklājības pēc noklusēju savu ģeniālo domu, ka visām latvju meičām jāmācās no Baibiņas. Kā tik kas, tā uz galvas tuvākajā dīķī iekšā. Tas izdziedē visas smalkās kaites dažu mirkļu laikā. (Pašnāvības glorifikācija jebkādu motīvu dēļ man šķiet diezgan riskants solis. Taču tradīcija to kodē kā pieņemamu risinājumu.)

Daudzi ļautiņi arī vēlāk nespēj atteikties no šī smadzenes saudzējošā papagailisma modeļa, kur interpretācijas iespējas ir striktas un kādas augstākas instances iezīmētas. Nav jāuzņemas atbildība par savām domām. Nav jāslapina kājas personīgajā izvēlē, lemjot, kurā pusē nostāties. Ilustrācijai fragments no internetā uzieta apcerējuma, kas visai uzskatāmi atklāj iepriekšminētās tendences. Tas izķidā kāda labi zināma un tradicionāli negatīva tēla rīcības motivāciju neviennozīmīgā angļu TV opusa epizodē. (Sākuši ar tēliem, mēs pie tiem arī paliksim. Un piebildīšu, ka tēla traktējums šajā versijā atšķiras no tās, ko mēs esam raduši redzēt kanonā.) "Es domāju, ka tas, ko [negatīvā tēla vārds nominatīvā] izdarīja, atgriezdamies [apdzīvotas vietas nosaukums lokatīvā], lai nomirtu kopā ar [angļu rozes vārds akuzatīvā], nebija patiesi varonīgi," raksta analizētkārā persona. Es speciāli neminu tēla vārdu, lai viņas rakstītais izceltos pāri tradicionālās interpretācijas žņaugiem. Jo tieši vārds ir tas, kas šo personāžu brandē.

Šaubos, vai šis opuss Latvijā ir rādīts, tāpēc īsumā pakavēšos pie notikumiem, kas autorei likuši izdarīt šādus secinājumus. Tumšo spēku armija ir aplenkusi apdzīvoto vietu, un, ja par parakstu atbildīgā persona neatradīsies līdz saulrietam, apdzīvotā vieta tiks pārvērsta par pelniem un krāsmatām, bet visi iedzīvotāji - nogalināti. Ikviens, kas spēj nest ieročus, gatavojas aizstāvēšanai. Angļu roze, ignorējot saprāta balsi, pavisam noteikti atsakās pamest pilsētniekus likteņa varā. Negatīvais personāžs, apjēdzis stāvokļa bezcerību, izmantojot savus sakarus ar tumsas spēkiem, pa galvu pa kaklu mūk, lai glābtu savu ādu. Taču, asinssarkanā saulrietā izjājis uz tilta, viņš pārdomā. (Droši vien, raugoties iebrukumam gatavā shēmotāja pašapmierinātajā feisā **, viņš piedzīvoja "epifāniju" (sk. "The Simpsons Movie"): "Un bez viņas... arī mana pasaule varētu sabirzt pīšļos.") Un griežas atpakaļ. "Un, ja man lemts mirt, es miršu tev pie sāniem," viņš kaismi un apņēmīgi saka angļu rozei. Angļu roze apgarota staro. Un tad viņš iesaucas: "Pie ieročiem!" gatavs cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam. Taču jau dažas mirkļus vēlāk ainas patētiskums pagaist kā dūmi. Pulkstenis nosit divpadsmit, sorry, atradusies par parakstu atbildīgā persona piesaka sevi, skaļi izbrēcot negatīvā personāža vārdu, un - viss kā uz burvju mājienu atgriežas sākotnējā status quo: kariete pārvēršas par ķirbi, zirgi - par pelēm, varonis - par... khm, antivaroni.

Rādās, ka, iztirzājot šos notikumus, apcerējuma autore rīkojas saskaņā ar principu: ja jums ir zināmas vadlīnijas kāda tēla raksturošanā, neļaujiet nekam citam izsist sevi no līdzsvara, piemēram, ja notikumi neattīstās saskaņā ar Tā Kunga/kanona noteikto plānu, atrodiet, kur piesieties. Tas lieliski tiek izspēlēts citējamā fragmenta turpinājumā. "Pa daļai tas bija egoistiski - viņš bija atskārtis, ka dzīve bez [angļu rozes vārds ģenitīvā] nebūs dzīvošanas vērta, un tāpēc vienīgā saprātīgā iespēja bija atgriezties un mirt kopā. Tā bija iecerēta kā bezgala varonīga rīcība, bet tā tāda nebija. Viņam pavisam noteikti nerūpēja [apdzīvotas vietas nosaukums ģenitīvā] ļautiņi - [apdzīvotas vietas nosaukums nominatīvā] viņam bija tikai atbalsta punkts, un viņš nevēlējās, lai tā tiktu sagrauta. Bez tās viņš nebūtu nekas."

Tas liek man pavīpsnāt. Bieži vien tēla rīcības patiesā motivācija ir jāizloba,  interpretējot to, ko mēs konkrētajā gadījumā redzam, nevis no epitetiem***, kas tam veltīti grāmatās un kanonam atvēlētās zinātniskās publikācijās. Kas automātiski noved pie spriedumu ķēdes. I. Pavlovs justos iepriecināts par savu pētījumu pamatotību ne tikai pie suņiem. Cilvēkveidīgajiem ir vēl izteiktāka tendence saistīt kopā divus nosacījumus, šajā gadījumā, vārds - reakcija. Pretstats pozitīvajam tēlam/tā mūžsenais ienaidnieks/melns, piesaistot populārākos nelietības atribūtus - egoismu, alkatību, varaskāri. Un "egoistiski" šajā gadījumā ir "atgriezties un mirt kopā", kā arī nevēlēties, "lai [apdzīvotā vieta] tiktu sagrauta". (Ņemot vērā šos nosacījumus, pozitīvā varoņa cienīgi būtu ņemt kājas pār pleciem, nospļaujoties uz visiem sentimentiem, un skaļā balsī pieprasīt apdzīvotās vietas nekavējošu nolīdzināšanu līdz zemei.) Turklāt - ja apspriešanas objekts būtu topošais pozitīvais varonis, šī piepešā atgriešanās bez liekiem blakus nosacījumiem tiktu interpretēta kā gatavība ziedoties. Un piešķirtu varonim papildus punktus.

Manuprāt, negatīvajam tēlam atpakaļ griezties liek pretrunīgu izjūtu sadursme: no vienas puses tās ir dzīves alkas un pašsaglabāšanās instinkts, izjūtas, par kurām viņu tīri cilvēcīgi nevar nosodīt, kas viņam liek doties prom, no otras puses - mīlestība pret angļu rozi, pienākuma apziņa un zināma lojalitāte pret apdzīvotās vietas iedzīvotājiem (Viņš saka shēmotājam, mēģinot vienoties par saprātīgu risinājumu, pirms armija ir ieradusies: "Nu, šajā gadījumā runa nav par mani, bet gan par [apdzīvotās vietas nosaukums ģenitīvā] iedzīvotājiem."), taču visskaudrāk viņam dzeļ kauns pašam par sevi, ka situācijā, kurā viņam vajadzētu izturēties kā kapteinim, viņu piemeklējis no grimstoša kuģa knaši bēgošas žurkas sindroms, kauns par savu mazdūšību, ko viņš pats ar mazohistisku baudu iemet sev sejā. (Kad shēmotājs viņam apvaicājas, vai angļu roze nāks ar viņu, un viņš atbild: "Viņa nepametīs [apdzīvotās vietas nosaukums akuzatīvā]." Saprotot, cik ļoti uzkrītoši viņa personīgā rīcība kontrastē ar to. Uz ko shēmotājs nicinoši piezīmē: "Plānprātiņa!") Konfrontācijā ar shēmotāju viņš izskatās pēc nopērta suņa. Taču šoreiz viņš pats ir izpēris sevi. Un nav neviena cita, ko vainot par savu rīcību.

Man reizēm šķiet, ka viņa kroņa frāze: "Un bez viņas..." ir pa daļai aizbildinājums, lai attaisnotos Tumsas spēku acīs. Viņš patstāvīgi ir izdarījis secinājumu - mukt ir negods. Un vārds "gods" viņam izsaka krietni vairāk nekā opusa pozitīvajam tēlam. Viņš izmanto angļu rozi  kā gaismas vairogu pret tumsas spēku pasauli, kurā šis vārds ir tukša skaņa. Ņemot vērā savu statusu un sazvērestības, kurās viņš ir iemaisīts, viņš nevar tā vienkārši pateikt: "Es rīkojos kā gļēvulis. Nu es esmu to atskārtis. Es zinu, ka mana vieta ir tur. Un dodos atpakaļ." Lai nezaudētu reputāciju un netiktu izsmiets, lai netiktu pie izdevības vainots sakaros ar gaismas spēkiem, viņam ir vieglāk pateikt to, ko viņš pasaka. Jo tas ir vispārzināms fakts, ka viņš ir iemīlējies kā muļķis. To vismaz ir iespējams kaut kā attaisnot viņa priekšniecības acīs.

Ļautiņiem, kas tajā visā saskata "egoismu" un tieksmi "pazīmēties", man jāatgādina, ka cilvēks pēc savas būtības ir ne tikai sociāla (kas kā vēlamais izvirzīts citātā), bet arī egocentriska būtne (par ko ir piemirsts). Turklāt ego ir tas, kas vispirmām kārtām nosaka mūsu izturēšanos. Un ir pilnīga taisnība, ka mūsu pasaules centrā atrodas lietas un personas, kuras mums kaut ko nozīmē un kuru zaudējums var - maigākajā gadījumā - mūs izsist no līdzsvara uz kādu laiku, bet - ļaunākajā - pavisam sagraut.

Negatīvais puisis nekādā gadījumā nav misters pati nesavtība. Normāli viņš tā nerīkotos. Parasti viņš klausa saprāta balsij un instinktiem, kas automātiski nozīmē, ka ikdienišķā līmenī viņa rīcība ir savtīga. Šajā gadījumā viņa rīcība ir "neprātīga", kā jau to signalizēja shēmotājs ar savu repliku. Tātad - pilnīgs pretstats saprātam. Tā gan ir apzināta izvēle, taču tai nav ne mazākā sakara ar "saprātu" tai pragmatiskajā nozīmē, kādā mēs parasti saprotam šo vārdu. Ļautiņš, izdarot šādu izvēli, rīkojas pretēji kaudzei nosacījumu, kas nodrošina indivīda ilgtspējīgu eksistenci - veselajam saprātam, vēlmei izdzīvot par katru cenu, un - ko tur noliegt - egoismam.

Taču no vēlmes skaisti piekārtot savas spalvas arī viņš nav pasargāts. Jo spožā liesma acīs atgriešanās brīdī liecina, ka viņa personīgais narratīvs - vēlme aizliegt sevi un mirt pie savas iemīļotās sāniem - ir uzpūtis viņa ego dziestošās ogles un ņēmis virsroku pār visu pārējo. Un tajā brīdī, īstas vai iedomātas varonības un cēluma oreola ietvertam, viņam paša dzīvība, ko viņš brīvprātīgi noliek viņai pie kājām, šķiet pati vērtīgākā. Skatienam pavēries nāves bezdibenis zvīļo fantastiskās krāsās. Tāpēc mirklī, kad kā pestīšanas bazūne atskan viņa tiešā priekšnieka balss, viņa sejā atainojas nevis atvieglojums, bet gan kaut kas līdzīgs izmisumam. Tā kā viņš ir sapratis, ka dažos gadījumos miris lauva kotējas augstāk, perspektīva būt par dzīvu suni vairs nešķiet vilinoša.

Nobeigumā daži vārdi par būtiskām vēlējuma izteiksmes atšķirībām no īstenības izteiksmes. Jau iepriekšminētais SD partijas biedrs Rainis rakstīja: "Es - pasaul's daļa/ Atbildīgs par visu." **** Šis apgalvojums, protams, nav ticis tālāk par jūtelību, kas ļoti līdzinās tai, ko viņš pats tik skaisti notēlojis kādā manos laikos obligāti citējamā dzejolī. Gan nedaudz savādākā griezumā, taču ierastais žests kā dzejoļa varonim, tā dzejniekam varētu būt stipri vien līdzīgs. Saskaroties ar pasaules netaisnībām, arī viņš droši vien tūlīt atcerējās par savu draugu "nēzdodziņu". Viņa dienasgrāmatas uzkrītoši ņirb no piezīmēm: "Es apraudājos." Kā cilvēks viņš, protams, ne tuvu nav bijis ideāls. Taču viņš vismaz nav bijis tik cēli liekulīgs un paģērošs, kā vārdā nesauktā citēto domu autore. "Iedomu jaukie ideāli,/ Vecākie principi, tikla mīla -/ Dienas allažības priekšā/ Šķīst kā graudi akmeņstarpā." Vienmēr esmu brīnījusies, kāpēc daži cilvēki savus "iedomu jaukos ideālus" uztiepj citiem. (Tieši toņa paštaisnums un paģērīgums minētajā fragmentāā uzkūdīja manu vēlmi piesieties. Ne vienmēr rīcības motīvi un rīcība pati laulības ir slēguši debesīs.) Vēloties, lai visi pārējie būtu iedomātie nesauši, kam pirmā vietā ir savas kailās dzīvības atdošana par citiem vienas vienīgās pareizās patiesības/motivācijas vārdā. No malas tas vairāk izskatās pēc klasiskā scenārija, - vispirms ziedosim tavu (šajā gadījumā - dzīvību), es paskatīšos, un tad turēsimies katrs pie savas - zobiem un nagiem.


_____________

* Dog ends.  Cilvēku valodā - 'končiki'.
** Shēmotājs jau gara acīm skaita naudu, kas iebirs viņa kabatā no apdzīvotās vietas atjaunošanas, kura uzticēta viņa brālēnam.
*** Piemēram, Džona Stīvena un Robina Makkalama grāmatā "Retelling Stories, Framing Culture: Traditional Story and Metanarratives in Children's Literature" viņš pagodināts ar epitetiem "the arch-villain and arch-enemy".
**** Kaut arī mana atmiņa mani patīkami iepriecina, jo šobrīd man nav nevienas literatūras grāmatas, es nepiekrītu P. Bankovska "Delfos" publicētajam viedoklim, ka skolās vajadzētu atgriezties pie pārbaudītām vērtībām. Proti, klasiķu citātu iekalšanas. Atmiņu tas nostiprina gan, taču interpretācijai svētīgāk būtu atļaut izmantot interpretējamo autoru darbus.

ceturtdiena, 2010. gada 24. jūnijs

Cilvēki kokonos II.

Idejiskā bāze

Savos aizsākumos industriālā mūzika pauda vēlmi mainīt esošo sociālo sistēmu. Dziesmu tekstos viņi pieskārās tādām neērtām tēmām kā cenzūra, sekss, sērijslepkavības, sātanisms, kuras parasti tiek apietas pieklājīgā sarunā. Tā bija pirmā uzstāšanās pret informācijas karu, ko bija pieteikuši propogandas līderi, un šī iemesla dēļ tā bija ne tikai muzikāls strāvojums – tā bija alternatīva kultūra, kuras centrā izvirzīta doma par paša atbildību pasaules priekšā.

Dženesis Pī Oridžs raksta par "Industrial Records Limited" dibināšanas iemesliem: “No cilvēkiem, kurus vada likumīga interese kontrolēt un piespiest sabiedrībai sekot viņu rekomendācijām – kādai jābūt tavai attieksmei, kādiem motīviem jānosaka tavu uzvedību, kādi mērķi jāizvirza, lai tu justos apmierināts, tu nekad NESAŅEMSI to, ko pelni. Tu saņemsi vienīgi to, kas tev tiks dots, un vispirmām kārtām tev tiks doti nosacījumi, kas tevi grūdīs pretim aklai piekrišanai, izvārdzinošam darbam, attiecībām, kas dāvā vilšanās sajūtu, un bezgalīgai bezcerībai. Mēs esam trenēti justies tā, ka mēs neesam ne par ko atbildīgi, jebšu tā iemesla dēļ, ka mūs joprojām kontrolē sabiedrība un pasaule, mēs joprojām atļaujam “vadoņiem” pieskatīt sevi kā garīgi atpalikušu bērnu. Vadoņi ir nebūtiski, mums ir MĀCĪTS ticēt, ka mums tos vajag, jo mēs nespējam uzņemties atbildību par sevi. Meli rada vadoņus, meli iemūžina vadoņus, meli sagrauj ir prieku, ir kreativitāti, ir cerību. Šajos ierakstos MELU NAV, jo šeit nav neviena vadoņa. Mēs uzņemamies pilnīgu atbildību par sevi. Mēs nenovirzīsimies no sava mērķa. SAVAS DZĪVES.”

GALVENĀS IDEJAS BIJA ŠĀDAS:

1. ORGANIZATORISKA AUTONOMIJA.

Apzināta vēlme ierakstīties neatkarīgi. Lai saglabātu muzikālā dzieta ideju un izrautu to no lielo, alkatīgo skaņu ierakstu kompāniju nagiem, kas mēdza iedzīvoties uz citu rēķina. Dženesis Pī Oridžs atceras, ka tolaik ārkārtīgi populārs bijis sauklis: “Iemācies trīs akordus – dibini grupu”. Taču viņš sev pavaicājis, kālab gan viņam būtu jāiemācas šie trīs akordi? Lai spēlētu grupā? Vai bez tā nevar? Izrādījās, ka nevar, jo vārds “grupa” automātiski piesaistīja jēdzienus “mūzikas bizness”, “noieta veicināšana”, “skatuviskais tēls” un visu pārējo, kas saistīts ar veiksmīgu karjeru. Tāpēc, viņaprāt, "The Clash" beidza, sacerot pēdējās muļķības, un "The Sex Pistols" - izģērbjoties kā āksti.

2. PIEEJA INFORMĀCIJAI.

Izprotot kontroles tehniku, pārkāpt jebkuras fiziskas robežas un virzīties uz prāta un mutes valstību, tas ir ārkārtīgi svarīgi – visu laiku diskutēt un izprast domapmaiņas subjektu. “Oriģinālā industriāla skaņa gandrīz vienmēr līdzinājās filmas skaņu celiņam, kas palīdz stāstīt stāstu. Tā nebija domāta izklaidei. Tā bija domāta informēšanai, dialoga uzsākšanai un jautājumu uzstādīšanai. Industriālā mūzika sevī iemiesoja milzīgu jautājuma zīmi, tā uzdeva neskaitāmus jautājumus – vai tas ir labi, ko tas nozīmē, ko tas vēsta par cilvēkiem, kāpēc cilvēki ir tik nežēlīgi un/vai muļķīgi, kāpēc ir tik daudz bezjēdzīgā, kas ir jēdzīgais un kas jocīgais, un kas palaikam neķītrais, vai kaut kas vēl sireālāks un absurdāks, taču pamatā tā bija nepārtraukta izvaicāšana.” Bija svarīgi pierādīt, ka ir iespējams diskutēt par jebkuru tematu, neatkarīgi no tā, cik tas būtu banāls, jocīgs, asprātīgs, šausminošs, vai arī politiski izaicinošs. “Mēs rakstījām par tematiem, kas bija tabu visiem, izņemot oficiālos medijus. Tātad viss bija bumbiņā, ja "National Enquirer" rakstīja par Šaronas Teitas slepkavību, taču, ja to darīja "Throbbing Gristle", tas kaut kāda iemesla dēļ sāka iedvest cilvēkiem šausmas. Vai arī [informācijas baroni] var sarakstīt grāmatu par nacistu zvērībām un saņemt par to naudu, nekādu problēmu, taču līdzko "Throbbing Gristle" atsaucas uz viņiem tekstos, tas ir “nekorekti”.” Galvenais jautājums, ko viņi uzdevuši bija: “Kāpēc jūs to drīkstat, bet mēs ne?”

3. SINTEZATORU UN ANTIMŪZIKAS IZMANTOŠANA.

Industriālās grupas idejiski ietekmējās no ‘cut-up’ (burtiski – ‘sagriešanas’) teorijas tēva Viljama Berouza, un tas atspoguļojās viņu pieejā mūzikas radīšanai – sakausējot savās lentās mašinērijas, īsviļņu radio, televīzijas ziņu izlaidumu un sarunu fragmentus – tad sagraizot, sajaucot un salīmējot no jauna, un pārvēršot mūzikā. Reizēm šie fragmenti varēja būt visai savdabīgi. Reimonds Vatss ("Pig", "KMFDM") atceras, ka pirmajā "KMFDM" albumā "What Do You Know Deutchland" dziesmā "Sieg Sieg" viņi iemiksējuši Hermaņa Gēringa runas fragmentus. Tā nekādā gadījumā nebija nejaušība, "Throbbing Gristle" vēlējās “izpētīt, cik lielā mērā mēs varam pārveidot skaņu un padarīt to kolāžai līdzīgu, piedāvāt populārajai kultūrai absolūti neizklaidējošus trokšņus un pārliecināt, un mainīt.” “Mēs vēlējāmies no jauna piešķirt rokmūzikai jēgu, motivāciju un risku. Mūsu ieraksti bija kā mūsu, tā citu pavisam individuālu autsaideru attieksmju, pieredzējumu un novērojumu dokumenti. Mode bija ienaidnieks, stils – sevi izsmēlis.”

4. PAPILDU MUZIKĀLIE ELEMENTI.

Kopš televīzija bija kļuvusi par daudz spēcīgāku kontroles līdzekli nekā jebkura popdziesma, filmu un video materiālu izmantošanu bieži pavadīja aurāls pretuzbrukums. Kopumā tas bija līdzvērtīgi B. Brehta episkā teātra koncepcijai: “Skatuve kļūst izglītojoša. Nafta, inflācija, sociālā cīņa, karš, ģimene, reliģija, gaļas tirgus, viss kļūst par tēlojuma objektu. Kori izglīto skatītāju par viņam nezināmiem faktiem. Filmas rāda montētus notikumus no visas pasaules. Projekcijas pievieno statistikas materiālu. Un “fonam” iznākot priekšplānā, cilvēki ir spiesti skatīt notiekošo kritiski. Patiesā un mānīgā notikumu secība tiek parādītas. Zinošajiem tiek rādīts, ko viņi darījuši, un nezinošajiem, ko viņi nav darījuši. Teātris kļūst par notikumu filozofiem, taču tikai tiem, kas vēlējušies ne tikai izskaidrot pasauli, bet arī to mainīt.”

5. ŠOKĒŠANAS TEHNIKA.

Pēdējais štrihs kontroles sagrāves shēmā bija ķeblīša izsišana no kāju apakšas tā, lai tas tiktu pamanīts. “Man ne pārāk patīk šokēt cilvēkus, taču tas bija kā radīts Anglijai, ļoooti angliski, to nebūtu jēgas darīt nekur citur. Citur tas vairāk ir saistīts ar modes padarīšanām, taču Anglijā tas bija kā kulaks uz acs.” Satracināt cilvēkus, provocēt tos un izvest no garīgā līdzsvara, lai liktu tiem domāt. Šī iemesla dēļ "Throbbing Gristle" uzstāšanās bieži tika pārtrauktas, jo skatītāji sāka izturēties vardarbīgi pret grupas dalībniekiem.

piektdiena, 2010. gada 18. jūnijs

Pastalas brīvā Latvijā

Man šķiet, ka latvietim depresiju kā vienu no nācijas piederības/psihometriskajām pazīmēm vajadzētu ierakstīt pasē. Turklāt plašsaziņas līdzekļos joprojām tiek kultivēta "bāra bērnu" pašapziņa, jo, redz, nav neviena, "kas ieceltu saulītē" (kaut gan to var viegli atrisināt, pašam aktīvi virzoties (veļoties, rāpojot, ejot, skrienot, atkarībā no tā, cik nu tas bērniņš ir liels) saules pleķa virzienā, jo nekad nav garantijas, ka tas "iecēlājs" savtīgu mērķu vadīts, mazo bāra bērniņu nenoliek vēl lielākā ēnā/tumsā). Nez ko domāja Māra Zālīte, kas latviešu tautu, šķiet, personificēja kā mazu bērniņu, kurš rotaļājas krustcelēs, šādi uzsverot bērniņa nevarību un izceļot lielvaru spēku, un, faktiski, šādi kodēdama nākotnes notikumus. Un kur nu vēl izteiksmīgās rindas par to, ka Latvju zeme vaļā stāv. Pārrakstot tautai nozīmīgus simbolus (Lāčplēsis, pat veids kā viņš tiek spēlēts, t.i., sākotnējā variantā uzkumpusī mugura un nevarīgi nolaistie pleci etc), kā arī kodējot jaunus (mazs bērniņš etc), jāsaprot, kādu enerģiju liec tur iekšā. Tāpat teiciens par "pastalām" un "brīvo Latviju" ir enerģētiski iekrāvis latviešiem pa ausi.

pirmdiena, 2010. gada 14. jūnijs

Cilvēki kokonos I.

(Industriālā roka idejiskā platforma)

Industriālais roks

Nezinoši žurnālisti piedēvē nosaukumu “industriāls” jebkura stila brutālai mūzikai, taču tā ir nepiedodama kļūda. Radusies septiņdesmito gadu vidū un dzērusi no tā paša urbānistiskā popmūzikas nicināšanas avota kā pankroks. Industriālā novirziena pārstāvji apgrozījās tajos pašos klubos, kur villojās panki, valkāja līdzīgas drēbes, vienīgi atšķīrās mūzikā ietvertais vēstījums. Industriālā mūzika bija raupjāka, un tā uzsita zosādu, ne tik muzikāla kā pankroks; 50% performances un 50% trokšņa. Industriālo grupu rašanās bija prettrieciens septiņdesmito gadu virspusīgumam un tukšpaurībai, antitēze hipijismam, kas naivi sludināja mieru un mīlu visā pasaulē. Industriālā mūzika turpretī vēstīja par naidu – naidu, pret visu, ar ko asociējās septiņdesmitie, naidu pret sabiedrību, kuras krīze bija atnesusi vilšanos.

Jēdziens

Termins “industriālā mūzika” valodā ienāca no jaunās industriālās mākslas performances teroristu grupas "Throbbing Gristle" leksikas. Viņu līderis Dženesis Pī Oridžs 1976. gadā nāca klajā ar jauna muzikālā žanra ideju. Tas sakņotos nevis āfrikānisko ritmu iedvesmotajā rokmūzikā, bet gan būtu kaut kas patiesi jauns – mūzika industriālo fabriku modernajiem vergiem (šis jēdziens bija precīzs, jo viņi uzskatīja, ka “industriālais darbs ir verdzība, sagraujošs un lieks institūts”), kas iemiesotu sevī Frica Langa filmas "Metropole" garu un izskanētu šņirkstošos cieņas apliecinājumos industriālajam uzvaras gājienam un lielpilsētnieciskās dzīves sērgām. Intervijas ar Pī Oridžu ir pretrunīgas. Domājams, viņš nonāca pie nosaukuma “industriāls” pusdienojot ar savu draugu un mākslinieku Monte Kazaza, kuram viņš izskaidrojis savas muzikālās teorijas par “industriālo mūziku industriālajiem cilvēkiem” būtību, un Monte norādījis, ka “industriālā mūzika” ir nosaukums, kuru viņš esot meklējis. Tas bija neromantiskākais nosaukums, kādu vien viņi spēja izdomāt, taču atbilstošs, jo, viņuprāt, lielās skaņu ierakstu kompānijas štancēja ierakstus kā mašīnas.

Barbari nāk!

Kāpēc tā? Dženesis Pī Oridžs: “Mēs piepeši atjēdzāmies ‘ viņu [ļautiņu, kuriem bija pieeja informācijai] teritorijā’, iztirzājot tematus, kas škita esam vienīgi viņu pārziņā un kurus zemākajām [sabiedrības] šķirām nebija paredzēts apspriest. Mēs bijām radīti, lai būtu viņu kalpi, izmantojams jēlmateriāls. Viņi nebija pat pieļāvuši domu, ka mēs varētu uzdot šos jautājumus un paģērēt no viņiem atbildes uz tiem. Tāpēc, ka viņi uzskatīja populāro mūziku par nekaitīgu, kontrolējamu dzīvnieku, un, pārdzīvojuši īsu baiļu uzplaiksnījumu sešdesmitajos gados, domāja, ka viss ir nokārtojies, un visi domā tikai par to, kā kļūt superbagātiem, iegādāties rezidences un gulēt ar modeļiem – kā Rods Stjuarts un kompānija. Un tad piepeši, tieši tai mirklī, kad viņi sajutās droši, uzgriezuši muguru jaunatnes un populārajai kultūrai, monstrs parādījās no jauna, un vēl agresīvāks, vēl tiešāku konfrontāciju alkstošs un izaicinošs vērās tiem sejās, spriedelēdams par jautājumiem, gar kuriem, viņuprāt, tam nebija nekādas daļas.”

Ir svarīgi apzināties, ka kontrkultūras revolūcija 70. gados aizsākās nevis ar to, ka grupas "The Sex Pistols" dalībnieks Stīvs Džonss rupji nolamājās tiešajā ēterā. Visi godīgie ļautiņi Anglijā tobrīd iebaudīja tēju, skatīdamies televizoru. Revolūcija uzvējoja ar performances grupas "COUM Transmissions" vizuālajiem eksperimentiem.

Dženesis Pī Oridžs: "Es mēdzu darīt [trakas] lietas, piemēram, uzmaukt nocirstas cāļu galvas uz dzimumlocekļa un tad mēģināt masturbēt ar tām, vienlaicīgi apberot to visu ar tārpiem.

!976. gadā "Losandželosas laikmetīgo mākslu institūtā" mēs ar Koziju izrādījām performanci, kurā es biju kails, un, stāvēdams uz daudz, daudz [asām] naglām, izdzēru pudeli viskija. Un tad es veicu sev klizmas ar asinīm, pienu un urīnu, pēc tam es palaidu to visu tā, ka kopā sajaukta piena, asiņu un urīna strūkla aizšlācās pāri grīdai, pašķīstot Krisa Bērdena un citu pazīstamu vizuālo mākslinieku priekšā. Tad es uzlaizīju to visu no grīdas, kas bija netīra betona grīda.

Tad es sadabūju 10 collīgu naglu un mēģināju to norīt, tas man izraisīja vemšanu. Pēc tam es uzlaizīju vēmekļus no grīdas, un Kozija man palīdzēja uzlaizīt vēmekļus no grīdas. Un viņa bija kaila un ar bārdas asmeni mēģināja pāršķelt miesu no vagīnas līdz nabai, kas viņai arī izdevās. Un viņa injicēja asinis vagīnā, un tad tās tecēja no turienes laukā. Un mēs izsūcām asinis no viņas vagīnas ar šļirci un salaidām tās olās, kas bija nokrāsotas melnas. Tad mēs mēģinājām tās apēst. Un tad mēs atkal izvēmāmies, un pēc tam mēs šos vēmekļus izmantojām klizmām.

Un tad es sajutu vēlmi urinēt un ielaidu savu strūklu lielā stikla pudelē, un izdzēru, kamēr urīns vēl bija silts. (Tas viss bija improvizācija.) Un tad mēs, uzlaizot grīdu tīru, pamazām rāpojām viens pie otra. (Tāpēc, ka mēs nevēlējāmies atstāt aiz sevis nekārtību, jo nebija nekādas vajadzības iešaut tādu pliķi mākslas galerijai.) Kriss Bērdens, pazīstams savu vardarbīgo performanču dēļ, kopā ar savu draudzeni atstāja zāli, sacīdams: "Tā nav nekāda māksla, tas ir vispretēgākais inscenējums, ko es jebkad esmu redzējis, un šie cilvēki ir slimi.""

piektdiena, 2010. gada 11. jūnijs

Bez-sierība

Ošņājoties ap pēdējām siera paliekām, es filozofiski raucu šņukuru par pasaules nesakārtotību. Patiesību sakot, es esmu pārliecināta, ka šī pasaule rotē ap sieru. Šķīvis salīdzinājumā ar sieru izskatās gluži atsvešināts savā viendabīgajā iepriekšparedzamībā. Siers ir tas, kas piesaista uzmanību, izlaužoties cauri fona mierīgajam blāvumam kā dzīvelīgs dzeltenas saules pleķis. Tas ir kā smaids, kas uzšķiļ prāta dzirksteles un ļauj palūkoties uz zobiem no cita redzesleņķa, brīdi piemirstot par to funkcionalitāti. Tāpēc saliekot kopā ķepiņas un lūdzot: "un mūsu sieru dod mums šodien", es ne tik daudz domāju par prozaisku garšas kārpiņu apmierināšanu, bet drīzāk par apskaidrības un iedvesmas meklējumiem. Un šajā kontekstā "bezsierība" ir stāvoklis, kad tu prātsalcīgi meklē ideju, kurā būtu siera piešprice. Vispirms cerīgi uz tā paša šķīvja, sak, varbūt tur tomēr ir atlikusi kāda mazmazītiņa kripatiņa dzelteni smaržojoša siera, bet nē, un tu apķeries, ka viss jau ir apēdies pirms pusstundas, pēc tam bufetē, kur biezā slānī krājas putekļi un mētājas sīkas aizmirstas lietas un atmiņu skrandas, un visbeidzot zem galda, kur rūsē sazin no kurienes ieklīdis vientuļš peļu slazds. Bez siera. Tu meklē aizvien drudžaināk, serde klapē, rokas svīst, un tad vienā brīdī tu ieraugi to savā priekšā izlecam kā ezīti no miglas pavisam apetetelīgi un skaidri. Acis ieplešas, šņukurs noraustās, ūsas notrīc, aste izliecas, un tu atkal esi gatavs skrējienam, lēcienam izplatījumā. UN tad, jau ar sieru uz šņukura, tu joz tālāk palēkdamies vien.

piektdiena, 2010. gada 28. maijs

Aišas faktors

"X Factor" ir pārraide, ko radījis Saimons Kouels. (Drīzumā viņš varēšot piekabināt savam vārdam bruņinieka titulu "sers". Tas vien pierāda, ka visas tās padarīšanas ir kļuvušas lētas. Sers Pols Makartnijs velk uz pašapmierinātu senilitāti. Sers Miks Džegers - izklausās amizanti, jāatzīst britiem ir humora izjūta, es runāju par aizvēsturisko uzstādījumu: "Vai jūs atļautu savai meitai satikties ar to lielmuti no "The Rolling Stones". Sers Saimons Kouels - bezgaumīgi. Manu "mīlestību" viņš izpelnījās, pavēstot kādai šķībdziedātājai, ka viņa "kauc kā Lesija".)

No visiem izskaidrojumiem, ko tas savdabīgais nosaukums nozīmē, man vislabāk patīk šis - "X faktors" ir tas mistiskais kaut kas, kas piemīt zvaigznei un kas liek ļautiņiem kā apmātiem ļauties tās vilinājumam. Šajā gadījumā "X faktora" lomā ir automāts.



P.S. Ja afgāņu zvaigznei nebūtu tik latvisks vārds un ja tas nebūtu latviešiem tik aktuāli, tas nebūtu ne uz pusi tik funny.

Tulkojums:

-- Kas Visuaugstākā vārdā ir tas?
-- Sievietes ar šautenēm. Labi, jaukās, tikai nesaburziet savas burkas. Es lieku to nost.
-- Mēs esam krituši Daleku gūstā, Tomij.
-- Ko viņa saka?
-- Viņa grib, lai tu izvelc savu telefonu.
-- Ko?
-- Viņa vēlas, lai tu nosūti tekstu ar vārdu Aiša uz 9332. Afgāņu zvaigzne. Viņu versija X faktoram. Viņas vēlas, lai tu balso par viņu favorīti. Aiša, Aiša...
-- Es nespēju tam noticēt. Sasodīts. Šitās meičas nespēj pat nobalsot par kaut ko nešmaucoties. Labi, skaties, Aiša, redzi? Nosūtīts. Ko tagad?
-- Māsas grib mašīnu.
-- Es ceru, ka viņu izbalsos!

trešdiena, 2010. gada 21. aprīlis

Par paškontroles nepieciešamību

Noskatījos Antona Korbjina "Control"/"Kontrole" par Mančesteras grupas "Joy Division"/"Prieka divīzija" (Tulkoju, jo nosaukums patapināts no kādas grāmateles par bordeli nacistu koncentrācijas nometnē.) līderi Ianu Kērtisu. Nekas īpašs. Ja neņem vērā to, kā tas ir uzfilmēts un samontēts. Monohromatiskā vienkāršība ir fascinējoša, taču sižeta līnijas attīstības iepriekšparedzamība nogremdē stāstu. No otras puses - es pieņemu, ka eksistē kanons, kā šāds stāsts ir vēstāms. Tieši tā pat izspēlētu es to esmu redzējusi Olivera Stouna filmā "The Doors". No nulles par varoni - un tad - galvu reibinošā ātrumā lejup, iekļaujoties barības ķēdē. Iespējams, ka uz šiem garadarbiem lielā mērā var attiecināt tos pašus principus, kas attiecas uz konvencionālām tautas pasakām/leģendām - proti, formulām līdzīgi sākumi un nobeigumi (sapņojumi sākumā/kapu pieminekļi beigās), stereotipizēti tēli un to savstarpējās attiecības (grupas līderis/galvenais varonis, grupas līdzbiedri, menedžeris, sieva/mīļotā, mīļākā, kas uzrodas vēlāk), atkārtotie paškontroles zaudēšanas paraugi (atkarības, sekss, rokenrols). Tas viss padara šos stāstus grūti pārfrāzējamus, ja neķerties pie tik drastiskām pārstāsta formām kā parodija vai rāmju laušana. Tas, kas mani uzrunāja un - iespējams - izkrita no shēmas, bija saruna starp Debiju, Iana Kērtisa sievu, un viņas draudzeni kādā tusiņā. Draudzene: "Viņš ir visai slavens šobrīd..." Debija: "Priekš mani ne. Es joprojām mazgāju viņa apakšbikses." Tā gadās.

trešdiena, 2010. gada 17. marts

Liellopa gaļas sautējums ar raganīgu piesitienu



Viens no pēdējā laika ņam-ņam hītiem. Tā raganība gan nosacīta un cēlusies kāda muļķības vai drukas kļūdas pēc. (Balsotu par pirmo variantu, jo ir pagrūti pārrakstīties divas reizes.) Oriģinālajā receptē bija rakstīts "nutmeg and mice powder", kas izskatījās kā patapināts Strauberga bureklību aprakstiem - muskatrieksta un kaltētu peļu pulveris. Galu galā tas izrādījās visai prozaisks muskatrieksta mizas, "mace", pulveris.

Pārējās satāvdaļas bija ne tik eksotiskas:
1/2 kg liellopa gaļas ar kauliņu (Tā kā man nebija, izlīdzējos ar 880 gr kubiņos sagrieztas liesas liellopa steika šmorgaļas.)
3 vidēja lieluma sīpoli (lielos gabalos sagriezti)
1 ēk ķiploku pastas bez etiķa (Man nebija, piespēru klāt saspiestu ķiploku, kādu pusi galvas. Labi atbaida Kalenus un citus salkanus mošķus.)
1 ēk ingvera pastas bez etiķa
1 tk kurkuma
1 ēk čili pulvera
1 tk koriandra pulvera
1 ēk malta kumina
1 tk maltu melno piparu (Es neliku, jo baidījos, ka būs par asu.)
1 tk aso garšvielu, kas iegūta, samaļot kopā 4 kardamona pākstis, 4 kanēļa mizas gabalus un 2 krustnagliņas (Man nebija, kur samalt, tāpēc iemetu veselus uz aptuvenu izjūtu vārīšanas vidū.)
Šķipsniņa muskatrieksta un peļu pulvera
Sāls pēc garšas
3 - 4 vidēji kartupeļi, sagriezti uz pusēm (Liku vairāk uz 4 personām.)
Ūdens, pēc vajadzības
1/2 tase eļļas
1/4 tases līdz kraukšķīgumam saceptu sīpolu

PAGATAVOŠANA:
1. Katlā vāra sagriezto sīpolu ar ļoti maz ūdens (apmēram 1/2 tases) kādas minūtes desmit.
2. Sablenderē blenderī līdz pastas konsistencei.
3. Katlā lej eļļu, pievieno sīpolu, ķiploku un ingvera pastas, sāli, čili pulveri, koriandra pulveri un kurkumu. Sautē 2 - 3 minūtes.
4. Kad viss ķēķis sāk smaržot pēc aromātiskām garšvielām, pievieno liellopa gaļu un pielej ūdeni tik daudz, lai tas nedaudz pārklātu gaļu.
5. Uzliek vāku un uz brutāli uzvāra. Kad ūdens sāk burbuļot, nogriež liesmu mazāku un vāra līdz gaļa ir pilnīgi mīksta.
6. Citā katlā novāra kartupeļus. Apmēram 20 minūtes.
7. Kad gaļa sasniegusi vēlamo gatavību, pievieno vārītos kartupeļus, kumina pulveri, aso garšvielu, melnos piparus, saberztus līdz kraukšķīgumam ceptus sīpolus, muskatrieksta un peļu pulveri.
8. Turpina vārīt minūtes 5 - 8 uz mazas liesmas, līdz eļļa sāk parādīties virspusē.

Oriģinālā krāsa ir iezaļganāka, nekā skatāms fotogrāfijā. Taču estētikas mīļotāju labā nedaudz pacentos, lai rezultāts neatgādinātu kaut ko tādu, kas varētu aizskart un ievainot trauslās dvēseles.