Cilvēki kokonos I.

(Industriālā roka idejiskā platforma)

Industriālais roks

Nezinoši žurnālisti piedēvē nosaukumu “industriāls” jebkura stila brutālai mūzikai, taču tā ir nepiedodama kļūda. Radusies septiņdesmito gadu vidū un dzērusi no tā paša urbānistiskā popmūzikas nicināšanas avota kā pankroks. Industriālā novirziena pārstāvji apgrozījās tajos pašos klubos, kur villojās panki, valkāja līdzīgas drēbes, vienīgi atšķīrās mūzikā ietvertais vēstījums. Industriālā mūzika bija raupjāka, un tā uzsita zosādu, ne tik muzikāla kā pankroks; 50% performances un 50% trokšņa. Industriālo grupu rašanās bija prettrieciens septiņdesmito gadu virspusīgumam un tukšpaurībai, antitēze hipijismam, kas naivi sludināja mieru un mīlu visā pasaulē. Industriālā mūzika turpretī vēstīja par naidu – naidu, pret visu, ar ko asociējās septiņdesmitie, naidu pret sabiedrību, kuras krīze bija atnesusi vilšanos.

Jēdziens

Termins “industriālā mūzika” valodā ienāca no jaunās industriālās mākslas performances teroristu grupas "Throbbing Gristle" leksikas. Viņu līderis Dženesis Pī Oridžs 1976. gadā nāca klajā ar jauna muzikālā žanra ideju. Tas sakņotos nevis āfrikānisko ritmu iedvesmotajā rokmūzikā, bet gan būtu kaut kas patiesi jauns – mūzika industriālo fabriku modernajiem vergiem (šis jēdziens bija precīzs, jo viņi uzskatīja, ka “industriālais darbs ir verdzība, sagraujošs un lieks institūts”), kas iemiesotu sevī Frica Langa filmas "Metropole" garu un izskanētu šņirkstošos cieņas apliecinājumos industriālajam uzvaras gājienam un lielpilsētnieciskās dzīves sērgām. Intervijas ar Pī Oridžu ir pretrunīgas. Domājams, viņš nonāca pie nosaukuma “industriāls” pusdienojot ar savu draugu un mākslinieku Monte Kazaza, kuram viņš izskaidrojis savas muzikālās teorijas par “industriālo mūziku industriālajiem cilvēkiem” būtību, un Monte norādījis, ka “industriālā mūzika” ir nosaukums, kuru viņš esot meklējis. Tas bija neromantiskākais nosaukums, kādu vien viņi spēja izdomāt, taču atbilstošs, jo, viņuprāt, lielās skaņu ierakstu kompānijas štancēja ierakstus kā mašīnas.

Barbari nāk!

Kāpēc tā? Dženesis Pī Oridžs: “Mēs piepeši atjēdzāmies ‘ viņu [ļautiņu, kuriem bija pieeja informācijai] teritorijā’, iztirzājot tematus, kas škita esam vienīgi viņu pārziņā un kurus zemākajām [sabiedrības] šķirām nebija paredzēts apspriest. Mēs bijām radīti, lai būtu viņu kalpi, izmantojams jēlmateriāls. Viņi nebija pat pieļāvuši domu, ka mēs varētu uzdot šos jautājumus un paģērēt no viņiem atbildes uz tiem. Tāpēc, ka viņi uzskatīja populāro mūziku par nekaitīgu, kontrolējamu dzīvnieku, un, pārdzīvojuši īsu baiļu uzplaiksnījumu sešdesmitajos gados, domāja, ka viss ir nokārtojies, un visi domā tikai par to, kā kļūt superbagātiem, iegādāties rezidences un gulēt ar modeļiem – kā Rods Stjuarts un kompānija. Un tad piepeši, tieši tai mirklī, kad viņi sajutās droši, uzgriezuši muguru jaunatnes un populārajai kultūrai, monstrs parādījās no jauna, un vēl agresīvāks, vēl tiešāku konfrontāciju alkstošs un izaicinošs vērās tiem sejās, spriedelēdams par jautājumiem, gar kuriem, viņuprāt, tam nebija nekādas daļas.”

Ir svarīgi apzināties, ka kontrkultūras revolūcija 70. gados aizsākās nevis ar to, ka grupas "The Sex Pistols" dalībnieks Stīvs Džonss rupji nolamājās tiešajā ēterā. Visi godīgie ļautiņi Anglijā tobrīd iebaudīja tēju, skatīdamies televizoru. Revolūcija uzvējoja ar performances grupas "COUM Transmissions" vizuālajiem eksperimentiem.

Dženesis Pī Oridžs: "Es mēdzu darīt [trakas] lietas, piemēram, uzmaukt nocirstas cāļu galvas uz dzimumlocekļa un tad mēģināt masturbēt ar tām, vienlaicīgi apberot to visu ar tārpiem.

!976. gadā "Losandželosas laikmetīgo mākslu institūtā" mēs ar Koziju izrādījām performanci, kurā es biju kails, un, stāvēdams uz daudz, daudz [asām] naglām, izdzēru pudeli viskija. Un tad es veicu sev klizmas ar asinīm, pienu un urīnu, pēc tam es palaidu to visu tā, ka kopā sajaukta piena, asiņu un urīna strūkla aizšlācās pāri grīdai, pašķīstot Krisa Bērdena un citu pazīstamu vizuālo mākslinieku priekšā. Tad es uzlaizīju to visu no grīdas, kas bija netīra betona grīda.

Tad es sadabūju 10 collīgu naglu un mēģināju to norīt, tas man izraisīja vemšanu. Pēc tam es uzlaizīju vēmekļus no grīdas, un Kozija man palīdzēja uzlaizīt vēmekļus no grīdas. Un viņa bija kaila un ar bārdas asmeni mēģināja pāršķelt miesu no vagīnas līdz nabai, kas viņai arī izdevās. Un viņa injicēja asinis vagīnā, un tad tās tecēja no turienes laukā. Un mēs izsūcām asinis no viņas vagīnas ar šļirci un salaidām tās olās, kas bija nokrāsotas melnas. Tad mēs mēģinājām tās apēst. Un tad mēs atkal izvēmāmies, un pēc tam mēs šos vēmekļus izmantojām klizmām.

Un tad es sajutu vēlmi urinēt un ielaidu savu strūklu lielā stikla pudelē, un izdzēru, kamēr urīns vēl bija silts. (Tas viss bija improvizācija.) Un tad mēs, uzlaizot grīdu tīru, pamazām rāpojām viens pie otra. (Tāpēc, ka mēs nevēlējāmies atstāt aiz sevis nekārtību, jo nebija nekādas vajadzības iešaut tādu pliķi mākslas galerijai.) Kriss Bērdens, pazīstams savu vardarbīgo performanču dēļ, kopā ar savu draudzeni atstāja zāli, sacīdams: "Tā nav nekāda māksla, tas ir vispretēgākais inscenējums, ko es jebkad esmu redzējis, un šie cilvēki ir slimi.""