It's like looking down the barrel of a gun...

(Par dzīves tumšo pusi)

I.

Veikalu ķēdes "Morrison's" gaļas pārstrādes uzņēmumā (Bez kautuves, kā es indīgi piezīmēju savam eksam, citādāk man droši vien nāktos iepazīties arī ar šo gaļas pārstrādes uzņēmuma daļu, jo es, kā tā saucamais "flexible worker", esmu strādājusi visur - no čikena sākotnējās apstrādes līdz cepšanas procesam, pie šķinķu masas sagatavošanas un ievalcēšanas plastikas maisos, "cured" meats sagaršvielošanas, produkta salikšanas pakās uz sagriešanas līnijas un, visbeidzot, iepakošanas kastēs.) ir divas maiņas - proti, Days/Dienas/Rīta un Twilight/Vakara. Kāds pavisam noteikti ir sagājis sviestā vai nu no vampīru sāgas, vai arī no "Dārzeņa". Vai gluži vienkārši gribējis būt superoriģināls - lai mums, lūk, būtu tā, kā nav nevienam citam.

Vispār šī tendence ir vērojama arī citur. Piemēram, tā saucamajam "LLOP", man šķiet, ka latviešu valodā tam varētu atbilst nosaukums "elektrokārs", es esmu dzirdējusi vismaz trīs nosaukumus. "Exton" siera pārstrādes uzņēmumā, kur es biju uz "induction" (jeb iepazīstināšanu ar uzņēmuma darbību un testēšanu, lai pārbaudītu, vai es esmu šim darbam piemērota) kādu brīdi atpakaļ, mums stāsta par krāsām, kas tiek izmantotas "High Care", kur reālais produkts tiek fiziski šķēlēts un likts pakās, tāpēc jebkādas novirzes no noteiktajiem parametriem var ietekmēt tā garšu, smaržu, utt, un "Low Risk", kur tas nav tik būtiski,  specapģērbos, biedrs stāsta: "Redz, parasti "High Care" matu tīkliņu marķējums ir sarkans, un "Low Risk" – zils. Taču mums..." šeit viņš ietur vismaz 10 sekunžu pauzi - un še es neviļus atceros E. Pāvulu no filmas "Teātris", - jo ilgāka pauze, jo labāks aktieris. "...Mums viss ir otrādi!!!" viņš starojot paziņo.

Es gan neredzu pamatu šai sajūsmai, jo arī "Morrison's" matu tīkliņu krāsa atšķiras - "High Care" valkā baltus, bet "Low Risk" - zaļus matu tīkliņus. Taču ne par to ir runa. Šeit, tāpat kā citur, eksistē vārdos neminēta diskriminācija pēc tautības pazīmes - lai dabūtu pastāvīgu darbu vai kaut kontraktu, tev ir vēlams būt polim. Un angļu valodas zināšanas nav pat nepieciešamas. Tā ir bijis visur, kur man gadījies pastrādāt. "Finlejas puķītēs" pat runāja, ka tur strādājošie lietuvieši mācoties poļu valodu, jo, redz, kas nerunā poļu mēlē, tas neesot cilvēks. Tā varētu būt taisnība, jo toreiz kāda dāmīte no zemākās priekšniecības man viennakt izteica savu neapmierinātību ar faktu, ka es nesaprotot poļu valodu. Angliski gan viņa visneapburošākajā Tērnera stilā nebija spējīga izstostīt pat vienkāršu nepaplašinātu teikumu bez kļūdām. Izskatījās, ka viņa to bija mācījusies pēc izslavētās Šveices metodes. “Cold out, eat in...”

Manas līnijas priekšnieks, šķiet bija, ja atceros pareizi, vārdā Bogdans, un viņa akcents bija īpaši briesmīgs. Savā galvā viņš bija izdomājis, ka es neprotu angļu valodu, tāpēc ar mani centās runāt lauzītā krievu valodā. Kas izklausījās visnotaļ komiski, bet nu paslavēsim puisi par labo gribu un pūlēm. Kādu nakti, kad pats kaut ko bija salaidis dēlī, kura puķe pēc kuras un kā uz līnijas jāliek, pienāca pie manis, jo, redz, tieši man bija nagos tās musturu jaucējas puķes, un sāka visā galvā aurot: "Kurva, ko tu dari?!!!" Es tā mierīgi pagriezos pret viņu, ap diviem naktī ir kaitīgi uztraukties, un apvaicājos, ko tad viņš pats, idiots, iepriekš bija teicis, un piemetināju: "К твоему сведению, я могу быть только блядю обыкновенной..." Krievu lamuvārdus viņi lielāko tiesu visi zin, kaut arī daļa pielieto tos šķībi un nevietā, un, kad tie sāk iet roku rokā ar poļu pašu rupjībām, rodas sajūta, ka es esmu nonākusi "к блатным".

Un tas nebūt nav pārspīlējums. Tāpēc es mierīgu sirdi varu rakstīt, ka, piemēram, "Iceland" fabrīķa kantīnē "pirmais galds" vienmēr ir poļu. Es apzināti lietoju šo nosaukumu, jo dažas "dāmītes" izskatās un izklausās tādas, kā natūrā izbēgušas no zonas. Tā valoda, spiedzieni, ķērcieni un atbaidošie zaļi sarkanie vulgārie rozočku ar ērkšķiem tetovējumi, šķiet, pieklājīgākā vietā nemaz neierakstās. Es pati esmu spējīga lietot attiecīgo leksiku - parasti krievu un angļu valodās, tad, kad es esmu melni nokaitināta, tomēr, vienkārši runājoties un, cik nu pēc izskata var spriest, esot pilnīgi un starojoši apmierinātai ar dzīvi un stāstot par veiksmīgi aizvadītajām brīvdienām, cik nu es no tās poļu valodas spēju nojaust, man katrs trešais vārds pavisam noteikti nebūs: "Блядь!". Tobiš, "kurva". Tas neviļus liek izdarīt zināmus secinājumus par kontingentu.

Jāteic, ka tajā īsajā brīdī, ko es nostrādāju "Iceland", vienīgie normālie cilvēki, ar kuriem man sanāca kontaktēties, bija angļi. Laipni, ieinteresēti un kas kaut ko centās paskaidrot. Polieties visas staigāja ar mākoņos iedurtiem deguniem, vīpsnāja, ja pārvaicāja ko un kā, un sprausloja kā aizkaitināti kaķi, ja kaut kas nebija, kā vajag.

Čelsija, meitene nedaudz pāri divdesmit gadiem, strādā "Iceland" uz 7. pakošanas līnijas. Viņas uzdevums ir 8 stundas diendienā likt ēdiena pakas aploksnēs. To viņa dara apbrīnojamā ātrumā, viņa tur strādājot jau astoņus mēnešus. Darbs viņai nepatīk, taču nauda ir nepieciešama. Viņai ir maniere brīžam iedziedāties: "Ice, ice baby..." Nezinu, vai tam ir kāds sakars ar viņas darbavietu. Reiz viņa teica kādam citam, kas bija pienācis pie galda, sarunas sākumu es nedzirdēju, jo vienkārši neklausījos, taču, cik noprotams, viņi iesmīkņāja par kaut kādu "Iceland" reklāmu. "I am living a dream," Čelsija zobgalīgi noteica, veikli iemetot ēdiena iepakojumu aploksnē. Es izdzīvoju sapni.

Es savu "sapni" izdzīvoju visai ātri. Nezinu, vai tā bija tikai sakritība, vai arī likumsakarība, taču, kopš tās dienas, kad es jūnija sākumā oficiāli izvācos no aģentūras mājas un pārvācos pie sava puiša, mani pārstāja aicināt uz darbu. Citiem, ko es pazīstu, darbs "Iceland" beidzās pāris nedēļas vēlāk. Un nedomāju, ka es esmu daudz neizdarīgāka un slinkāka par kādu pusaizmigušu melno. Bet tos jau nekādā ziņā nedrīkst diskriminēt.

"Frēzerā" bija kāda melnā, kas pāris gadījumos pakošanā strādāja ar mani vienā ejā. Lai tevi paturētu darbā vajadzēja iepakot 46 vienības stundā, neatkarīgi no tā pasūtījumos ir tikai vieninieki, vai arī vairākas preces, kas iet vienā kastē, maisā. Tātad katras vienības iepakošanai tev ir dots nedaudz vairāk par minūti. Viņa vienmēr cēla traci, ja viņai pienesa grozu ar vieniniekiem, divniekiem vai pat trijniekiem. "Nē, es to neņemšu! Tā ir diskriminācija!!! Es sūdzēšos!!!" Tāpēc es vienmēr iesmīkņāju, ka baltos diskriminēt nav iespējams.

Kaut arī viņai pa daļai ir taisnība. Tie, kas tur ir strādājuši, sapratīs, ko es domāju. Tā kā "Frēzera" vadība, iespējams, uzskata, ka jāpastāv zināmai vienlīdzībai, kā viņi to sauc "The Equal Opportunities Policy", tikai, khm, citā sakarā - neviens nevar tā iet un vienkārši paņemt kādu no groziem ar pakojamām precēm, tos tev pienesīs speciāli nozīmēti cilvēki - "fīderi" jeb tā saucamie "grozu pienesēji", un tam biedram parasti ir pie dirsas, vai viņš tev piespēlē grozus ar čupu vieniniekiem, piemēram, ar zābakiem un kurpēm, my fucking worst favourite nightmare, vai plīstošiem krāmiem, kuru iepakošana prasa vairāk laika, vai arī kādu "multipack" variantu, piemēram, ar viegli pakojamām drēbēm... Būsim godīgi, satriecoši labie rezultāti pamatā tiek sasniegti, ja ir pazīstami grozu pienesēji. But, kā teiktu Alekss Tērners, that's not my headache.

II.


"Puis, darbā neskaties uz mani ar tādām apnarkotām acīm, jo šādi jebkurš viegli nopratīs, kas tev prātā," rakstu Feisbukā pazīstamam čalim no “Morrison's”. Tad pametu acis uz desktopa bildi un saprotu, ka tādos gadījumos, laikam, nekas nav darāms – tas vienkārši ir jāpārdzīvo. Un kļūst maķenīt labāk, ja neviens tev nepārmet, ka tu uzvedies vai izskaties kā nepilnīgs. Taču es viņam esmu likusi pie sirds, ka viņam nekas nespīd. Nespīd un viss. Sorry, love (Nezinātājiem paskaidroju, ka Britos, augstāk uz Ziemeļiem, tā ir parasta uzruna, kam ar jūtām parasti nav nekāda sakara. Taču pastāv iespēja lietot to divdomīgi. Šis gan nav tas gadījums.), man jau ir puisis...

Paziņa ir oficiālajā "Morisona" šatu sarakstā. Iepriekš viņš ir strādājis caur to pašu aģentūru, caur kuru es tagad, un, kā viņš man paskaidroja, arī pret angļiem/britiem tā aģentūra izturas kā pret pilnīgiem mēsliem. Bet, nu, viņam paveicās, ka pēc 8 mēnešiem tika piedāvāts pastāvīgs darbs.

Tātad es viņam atbildu uz viņa komentu, ka darbs droši vien būšot. Pēdējās pāris nedēļas es esmu strādājusi tikai vienu dienu nedēļā. "Cerēsim naivi, ka tev ir taisnība, kaut arī, patiesību sakot, es neesmu tik droša par to. Tādā gadījumā šī nebūs pirmā reize, kad uzņēmums atkratās no liekā darbaspēka, un, kā likums, pirmie zem naža ies aģentūru cilvēki. Ņemot vērā visu iepriekšminēto, jāteic, ka šodien es piedzīvoju kaut ko interesantu. Viens no biedriem, kas parasti veic strādājošo atzīmēšanas procedūru sarga būdā, ieveda veselu baru cilvēku “Čikena Moku Istabā”. Vispār oriģinālā tā vieta saucas “The Chicken Room”, bet man, kā parasti, galvā iešāvās visai spīdīga ideja pārsaukt to par “The Chcken Torture Room”. Mana mīlestība pret cāļa fileju likšanu uz konveijera 8 stundas dienā ir bezgalīga, bet, kā gudrāki cilvēki saka, nauda nesmird... pēc čikena... Jēlai gaļai lielos kvantumos piemīt visai specifiska salkana smaka. "Spriežot pēc neveiklās saskatīšanās un uzkrītošā mulsuma, kas parādās viņu sejās, nonākot šādā jēlas gaļas “paradīzē”, es secinu, ka tie nebija ekskursanti. Kurš sātans gan vestu ekskursantus uz to mēmo šausmu vietu? Pavisam noteikti tie bija cilvēki, kas ieradušies uz "induction". Un interesants ir sekojošais fakts - ja jau viņiem nav darba, ko piedāvāt jau esošajiem strādniekiem, kāda velna pēc viņi pieņem jaunus cilvēkus? Kaut arī es zinu atbildi uz šo jautājumu - tāpēc, ka viņi saņem kaut kādus Jūdasa grašus par katras jaunas un naivas dvēseles ievilkšanu savos tīklos." Čalis pēdējos pāris teikumus nosauca par "bullshit". Nu, tad es viņam uzrakstīju, ka jūnijā, kad es meklēju darbu, man pienāca sludinājums, kurā meklēja cilvēku vervētājus aģentūrām, un tieši tur bija minēts, ka par katru pienākas noteikti procenti.

Varu ciniski piebilst, ka arī tad, ja tu tiec uz "induction", tas vēl nenozīmē, ka darbs patiešām būs. Bez saucamās “savas” aģentūras, šis nosaukums, pēc manām domām, tiešām būtu liekams pēdiņās, kaut arī pāris reizes viņi ir izrādījušies normāli un izpalīdzīgi, iespējams, negribot un nedomājot, esmu reģistrējusies ar vēl divām citām aģentūrām - arī it kā angļu. Taču tas vispār ir attiecīga lopiņa nelāgs sapnītis. Pirmkārt, viņi vispār nekad nav piezvanījuši tad, kad nosolījušies. Kas, principā, manu vēlmi saistīties ar tādām miskastēm samazina vismaz par 50%. Reiz abas aģentūras piezvanīja pirmdien pirms 7am, kad es jau biju "Morrison's".  Par darbu no 2 tās pašas dienas pēcpusdienā... Oh, fuck off! Nu, es arī tā mierīgi pateicu, tā kā nepiezvanīja piektdien, paņēmu pirmo pagadījušos darbu. Jo vajadzīga nauda. Jā, jā, viss ok, atsūtiet ziņu, kad esat brīva. Nu, kad vajadzēja, aizsūtīju – atbildes nav.

Šo trešdien kārtējais ponts - no vienas no aģentūrām atnāk īsziņa, tāda pati, kā katru nedēļu: “Apstipriniet, ka jūs šonedēļ varat strādāt ar mums. Ja jūsu situācija ir mainījusies, dariet to mums zināmu.” Aizsūtīju iepriekšējā nedēļā apstiprinājumu, aizsūtīju šoreiz – atbildes, preotams, nav. Jo mans TXT vispār bija sekojošs: “I AM available. But not if you can offer only 2 hrs of work like the previous time.” Runa ir par to, ka iepriekš viņi ar mani kontaktējās, es piedāvājumu pieņēmu un savu līdzdalību apstiprināju. Taču uzņēmumā es nostrādāju tikai 2 ar pus stundas, un tad mani aizsūtīja mājās. Bilance. Uz autobusu notērēju £4.10 un algā saņēmu £16.25. Bravo! Bija ahūni vērts celties pēc pulksten trijiem no rīta, lai paspētu uz maiņu, kas sākas sešos.

Ar “Iceland” vispār beidzās inčīgi. Kādas nedēļas atpakaļ pienāk īsziņa no tipiņa vārdā Adam apmēram ar šādu tekstu: “Lūdzu apstipriniet, ka jūs esat saņēmusi īsziņu, ka jūs rīt strādājat “Iceland”. Sākot no šīs dienas jūs vairs nestrādājat “Morrison's”.” Es pat neuzskatīju par vajadzīgu atbildēt, jo viņš mani jūnijā tā naturāli uzmeta. Puišiem, kuri kopā ar mani brauca uz darbu “Morisonā” viņš pat bija zvanījis ap 6 no rīta un draudējis. Ko tur vairāk teikt - burvīgas izsitēja manieres.

Paranoid?

(Par to, kā pareizi nokost galvu dūjiņai un kā - sikspārnītim)

Godīgi sakot, pēdējā gada laikā es esmu izlasījusi kaudzi roka varoņu biogrāfiju, jo Volverhamptonas centrālajā bibliotēkā tās bija pieejamas plašā izvēlē. Nebijis gadījums. Pārsvarā šis biogrāfiskās literatūras segments ir pagrūti dabūjams, un man nekad nav bijis tik daudz naudas, lai bleķotu par katru grāmateli, ko man liktos interesanti izlasīt. Turklāt man nav iespēju smagos grāmatu ķieģeļus izvazāt sev līdzi. Tālab vienīgais pirkums pēdējo gadu laikā ir bijusi Morisija “Autobiogrāfija”, ko es iegādājos tā vienkāršā iemesla dēļ, ka kāds laikraksts, es, protams, esmu piemirsusi tā cēlo nosaukumu, savās lapās bija publicējis manā skatījumā intriģējošu reklāmu, proti, tur bija rakstīts, ka šajā grāmatā Morisijs žēlabainībā ir pārspējis pats sevi.

Gandrīz vai tāds pats vērtējums ievietots “The Sunday Times” 2013. gada 27. oktobra numurā. Iespējams, ka tas patiesībā arī ir tas mistiskais laikraksts, jo ideja un izteiksmes veids ir līdzīgi. “Pārsteidzoši ir tas, ka kāds izdevējs vispār ir gribējis šo grāmatu publicēt. Ne jau tāpēc, ka tā būtu īpaši sliktāka par lielāko daļu no citu popzvaigžņu sarakstītajiem memuāriem, bet gan tāpēc, ka Morisijs pavisam noteikti ir pats ietiepīgākais, nesavaldīgākais, pašapmierinātākais un gaudulīgākais cilvēks, kas jebkad ir elpojis, un kurš parasti mīl sevi nostādīt upura lomā. Un tās vēl ir pašas labākās viņa rakstura īpašības.”

Kā jau var noprast no ievada, "the boy with the thorn in his side" nav mans iecienītākais rokmūzikas pasaku tēls viņa bezgalīgās žultainības un mesijas kompleksa dēļ. Mančesterā es vēl neesmu sastapusi nevienu, kas būtu stāvā sajūsmā kā par šo kompleksaino īpatni, tā par mutīgajiem brāļiem Galaheriem. Gluži pretēji, Morisijs tautas mutē tiek raksturots viņam ļoti neglaimojošos vārdos, proti, lecīgs, riebīgs un iedomīgs tipiņš, kurš savulaik ir dzīvojis Moss Side. Taču šoreiz es negrasos iztirzāt Morisiju, jo tas tomēr būtu nopietnāks darbs. Iespējams, ka es kādreiz tam saņemšos un uzrakstīšu, ko tieši es par viņu domāju.

Grāmata, par kuru es šobrīd grasos runāt, ir Ozija Osborna autobiogrāfija “I Am Ozzy”/ “Es esmu Ozijs”. Šī grāmata šobrīd jau varētu būt “must buy” sarakstā, ja vien man nebūtu palaimējies to nosūkt no interneta pdf formātā. Tā es sen nebiju smējusies.

Man šķiet, ka vienīgā dziesma, ko es stabili zinu no “Black Sabbath” kopš bērnu dienām, ir “Paranoid”. “Tumsas Princis” pavisam noteikti nav “my glass of vodka”. Taču tas nenozīmē to, ka es par viņu neko nebiju dzirdējusi.

Pēcpadomju laikos bija plaši piejamas uz pelēcīga papīra paplūdušiem Courier burtiem iespiestas kristiešu autoru brošētās grāmateles ar patētiskiem nosaukumiem, piemēram, U. Boimera “Mēs gribam tikai tavu dvēseli”, to ir iespējams izlasīt arī internetā, starp citu, kas pātaroja par rokmūzikas slikto ietekmi uz cilvēka psihi un dažu biedru saistību ar ragaino. Un Ozijs, protams, tur tika izstādīts kā viens no galvenajiem sātanistu panoptikuma biedēkļiem.

Es gan nenoliedzu, ka viņa minētie džeki visticamāk ir apzināti eksperimentējuši tajā virzienā, katram noteikti dzīvē var pienākt brīdis, kad vienkārši rodas nepārvarama vēlēšanās iebāzt pārdabiskajā savu degunu. Cik nu uzmanīgi, vai arī - cik nu neuzmanīgi kāds to dara, ir katra paša darīšana. Un koncerta laikā nenoliedzami notiek enerģiju apmaiņa, taču šo procesu pielīdzināt Melnajai Mesai spēj tikai cilvēks ar izmeklēti slimu fantāziju.

Ja interesē kaut kas no pārdabiskā, es drīzāk ieteiktu pameklēt S. Kinga “Mirdzumu”, kur “pārdabisko”, es šo apzīmējumu lieku pēdiņās, jo nekā pārdabiska visā tajā nav, var apskatīt tuvplānā - lielos vilcienos ņemot, tās ir lietas, kas patiešām pastāv, un notikumu apraksts ir visai precīzs. Jo lasot, man bija visu laiku sev jājautā, vai tā tiešām ir tikai iztēles spēle, vai arī kāds viņam ir to tā konkrēti punktu pa punktam izstāstījis.

Ozijs apgalvo, ka grupai nebija nekādas noteikšanas pār mārketinga stratēģiju, kas viņiem ar pašu pirmo albumu piešķīra sātanistu imidžu, apgrieztais krusts un visi pārējie pekstiņi, taču viņš uzskata, ka nosaukuma nomaiņa uz “Black Sabbath” viņu popularitātē ir nospēlējusi būtisku lomu. “Tajā laikā grāmatu bestselleru listes topā bija kāds par okultismu rakstošs autors vārdā Deniss Vītlejs, kinoteātros tika rādītas “Hammer Horror” šausmu filmas un Mensona paveiktās slepkavības visu laiku bija teļukā, tāpēc jebkam, kam bija saistība ar “tumšo” pusi, bija noiets.”

Nelaimīgais gadījums ar sikspārnīti viņa izklāstā drīzāk izklausās pēc “pārpratuma”, kāds katram var gadīties, esot pamatīgā ķēmā, nevis pēc ragainā gribas inspirēta akta. "Lai arī tūlīt pat kaut kas šķita ne tā, kā vajag. Galīgi garām. Sāksim ar to, ka mana mute bija pilna ar silto, lipīgo šķidrumu, tam bija vispretīgākā pēcgarša, kādu vien var iedomāties. Es sajutu, kā tas, noķēpādams zobus, līst lejā pa zodu. Un tad galva manā mutē noraustījās."

“Vienīgais labums no sātanisma bija tas," viņš atzīst, "ka tas deva mums milzīgu publicitāti par brīvu. Cilvēkiem nebija un nebija diezgan. Pašā pirmajā dienā pēc plates “Black Sabbath” iznākšanas tika pārdots 5000 eksemplāru, un līdz gada beigām tā bija ceļā uz vienu miljonu pārdoto kopiju visā pasaulē. Neviens no mums nespēja tam noticēt.”

Taču tam esot bijusi arī sava negatīvā ietekme, proti, tas atbaidījis meičas. Kā to formulēja viņa grupas biedrs Gīzers: "Vai tad tas nav tā, ka pamatjēga, kāpēc tu esi grupā, ir tā, lai dabūtu nodrāzties, nevis lai liktu meičām pa galvu pa kaklu mukt projām?"

Tam bija arī citas nelāgākas sekas. “Tie dīvaiņi ar balti izsmēretajām sejām melnajos paltrakos pēc koncertiem nāca mums klāt un ielūdza mūs apmeklēt “melnās mesas” Londonā, Haigeitas kapsētā. Es viņiem mēdzu sacīt: “Paklau, čal, vienīgie ļaunie gari (Oriģinālā “spirits”, kas ir latviešu valodā nepārtulkojama vārdu spēle, jo šī vārda nozīme ir kā 'gari', tā 'alkoholiskie dzērieni'.), kuros es esmu ieinteresēts saucas viskijs, vodka un džins.”“

To, ka Ozija memuāri varētu būt jautra lasāmviela, es secināju iemetusi aci viņa atklāsmēs ar nosaukumu “Ko es dzīvē esmu iemācījies”, kas bija publicētas “Esquire”, pavadot bezmiega nakti Lūtonas lidostā. LOL. Piemēram, ko viņš vēlētos redzēt uzrakstītu uz sava kapakmens: “Es vēlētos, lai tur būtu rakstīts: “Netraucēt”. (Ja kāds neuztver to melno humoru, tad es varu pa draugam pačukstēt, ka tas ir uzraksts, kas viesnīcās ir uzliekams uz durvju roktura, lai čaklās meitenes no uzkopšanas servisa jūs liktu mierā. Proti - "Do not disturb!") “Tas ir pārsteidzoši, ko tik visu tu nevari sadarīt mēnessērdzības lēkmē. Es, piemēram, noķēru zagli, būdams pusaizmidzis. Es štukoju: “Vai nu es guļu un man tas rādās, vai arī tas patiešām notiek?” Es esmu absolūti kails, un es esmu sagrābis viņu satvērienā, viņš raugās uz mani, viņa acis mirdz. Es domāju: “Sasodīts, es ceru, ka viņš nav gejs. Es varu pazaudēt vairāk, nekā tikai dārgakmeņus.”

“Es gribētu veltīt šo grāmatu visiem saviem faniem," viņš saka grāmatas ievadā. "Jo tikai jūsu dēļ man ir bijusi tik pārsteidzoša dzīve. Es jums pateicos no visas sirds. Lai Dievs jūs svētī.”

Jāpiezīmē, ka grāmatu nav sarakstījis Ozijs pats, jo viņš ir disleksiķis, proti, cilvēks, kam ir lielākas vai mazākas grūtības izšķirt burtus vārdā, un vieglais stils, IMHO, ir ghost author veidots. Disleksijai, pēc viņa domām, gan esot bijis vismaz pāris priekšrocību – pirmām kārtām tas nozīmējis to, ka viņš esot radošs un netradicionāli domājošs cilvēks, taču pati lielākā no tām esot bijusi tā, ka viņš nekad nav spējis izlasīt visas riebeklības, kas par viņu sarakstītas medijos.

Tai ir prasmīgi iestādīta ekspozīcija. “Mans tēvs allaž sacīja, ka es kādu dienu paveikšu kaut ko dižu. “Man ir tāda sajūta, Džon Osborn,” viņš mēdza teikt, iebaudījis pāris alu. “Ka tu vai nu paveiksi kaut ko lielu, vai arī nonāksi cietumā.” Viņš nekļūdījās, mans vecais. Vēl pirms savas astoņpadsmitās dzimšanas dienas es nonācu cietumā.” Un tur viņš ir nokļuvis par zādzībām kādā bodītē, kur tirgoja apģērbus. Lai situācija šķistu vēl traģikomiskāka, Ozijs piemetina, ka pirmajā zādzības mēģinājumā, kad viņš bija aizmirsis paņemt līdzi batereju, viņš esot nospēris vien mazbērnu lacītes un biksītes.

Atšķirībā no Morisija, kas savu bērnību izspēlē kā Viktoriāniskā laikmeta rakstniecības inspirētu murgu, Ozijs savos izteikumos ir vienkāršs, jo viņš stāsta par vienkāršu dzīvi, ko neizdaiļo iedomātu ciešanu cakas, kur viss bez problēmām un grodi ieguļas savās vietās. Tur ir tēvs, kas skandalē un kaujas ar māti, kā jau tas strādnieku ģimenēs parasts – naudas dēļ, daži traki un pustraki rada gabali labākajās Dikensa tradīcijās, taču par kaut ko viņi abi ar Morisiju ir vienisprātis - pēckara Britānija ir drūma vieta, kur uzaugt. Neatkarīgi no tā, vai nu tā ir Mančestera, vai arī Astona, uz katra stūra rēgojas sabumbotas mājas. Midlandē kaut kur pie Birmingemas kara gados ražoja kara tehniku – smagās automašīnas, tankus un lidmašīnas, tāpēc vācieši centīgi bombardēja šos objektus. Un neiztrūkstošie brīdinājumi, kas vēsta “Bumbu sagrauta ēka”, nenoliedzami figurē viņa bērnības atmiņās. Un viņš piezīmē: “Gadiem ilgi es domāju, ka tā saucās bērnu spēļlaukumi.”

Viņa dzimtā Astona, pēc viņa domām, ir Dieva pamests pakaļas caurums un nemīlīga pēc velna - visam pāri guļas “pelēkas debesis”, vienīgās prieka vietas ir “stūra pabi”, kuros apgrozās “slimīga izskata cilvēki, kas kā lopi strādā pie konveijera”. Taču arī šajā vidē neiztrūkstošs ir zināms “strādnieku šķiras lepnums”. Viņa tēvs esot mēdzis sacīt: “Tev varbūt nav pati labākā izglītība pasaulē, taču apgūt labas manieres tev nemaksās neko.”

“Tais dienās darba cilvēka domu gājiens bija šāds: tu saņēmi savu mazumiņu izglītības, tu atradi sev mācekļa vietu, un tad viņi tev piedāvāja kaut kādu draņķīgu darbu, un tu biji lepns par to, kaut arī tas bija dranķīgs darbs. Un tad tu rukāji šo pašu draņķīgo darbu visu savu atlikušo mūžu. Tavs draņķīgais darbs bija viss. Daudz cilvēku Birmingemā nemaz neaizgāja pensijā. Viņi vienkārši nokrita beigti un auksti uz fabrikas grīdas.” Tas tā bija sešdesmito gadu sākumā, taču man šķiet, ka kopš tā laika nemaz tik daudz kas nav mainījies – vienīgais izredzes sabrukt uz fabrikas grīdas ir kluvušas stipri mazākas. Pirmkārt jau tāpēc, ka mūsu dienās šādu darbu visam mūžam ir pagrūti atrast. Vienīgās puķes, kas Astonā manītas, esot tās, "kuras iesviež tev nopakaļ bedrē, kad tu nosprāgsti 53 gadu vecumā, jo tu esi nobeidzis sevi darbā".

Skolu tradīcijas arī šajā autobiogrāfijā ir tieši tādas pašas kā visur citur lasīts. Piecpadsmit gadu vecumā viņš ir pabeidzis savu izglītošanos un disleksijas dēļ uz rokām saņem nožēlojamu “lapiņu”, proti, izziņu, ka viņš ir apmeklējis tādu un tādu skolu. Un viņam nākas lūkoties pēc darba. Santehniķis (No šī darba viņu izmet par ābolu čiepšanu.), detaļu attaukotājs autorūpnīcā (Viņš izlido par apdullināšanos ar ķimikātiem, kuros mērc attaukojamās detaļas. Tas sanākot krietni lētāk, nekā apmeklēt pabu, viņs secina.), automašīnu signāltauru uzskaņotājs citā rūpnīcā, kur viņu māmiņa caur pazīšanos iekārto par mācekli (Un no kurienes viņu izsviež par šmaukšanos ar paveiktā darba apjomu.) - tur viņam nākas uzskaņot 900 tauru dienā, Pēcāk viņš pastrādā lopkautuvē kā kunģu tīrītājs, govju slaktētājs, kunģu karinātājs, cūku apdullinātājs, nagu rāvējs, tauku izgriezējs. Un darbs lopkautuvē ir bijis vienīgais, kas viņam ir paticis.

Viņš atzīst, ka savu atkarīgo personību, viņš neesot mantojis ne no viena asinsradinieka. Viņa tēvs, pēc britu standartiem, ir bijis visai mērens dzeršanā, un viņš to neesot nekad redzējis nedz vārtāmies uz grīdas, nedz ar pielaistām biksēm, nedz vemstāmies mājās. Taču savu dziedamo rīkli viņš droši vien esot mantojis no tā. To atklājis, Ozijs bija priecīgs, ka varēja “paņemt augstās notis, neizbirdinot logus un nemudinot vietējos runčus uz kopošanos ar [sevi]”.

Grāmata sarakstīta sulīgā un parupjā valodā, brīžiem man jau sāk likties, ka “fucking” ir viens no visbiežāk lietotajiem vārdiem tajā, saglabājot strādnieku šķirai raksturīgo domāšanas un izteiksmes veidu. Par savu pirmo seksa pieredzi viņš izsakās, ka meitietis “shagged the shit out of [him] all the night”, khm, "tajā naktī izdrāzusi viņu līdz nemaņai", un ka izvēle kritusi uz viņu tāpēc, ka viņš, iespējams, esot bijis “the only spare dick in the room”, proti, "vienīgais brīvais pimpis istabā".

Vēl daži žargonismu piemēri. Ceru, ka daļa būs zināmi, jo tie ir tikuši plaši lietoti britu sitkomos un seriālos, lai raksturotu vienkāršo tautu.“Copper” - policis, “dough” - nauda, skanošais, “quid”, “bob” - mārciņa, “slammer”, “nick” - ķurķis, “shitter”, “shithouse” - vulgārisms vārdam “ateja” a la 'dirstuve', “fuck-all” - absolūti nekas jeb nekas vispārākajā pakāpē, “scrumping” - čiept, “goner” - mironis, “skive” - bastot (stundas), “bawl” - kaukt, raudāt, “choppers” - mākslīgie zobi, “trade” - amats, “nut sack”, “marbles” - pauti, “nick” - nospert, “shindig” - skaļa ballīte, “dumpster” - izgāztuve, “caff” - kafejnīca, “loaded”, “lollied” - pilns, “wanker” - sūdabrālis, “boozer” - pabs, dzertuve, “pisser” - tualete pabā, “hole” - kaps, bedre, “croak” - nosprāgt, izlaist garu, “sunshine” - saulstariņš (kā uzruna), “cunt” - pakaļa, maitasgabals, “nick” - arestēt, “prick” - pimpis, “leg” - laist ļekas vaļā, “eyesore” - neglīta paskata ēka, “sarnie” - sendvičs, “shandy” - alus un limonādes kokteilis, “tash” - ūsas, “poke” - izdrāzt, “slag” - mauka, “boot-faced” - zirgaģīmis, “funny farm” - trakomāja, “every blue moon” - ārkārtīgi reti, “goody two shoes” - pārāk kārtīgs, “to piss down with rain” - gāzt spaiņiem, “to lose your cool” - zaudēt savaldību, “to piss off” - nokaitināt, “to top oneself” - padarīt sev galu, “stone-cold sober” - absolūti skaidrā, “troll of a chick” - neglītene, krokodīls, “I am fucked” - es esmu pagalam, “cut it out” - aizveries, “to be on the game” - nodarboties ar prostitūciju.

Un nobeigumā vēl viens citāts no grāmatas, kas man lika skaļi smieties. “Mēs [pirmoreiz ieradušies Amerikā] savācām savu bagāžu no lentes un iestājāmies taksometru gaidītāju rindā. Nezinu, ko visi uzvalkotie un kaklasaites apsējušie biznesa darboņi ar portfeļiem rokās padomāja stāvot līdzās garmatainajam, nemazgājušamies, manāmi pilliņajam Birmingemas iedzimtajam, kam ap kaklu karājās krāna aizgrieznis un kuram mugurā bija pāris vecu, smirdīgu džinsu apklaksītu ar “Peace & Love” un “CND” simboliem uz vienas staras un “Black Panthers Rule” un melnās dūres simboliem uz otras.
Kamēr mēs gaidījām, piebrauca kāds liels, dzeltens automobīlis. Tam bija, iespējams, 19 vai 20 durvju.
“Es zināju, ka mašīnas šeit ir lielas,” es izšļupstēju. “Taču ne tik lielas!”
“Tas ir limuzīns, idiots tāds,” noteica Tonijs.”