Paint It Black IV.

(Ideoloģiskā Prokrusta gultā)

Laikam pirmo reizi par tāda leģendāra personāža - Robina Huda, kā arī viņa pretpola - Gaja Gisborna - esamību es uzzināju no "Toma Soijera", ko mana māte man lasīja priekšā. Un varu mierīgi atzīties, ka pirmā padomju laikos skatītā filma "Robina Huda bultas" man ir paslīdējusi garām un bez pēdām pagaisusi no atmiņas. (Un tas nozīmē, ka nekas dižs - vismaz manās acīs - tas nav bijis, jo "The Vikings"/"Vikingus",  kurus es ieslēdzu pie beigām ("Film4" kārtējo reizi izcēlās. :D) un kurus nebiju redzējusi gadus trīsdesmit, atpazinu pēc pāris ainām un muzona taktīm.) Tālab vienīgais (1) Robins Huds, kuru es varu izmantot par atsauci, ir astoņdesmito gadu vidū līdzīgā formātā uzņemtais Ričarda Kārpentera "Robin of Sherwood"/"Šērvudas Robins". Savdabīgi, ka to tikai ar nelielu laika nobīdi parādīja PSRS. (Ok, es pieņemu, ka tā bija 1985. gada vasara, un, lai visi nesapriecātos, cik tajos laikos bija jauka dzīve, piebildīšu, ka pirmajā reizē parādīja tikai pilotu, t.i., tikai divas pirmās sērijas.) Mans puisis bija visai izbrīnīts par šo faktu - "dzelzs priekškars" un tā tālāk. Es viņam miermīlīgi paskaidroju, jo nevar vienkāršs rietumu cilvēks, kas pats nav izbaudījis to farsu, izprast padomju specifiku - ja mākslas darba (Pieturēšos pie padomju terminoloģijas, ne-mākslas darbus toreiz nerādīja, vismaz tā tika apgalvots, un es atzīstos, ka es jūtos maz zaudējusi, ka līdz noteiktam vecumam man nebija iespēju ievērtēt visādas tupas "Emanuelas", "Zāģus" u.c. samazgas, taču seriālu nosaukt par mākslas darbu man šķiet a tad too much.) saturs atbilda visām ideoloģijas prasībām (2) - un Robins Huds, protams, ieliksies arī paša striktākā padomju Prokrusta gultā: cīnās pret apspiedējiem, aizstāv nabadzīgos, turklāt viņa šķiriskā piederība arī šķīsta un neaptraipīta, - tad to rādīja, bubinot, ka starp kapitālistiem arī ir cilvēki, kas atbalsta padomju cilvēkam tuvas idejas. Ātrumā nepateikšu, vai viņi tajos laikos parādīja arī divu pirmo sezonu pielikumu/P.S. ar Hentingtonas grāfu, taču arī tam nevajadzētu radīt problēmas pagriezt storiju pēc labākajām padomju tradīcijām - darbaļaudīm naidīgas šķiras elements pieslienas varonīgajiem cīnītājiem par vienlīdzību.
______________________

(1) Keivina Kostnera versiju es atstāju aiz borta, kaut arī esmu nesen noskatījusies vēlreiz, jo amerikāņiem piemīt pavisam cits skatījums uz lietām. Es mūždien ironizēju, ka amerikāņi savas lielummānijas dēļ spējīgi jebkuru projektu uztaisīt par parodiju - milzīga reklāma, nožēlojams rezultāts. Jaunais "Robins Huds" droši vien ir tāda pati karikatūra kā "Troja". Vērienīgas batāliju ainas, kuru aizmidzinošo plūdumu pāršķeļ dialogi "Istendas iedzīvotāju" līmenī. Holivuda ir kalns, kas pa lielākai daļai publiski dzemdē peli.

(2) Īsa pamācība, kā aiz ausīm pievilkt ideoloģiju. Tālajos astoņdesmitajos diskotēkās ārzemju skaņdarbu fragmentus atļāva atskaņot tikai pēc tulkota dziesmas teksta iesniegšanas izskatīšanai attiecīgajām instancēm. Anotācijā par izpildītāju vislabāk bija rakstīt: kvēls imperiālisma pretinieks un nenogurstošs cīnītājs par mieru visā pasaulē un tā tālāk. Zem šīs birkas savā laikā varēja pabāzt kaut vai "Culture Club". Piemēram, "Karma Chameleon"/"Mainīgā veiksme" - raidījuma vadītājs piesaka dziesmu/videoklipu, kurā parādīta pilsoņu sociāli aktīva rīcība - kopīgiem spēkiem tiek atmaskots un izpeldināts zaglis, kas aplaupījis godīgus ļautiņus, bet mēs pa to laiku varam izbaudīt šo braucienu jautras dziesmiņas pavadījumā. Vai arī "The War Song" - pirms klipa palaišanas ēterā raidījuma vadītājs pārtulko nosaukumu "Kara dziesma" un iepazīstina ar sociāli aktuālo tekstu, kurā teikts, ka karš ir muļķīgs, un ļautiņi ir muļķīgi, un mīla ir tukšs vārds dažos dīvainos štābos. Un kvēlo aicinājumu: "Mēs cīnāmies sirdīs, cīnāmies uz ielām, vai ir kāds, kurš vēlas pievienoties?" Abi varianti ņemti iz dzīves. Reizēm es apbrīnoju savu atmiņu...

Paint It Black III.

(Tumsas pieradināšana)

Angļu literatūra, kā arī dižo daiļdarbu ekranizācijas, nekad nav bijis mans saldais ēdiens. Droši vien bērnībā es esmu pārāk ātri pagrābusi no vecāku grāmatplaukta Dikensu. Kaut arī tā nebūt nav bijusi vienīgā neatbilstošā grāmata, ko es izlasīju tajā vecumā. Es to uztvēru kā klīrīguma cauraustu gotisku šaušalu stāstu. Tikpat nomācošu iespaidu uz mani atstāja S. Eizenšteina filma "Aleksandrs Ņevskis". To gan es redzēju brīdi agrāk, kad man varēja būt kādi pieci gadi. Taču es brīnos, kāpēc tā, jo bērniem domātās pasaku ekranizācijas Padomju Savienībā tā vien vilka uz šausmeņu pusi - man šķiet, pirmkārt un galvenokārt, tas bija izmantotās melnbaltās krāsu gammas dēļ. Tagad es domāju, ka pie vainas bija teitoņu stilizētās bruņucepures/vācu stila kaskas un pārspīlētā vaibstīšanās. Kā arī metodiskais zvēriskums, ar kādu krievu spēkavīrs, šķaidīdams pa labi, pa kreisi ar kara cirvi,  nogalina pretiniekus. Un spocīgais klusums pēc kaujas.

"Aleksandrs Ņevskis": Ļaunais teitoņu izdzimums gatavojas kaujai. Viņa sejas koncentrētība pauž draudus. Cīņas laikā viņš zaudē vienu no saviem ragiem un tiek aizvilkts prom ar virvi ap kaklu.

"Aleksandrs Ņevskis": Stilizētās vācu kaskas. Nepārprotami norāda. kurā virzienā meklējams ienaidnieks.

"Aleksandrs Ņevskis": Centīgais krievu spēkavīrs darbā. Sorry, skatījos bez skaņas, ar teitoņu industriāla paraugu "ausīs", tāpēc man nav ne mazākās nojausmas, kas tas īsti par putnu. Lai padarītu viņa figūru vizuāli varenāku un mītiski spēcīgāku, viņš tiek filmēts no apakšas.

Drūmums, tumsa, migla, lietus un ēnas ir atslēgas vārdi, kas raksturo šī Dikensa romāna gaisotni. Katrs gaismas stars, kas izlaužas cauri šim grūti caursitamajam klājam, šķiet ievērības cienīgs un unikāls, kā no citas, tālas pasaules nācis. Darba nami, katordznieki, piekvēpušie mājokļi, aizmirstībā grimušie tīreļi, nerealitātē mītošā miss Hevišema manās smadzenēs tēlojās tikpat savērpti un spocīgi kā pasaule R. Vīnes filmā "Das Kabinett des Dr. Caligari"/"Doktora Kaligari kabinets". Starp citu, ironiskā kārtā šī bezcerības cauraustā grāmata saucās "Lielās cerības". (Tagad es, protams, spēju novērtēt izsmalcināto sarkasmu, kas izdaiļo viņa stilu. Tā ir arī viena no manām labākajām īpašībām. Aiztaupa nervus un palīdz izvairīties no patētikas.)

Otrkārt, tā ir Anglijas vēstures izteiktā brutalitāte, kas jauki iemūžināta Robina Huda leģendās. Šis seriāls nav izņēmums. Cilvēku sakropļošana un nogalināšana pirmajā sezonā parādīta kā kaut kas gluži dabisks. Kaut arī šīs ainas mērķauditorijas dēļ nav grafiskas, kaut arī tajā laikā vardarbība tika uzskatīta par nepieciešamību, lai "iebaidītu zemniekus strādāšanai", cilvēkam ar spilgtu iztēli tas var garantēt zināmus murgus. Visai pretrrunīgi vērtētais K. Tarantino "Kill Bill""Nogalināt Bilu" man turpretī šķiet kaut kas sirreāls, tāpēc tas uz psihi neiedarbojas. (1) "The Tudors"/"Tjūdori" ir krietni izteiktāks vardarbības mikslis, kas daiļrunīgi raksturo tā brīža valdīšanas stilu un tradīcijas. (2) Ja jums nav īpašas intereses, jūs, protams, nemeklēsiet populārāko viduslaiku nāves sodu aprakstus, taču, skatoties ziepeni ar nosacītu vēsturisku piegaršu, jums var nākties tos gribot negribot ievērtēt. Pakāršanas, galvu nociršanas, šmorēšanu eļļā, nāvi uz sārta, sadalīšanu gabalos. Šādā varas virsotņu  inspirētā izklaižu  virpulī ierauti, mēs "Tjūdoru" trešajā sezonā varam pievērt acis uz kaut kādu nožēlojamu masveida izrēķināšanos ar dumpiniekiem. Kur cirvis cērt, tur skaidas lec. Galu galā, kas gan cits ir parastie ļautiņi varas vīru spēlēs.

Viens no labākajiem skatiem, kas ir gandrīz neiztrūkstoša katra pseido-vēsturiska seriāla sastāvdaļa un kas galvenokārt iedvesmo morālajām un uzsit šķērmumu, ir asinskārais pūlis, lēkājošs un uzgavilējošs uz ešafota notiekošajam. Nav brīnums, ka šerifs vienmēr sanākušajiem sirsnīgi saka: "Enjoy!"/ "Baudiet izklaidi!". (Kaut arī viens no maniem sākotnējiem šīs frāzes traktējumiem bija: "Baudiet to, ka [vēl] esat dzīvi!"  Šerifs ir izsmalcināti cinisks.) To, ka aktīva procesa "izbaudīšana" bija neatņemama notiekošā sastāvdaļa, spilgti apliecina seriāla "The Pillars of the Earth"/"Zemes pīlāri", kur pirmajā sērijā tiek demonstrēta publiska nāves soda izpilde. Starp eksekūcijām publiku izklaidē speciāli uzaicināti ļautiņi, un visi, šķiet, apmierināti ar brīvdabas izrādes norisi; arī tie, kas atrodas pašā priekšā un tiek apšļakstīti ar asinīm.

_____________________________

(1) Vienīgais moments, kas mani Tarantino vardarbīgajās filmās ir nošķebinājis, bija deja ap un ar ausi no "Reservoir Dogs". Un šādas tādas ainas "Pāna labirintā". Bet ārpus tā es šķietami esmu visai bezjūtīga.

(2) Šķiet, kaut ko grafiskumā līdzvērtīgu iespējams lasīt vien "Tilā Pūcesspieģelī".:D

Aci piesaistošais ļaunums

(Kā līdz riebumam nodrāzt savu iecienīto dziesmu)

Pēdējā laikā biju nodevusies video eksperimentiem. Tas saucas - no Adobe Photoshop līdz Sony Vegas vai - no statiskām līdz kustīgām bildēm. Godīgi sakot, man vienreiz piegriezās YouTube skatāmās kanoniskās Gisborna/Merionas sopļas, kuras es skatos tāpēc, lai man nevajadzētu traumēt savu psihi ar galveno opusa varoni, un es nolēmu uztaisīt kaut ko nedaudz apokrifiskāku. Vai tas ir labāks - nezinu. Jo savējo es nespēju adekvāti novērtēt. Tāpēc pat nemēģināšu. (Vienīgais, ko varu teikt, šobrīd ir tas, ka vietām es droši vien mainītu bildei pāri klājošos tekstu. Un arī dažas vietas klipā ciestu no mana pedantisma un piekasības. Taču, ņemot vērā, ka procesā es divas reizes gandrīz vai pazaudēju visu, jo Vegasa, prasti sakot, nojūdzās, es esmu pieticīgi apmierināta ar rezultātu.)

Klipa ideju es palienēju no kāda foruma, kur ļautiņi strīdējās par to, vai Sarkangalvītes/Merionas gājieni ar Vilku/Gisbornu ir attaisnojami. (1) (Es reizēm garlaicības atgaiņāšanai mēdzu lasīt visādu drazu, "Doctor Who", "Spooks", "Robin Hood" forumus ieskaitot.) Tur paspīdēja tāda doma - ja Sarkangalvīte būtu pretošanās kustības dalībniece un Vilks būtu nacists, - viss iegultos savās vietās. Tā sakot, makiavellisma domas - mērķis attaisno līdzekļus - apdvesta ideja arī vārnu nomazgās baltu. Man tā vien ieniezējās nagi, taču līdz nesenam laikam ideja palika nerealizēta. Kaut arī jāpiezīmē, ka Pretošanās kustības vēsture iesniedzas krietni senā pagātnē, mēs pat vulgarizējot varētu teikt, ka Jēzus arī bija PK dalībnieks, jo, likdams saviem sekotājiem nest krustu, kas bija tajā laikā izplatīta priekšspēle dumpinieku un dažādu citu salašņu sodīšanai, viņš atbalstīja vienu no tām - sikorijus, mūslaiku apziņā tā galvenokārt saistās ar Otro. pasaules karu.

Anahronismu dēļ "Robinā Hudā" ir visai grūti noteikt laikmetu, to var uzdot par jebkuru laika sprīdi no Kristus dzimšanas līdz pat mūsdienām. Principā, ja klipā ignorē zināmas vēsturiskas butaforijas, zirgu vilktu karieti, zobenus, āvas, dīvaini ģērbtos sargus un visuresošās lāpas un sveces, to mierīgu sirdi var iesmērēt par pagājušā gadsimta četrdesmitajiem gadiem. Un Gisborna ādas ietērps tā arī tiek pasniegts krievu mēlē bez liekas kautrības - "шыкарный эсэсовский прикид/плащик". Šī asociācija man izvilināja smīniņu, jo diezgan spilgti no bērnības atmiņā saglabājies, ka filmās viskrutāk ģērbtie džeki bija Waffen SS oficieri, nevis Sarkanās Armijas nošņurkušie zaldāteļi. (Ne tikai viņu izskats un formu krāsa man šobrīd asociējas ar robinhudismu, bet arī līkie, zaglīgie pirkstiņi, kuru spējas grābt visu, kas ir un nav piesiets, viņi pilnā mērā pierādīja, pēc atmiņas citējot iecienītu padomju preses klišeju, savā ilgajā un smagajā atbrīvošanas ceļā.)

Idejiskā ziņā klipā viss ir vienkārši: burvīgais šerifs, likdams lietā savu neatkārtojamo un samaitāto iztēli, ir uzmargojis radošo projektu ar nosaukumu "Festival of Pain"/"Sāpju festivāls". Un zemnieku iesaistīšanās tajā ir izturēta labākajās totalitāro režīmu tradīcijās - brīvprātīgi obligāta. Turklāt šerifam ir radušās pamatotas aizdomas, ka ne viss viena brunču stērbeles apmāta muļķa un veiklas manipulatores starpā ir tā, kā tas no pirmā acu uzmetiena šķiet.

Patiesībā man jāatzīst, ka šajā video nav neviena pozitīva personāža. Ja neskaita apspiestās tautas masas simbolizējošo Maču. Vai arī bērneli, kas pāris sekundes pavīd pagrabā. Zināms ļaunums izpaužas visu personāžu rīcībā un; savstarpējās attieksmēs. Taču atšķirīga ir katram personāžam piemītošā ļaunuma gradācija.

Šerifa ļaunums ir apzināts, draudīgs un grafisks. Tas kā mākonis ieskauj Notingemu. Pie vārtiem, kur saskaņā ar šerifa norādījumiem droši vien karājas uzraksts - "Laipni lūdzam Notingemā. Brīvākajā no vietām uz zemes," vējā šūpojas pakārtie; tāds tradicionāls viduslaiku pilsētu noformējuma elements. (Ja ticēt padomju gados skatītajām filmām, tas bija raksturīgs arī Trešā reiha ieņemtajās teritorijās.) Goda vietā, kā jau visās viduslaiku pilsētās, ir ešafots. Vieta, kur vajadzētu triumfēt likumībai un taisnībai, ko visai groteski iemieso no tautas balādēm palienētais neliešu pāris. Klipā šerifs lepojas ar savu uzlaboto cietumu un modernizētajiem moku rīkiem. Viņam tas piedāvā izklaides un psihes stabilizācijas iespējas. Ik reizi, kad "Robinā Hudā" kaut kas ir nogājis greizi, šerifs uzlabo garastāvokli kādu spīdzinot vai pakarot. Ja tuvumā nav neviena piemērota eksemplāra, ciest no šerifa riebeklībām dabū viņa rokapuisis.

Vienmēr esmu domājusi, ka šī Pig dziesma ārkārtīgi piestāvētu mūžīgajam cietējam Gisbornam un izmeklēti atklātu viņa iekšējo monologu. Dziesmas ideja par ļauno pasauli, kas sākumā vijas līdztekus video attēlam, kā vienkārša un negrozāma fakta konstatācija no Gisborna puses, beigās izslīd no sazobes un sāk jūtami kontrastēt. Ļaunums ir viņiem cieši blakus, un nekādas mūžīgās mīlestības deklarācijas to nespēs izdzēst. Atšķirībā no šerifa, kurš iemieso savas idejas dzīvē, Gisborns tikai izpilda viņa pavēles. Taču, kā mēs zinām no Nirnbergas, tas nav nekāds attaisnojums.

Lēdijas Merionas ļaunums izpaužas kā apbrīnojama spēja rīkoties cietsirdīgi cēlas idejas ietvaros, slājot visam pāri Nensijas Sinatras dzelzs "zābaciņos". ("These boots are made for walking,/ and that's just what they'll do/ one of these days these boots are gonna walk all over you.") Idejas vārdā viņai nav problēmu vajadzības gadījumā sprauni drasēt pāri līķiem. Tā kā tā nav tikai Gisborna mērķtiecīgā karjerisma izraudzīta virzības trajektorija. Attiecībā uz Gisbornu es speciāli lietoju vārdu "asset", ar ko spiegu žargonā apzīmē 'informantu, kurš tiek izmantots', lai iezīmētu abu attiecības ar sarkanu krāsu. Tas kaut kā neož pēc laimīgajām beigām, ko visai izteikti viņu storijai cenšas piekabināt sentimentālu pastāstu cienītājas, vai ne?

Klipam gan piemīt zināms happy endisms, taču ļaunums nav uzvarēts, tas tikai ir pārgrupējies.

PIG "SWEET CHILD"

I see evil...
I hear... evil
I see evil...
I hear... evil
My child... my love... my child
I wanna be more than I am
I wanna give more than I can
I wanna let you live your life
Though day is over and it is night
Through trial, temptation
You're the one, my redemption
People talk of wrong or right
The gods have flown, they've taken fright
Left you little one alone
To fend and die on your own
I'm gonna love you now and ever
I'm gonna hold myself together
Wrap my soul around you
Hold you tightly through the night
I'm gonna love you now and ever
Hold you all the days I have
We're gonna be together now
But I'll love you forever

_________________________________________

1) Par pasaku sižetu sagrozījumiem sk. šeit.