(Tumsas pieradināšana)
Angļu literatūra, kā arī dižo daiļdarbu ekranizācijas, nekad nav bijis mans saldais ēdiens. Droši vien bērnībā es esmu pārāk ātri pagrābusi no vecāku grāmatplaukta Dikensu. Kaut arī tā nebūt nav bijusi vienīgā neatbilstošā grāmata, ko es izlasīju tajā vecumā. Es to uztvēru kā klīrīguma cauraustu gotisku šaušalu stāstu. Tikpat nomācošu iespaidu uz mani atstāja S. Eizenšteina filma "Aleksandrs Ņevskis". To gan es redzēju brīdi agrāk, kad man varēja būt kādi pieci gadi. Taču es brīnos, kāpēc tā, jo bērniem domātās pasaku ekranizācijas Padomju Savienībā tā vien vilka uz šausmeņu pusi - man šķiet, pirmkārt un galvenokārt, tas bija izmantotās melnbaltās krāsu gammas dēļ. Tagad es domāju, ka pie vainas bija teitoņu stilizētās bruņucepures/vācu stila kaskas un pārspīlētā vaibstīšanās. Kā arī metodiskais zvēriskums, ar kādu krievu spēkavīrs, šķaidīdams pa labi, pa kreisi ar kara cirvi, nogalina pretiniekus. Un spocīgais klusums pēc kaujas.
 |
| "Aleksandrs Ņevskis": Ļaunais teitoņu izdzimums gatavojas kaujai. Viņa sejas koncentrētība pauž draudus. Cīņas laikā viņš zaudē vienu no saviem ragiem un tiek aizvilkts prom ar virvi ap kaklu. |
 |
| "Aleksandrs Ņevskis": Stilizētās vācu kaskas. Nepārprotami norāda. kurā virzienā meklējams ienaidnieks. |
 |
| "Aleksandrs Ņevskis": Centīgais krievu spēkavīrs darbā. Sorry, skatījos bez skaņas, ar teitoņu industriāla paraugu "ausīs", tāpēc man nav ne mazākās nojausmas, kas tas īsti par putnu. Lai padarītu viņa figūru vizuāli varenāku un mītiski spēcīgāku, viņš tiek filmēts no apakšas. |
Drūmums, tumsa, migla, lietus un ēnas ir atslēgas vārdi, kas raksturo šī Dikensa romāna gaisotni. Katrs gaismas stars, kas izlaužas cauri šim grūti caursitamajam klājam, šķiet ievērības cienīgs un unikāls, kā no citas, tālas pasaules nācis. Darba nami, katordznieki, piekvēpušie mājokļi, aizmirstībā grimušie tīreļi, nerealitātē mītošā miss Hevišema manās smadzenēs tēlojās tikpat savērpti un spocīgi kā pasaule R. Vīnes filmā "Das Kabinett des Dr. Caligari"/"Doktora Kaligari kabinets". Starp citu, ironiskā kārtā šī bezcerības cauraustā grāmata saucās "Lielās cerības". (Tagad es, protams, spēju novērtēt izsmalcināto sarkasmu, kas izdaiļo viņa stilu. Tā ir arī viena no manām labākajām īpašībām. Aiztaupa nervus un palīdz izvairīties no patētikas.)
Otrkārt, tā ir Anglijas vēstures izteiktā brutalitāte, kas jauki iemūžināta Robina Huda leģendās. Šis seriāls nav izņēmums. Cilvēku sakropļošana un nogalināšana pirmajā sezonā parādīta kā kaut kas gluži dabisks. Kaut arī šīs ainas mērķauditorijas dēļ nav grafiskas, kaut arī tajā laikā vardarbība tika uzskatīta par nepieciešamību, lai "iebaidītu zemniekus strādāšanai", cilvēkam ar spilgtu iztēli tas var garantēt zināmus murgus. Visai pretrrunīgi vērtētais K. Tarantino "Kill Bill""Nogalināt Bilu" man turpretī šķiet kaut kas sirreāls, tāpēc tas uz psihi neiedarbojas. (1) "The Tudors"/"Tjūdori" ir krietni izteiktāks vardarbības mikslis, kas daiļrunīgi raksturo tā brīža valdīšanas stilu un tradīcijas. (2) Ja jums nav īpašas intereses, jūs, protams, nemeklēsiet populārāko viduslaiku nāves sodu aprakstus, taču, skatoties ziepeni ar nosacītu vēsturisku piegaršu, jums var nākties tos gribot negribot ievērtēt. Pakāršanas, galvu nociršanas, šmorēšanu eļļā, nāvi uz sārta, sadalīšanu gabalos. Šādā varas virsotņu inspirētā izklaižu virpulī ierauti, mēs "Tjūdoru" trešajā sezonā varam pievērt acis uz kaut kādu nožēlojamu masveida izrēķināšanos ar dumpiniekiem. Kur cirvis cērt, tur skaidas lec. Galu galā, kas gan cits ir parastie ļautiņi varas vīru spēlēs.
Viens no labākajiem skatiem, kas ir gandrīz neiztrūkstoša katra pseido-vēsturiska seriāla sastāvdaļa un kas galvenokārt iedvesmo morālajām un uzsit šķērmumu, ir asinskārais pūlis, lēkājošs un uzgavilējošs uz ešafota notiekošajam. Nav brīnums, ka šerifs vienmēr sanākušajiem sirsnīgi saka: "Enjoy!"/ "Baudiet izklaidi!". (Kaut arī viens no maniem sākotnējiem šīs frāzes traktējumiem bija: "Baudiet to, ka [vēl] esat dzīvi!" Šerifs ir izsmalcināti cinisks.) To, ka aktīva procesa "izbaudīšana" bija neatņemama notiekošā sastāvdaļa, spilgti apliecina seriāla "The Pillars of the Earth"/"Zemes pīlāri", kur pirmajā sērijā tiek demonstrēta publiska nāves soda izpilde. Starp eksekūcijām publiku izklaidē speciāli uzaicināti ļautiņi, un visi, šķiet, apmierināti ar brīvdabas izrādes norisi; arī tie, kas atrodas pašā priekšā un tiek apšļakstīti ar asinīm.
_____________________________
(1) Vienīgais moments, kas mani Tarantino vardarbīgajās filmās ir nošķebinājis, bija deja ap un ar ausi no "Reservoir Dogs". Un šādas tādas ainas "Pāna labirintā". Bet ārpus tā es šķietami esmu visai bezjūtīga.
(2) Šķiet, kaut ko grafiskumā līdzvērtīgu iespējams lasīt vien "Tilā Pūcesspieģelī".:D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru