Paint It Black IV.

(Ideoloģiskā Prokrusta gultā)

Laikam pirmo reizi par tāda leģendāra personāža - Robina Huda, kā arī viņa pretpola - Gaja Gisborna - esamību es uzzināju no "Toma Soijera", ko mana māte man lasīja priekšā. Un varu mierīgi atzīties, ka pirmā padomju laikos skatītā filma "Robina Huda bultas" man ir paslīdējusi garām un bez pēdām pagaisusi no atmiņas. (Un tas nozīmē, ka nekas dižs - vismaz manās acīs - tas nav bijis, jo "The Vikings"/"Vikingus",  kurus es ieslēdzu pie beigām ("Film4" kārtējo reizi izcēlās. :D) un kurus nebiju redzējusi gadus trīsdesmit, atpazinu pēc pāris ainām un muzona taktīm.) Tālab vienīgais (1) Robins Huds, kuru es varu izmantot par atsauci, ir astoņdesmito gadu vidū līdzīgā formātā uzņemtais Ričarda Kārpentera "Robin of Sherwood"/"Šērvudas Robins". Savdabīgi, ka to tikai ar nelielu laika nobīdi parādīja PSRS. (Ok, es pieņemu, ka tā bija 1985. gada vasara, un, lai visi nesapriecātos, cik tajos laikos bija jauka dzīve, piebildīšu, ka pirmajā reizē parādīja tikai pilotu, t.i., tikai divas pirmās sērijas.) Mans puisis bija visai izbrīnīts par šo faktu - "dzelzs priekškars" un tā tālāk. Es viņam miermīlīgi paskaidroju, jo nevar vienkāršs rietumu cilvēks, kas pats nav izbaudījis to farsu, izprast padomju specifiku - ja mākslas darba (Pieturēšos pie padomju terminoloģijas, ne-mākslas darbus toreiz nerādīja, vismaz tā tika apgalvots, un es atzīstos, ka es jūtos maz zaudējusi, ka līdz noteiktam vecumam man nebija iespēju ievērtēt visādas tupas "Emanuelas", "Zāģus" u.c. samazgas, taču seriālu nosaukt par mākslas darbu man šķiet a tad too much.) saturs atbilda visām ideoloģijas prasībām (2) - un Robins Huds, protams, ieliksies arī paša striktākā padomju Prokrusta gultā: cīnās pret apspiedējiem, aizstāv nabadzīgos, turklāt viņa šķiriskā piederība arī šķīsta un neaptraipīta, - tad to rādīja, bubinot, ka starp kapitālistiem arī ir cilvēki, kas atbalsta padomju cilvēkam tuvas idejas. Ātrumā nepateikšu, vai viņi tajos laikos parādīja arī divu pirmo sezonu pielikumu/P.S. ar Hentingtonas grāfu, taču arī tam nevajadzētu radīt problēmas pagriezt storiju pēc labākajām padomju tradīcijām - darbaļaudīm naidīgas šķiras elements pieslienas varonīgajiem cīnītājiem par vienlīdzību.
______________________

(1) Keivina Kostnera versiju es atstāju aiz borta, kaut arī esmu nesen noskatījusies vēlreiz, jo amerikāņiem piemīt pavisam cits skatījums uz lietām. Es mūždien ironizēju, ka amerikāņi savas lielummānijas dēļ spējīgi jebkuru projektu uztaisīt par parodiju - milzīga reklāma, nožēlojams rezultāts. Jaunais "Robins Huds" droši vien ir tāda pati karikatūra kā "Troja". Vērienīgas batāliju ainas, kuru aizmidzinošo plūdumu pāršķeļ dialogi "Istendas iedzīvotāju" līmenī. Holivuda ir kalns, kas pa lielākai daļai publiski dzemdē peli.

(2) Īsa pamācība, kā aiz ausīm pievilkt ideoloģiju. Tālajos astoņdesmitajos diskotēkās ārzemju skaņdarbu fragmentus atļāva atskaņot tikai pēc tulkota dziesmas teksta iesniegšanas izskatīšanai attiecīgajām instancēm. Anotācijā par izpildītāju vislabāk bija rakstīt: kvēls imperiālisma pretinieks un nenogurstošs cīnītājs par mieru visā pasaulē un tā tālāk. Zem šīs birkas savā laikā varēja pabāzt kaut vai "Culture Club". Piemēram, "Karma Chameleon"/"Mainīgā veiksme" - raidījuma vadītājs piesaka dziesmu/videoklipu, kurā parādīta pilsoņu sociāli aktīva rīcība - kopīgiem spēkiem tiek atmaskots un izpeldināts zaglis, kas aplaupījis godīgus ļautiņus, bet mēs pa to laiku varam izbaudīt šo braucienu jautras dziesmiņas pavadījumā. Vai arī "The War Song" - pirms klipa palaišanas ēterā raidījuma vadītājs pārtulko nosaukumu "Kara dziesma" un iepazīstina ar sociāli aktuālo tekstu, kurā teikts, ka karš ir muļķīgs, un ļautiņi ir muļķīgi, un mīla ir tukšs vārds dažos dīvainos štābos. Un kvēlo aicinājumu: "Mēs cīnāmies sirdīs, cīnāmies uz ielām, vai ir kāds, kurš vēlas pievienoties?" Abi varianti ņemti iz dzīves. Reizēm es apbrīnoju savu atmiņu...